PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Tēvzemes dzejnieks — arī nebrīvē

Leonīds Breikšs. (1908.8.04. — 1942.?)

Nobeigums. Sākumu sk. "LV" nr. 174/175, 12.06.98.

No Leonīda Breikša Rakstu I sējuma

(..) Izmeklēšanas cietumā pavadītās dienas kopā ar Leonīdu Breikšu bija gaišākais posms visā manā nebrīves laikā. Viņa garaspēks un rūpes par biedriem bija apbrīnas vērtas. Gandrīz ik rītu pēc celšanās signāla Leonīds kameras biedriem norunāja naktī sacerētu dzejoli. Bieži tie bija gari dzejojumi. Tajos nebija pesimisma, tikai neizsakāma dzimtenes mīlestība, ticība Dieva visvarenībai, Latvijas nākotnei, uzticība savai ceļos nospiestajai tautai. Visu sacerēto viņš uzkrājot atmiņā kā medu šūnās. Vēlāk, tad varēšot to visu izlikt uz papīra, izdot grāmatā. Daudzus dzejoļus iemācījos toreiz no galvas. Diemžēl, Gulaga krustu nesot, ik dienas cīnoties par izdzīvošanu, neesmu spējis tos saglabāt atmiņā, ko vēlāk esmu sev daudzkārt pārmetis. Leonīds arī tika izteicies, ka Latvijā, brīvē esot, bijis reizēm grūti kaut ko jēdzīgu uzrakstīt. Trūcis iedvesmas, traucējis desmitiem dažnedažādu darbu. Toties te, nebrīvē, domas raisoies kopā ar spēcīgām izjūtām. Viss jāsaglabā atmiņā, jo katra aizvadītā diena jau ir latviešu tautas vēsture.

Leonīdam bija arī lieliska humora izjūta. Viņš atklāti man stāstīja par savām puikas palaidnībām bērnībā, par jautriem atgadījumiem vīra gados. Mūsu drūmajā cietumnieku sadzīvē bija notikumi, kas radīja kaut nelielu pārmaiņu piespiedu bezdarbībā un kam nenoliedzami bija nozīme arī izdzīvošanas ziņā. Te jāpiemin apģērba lāpīšana. Likās gluži neticami, taču uz dēļu nārām bija matrači, pagatavoti no dažādas krāsas un dažādu audumu lupatiņām. To pildījums — pavisam sīkas atgriezumu lupatiņas un pelēcīga, neapstrādāta kokvilnas vate ar pogaļām. Tā bija īsta greznība. No garākajām strēmelītēm izvilkām diegus. Lielākās lupatiņas izmantojām par ielāpiem, lai savestu kārtībā savus krietni padilušos apģērbus. Adatas (aukstos ieročus!) čekisti, protams, bija atņēmuši. Adatas nācās izgatavot pašiem. Tas bija sarežģīts un ilgstošs darbs. Bet laika mums bija gana, tikai jāuzmanās no sargiem, lai tie nemanītu. "Adatas" gan locījās — tās taisījām arī no zivju asakām —, bet sašūt ielāpus varēja. Jāatzīstas, ka dzejniekam īpašu "dotību" šajos rokdarbos nebija.

Man vēl bija saglabājies no mājām līdzpaņemtais dvielītis. Savā matracī atradu palielu sarkana auduma strēmeli. Abi ar Leonīdu izdomājām, kā izmantot no tā izvilktos sarkanos diegus. No dvielīša izvilku "nevajadzīgās" krāsas diegus, malās iešuvu sarkanos diegus blakus baltajai joslai tā, ka gar dvielīša malām izveidojās Latvijas karoga krāsas. Ar šo vairāku dienu rūpīgo darbu bijām ļoti apmierināti. Noglabāju dvielīti — mūsu karogu —, iešuvu to uzvalciņā aiz oderes. Pēc pāris dienām Leonīds šim cietumā darinātajam, noslēptajam karogam veltīja izjustu patriotisku dzejoli. Iemācījos un zināju to no galvas. Žēl, ka ilgajos nebrīves gados, vergu nometnes baismīgajā ikdienā tas pamazām izzuda no atmiņas.

Tad kādā naktī mani izsauca un aizveda. Sargs lamādamies steidzināja. Atvadījos no Leonīda. Cieši apkampāmies kaut centos turēties, kā vīram pienākas, atvadoties no sava drauga, nespēju savaldīties — man toreiz bija tikai sešpadsmit gadu un neprātīga dzīvotgriba. Izmisums reizēm nebija apslāpējams, tas lauzās uz āru. Tad Leonīds skaļi uzsauca:

"Mārtiņ, satiksimies Rīgā!"

 

Pēdējā tikšanās

Lai tiem, kas zemē nogūlās bez zārkiem

Kam kapā ziedi nenobira līdz,

Nu dziesma skan un šūpodamās trīc

Kā vītols skumjš virs sāpju mārka.

Astrahaņas cietumos, kur dienas pilēja lēni un ļauni, biju pavadījis jau aptuveni gadu. Bija augusts vai septembris. Aiz restotā loga grabināja rudens lietus. Nakts. Cietumsargs, ienācis kamerā, nosauca manu uzvārdu. Kaut kas notrīsēja pakrūtē. Pavēlēja nekavējoties savākt personiskās mantas. Šo kameru, kurā bija ievietoti notiesātie un kurā bija daudz krievu kriminālistu, zagļu un slepkavu, atstāju ar prieku. Taču biedēja turpmākais liktenis, iespējams, ka būs vēl sliktāk.

Bija jātup uz ceļiem, kamēr pārbauda biogrāfiju, salīdzina paša teikto ar ierakstu dokumentos. Ceļgali sāpēja tupot, jo tik vien bija atlicis, kā kauli, parvilkti ar ādu, plānu un netīru, kas lobījās kā zvīņas. Lai taupītu rokudzelžus, mūs saslēdza kopā pa diviem. Bija grūtāk pārvietoties un pamatīgāk spieda rokas. Pie atvērtajām cietuma durvīm bija piebraukusi mašīna. Sargi lamādamies grūda apcietinātos tajā, cik vien iespējams blīvāk, netaupot kāju spērienus. Biju automašīnā vienīgais latvietis — pārējie krievu kriminālisti. Tie lamājās tāpat kā cietumsargi — tā bija viņu kopīgā īpašība. Mašīna braucot briesmīgi kratīja, apgaismojuma tajā nebija. No kriminālistiem neko neizdevās uzzināt. Vai nav vienalga kurā cietumā, darba nometnē būtu labāk — drusku vairāk "paikas". Šādu saturu varēju izlobīt no nepārtrauktā lamu biruma.

(..) Mūsu vagons atgādināja vecu pasažieru kupeju vagonu. Par kamerām pārvērstās kupejas no gaiteņa atdalīja masīvas restes — tajās durvis un atverama lūka. Visi logi aizrestoti. Pēc kratīšanas mani ielaida pirmajā kupejā. Uz plauktiem — guļamajām lāvām sēdēja vairāki drūmi, klusējoši stāvi. Kā parasti padevu labrītu, vispirms latviski, tad krieviski, jo hanu pils cietuma kamērās bija daudz dažādu tautību apcietināto no Krievijas un okupētajām valstīm. Politieslodzītos vienmēr salika kopā ar kriminālnoziedzniekiem, kuri bija spēcīgāki un kamerā "noteica toni". Viņiem nepatika, ja sarunājamies viņiem svešā, nezināmā valodā. Viņi apsaukāja politieslodzītos par inteliģentajiem fašistiem, nacistiem (nacionālistiem). Arī šoreiz atbildes saņēmu krieviski, bet tad no apakšējā plaukta kāds piecēlās, ļodzīgiem soļiem panāca man pretī un teica: "Labrīt, Mārtiņ!’

Pazinu! Pēc balss pazinu! Ar abām rokām satvēru man pasniegto roku: "Labrīt, Leonīd!"

Pēkšņi, pašam neapzinoties, apķēros viņam kā tēvam ap kaklu un cieši piekļāvos. Viņš apkampa mani. Saviļņojuma un prieka asaras nebija novaldāmas. Abi bijām ļoti laimīgi... Laimīgi neaptveramajā nelaimē, sastopot tuvu cilvēku. Kupejā bijām tikai divi latvieši. Apsēdāmies blakus un klusi stāstījām viens otram par pieredzēto aizvadītajā gadā. Nebijām redzējušies, pat nezinājām, vai esam vēl dzīvi. Nekā priecīga jau nebija ko stāstīt, galvenais — esam izturējuši, neesam nošauti, nomiruši bada nāvē vai slimību uzveikti.

Leonīds, cieši manī skatīdamies, teica: "Krievu tautas tērpā, tu, Mārtiņ, patiesi izskaties pēc īsta krievēna, pat grūti pazīt."

(..) Leonīds Breikšs, būdams apveltīts ar neparasti labu atmiņu, un, protams, ar vispusīgām zināšanām, turpināja radoši strādāt. Papīra lapu un spalvu — tās šajos apstākļos aizstāja viņa atmiņa. Viss iepazītais, izzinātais, izdomātais un izjustais tika iekodēts smadzenēs. Viņa rosīgais gars izpaudās ne tikai jaunradītajās vārsmās, viņš nemitīgi centās jo vairāk izzināt komunisma velnišķīgo ideoloģiju, kas patiesībā savu sludināto "gaišo nākotni" gribēja uzcelt uz miljoniem verdzināto cilvēku nebrīvo darbu, ciešanām, pilnīgu beztiesību, pazemojumiem un nāvi. Viņš cerēja kādreiz par to visu uzrakstīt, tā būtu grāmata par Baigo gadu Latvijā, par īstenību padomijas cietumos un lēģeros, par latviešu tautas traģisko likteni kara un okupācijas apstākļos, uzrakstīt par to visu jau vēsturiskā, distancētā skatījumā.

Jau Astrahaņas izmeklēšanas cietumā Leonīds Breikšs mani iztaujāja par darbošanos nacionālajā pretošanās kustībā (Latvijas nacionālajā leģionā), par iekrišanu, par viņam zināmajiem un arī nezināmajiem valsts un kultūras darbiniekiem, kas atradās apcietinājumā.

(..) Pastāstīju Leonīdam, ka aizvadītā gada 22.oktobī Staļingradas augstākais kara tribunāls tiesāja Latvijas nacionālā leģiona pagrīdnieku grupu — 14 cilvēkus. Visiem piesprieda augstāko sodamēru — nošaušanu, ko izpildīja 1941.gada 9.decembrī. Man un otram nepilngadīgajam — Oskaram Trautmanim — pēc trīsarpus mēnešu nosēdēšanas nāvinieku kamerā nāvessodu apmainīja pret divdesmi pieciem gadiem.

Leonīda sagumušais stāvs iztaisnojās, sastinga, tad skarbā, skanīgā balsī viņš teica: "Nekad agrāk pat sapnī nebūtu iedomājies, ka komunistiskajā Krievijā tik necilvēciski apiesies ar bērnu — skolnieku. Tādai valstij nekad nebūs uzplaukuma. Tā aizies nebūtībā kā pērnais, netīrais sniegs."

Tad smaidot piebilda: "Ak, Dievs, ar kādu bandītu man jāsēž blakus un jāsarunājas!"

Pēc nāvessoda nomainīšanas mani kā izmēģinājuma trusīti nosvēra: biju zaudējis pusi no sākotnējā svara — svēru 36,6 kilogramus. Kad stāstīju par tiesu, Leonīds mani vairākkārt pārtrauca, sīki par visu izjautādams.

Pēc satikšanās prieka un galveno notikumu pārrunāšanas atcerējāmies, ka mūsu maizes kulītēs ir klaipiņi, kas domāti vairākām dienām. Klusēdami izbaudījām maizes garšu. Pirmo reizi kopš badošanās Astrahaņas cietumā dabūjām tik lielu maizes gabalu, turklāt normāli izcepušu. Ēdām, nespēdami domāt, ko ēdīsim rīt. Apzinājāmies maizes lielo vērtību, par ko Latvijā pat nedomājām. Lēni sūkājām maizes gabaliņus, lai saudzētu cingas izkustinātos zobus, tos, kas čekā nebija izsisti.

Mūsu kupeja pildījās cilvēkiem. Bija karsti, smacīgi. Sēdējām ar Leonīdu pie restēm un baudījām maizi. Bijām laimīgi. Maize bija dzīvība, atgriešanās dzimtenē. Vārdu Maize, tāpat kā Dievs, vajadzētu rakstīt ar lielo burtu! Maizes kulītes turējām cieši starp kājām — bija jāsargā, lai kāds no kriminālistiem neizrautu. Leonīds klusu noteica — tagad ar maizes kulīti kājstarpā jūtoties laimīgāks nekā savulaik preses ballē ar šampanieša glāzi rokā. Pasmaidījis piebilda: "Kā būtu, ja mūs tagad tādus, labsajūtā smaidošus, nofotografētu slavenais fotogrāfs Rake un publicētu kādā Latvijas preses izdevumā?" To, pieļāvām, varētu izdarīt arī Benjamiņu dzimtas pārstāvis Jānis. Ar viņu bijām kopā hanu pils cietuma lielajā kopkamerā.

Šobrīd nezinājām, ka viņš jau Astrahaņā miris.

Mūsu vagons tika piekabināts pie kāda liela sastāva. Kā likās, tuvu lokomotīvei. Noskaidrojām, ka braucam ziemeļu virzienā pa Volgas kreiso krastu. Vairākas reizes ilgstoši stāvējām. No sargu sarunām sapratām, ka bojāts dzelzceļš. Karavīri to laboja. Malās redzējām veselu kalnu sadauzītu vagonu. Dzirdējām lidmašīnu rūkoņu, trauksmes signālus. Secinājām, ka tuvumā notiek karadarbība.

Mūsu laimes sajūta drīz vien beidzās. Leonīdam pastiprinājās sāpes vēderā, kuras viņš bija jutis jau tad, kad bijām kopā Astrahaņas izmeklēšanas cietuma kamerā. Pats jutos vesels, protams, novājējis un nespēcīgs. Uztraucos par Leonīdu, viņš nesūdzējās, bet redzēju, ka viņu slimība nomāc. Reizēm viņš man norunāja kādu tikko radušos dzeju. Manuprāt, tā bija ļoti laba, taču dzejnieks pats nebija apmierināts — nespējot koncentrēties šeit, vagona saspiestībā starp kriminālistiem, kuri gan, par laimi, mūs neievēroja. Tie lielījās savā starpā ar pastrādātajiem noziegumiem — slepkavībām, liela apmēra zādzībām, gvelza neiedomājamākās jēlības, ilgojās ātrāk nonākt darba nometnēs, kur tikšot pie narkotikām, alkohola un sievietēm.

Pēc notiesāšanas mūs vairākkārt sūtīja uz medicīnisko komisiju. Tur mūs atzina par darba nespējīgiem distrofiķiem (kavēta vai nenormāla attīstība, audu barošanās traucējumi) un "pilogrozņikiem". Šie mūsu veselības stāvokļa apzīmējumi Leonīdam ļoti iepatikās. "Pēc atgriešanās mājās," tā viņš jokoja, "kad nāksies rakstīt biogrāfiju par nebrīves laiku, tajā pieminēšu un uzsvēršu — dzejnieks, distrofiķis, "pilogrozņiks" Leonīds Breikšs."

Leonīda stāvoklis arvien pasliktinājās, viņš nemitīgi ar rokām žņaudza vēderu — teica, tad esot vieglāk. Trešās dienas vakarā iebraucām Saratovā. Ar Leonīdu pirmie atstājām kupeju. Mūs abus saslēdza ar rokudzelžiem. Leonīds klusu noteica: "Tagad, Mārtiņ, mēs ilgi būsim kopā." Taču liktenis bija lēmis citādi.

Cietuma pagalmā mums noņēma rokudzelžus. Leonīda seja bija kļuvusi bāli dzeltena, kājas vairs neklausīja. Kameras stūrī paklāju savu veco segu. Kamerā bija jau ap piecpadsmit, divdesmit latviešu. Visi knapi vilka kājas, pie sienām balstīdamies. No 1941.gada jūlijā uz Astrahaņu atdzītajiem aptuveni deviņi simti latviešiem bija atlicis ne vairāk kā piecdesmit. Tās bija svina pelēkas, izģindušas, netīras būtnes.

Kamerā ieslodzītie latvieši bijām novietojušies ap Leonīdu. Nespēju noraudzīties viņa ciešanās! Piegāju pie durvīm un, cik vien bija spēka, dauzīju pa tām ar kāju.

"Ko vajag, ko dauzies?" atkliedza nikna balss, rupju lamu pavadīta.

Paskaidroju, ka vienam no mums steidzīgi nepieciešama ārsta palīdzība, taču nepaguvu pabeigt savu sakāmo, kad izdzirdēju strupu atbildi: "Nekas, pats nosprāgs."

Lodziņš aizcirtās, saruna bija beigusies. Tad atvērās durvis. Nosauca vairākus uzvārdus, arī manējo. Lika steidzīgi savākt mantas. Piegāju pie Leonīda atvadīties. Viņš piecēlās sēdus, saņēmās un klusu teica:

"Satiksimies Rīgā pie Brīvības pieminekļa katra gada pirmajā janvārī."

"Noteikti satiksimies," centos, lai mana balss skanētu pārliecinoši. Cik gan lielai jābūt cilvēka varēšanai, garīgajam spēkam, lai nesalūztu bezdibenīgo sāpju un skumju priekšā!

Tā bija pēdējā reize, kad biju kopā ar Leonīdu Breikšu 1942.gada augustā (varbūt septembrī). Durvīs atskatījos: tur viņš palika, sarāvies sāpēs, kameras stūrī uz manas vecās segas.

Ja Leonīdu tomēr iegrūda tajā pašā sastāvā, kur mani, tad diemžēl garā ceļa galapunktā viņa nebija. Šajā etapā no bada, aukstuma, slimībām (citus arī nošāva) aizgāja bojā 117 ieslodzīto. Mirušos kailus izmeta no vagoniem, tos vēl ar durkli caurdurot, — varbūt kāds iedomājies izlikties par mirušu. Tikai tad mirušo drīkstēja norakstīt no kopskaita, pat nenoskaidrojot viņa uzvārdu. Karabasas pārsūtīšanas punktā apstaigāju visas barakas un zemnīcas, bet savu draugu neatradu. Jautāju igauņiem, lietuviešiem, apcietinātajiem no citām okupētajām rietumvalstīm, bet nevienam par Leonīdu Breikšu nekas nebija zināms.

Vēl pastāv varbūtība, ka viņu vēlāk varēja nosūtīt citā virzienā, gadījumā, ja viņš būtu izveseļojies. Tomēr jāņem vēra, ka Saratovas cietumā plosījās tīfs, un brīdī, kad Leonīdu atstāju, viņš bija smagi slims.

1989.gada 30.septembra "Literatūrā un Mākslā" augusta dienasgrāmatā Miervaldis Birze raksta: "Pie veikala Cēsīs mani uzrunā svešs pensionārs, rāda apakšdelmu ar senu, lodes iecirstu rētu, pelēkiem rētaudiem pieaugušu vagu. Roka saārdīta pēc bēgšanas. 100 kilometru attālumā no nometnes Sibīrijā, kad nespēkā iegrimis miegā. Esot laimes bērns — neesot toreiz nošauts. Īsi pirms bēgšanas esot bijis kopā ar Leonīdu Breikšu. Viņa brālēns palicis kopā ar dzejnieku un it kā redzējis, kā viņu nošauj." Tā tomēr ir nezināma cilvēka nenoteikta liecība.

Pēc atbrīvošanas Omskā 1955.gada 17.februārī iebraucu Rīgā. Sākot ar 1956.gada 1.janvāri, katru gadu šajā datumā staigāju gar Brīvības pieminekli ar baltu kabatlakatiņu rokā. Pie manis nepienāca Leonīds Breikšs. Nepienāca neviens no tiem, ar kuriem mūs saistīja cieša noruna satikties šajā laikā un vietā.

Zaudējums mūsu dzejai ir tas, ka līdz ar Leonīda Breikša nāvi nebūtībā aizgāja visi viņa nebrīvē radītie dzejoļi.

 

 

Piemiņa

Mēs esam augšāmcēlušies pēc nakts,

kas ilga bij,

Lai tāpēc dziesmu katra sirds met

pretī debesij.

Šīs rindas lasāmas dzejolī "Latviešu augšāmcelšanās balāde", kas atrodams Leonīda Breikša krājumā "Manu sapņu zeme" (1935). Tikpat labi dzejnieks būtu varējis šos vārdus teikt Trešās atmodas dienās. "Svēts mantojums" 1988.gada 19.aprīlī tika dziedāts Gunāra Astras bērēs, tas skanēja pie Brīvības pieminekļa, 1988.gada 7.oktobrī Mežaparkā Tautas frontes mītiņā, 20. Dziesmusvētkos, kad, klausoties šo dziesmu, cilvēki cēlās kājās. Tolaik no mūsu trimdas tautiešu puses šajā sakarā izskanēja neizpratne un izbrīna: tā esot tāda kā padomju laikā ierasta piespiedu goda izrādīšana. Nav tiesa — tā bija svētuma izjūta, godbijība visas daudzcietušās tautas priekšā, godbijība to priekšā, kuri nepārnāca, arī dzejnieka Leonīda Breikša priekšā.

Sāka skanēt sen apklusušās balsis — Leonīda Breikša, Aleksandra Grīna, Ernesta Brastiņa un vēl daudzu citu — nošauto, bada un slimību uzveikto, aizliegto, noklusēto, pasaules ceļos izklīdušo latviešu balsis.

(..) Ar savu traģisko likteni, ar ticību labā mūžīgumam, ar mīlestību uz tēvzemi, ar savas patriotiskās dzejas virsotnēm Leonīds Breikšs latviešu tautā kļuvis par vienu no Trešās atmodas simboliem.

***

Nebrīves vismelnākajās dienās Leonīda Breikša ticības apliecinājums skan:

Neviens nav notiesāts uz nakti —

Neviens, kam sirds pēc gaismas slāpst,

Lai tūkstots kapi būtu rakti,

Reiz dzīvība tiem pāri kāps.

Publikāciju sagatavoja

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: no Rakstu I sējuma

Leonīds Breikšs (pirmais no labās) kopā ar māsu Tamāru un brāli Pēteri Paulu Rīgā 1923.gadā. Viņi visi kļuva par komunistiskā terora upuriem: Leonīdu apcietināja 1941.gada 17.aprīlī, Pēteri Paulu — tā paša gada 14.jūnijā, bet Tamāra kopā ar vecākiem 1944.gada rudenī emigrēja uz Vāciju un vēlāk apmetās uz dzīvi ASV. Pēteris Pauls no izsūtījuma atgriezās (miris Rīgā 1990.gadā), Tamāra nomira Floridā — 1992.gadā. Viņas ar māti visus trimdas gadus gan presē, gan sarīkojumos nepagurdamas stāstīja Amerikas latviešiem par Leonīda Breikša dzeju un viņa traģisko likteni.