darbības apstādināšanas reizē

Latvijas sabiedrībai, Latvijas valdībai,

Eiropas zinātņu akadēmijām

1998.gada 19.jūnijā pulksten 13.00 tiks apturēta Salaspils pētnieciskā kodolreaktora darbība, un no jauna darbināts tas vairs netiks. Līdz ar to noslēdzas gandrīz 40 gadus ilgs posms Latvijas zinātnes un tehnoloģijas vēsturē. Šajā sakarībā mēs gribam skaidri pateikt, ka lepojamies ar to, tas ir parādījis Latvijas cilvēku prāta un roku varenību. Tajā laikā zinātne bija viena no nedaudzajām dzīves jomām, kur radoši cilvēki varēja kaut nedaudz, un tomēr apliecināt sevi. Šodien, brīvas Latvijas apstākļos, šādas iespējas ir daudzās jomās, diemžēl zinātnei jāpieredz transformācijas perioda radītās grūtības.

Salaspils kodolreaktors bija vienīgais civilais pētnieciskais kodolreaktors Baltijā. Nav pareizi uzlūkot spēcīgo Latvijas zinātnes potenciālu, tajā skaitā Salaspils kodolreaktoru, par komunisma un militārisma ēras nevajadzīgu mantojumu. Uzskatām, ka Latvijas zinātne joprojām ir saprātīgi jāizmanto Latvijas nākotnes veidošanai un vajadzībām.

Kodolreaktors ir unikāla pētniecības iekārta. Atzīsim — šādu iekārtu darbības nodrošināšana nav pa spēkam mazajām valstīm, kas tikai nesen uzsākušas savas ekonomikas un sabiedrības normālas attīstības ceļu.

Kodolreaktors bija aizsākums Zinātņu akadēmijas Salaspils zinātniskajam centram, kas sevī ietver piecus pētnieciskos institūtus. Salaspils kodolreaktora zinātnieku vārdi ir labi zināmi citu valstu kolēģiem.

Kodolreaktora palaišanu 1961.gadā, tā turpmāko ekspluatāciju un izmantošanu pētniecībai nodrošināja tādi pazīstami Latvijas zinātnieki un inženieri kā Valdis Gavars, Dzintars Kalniņš, Pēteris Prokofjevs, Viktors Veldre, Kurts Švarcs, Ludvigs Pelēķis, Uldis Ulmanis, Antons Lapens, Juris Tīliks, Aleksandrs Dinduns, Staņislavs Kozlovskis, Elmārs Tomsons, Jānis Alksnis, Marts Krāmers, Jurijs Mamajevs, Visvaldis Mozgirs, Silvija Pētersone, Jevgeņijs Joļins, Imants Taure, Oļģerts Vēveris, Mārtiņš Balodis, Jānis Bērziņš, Juris Ekmanis, Jānis Kristapsons un daudzi citi; vairāki no viņiem vēlāk izvirzījušies citās zinātnes jomās.

Ar atzinību atceramies, ka pati Salaspils kodolreaktora ideja, tāpat būtiska zinātniska un tehniska palīdzība tās īstenošanā nāca no Krievijas zinātniekiem — Igora Kurčatova, Anatolija Aleksandrova, Vladimira Gončarova u.c.

Pēdējo desmit gadu laikā Salaspils kodolreaktors, tāpat kā visa Latvijas zinātne, grūtā procesā kļūst par Eiropas zinātnes sastāvdaļu. 1992.gadā tika izveidots patstāvīgs Kodolpētniecības centrs, par kura direktoru kolektīvs ievēlēja īpaši spējīgu organizatoru un zinātnieku Dr.Antonu Lapenu. Apstākļos, kad valsts nevarēja dot vajadzīgos finansiālos resursus reaktora darbības nodrošināšanai, centrs pats atrada risinājumu, ar kontraktiem piesaistot rietumvalstu firmas un ražojot radioaktīvos izotopus medicīnas vajadzībām. Kaut arī paša kodolreaktora darbība tiks apturēta, Kodolpētniecības centrs turpinās savu pētniecības un praktisko darbu.

Šajā vēsturiskajā dienā Latvijas zinātnieku saime izsaka pateicību bijušajiem un pašreizējiem kodolreaktora darbiniekiem par viņu pašaizliedzīgo devumu zinātnei un sabiedrībai, tai skaitā arī Černobiļas katastrofas seku novēršanai Latvijā, par viņu zaudēto veselību un Latvijai atnesto slavu. Izsakām cerību, ka ar laiku Latvijā atkal, varbūt uz jauniem pamatiem, atdzims lielā zinātne, un arī teorētiskā un eksperimentālā fizika (tajā skaitā varbūt pat kodolfizika) nesīs mazās Latvijas vārdu lielajā pasaulē.

Mūsu intelektuālais potenciāls un prasmīgās darba rokas ir lielākā Latvijas bagātība, — šo atziņu vēlamies vēlreiz atkārtot Latvijas sabiedrībai.

Jānis Stradiņš,

1998.gada 16.jūnijā Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents