No ministra redzespunkta

Par korupcijas novēršanas iespēju Latvijā

Turpinājums

no 1.lpp.

Bez minētajiem veidiem pastāv arī tāds nosacīts nejuridiskas atbildības veids kā politiskā atbildība. Par to vēl joprojām daudzi strīdas, vai tas ir uzskatāms par atbildības veidu. Mans viedoklis ir tāds, ka tas arī ir viens no atbildības veidiem, jo šo atbildības veidu mēs varam atrast mūsu konstitūcijā — Satversmē.

Par korupcijas cēloņiem un sekām. Latvijas jurisprudencē pēc neatkarības atjaunošanas kopš 1991. gada nav bijis vienota korupcijas jēdziena, tas nepārtraukti ir mainījies un pilnveidojies. Arī nacionālajās tiesību zinātnēs šis jēdziens nav pietiekami pētīts. Tāpēc valdībai un likumdevējiem minētajā laikposmā ir nācies apgūt zināšanas šajā jomā pašmācību ceļā vai iegūstot informāciju no vecās demokrātijas valstīm, lasot dažādu ārvalstu literatūru, iegūstot pieredzi dažādos starptautiskos semināros un konferencēs. Nevienam nav šaubu par to, ka Latvija šajos gados pēc neatkarības atgūšanas ir izveidojusies kā demokrātiska valsts, un viens no demokrātijas nosacījumiem ir brīva un konkurētspējīga prese. Tā vienlaikus ir jāmin kā korupcijas novēršanas un profilakses galvenais līdzeklis. Ceļā uz tiesisku valsti ļoti nozīmīga ir korupcijas novēršanas politika kopumā, tās stratēģija un taktika. Lai to veidotu, ir jāpēta pārejas laika periodam raksturīgās īpatnības, kas veicina korupcijas riska faktoru un kas veido t.s. korupcijas riska zonas:

1) savstarpēji nesaskaņotas reformas;

2) nepietiekami caurspīdīgs privatizācijas process;

3) pārmērīga sadale un pārdale;

4) nepietiekama likumiskā bāze jaunajām valsts un sabiedrības attiecībām;

5) nepārskatāma un nepilnīga finansu atskaites sistēma un grāmatvedība;

6) profesionālās ētikas normu trūkums;

7) sabiedrības nepietiekamā informētība par korupcijas būtību, cēloņsakarībām un sekām;

8) totalitārajā iekārtā iegūtās paražas un visai zemais tiesiskās apziņas līmenis.

Jāatzīst, ka visnopietnākās korupcijas riska zonas ir ekonomika un finanses. Valstī veicamās reformas ir dalāmas vairākos virzienos: likumdošana, institucionāli un finansiāli. Minētajos trīs virzienos ir nepieciešama savstarpēji harmoniska attīstība. Diference, ko mēs vērojam pārejas periodā starp šiem trīs virzieniem, ir arī viens no pamatiem, kas veido labvēlīgu augsni korupcijas attīstībai. Savukārt harmonija nozīmē veiksmīgu korupcijas ierobežošanu. Tiešai vai mazāk tiešai publiskā un privātā sektora korupcijas ierobežošanai Latvijas pārvaldes un tiesībaizsardzības sistēmā ir izveidota vesela virkne jaunu institūciju. Tas ir noticis tieši pēdējos gados. Tās būtu Valsts pārvaldes reformas birojs, Valsts kontrole, Konkurences padome, Finansu policija, Valsts ieņēmumu dienests, Ekonomiskā policija, Satversmes aizsardzības birojs, Cilvēktiesību birojs un daudzas citas institūcijas. Šo institūciju darbība ir reglamentēta likumos un citos normatīvajos aktos. To darbībai ar likumu budžetā ir noteikts finansējums. Tās ir valsts sektora prioritātes korupcijas novēršanā, taču, kā jau iepriekš minēts, galvenā loma ir presei, kas valsts nevalstiskā sektora ietekmē ir galvenais sabiedriskās domas veidotājs. Līdz ar to tiek veidota sabiedrības attieksme pret valsti, līdz ar to tiek ietekmēta valsts politiskā un ekonomiskā stabilitāte. Korupcijas novēršana var būt sekmīga tikai tad, ja tā tiek balstīta uz trīs pīlāriem vai trīs balstiem un starp tiem ir pietiekami laba sadarbība — valsts vara (likumdevējs, izpildvara, tiesu vara), privātais sektors (uzņēmēji, t.sk. mediju pārstāvji) un tā ir pilsoniskā sabiedrība (vēlētāji, sabiedriskās un reliģiskās organizācijas, akadēmiskās aprindas). Visbīstamāk valstij un sabiedrībai ir mediju, partiju vai tiesībaizsardzības iestāžu korumpētība. To gribētu minēt tieši šajā sakarā: ja trūkst sadarbības starp šiem trīs balstiem, tad vai nu mediji, vai nu politiskās partijas, vai tiesībaizsardzības iestādes kļūst par visaugstāko riska zonu, jo no šīm trīs minētajām zonām visvairāk ir atkarīga sadarbība.

Korupcijas novēršanas stratēģija. Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas šie jautājumi ir bijuši aktuāli trīs parlamentiem un sešām valdībām. Vairāk nekā sešu gadu laikā ir pieņemta vesela virkne normatīvo aktu, kas ierobežo korupciju, veikta vesela virkne institucionālo pārveidojumu, taču korupcijas novēršanas koncepcija kā tāda jeb stratēģija nav bijusi. Šis trūkums ir bijis viens no galvenajiem iemesliem savstarpējai nekoordinētai darbībai. Tā pārsvarā minētajos gados ir bijusi stihiska, dažādu institūciju iniciatīva bez prognozes, bez pētījumiem, bez zinātniska pamatojuma. Taču sešu gadu laikā pieņemtie likumi un citi normatīvie akti tomēr liecina, ka pretkorupcijas likumdošanas procesā kaut gan stihiski, tomēr ir veidojies kaut kas līdzīgs sistēmai. Uzskaitīšu pašus pirmsākumus, kā šī normatīvā bāze veidojusies. Pirmais normatīvais akts ir bijis 1992. gada 9. septembrī, kad Augstākā padome pieņēma lēmumu par komisijas izveidošanu, lai pārbaudītu valdības darbību organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas jomā. Nākamais 1993. gada 9. februārī, pēc tam 1993. gada 11. februārī ...

Turpmākajā likumu jaunrades procesā tajā laikā ievērojama nozīme bija 1994. gada oktobrī Kriminoloģisko pētījumu centra izdotajam pētījumam par korupciju, kurā gan vairāk ir skarta ārvalstu pieredze, tomēr šis pētījums bija, manuprāt, pirmsākums tam, ka Latvijā šim jautājumam tika pievērsta lielāka uzmanība no pētnieciskā viedokļa.

Ja runājam par visu korupcijas novēršanas normatīvo bāzi, tad tie ir vairāk nekā 30 dažādi likumi, vairāki desmiti Ministru kabineta pieņemtie normatīvie akti. Visos tajos ir dažādas normas, kas ierobežo kādu atsevišķu nozari, kurā korupcija jau ir izpaudusies. Tātad pārsvarā visi ir bijuši kā līdzeklis jau cīņai ar sekām. Profilaktiskie jeb t.s. preventīvie normatīvie akti parādījās tikai 1995. gadā, lai gan tie arī jau bija apkarošanas līdzekļi, kuros bija noteikti ierobežojumi dažādu dāvanu pieņemšanai, jautājumiem, kas saistīti ar konkursu izsludināšanu, valsts pasūtījumu un līdzīgiem jautājumiem.

Gribētu minēt vienu faktoru, kuram likumdošanā esam pievērsuši maz uzmanības — tas saistīts ar Satversmes 26. pantu, kurā rakstīts: "Saeimai jāieceļ noteiktiem gadījumiem parlamentāriskas izmeklēšanas komisijas, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu." Saeimas Kārtības rullis nosaka šādas komisijas darbības kārtību un pilnvaras, taču ne pilnīgi. Jāteic, ka šādas komisijas vienlaikus var būt gan pietiekami efektīvs līdzeklis pret korupciju, gan arī pilnīgi otrādi — korupciju veicinošs līdzeklis. Jautājums ir šāds — vai šādu komisiju darbība tomēr nebūtu jāreglamentē precīzāk. Protams, nevaram paredzēt visas situācijas, kurās varētu nokļūt šādas komisijas. Taču, ja šādas komisijas iejaucas izpildvaras vai tiesu varas darbā, tad tas varētu būt tikai tik tālu, cik tālu to atļauj likumdevēja konstitucionāli noteiktās tiesības. Taču diemžēl mēs saskaramies ar to, ka šī iejaukšanās pārsniedz noteiktās robežas. Mēs veidojam precedentu, un, lai cik dīvaini tas būtu, precedentu veido nevis tiesa, bet gan likumdevējs. Šai tēmai uzmanību vajadzētu pievērst mūsu deputātiem, ļoti žēl, ka šodien ir plenārsēde. Piektās Saeimas laikā ir darbojušās trīs šādas izmeklēšanas komisijas, sestās Saeimas laikā — jau sešas. Domāju, ka īpaši bīstama ir šādu komisiju darbība noteiktā laika periodā pirms kārtējām vēlēšanām. Jo tad pār noteikto veselo saprātu, ja tā varētu teikt, virsroku ņem klaji populistiskas tendences. Diemžēl tas ir jāsecina pēc pēdējā pusgada pieredzes.

Par jaunāko laiku tendencēm. Kā jau minēju, korupcija ir nepārtraukti mainīga parādība publiskajā un privātajā sektorā. Turklāt tā ir pētāma ne tikai nacionālajā līmenī, bet, protams, arī starptautiskajā, jo korupcijai un citām negācijām, piemēram, noziedzībai, 80. un 90. gados ir parādījusies tendence iegūt plašu, visaptverošu, starptautisku raksturu. Bez tās korupcijas, ko agrāk saucām par korupciju valsts sektorā, ir parādījušies daudzi jauni korupcijas veidi — korupcija privātajā sektorā, negodīgā konkurence, monopoldarbība. Tā ir arī pārrobežu korupcija, kas saistīta ar Austrumeiropas un Viduseiropas bloka valstu pakāpenisku iekļaušanos demokrātisko valstu saimē.

Dažus vārdus par īsto un šķietamo korupciju. Atšķirt īstu korupciju no šķietamās korupcijas, protams, nav vienkārši. Jebkura informācijas slēpšana, kas saistīta ar šķietamo korupciju, veido maldīgus priekšstatus par korupciju kopumā. Kļūdas un nepietiekamas prognozes pretkorupcijas likumdošanas procesā pārveido cīņu pret korupciju par farsu. Par to mēs pārliecinājāmies pagājušā gada maijā un jūnijā, kad, manuprāt, tika diskreditēta pēc būtības šī cīņa pret korupciju. Šķietamu interešu konfliktu Latvijā, kā salīdzinoši mazā valstī, varam konstatēt gandrīz ikvienas ar tiesībām pieņemt lēmumus apveltītas personas darbībā, īpaši tas redzams mūsu lauku rajonos. Manuprāt, totāla aizlieguma politika korupcijas novēršanā Latvijā var būt ārkārtīgi bīstama. Manuprāt, par to liecina kaut vai Latvijas parlamentu sastāvu kvalitātes izmaiņu tendences pēdējo septiņu gadu laikā. Par to liecina arī tie fakti, ka varas struktūrās vēl pirms gada diviem bija tāda situācija, kad vēl nebija iesākts noregulēt atalgojuma un kvalifikācijas sistēmu, ka visi gudrākie prāti aiziet uz privāto sektoru, bet totālo aizliegumu dēļ uz parlamentu raujas cilvēki, kuriem nav citur vietas, kur sevi apliecināt. Dažādās valsts iestādēs darbā tiek pieņemti cilvēki, kuri nespēj sevi apliecināt konkurences apstākļos utt. Tāpēc šī totālā aizlieguma politika ir jāmaina, interešu konflikti ir jānošķir no korupcijas, šķietamais interešu konflikts ir jānošķir no patiesā, reāli esošā interešu konflikta. Aizlieguma politika veido slēpto lobismu, negodīgu konkurenci, noziedzīgā ceļā iegūtu finansu līdzekļu legalizāciju un korporatīvu klanu sistēmu. Indivīds, meklējot savu tiesību aizsardzības iespējas, ne vienmēr meklē tiesību normās noteikto ceļu, veidojas jauna, nu jau zināmā mērā par tradīciju kļuvusī tiesību aizsardzības meklēšanas metode, t.s. "jumta" meklēšana. Piemēram, ierēdnis, kuram gatavojas uzteikt darbu vai kurš ļoti slikti strādā, iestājas kādā no varas partijām, vai arī uzņēmējs, kurš cieš no negodīgas konkurences vai reketa, iestājas kādā no sabiedriskajām organizācijām vai uzņēmumu apvienībām, kas veidotas pēc karteļu principa vai ziedo naudu partijai, kuras pārstāvji varas struktūrās var ietekmēt procesus, kas tieši attiecas uz viņu. Interešu konflikta slēpšana noteikti būtu jākvalificē kā pārkāpums. Manuprāt, interešu iespējamā konflikta publiskums tieši novērš interešu konflikta apstākļu izmantošanu kaut kādā savtīgā nolūkā. Tādēļ būtu jāizvērtē šīs publicitātes paplašināšanas iespējas un kādā veidā ar to uzlabot gan konkrētā indivīda iespējas strādāt, gan arī sabiedrības intereses.

Vēl ir tāds jautājums kā lobisms, kuram mēs savā valstī esam pievērsuši pārāk maz uzmanības. Diemžēl mēs pārāk daudz sastopamies tieši ar slēpto lobismu, kas parādās gan likumdošanā, piemēram, kaut vai likums par azartspēlēm, gan citur, kur ekonomiskās un saimnieciskās darbības pārmērīgi tiek regulētas no likumdevēja vai izpildvaras puses. Arī šajos gadījumos katrai amatpersonai vajadzētu klaji definēt konkrētas interešu zonas, tādējādi pasargājot sevi no apvainojumiem slēptajā lobismā. Taču šeit, nenoliedzami, mehānisms ir jāveido sarežģītāks.

Labi, ka izveidota Korupcijas novēršanas padome. Mēs vakar saņēmām pārmetumus no atsevišķu preses pārstāvju puses. Domāju, jo vairāk notiks šādi dialogi starp valsti un sabiedrību, jo labāk mūsu darbs virzīsies uz priekšu. Jo ne jau šī Korupcijas novēršanas padome viena veidos korupcijas novēršanas politiku valstī. Tas ir jādara visiem kopā un tikai visi kopā to varēs izdarīt. Šī korupcijas novēršanas programma, kas tiek stādīta priekšā, ir tikai korupcijas novēršanas stratēģijas projekta uzmetums. Tā nav dogma, tas ir plāns, kurš nepārtraukti ir jāpilnveido un jāuzlabo. Jau pēc vakardien konferencē izteiktajiem priekšlikumiem programma varētu tikt papildināta vismaz par trešo daļu.