Par valsts un Pasaules bankas atbalstu laukiem

Pirmdien, 15. jūnijā, Zemkopības ministrijā notika preses konference. Zemkopības ministrs Andris Rāviņš , runājot par Latvijas lauku attīstības programmu, kuru tajā pašā laikā skatīja Saeimas ārkārtas plenārsēdē, teica:

— Svarīgākais, runājot par plenārsēdi, ir tas, ka šodien pirmo reizi tiek skatīts projekts par visu Latvijas lauku attīstību. Kāds šis projekts ir iznācis, tas jālemj citiem, taču būtiskākais ir tas, ka mēs pēc tā varam sākt strādāt.

Jāsaka, ka pirmā Pasaules bankas (PB) kredītlīnija lauku attīstībai, kas reāli sākās 1994. gadā, jau ir pabeigta. Kopējais apstiprināto kredītu apjoms šajā kredītlīnijā bija 34,9 miljoni ASV dolāru, ko izsniedza 2859 klientiem, un vidējais kredīta lielums ir 11 200 ASV dolāri. Kredītu atmaksas līmenis ir virs 95 procentiem, un šobrīd nav neviena norakstītā kredīta. Tas ir ļoti augsts rādītājs, un šie kredīti laukos ir veicinājuši daudzus labus darbus.

Taču turpmākajam darbam būtiski ir secinājumi. Un viens no tiem ir šāds. Attīstot lauksaimniecisko ražošanu, kāpinot ražošanas apjomus un produktivitāti, mēs samazinām darba vietu skaitu. Tādēļ tika uzsākts darbs pie šī otrā PB Lauku attīstības projekta, otrās kredītlīnijas, lai laukos strādājošos un dzīvojošos sagatavotu jaunam pavērsienam. Pašlaik Latvijas laukus var nosacīti sadalīt trīs daļās. Viena daļa ir pensionāri ar savu saimniecību, otra — darbspējīgie lauku iedzīvotāji, kuri lauksaimnieciskās ražošanas intensificēšanas rezultātā tiek izspiesti no šīs nozares, trešā daļa — vidējie un lielie zemnieki, kas virza savu un arī visas valsts lauksaimnieciskās ražošanas attīstību. Pats galvenais uzdevums mums, runājot par pensionāriem un mazajiem ražotājiem, ir noorganizēt ražojumu tirgu, lai viņi varētu turpināt savu darbu un spētu saražoto pārdot par pieņemamām cenām. Otra lieta ir darbspējīgais lauku iedzīvotājs. Daļa šo cilvēku ir palikuši bez darba savas sliktās disciplīnas, dzīvesveida vai kāda cita iemesla dēļ. Taču laukos ir arī aktīvie cilvēki, kuri nesaskata iespēju attīstīt savu biznesu. Un tieši uz šo lauku iedzīvotāju slāni ir vērsts PB Lauku attīstības projekts. Viņam būs pieejami kredīti jaunu darbavietu, jauna biznesa veidošanai. Arī vidējiem un lielajiem zemniekiem, izmantojot šo kredītlīniju, būs iespējas veidot jaunas darbavietas. Te visām ministrijām ir jāatrod iespējas darīt labu Latvijas laukiem, un darba vēl ir ļoti daudz, lai kopumā veidotos šī sapratne. Tādēļ, izstrādājot nākamo gadu budžeta projektus, stingri jānosaka tie līdzekļi, kas jāpiešķir šim specifiskajam jautājumam — Latvijas lauku attīstībai.

Vēl gribu piebilst, ka, runājot par kredītiem un kredītprocentu subsidēšanu, atklāts ir jautājums par kooperatīvajām sabiedrībām. Uzskatu, ka kooperatīvajām sabiedrībām jābūt citiem subsīdiju saņemšanas noteikumiem nekā individuālajām saimniecībām. Taču izmaiņas noteikti tiks veiktas tikai pēc pirmā pusgada subsīdiju izlietojuma analīzes.

Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Marģers Krams, kurš kā ministrijas pārstāvis jūnija sākumā Vašingtonā piedalījās sarunās par PB finansēto otro Lauku attīstības projektu (LAP 2) jeb otro kredītlīniju 25 miljonu ASV dolāru apmērā, teica:

— Lauku cilvēki kļuvuši daudz aktīvāki — par to liecina arī subsīdiju izmantošana. Taču, dodoties uz Pasaules banku un runājot par Lauku attīstības projektu, kas sastāv no divām daļām (3/4 — tieši lauksaimniecībai, 1/4 — mazajam biznesam laukos), sarunas par LAP 2 tika saistītas kopā ar mūsu valsts atbalsta programmu lauksaimnieciskās ražošanas modernizācijai.

Daudzos jautājumos PB un Latvijas delegācijai neradās nekādas pretrunas. Taču bija arī jautājumi, kuros radās nelielas pretrunas. Attiecībā uz PB finansējumu četras Latvijas bankas ir izrādījušas interesi par kredītlīnijas apkalpošanu. Taču darbošanās ar kredītiem lauksaimniecības attīstībai būs atkarīga no tā, vai šīs bankas atbildīs PB prasībām. PB pašlaik piedāvā vienam kredītņēmējam maksimālo aizdevumu 2000 latu. Mūsu delegācija ierosināja šo summu palielināt līdz 3000 latu, jo tā ir summa, kas vajadzīga vienas darba vietas radīšanai.

Pasaules bankai bija iebildumi attiecībā uz valsts atbalsta programmas apakšprogrammu lauksaimniecības tehnoloģiskajai modernizācijai. PB rekomendē saglabāt subsīdiju daļu pašreizējā līmenī — 30 procentu apjomā no kredīta lieluma. Taču jāparedz noteikumi subsīdiju reģionalizācijai, jo apstākļi visos reģionos nav vienādi. Vēl PB iesaka ierobežot kredīta summu, kas nonāk vienās rokās, konkrētā laika posmā. Analizējot pirmo piecu mēnešu subsīdiju izmaksu rādītājus, varam arī šo ieteikumu izpildīt. Pašlaik šī summa ir 100 000 latu, bet ar nākamo gadu summa samazināsies līdz 60 000 latu trīs gadu termiņam. Tātad, ja zemnieks būs saņēmis maksimālo summu, tad viņš uz subsīdijām vairs nevarēs pretendēt nākamos trīs gadus. Visas izmaiņas projektos un subsīdijās stāsies spēkā ne agrāk kā ar nākamo gadu. Taču par to vēl rīt ir jālemj valdībai. Vienošanās protokols ar Pasaules banku paredz, ka visi dokumenti, kas sagatavoti sarunu laikā, jāizvērtē un jāapstiprina Latvijas valdības sēdē.

Pirmā summa lauku kredītiem no LAP 2 kredītlīnijas — 10,5 miljoni ASV dolāru — būs pieejama šoruden. Pēc diviem gadiem, ja šī naudas summa tiks apgūta sekmīgi un atbilstoši projektam, lauksaimniekiem un laukiem būs pieejami atlikušie 14 miljoni dolāru. PB Latvijai šos finansu līdzekļus aizdod uz 17 gadiem — tāpat kā pirmo kredītlīniju LAP 1 ietvaros, ko apkalpoja Hipotēku un zemes banka. Pašlaik uz LAP 2 apkalpošanu pretendē Hipotēku uz zemes banka, Latvijas Unibanka, Parekss banka un Latvijas Krājbanka. Lēmumu, kuras bankas drīkstēs šo kredītlīniju apkalpot, pieņems Pasaules banka.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore

no 1.lpp.

Andris Miglavs, Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

Ja tirgus cena, kas pēc nozīmes ir tuva minimālajai garantētajai cenai, nokrīt zem intervences cenas līdz 10 procentu robežai, tad valsts sāk īstenot intervences uzglabāšanas pasākumus. Savukārt, ja cena nelīdzsvarojas un nepaaugstinās virs noteiktā intervences cenas līmeņa un vienu mēnesi ir mazāka par 90 procentiem no šī cenas līmeņa, tad valsts uzsāk intervences iepirkumu.

Es saku — valsts un tirgus aģenti. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka valsts šajā gadījumā būtu valsts institūcija, kas pieņem lēmumu par akceptu viena vai otra pasākuma īstenošanai. Savukārt pašu pasākumu īstenos intervences aģentūra. Paredzēts, ka šobrīd valsts intervences aģentūras funkcijas pildīs Labības tirdzniecības aģentūra, jo būtībā šai aģentūrai jau ir līdzīgas funkcijas labības tirgū un tā pēc organizācijas pamatuzbūves un darbības principiem atbilst nolikuma projektam par valsts intervenci. Vismaz intervences mehānisma ieviešanas laikā intervences pasākumus īstenotu šī aģentūra. Tā jau ir nodarbojusies ar labības iepirkšanu valsts rezervē, kas pēc būtības ir kas līdzīgs intervencei, un nepieciešamības gadījumā Labības tirdzniecības aģentūras funkcijas varēs paplašināt arī attiecībā uz citiem sektoriem.

Runājot par pārējiem tirgus aģentiem, piemēram, piena sektorā, jautājums ir diezgan skaidrs. Pagaidām tie acīmredzot būs piena pārstrādes uzņēmumi, jo uzglabāt var tikai pārstrādātu pienu — sviestu, sieru, sausos un varbūt arī konservētos piena produktus. Un šie uzņēmumi tad arī būtu tirdzniecības aģenti.

Procesu labvēlīgas attīstības gadījumā intervence varētu īstenoties jau ar šāgada labības ražu. Piena produktiem intervence visticamāk būs ne agrāk kā nākamajā gadā. Tātad šādā veidā valsts atbrīvos tirgu no liekajiem sezonas rakstura produktiem. Taču, ja salīdzinām Latvijā paredzēto intervences mehānismu ar attīstīto valstu pasākumiem, tad jāteic, ka Eiropas valstīs kopā ar intervenci tiek izmantotas ļoti augstas ievedmuitas barjeras, kas Latvijā dažādu apstākļu dēļ vairs nav realizējamas. Līdz ar to iekšējā tirgus cena tiek garantēta augstāka nekā pasaules cena. Tātad nevis vienkārši tiek nolīdzinātas sezonālās svārstības, bet gan ar intervences palīdzību lauksaimniekiem tiek garantētas augstākas cenas, nekā viņi varētu saņemt tirgū. Latvijas gadījumā dažādu — finansiālu un politisku — iemeslu dēļ otro funkciju — cenu augstāka līmeņa nodrošināšanu salīdzinājumā ar pasaules cenām — realizēt nespējam. Mūs ierobežo arī visāda veida starptautiskās saistības, ir noslēgti līgumi ar vairāk nekā 20 pasaules valstīm par tirdzniecību, un mēs savus tirdzniecības principus mainīt īpaši nedrīkstam. Taču būtiskākais iemesls ir tas, ka mūsu lauksaimnieciskās ražošanas potenciālais apjoms ir daudz lielāks, nekā mūsu iekšējais tirgus spēj patērēt. Paceļot cenas iekšējā tirgū, mūsu pārstrādes uzņēmumiem tiktu radītas problēmas preču eksportam, jo bez eksporta subsīdiju palīdzības nebūtu iespējams atrast noieta tirgu ārpus Latvijas.

Runājot par finansu līdzekļiem intervencei, nelabvēlīgas tirgus attīstības rezultātā tā var maksāt diezgan daudz — vairāk, nekā mūsu budžets varētu atļauties. Taču būtībā intervences mehānisms netiek iecerēts kā ienākumu paaugstināšanas līdzeklis, bet gan kā drošības tīkls lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, un ar tā palīdzību nebūt netiek nodrošināts augstāks vidējais ienākumu līmenis, nekā tie būtu, ja nesāktu darboties intervences pasākumi. Ja arī ienākumi nedaudz paaugstināsies, tad tas notiks tādēļ, ka cenas gada laikā nenoslīdēs zem nosacītā minimuma. Labvēlīgā tirgus situācijā intervences mehānisms valsts budžetam neizmaksās gandrīz neko. Ja tomēr intervence darbosies, tad iepirkums arī būtībā neizmaksās neko, jo, realizējot iepirkto produkciju, to varēs pārdot tirgū bez zaudējumiem (protams, ja nebūs negaidītas un straujas cenu krišanās pasaules biržās). Labības produktiem līdzekļi jau, var teikt, ir atvēlēti un atrodas Labības tirdzniecības aģentūras rīcībā intervences realizēšanai. Piena produktu iepirkumam valsts pašlaik līdzekļus nav paredzējusi. Taču, ja šādi līdzekļi arī tiktu atvēlēti, tie pēc produktu pārdošanas atgrieztos aģentūras rīcībā.

Nedaudz sarežģītāks ir finansu jautājums intervences uzglabāšanas gadījumā. Uzglabāšana rada zaudējumus, un tas nozīmē, ka valstij jākompensē pēc tās lūguma uzglabāto produktu, kas pēc būtības ir kapitāla iesaldēšana, izmaksas. Un, ja šāds pasākums atkārtojas, tad arī līdzekļi tam jāparedz atkārtoti. Tādēļ valsts budžetā būtu jāparedz līdzekļi iespējamai intervencei, ja tā kļūtu nepieciešama. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šie līdzekļi katru gadu būs jātērē intervencei. Intervences cena katru gadu tiks aprēķināta atkarībā no pasaulē prognozētās katra produkta cenas. Ja vietējā tirgū produkta cena nenoslīdēs zemāk par noteikto intervences cenu, tad intervences pasākumi nebūs vajadzīgi. Intervences realizācija, manuprāt, valsts budžetam varētu papildus izmaksāt vēl apmēram vienu līdz pusotra miljona latu. Tomēr uzreiz gribu piebilst, ka šie aprēķini pašlaik nav īsti pareizi, jo intervence jeb valsts iejaukšanās tirgū labvēlīgā tirgus situācijā nebūs vajadzīga.

Atbildīga par intervences aģenta izvēli un intervences cenu noteikšanu būs Zemkopības ministrija. Savukārt intervences cenu apstiprinās Ministru kabinets.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore