DIPLOMĀTIJA

Neatkarīgās Latvijas politikas pavasari ievadīja Islande

Islandes Republikas prezidenta Oulafura Ragnara Grīmsona un Latvijas Republikas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa preses konference

Pirmais žurnālistus uzrunāja Guntis Ulmanis :

— Es vēlreiz sveicu prezidentu Grīmsona kungu Latvijā un izsaku viņam savu gandarījumu un pateicību gan par to, ko Islande mūsu valstij sniedza 1991. gadā, gan arī par sekmīgo mūsu attiecību attīstību tagad. Mums bija sarunas par jautājumiem, kas izraisa abpusēju interesi. Tagad mums ir laba sadarbība, kas dod rezultātus, un labas sadarbības perspektīvas.

Mēs runājām par savstarpējām saistībām, kas vieno mūsu tautas un mūsu zemes. Runājām arī par kopējām vērtībam, kādas ir mūsu tautām un mūsu zemēm. Mēs atzīmējām, ka abām mūsu tautām vispirms tā ir sava valoda un sava kultūra. Tagad, es domāju, plašāk jāizvērš konkrētu uzņēmumu ekonomiskā sadarbība un jādod plašākas iespējas cilvēkiem tikties ar cilvēkiem, lai tas nebūtu augstākajā līmenī vien.

Mēs pārrunājām arī Eiropas Savienības paplašināšanas problēmas, kā arī NATO attīstības perspektīvas. Šajā sakarā mēs uzsvērām, ka NATO durvīm jābūt atvērtām un visām kandidātvalstīm jābūt vienādām perspektīvām un vienādām iespējām gatavoties iestāties šajā organizācijā.

Mēs runājām par starptautiskajām organizācijām un par mūsu abu valstu sadarbību tajās. Runājām par sadarbību Baltijas jūras valstu padomes darba ietvaros.

Mēs apspriedām jautājumus, kas saistīti ar Krieviju, un bijām vienisprātis, ka Krievijas demokrātijas un ekonomikas attīstība ir ļoti būtiska gan Eiropai kopumā, gan arī mums.

Kopīgas pārdomas un pārrunas mums radās Latvijas Okupācijas muzeja apmeklējuma laikā. Vēstures atspoguļojums un vēstures izpratne ir viens no būtiskākajiem un svarīgākajiem aspektiem, domājot par kādas zemes nākotni.

Savukārt Islandes Republikas prezidents Oulafurs Ragnars Grīmsons , vēršoties pie latviešu un islandiešu žurnālistiem, teica:

— Es pateicos prezidentam Ulmanim un visai latviešu tautai par man parādīto izcilo viesmīlību!

Mums, islandiešiem, brauciens uz Latviju ir arī demokrātijas simbols. Mēs braucām šurp arī tāpēc, lai apliecinātu godu tiem, kas cīnījās par šīs zemes brīvību, neatkarību un demokrātiju. Mēs esam atbraukuši, lai atzīmētu ievērojamos panākumus, ko jūs esat guvuši kopš savas valsts neatkarības atjaunošanas.

Mēs bijām pagodināti, redzot, ka daudzi Latvijas cilvēki zina par Islandes atbalstu jūsu valstij liktenīgajās dienās un augstu to vērtē.

Varbūt labākais apliecinājums mūsu zemju ciešajām saiknēm ir prezidenta Ulmaņa minētais fakts, ka bērnībā viņa mīļākā grāmata esot bijusi "Islandes zvans" — par Islandes vēsturi. Tā bija arī viena no grāmatām, ko es ņēmu līdzi, dodoties studēt uz ārzemēm.

Šorīt mēs iepazināmies ar vienu no lielākajiem Islandes uzņēmumiem Latvijā, kas nodarbojas ar kokmateriālu apstrādi un eksportu. Es esmu priecīgs, ka arī Islande piedalās Latvijas ekonomikas attīstībā.

Islande pilnībā atbalsta Latvijas vēlēšanos iestāties NATO. Savukārt, kad Latvija būs iestājusies Eiropas Savienībā, arī mēs ar jūsu starpniecību varēsim ieiet ES telpā. Tādējādi Latvijas iesaistīšanās ES paplašinās arī mūsu valsts starptautiskās sadarbības iespējas.

Gribu uzsvērt, ka jaunās Eiropas demokrātijas pārbaudes tests būs droša un noteikta mazo valstu piedalīšanās mūsu kontinenta attīstībā.

Pēc tam abu valstu prezidenti atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

"Latvijas Vēstnesis"

: — Jautājums Islandes prezidentam. Kāda bija galvenā morālā un psiholoģiskā motivācija, mazajai Islandei pirmajai atzīstot Latvijas neatkarību vēl tad, kad lielvalstis vilcinājās to darīt un kad daža laba liela valsts raudzījās, ko teiks Maskava? Un jautājums mūsu Valsts prezidentam. Ko Latvijai tobrīd, liktenīgajā 1991. gadā, nozīmēja šis Islandes solis?

Oulafurs Ragnars Grīmsons:

— Mazā Islandes tauta pati simt gadus cīnījās, lai atjaunotu savu neatkarību. Tā bija ilga cīņa, kas sākās pagājušā gadsimta vidū un beidzās ar Islandes neatkarības atjaunošanu 1944. gadā. Tādēļ mēs ļoti labi sapratām, cik svarīgs mazai valstij ir citu valstu atbalsts. Mēs arī vienmēr esam nolieguši lielu valstu tiesības dominēt pār mazām valstīm un censties noteikt to likteni. Tāpēc Islandes valdība un Islandes tauta tik noteikti atbalstīja Latvijas neatkarību.

Varbūt vēl arī tāpēc, ka Islande ir maza valsts, mums bija lielāka rīcības brīvība. Tādējādi šis precedents ir arī apliecinājums tam, ka mazajām valstīm mūsdienu pasaulē dažkārt ir lielākas iespējas nākt klajā ar svarīgām iniciatīvām.

Guntis Ulmanis:

— Tas bija neatkarīgas Latvijas nākotnes politikas pavasaris. Tas bija brīdis, kad Latvijas mājās visos logos iespīdēja spoža saule. Tas bija signāls pasaulei, ka mēs esam. Ka mēs esam jau kopš gadsimta sākuma. Ka mūsu neatkarība ir atzīta, es gribu teikt, visā pasaulē. Kaut arī tas izskanēja vienas nelielas, bet drosmīgas un pašaizliedzīgas valsts teiktajos vārdos.

Es uzskatu, ka ir pagājis vēl visai īss brīdis, kopš Islande to izdarīja, bet ar katru gadu šis fakts iegūst aizvien lielāku un spilgtāku nozīmi.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Islandes ārlietu un ārējās tirdzniecības ministrs Haldors Asgrīmsons:

Dāmas un kungi!

1990. un 1991.gadā Islande veltīja lielas pūles, lai panāktu Baltijas valstu neatkarības starptautisku atzīšanu, un 1991.gada augustā tā kļuva par pirmo valsti, kas atkārtoti apstiprināja, ka atzīst triju relatīvi attālo valstu neatkarību. Debatēm par Baltijas neatkarību vēršoties plašumā, dažu lielāku valstu politiķi pauda neizpratni, kādēļ šī mazā sala, kas atrodas Atlantijas okeāna vidū, ir tā ieinteresēta triju samērā tālo valstu drošībā un suverenitātē. Atbilde bija pavisam vienkārša: Baltijas valstu nelielais iedzīvotāju skaits un šo valstu neaizsargātība. Mēs visi piešķiram lielu nozīmi pašnoteikšanās jautājumiem, mums ir kopīgas vērtības un kopējs tas, ka mūsu valstis ir neaizsargātas, ja paļaujas tikai uz pašu spēkiem. Mums ir vajadzīga mūsu suverenitātes aizsardzība pret ārējo spēku spiedienu, tādēļ Islandei, iespējams, bija vairāk iemeslu uzstāties Baltijas valstu vārdā. 1918.gadā Eiropa bija drupās, un pašnoteikšanās princips kļuva par jaunās pasaules kārtības raksturīgu iezīmi, veicinot Baltijas valstu neatkarību un Islandes suverenitāti. Drošības jomā Eiropas valstis atteicās no militārajām savienībām un paļāvās uz pašaizsardzību. Tikai pēc Otrā pasaules kara kļuva skaidrs šādas pieejas kļūmīgums. Vienatnē valstis nespēja novērst vai sekmīgi risināt divdesmito gadu beigu posma ekonomiskās krīzes problēmas. Individuālā aizsardzība nederēja arī nacisma, padomju un fašistu agresijas apstākļos. Tādējādi, saskārušās ar Padomju Savienības pastāvīgajiem draudiem, Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstis nolēma apvienot spēkus, lai atvairītu turpmākās agresijas briesmas.

Islande 1949.gadā bija viena no NATO dibinātājām. Mūsu dalība aliansē bija saistīta ar pretrunām, jo Islande, kurai nebija bruņoto spēku, nolēma iesaistīties militārās aizsardzības organizācijā. Šo lēmumu Islandē apsprieda gadu desmitiem, jo daudzi deva priekšroku 1918.gadā pasludinātajai neitralitātei.

Sadarbībai NATO ietvaros ir starptautisks raksturs — praksē tiek īstenots princips "viens par visiem un visi par vienu". NATO pamatā ir pilnīga vienlīdzība, visām 16 dalībvalstīm ir vieta pie sarunu galda, kaut gan to ieguldījums ir atšķirīgs.

Dažos pēdējos gados NATO kā politiska organizācija ir meklējusi iespējas nostiprināt politiskās saites starp sabiedrotajiem un partneriem. Eiroatlantiskajā partnerattiecību padomē arvien vairāk un konsekventāk notiek svarīgas diskusijas un domu apmaiņa gan par reģionālām problēmām, gan par Eiropas drošību kopumā. Programmas "Partnerattiecības mieram" loma militārajā sadarbībā pašreiz kļūst aizvien nozīmīgāka un nodrošina lielākas iespējas dalībvalstīm, kas vēlas iestāties NATO, sagatavot savus militāros spēkus šim procesam. Visas Baltijas valstis ir konstruktīvi piedalījušās šajā darbā. NATO ir iesākusi jaunu posmu attiecībās ar Ukrainu, parakstot NATO – Ukrainas hartu Madridē pagājušā gada vasarā un izveidojot NATO – Ukrainas komisiju.

Šajā pasaules daļā NATO attiecībām ar Krieviju, protams, ir īpaši svarīga nozīme. Tagad pirmajā gadadienā kopš Pastāvīgās apvienotās padomes izveidošanas mēs varam droši apgalvot, ka šis kopīgais pasākums ir bijis sekmīgs. Šīs padomes apspriedēm ir visas iespējas kļūt par aizvien nozīmīgāku tikšanās vietu, lai apmainītos domām par drošības jautājumiem un lai apmainītos ar informāciju par katras puses aktivitātēm. Turklāt šī padome ir mūsu kopīgās sadarbības praktisko aktivitāšu dzinējspēks. Alianse uzskata, ka Vīnes sarunas ir galvenais instruments sarunās par konvencionālajiem spēkiem Eiropā un pasākumiem savstarpējas uzticēšanās un drošības nostiprināšanā. Pastāvīgā apvienotā padome ir pierādījusi, ka tā ir svarīgs papildinājums jau esošajiem starptautiskajiem mehānismiem šajā jomā. Tomēr mēs visi apzināmies, ka ir nepieciešams nodrošināt maksimāli iespējamu "caurspīdīgumu", un saprotam citu partneru bažas par padomes ietvaros apspriesto jautājumu iespējamo mērogu. Tāpēc ir vērts atgādināt, ka alianse ir konsekventi noraidījusi Krievijas veto tādos jautājumos kā paplašināšanas process un ka tā uzskata, ka NATO un Krievijai šajā padomē nav jāapspriež jautājumi, kas tieši skar citu partneru drošību. Es varu apgalvot, ka Islande nekad neakceptēs to, ka drošības jautājumi, kas īpaši skar Baltijas valstis, netiktu apspriesti daudzpusējos forumos un izskatīti Pastāvīgajā apvienotajā padomē.

Tādas mazas valstis kā Islande un Baltijas valstis var spēlēt nozīmīgu lomu starptautiskajā politikā, veidojot konstruktīvas attiecības ar Krieviju. Mums arī turpmāk jācenšas iesaistīt Krieviju Baltijas jūras valstu sadarbībā visos līmeņos un jāveicina šādas reģionālas sadarbības tālāka attīstība. BJVP jau nodarbojas ar jautājumiem, kas attiecas uz sadarbību iekšpolitikā, vides aizsardzībā, kā arī demokrātiskām vērtībām un institūcijām. Runājot par tālāku perspektīvu, Baltijas valstīm kopā ar Ziemeļvalstīm var būt svarīga loma reģionālās ekonomiskās sadarbības paplašināšanā. Turpinoties Baltijas valstu sekmīgai ekonomiskai attīstībai, atšķirīgā ekonomiskā labklājība Baltijas valstīs un blakus esošajos Krievijas pierobežas rajonos var būt par cēloni reģionālajai nestabilitātei. Es uzskatu, ka mums jākoncentrē uzmanība uz to un tam jākļūst par vienu no galvenajām mūsu sadarbības jomām tuvākajā nākotnē, un tas jāizmanto, lai parādītu Krievijai, ka sadarbība ekonomikā un drošības nostiprināšanā var palīdzēt sasniegt lielāku labklājību un drošību. Kā mēs vienmēr esam teikuši, Baltijas valstis, kuru skatiens ir vērsts uz Rietumiem, sadarbojoties ar Krieviju un balstoties uz savstarpēju uzticību, var dot labumu visai krievu tautai.

Islande atbalsta visu trīs Baltijas valstu uzņemšanu PTO un ir izteikusi savu viedokli diskusijās, kas turpinās par šo jautājumu. Iestāšanās PTO veicinās tirdzniecības un ekonomikas attīstību, un tāpēc tai patiesi būs svarīga nozīme Baltijas valstu drošības nostiprināšanā.

Es kā Islandes ārlietu ministrs stingri atbalstu Baltijas valstu uzņemšanu NATO un konsekventi turpināšu piekopt šo politiku. Islande ir arī izteikusi savu atbalstu Baltijas valstu uzņemšanai Eiropas Savienībā tādā mērā, kā tas iespējams valstij, kas nav tās locekle.

"Latvijas Vēstneša" (Juris Afremovičs, Gunta Štrauhmane) tulkojums no angļu valodas

Priekšlasījuma "Baltijas drošība Islandes skatījumā" Latvijas Universitātes Mazajā aulā š.g. 11.jūnijā tēzes