Par migrācijas rotora cēloņiem un sekām

Dr.oec. Bruno Mezgailis, Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Bez visiem citiem, politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem, faktoriem Latvijā pastāvošo svešo varu grāva arī demogrāfiskais faktors.

Gribēdami pēc iespējas ātrāk un pilnīgāk nostiprināties, Latvijā visus 45 pēckara gadus sistemātiski un samērā sinhroni (vienādi lielos apjomos) masveidā ieplūdināja slāvu, galvenokārt krievu etnosa cilvēkus. Vietējie cietās, cietās, bet reiz vadzis lūza. Pāri darīts bija pārāk daudz. Vēl mazliet un svešo etnosu skaitliskais, ne tikai politiskais, pārvaldes, ekonomiskais, krievu valodas pārsvars Latvijā būtu sveštautiešiem nodrošināts. Līdzīga situācija bija arī Igaunijā. Tieši šīs skaitliski nelielās tautas bija iniciatori "lielā kuģa" šūpošanā. Tām gan nebija sava karaspēka, bet pietika ar garaspēku, lai nokratītu svešo jūgu. Protams, latvieši un igauņi to gan nepanāca vieni, taču aizsācēji bija tieši viņi. Lietuva pievienojās vēlāk.

Latvija neatkarību atguva vairākos paņēmienos. Morāli tā neatkarīga kļuva jau 1988.gada oktobrī lielajā (210 tūkstoši cilvēku) manifestācijā Rīgā, Mežaparkā. Juridisko neatkarību Latvija ieguva vēl vecās sistēmas parlamenta laikā 1990.gada 4.maijā ar Neatkarības deklarācijas pasludināšanu. Faktiski neatkarību atjaunoja 1991.gada 21.augusta parlamenta sēdē. Tad vairākus mēnešus pēc kārtas Latvijas neatkarību atzina visas pasaules valstis, arī tad vēl oficiāli pastāvošā PSRS Augstākā padome.

Tāpēc par tādu Latvijas atjaunotās (otrā cēliena) neatkarības starta (bāzes) salīdzinājuma gadu demogrāfiskajai analīzei var pieņemt 1990.gadu. Demogrāfijā gan pārmaiņas procesi vērojami jau ar 1988.gadu, kad pārtrūka masveida imigrācija no Latvijai blakus esošajām austrumteritorijām: Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un citām. Ar 1988.gadu pārmaiņas notika ne tikai migrācijas procesos (kaut vēl dažus gadus saglabājās neliels migrācijas saldo), bet arī dzimstībā, dabiskajā pieaugumā u.c.

Kā visus pēckara gadus Latvijā, tā arī jau pirms neatkarības atjaunošanas un tās laikā, pagaidām visos 90.gados, demogrāfiskajos procesos, ne tikai migrācijā, visaktīvāk "darbojās" šeit sabraukušie austrumslāvu etnosi. Viņi bija arī tie, kas realizēja "atgriezeniskos" procesus: no Latvijas masveidā izbrauca, stipri ierobežoja dzimstību, veidoja negatīvu dabisko pieaugumu, maz stājās laulībā, biežāk šķīrās, samazinājās mūža ilgums.

Tā nu iznāk, ka tagad Latvijas neatkarības gados vērojamie negatīvie demogrāfiskie procesi: iedzīvotāju skaita samazināšanās, dzimstības strauja krišanās, dabiskais samazinājums u.c. pēc būtības ir reakcija uz visu to, kas tika (apzināti) īstenots Latvijā visus padomju režīma gadus.

Tagad jākonstatē, ka Latvijā samazinās cilvēku skaits, mirstība divkārt pārsniedz dzimstību, notiek depopulācija, un rodas citas negatīvas demogrāfiskās parādības. Tajā nereti vaino pašreizējās valdības, kas šos procesus "nevar uzlabot".

Deviņdesmitajos gados bijušas daudzas negatīvas parādības: lauksaimniecības, rūpniecības, celtniecības apjomu samazināšanās. Īstenībā notikušajā nav vainojamas tik daudz valdības un parlaments, kas visu to redz, bet "neko nedara", tas bija objektīvi nepieciešams, lai pielāgotu ekonomiku pašreizējām vajadzībām. Tāpat tas ir arī demogrāfijā.

Latviešu etnosa loma negatīvajos demogrāfiskajos procesos gan (neliela) ir, bet arī to noteica pāreja uz jauno ekonomikā, sociālajā jomā, nevis pretošanās tagad pie varas esošajām valdībām.

Demogrāfijas procesos galvenā loma ir Latvijā sabraukušajiem citu etnosu cilvēkiem. Tie ir viņi, kam te jaunajos apstākļos nav labi: privilēģijas zudušas, krievu valoda vairs nav valdošā, vairs nedzīvo "savā zemē", bet atrodas (pret viņu gribu) "svešā valstī". Šos cilvēkus var arī saprast. Liela daļa šo cilvēku no Latvijas devās (un vēl dosies) projām. Te vairs nav viņu valodas, pašu mājas, nav motivācijas te vīt ģimenes ligzdu, laist pasaulē bērnus un te ilgi palikt. Citu etnosu cilvēki Latvijā veido (veidoja) pusi no valsts — miljons cilvēku. Šis lielās cilvēkus masas demogrāfiskais noskaņojums ir "visai sērīgs", kā saka, nav motivācijas dzīvot.

Var domāt, ka daļēji šīs "sēras par bijušo" ietekmē arī pamatetnosu. Visus pēckara gadus 1/5 daļa ģimeņu Latvijā veidojās kā jauktās: latvietis (latviete) un nelatviešu etnosa ienācējs ģimenē. Tādā vai līdzīgā atmosfērā aug arī 1/5 daļa visas pamattautas "otrās puses" un viņu (jaukto laulību) bērni. Tātad, cik tad paliek "tīrās" latviešu ģimenes, kas te dzīvo un demogrāfiski attīstās (precas, laiž pasaulē bērnus): puse no visiem iedzīvotājiem, turklāt no šī skaita jāatņem vēl 1/5. Vai paliek apmēram viens miljons cilvēku, kuru demogrāfiskajā uzvedībā saglabājusies latviskā domāšana, pārmantotas latviskās tradīcijas (ieražas)?

Taču jādzīvo vien ir šajā pārejas laikā, XX gadsmita deviņdesmitajos gados. Tāpēc, novērtējot notiekošo Latvijā deviņdesmitajos gados, kas ir jāatceras.

Atjaunotās neatkarības laiks sākās ar 1991.gadu. Tās pirmā desmitgade tuvojas beigām. Oficiālie dati par pēdējiem XX gadsimta gadiem par Latvijas iedzīvotāju skaitu, izvietojumu, sastāvu un kustību vēl nav publicēti. Bez šīs informācijas gadsimta apkopojumu nevar uzskatīt par pabeigtu. Gribas šādas ziņas iegūt kaut vai aptuveni, lai gadsimtam apakšā "pavilktu svītru". Prognozēt datus par pāris pēdējiem gadiem pirms XX gadsimta beigām var bez liela riska, jo neprognozējamais periods, kas izveidojās 90.gadu pirmajā pusē, ir beidzies. Iedzīvotāju kustības rādītāji, tie ir pamatā pārējiem rādītājiem attiecībā uz iedzīvotājiem, lielā mērā ir nostabilizējušies. Pārmaiņas, protams, var būt, bet nav paredzams, ka tās varētu būt būtiskas.

Kļūdīties var arī statistika, arī tā nav bez grēka. Taču statistika savus grēkus var labot, veicot datu papildu pārbaudi. Tāda inventarizācija, kas precizēs iedzīvotāju skaitu, sastāvu un citus rādītājus, notiks ap 2001.gada sākumu ar tautas skaitīšanas palīdzību. Tātad, ja arī datos par 1998. un 1999.gadu tiks pieļautas neprecizitātes, tos precizēs nākamā tautas skaitīšana.

Izvērtējot 90.gadus demogrāfijas jomā, izrādās, ka radies pat vairāk problēmu, nekā gadsimta trijos iepriekšējos vēstures posmos līdz neatkarības atjaunošanai Latvijā. Šie pēdējie XX gadsimta desmit gadi it kā bija akumulējuši visas tās negatīvās parādības, kas tagad uzvirmoja sabiedrības virspusē. Nav gandrīz neviena ar iedzīvotājiem saistītā procesa vai stāvokļa, kas tagad nepiesaistītu sabiedrības uzmanību. Nav jau tā, ka tagad risināmās demogrāfiskās problēmas būtu kas pilnīgi negaidīts. Vērojot līdzšinējos procesus svešo varu apstākļos, tiem sabrūkot, daudzi procesi sāka veidoties tā, lai tie vairāk atbilstu vietējiem apstākļiem un prasībām.

Demogrāfisko procesu sakārtošanās notiek sarežgītos sociālekonomiskajos apstākļos. Tas vēl vairāk apgrūtina normālas demogrāfiskās situācijas veidošanos valstī kopumā un tās teritoriālajās vienībās.

Iedzīvotāju skaita

uzplūdos un atplūdos

Vēl tikai daži gadi, un beigsies XX gadsimts. Latvijas demogrāfiskajā vēsturē tas bija krasu pārmaiņu pilns.

Latvijā XX gadsimtā samērā bieži un krasi mainījies iedzīvotāju skaits. Maksimālais iedzīvotāju skaits Latvijā tika sasniegts 1990.gada sākumā — 2673 tūkstoši cilvēku. Savukārt minimālais iedzīvotāju skaits Latvijā bija 1945.gada beigās — 1435 tūkstoši cilvēku. Iedzīvotāju skaita minimums un maksimums Latvijā tika konstatēts, kad tā bija zaudējusi savu neatkarību, atradās padomju impērijas sastāvā. Pēc Otrā pasaules kara Latvijai savu robežu ar Austrumiem nebija.

Krasas iedzīvotāju skaita izmaiņas pēc Otrā pasaules kara nebija ne pirmās, ne arī pēdējās šajā gadsimtā.

XX gadsimta sākumā Latvijā dzīvoja 1938 tūkstoši cilvēku. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam iedzīvotāju skaits Latvijas teritorijā bija palielinājies un 1914.gada sākumā sasniedza 2552 tūkstošus. Pēc kara beigām 1920.gadā Latvijā dzīvoja 1625 tūkstoši cilvēku, tātad iedzīvotāju skaits bija samazinājies par 927 tūkstošiem.

Pēc bēgļu atgriešanās, karam beidzoties, neatkarīgās Latvijas laikā iedzīvotāju skaits palielinājās turpat vienīgi dabiskā pieauguma ceļā. Īsi pirms neatkarības zaudēšanas 1939.gada oktobrī Latvijā dzīvoja 2000 tūkstoši cilvēku. Tas bija vislielākais iedzīvotāju skaits Latvijā starp abiem pasaules kariem (pirms vāciešu repatriācijas).

Okupāciju (krievu un vācu), Otrā pasaules kara un tā seku (bēgļi uz Rietumiem) rezultātā Latvija zaudēja 565 tūkstošus cilvēku. Tad sekoja straujais sveštautiešu ieplūdināšanas laiks Latvijā (līdz 1990.gadam). Pēc tā — trešā masveida Latvijas pamešana šajā, XX gadsimtā.

Galvenie demogrāfiskie notikumi Latvijā šajā gadsimtā saistīti ar masveida iebraukšanu uz "pastāvīgu" dzīvi 1900.—1914.gadā — 614 tūkstoši cilvēku un 1945.—1990.gadā — 1238 tūkstoši cilvēku. Arī masveida Latvijas pamešanā galvenie dalībnieki bija cittautieši. No 1990. līdz 1998.gadam Latviju jau pametuši 130 tūkstoši cilvēku. Atplūdu laiks tikai sācies, cik ilgi tas turpināsies un kādu līmeni tas šoreiz sasniegs, prognozēt grūti.

Mēģināsim izsekot pēckara svarīgākajiem demogrāfiskajiem procesiem Latvijā, lai pēc tam varētu kaut nedaudz ielūkoties nākotnē.

Latvijas iedzīvotāju skaits pusgadsimta garumā (līdz pat 1990.gadam) okupācijas laikā tikai daļēji auga dabiskās kustības rezultātā. Aptuveni 2/3 visa pieauguma veidoja iebraucēji no Austrumiem — krievi, baltkrievi, ukraiņi u.c. etnosu pārstāvji.

Par to, ka Latvijas iedzīvotāju skaits tika mākslīgi palielināts (ar mehānisko kustību), liecina tas, ka pēc Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 1990.gada 4.maijā un jo īpaši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gada 21.augustā no tās aizbrauca liels skaits no pēckara laikā te sabraukušajiem.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas Latvijā 1945.—1991.gadā raksturo 1.tabula.

Iedzīvotāju skaits strauji auga (līdz 1990.gadam) visā pēckara laikā, taču sevišķi liels tas bija 1945.—1951.gadā. Tas izskaidrojams ar to, ka pēc demobilizācijas Latvijā apmetās uz dzīvi ap 400 tūkstoši cilvēku. Lielākoties tie bija krievi, baltkrievi, ukraiņi.

Arī pēc 1951.gada līdz pat 1990.gadam Latvijā ik gadu iebrauca un uz dzīvi apmetās vidēji 35 tūkstoši cilvēku. Ap 25 tūkstošiem no tās katru gadu izbrauca. Tāpēc arī mehāniskais saldo Latvijas iedzīvotāju skaitu 1951.—1990.gadā palielināja vidēji par apmēram 10 tūkstošiem cilvēku gadā. Iedzīvotāju skaits, kaut nelielos apmēros, pēckara posmā pieauga arī ar dabisko kustību.

1990.gada sākumā Latvijā bija 2,7 miljoni cilvēku. Ka šis iedzīvotāju skaits (īpaši tādā etniskā sastāvā) Latvijai bija par lielu, liecina iedzīvotāju skaita samazināšanās 1990.—1997.gadā. Tas pagaidām sarucis līdz 2,5 miljoniem. Ņemot vērā Latvijas raibo etnisko sastāvu, arī 2,5 miljoni cilvēku te ir pārāk liels iedzīvotāju skaits.

Ar kādu iedzīvotāju skaitu Latvijai vajadzētu rēķināties, lai nolīdzinātu tai nodarītās (kaut vai) demogrāfiskās netaisnības?

Tagadējais latviešu skaits Latvijā nav liels — 1,4 miljoni cilvēku, un tie veido 55% valsts iedzīvotāju. Būtu jāvadās no Eiropā esošo etnisko proporciju standartiem. Skaidrs, ka Eiropā izveidojušās proporcijas var uzskatīt par orientieri. Kopumā 17 Eiropas valstīs pamattauta pārsniedz 90% šo valstu iedzīvotāju skaitā. Bez visiem citiem valsts stabilitātes priekšnoteikumiem (politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem u.c.) svarīga loma ir iedzīvotāju skaita stabilitātei. Tas, protams, nenozīmē nemainīgu iedzīvotāju skaitu, bet tā prognozējamību gan.

Latvija visā XX gadsimta garumā bijusi viena no tām ne pārāk daudzajām valstīm, kurās iedzīvotāju skaits mainījies pārāk strauji, praktiski bijis neprognozējams.

Iedzīvotāju skaits Latvijā vairākkārt savu lielumu mainījis turpat divkārt. Tāda situācija nevar (un arī nevarēja) radīt stabilitāti valstī. Lielā samērā īsā laikposmā notikusī iedzīvotāju skaita maiņa gan palielināšanās, gan samazināšanās virzienā radīja visdažādākos sarežģījumus gan pašiem iedzīvotājiem, gan valsts pārvaldei.

Tajā pašā laikā nevar nepamanīt, ka ievērojamās iedzīvotāju skaita izmaiņas Latvijā visā XX gadsimtā būtībā ir saistītas ar šai teritorijai svešu etnosu masveida iebraukšanu uz dzīvi un izbraukšanu no tās.

Latviešu skaits Latvijā XX gadsimtā ir mainījies no 1,3 līdz 1,5 miljoniem, t.i., bijis samērā stabils, mainījies šaurās robežās. Arī tagad, gadsimta beigās tas stabilizējies 1,4 miljonu cilvēku līmenī.

Bez latviešiem gadsimta sākumā Latvijā dzīvoja 153 tūkstoši krievu, 142 tūkstoši ebreju, 120 tūkstoši vāciešu, 80 tūkstoši baltkrievu, 43 tūkstoši poļu u.c. etnosi. Gadsimta laikā vieni etnosi no Latvijas aizbraukuši, citi nākuši klāt. Gadsimta beigās (1995.g.) Latvijā dzīvoja 830 tūkstoši krievu, 102 tūkstoši baltkrievu, 75 tūkstoši ukraiņu, 56 tūkstoši poļu, 12 tūkstoši ebreju un citi etnosi.

Gadsimta gaitā Latvijā lielāko citu etnosu vidū gandrīz izzuduši vācieši, maz palikuši ebreji. Tajā vietā masveidā nākuši klāt austrumslāvi — krievi, baltkrievi, ukraiņi. Šo triju etnosu skaita palielināšanās un samazināšanās arī noteikusi galvenās iedzīvotāju skaita izmaiņas Latvijā gadsimta garumā.

Saglabājoties samērā stabilam pamattautas — latviešu — skaitam Latvijā (1,5 miljonu cilvēku robežās), gaidāmās izmaiņas iedzīvotāju skaitā valstī atkarīgas tikai no krievu, baltkrievu un ukraiņu skaita izmaiņām.

1.tabula

Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaits (gada sākumā)