Vatikāna Reliģisko attiecību ar ebrejiem komisija

Mēs atceramies:

pārdomas par šoa

Pāvesta Jāņa Pāvila II vēstījums

kardinālam Edvardam Idrisam Kasīdijam,

Reliģisko attiecību ar ebrejiem komisijas prezidentam

Mana pontifikāta laikā es daudzkārt ar dziļām skumjām katrā piemērotā situācijā esmu atgādinājis par ebreju tautas ciešanām Otrā pasaules kara laikā. Noziegums, kas pazīstams ar nosaukumu šoa, ir un paliek neizdzēšams kauna traips šim aizejošajam gadu simtenim. Gatavojoties kristīgās ticības trešajai tūkstošgadei, Baznīca apzinās, ka Jubilejas gada prieka pamatā pirmkārt ir prieks par grēku piedošanu, par izlīgšanu ar Dievu un tuvāko. Tāpēc tā iedrošina savus dēlus un meitas attīrīt sirdis, nožēlojot pagātnē pieļautās kļūdas un nodevību pret ticību. Tā aicina viņus pazemīgi nostāties Dieva priekšā un pārbaudīt sevi, — cik lielā mērā arī viņi ir atbildīgi par mūsu laika ļaunumu un nelaimēm.

Mana kvēlākā vēlēšanās ir, lai dokuments "Mēs atceramies: pārdomas par šoa", kuru Jūsu vadībā sagatavoja Reliģisko attiecību ar ebrejiem komisija, palīdzētu sadziedēt pagātnes kļūdu un netaisnību cirstās brūces. Lai tas palīdz dot ieguldījumu nākotnē, kurā tāda neizsakāma neģēlība kā šoa vairs nebūtu iespējama. Lai vēstures Kungs pats vada visus katoļu un ebreju centienus, visus labas gribas sieviešu un vīriešu centienus, ka viņi strādātu jaunas pasaules labā, pasaules, kurā patiesi tiktu ievērotas katra cilvēka tiesības uz dzīvību un cieņu, jo visi ir radīti pēc Dieva attēla.

Vatikānā 1998. gada 12. martā Jānis Pāvils II

Viņa Svētība pāvests Jānis Pāvils II un Romas katoļu Baznīca parasti oficiāli pieturas pie jēdziena "šoa" lietojuma, par pamatu ņemot ivrita valodas vārdu, kura nozīme ir: ‘nelaime’, ‘katastrofa’, plašākā nozīmē — fiziskā un garīgā katastrofa, iznīcināšana.

Citviet Rietumu pasaulē publiskajā izteiksmē iesakņojies grieķiskais vārds "holokausts" (gr. holos — viss + gr. kaustikos — dedzinošs, resp.: ‘visu dedzinošs, visu izdedzinošs, visu izdeldējošs, visu iznīcinošs’), kas gan savā cilmē tuvāks jēdzieniem ‘upuris’, ‘upurēšana (sadedzinot)’. "LV" redakcija

I. Šoa traģēdija un pienākums atcerēties

Divdesmitais gadsimts strauji tuvojas noslēgumam, un mēs saskaņā ar kristīgās pasaules laika skaitīšanu atrodamies uz jauna gadu tūkstoša sliekšņa. Kristus dzimšanas divtūkstošā gada svinības uzrunā visus kristiešus un aicina visus vīriešus un sievietes ieraudzīt Dieva apredzības darbību vēsturē un saskatīt tos veidus un paņēmienus, ar kādiem Radītāja attēls cilvēkā ir ticis ievainots un izkropļots.

Šī atziņa skar vienu no būtiskākajām sfērām, kurā katoļiem nopietni jāņem pie sirds pāvesta Jāņa Pāvila II apustuliskajā vēstulē "Trešo tūkstošgadi sagaidot" viņiem adresētais aicinājums: "Ir pareizi, ka Baznīca, tuvojoties otrā gadu tūkstoša noslēgumam, ar dziļu nožēlu uzņemas savu dēlu un meitu vainu, atceroties visus tos gadījumus vēsturē, kuros tie atsvešinājušies no Kristus un Viņa Evaņģēlija gara un tā vietā, lai sniegtu pasaulei liecību ar savu ticības vērtību iedvesmoto dzīvi, apliecinājuši sevi ar tādiem uzskatiem, domām un darbiem, kuri izrādījušies skandalozas antiliecību formas."1)

Mūsu gadsimts kļuvis par liecinieku neizsakāmai traģēdijai, kuru nekad nedrīkst aizmirst: nacistiskā režīma mēģinājumam iznīcināt ebreju tautu un — kā sekām no šā mēģinājuma — miljonu ebreju nonāvēšanai. Sievietes un vīrieši, veci un jauni, bērni un zīdaiņi tika vajāti un deportēti tikai savas ebreju izcelsmes dēļ. Vieni tika iznīcināti nekavējoties; citi tika pazemoti, pakļauti vardarbībai, mocīti, viņiem tika pilnīgi atņemta cilvēka cieņa, līdz beidzot arī viņi tika nonāvēti.

Tikai ļoti nedaudzi no koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem ebrejiem izdzīvoja. Viņi bija apzīmogoti uz visu mūžu. Šoa ir viena no vislielākajām mūsu gadsimta drāmām, tas ir notikums, kas mūs smagi skar vēl šodien.

Šā drausmīgā genocīda priekšā, kuram tautu vadītāji un pati ebreju kopiena tā īsti nespēja noticēt līdz pat brīdim, kad tas tika cietsirdīgi realizēts, vienaldzīgs palikt nespēj neviens. Un vismazāk jau Baznīca — tās ļoti ciešās garīgās radniecības dēļ ar ebreju tautu un pagātnē pieļauto neaizmirstamo netaisnību dēļ. Baznīcas attiecības ar ebreju tautu ir īpašas, tās nav līdzīgas Baznīcas attiecībām ar kādas citas reliģijas piederīgajiem.2)

Bez šaubām, šeit runa nav tikai par atskatu pagātnē. Daudz vairāk tieši kopīgā ebreju un kristiešu nākotne pieprasa, lai mēs atcerētos, jo "bez atmiņām nav nākotnes"3). Pati vēsture ir memoria futuri *.

Šajās pārdomās mēs vēršamies pie mūsu Katoļu Baznīcas brāļiem un māsām visā pasaulē un aicinām visus kristiešus pievienoties mums apcerē par katastrofu, kas ir piemeklējusi ebreju tautu, un kļūt par morālu imperatīvu, nodrošinot, lai egoisms un naids vairs nekad nevarētu izaugt līdz tādiem apmēriem, ka sētu ciešanas un nāvi.4) Sevišķi lūdzam mūsu ebreju draugus, "kuru drausmīgais liktenis ir kļuvis par simbolu prāta aptumsumam, kādā spēj nonākt cilvēks, kad tas vēršas pret Dievu"5), uzklausīt mūs ar atvērtu sirdi.

II. Kas mums jāatceras

Nesot savu neatkārtojamo liecību par Izraēļa Svēto un par Toru, ebreju tauta ir daudz cietusi dažādos laikos un dažādās vietās. Taču šoa neapšaubāmi bija pats ļaunākais no visām šīm ciešanām. Necilvēcīgums, ar kādu ebreji tika vajāti un slepkavoti, nav izsakāms nekādiem vārdiem. Un tas viss viņiem tika nodarīts viena vienīga iemesla dēļ — jo viņi bija ebreji.

Jau šā nozieguma milzu apmēri izraisa daudz jautājumu. Vēsturnieki, sociologi, politiologi un teologi patiesi vēlas gūt dziļāku ieskatu šoa realitātē un tās cēloņos. Joprojām tiek veikti daudzi zinātniski pētījumi. Tomēr šāda veida notikums nevar tikt vērtēts tikai ar parastajiem vēsturisko pētījumu kritērijiem. Tas aicina uz m o r ā l u un r e -l i ģ i s k u a t m i ņ u un uz nopiet-nām pārdomām — sevišķi kristiešu aprindās — par šā notikuma iemesliem un dziļākajiem cēloņiem.

Fakts, ka šoa notika Eiropā, tātad zemēs ar senu kristīgo kultūru, izraisa jautājumu: kāda ir sakarība starp nacistu veiktajām vajāšanām un kristiešu attieksmi pret ebrejiem cauri gadu simtiem?

III. Attiecības starp ebrejiem un kristiešiem

Ebreju un kristiešu attiecību vēsture ir samocīta. Viņa Svētība pāvests Jānis Pāvils II ir atzinis šo faktu savos atkārtotajos aicinājumos katoļiem pieņemt nobrieduša cilvēka uztveri attiecībās ar ebreju tautu.6) Šo attiecību bilance visus šos divus gadu tūkstošus būtībā ir negatīva.7)

Kristietības pirmsākumos, pēc Jēzus krustā sišanas, izcēlās sadursmes starp agrīno Baznīcu un jūdu vadītājiem un tautu, kuri, stingri pieķērušies likumam, reizēm pat nežēlīgi pretojās Evaņģēlija sludinātājiem un pirmajiem kristiešiem. Romas pagānu impērijā ebreji bija likumīgi aizsargāti ar imperatora garantētām privilēģijām, un sākumā nebija nekādas atšķirības valsts ierēdņu attieksmē pret jūdu kopienu un kristiešu kopienu. Tomēr drīz vien kristieši piedzīvoja vajāšanas no valsts puses. Pēc tam, kad imperatori paši pievērsās kristietībai, sākumā viņi turpināja garantēt jūdu privilēģijas. Bet kristīgie nemiera cēlāji, kuri uzbruka pagānu tempļiem, dažkārt, zināmu Jaunās Derības interpretāciju ietekmēti, uzbruka arī jūdu sinagogām. Uzbruka tādu interpretāciju ietekmēti, kas attiecās uz visu ebreju tautu kopumā. "Kristīgajā pasaulē — te nav runa par Baznīcas kā tādas nostāju — kļūdaina un netaisna Jaunās Derības interpretācija attiecībā uz ebreju tautu un tās tā saucamo vainu pārāk ilgi ir bijušas apritē, tādējādi izraisot naidīguma jūtas pet šo tautu."8) Vatikāna II koncilā tāda veida Jaunās Derības interpretācijas tika pilnīgi un galīgi noraidītas.9)

Kaut arī kristīgā miera vēsts attiecas uz visiem, pat ienaidniekiem, dominējošais domāšanas veids cauri gadsimtiem notiesāja minoritātes un visus, kuri kaut kādā veidā bija "citādi". Antisemītiskie noskaņojumi dažās kristiešu aprindās un eksistējošā plaisa starp Baznīcu un ebreju tautu noveda pie vispārējas diskriminācijas, kura reizēm noslēdzās ar izraidīšanu un piespiedu atgriešanas mēģinājumiem. Lielā kristīgās pasaules daļā līdz 18. gadsimta beigām tie, kuri nebija kristieši, ne vienmēr baudīja tiesību aizsardzību. Neskatoties uz to, kristīgajā pasaulē dzīvojošie ebreji cieši pieturējās pie savām reliģiskajām tradīcijām un sadzīves paražām. Tāpēc viņi tika uzlūkoti ar zināmām aizdomām un neuzticēšanos. Krīžu laikos, tādos kā bads, karš, epidēmijas vai sociālā spriedze, ebreju minoritāte dažkārt kļuva par grēkāžiem un aplaupīšanas upuriem, neizslēdzot pat masveida slepkavības.

18. gs. beigās un 19. gs. sākumā vairumā zemju ebreji bija ieguvuši visumā vienādas tiesības ar citiem pilsoņiem un zināms skaits no viņiem ieņēma ietekmīgu stāvokli sabiedrībā. Tajā pašā vēstures situācijā, it sevišķi 19. gadsimtā, jau āva kājas pārspīlēts un mākslīgs nacionālisms. Notikumiem bagāto sociālo pārmaiņu apstākļos ebreji bieži vien tika apsūdzēti viņu skaitam nesamērīgi lielas ietekmes izmantošanā. Tā Eiropā viscaur — dažādās vietās dažādā pakāpē — lēnām sāka izplatīties antisemītisms, kam būtībā bija vairāk sociāli un politiski un nevis reliģiozi iemesli.

Tajā pašā laikā sāka parādīties teorijas, kurās tika noliegta visas cilvēces vienotība un tika apliecināta dažādu rasu jau sākotnējā nevienlīdzība. 20. gs. sākumā nacionālsociālisms Vācijā izmantoja šīs idejas kā pseidozinātnisku bāzi, lai pamatotu atšķirības attīstības pakāpē tā saucamajai ziemeļnieciskajai āriešu rasei un citām, iedomāti zemākām rasēm. Vācijas sakāve 1918. gadā un uzvarētāju uzspiestie smagie kapitulācijas noteikumi veicināja ekstrēmas nacionālisma formas Vācijā. Sekas bija tādas, ka daudzi redzēja nacionālsociālismā savas valsts problēmu atrisinājumu un politiski sadarbojās ar šo kustību.

Baznīca Vācijā atkārtoti nosodīja nacismu. Vispirms nosodījums skaidri parādījās atsevišķu garīdznieku sprediķos, katoļu bīskapu sociālajā mācībā un katoļu žurnālistu rakstos. Jau 1931. gada februārī un martā kardināls Bertrams no Breslavas, kardināls Faulharbers un Bavārijas bīskapi, kā arī bīskapi no Baznīcas provincēm Ķelnē un Freiburgā publicēja pastorālo vēstuli, kurā nosodīja nacionālsociālismu ar visu tam piemītošo savas rases un savas valsts dievišķošanu.10) Jau 1933. gadā, gadā, kad pie varas nāca nacionālsociālisti, kardināls Faulharbers savā slavenajā Adventa sprediķī, kuru sadzirdēja ne tikai katoļi, bet arī protestanti un ebreji, izteica skaidru nosodījumu nacistu antisemītiskajai propagandai.11) Pēc "kristālnakts"** Berlīnes Doma prāvests Bernhards Lihtenbergs noturēja publiskas lūgšanas par ebrejiem. Viņš gāja bojā Dahavā un vēlāk tika pa-sludināts par svētīgu.

Arī pāvests Pijs XI svinīgi nosodīja nacistisko rasismu savā enciklikā "Mit brennender Sorge" ("Ar asu satraukumu" — red. tulkojums)12), kura tika nolasīta Vācijas baznīcās 1937. gadā Ciešanu svētdienā, kā rezultātā sākās uzbrukumi un sankcijas pret garīdzniecības pārstāvjiem. Uzrunājot Beļģijas svētceļnieku grupu 1938. gada 6. septembrī, Pijs XI uzsvēra: "Antisemītisms ir nepieņemams. Garīgi mēs visi esam semīti."13) Pijs XII savā pirmajā enciklikā "Summi Pontificatus"14) ("Visaugstākā pontifikāts" — red. tulkojums) 1939. gada 20. oktobrī brīdināja no teorijām, kuras noliedz cilvēces vienību, un no valsts dievišķošanas, kas, pēc viņa domām, noved pie īstas "tumsības stundas".15)

IV. Nacistu antisemītisms un šoa

Tātad nedrīkst neņemt vērā, ka pastāv atšķirība starp antisemītismu, kas balstīts uz teorijām, kuras ir pretrunā ar Baznīcas mācību par cilvēces vienotību un visu rasu un tautību vienādo cieņu, un jau sen pastāvošām neuzticības un naidīguma jūtām, kuras mēs saucam par antisemītismu un kuru uzturēšanā diemžēl vainojami arī kristieši.

Nacionālsociālistiskā ideoloģija gāja vēl tālāk un atteicās atzīt jebkādu transcendentālu realitāti, kas ir dzīvības avots un morālā labuma kritērijs. Rezultātā cilvēku grupa un valsts, ar kuru šī grupa tika identificēta, nekautrīgi piesavinājās sev neierobežoti priviliģētu stāvokli sabiedrībā un apņēmās iznīcināt ebreju tautu; tautu, kura bija aicināta liecināt par vienīgo Dievu un Likumu. Teoloģiskā atspoguļojuma līmenī nevar atstāt bez ievērības faktu, ka ne viens vien nacionālsociālistu partijas līderis ne tikai ar nepatiku vērsās pret domu par Dievišķās Providences darbību cilvēku lietās, bet arī demonstrēja skaidri izteiktu naidīgu nostāju pret pašu Dievu. Tāda attieksme likumsakarīgi noveda pie kristietības noliegšanas un pie vēlēšanās redzēt Baznīcu sagrautu vai vismaz pakārtotu nacistu valsts interesēm.

Tā bija patiešām ekstrēmistiska ideoloģija, kas kļuva par pamatu līdzekļu izvēlei, iesākumā atsavinot ebrejiem viņu mājas un pēc tam fiziski iznīcinot viņus. Šoa bija tipisks modernā neopagāniskā režīma darbs. Šim režīmam piemītošās antisemītiskās saknes atradās ārpus kristietības, un, īstenojot savus mērķus, tas nevilcinājās pretnostatīt sevi Baznīcai un vajāt tās locekļus.

Var jautāt, vai nacistiem viņu piekopto ebreju vajāšanu nepadarīja vieglāku antisemītiskie aizspriedumi, kuri mājoja atsevišķu kristiešu sirdīs un domās. Vai kristiešu antisemītiskie uzskati nepadarīja tos nejutīgākus, varbūt pat vienaldzīgus pret ebreju vajāšanām, ko piekopa pie varas nonākušie nacionālsociālisti?

Atbildot uz šo jautājumu, katrā ziņā jāņem vērā, ka mums ir darīšana ar tautu attiecību vēsturi un domāšanas veidiem, kas atkarīgi no daudzām ietekmēm. Vēl vairāk — daudzi cilvēki nemaz nezināja "galējā risinājuma" detaļas, "risinājuma", kurš tika lietots pret veselu tautu; citi baidījās paši par sevi un saviem tuviniekiem; daži guva labumu no šīs situācijas; un citus vadīja skaudība. Atbildi vajadzētu meklēt katrā gadījumā atsevišķi, vadoties no situācijas. Lai nu kā, bet, meklējot šo atbildi (uz jautājumu par kristiešu vainas daļu šoa traģēdijā — red. piezīme), tomēr nepieciešams zināt, kāda ir bijusi motivācija katrā atsevišķajā gadījumā.

Sākumā Trešā reiha vadītāji centās ebrejus izraidīt. Diemžēl dažu tradicionāli kristīgu Rietumu valstu vadītāji — tai skaitā arī dažās Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstīs — pāmērīgi vilcinājās atvērt savas robežas vajātajiem ebrejiem. Pat ja viņi nevarēja paredzēt, cik tālu nacistu vadītāji ies savos nodomos, šo tautu vadītājiem tomēr vajadzēja apzināties tās grūtības un briesmas, kurām bija pakļauti Trešā reiha teritorijā dzīvojošie ebreji. Robežu slēgšana imigrantiem šajos apstākļos — vai nu antisemītiska naidīguma dēļ, vai politiskas gļēvulības un tuvredzības dēļ, vai nacionālā egoisma rezultātā — uzliek smagu nastu šo valstu vadītāju sirdsapziņām.

Zemēs, kurās nacisti uzsāka masveida deportācijas, brutalitātei, ar kādu tika veikta šo bezpalīdzīgo cilvēku piespiedu izsūtīšana, tomēr vajadzēja radīt aizdomas par visļaunāko. Vai kristieši sniedza visu iespējamo palīdzību vajātajiem un sevišķi — vajātajiem ebrejiem?

Daudzi to darīja, bet daudzi — ne. Tos, kuri palīdzēja glābt ebreju dzīvības, cik vien tas bija viņu spēkos un pat līdz dzīvības briesmām sev, nedrīkst aizmirst. Kara laikā un arī pēc kara ebreju kopienas un ebreju vadītāji izteica savu pateicību par visu, kas viņu labā tika darīts; arī par to, ko darīja pāvests Pijs XII — gan personīgi, gan ar savu pārstāvju starpniecību — , lai glābtu simtiem tūkstošu ebreju dzīvības.16) Daudzi katoļu bīskapi, priesteri, ordeņu ļaudis un laji saņēma Izraēlas valsts apbalvojumus.

Tomēr, kā atzinis pāvests Jānis Pāvils II, pretstatā šiem drosmīgajiem vīriešiem un sievietēm, citu kristiešu garīgā pretestība un konkrētā rīcība nebija tāda, kādu varētu sagaidīt no Kristus sekotājiem. Mēs nevaram zināt, cik daudz kristiešu okupētajās zemēs vai zemēs, kurās valdīja nacisti vai to sabiedrotie, gan pārdzīvoja patiesas šausmas, redzot, kā pazūd viņu kaimiņi ebreji, bet nebija vēl pietiekami stipri, lai paceltu balsis protestā. Lai šī mūsu brāļu un māsu smagā sirdsapziņas nasta II pasaules kara laikā kļūst mūsdienu kristiešiem par pamudinājumu uz grēku nožēlu.17)

Mēs dziļi nožēlojam šo mūsu Baznīcas dēlu un meitu kļūdas un trūkumus. Mēs esam padarījuši arī par saviem Vatikāna II koncila deklarācijas "Nostra ętate" ("Mūsu laikmetā" — red. tulkojums) vārdus, kuri nepārprotami apliecina: "Apzinoties savu kopējo mantojumu ar ebreju tautu, Baznīca .. ne politisku apsvērumu, bet Svētā Gara mīlestības vadīta, nožēlo visu to naidu, vajāšanas un visas citas pret ebrejiem vērstā antisemītisma izpausmes visos laikos un no jebkāda avota."18)

Mēs atgādinām pāvesta Jāņa Pāvila II 1988. gada uzrunā ebreju kopienai Strasburgā teiktos vārdus un pievienojamies tiem: "Es vēlreiz kopā ar jums izsaku visstingrāko nosodījumu antisemītismam un rasismam, kuri ir pretrunā ar kristietības principiem"19). Tādējādi Katoļu Baznīca nosoda katru vajāšanu, kas vērsta pret jebkuru tautu vai cilvēku grupu visos laikos un jebkurā vietā. Tā kategoriski nosoda visus genocīda veidus, kā arī visas rasistiskās ideoloģijas, kas izraisa genocīdu. Atskatoties uz aizejošo gadsimtu, mēs esam dziļi sarūgtināti par cietsirdību, kas pārņēmusi veselas tautas un nācijas.

Mēs īpaši pieminam armēņu masveida slaktiņu, neskaitāmos upurus Ukrainā trīsdesmitajos gados, genocīdu pret čigāniem, kas arī bija rasistiskās ideoloģijas rezultāts, un līdzīgas traģēdijas, kuras ir notikušas Amerikā, Āfrikā un Balkānos. Mēs neaizmirstam arī totalitārās ideoloģijas upuru miljonus Padomju Savienībā, Ķīnā, Kambodžā un citur. Arī labi zināmo Vidējo Austrumu drāmu mēs nedrīkstam aizmirst. Pat šai brīdī, kad mēs pārdomājam šo situāciju, "daudzi cilvēki vēl joprojām ir savu brāļu upuri."20)

V. Skatoties kopējā nākotnē

Skatoties uz attiecībām starp ebrejiem un kristiešiem nākotnē, mēs pirmām kārtām aicinām mūsu katoļu brāļus un māsas atjaunot apziņu par mūsu ticības ebrejiskajām saknēm. Mēs lūdzam viņus paturēt prātā, ka Jēzus bija Dāvida pēctecis, ka Jaunava Marija un apustuļi piederēja pie ebreju tautas, ka Baznīca barojas no tā labā olīvkoka saknēm, uz kura ir tikuši uzpotēti pagānu savvaļas olīvkoku zari (sal. Rom 11, 17–24), un ka ebreji ir mūsu mīļotie brāļi, patiesi, zināmā nozīmē viņi ir "mūsu vecākie brāļi".21)

Šīs tūkstošgades noslēgumā Katoļu Baznīca vēlas izteikt savu dziļo nožēlu par tās dēlu un meitu trūkumiem katrā tās paaudzē. Šis ir grēku nožēlas akts (teshuva) , jo, lūk, mēs, Katoļu Baznīcas locekļi, esam līdzdalīgi gan tās bērnu grēkos, gan viņu nopelnos. Ar dziļu respektu un lielu līdzjūtību Baznīca uzsāk sarunas par šo masveida iznīcināšanu, šoa, kuru ir izcietusi ebreju tauta II pasaules kara laikā. Tie nav tikai vārdi, bet gan patiesa saistību uzņemšanās: "Mēs riskētu būt par iemeslu vēl drausmīgākiem nāves upuriem, ja mums nebūtu kvēla vēlēšanās pēc taisnības, ja mēs — katrs pēc savām spējām — neuzņemtos nodrošināt, lai ļaunums negūst virsroku pār labo, kā tas notika miljoniem ebreju tautas bērnu gadījumā. Cilvēce nedrīkst pieļaut, ka tas notiktu vēlreiz."22)

Mēs lūdzam, lai mūsu nožēla par traģēdiju, kuru mūsu gadsimtā izcieta ebreju tauta, noved mūs pie jaunām attiecībām ar to. Mēs vēlamies pagātnes grēku apzināšanos pārvērst stingrā apņēmībā uzcelt jaunu nākotni, kurā vairs nebūtu antisemītisma kristiešu vidū vai antikristīgu jūtu ebreju vidū, bet drīzāk tiktu dāvāta savstarpēja cieņa, kā tas pieklājas tiem, kuri pielūdz vienu Radītāju un Kungu un kuriem ir viens ticības tēvs, Abrahams.

Visbeidzot mēs aicinām visus labas gribas vīriešus un sievietes dziļi pārdomāt šoa nozīmi. Upuri no saviem kapiem un dzīvi palikušie ar savu spilgto liecību par pārciesto lai kļūst par skaļu saucienu, kas pievērš visas cilvēces uzmanību. Atcerēties šo briesmīgo pieredzi nozīmē pilnībā apzināties tajā ietverto dziedinošo brīdinājumu:

Nekad vairs nedrīkst atļaut antijudaisma un antisemītisma ļaunajai sēklai iesakņoties cilvēku sirdīs.

Kardināls Edvards Idriss Kasīdijs , prezidents

Viņa Svētība Pjērs Diprē , viceprezidents

1998. gada 16. martā tēvs Renni Hokmans , OP , sekretārs

T u l k o j u m s:

pēc "Latvijas Vēstneša" lūguma — kristīgās avīzes "Solis" redakcija

Vē r e s:

1) Sal. Pāvests Jānis Pāvils II, Apustuliskais vēstījums "Trešo tūkstošgadi sagaidot". 1994. gada 10. novembrī, 33; AAS 87 (1995), 25.

2) Sal. Pāvests Jānis Pāvils II, "Uzruna Romas sinagogā" , 1986. gada 13. aprīlī.

3) Sal. Pāvests Jānis Pāvils II, (Lūgšana "Kunga Enģelis", 1995. gada 11. jūnijā; Isegnamenti 18/1, 1995, 1712)

4) Sal. Pāvests Jānis Pāvils II, "Uzruna ebreju kopienai Budapeštā" , 1991. gada 18. augustā.

5) Pāvests Jānis Pāvils II, enciklika "Simtais gads", 1991. g. 1. maijs. 17; AAS 83 (1991), 814—815.

6) Sal. Pāvests Jānis Pāvils II, "Uzruna bīskapu konferences par attiecībām ar jūdaismu delegātiem" , 1982. gada 6. martā .

7) Sal. Attiecību ar ebrejiem komisija, "Norādījumi pareizu priekšstatu veidošanā par ebrejiem un jūdaismu Katoļu Baznīcas sludināšanā un katehēzē" , 1985. g. 27. jūnijā.

8) Sal. Pāvests Jānis Pāvils II, "Uzruna kolokvijā "Antisemītisma saknes kristīgajās aprindās"", 1997. g. 31. oktobrī.

9) Sal. Vatikāna Otrais koncils, "Nostra ętate", 4.

10) Sal. B. Stasiewski (Hrsg.), "Vācu bīskapu pārskats (akti) par Baznīcas stāvokli no 1933. līdz 1945. gadam", Bd. I, 1933—1934, Mainca, 1968. gads, pielikums.

11) Sal. L. Folks, "Bavārijas bīskapija un nacionālsociālisms" 1930—1934 (Mainza, 1966. g.), 170.—174. lpp.

12) Enciklika izdota 1937. gada 14. martā; AAS 29 (1937), 145—167.

13) "La Documentation Catholique" , 29 (1938), Spalte 1460.

14) AAS 31 (1939), 413—453.

15) Turpat, 449.

16) Daudzās atbilstošās situācijās ebreju organizācijas un atsevišķas ievērojamas personas ir slavējušas pāvesta Pija XII gudro diplomātiju. Tā, piemēram,1945. gada 7. septembrī itāliešu ebreju komisijas pārstāvis sacīja: "Vispirmām kārtām mēs pateicamies "Pontifex Maximum" ("Visaugstākajam priesterim" — red. tulkojums) un Baznīcas vīriešiem un sievietēm, kuri, izpildot Svētā tēva norādījumus, atzina vajātos par saviem brāļiem un enerģiski un pašaizliedzīgi steidzās mums palīgā, neskatoties uz draudošajām briesmām, kurām pakļāva sevi." Tā paša gada 21. septembrī Pijs XII pieņēma audiencē Ebreju Vispasaules kongresa ģenerālsekretāru dr. A. Leo Kubovicki, kurš izteica ".. izraēliešu kopienu apvienību vārdā sirsnīgu pateicību Svētajam tēvam par Katoļu Baznīcas pūlēm ebreju labā kara laikā." Ceturtdienā, 1945. gada 29. novembrī, pāvests tikās ar 80 bēgļiem no daudzajām Vācijas koncentrācijas nometnēm. Viņi apliecināja, ka tiem ir "liels gods personīgi izteikt pateicību Svētajam tēvam par viņa plaši organizēto palīdzību nacionālsociālistiskā fašisma laikā vajātajiem". 1958. gadā, kad mira pāvests Pijs XII, Golda Meira nosūtīja izteiksmīgu vēstījumu: "Mēs sērojam kopā ar visu cilvēci. Kad mūsu tauta pārdzīvoja drausmīgo slaktiņu, pāvests pacēla savu balsi par upuriem. Tajā laikā daudzu mūsu cilvēku dzīvības tika glābtas ar viņa vārdu palīdzību, kuri skaidri un nepārprotami apliecināja augstas ētiskās patiesības, pārmācot tā laika kara troksni. Mēs sērojam par lielo miera kalpu."

17) Sal. Pāvests Jānis Pāvils II, "Uzruna jaunajam Vācijas Federatīvās Republikas sūtnim H. Štūla kungam", 1990. gada 8. novembrī, Nr. 2; AAS 83 (1991), 587—588.

18) Turpat, Nr. 4.

19) Pāvests Jānis Pāvils II, "Uzruna ebreju kopienai Strasburgā", 1988. gada 9. oktobrī.

20) Pāvests Jānis Pāvils II, "Uzruna diplomātiskajam korpusam" , 1994. gada 15. janvārī, Nr. 9; AAS 86 (1994), 816.

21) Pāvests Jānis Pāvils II, "Uzruna Romas Sinagogā", 1986. gada 13. aprīlī, Nr. 4; AAS 78 (1986), 1120.

22) Pāvests Jānis Pāvils II, "Uzruna, atceroties šoa", 1994. gada 7. aprīlī, Nr. 3.

* "Piemini nākotni", šeit — ‘nākotnes atcerēšanās’ — latīniski (red. tulkojums)

** Domāta pirmā "tīrīšanas akcija" pret ebrejiem pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā.