Viedokļi

Par ordeņu un goda zīmju likuma projektu

Piezīmes uz apspriežamā Ordeņu un goda zīmju likuma projekta malām

Aldis Upmalis, vēstures un politisko zinātņu maģistrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Šī gada martā "Latvijas Vēstnesis" publicēja manu rakstu "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm". Tas bija veltīts Latvijas apbalvošanas sistēmas veidošanas problēmām. Drīz pēc tā nodošanas redakcijā man gadījās iepazīties ar plašākai apspriešanai nodoto Ordeņu un goda zīmju likuma projektu, (publicēts "Latvijas Vēstneša" 5. marta numurā).

Visumā tas ir ļoti vajadzīgs un svarīgs likumdošanas akts. Šādu likumu, kurš liktu pamatus valsts apbalvošanas lietu sakārtošanai, vajadzēja pieņemt sen. Mūsu kaimiņi lietuvieši attiecīgu dokumentu pieņēma jau 1991.gadā. Tomēr piedāvātajā projektā vēl ir daudz labojama. Un, jāatzīst, arī ļoti daudz nepārdomāti aizgūta un pretrunīga.

Sāksim ar 10.pantā ietverto normu — "Ordeņus un medaļas pēc nāves nepiešķir".

Likuma veidotāji to ir aizguvuši no Triju Zvaigžņu ordeņa (TZO) likuma. Savulaik, 1994.gadā, šo normu ieviesa attaisnoti, lai TZO domi pasargātu no priekšlikumiem apbalvot sen mirušas personas. Taču tas, ko var piemērot viena apbalvojuma gadījumā, skan paradoksāli, ja to attiecina uz visu valsts apbalvošanas sistēmu kopumā. Tagad, kopēta jaunajā likumā, šī norma iegūst citu jēgu — Latvijā ordeņus un medaļas pēc nāves nedrīkst piešķirt vispār. Ar šādu priekšlikumu mēs varam iegūt izcili bēdīgu slavu. Jo nekur citur pasaulē nav sastopama norma, kas cilvēkam, kurš, veicot varoņdarbu, gājis bojā, liegtu apbalvojumu — tikai tādēļ, ka viņš jau ir miris.

Seko "5.(3.) pants. Citu valstu ordeņus, medaļas un goda zīmes Latvijas Republikā var nēsāt tikai ar Ministru kabineta atļauju".

Šajā punktā ietverto jēgu var tikai minēt. Vai atļaujas nēsāt citu valstu, piemēram, PSRS, apbalvojumus MK izsniegs individuālā kārtā katram? Varbūt sastādīs nēsāšanai atļauto pasaules apbalvojumu sarakstu?

Vēl jāatceras, ka valstu ar izvērstām apbalvošanas sistēmām pasaulē ir vairāki simti! Un šīs sistēmas nepārtraukti papildinās. Vēl pastāv arī pašvaldību, pilsētu, dažādu sabiedrisko organizāciju apbalvojumi. Ir gan sen zudušu, gan joprojām pastāvošu valstu vairs nepiešķirami apbalvojumi, kurus saskaņā ar kādreiz pieņemtajiem statūtiem, lai saglabātu dzīvu senču slavu, ir tiesīgi nēsāt kādreiz apbalvoto pēcteči. Un viss šis lērumu MK būs jāuzskaita? Tas ir milzīgs un arvien pieaugošs informācijas daudzums. Lai veiktu šādu uzskaiti, ar MK spēkiem vien var nepietikt.

Un tīri praktiskas dabas jautājums.

Visus pasaules apbalvojumus saskaitīt un atļaut nez vai ir iespējams. Ko darīt ar ceļotājiem vai ārvalstu sūtniecību darbiniekiem, kuri, šķērsojot Latvijas valsts robežu, savus "nelegālos" apbalvojumus nav noslēpuši koferos?

Iespējams, likumprojekta autori ir neveiksmīgi mēģinājuši viena likuma punkta ietvaros kopēt un apvienot vairākas normas. Piemēram, daudzās valstīs pilsonis drīkst pieņemt citas valsts apbalvojumu tikai ar savas valsts akceptu. Bet zemēs, kur saskaņošana notiek "post factum", gadījumos, kad apbalvojums saistīts ar attiecīgajai valstij izteikti nedraudzīgu ideoloģiju, no pilsoņa var prasīt atteikšanos no piešķirtā apbalvojuma.

Citas normas ietvaros dažkārt mēdz noteikt aizliegumu dažu apbalvojumu vai to elementu nēsāšanai. Piemēram, pēc Otrā pasaules kara Vācijā aizliedza agrākos nacionālsociālistu partijas apbalvojumus, kā arī zināmu laiku pastāvēja aizliegums nēsāt apbalvojumus ar nacistisko simboliku. Pat kara ordeni — Dzelzs Krustu — drīkstēja nēsāt tikai ar izkaltu centrālo elementu. Līdzīgi aizliegumi sastopami laiku pa laikam, un nereti tie noteikti ar likumu. Taču ne vienmēr!

Ārkārtējos gadījumos minētās normas tiešām nosaka valdība ar likumdošanas aktu. Tomēr ikdienā tas nav nepieciešams. Jo katrā valstī apbalvošanas politikas kārtējos jautājumus risina kāda speciāla institūcija, parasti — attiecīgās zemes Ordeņu kapituls. Vairumā demokrātisku valstu tā ir neatkarīga institūcija, kas darbojas valsts pirmās personas tiešā vadībā. Tā izstrādā nolikumus un noteikumus, kurus apstiprina valsts pirmā persona. Šādam aktam apbalvošanas sfērā ir likuma spēks, tādēļ valdības iejaukšanās nav nepieciešama.

Ņemot vērā, ka šajā likuma projektā ir runa arī par Ordeņu kapitula dibināšanu, vai nebūtu loģiskāk visus ar valsts apbalvošanas politiku saistītos, kārtējos jautājumus nodot šai institūcijai, bet 5.(3.) pantu svītrot, kā arī atbilstoši mainīt 13. pantu?

Iekšēju pretrunu likumā demonstrē arī 8. un 12.(3.) pants.

Pirmais nosaka, ka apbalvojumu piešķiršana nerada apbalvotajiem īpašas priekšrocības vai privilēģijas. Otrs — ka ordeņu un goda zīmju statūti var saturēt arī īpašus nosaukumus, kas tiek piešķirti apbalvotajiem.

Lieta tāda, ka jebkāda apbalvoto personu speciāla titulēšana, tāpat kā bieži praktizējamās priekšrocības — apbalvotajai personai lietot pirms sava vārda tituliniciāļus uz vizītkartēm un citur ordeņa nozīmes, ir šo personu privilēģija.

8.punktā

formulētā norma ir neloģiska pēc būtības. Tā Latvijas likumdošanā parādījās 1994.gada Triju Zvaigžņu ordeņa likumā. Tas notika apstākļos, kad presē aktīvi kritizēja padomju nomenklatūras privilēģijas. Attieksme sabiedrībā pret tām, protams, bija negatīva, un termina skaidrojums tika stipri vulgarizēts.

Avīžu rakstu un padomju laiku negatīvās pieredzes ietekmē mazāk izglītotā sabiedrības daļa ar terminu "privilēģija" bieži vien saprata kādu mantisku labumu, kuru apbalvotais varētu iegūt. Tādēļ cīņas pret padomju nomenklatūras tradīciju mantojumu ietvaros sākās populistiska termina "privilēģija" apkarošana.

Diemžēl 1994.gadā likumdevējam to nācās ņemt vērā.

Taču, aizliedzot nosaukumu, nevar izskaust pašu parādību. Jo īpaši tādēļ, ka tā ir neatņemama dzīves daļa. Par to varam pārliecināties, atverot jebkuru Svešvārdu vārdnīcu. Piemēram, izdevniecības "Liesma" 1978.gada izdevuma 581.lpp. Te pie termina "privilēģija" lasāms — jebkura izņēmuma tiesība, pirmtiesība vai priekšrocība.

Tātad priekšrocība gados vecākam cilvēkam uz atbrīvoto krēslu tramvajā ir privilēģija, kuru nosaka cieņa pret vecāko paaudzi. Tiesības vecākiem cilvēkiem un invalīdiem ar atlaidēm iegādāties mēneša biļetes — privilēģija. Tās pamatā ir sabiedrības rūpes par šīm iedzīvotāju kategorijām. Tāpat tiesības saukties par apbalvojuma "kavalieri" arī, protams, ir privilēģija. Jo šādas īpašas izņēmuma tiesības ir tikai un vienīgi apbalvotām personām. Un arī tiesības nēsāt apbalvojumus ir izņēmuma tiesība, tātad privilēģija. Visumā šajā jēdzienā nav nekā nosodāma.

Tādēļ projekta 8.punktā ietvertais, savulaik īslaicīgas konjunktūras radītais "privilēģiju aizliegums" kā pastāvīga norma neiederas ilgstošai lietošanai paredzētā likumā. Te tā ir lieka! Vēl jo vairāk tādēļ, ka attieksme pret terminu jau ir mainījusies. Termins atgūst hrestomātisko izpratni, un ar laiku negatīvā nokrāsa zudīs pilnīgi.

Likuma projektā daudz vietas veltīts arī jautājumiem, kurus loģiskāk būtu apskatīt pakārtotos aktos vai kurus likumdošanas aktos vispār var uzskatīt par liekiem.

Tā, piemēram, 1.,2.,3. pants mēģina diezgan nekonkrēti skaidrot — kas ir ordenis un kas ir ordeņa goda zīme.

Ja katra ordeņa, goda zīmes, nopelnu vai piemiņas medaļas, titula, goda nosaukuma, goda nozīmes vai cita tamlīdzīga apbalvojuma formu, saturu un pielietojumu katrā konkrētā gadījumā reglamentē atsevišķi statūti, tad lieki būtu likumā vēl skaidrot šo terminu jēgu. Ar šiem jautājumiem interesenti var iepazīties monogrāfijās, pētījumos vai ļaunākā gadījumā enciklopēdiskos izdevumos. Nav nepieciešamības ar tiem vēl pārslogot likumdošanas aktus. Tad jau katrā likumdošanas aktā būtu jāskaidro, ko nozīmē termins "likums".

Turklāt! Īsi un izsmeļoši formulēt tik ietilpīgus terminus nemaz nav iespējams. Bet izsmeļošs skaidrojums, kaut vai tikai par to, kāda var būt katra konkrēta apbalvošanas forma un ko šis termins nozīmē, ņemot vērā eiropeisko vispārējo apbalvošanas tradīciju, Baltijas reģiona lokālās apbalvošanas tradīcijas, kā arī Latvijas vietējo apbalvošanas specifiku, varētu aizņemt vairākus simtus lappušu.

Dīvaini likuma ietvaros skan arī skaidrojumi 12.(1.-8.) pantā par to, kādi punkti būtu jāsatur apbalvojumu statūtiem. Vispārpieņemtās normas, kā šādi dokumenti noformējami, būtu jāpārzina attiecīgā līmeņa amatpersonām — bez īpaša atgādinājuma. Savukārt citus šīs normas pilnīgi neskar.

Turpat jāmin arī projekta 6. un 9. punkts, kuros runāts par diplomu un apliecību izgatavošanas un piešķiršanas kārtību. Šos jautājumus parasti risina katra konkrēta apbalvojuma statūtos, ņemot vērā attiecīgo specifiku.

Arī 7. punkts — "Ordeņa vai goda zīmes vietā var nēsāt īpašu ordeņa lentīti, ja to paredz attiecīgā ordeņa statūts" — šajā aktā ir lieks.

Jautājums, kad, kur un vai vispār nēsājama kāda lentīte, neizbēgami tiks apskatīts konkrētajos statūtos vai šiem statūtiem pakārtotā aktā — apbalvojumu nēsāšanas noteikumos.

Projekts arī nesniedz pilnīgu skaidrību par piedāvājamo Ordeņu kapitula koncepciju. Piemēram, jautājumā par kapitula pakļautību. Salīdzinot piedāvājamo versiju ar 1938.gada likumu "Par ordeņiem un goda zīmēm", redzams, ka Valsts prezidenta loma krietni sarukusi.

Piemēram, jaunā projekta 13. pants skan — Ordeņu un goda zīmju lietu kārtošanai (Izcēlumi un iestarpinājumi šeit un turpmāk mani — A.U. ) pastāv Ordeņu kapituls. Savukārt 17. pants nosaka: "Ordeņu kapituls: 1) pieņem lēmumus (!) par apbalvošanu ar ordeņiem, kā arī apbalvošanu ar goda zīmēm, ja to paredz attiecīgās goda zīmes statūts; ... 3) nodrošina apbalvoto sarakstu izsludināšanu, apbalvoto matrikulu un citas dokumentācijas kārtošanu un saglabāšanu."

Vecā likuma attiecīgie punkti skan: "35. (..) ordeņu lietu pārzināšanai (!) pastāv Ordeņu kapituls. 43. Ordeņus un to goda zīmes piešķir Valsts prezidents pēc sava ieskata (galvenokārt protokola ietvaros) vai pēc Ordeņu kapitula priekšlikuma. 38. Ordeņu kapituls lūko cauri iesniegtos ordeņu un goda zīmju piešķiršanas ierosinājumus, sagatavo apbalvošanas priekšlikumus Valsts prezidentam, sakārto un izsludina apbalvoto sarakstus (Valsts prezidenta vārdā, protams) un ved matrikulas."

Vecajā likumā Valsts prezidents atbilstoši tradīcijai ir vienīgā persona, kura var runāt valsts vārdā. Tātad viņš ir arī vienīgais, kurš Latvijas Republikas vārdā tiesīgs piešķirt apbalvojumus. Nu šī funkcija nodota kapitulam, respektīvi, iestādei. Līdz ar to prezidents ir it kā attālinājies no apbalvojuma piešķiršanas akta. Apbalvojumu vairs nepiešķir valsts pirmā persona, bet tikai iestāde. Un tas lielā mērā padara apbalvošanas aktu anonīmu. Zūd svarīgs psiholoģiskais faktors.

Tāpat, ja agrāk kanclers bija tikai prezidenta palīgs un uzticības persona, tad nu viņš kļuvis par patstāvīgu iestādes vadītāju. Arī tas var radīt problēmas.

Mazāka kļuvusi arī Ordeņu kapitula iekšējā suverenitāte.

Ja saskaņā ar vecā likuma 42. pantu kapituls savai darbībai izstrādā noteikumus, ko apstiprina Valsts prezidents, tas dara iejaukšanos no malas kapitula darbā gandrīz neiespējamu, tad šī projekta 16.pants tikai norāda, ka "Ordeņu kapituls apstiprina noteikumus savai darbībai". Tādējādi prezidenta paraksts it kā nav obligāts un vienlaikus zemāks kļuvis arī šo noteikumu līmenis. Tātad iejaukšanās iespēja kļuvusi daudz reālāka. Diemžēl daudzu valstu pieredze rāda, ka nekas tā negrauj valsts apbalvojumu prestižu kā to kļūšana par politiskas spēles daļu.

Tāpat šajā redakcijā trūkst īstas skaidrības — kurš īsti tiesīgs reglamentēt kapitula darbu, uz kuru gulsies juridiskā atbildība?

Tagad mazliet par tradīcijām.

Apbalvošanā tās nosaka ļoti daudz. Un, ja vēlamies, lai mūs atpazīst kā Eiropas zemi, arī mums jāievēro šejienes tradīcijas.

Bet apspriežamajā projektā nav iekļauta Eiropā tradicionālā norma, saskaņā ar kuru kapitulu vismaz daļēji veido ordeņu kavalieri. Jāuzsver, ka līdz šim Latvijā tā vienmēr tikusi ievērota.

Saskaņā ar 1920.gadā pieņemtajiem Lāčplēša Kara ordeņa statūtiem no piecpadsmit ordeņa domes locekļiem četrpadsmit bija ordeņa kavalieri. Piecpadsmitais bija Valsts prezidents.

Arī 1924.gadā pieņemtajos Triju Zvaigžņu ordeņa statūtos no sešiem domniekiem tika noteikta obligāta divu TZO kavalieru liela pārstāvniecība, neskaitot Valsts prezidentu. Taču faktiski to īpatsvars vienmēr bija lielāks — vismaz puse no kopskaita.

Jau minētā 1938.gada likuma ietvaros Apvienoto ordeņu kapitula locekļus izvēlas tikai un vienīgi no kavalieru vidus. Te izņēmums nav arī Valsts prezidents. Jo šajā likumā ieviesta vēl viena pasaulē tradicionālā norma, ka ordeņu augstākās zīmes ir valsts pirmās personas amata tērpa obligāta sastāvdaļa. Tādējādi viņš savas prezidentūras laikā simboliski atrodas valsts ordeņu priekšgalā un vienlaikus ir pasargāts no kārdinājuma piešķirt sev kādu apbalvojumu. Jo ordeņa pavēlnieks, nedegradējot sevi, nevar sev piešķirt ordeņa zemākas pakāpes zīmes.

Vienīgi 1994.gada TZO statūtos šīs normas izpalika. Pirmā — tādēļ, ka trūka kavalieru, kurus varētu uzaicināt par domniekiem. Otrā — iespējams, dēļ neizpratnes, iespējams, privilēģiju apkarošanas kampaņas ietvaros.

Jāuzsver, ka šīm tradīcijām ir ne vien senas vēsturiskas saknes, bet arī dziļa loģika. Jo apbalvojuma kavalieri ir īpaši ieinteresēti sava apbalvojuma prestiža saglabāšanā un celšanā. Un šīs viņu personiskās intereses šajā gadījumā sakrīt ar valsts interesēm. Viņu līdzdalība institūcijas darbā gan palīdz sargāt apbalvojumu sistēmas sabiedrisko statusu, gan arī kapitula darbību kopumā pasargāt no īslaicīgas konjunktūras svārstībām.

Pirms četriem gadiem šo tradīciju prasības tehniski izpildīt nebija iespējams. Tagad situācija ir mainījusies. Loģiski būtu pie tām atgriezties.

Tagad par to, kā publicētajā likuma projektā, manuprāt, trūkst.

Apbalvojumi ir valsts regālijas. Tātad to reālais sabiedriskais statuss, neatkarīgi no apbalvojuma administratīvās piederības, ietekmē valsts prestižu, veido valsts tēlu. Tāpēc ikviena valsts, kas rūpējas par savu prestižu, ir spiesta nest atbildību arī par apbalvojumiem, kurus piešķir tās teritorijā. Īpaši tas attiecas uz tradicionālajiem apbalvojumu veidiem — ordeņiem, medaļām un tituliem jeb goda nosaukumiem.

Tādēļ likumdošanas aktam, kuram turpmāk vajadzētu atrasties visas valsts apbalvošanas politikas pamatā, Vispārīgajā daļā vajadzētu skaidrot:

• valsts atbildību par apbalvojumiem gadījumos, kad tiem var būt valsts vai plašāka mēroga regālijas vērtība;

• no tā izrietošu atbildību par tās teritorijā īstenojamo apbalvošanas politiku,

• no tā izrietošu vajadzību centralizēti pārraudzīt un koordinēt apbalvojumu iedibināšanu un piešķiršanu valsts institūcijās, kā arī daļēji ārpus tām,

• vajadzību izveidot valsts apbalvojumu un ar tiem apbalvoto personu reģistru,

• visbeidzot, jānosauc institūcija, kurai ar visiem šiem jautājumiem būtu jānodarbojas. (Mūsu gadījumā acīmredzot Ordeņu kapituls.)

Tālāk derētu noteikt:

• ka katra konkrēta valsts mēroga apbalvojuma vispārīgos piešķiršanas nosacījumus, formu utt. satur atsevišķi statūti, kuri pieņemami sekojošā kārtībā,

• ka sīkākus attiecīgā apbalvojuma piešķiršanas gadījumus, apbalvojuma nēsāšanas noteikumus un līdzīgus jautājumus reglamentēs Ordeņu kapitula pieņemtas instrukcijas,

• ka sabiedrisko organizāciju un privātpersonu dibinātiem apbalvojumiem ar Ordeņu kapitula lēmumu nosakāma speciāla uzskaites un reģistrācijas kārtība,

• visbeidzot, ka ar šo likumu aizliegts nodibināt, piešķirt un nēsāt ordeņus, medaļas, nozīmes vai citas zīmes, kas pēc ārējā izskata izteikti neatšķirtos no valsts ordeņiem un goda zīmēm.

Sadaļa "Ordeņu kapituls" jau tika apskatīta.

Un vēl par vienu loģisku neatbilstību projektā.

Saskaņā ar projektu — izveidots Ordeņu(!) kapituls.

Bet valstī ir tikai viens ordenis. Neizprotami!

Tādēļ minētā pasākuma ietvaros būtu loģiski atjaunot arī trīs atlikušos tradicionālos Latvijas valsts ordeņus — Atzinības krustu, Viestura ordeni un Lāčplēša ordeni.

Eiropā ir ieviesusies tradīcija — uzskatīt ikvienu valsts neatkarības laikā iedibinātu ordeni par neatņemamu, dārgu un tātad iespēju robežās atjaunojamu valsts regāliju. Pat valstīs, kuras deklarējušas miermīlību un neitralitāti, arvien uzskata par nepieciešamu atjaunot visus — arī kara — ordeņus.

Piemēram, mūsu kaimiņvalstī Polijā, neskatoties uz šīs zemes vētraino pagātni, saglabāti: gan 1705.gadā dibinātais Baltā Ērgļa ordenis, gan 1792. gadā dibinātais Virtuti Militari kara ordenis. Šie ordeņi saglabāti, neraugoties uz to, ka šajā gadsimtā vien tos nācies atjaunot divreiz — 1921. un 1943. gadā. Tāpat pēc kara Polijā turpinājuši piešķirt arī Drošsirdīgo Krustu (1920.g.) un Nopelnu Krustu (1923.g.). Lai arī PSKP CK nosodīja "buržuāzisku apbalvojumu" atjaunošanu sociālisma zemēs.

Arī cits mūsu kaimiņš — Lietuva — 1991.gadā, tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas, par vienu no neatliekamākajiem pasākumiem uzskatīja pirmskara galveno apbalvojumu atjaunošanu. Šodien tie veido jaunās Lietuvas apbalvošanas sistēmas pamatu.

Protams, mūsu zeme nevar lepoties ar tik dziļām tradīcijām kā Portugāle, kur no šobrīd pastāvošajiem, piemēram, trīs svarīgākie valsts apbalvojumi dibināti 1118.,1162. un 1170. gadā. Mūsu tradīcijas nav tik leģendāras kā Spānijā un Itālijā vai komplicētas un līdz perfektumam noslīpētas kā Lielbritānijā. Mēs atpaliekam arī no relatīvi jaunās Dānijas apbalvošanas sistēmas, kas sākta "tikai" 1671. gadā. Taču arī Latvijai jau ir savas pārbaudītas tradīcijas. Tās ir jāsaglabā, jākopj un jāattīsta tālāk!

Bez tam pēdējo četru gadu pieredze vēlreiz pierādījusi, ka tikai ar vienu ordeni Latvijai nepietiek. Šāda lieluma Eiropas zeme valsts līmeņa politikas īstenošanai nevar iztikt bez komplicētas apbalvošanas sistēmas. Par to pārliecinājās jau 20.—30. gados. Un uzkrātās pieredzes rezultātā tapa 1938.g. likums. Tad nolēma, ka blakus diviem jau esošajiem valstī vajadzīgi vēl divi specializēti ordeņi. Kopā šie četri apbalvojumi, cits citu papildinot, veidoja Latvijas apstākļiem atbilstošas apbalvošanas sistēmas pamatu.

Diemžēl 1994.gadā šī pieredze netika ņemta vērā. Rezultātā — ne reizi vien presē pārspriestās grūtības. Arī apspriežamais likuma projekts ir mēģinājums no jauna risināt jau reiz atrisinātas problēmas.

Konceptuāli šāda četru ordeņu shēma labi atbilst arī mūsdienu valsts prasībām. Izmaiņas nepieciešamas tikai apbalvošanas instrukciju un dažuviet statūtu līmenī. Mākslinieciski augstvērtīgs ir arī veco ordeņu zīmju vizuālais risinājums. Bez tam agrākajiem apbalvojumiem arvien ir labāka reputācija nekā jauniem. Tas atvieglo to atjaunošanu.