Arveds Švābe un Arnolds Spekke

Pieminot vēsturnieku,

rakstnieku un dzejnieku

Arvedu Švābi (1888–1959)

Profesors Arveds Švābe

Arveds Švābe ir apbrīnojams ar savu daudzveidīgo devumu Latvijas zinātnei un kultūrai. Latvijā vēl nav vispusīga pētījuma par to. Pilnīgāk A.Švābes darbība izvērtēta trimdā un publicēta latviešu izdevumos — grāmatās, žurnālos un avīzēs. Viņš ir tas zinātnieks, kurš Latvijas vārdu un savas tautas vēsturi skaidrojis citām pasaules tautām — vācu, angļu, franču, itāļu un citās valodās. Četrus gadus (1933—1937) Arveds Švābe sūtījis rakstus tādam izdevumumam kā "Enciklopedia Italiana". A.Švābe ar saviem darbiem palīdzējis saglabāt latvietību un dzimtenes mīlestību trimdas jauniešiem visos kontinentos.

Latvijā viņš no 1927.gada sūtījis rakstus Latvijas konversācijas vārdnīcai, kuru neizdevās pilnībā izdot līdz Latvijas okupācijai. Arveds Švābe Zviedrijā bijis redaktors trim "Latvju enciklopēdijas" sējumiem, kuri iznāca piecdesmitajos gados Stokholmā un vēl šodien ir lielā cieņā dažādās valstīs dzīvojošu latviešu ģimenēs. Piemēram, tālajā Austrālijā šī enciklopēdija ir gandrīz katrā latviešu mājā. Tā jau pusgadsimtu kalpo kā bagātīgs uzziņu avots par Latviju. Arī šodien enciklopēdija tiek bieži pieprasīta Latvijas bibliotēkās.

Arveds Švābe dzimis 1888.gada 25.maijā Lielstraupē. Vēsturi viņš studējis Šaņavska universitātē Maskavā (1911–1916). Līdz 1919.gadam pāris gadu strādājis Vladivostokā. Pēc atgriešanās Latvijā Arveda Švābes darbība bijusi daudzveidīga. Te viņš vēl papildus studējis Latvijas Universitātē tiesību zinības un 1929.gadā augstskolā jau pats lasījis lekcijas Latvijas tiesību vēsturē. Taču interešu lokā allaž bijusi Latvijas vēl maz izpētītā vēsture. Profesors un juridisko zinātņu doktors no 1936.līdz 1941.gadam vadījis Latvijas vēstures katedru Universitātē. Kad nodibināts Latvijas Vēstures institūts, Arveds Švābe divus gadus (1939–1940) bijis tā direktora vietnieks. Vācu okupācijas laikā (1941—1944) A.Švābe bijis Vēstures krātuves direktors. "Latvju enciklopēdijas" trīs sējumu izdevumā minēts, ka 1943.gadā A.Švābe izslēgts no profesūras. Tad sācies trimdas laiks. Vācijā viņš darbojies bēgļu organizācijās. No 1949.gada bijis arhivārs Stokholmā. Arveda Švābes dzīves ceļš pārtrūcis 1959.gada 21.janvārī Bonnā, Vācijā.

Lai arī kādus amatus ieņēmis Arveds Švābe, rakstniecībā viņš bijis nerimstošs. Mēs šajā īsajā rakstā neiespējam nosaukt visas viņa publicētās piecdesmit grāmatas, kur nu vēl rakstus periodikā un citos izdevumos, kuri iesniedzas simtos un vēl nav pilnīgi apzināti. Tādēļ tikai ieskicēsim viņa devuma daudzveidību Latvijas vēsturē dažādās tās jomās.

Divdesmito gadu beigās Arveds Švābe pētījis Latvijas agrāro un sociālo vēsturi. Iznākusi "Pagasta vēsture" (1926) un vācu valodā grāmata "Latvijas agrārā vēsture" (1928) ar versijām latviešu, angļu un franču valodā. Pēc tam — darbi par Latvijas cilšu un vācu bruņinieku tiesībām, kā arī senās Latvijas politisko vēsturi. Raksti publicēti trīsdesmito gadu beigās. Trimdas grūtības nav apturējušas zinātnieka rakstītspējas. Trimdā apgādā "Daugava" Latvijas vēstures grāmatu sērijā klajā nācis (1958) Arveda Švābes plašākais darbs par Latvijas vēsturi no 1800.līdz 1914.gadam. Te viņš veicis pētījumus arī Latvijas patstāvības laika vēsturē, bet nav paguvis tos nobeigt. Taču nav apsīkusi viņa griba stāstīt par Latvijas vēsturi citām tautām. ASV izdotā rakstu krājumā angļu valodā viņš publicējis rakstu par Baltijas valstu okupāciju. Kad Arveda Švābes jau vairs nebija, zviedru valodā 1961.gadā iznācis īss pārskats par Latvijas vēsturi "Lettlands historia". Trimdā 1956.gadā pabeigts Latviešu tautas dziesmu jaunais izdevums 12 sējumos A.Švābes, K.Strauberga un E.Hauzenbergas — Šturmas redakcijā, apvienojot Krišjāņa Barona un Pētera Šmita krājumu pamatdziesmas un nelielu izlasi. Folkloras vēsturei pieder A.Švābes G.Bergmanim veltītā monogrāfija "Kāda mācītāja dzīve" (1959). Trimdā viņš rakstījis arī par kara dziesmām, kā arī, izmantojot tautas dziesmas, ieskicējis latviešu sociālo stāvokli feodālisma laikā. Tā varētu vēl ilgi turpināt. Kur tad vēl dzejnieks, rakstnieks. Taču ieskatīsimies maz pazīstamos divu vēsturnieku — Arveda Švābes un Arnolda Spekkes — savstarpējos raksturojumos.

Profesors Arveds Švābe

par profesoru Arnoldu Spekki

Izcilais latviešu vēsturnieks profesors Arveds Švābe.

Foto no "Latvju enciklopēdijas" trešā sējuma, kas iznācis Stokholmā 1953–1955

Arveds Švābe. Ar profesoru Arnoldu Spekki iepazinos telefoniski. Tas notika 1929.gada septembrī tūliņ pēc Raiņa nāves, kad viņa piemiņai biju veltījis nelielu nekrologu "Jaunākajās Ziņās". Saņēmis laikrakstu, Spekke man piezvanīja, lai pateiktu dažus komplimentus.

Šai laikā es nodarbojos ar Latvijas agrāro vēsturi un biju jau ieguvis dažu labu ienaidnieku no tiem, ku®u uzdevums bija sargāt nodzeltējušus pergamentus. Arī Spekke toreiz pameta romāņu filoloģiju, lai ar Rīgas humānistu ceļa spieķi dotos uz Livoniju, kur nesen vēl bij plosījies divdesmitpiecus gadus ilgais ka®š par dominium maris Baltici , un visiem, kam bij laimējies izglābt kailo dzīvību, pat sapņos rādījās Jāņa IV Briesmīgā velnišķības. Rīgas archīvos Spekke atrada līdz tam nepublicētus materiālus par latviešu zemnieku cīņām pret saviem apspiedējiem 16.gadsimta otrajā pusē un ar tiem iepazīstināja "Daugavas" (1931) un "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts" (1932) lasītājus. Tā bij tagadējā jubilāra jaunā vizītkarte. "Latviešu pagātnes rehabilitācija", kas nepatika arī daudziem augsti mācītiem latviešiem, mūs tuvināja un kopīgās pārrunās šad tad skaidrojām jauna viedokļa vajadzību. Sāka veidoties Baltijas vēstures Rīgas skola. Uz šo posmu var attiecināt vārdus, ku®us atradu kādā vēstulē: "Nav mazums barikāžu, kas būtu jāšturmē, mums, mūsu pagātnes nežēlīgi un negodīgi apzagtajiem baltiešiem."

Varbūt pašam negribot 16.gadsimts kļuva par Spekkes likteni. Protestantisko Ziemeļu sacelšanās pret katoliskiem Dienvidiem, Āzijas laušanās uz Eiropu cauri Livonijai – tik dramatiski sižeti aizrautu pat mazāk romantisku garu nekā Spekki. Viņš pārtrauca darbus fakultātē un kā Rokfellera stipendiāts devās archīvu medībās uz Poliju un Italiju. Izrādījās, ka medību lauki tur ir tik plaši, ka pietiktu visam mūžam. No šī komandējuma romāņu filoloģijas profesors atgriezās Latvijā tikai, lai atvadītos no kolēģiem un studentiem. Viņš pameta Izglītības resoru un iestājās Ārlietu ministrijas dienestā, aiziedams ga®ām daudziem, kas stāvēja rindā un pacietīgi gaidīja savu kārtu. Tas sagādāja Spekkem skauģus fakultātē un partijā.

Nevienā kvalifikācijā nebiju starp tiem. Meierovica aicināts, kādu laiku strādāju Ārlietu ministrijā, bet man nepatika šīs iestādes "blāvie un labi sapogātie jaunekļi", kāpēc drīz vien šķīros no viņiem bez sarūgtinājuma un arī bez ilūzijām. Izvadot Spekki 1933.gadā uz Romu, viņam par godu tika rīkots mielasts, kur "izgāzu podu", teikdams, ka nožēloju viņa degradēšanu no profesora par sūtni un izteicu cerību, ka diplomātiskais dienests būs īss epizods, un mēs atkal redzēsim Spekki savā vidū. Tas nepiepildījās. Nācās šķirties uz 25 gadiem, ja neskaita izdevību viņu vēlreiz satikt Romā 1938.gadā. Šķiet, tas notika vienā laikā ar Fūhrera vizīti pie Dučes.

Kā jau humānists, Spekke ir čakls vēstuļu rakstītājs. Pa daudziem gadiem to bij sakrājies ap simtu vai vairāk, un 1944.gadā biju spiests šo interesanto, bet nediplomātisko korespondenci atstāt kādas Rīgas bankas seifā. Žēl, tie bij zīmīgi laikmeta dokumenti. Ja atmiņa neviļ, mūsu sarakste sākās ar to, ka Anša Gulbja apgāds, kur toreiz strādāju, izdeva pirmos Spekkes pētījumus pēc ārzemju materiāliem un man uzticēja šo darbu technisko sagatavošanu. Tie bij Vecākie latviešu tautas apģērbu zīmējumi (1934) un Latvieši un Livonija 16. gadu simtenī (1935). Cik varu spriest, tie pretēji baltvācu historiografijai ievirzīja tēlojuma centrā latvieti un Latvijas likteņiem deva līdz tam maz ievērotu ģeopolītisku skatījumu. Šais darbos jau redzama autora lielā interese par ikonografiskām un kartografiskām problēmām, ku®ām vēlāk viņš veltī atsevišķus pētījumus.

Sākoties okupācijai, mēs atradāmies katrs savā pusē dzelzs aizkaram. Tikai 1946.gadā no Vācijas caur Londonu man atkal izdevās uzņemt sakarus ar Romu un mūsu sūtni, ko krievi bij izmetuši no sūtniecības. Noskaidrojās, ka arī viņam "jāgrauž emigrantu garoziņas", tāpat kā studenta gados Maskavā, pasniedzot valodu stundas, tulkojot latīņu tekstus un strādājot citus gadījuma darbus. Un tad 1940.gada rudenī, kādā mazā istabiņā Romas pamalē, Spekke iesāka italiski rakstīt savu Latvijas vēsturi, ku®ai toreiz bij šāds virsraksts: "Un popolo all’incrocio dei grandi destini storici. Saggi e visioni sulla storia lettone". Viņš rakstīja bez pārtraukuma līdz 1943.gada rudenim, kad ka®a briesmu dēļ nepabeigto manuskriptu deponēja klosterī un 1946.gadā atsāka no jauna, turpināja to labot un papildināt vēl pāris gadu. Kad beidzot darbs bij latviskots un Stokholmā 1948.gadā laida klajā profesora N.N.Latvijas vēsturi ar apakštitulu Latvju tautas likteņcīņas Eiropas krustceļos, tad kādā vēstulē darba autors man rakstīja apmēram šādi: "Neviens nezina manas mokas iznest pasaulē mūsu vēsturi, ku®u mūsu kungi bij nometuši bēniņos vecu lupatu starpā; neviens to nezina, kas man ir bijis jānes un jāstiepj, lai to izdarītu — ja es būtu katolis, es teiktu franciskāņu mūka pazemībā."*

* Krājums "Arnolds Spekke 70–gadnieks". No draugu un kolēģu atmiņu krājuma, kas "iespiests kā manuskripts tūkstoš deviņi simti piecdesmit septītā gada siena mēnesī Stokholmā "Albert Bonniers boktrijckeri AB" četrdesmit piecos eksemplāros, kas ar roku numurēti no 1 līdz 45."

* * *

Esam uzzinājuši priecīgu vēsti. LU Latvijas vēstures institūta direktors profesors Andris Caune intervijā "LV" 15.maijā pavēstījis, ka iznāks neliela grāmatiņa par izcilā latviešu vēsturnieka Arveda Švābes dzīvi un darbiem — ar bibliogrāfiju.

Profesors Arnolds Spekke

par profesoru Arvedu Švābi

Arnolds Spekke.

Fotouzņēmums izdarīts Vašingtonā. Apzināts meklējumos profesora arhīvā Veronā, Itālijā. Tas glabājas pie profesora meitas Vijas Spekkes da Sako ( Sacco )

Arnolds Spekke (1887—1972), Latvijas Universitātes profesors romāņu filoloģijā. Arī LU dekāns un prorektors. Arī — pirms Otrā pasaules kara Latvijas sūtnis Itālijā, Grieķijā, Albānijā, Bulgārijā. Un mūža beigās atkal diplomāts Latvijas sūtniecībā ASV, Vašingtonā. Visu mūžu pētījis arī Latvijas vēsturi un atstājis apbrīnojami raženu devumu grāmatniecībā. "Latvijas Vēstnesis" publicējis fotodokumentu sēriju "Zemgalietis Latvijā un visā pasaulē" 1995.gadā (24.08., Nr.127; 25.08., Nr.128; 29.08., Nr.129/130; 30.08., Nr.131; 31.08., Nr.132 un 20.09., Nr.143). Taču šoreiz par Arnoldu Spekki raksta vēsturnieks Arveds Švābe.

Apvāks Arnolda Spekkes grāmatai "Atmiņu brīži"

Profesors Arnolds Spekke grāmatā "Atmiņu brīži" raksta, ka viņš uzzinājis par dokumentiem Latvijas vesturē, kuri glabājas Polijā. Taču tiem vajadzēja piekļūt. Tas izdevās Arvedam Švābem. Lūk, ko par to raksta pats A.Spekke: "Kongresam par godu valsts prezidents Moscickis rīkoja plašu pieņemšanu skaistajā Polijas ķēniņu pilī (to Otrā pasaules kara laikā nobombardēja vācieši) ar svinīgām runām un visu, kas tādās reizēs piederas. Biju Latvijas valdības oficiālais delegāts, tā tad prezidenta viesis. Nostādīja mani citu delegtu rindā pašā priekšā, taisni pretim prezidentam. Tam blakus stāvēja viņa protokola šefs, grafs Tizenhauzs–Przezdzieckis, tas pats, kas man bija licis atgādināt, ka nevēlas ielaisties ar "dumpīgiem bauriem". Mūsu skati krustojās vairākas reizes – daudz vēstures bija šajos skatos! Man nenāca ne prātā kustēties vai sveicināt, gribēju redzēt, kas uzvarēs mana vis–a–vis dvēselē: vai pieklājība pret sevšo viesi, vai vecais naids.

Kungs pāris reizes sakustējās, tad, apvilcis laipnības masku, pienāca man klāt un man novēlēja skaistā franču valodā visādas labas lietas viņu pilsētā, es, protams, nepaliku parādā un — nezinu, cik skaistā franču valodā pateicos par poļu viesmīlību utt.

Vēsturiskās drāmas pirmais akts nu bija cauri. Bet pirmajam sekoja tālākie. Pārbraucis mājās, nekavējoties izstāstīju draugam Švābem par atradumu un apstākļiem, kas jāpārvar, lai tam tiktu klāt. Švābem līdzīgas lietas nebija jāstāsta divas reizes. Pirmajā izdevībā viņš solījās taisīt arī savu uzbrukumu grafu Przezdziecki–Tyzenhausu privatam archivam.

Viņam veicās daudz labāki nekā man. Es tiku tikai "līdz porūzim" — (tā manā dzimtenē sauca priekšistabu), Švābe — pat grafa salonā. Viņa stāsts ir šāds. Ieraudzījis sava dzimtā novada senos dokumentus, viņš sajūsmā gribējis tūdaļ visus tos nofotografēt, bet archiva pārzinis kategoriski tam pretojies. Esot aizliegts nest dokumentus laukā no viņu krātuves. Ko darīt? Visādi izmēģinājies, Švābe beidzot uztaustījis vienu no poļu kunga vārīgām vietām. Viņš ļoti mīlējis šokolādi, bet pats to nopirkt nevarējis. Tad nu Švābe sācis viņu neuzkrītoši "bombardēt" ar šīs mantas kastītēm, līdz kamēr polim sirds palikusi mīksta, un tas aizmiedzis acis, ļāvis nest dokumentus laukā pa vienam, lai tos nofotografētu. Tā radās A.Švābes grāmata "Quellen zur Rechtsgeschichte Livlands" (1336—1551), Rīga, 1940.

Archiva pārzinis laikam vairākkārt stāstījis savam grafam par centīgo un gudro latvieti, kas 16.gs. manuskriptos jutās kā savās mājās, līdz beidzot grafs tik tālu ieinteresējies par Švābi, ka to uzlūdzis pie sevis uz tēju. "Jums vajadzēja redzēt," Švābe man smiedamies stāstīja, "kā viņš mani pētīja: vai mācēšu cukuru ielikt tējā, vai pratīšu paņemt cepumus utt., it sevišķi viņš vēroja manas rokas, cik tās veikli pratīs rīkoties ar tik sarežģītām materijām kā tēja un cepumi utt."

Vai nav dzīva vēsture, mīļo lasītāj?

Materiālu kopu sagatavojis

Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors