Pa gadu un atmiņu takām. Tepat Eiropā, tepat Latvijā

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Autors — savā mājā, savā darbistabā, 1997. gada 12. jūnijā, iepriekšējā tikšanās reizē ar "Latvijas Vēstneša" žurnālistiem

Pārskatot pēdējā laika, varētu arī teikt — patstāvības pirmo gadu periodiku un grāmatu ražu, jaunam cilvēkam, kurš dzimis pēdējos gadu desmitos, var rasties iespaids, ka no 1941. līdz 1945.gadam Latvijā vai nu vispār vācu okupācijas nav bijis, vai arī tā bijusi Latvijai un latviešu tautai visai labvēlīga.

Šādas domas ienāca prātā 19.aprīlī, stāvot uz dolomīta plāksnēm izklāta laukuma, pie tāda paša dolomīta obeliska Vācijā, Harca kalnāja piekājē, kas uzcelts tās nometnes vietā, kurā atrados arī es. Še ar skabāržiem, ozoliem un lazdām apaugušas kalnu plaukstas saudzīgi ietver ieleju starp divām augstienēm. Bet taisni šajā, šodien brīnum mierīgajā vietā 1944./1945.gadā atradās daudz baraku, un tur daudzi mira. Parasti piemiņas brīži še notiek ap 14.aprīli, kad amerikāņi atbrīvoja Būhenvaldes lielnometni, kuras filiāle bijām mēs. Šogad sakarā ar Lieldienām tas notika nedēļu vēlāk.

Padomju Vācijas laikos šādi sarīkojumi bija, varētu teikt — pat prūsiski organizēti. Pa ceļu šai ielejā ieplūda milzīgi daudz uzņēmumu, iestāžu un skolu ļaudis ar vainagiem. Arī tīri vāciskiem — no daiļi apkrāsota skārda. Kā avīzes toreiz vērtēja, bijuši pat astoņi līdz desmit tūkstoši cilvēku! Liels skolēnu, pārsvarā meiteņu, pūtēju orķestris skumjā ritmā atskaņoja vecveco zaldātu dziesmu "Man krietnis biedris bija". Tad skanēja runas, kurās neaizmirsa pieminēt ne tikai nometnes upurus, bet arī ražošanas sasniegumus un Rietumvācijas revanšismu. Pats tur 1971.gadā pirmo reizi nokļuvu, pateicoties nejaušībai. Ap to laiku avīzē "Berliner Zeitung" bijis publicēts mans stāstiņš "Patīkami pavadīta svētdiena". Tā ievadā, iepazīstinot ar svešo autoru, teikts, ka viņš kara laikā atradies arī "Kommando Malachit", Būhenvaldes filiālē pie Halebrštates pilsētas, Langenšteinas ciemā. Šai pilsētā vai ciemā kāds stāstiņu izlasījis, un sekoja ielūgums man kopā ar sievu apmeklēt piemiņas brīžus. Kopš tā laika reizi divos trijos gados abi turp devāmies. Dzelzceļa biļete bija pa kabatai, un reizē iepirkāmies bērniem, pēc tam mazbērniem, īpaši apavus un vējjakas, kādus pie mums toreiz dabūja tikai zem letes. Sieva izmantoja izdevību un apmeklēja netālo Heklingenas pili, kur vācu laikā bija gadu nokalpojusi darba dienestā, lai iegūtu tiesības iestāties medicīnas fakultātē. Viņa man tur izrādīja bruģēto pagalmu, kur toreiz jaunās meitenes puskailas rīta vingrošanā locījušas savus pievilcīgos augumus. Pilī guļot gan bijis bail, ka pa mežvīnu stīgām no pils grāvja augšā neuzlien ūdensžurkas. Tagad pilī atradās vecu ļaužu pansionāts, un ūdensžurkas esot retums, itin kā veci ļaudis tām netīkot.

Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989.gadā man radās jautājums: kā uz priekšu ar Langenšteinas—Cvībergas nometnes piemiņu būs — tā taču tipiska vācu nacionālsociālisma mežonību piemiņas vieta? Varbūt tur Vācijā tāpat kā Latvijā viss toreizējais tiks pamests laika zobam kā Salaspils, kā Ķelderleja pie Valmieras, kad tika atjaunota Latvijas patstāvība. Veca lieta — mirst ne tikai ļaudis, bet arī paši kapi. Uz kapiem jau nav attiecināms Anatola Fransa teiciens: "Cilvēce sastāv no dzīviem un mirušiem. Mirušo ir vairāk." Padomju laikā, tikpat kā biržā, vērtē skaitījās tikai tie, kurus nogalinājuši vācieši, bet uz leģionāru kapa vietām pat pāri cēla namus un ceļus. Arī miroņiem sava birža: te vieni cenā, te cenas krītas. Ķelderlejā biju pagājušajā gadā. Postīts nekas nebija, ja neskaita, ka viegls autoceltnis bija piebraucis un izcēlis vairākas betona celiņu plāksnes. Auto bija vajadzīgs, padusē tādu plāksni kā grāmatu jau neaiznesīsi. Tiem aptuveni divi simti piecdesmit tur apakšā mutes piebirušas ar smiltīm, tie "Ķeriet zagli!" jau kliegt nespēj.

Bet tad negaidot, nu jau no VFR, ar Saksijas — Anhaltes iekšlietu ministrijas ziņu sāku saņemt ielūgumus atkal piedalīties piemiņas reizēs. Zinot manu pensionāra rocību, vācieši tagad apmaksā ceļa naudu ir man, ir pavadonim, jo viens tālā ceļā doties baidos. Tā arī mani bērni un mazbērni redz, kur un kā esmu bijis. Tā ir viena atšķirība, salīdzinot ar VDR laikiem. Otra, būtiskāka un nozīmīgāka — tagad ierodas arī bijušie ieslodzītie no Itālijas, Francijas, Holanes, Beļģijas, kuriem VDR laikos to izdarīt bija "sarežģīti". Ja bijušie ieslodzītie miruši, brauc sievas, bērni, mazbērni. Lai uzzinātu, kādās nāves nometnēs bijis viņu tēvs, un spilgtāk apzinātos, ka jāsargā demokrātija. Trešā, ne mazāk ievērojama īpatnība: neviens uz atceres brīžiem neierodas organizēti no darba vietām, ar rīkojumiem, bet ar patiesu interesi par bijušo. Tomēr apmeklētāju joprojām daudz, un netrūkst arī no brīva prāta nestu ziedu. Šoreiz runāja francūzis Bertrāns un Saksijas — Anhaltes valdības pārstāvis. Atcerējos, ka pirms vairākiem gadiem, kad VFR prezidents Veiczekers Rīgā pabija divas dienas, viņš tomēr atrada laiku Salaspils nometnes apmeklēšanai. Tad mēs, vēl dzīvie, ejam pie pieminekļa, uz brīdi noliecam galvas, atceroties tos aptuveni sešus tūkstošus, kuri no šejienes mājās nepārnāca, arī manu acu priekšā izdzisa mokās. Piemineklis atrodas virs masu kapa, kur zeme sedz aptuveni 800 badā mirušos. Šogad visapkārt uzkalnam zied ķirši, kā vecuma un reimatisma izlocītiem stumbriem. Iespējams, dažs no tiem te auga jau 1945.gada aprīlī, kad zem koku zariem, nometni evakuējot, te palika milzu kaps ar tajā nekārtīgi samestiem kailiem līķiem. Šo līķu kopējā pazīme bija nesamērīgi lielās kāju pēdas, jo, arī badā mirstot, tās mazākas nekļūst.

Kādu mācību no šiem brīžiem tagad ņemu līdzi? Ļoti svarīgu: vācu tauta un Vācija ir izpratusi vēstures mācības un ieguvusi spēju taisnīgi un objektīvi ielūkoties visās Vācijas vēstures lapaspusēs. VFR esmu ne pirmo reizi, un nu vēl vairāk manī radusies ir izbrīna, ir cieņa, ka tauta, kura jau no prūšu ķēniņa Frīdriha Lielā laikiem pazīstama kā militāristu tauta, un tādu to pats redzēju kara laikā, kura šai gadsimtā divreiz piedalījusies milzīgi postošu un asiņainu karu izraisīšanā, tomēr ir spējusi objektīvi izvērtēt savas kļūdas pagātnē.

Protams, savas vainas apziņa un izpratne Vācijā nav nākusi reizē ar pēdējo šai karā atskanējušo šāvienu. Pēckara gados aktīvo tiesnešu sarakstā, kuri savā laikā okupētajos apgabalos "vietējiem" sprieduši nāves sodus, atradu arī Dr. Taeniges’u. Viņš, kurš allaž kūpināja pīpi ar smaržīgu tabaku, 1942./1943.g. Valmieras apgabalā darbojās kā SD tiesnesis un piesprieda ne vienu vien nāves sodu. Iespējams, arī tai meitenei, no kuras sifilisu bija noķēris vācu kareivis. Vienas VFR zemes valdībā premjers bijis Vācijas impērijas flotes tiesnesis Filbingers. Šis Filbingers vēl pēc kapitulācijas, jau atrazdamies angļu gūstā, kādam kara flotes matrozim par dezertēšanu pirms kapitulācijas piespriedis nāves sodu, kurš arī izpildīts... pēc kapitulācijas. Protams, kad tas kļuva zināms, viņa politiskā karjera beidzās.

Iekrīt prātā dīvaina doma. Ja šodien, kad bieži dzirdam par latviešu SS leģiona lielo, gandrīz vai izšķirošo nozīmi Latvijas un latviešu saglabāšanā, vai tie leģionāri vai iesaucamie, pēc dažu vēsturnieku ziņām vairāki tūkstoši, kuri no leģiona "piesituši pēdu", vai viņi arī nebūtu tiesājami par dezertēšanu, kaut ar goda tiesu šodien, tāpat kā dažus no viņiem savā laikā notiesāja ģenerāļa Bangerska ieceltā kara tiesa? Vai pie goda tiesas par kukuļņemšanu nebūtu saucami tie ārstu komisijas locekļi, kuri, kā toreiz teica, "par puscūci" veselīgam puisim atrada pat ātro diloni un no leģionā iešanas atbrīvoja? Protams, dzīve dezertieriem arī nekāda saldā nebija, jo bija jāuzmanās ne tikai no "ķēdes suņiem", vācu žandarmērijas, bet arī no latviešu šucmaņiem. Pēdējiem par to drošība frontes aizmugurē bija nodrošināta. Neesmu dzirdējis, ka šos dezertierus dēvētu par amorāliem latviešiem.

Par leģionāriem, viņu upurēšanos, viņu traģēdiju man pēluma vārdu nav, tikai dažbrīd šaubas par leģiona būtības atainošanu šodien. Kā lai ko ļaunu teiktu: arī mans mazais brālis 15. divīzijas izlūku (fizilieru) bataljonā ar noberztām kājām maisījās pa kūstošo sniegu, lai aizstāvētu Vācijas impēriju. Par laimi pulkvedis Janums Vācijas impērijas pēdējā cēlienā pēdējā ainā, riskēdams ar "kaklu un apkakli", savus puišus iemanevrēja angļu gūstā. Es tai pašā laikā Vācijas vidienē ilgojos pēc maizes garozas un dzīvoju karātavu ēnā. Itin kā Latvijas vēstures lapaspuse vienā ģimenē. Šodien lasām un dzirdam daudz un dažādu pārrunu par leģionāriem, viņu godināšanu 16.martā. Jau zinu, ka iemantošu daudzu lasītāju nepatiku, tomēr izteikšu arī savas domas šai sakarā. Nav iespējams apšaubīt 15. divīzijas izmisīgo varonību, pārvarot diennakšu ilgo nogurumu 1944.gada tā sauktās Ziemassvētku kaujās Kurzemes katlā. Un šī divīzija, viena no vismaz 15 divīzijām, kuras atradās Kurzemes frontē, kapitulēja neuzvarēta. Traģēdija, īpaši ierindniekiem, kuri domājās cīnoties par patiesi brīvu Latviju. Latviešu virsnieki allaž bijuši inteliģenti, vispusīgi izglītoti. Tā arī leģionā. Vai tad viņi nezināja, ka vācieši ne ar zilbi nebija minējuši iespēju par kaut drusciņ patstāvīgu Latviju? Tātad traģēdija, kura izsakāma ar vārdiem: "Mirst stāvus."

Traģēdija turpinājās arī no pavisam citas puses. Eiropā patiešām vairums vēl šodien, nerunājot par 1945.gadu, nezina, kāds būtībā savā tapšanā bija mūsu "brīvprātīgais" leģions. Aculiecinieks, gūstā kritis leģionārs, man stāstīja, ka reiz Francijā vai Beļģijā viņi pārvadāti uz vaļējas dzelzceļa platformas. Vilciens palīdis arī zem viaduktiem. Te kādā viaduktā no tilta franči vai valoņi, pamanīdami gūstekņus, tērptus SS uniformās, ļāvuši no augšas uz vilcienu krist smagiem akmeņiem. Mans paziņa tieši tobrīd bija aizspraucies līdz platformas malai un "kaut ko kārtojis" pāri bortam. Akmens uzkritis biedram, kurš stāvējis blakus. Uz pleca vai galvas. Vai nelaimīgais izdzīvojis, to paziņa nezināja. Jājautā, cik šai neaprēķināmā atriebībā vainīgs bija francūzis vai beļģis, kurš tobrīd jau zināja, ka tieši vācu SS veicis masu slaktiņus Oradurā, un, iespējams, pats bija redzējis pie alejas koku zariem rindā vien šūpējamies pakārto ķīlnieku, tautiešu līķus. SS viņa acīs bija un palika SS, vācu vai tādas nedzirdētas tautas kā latviešu. Nesen no Gētes institūta Rīgā paņēmu lasīšanai grāmatu "Schöne Zeiten" ("Jauki laiki") — vācu karavīru atmiņas par gaitām kara laikā, ka dažam no viņiem šis kara laiciņš bijis tik jauks, ka pat jānopūšas: miers būs briesmīgs... Viena nodaļa tur veltīta masu slepkavībām Liepājā 1941.gada vēlā rudenī, kad pirmās sniega pārslas jau uz smilšu kāpām krīt. Publicēts arī plaši pasaulē izgājušais foto, kur latviešu policisti, varbūt arī — tikai Latvijas armijas formās tērpi vīri ar lentēm uz piedurknes, mietus satvēruši, grūž kapā tos, kuri vai nu pa pusei vai pavisam nošauti palikuši uz kapa ierakuma malas. Un foto no tās pašas reizes, kur redzamas līdz veļai izģērbtas sievietes salā un šausmās cita pie citas piespiedušās un gaida... savu kārtu. Vai teikt, ka notikusi mistifikācija un latviešu formas patiesībā uzvilkuši vācieši? Vai Eiropā tais valstīs, kuras bradājis vācu karavīra dzelžotais papēdis, neizklausās pēc cinisma, ja kādā Rīgas avīzē bēru sludinājumu papildina dzelzs krusta attēls ar pazīstamo nacistu kāškrustu viducī, jo mirušais kara laikā izpelnījies ordeni "dzelzs krusts"? Vai pieminētajā Eiropā neliekas vismaz neparasti, ja bez komentāriem kāda Rīgas avīze publicē lasītāja vēstuli, kurā ierosināts šo dzelzs krustu pielīdzināt Lāčplēša kara ordenim, kuru varēja izpelnīties tikai Latvijas atbrīvošanas cīņās? Viens no minētā skaidrs — tai pašai Eiropai un Amerikai patiesā notikumu un leģiona būtība izskaidrojama tā, lai tam aplam "nepiešūtu" vācu SS daļu darbus. Vācijā pašā arī Vācijai neglaimojošās norises jaunatne uzzina jau no skolas sola. Arī apmeklējot tādas vietas kā mūsu kādreizējā nometne.

Mana, pirmskara paaudze, kuras drīz vairs nebūs, kura pa divpadsmit gadiem beidza vidusskolu, visumā apguva, varētu teikt, pretvācisku noskaņojumu. Tam jau arī bija septiņos gadsimtos dibināts pamats. Pretkrievisko juta maz, tikai stāstot par pārkrievošanas sākumu pagājušā gadsimta otrajā pusē. Toties pretlielinieciskais bija minimāls, par komunisma zvērībām bijušajā Krievijā ne vārda. Nedz par Solovecu salām kā pirmo gulaga "eksperimentālo bāzi", kur iznīcināja inteliģenci, nedz par slepkavībām 1919.gadā tepat Latvijā, centrālcietumā, Pļaviņās, Gulbenē vai citur. Pat ne par mūsu tautiešu apšaušanām Krievijā trīsdesmitajos gados. Saka, ka izglītības programmas veidotājiem esot bijis pamats baidīties no kādas kaimiņvalsts. Tādēļ rodas jautājums: kā skolās ar vēstures apgūšanu šodien? Izrādās, Latvijas vēstures apgūšana lielā mērā atstāta "mutvārdu vēstures" ("oral history") ziņā. Ko stāsta skolēna vecāki vai kaimiņi, tas jāpieņem par objektīvu patiesību. "Mutvārdu vēsture" varētu būt papildinājums, bet ne vēstures zinātnes augstākā un vienīgā instance. Ko lai minētajā Eiropā saka, ja, piemēram, Rīgas avīzē parādās bijušā SD "Arāja zēna" vēstule, kurā viņš raksta, ka par žīdu šaušanām Latvijā uzzinājis tikai pēc kara... Par Latvijas pilsoni aug jau skolā, noteikti skolā, bet skolā visu patiesību par notikumiem Latvijā 20. gadsimtā viņš neuzzina. Lai arī patiesība dažkārt asiņaina, jo "Latvija ir slieksnis, uz kura lielās tautas noslauka savas kājas", kā saka Andrejs Upīts. Tomēr katrs notikums, periods kaut ko māca vai arī no kaut kā brīdina. Kā iespējams stāvoklis, kā man stāstīja daži skolotāji, ka Latvijas vēsture vispār nav obligāta, bet izvēles priekšmets! Ko tad brīnīties par pilsonisko nihilismu. Kā tas iespējams, ka joprojām nav aprobētas un pamatotas grāmatas vēstures apgūšanai, bet tikai "eksperimentālas"? Cik ilgi vēl izglītības ministrija "eksperimentēs"? Zinot valsts nesakārtotību, domās baidos: kaut tikai Latvijas vēstures programmas nebūtu atkarīgas no izglītības ministru partijas piederības...

Jā, te nu 19.aprīlī stāvu savas bijušās nometnes vietā, kur no 250 latviešiem, kuri te ieradāmies, uz mūžiem palika ap 180. Cik pēcāk nošāva nāves maršā, nezinu. Nezina neviens. Par 180 te bojā gājušiem kāds latvietis pēc amerikāņu ierašanās bija sastādījis sarakstu no nometnes kancelejā atrastiem dokumentiem. Šis saraksts nokļuva pie manis un to nodevu muzejam, kurš tagad ir okupācijas muzejs. Nezinu, vai tas tur atrodas vai pazudis. Man saka, ka Valmieras muzejā pazuduši visi 1944.gada rudenī no Valmieras apriņķa pagastiem savāktie saraksti par tiem pagastu iedzīvotājiem, kuri vācu okupācijas laikā nošauti. Tos kādreiz redzēju pats, tie bija rakstīti ar roku, jo pagastos rakstāmmašīnas pa kara laikiem bija izzudušas. Saka, eksponātu maiņa muzejos esot parasta parādība. Taisnība, ja vien ar to nenomaina pašus eksponātos saskatāmos notikumus vispār.

Starp šiem 180, kuru kapa vietā stāvu, bija zemnieki, ļoti labi amatnieki, slikti jau pirms kara nevarēja izdzīvot, skolotāji un agronomi. Visi spēka gados. Gan tādi, kuri dažkārt tikai personisku iemeslu dēļ ar vieglu prātu tika nosaukti par komunistu līdzskrējējiem, gan tādi, kuri apcietināti par darbošanos nacionālajā pagrīdē. Nacionālisti, kā Rīgas I pilsētas slimnīcas sanitārs Jansons, kā konservatorijas students Gūtmanis, kurš dažkārt svilpoja kādu Bēthovena vijoļu sonātes motīvu. Šo melodiju atceros vēl šodien. Tur palika baptistu mācītāja Bušs, tunelī nosists ar krītošu akmeni. Kad viņu ienesa revīrā (slimnīcā), kur tobrīd dežurēju, viņš bija vēl silts. Bet neatdzīvināms. Vidusskolām domātā Agņa Baloža grāmatā par eksekūcijām vācu laikā tik vien atrodams: "Noskaņojums pret bijušajiem varasvīriem un viņu līdzskrējējiem tomēr bija naidīgs un atsevišķos gadījumos noveda pie spēka lietošanas." (301.lpp.) Cik jauki: lietoja spēku, varbūt pat iekaustīja, bet no tā jau nemirst. Citur (311.lpp.) Balodis saka: "... notika plaša likvidācija." Tikai "likvidācija". Cik viegli aiz viena četrzilbju vārda paslēpt šāvienu zalves upuru krūtīs un pierēs un piesegt masu kapus. Ābelnieks grāmatā "Latvija divdesmitā gadsimtā" ir reālāks: "Vācu okupācijas laikā Latvijā iznīcināja vairāk nekā 10 000 latviešu un ap 60 000 šeit dzīvojošo ebreju, 2000 čigānu." Tā kā Latvijas vēsture nav obligāta, daudzi absolventi nav lasījuši pat šos, saturā liesos teikumus. Tādēļ viņi šodien brīnās, ja kāds ārzemēs ierunājas par žīdu šaušanām Latvijā.

Nezinu, vai Baloža minētajos tūkstošos ieskaitīti arī tie 180, kuru atliekas ar zemi saplūdušas gleznainajā Harca piekājē, un citi pārējās Vācijas nometnēs — Neiengammē, Mauthauzenā, Bergenbelzenā. Kaut varbūt neievērojama daļa, šie notikumi pieder pie Latvijas vēstures. Iekrīt prātā, kā Amerika rūpējas par visiem saviem pilsoņiem un viņu atmiņu: gadu desmitiem pēc kara Vjetnamā pat zem džungļu sakņu mudžekļiem cenšas atrast un identificēt savus kritušos. Vācieši vēl pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem meklē savējo kapa vietas pa visu Krieviju. Mūsu vēsturnieku interese par latviešu likteņiem ārpus Latvijas robežām visai maza. Kaut arī tai pašā Vjetnamā karojuši un tātad arī krituši franču ārzemnieku leģionā pabijušie latvieši. Vai tāda vienaldzība, salīdzinot ar minētajām lielajām tautām, būtu uzskatāma par mazas tautas īpatnību? Kaut reizēm pietiktu ar piemiņas plāksni vien. Ceru, ka tādas atrodas pie Strenču un Sarkankalna psihiatriskajām slimnīcām, kur 1942.gadā notikušais skaidrs bez diskusijām. Vācijā pie Bernburgas slimnīcas, kur "eitanāzijā" nogalināti 14 000 "lieko ēdāju", plāksne ir.

Te jau dzirdu parasto argumentu: "Bet cik nogalināja boļševiki? Cik izsūtīja, pat sirmgalvjus un zīdaiņus?" Šo patiesību zinu arī es. Liekas, še vietā ārlietu ministra Birkava "Dienā" teiktais: "Neviens nevar noliegt, ka vācu formās tērptie karavīri karoja fašistiskās Vācijas pusē, aizstāvot to režīmu, kurš bija paverdzinājis gandrīz visu Eiropu, uz kura sirdsapziņas bija miljoniem cilvēku asiņu. Boļševiku noziegumi, lai cik lieli arī tie būtu, nav un nevar būt attaisnojums cita noziedzīga režīma aizstāvēšanai. Līdzjūtība kara upuriem, cieņa pret sirmām galvām nedrīkst tikt pārprasta: mūsu tautai, mūsu valstij nav nekā kopīga ar nacistisko ideoloģiju, kā to daži pūlas iztēlot." Aiz robežām, vēlos piebilst. Pats no aculieciniekiem varbūt esmu dzirdējis ne mazāk par dažu vēsturnieku, kaut tādēļ, ka esmu ilgi dzīvojis. Sirdi sagrāba šausmas, kad 1941.gada jūnija beigās Rīgā redzējām uz namu sienām steidzīgi izlīmētās zaļas krāsas afišas: par to un to nošauti tādi un tādi... 1941.gada jūlijā, dažas dienas pēc vāciešu ienākšanas Rīgā, uz ielas sastapu savu kursa biedru Vili Krūzi. Viņš teica: "Pirmo reizi pie sava tēva gāju ar mutautiņu pie deguna... Drausmīga smaka." Jo viņa tēvs, bijušais izmeklēšanas tiesnesis, arī bija viens no tiem 93, kurus atraka centrālcietuma pagalmā. Kara sākumā tiesnesis Krūze droši izgājis uz ielas, bet tur kāds iesaucies: "Tas ir tiesnesis! Viņš Ulmaņa laikā Valmierā mani pratināja!" Krūze tūlīt uz ielas savākts, un dēls viņu atrada ar šāviena saplosītu galvu. Pirms vairākiem gadiem, kad radiofonā lasīju savas dienasgrāmatas, reiz tur pieminēju minēto kapu centrālcietumā. Drīz saņēmu vēstuli, kuras saturs aptuveni šāds. 1941.gada jūlija sākumā šis jaunais cilvēks kaut kur Ķuzes saldumu fabrikas apkaimē pastaigājies, bet tad viņu un citus savākuši un ar auto aizveduši jau uz ātru roku organizētie kārtībnieki. Ne jau par grēkiem, bet lai palīdzētu atrakt kapu centrālcietumā. Rakstītājs atcerējās, cik smagi bijis celt kādu līķi, ar kuru tad vai apkampušies. Teikuši, ka tas esot skolu departamenta direktors Čuibe. Atrakuši arī Čuibes dēlu, arhitektu, kurš projektēja Valmieras komercskolu.

Varšavā, atceļā nākamo lidmašīnu gaidot, iedomājos ainu, kāda diemžēl jāpieskaita pie zinātniskās fantastikas. Ja Krievijas ziemeļu plašumos zināmā dienā notiktu piemiņas sanāksme gulaga nometnēs palikušajiem — cik ļaužu tad tur sapulcētos? Miljoni. Tā būtu ļaužu jūra. Noliktie ziedi atgādinātu Holandes tulpju laukus pavasarī. Bet padomju valsts mantinieki no šīs mantojuma daļas atsakās, un nekādu piemiņas dienu nav, ārvalstniekiem tur nokļūt nav iespējams. Šādu nostāju tāpat spilgti raksturo bijušā čekas ģenerāļa Šteinbrika nesen presē publicētie bezgala ciniskie izteikumi, kuros izsūtīšanas gandrīz salīdzinātas ar kādreizējiem Jurģiem Latvijas laukos: mierīgi ar visām mantiņām pārvācas uz jaunu dzīvesvietu...

Kā hitleriskajā Vācijā, tā staļiniskajā Padomju savienībā netika ievērots humānista Alberta Šveicera tik īsi un saprotami izteiktais morāles un ētikas princips, kāds obligāts, arī vēsturiskos notikumus vērtējot: "Godbijību pret dzīvību!" Pret visām dzīvībām.

Piemiņas reizē sapulcējušos pieveda arī pie agrāk neatvērtas tuneļa ieejas, jo tieši mūsu uzdevums bija ierīkot šīs pazemes ejas un tuneļus 17 kilometru garumā. Atvere tāda, ka tur iekšā brīvi iebrauc lokomotīve. Ieeja šai pazemes celtnē, kur par katriem diviem tekošiem metriem maksāts ar vienu dzīvību. Tuneļu sienas vietām atklājas kā tikko spridzinātas, grubuļainas, kad tikko nosēdušies silīcija putekļi, kuri jau pa dažiem mēnešiem ieslodzīto plaušas sagraizīja līdz asins spļaušanai. Citur apraugām, cik rūpīgi sienas izklātas ar ķieģeļiem, un eju krustojuma vietās atgādina arkas baznīcu griestos. Redzam arī samērā nesen aizmūrētas nišas. Tur 130 000 saiņos glabājoties 620 miljoni bijušās VDR banknošu, jo tās iemūrēt bijis lētāk nekā samalt. Šīs vietas uzrauga, jo pēc banknotēm kārojot kolekcionāri.

Kopējās vakariņās iepazīstos ar milzīgās tuneļu sistēmas jauno īpašnieku, kurš nopircis visu kalnu ar mežu virs tā. Jautāju, ja jau milzīgās telpas VDR laikos par lielām bijušas padomju armijas munīcijas noliktavām, sakņu glabāšanai apkārtējām kopsaimniecībām, ja arī VFR armija nezināja, ko te iesākt, tad kādi nodomi jaunajam īpašniekam, kurš pirkumā ieguldījis ir naudu, ir kredītus? Īpašnieks rādās drošs: jau ievadījis cerīgas sarunas ar zemju valdībām un ministrijām — par arhīvu glabātavu. Tā nu, iespējams, notiksies, ka vietā, kur akmens nosita mācītāju Bušu, stāvēs plaukts ar sarakstēm par kartupeļu iepirkšanu armijai vai izsolē nodotiem ceļu remontiem. Dies’ zina, kas, tomēr labāk nekā raķetes V–2 ražošanas darbgaldi, kam šī, uz asinīm dibinātā celtne tika radīta.

Mana brauciena noslēgums tomēr bija gaišs. Vācu draugi vietējā tautas augstskolā, kur pieaugušie vakaros apgūst skaitļotājus, programmēšanu un citas 21.gadsimta sākumam nepieciešamas zināšanas, bija sarīkojuši manus "lasījumus", pie mums par autora vakaru sauktus. No vācu valodā tulkotiem stāstiem tīšām izvēlējos tādus, kuros jūtama mana, bijušā ieslodzītā attieksme pret Vāciju toreiz un šodien. "Soli pa solim" — kā pa izlaupītajiem vācu ciemiem nācu uz mājas pusi un nonācu... čekas filtrācijas punktā. "Viņa gribēja būt skaista" — par ieslodzīto sievieti, kura krāso bālos vaigus un lūpas, lai "selekcijā" izskatītos labi un viņu neatskaitītu kā darbam nederīgu. "Viņš satika savu kāju" — par kādreizējo vācu kareivi, kuram Rīgā amputēta pēda, bet slimnīca atradusies telpās, no kurām aizvesti psihiski slimie. Biju priecīgi pārsteigts, ka klausītāji manis lasītajam dzīvoja līdzi: nopūtās, kur bija jānopūšas, un iesmējās, kur biju rakstījis nenopietni. Domāju, pēc ilgiem gadiem autoru vakaros protu atšķirt vienkāršu pieklājību no līdzdzīvotas uzmanības.

Pēdējās kopējās vakariņās saņēmu pavisam negaidītu velti. Pie manis pienāca jauna, smulga francūziete, kura prata vāciski un bija francūžiem līdzi par tulku. Viņa man pasniedza divus sprīžus garu stādiņu, kura sakņu zemes piciņa bija uzmanīgi iesaiņota mitrās sūnās. Šo stādiņu, uzzinājis, ka "flēgers Augusts", kā mani sauca nometnē, arī būšot sanāksmē, man sūtījis šīs dāmas vectēvs, jo es esot nometnes slimnīcā viņam palīdzējis... Pārsteigts un aizkustināts aizmirsu pavaicāt, kas tas par stādu. Tik sapratu, ka vīna koks gan tas nav. Lapiņas tādas kā ķiršiem. Mājās, kā jau dienvidnieku, iestādīju vietā, kur saules daudz un kur ziemā nepūš auksti vēji. Vēl aug.