Dr.oec. Bruno Mezgailis, Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Jauns laiks, vecas problēmas

Atjaunotās Latvijas neatkarība iekrita kā gatavs ābols rokā. Tas radīja eiforiju. Trešās atmodas rezultāti to vēl vairāk apstiprināja. Šķita, ka visus jautājumus varēs atrisināt tikpat viegli, bez upuriem.

Šo laiku nekādi nevarēja salīdzināt ar cīņu par Latvijas brīvību 1916.—1918.gadā. Tad cilvēki pēc Pirmā pasaules kara atgriezās dzimtenē, kura bija izpostīta un izmocīta ilgajos kara un pilsoņu kara gados. Zeme bija atmatā, mājas nopostītas, lopi izkauti. Tad viss bija jāsāk pilnīgi no jauna.

90.gadu atjaunotās neatkarības laikā cilvēki dzīvoja savās mājās, zeme bija vairāk vai mazāk sakopta. Cilvēki bija paēduši, siltumā. Starts atjaunotajai brīvībai Latvijā izskatījās rožains. Tikai vēlāk ļaudis apjauta, ka tā, kā tas bija izveidots padomju varas gados, te palikt nevar. Turklāt izrādījās, ka pārtaisīt ir pat daudz grūtāk, nekā sākt visu no jauna. Upuri bija visādi, arī gluži demogrāfiskā izpratnē: saruka cilvēku skaits, izveidojās depopulācijas (izmiršanas) draudi, samazinājās dzimstība, pieauga mirstība. Tas viss bija. Taču bija arī cerība, ka ar laiku viss sakārtosies, cilvēki dzīvos labāk.

Latvijas neatkarības atjaunošana, var teikt, bija jau nolemta. To briedināja padomju varas nemākulīgā alkatība. Šī vara centās aptvert pat neiespējamo gan Eiropā, gan citur pasaulē. Taču šai sistēmai piemītošā varas centralizācija un tajā pašā laikā lielā neorganizētība un nemākulīgā pārvalde to jau bija iepriekš nolēmusi varas sabrukumam un varas zaudēšanai visās sagrābtajās teritorijās.

Latvijā šī situācija palīdzēja veidoties un attīstīties Trešajai tautas atmodai, kas bija pamats, uz kura atjaunojās neatkarība no tā pasaules kolosa, kāds bija PSRS ("sestā daļa zemeslodes", kā viņi paši sevi raksturoja).

Bez visiem citiem, politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem, faktoriem Latvijā pastāvošo svešo varu grāva arī demogrāfiskais faktors.

Gribēdami pēc iespējas ātrāk un pilnīgāk nostiprināties, Latvijā visus 45 pēckara gadus sistemātiski un samērā sinhroni (vienādi lielos apjomos) masveidā ieplūdināja slāvu, galvenokārt krievu etnosa cilvēkus. Vietējie cietās, cietās, bet reiz vadzis lūza. Pāri darīts bija pārāk daudz. Vēl mazliet un svešo etnosu skaitliskais, ne tikai politiskais, pārvaldes, ekonomiskais, krievu valodas pārsvars Latvijā būtu sveštautiešiem nodrošināts. Līdzīga situācija bija arī Igaunijā. Tieši šīs skaitliski nelielās tautas bija iniciatori "lielā kuģa" šūpošanā. Tām gan nebija sava karaspēka, bet pietika ar garaspēku, lai nokratītu svešo jūgu. Protams, latvieši un igauņi to gan nepanāca vieni, taču aizsācēji bija tieši viņi. Lietuva pievienojās vēlāk.

Latvija neatkarību atguva vairākos paņēmienos. Morāli tā neatkarīga kļuva jau 1988.gada oktobrī lielajā (210 tūkstoši cilvēku) manifestācijā Rīgā, Mežaparkā. Juridisko neatkarību Latvija ieguva vēl vecās sistēmas parlamenta laikā 1990.gada 4.maijā ar Neatkarības deklarācijas pasludināšanu. Faktiski neatkarību atjaunoja 1991.gada 21.augusta parlamenta sēdē. Tad vairākus mēnešus pēc kārtas Latvijas neatkarību atzina visas pasaules valstis, arī tad vēl oficiāli pastāvošā PSRS Augstākā padome.

Tāpēc par tādu Latvijas atjaunotās (otrā cēliena) neatkarības starta (bāzes) salīdzinājuma gadu demogrāfiskajai analīzei var pieņemt 1990.gadu. Demogrāfijā gan pārmaiņas procesi vērojami jau ar 1988.gadu, kad pārtrūka masveida imigrācija no Latvijai blakus esošajām austrumteritorijām: Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un citām. Ar 1988.gadu pārmaiņas notika ne tikai migrācijas procesos (kaut vēl dažus gadus saglabājās neliels migrācijas saldo), bet arī dzimstībā, dabiskajā pieaugumā u.c.

Kā visus pēckara gadus Latvijā, tā arī jau pirms neatkarības atjaunošanas un tās laikā, pagaidām visos 90.gados, demogrāfiskajos procesos, ne tikai migrācijā, visaktīvāk "darbojās" šeit sabraukušie austrumslāvu etnosi. Viņi bija arī tie, kas realizēja "atgriezeniskos" procesus: no Latvijas masveidā izbrauca, stipri ierobežoja dzimstību, veidoja negatīvu dabisko pieaugumu, maz stājās laulībā, biežāk šķīrās, samazinājās mūža ilgums.

Tā nu iznāk, ka tagad Latvijas neatkarības gados vērojamie negatīvie demogrāfiskie procesi: iedzīvotāju skaita samazināšanās, dzimstības strauja krišanās, dabiskais samazinājums u.c. pēc būtības ir reakcija uz visu to, kas tika (apzināti) īstenots Latvijā visus padomju režīma gadus.

Tagad jākonstatē, ka Latvijā samazinās cilvēku skaits, mirstība divkārt pārsniedz dzimstību, notiek depopulācija, un rodas citas negatīvas demogrāfiskās parādības. Tajā nereti vaino pašreizējās valdības, kas šos procesus "nevar uzlabot".

Deviņdesmitajos gados bijušas daudzas negatīvas parādības: lauksaimniecības, rūpniecības, celtniecības apjomu samazināšanās. Īstenībā notikušajā nav vainojamas tik daudz valdības un parlaments, kas visu to redz, bet "neko nedara", tas bija objektīvi nepieciešams, lai pielāgotu ekonomiku pašreizējām vajadzībām. Tāpat tas ir arī demogrāfijā.

Latviešu etnosa loma negatīvajos demogrāfiskajos procesos gan (neliela) ir, bet arī to noteica pāreja uz jauno ekonomikā, sociālajā jomā, nevis pretošanās tagad pie varas esošajām valdībām.

Demogrāfijas procesos galvenā loma ir Latvijā sabraukušajiem citu etnosu cilvēkiem. Tie ir viņi, kam te jaunajos apstākļos nav labi: privilēģijas zudušas, krievu valoda vairs nav valdošā, vairs nedzīvo "savā zemē", bet atrodas (pret viņu gribu) "svešā valstī". Šos cilvēkus var arī saprast. Liela daļa šo cilvēku no Latvijas devās (un vēl dosies) projām. Te vairs nav viņu valodas, pašu mājas, nav motivācijas te vīt ģimenes ligzdu, laist pasaulē bērnus un te ilgi palikt. Citu etnosu cilvēki Latvijā veido (veidoja) pusi no valsts — miljons cilvēku. Šis lielās cilvēkus masas demogrāfiskais noskaņojums ir "visai sērīgs", kā saka, nav motivācijas dzīvot.

Var domāt, ka daļēji šīs "sēras par bijušo" ietekmē arī pamatetnosu. Visus pēckara gadus 1/5 daļa ģimeņu Latvijā veidojās kā jauktās: latvietis (latviete) un nelatviešu etnosa ienācējs ģimenē. Tādā vai līdzīgā atmosfērā aug arī 1/5 daļa visas pamattautas "otrās puses" un viņu (jaukto laulību) bērni. Tātad, cik tad paliek "tīrās" latviešu ģimenes, kas te dzīvo un demogrāfiski attīstās (precas, laiž pasaulē bērnus): puse no visiem iedzīvotājiem, turklāt no šī skaita jāatņem vēl 1/5. Vai paliek apmēram viens miljons cilvēku, kuru demogrāfiskajā uzvedībā saglabājusies latviskā domāšana, pārmantotas latviskās tradīcijas (ieražas)?

Taču jādzīvo vien ir šajā pārejas laikā, XX gadsmita deviņdesmitajos gados. Tāpēc, novērtējot notiekošo Latvijā deviņdesmitajos gados, kas ir jāatceras.

Atjaunotās neatkarības laiks sākās ar 1991.gadu. Tās pirmā desmitgade tuvojas beigām. Oficiālie dati par pēdējiem XX gadsimta gadiem par Latvijas iedzīvotāju skaitu, izvietojumu, sastāvu un kustību vēl nav publicēti. Bez šīs informācijas gadsimta apkopojumu nevar uzskatīt par pabeigtu. Gribas šādas ziņas iegūt kaut vai aptuveni, lai gadsimtam apakšā "pavilktu svītru". Prognozēt datus par pāris pēdējiem gadiem pirms XX gadsimta beigām var bez liela riska, jo neprognozējamais periods, kas izveidojās 90.gadu pirmajā pusē, ir beidzies. Iedzīvotāju kustības rādītāji, tie ir pamatā pārējiem rādītājiem attiecībā uz iedzīvotājiem, lielā mērā ir nostabilizējušies. Pārmaiņas, protams, var būt, bet nav paredzams, ka tās varētu būt būtiskas.

Kļūdīties var arī statistika, arī tā nav bez grēka. Taču statistika savus grēkus var labot, veicot datu papildu pārbaudi. Tāda inventarizācija, kas precizēs iedzīvotāju skaitu, sastāvu un citus rādītājus, notiks ap 2001.gada sākumu ar tautas skaitīšanas palīdzību. Tātad, ja arī datos par 1998. un 1999.gadu tiks pieļautas neprecizitātes, tos precizēs nākamā tautas skaitīšana.

Izvērtējot 90.gadus demogrāfijas jomā, izrādās, ka radies pat vairāk problēmu, nekā gadsimta trijos iepriekšējos vēstures posmos līdz neatkarības atjaunošanai Latvijā. Šie pēdējie XX gadsimta desmit gadi it kā bija akumulējuši visas tās negatīvās parādības, kas tagad uzvirmoja sabiedrības virspusē. Nav gandrīz neviena ar iedzīvotājiem saistītā procesa vai stāvokļa, kas tagad nepiesaistītu sabiedrības uzmanību. Nav jau tā, ka tagad risināmās demogrāfiskās problēmas būtu kas pilnīgi negaidīts. Vērojot līdzšinējos procesus svešo varu apstākļos, tiem sabrūkot, daudzi procesi sāka veidoties tā, lai tie vairāk atbilstu vietējiem apstākļiem un prasībām.

Demogrāfisko procesu sakārtošanās notiek sarežgītos sociālekonomiskajos apstākļos. Tas vēl vairāk apgrūtina normālas demogrāfiskās situācijas veidošanos valstī kopumā un tās teritoriālajās vienībās.