Saeimas

1998. gada 15. jūnija ārkārtas sēde

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andris Ameriks.

Sēdes vadītājs. Labrīt, godātie deputāti! Pasludinu par atklātu Saeimas ārkārtas sēdi.

Dienas kārtībā viens jautājums — Saeimas lēmuma projekts "Par Latvijas lauku attīstības programmu" , kuru ierosinājusi Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija. Tiek iesniegts arī Saeimas lēmuma projekts par šo jautājumu, un komisija ierosina arī plenārsēdē noklausīties Ministru kabineta ziņojumu par Latvijas lauku attīstības programmu.

Krasta kungs, jūs ziņosiet jeb arī mēs atklājam debates par Saeimas lēmuma projektu? Vārds Latvijas Republikas Ministru prezidentam Guntaram Krastam. Lūdzu!

G.Krasts

(Latvijas Republikas Ministru prezidents). Labrīt, godātais Saeimas Prezidij, cienījamie Saeimas deputāti! Šodien Saeimā tiks izskatīta valdības izstrādātā Lauku attīstības programma. Tas ir pirmais valsts programmatiskais dokuments, kas pievēršas ne tikai atsevišķas nozares — lauksaimniecības, bet visas kopējās lauku vides attīstībai. Pirms detalizētāk apspriežam šo programmu, raksturošu valdības nostāju lauku attīstības jautājumā.

Problēmas, kas saistās ar lauku attīstību, nav radušās ne šodien, ne vakar. To pamats sakņojas padomju laikā izkropļotajā lauku vides un lauksaimniecības struktūrā, kad būtībā tika ierobežota iespēja laukos attīstīt jebkuru citu saimniecisko darbību kā tikai lauksaimniecību. Bet tās neefektīvā saimniekošanas organizācija un atpalikusī tehnoloģija piesaistīja nozarei daudz vairāk strādājošo, kā tas būtu nepieciešams, izmantojot augstražīgas tehnoloģijas.

Savukārt kolhozu un sovhozu hierarhiskā struktūra izspieda no laukiem daudzus ar iniciatīvu bagātus cilvēkus. Aizgāja arī tie, kas savu dzīvi laukos negribēja saistīt tikai ar lauksaimniecisko ražošanu vien. Tādējādi tika likts pamats lauku un lauksaimniecības zemajai konkurētspējai, sliktajai starta pozīcijai, uzsākot tirgus ekonomikas izveidi. Protams, var atrast kļūdas Latvijas lauksaimniecības politikā un tās īstenošanā arī reformu laikā.

Šodienas raksturīgo lauku un lauksaimniecības problēmu vidū jāmin: ierobežotā nodarbinātība laukos. Privātais bizness nav attīstīts, infrastruktūra vāja, savi finansu resursi, lai uzsāktu patstāvīgu uzņēmējdarbību, ir tikai retajam, kredītresursu pieejamība lauksaimniecībai vēl joprojām ir ierobežota — tie ir dārgi un nav nodrošinājuma. Zemie laukos strādājošo ienākumi — gan tiem, kas strādā lauksaimniecībā, gan arī citās nozarēs. Tas kavē arī tirdzniecības un pakalpojumu attīstību laukos.

Tomēr jau šodien lauksaimniecībā un ar to saistītajās jomās varam vērot arī dažus pozitīvus attīstības momentus. Pastāvot visai zemajām pārdošanas cenām, paplašinājusies labības, cukurbiešu un piena ražošana. Grūtāk ir ar pārējo lopkopības produkciju. Pakāpeniski samazinās banku procentu likmes un pieejamāki kļūst kredīti. Savus augļus sācis dot bezdeficīta budžets, radot iespējas samazināt budžetā paredzētos līdzekļus valsts parāda apkalpošanai un ļaujot vairāk līdzekļu novirzīt valsts attīstībai. Turpina attīstīties sadarbība ar Eiropas Savienību. Strādājam, lai sarunas par Latvijas iestāšanos mēs varētu uzsākt pēc iespējas ātrāk. Tikmēr, izmantojot pašreizējās ekonomisko attiecību un tirdzniecības iespējas, Eiropas Savienības tirgus kļūst par aizvien lielāku mūsu lauksaimniecības produktu pārdošanas vietu.

Lauksaimniecībai joprojām ir nozīmīga vieta mūsu valsts tautsaimniecībā. Mūsu valstī šajā nozarē tieši nodarbināto skaits joprojām ir liels, apmēram 17%, un tās devuma īpatsvars iekšzemes kopproduktā 1997. gadā bija 7,9%. Kaut gan 1997. gadā salīdzinājumā ar 1996. gadu pēc astoņu gadu pastāvīga krituma pirmo reizi lauksaimniecībā bija vērojams pieaugums nedaudz vairāk par 2%, tomēr ražošanas apjoms, salīdzinot ar 1990. gadu, ir būtiski samazinājies, bet lauksaimniecības un pārtikas eksportstruktūrās tradicionālās lauksaimniecības vietu ieņēmusi zivju produkcija un dziļās pārstrādes pārtikas produkti.

Lai saglabātu savu vietu un nozīmi, arī lauksaimniecībai ir jākļūst konkurētspējīgai. Ne tikai atsevišķām sekmīgām saimniecībām, bet vairumam zemes saimniekiem jākļūst par ražotājiem tirgum, turklāt ar efektīvu saimniekošanu. Spēcīgām, konkurētspējīgām ģimenes saimniecībām ir jākļūst par Latvijas lauksaimniecības attīstības pamatu, līdzīgi kā tas ir noticis daudzās pasaules attīstītajās valstīs.

Šodien gribētu runāt par dažām būtiskām lietām, bez kurām nav iedomājama sekmīga saimniekošanas attīstība. Tās ir tehnoloģija, cilvēku uzņēmējdarbības gars un lauku vides attīstība. Tajās lauku saimniecībās, kas šodien darbojas sekmīgi, vairs nestrādā ar tiem paņēmieniem, ko lietoja kolhozos un sovhozos.

Protams, ir jaunas mašīnas un jaunas tehnoloģijas. Bet galvenais ir cita attieksme pret saimniekošanu. Sekmīgie saimnieki izvēlas to produktu ražošanu, kuriem tirgū ir pieprasījums, un meklē risinājumus, kā šo produktu saražot lētāk.

Tas nav iespējams bez lauksaimniecības tehniskās modernizācijas, kas prasa ievērojamus investīciju apjomus. Pēc orientējošiem aprēķiniem šī summa nav mērāma ne miljonos, ne pat simtos miljonu latu. Tā ir krietna lielāka. Protams, modernizācija nav viena gada uzdevums.

Diemžēl pašreizējā kredīta resursu pieejamība un cena vēl nav apmierinoša, lai lauksaimnieki varētu nepieciešamos finansu resursus iegūt brīvajā kredītu tirgū. Tāpēc kopš 1998. gada lauksaimniecības atbalsta programmas ietvaros valsts sākusi īstenot investīciju atbalsta programmu lauksaimniecībā. Programmas mērķis ir radīt priekšnoteikumus nozares modernizācijai un konkurētspējas paaugstināšanai.

Šīs programmas realizācijai no 1998. gada budžetā lauksaimniecības subsīdijām atvēlētajiem līdzekļiem tiek novirzīti vairāk nekā 7 miljoni latu. Šai summai turpmākajos gados jāpieaug.

Kā valdības vadītājam man ir patīkami, ka šī vairs nav tikai ražošanas saglabāšanas programma, ar ko lielā mērā iezīmējās iepriekšējās subsīdiju programmas, bet tā jau ir ražošanas attīstības programma, kurā tomēr nepieciešami tālāki uzlabojumi.

Ir lietas, ko nozares attīstībā var darīt valsts, bet ir pasākumi, kas jāizdara pašiem ražotājiem. No valsts vispirms tiek prasīta ilgtermiņa politika un tās konsekventa īstenošana. Īpaši nozīmīgi tas ir lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, kur visi ražošanas procesi notiek daudz lēnāk nekā jebkurā citā nozarē. Ne mazāk nozīmīga ir skaidra valsts politika arī savas teritorijas attīstībā, jo ieguldījumi infrastruktūrā atmaksājas vēl lēnāk.

Vairs nevar teikt, ka Latvijas valstij un tās valdībai nav lauksaimniecības politikas. Valsts savu nostāju pamatā ir deklarējusi valsts Lauksaimniecības likumā. Atbalstot tirgus ekonomikas principu darbībai lauksaimniecībā, valdība 1997. gadā, turpinot lauksaimniecības politikas attīstību, pieņēma ilglaicīgu lauksaimniecības attīstības programmu, paredzot likt akcentu uz konkurētspējīgas lauksaimniecības ražošanas veicināšanu, ne vairs tikai saglabāšanu.

Mūsu stratēģiskajam mērķim lauksaimniecībā jābūt uzdevumam paveikt strukturālos pārveidojumus līdz iestājai Eiropas Savienībā, izveidojot šo nozari par konkurētspējīgu arī vienotajā Eiropas tirgū. Tikai tā mēs varēsim radīt pamatu mūsu valsts lauksaimnieku sekmīgai darbībai pēc integrācijas Eiropas Savienībā.

Latvijas lauksaimniecības attīstība nav saistāma tikai ar iekšējā tirgus piepildīšanu. Pašreiz valdības akceptētajā lauksaimniecības attīstības koncepcijā tas ir skaidri pateikts. Ja mēs savā saimniekošanā aprobežotos tikai ar iekšējo tirgu, vismaz trešdaļa lauksaimniecības zemju paliktu neizmantotas.

Latvijas zeme var dot vairāk, tāpēc nedrīkstam norobežoties no ārējā tirgus, lai radītu lauksaimniecībai īpašus siltumnīcas apstākļus. Maksāt tādas eksporta subsīdijas, kā to dara Eiropas Savienība, Latvijas tautsaimniecība vēl ilgi nespēs. Arī Eiropas Savienībā noteiktās kvalitātes prasības mums jāievieš un jāievēro, tikai tad mēs varēsim sekmīgi pārdot savu produkciju ārējā tirgū, arī savas valsts patērētājiem garantējot kvalitatīvu produktu piegādi.

Lauksaimniecība nav tikai dzīves veids. Tā ir ražojoša tautsaimniecības nozare, kura attīstās kā konkurētspējīga ekonomiskās darbības sfēra. Un tikai kā tāda tā varēs dot lauku cilvēkiem darbu un ienākumus, dot savu ieguldījumu dabas un sociālās vides attīstībā.

Lauksaimniecības modernizācija, protams, paaugstina lauksaimnieku ienākumus, tomēr vienlaikus tā samazina nozarē nodarbināto skaitu. Līdz ar to aktuāls kļūst jautājums par jaunu darbavietu radīšanu ārpus tiešās lauksaimnieciskās ražošanas. Mēs apzināmies, ka lauksaimniecība, kaut joprojām ir galvenā ekonomiskā nozare laukos, viena nevar nodrošināt nodarbinātību un labklājību lauku iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā arī sekmīga lauksaimniecības attīstība nebūs iespējama bez visas lauku ekonomiskās vides attīstības.

Vispirms jau tas ir saistīts ar jaunu darbavietu radīšanu, kur savu vietu varētu atrast arī tie cilvēki, kas negribētu vai nespētu iesaistīties lauksaimnieciskās ražošanas intensifikācijas procesā. Pat izmantojot visas lauksaimniecības zemes, jau samērā drīzā nākotnē vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku vajadzētu rast citas nodarbinātības iespējas. Bet tas nav iespējams bez virknes priekšnoteikumu, kas saistīti ar reāliem uzlabojumiem ražošanas un sociālajā infrastruktūrā, investīciju pieejamībā, izglītības attīstībā un citos.

Tāpēc šodien izskatamās lauku attīstības programmas mērķis ir radīt integrētas, daudzveidīgas un ilgtspējīgas lauku attīstības priekšnoteikumus. Šī programma vairs neaptver tikai lauksaimniecisko ražošanu, bet tā skar arī vispārējos uzņēmējdarbības attīstības jautājumus, infrastruktūras modernizāciju, izglītības attīstības un virkni citu jautājumu.

Varbūt lauksaimniekiem liksies, ka lauksaimniecība šajā programmā skarta par maz, varbūt līdzīgi attiecībā par savu nozari šķitīs arī ceļiniekiem, skolotājiem, mediķiem. Jo katram jau vispirms tuvāka šķiet viņa nozare. Tomēr reālas strukturālas pārmaiņas laukos iespējamas, tikai risinot šos jautājumus kompleksi.

Latvija nav vienīgā, kas mēģina kompleksi risināt lauku attīstības problēmas. Eiropas Savienības politikas attīstība šajā virzienā sākās astoņdesmito gadu beigās, kad tika izveidoti strukturālie fondi. Vērojot kopējās lauksaimnieciskās politikas attīstību Eiropas Savienībā, tajā skaidri manāmas pārmaiņas.

Notiek akcentu maiņa — no lauksaimniecības produktu cenu atbalsta uz ražotāja tiešu atbalstu, uz lauku pārstrukturizēšanās atbalstu. No lauksaimniecības kā ražošanas nozares atbalstīšanas politikas tā virzās uz lauku attīstības veicināšanas politiku. Ir pat izstrādāta pieeja kopējās lauksaimniecības politikas pārejai Eiropas kopējā lauksaimniecības un lauku politikā.

Par to mūsu valsts lauksaimnieki un politiķi varēja pārliecināties arī paši, pagājušajā vasarā tiekoties ar Eiropas Komisijas lauksaimniecības komisāru Francu Fišleru viņa Latvijas apmeklējuma laikā, kad viņš raksturoja Eiropas komisijas viedokli par Eiropas lauksaimniecību un lauku attīstības virzību pašlaik un tuvākajā nākotnē. Tātad arī Eiropas Savienībā šīs politikas maiņa notiek tajā virzienā, kurā Latvijai jārisina lielākās problēmas.

Tajā pašā laikā Eiropas Komisija atzīst, ka atbildība par politikas izstrādāšanu un īstenošanu ir dalībvalstu kompetencē. Tādēļ arī Latvijai, pat esot Eiropas Savienības kandidātvalstij, pašai vien ir jāstrādā pie savas lauku attīstības politikas īstenošanas. Un kā pirmais lielais solis šajā virzienā ir izskatāmā Latvijas lauku attīstības programma.

Mēs apzināmies, ka viena no galvenajām problēmām lauku attīstībā ir priekšnoteikumi privātai uzņēmējdarbībai laukos. Bez veiksmīgiem uzņēmējiem nebūs arī citas saimnieciskās un sadzīves rosības. Bet laukos trūkst kapitāla jaunu uzņēmumu darbības sekmīgai uzsākšanai. Atbalstu šajā jomā sniedz darbu jau uzsākusī īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programma, kura lielā mērā ir saistīta tieši ar laukiem. Tomēr ar to vēl joprojām ir par maz.

Zināmu ieguldījumu lauku attīstības veicināšanā varēs dot Latvijas lauku attīstības projekts. No ierobežotajiem valsts budžeta līdzekļiem tiek rasta iespēja daļu līdzekļu novirzīt vispārējās lauku attīstības finansēšanai, to cieši saistot ar Latvijas lauku attīstības projektu. Šā projekta sagatavošana notikusi ar ievērojamu Pasaules bankas atbalstu. Pasaules banka izrādījusi arī gatavību sniegt praktisku palīdzību šā projekta īstenošanā atverot jaunu kredītlīniju 25 miljonu ASV dolāru apmērā — 10,5 miljoni dolāru pirmajos divos projekta īstenošanas gados un 14,5 miljoni dolāru nākamajos divos gados.

Mēs jau sen runājām par šo projektu, kas palīdzētu pievērsties lauku nodarbinātības problēmas risināšanai. Pēc divu gadu ilgā projekta sagatavošanas posma tas noslēdzies ar gala vienošanās dokumentu sagatavošanu. Minētā projekta ietvaros tiks sekmēta lauku ekonomisko projektu kreditēšana, un valsts segs daļu no kredīta summas. Tomēr ar šī projekta līdzekļiem būs par maz, lai atrisinātu uzņēmējdarbības attīstības finansēšanas problēmu. Tāpēc būtu nepareizi Latvijas lauku attīstību saistīt tikai ar šo Pasaules bankas kredīta līnijas realizēšanu. Latvijas lauku attīstības projektam būs jāpiesaista arī citi līdzekļi.

Sabiedrībai vēl būs jādiskutē arī par tādu jautājumu kā Latvijas lauku apdzīvotības struktūra. Iespējams, ka mums būs jāpārskata lauku jēdziens kā tāds, tajā ietverot arī rajonu pilsētas un ciematus. Jāsāk skaidri apzināties, ka zemnieku sētās ekonomiski izdevīgi būs dzīvot tikai sekmīgajiem zemniekiem. Pārējiem būtu izdevīgāk dzīvot ciematos un mazpilsētās, kur, kopā dzīvojot, gan izmaksas mazākas, gan pakalpojumi un darbavietas tuvāk, gan skolas pieejamākas. It īpaši ievērtojot to, ka jaunās darbavietas Latvijas laukos izveidosies tieši nelauksaimnieciskajās darbības jomās, tātad teritoriāli tās drīzāk varētu atrasties ciematos un mazpilsētās.

Protams, lauku apdzīvotības struktūras attīstība vislielākajā mērā būs atkarīga no tā, kā attīstīsies Latvijas transporta un sakaru infrastruktūra, cik sazarota un pieejama tā būs.

Ne mazāk nozīmīgs ir un būs arī jautājums par jauno cilvēku palikšanu, varbūt pat ienākšanu laukos un lauksaimniecībā, pārņemot vai izveidojot savas zemnieku saimniecības, arī citus uzņēmumus. Dažviet Latvijas laukos redzam, ka šeit diemžēl dzīvo pēdējā paaudze. Esošā vecuma struktūra šodien laukos nav labvēlīga krasai dzīvesveida maiņai. Taču bez jaunatnes ieinteresētības palikt laukos to attīstībai nav perspektīvas.

Patiesībā mums šobrīd ir divas alternatīvas. Pirmā — ar visiem esošajiem līdzekļiem censties saglabāt esošo lauku struktūru. Tas nozīmē — tikai uzturēt mūsu lauku iedzīvotāju eksistenci, nepaverot reālas iespējas dzīves apstākļu uzlabošanai, nedodot attīstības perspektīvas arī nākamajām paaudzēm. Būtībā tā ir Latvijas lauku attīstības stagnācija, lauku lēna, bet konsekventa iznīkšana un sociālā degradācija. Saimniekojot pašreizējā līmenī, mūsu lauku iedzīvotāji nevarēs paaugstināt savu labklājību, jo vienmēr būs atkarīgi no dotācijām, pārdales maksājumiem.

Otrā alternatīva Latvijas laukiem ir strukturālo pārmaiņu un iniciatīvas attīstības ceļš. Tas balstās uz privātās iniciatīvas atraisīšanu laukos, apstākļu radīšana reālām strukturālām pārmaiņām. Šis nav viegls risinājums, tas prasa daudz zināšanu, rada arī dažādas jaunas, taču pārejošas problēmas. Tās var risināt, jo skaidra ir pamatvirzība.

Valsts lauku attīstības stratēģiskajam mērķim ir jābūt daudzu desmitu tūkstošu veiksmīgi strādājošu uzņēmēju attīstībai laukos — gan lauksaimniecībā, gan arī citās nozarēs.

Latvijas valsts būs stipra, ja visa tās teritorija būs vienlīdz labi attīstīta ekonomikas, sociālajā, kultūras un citās jomās. Latvijas lauku attīstības programmas īstenošanas gaitā Latvijas laukos ir jāpanāk visu šo jomu attīstība, jaunajos tirgus saimniecības un Eiropas integrācijas apstākļos. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Vārds Ministru kabineta pārstāvim apspriežamajā lietā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Anatolijam Gorbunovam. Lūdzu! Gorbunova kungs, jūsu rīcībā ir viena stunda.

A.Gorbunovs

(vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs). Godāto sēdes vadītāj! Cienījamo Prezidij! Godātie deputāti! Es tiešām gribēju lūgt 15 minūtes, jo es biju brīdināts pašā pēdējā mirklī, ka es runāju debatēs un 5 minūtes man tikai. Es ļoti pateicos sēdes vadītājam, man tiešām Ministru prezidents lūdza ziņot par šo programmu kā Ministru kabineta pārstāvim. Un sākt es gribētu ar to, ka nereti lauku attīstība tiek uzskatīta par sinonīmu lauksaimniecības attīstībai. Gribu uzsvērt, ka lauksaimniecība ir pati būtiskākā darbības sfēra laukos, taču ne vienīgā. Turklāt lauku attīstības programma nebūt nepretendē uz to, ka tā varētu aizstāt dažādu nozaru attīstības programmas vai koncepcijas. Latvijas lauku attīstības programma ir mēģinājums skatīt lauku attīstības problēmas kopumā, kopsakarībās, rēķinoties ar Latvijas dabas un sociāli ekonomisko apstākļu dažādību. Tas ir pirmais ministriju horizontālās sadarbības mēģinājums. Latvijas lauku attīstības programma tika sagatavota Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, sadarbojoties ar Zemkopības, Ekonomikas, Izglītības un zinātnes, Satiksmes, Labklājības un Kultūras ministrijām, Pasaules bankas lauku attīstības projekta vadības vienības pārstāvjiem, zinātniekiem, pašvaldībām un citām Latvijas lauku attīstībā ieinteresētām institūcijām. Latvijas lauku attīstības programma tātad ir akceptēta Ministru kabinetā, publicēta "Latvijas Vēstnesī", tā ir izsūtīta visiem Latvijas pagastiem, mazpilsētām, rajonu padomēm, ar to ir iepazīstināti interesenti. Šo dokumentu kopā ar Lauksaimniecības attīstības koncepciju un mežu politiku 29.maijā apsprieda Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija un Latvijas Lauksaimniecības universitāte savā akadēmiskā konferencē. Abas institūcijas pēc konferencē izteiktām atziņām ir iesniegušas oficiālu atzinumu par šo programmu, kura arī pavairota un izsniegta šeit sēdē. Bez tam lauku attīstības programma pirms divām dienām apspriesta arī Latvijas reģionālās attīstības padomes paplašinātā sēdē, aktīvi piedaloties pašvaldību vadītājiem.

Par lauku attīstības programmas uzbūvi un saturu. Programma sākas ar īsu Latvijas lauku stāvokļa raksturojumu un lauku attīstības politikas vispārējām nostādnēm. Tātad valdība ir akceptējusi lauku attīstības politikas vispārējās nostādnes, kuras balstās uz to, ka brīvais tirgus, kurā darbojas un sacenšas dažādas organizācijas, grupas un indivīdi, dod spēcīgu impulsu lauku uzņēmējdarbībai, daudzveidīgai saimniekošanai un ir neapšaubāms priekšnoteikums lauku uzplaukumam. Tomēr brīvais tirgus nevar atrisināt visas lauku problēmas un nemazina nepieciešamību pēc valsts regulējošās lomas. Par to liecina arī Eiropas Savienības lauku un reģionālās attīstības politika. Un līdz ar to lauku attīstības politikas filozofiskais pamats ir ideja par līdzsvaru, ekonomiku, sabiedrību, brīvā tirgus likumiem, valsts regulējošo lomu laukiem, pilsētām, dabu, šodienas vajadzībām un nākotnes paaudžu tiesībām. Kādi tad ir Latvijas lauki? Es domāju, ka Ministru prezidents savā uzrunā jau raksturoja mūsu situāciju laukos. No šīs situācijas analīzes, kas programmā, protams, ir pilnīgāk atainota, izriet mērķis, kurus gribam sasniegt ar šo programmu.

Pirmkārt, gribam kāpināt Latvijas lauksaimnieku konkurētspēju un iespējas eksportēt saražoto produkciju.

Otrām kārtām, ir ļoti svarīgi atbalstīt alternatīvas saimniekošanas veidus, jo tie rada jaunas darba vietas un dažādo laukus. Vēl nozīmīgi ir izvirzīt kapitālieguldījumus vairāk uz laukiem un lauku infrastruktūras attīstību. Ne mazāk svarīgi pie tam ir sagatavot laukus Eiropas Savienības strukturālo un kohēzijas fondu līdzekļu izmantošanai. Programmā minēti arī citi mērķi.

Trešā nodaļa ir vissvarīgākā, manuprāt, un visapjomīgākā, tā satur galveno rīcības programmu izklāstu. Jāuzsver, ka šīs paredzētās rīcības balstās uz situācijas analīzi un izpratni par to 1998.gada sākumā. Tieši tādēļ rīcības programmas ir atvērtas, visas 19 rīcības programmas var grupēt četrās apakšgrupās. Viena grupa veido rīcības programmas, kas saistās ar vadošām lauksaimniecības nozarēm. Zemkopības ministrijai katrai no nozarēm top atsevišķa programma, te tās parādās saīsināti.

Otra grupa pārstāv programmas, kas veltītas uzņēmējdarbības attīstībai un nodarbošanās veidu dažādošanai laukos.

Trešajā grupā var apvienot programmas, kas attiecas uz lauku vidi, tās veltītas lauku dabas ainavas, kultūrvides kopšanai un saglabāšanai, infrastruktūras attīstībai un lauku apdzīvojuma attīstībai.

Ceturtā grupā ir programmas, kas vistiešāk skar cilvēkus ikdienā, tie ir izglītības, kultūras un veselības aizsardzības jautājumi. Šeit jāatzīmē, ka Latvijas lauku attīstības programmas apspriešanas gaitā visvairāk piezīmju izpelnījās tieši šis programmu bloks. Tas ir pamatoti, jo pašreiz piedāvātās rīcības programmās dažas atbildīgās ministrijas vēl nebija saskatījušas iespējas skaidri formulēt lauku problēmas, kas ietilpst to kompetencē. Piemēram, Labklājības ministrija uzskata, ka lauku cilvēku veselības aprūpes jautājumi tiks iestrādāti kopējā valsts veselības reformas projektā, tādēļ nav nepieciešams īpaši izdalīt lauku problēmas. Arī izglītības sistēmas reformas un attīstības jautājumi nav risināti, ņemot vērā skolu teritoriālo piesaisti laukiem vai pilsētām. Kultūras ministrija savukārt vēlās aktīvi veidot kultūrpolitiku laukos, kura tiks tālāk iestrādāta vairākās programmās. Apspriežot lauku attīstības programmu paplašinātā reģionu attīstības padomes sēdē, daži pašvaldību vadītāji izteica piezīmi, ka tad, ja lauku pašvaldības saņemtu pietiekami daudz finansējuma, tādas lauku attīstības programmas nemaz nevajadzētu. Patiesi, līdzekļu trūkums pagastos liedz vajadzīgo sociālo aprūpi, skolas un ambulances netiek savlaicīgi un pienācīgi remontētas. Bet, lai remontētu skolu, ambulanču, lauku slimnīcu jumtus, nav vajadzīga nekāda programma, ir jāpalielina valsts dotācija pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Es ceru, ka 1999.gada budžetā šī atziņa gūs atbalstu, kaut gan apzinos, ka to varēs izdarīt tikai tad, ja kādai citai sfērai samazinās finansējumu. Un tad diemžēl nākas secināt, ka nodokļu bāze, ņemot vērā iedzīvotāju mazo skaitu valstī, ir nepietiekama, lai attīstītu visu valstij nepieciešamo armiju, policiju, tiesas, prokuratūru, zinātni, izglītību, kultūru, medicīnu, vides aizsardzību, valsts pārvaldi un citu. Tieši tāpēc ierobežotu resursu dēļ ir nepieciešama programma, lai mēs tos līdzekļus ieguldītu mērķtiecīgāk, lētāk un efektīvāk.

Uzsākot Latvijas lauku attīstības programmas izstrādi, es uzskatīju, ka mēs nevaram atļauties ilgu un visaptverošu pētniecības darbu. Bija nepieciešams operatīvi izanalizēt esošo situāciju, izvirzīt mērķus, kā arī noteiktu rīcību un atbildību šo mērķu sasniegšanā, un jāparedz nepieciešamie finansēšanas mehānismi. Tas ir galvenais. Jo uzskatīja, ka tieši pēdējais ir īpaši svarīgi, ja mēs gribam lauku attīstības programmu saukt par rīcības programmu.

Kādēļ, izstrādājot lauku attīstības programmu, izvēlējāmies rīcības programmas veidu? Tādēļ, ka rīcība ir tā, kas sasaista ideju, vispārējo attīstības mērķi ar dzīves realitāti. Un tas ļauj reālāk spriest par to, kas darāms Latvijas lauku attīstībā, kā to izdarīt, cik ilgs laiks un kādi līdzekļi būs vajadzīgi vismaz tuvāko mērķu sasniegšanā.

Savā ziņojumā es gribētu runāt par praktiskām lietām, kuras izriet no lauku attīstības programmas. Vispirms — uz ko jābalstās lauku attīstībai, vai arī kuri būs tie faktori, kas pozitīvi ietekmēs lauku attīstību.

Pirmkārt šeit, protams, jārunā par tradicionālo lauksaimniecības ražošanu — augkopību, lopkopību, zivsaimniecību, mežkopību. Zemkopības ministrija ir izstrādājusi lauksaimniecības attīstības koncepciju. Saeima ir pieņēmusi Lauksaimniecības likumu, kurš paredz subsīdijas 3% apmērā no kopbudžeta. Tas ir reāls valsts atbalsts un līdz ar to arī reāla lauksaimniecības politika. Protams, diskutējams jautājums par šo subsīdiju apmēru vienam saņēmējam un to, cik lielā mērā tas veicina lauksaimniecības attīstību. Tomēr balstoties tikai uz lauksaimniecības ražošanu, par ko arī šeit runāja Ministru prezidenta kungs, mēs nevaram atrisināt visas lauku problēmas.

Viena no galvenajām ir — cik cilvēkiem laukos darbu dos lauksaimnieciskā ražošana? Zemkopības ministrija savā koncepcijā min, ka līdz 2003.gadam zemnieku saimniecību skaits samazināsies no 96 tūkstošiem līdz 20 tūkstošiem un lauksaimniecībā nodarbināto skaits no 167 tūkstošiem līdz 40 vai 50 tūkstošiem. Kaut arī šī apgalvojuma pamatotība ir apšaubāma, tomēr ir skaidrs, ka, modernizējoties lauksaimnieciskajai ražošanai, lielam cilvēku skaitam līdzās šai nodarbei būs jāatrod citi — alternatīvi — saimniekošanas veidi. Un lai kādus citus mērķus arī izvirzītu lauku attīstībai, ir skaidrs viens — tos varēs sasniegt tikai tad, ja lauku cilvēkiem būs iespējas strādāt un gūt ienākumus. Tāpēc es personīgi gribētu runāt par uzņēmējdarbības veicināšanu laukos un sākt ar nepieciešamo vidi uzņēmējdarbībai, tas ir, ar lauku infrastruktūru. Lauku infrastruktūras attīstībai, lauku attīstības programmā ir jāpievērš liela uzmanība, it sevišķi lauku ceļiem. Lauku ceļu uzlabošana ir pirmais reālais lauku attīstības programmas īstenošanas solis. Satiksmes ministrija ir izstrādājusi apakšprogrammu pēc klasiska principa — analīze, rīcība, finansu mehānisms.

Izmantojot šo situāciju, es gribēju pateikties visiem Saeimas deputātiem, kuri nobalsoja par finansējumu daļu, no akcīzes ieņēmumiem novirzot lauku ceļu uzlabošanai. Iesākumam tā nav maza summa — ap 12 miljoniem gadā. Ja tagad katrs, kas brauc pa maģistrālām tranzīta šosejām Latvijā, var teikt — progress, kaut arī neliels, bet ir jūtams, tad es ceru un pat varu apgalvot, ka to pašu pēc gada vai diviem varēs teikt arī par lauku ceļiem, ja mēs turpināsim konsekventi īstenot šo programmu.

Pie faktoriem, kas veicina uzņēmējdarbību un uzlabo dzīves līmeni ciematos un mazpilsētās, noteikti jāmin ūdens apgāde un notekūdeņu attīrīšana. Bez attīrīšanas iekārtām neviens nopietnu investīciju piesaistīt nevar. No mūsu viedokļa mazpilsētas, lauku ciemati, tā ir kopējā lauku vide. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir izstrādājusi šim nolūkam speciālas programmas, un pats galvenais — jau ir iegūta laba pieredze šāda projekta īstenošanā. Tuvākajos gados ir visas iespējas divdesmit sešās mazpilsētās rekonstruēt ūdens apgādi un notekūdeņu attīrīšanu atbilstoši Eiropas Savienības standartiem. Arī tā, manuprāt, ir ļoti konkrēta valdības politika un konsekventa tās īstenošana.

Ja atceramies, apmēram tajā pašā laikā, kad Saeima pieņēma lēmumu — uzdot valdībai izstrādāt lauku attīstības programmu, Pasaules banka piedāvāja finansēt lauku attīstības projektu Latvijā. Pasaules banka jau ir guvusi pozitīvu pieredzi mūsu valstī saistībā ar tā saukto lauku kredītu, kur Pasaules bankas aizdotā nauda tika izmantota ļoti veiksmīgi.

Attiecībā uz jauno kredītu lauku attīstības projektam, Pasaules banka vēlējās, lai tas balstītos uz valdības apstiprinātu lauku attīstības programmu. Programma tātad ir tapusi. Pasaules bankas eksperti un vadība to augstu ir novērtējuši, un nu jau ir parakstīts arī protokols par līguma nosacījumiem, uz kādiem Pasaules banka ir gatava finansēt Latvijas lauku attīstības projektu 25 miljonu ASV dolāru apjomā. Tas būs pirmais Pasaules bankas finansētais lauku attīstības projekts Austrumeiropā. Valdība aizņemas šo naudu uz 17 gadiem ar tā saukto četru gadu saudzēšanas periodu. Šī nauda tiek izvietota Latvijas bankās, kuras kreditē lauku uzņēmējus. Hipotēku un zemes banka, "Unibanka" jau ir oficiāli pieteikušās uz šo naudu. Tādu vēlmi izteikusi ir arī "Parex" banka. Ļoti būtiski ir tas, ka tiks kreditēts lauku attīstības projekts kopumā. Līdz ar to varam runāt par lauku attīstības veicināšanas sistēmas veidošanos, jo projekts paredz — uzlabot lauku attīstības politikas veidošanu nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī, uzlabot banku kreditēšanas sistēmu un finansēšanas mehānismu laukos, organizēt un apmācīt vietējās lauku iniciatīvas grupas. Projekts paredz arī zemes īpašuma tiesību sistēmas tālāku sakārtošanu un zemes tirgus veicināšanu.

Bet, manuprāt, ļoti būtiski, un tas ir pirmo reizi, ka lauku attīstības projektā speciāli līdzekļi paredzēti tā saucamās "B" grupas finansēšanai. Tie ir mazturīgie lauku iedzīvotāji, kuriem šodien neviena Latvijas banka aizdevumus neizsniedz un neizsniegs, jo viņiem nav nopietna ražošanas potenciāla, ar ko varētu atpelnīt kredītu. Tāpat nav arī nopietnas mantas, ko ieķīlāt. Savukārt lauku attīstības projekts paredz, ka viņiem jāiesniedz attiecīgajā bankā dzīvotspējīga ideja, un tad viņi saņems aizdevumu apmērā no 2000 līdz 3000 latiem uz pieņemamiem procentiem. Likme varētu būt piemēram ap 10%. Turklāt, ja šis lauku iedzīvotājs īstenos savu projektu veiksmīgi, tad 30% no aizdevuma viņam apmaksās valdība. Latvijas Hipotēku un zemes banka realizē izmēģinājuma projektus, un uz minētajiem noteikumiem jau ir izsniegti aizdevumi 60 projektiem. Tātad jau ir vērojama iniciatīva no lauku cilvēkiem, un tas ir ļoti apsveicami.

3000 latu, tā ir summa, kas ir nepieciešama uzņēmējdarbības uzsākšanai faktiski vienam cilvēkam. Faktiski tik maksā vienas jaunas darbavietas radīšana. Tātad tā ir nepieciešamā summa, lai cilvēks pats sevi varētu nodrošināt ar darbu. Ko cilvēki ir izvēlējušies šajos 60 projektos? Viņi vēlas pirkt motorzāģus, instrumentus būvdarbu veikšanai, remontēt telpas dažādu pakalpojumu sniegšanai, pirkt sēklas materiālus, ierīkot augļu dārzus, pirkt lietotu tehniku vai inventāru, ierīkot veļas mazgātavas, kokapstrādes cehus taras dēlīšiem un tā tālāk. Protams, mēs nesagaidām ar šo projektu tūlītēju lauku uzplaukumu. Mazturīgi cilvēki laukos ir ļoti daudz. Un pat vairākums. Bet ar kaut ko ir jāsāk. Ļoti svarīgi, ka, piedāvājot šādu iespēju, valdība atbalsta līdzās lielražotājiem tieši mazturīgo iniciatīvu, un tas, cerams, mazinās apātiju laukos un veicinās attīstību.

Par programmas turpmāku attīstību. Šī programma ar visām nepilnībām un trūkumiem tomēr ir nacionāla līmeņa programma. Un tai ir jābūt par pamatu konkrēta projekta izstrādei vietējā līmenī. Pagasta līmenī tas jau izskatās tā. Piemēram, pašvaldību vadītāji, analizējot šo programmu, ieteica sekojošo. Izstrādājot pagasta attīstības plānu kādā pagastā, tiek, piemēram, apsvērta iespēja uzbūvēt mazu hidroelektrostaciju. Dīķa sistēma, nodarboties ar zivsaimniecību, tūrisma, atpūtas vietas pie ezeriem un dīķu krastos. Šos cilvēkus tātad interesē attiecīgā sadaļa programmā, lai uzzinātu valdības politiku mazo hidroelektrostaciju jomā, zivsaimniecībā vai tūrismā. Tas, protams, ir tikai viens piemērs.

Diemžēl ne visas programmas sadaļas var kalpot par nopietnu orientieri vietējiem projektiem. Protams, ļoti svarīgi, kādā līmenī atrodas plānošana mūsu valstī gan ministriju, gan reģionu, gan pagastu līmenī.

No reģionālās attīstības viedokļa būtiski uzsvērt, ka lauku attīstības problēmas vienmēr ir saistītas ar teritoriju un reģiona īpatnībām, to attīstības iespējām un arī ierobežojumiem. Tāpēc lauku attīstības plānošana vienmēr ir vispārējās attīstības plānošanas organiska sastāvdaļa. Var teikt, ka lauki šajā gadījumā kalpo par prizmu, caur kuru labāk saskatāma katras vietas vai reģiona īpatnējās problēmas. Tās savukārt risināmas pagasta vai rajonu attīstības plānos un teritoriju plānojumos. Ar to es gribu uzsvērt pašvaldību lielo lomu attīstības, tajā skaitā lauku attīstības, plānošanā.

Nedaudz par situāciju attīstības plāna izstrādē. Pašreiz ir radīti juridiski un finansiāli priekšnoteikumi plānošanas darba aktivizēšanai gan pagastos, gan pilsētās, gan rajonos. Ministru kabinets ir apstiprinājis nacionālā plānojuma koncepciju, ko ļoti gaidīja tieši pašvaldības. Tāpat ir pieņemti jauni teritoriālās plānošanas noteikumi. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija jau otrajam lasījumam ir sagatavojusi valdības iesniegto teritorijas attīstības plānošanas likumprojektu. Tas viss ļaus noteikt kompetences sadalījumu un atbildību plānošanā, arī ierobežojumus un nosacījumus. Ar Saeimas atbalstu jau vairākus gadus plānošanai vietējā līmenī tiek piešķirtas mērķdotācijas, notikuši semināri, kas devuši iespēju apmainīties pieredzē. Īpaši noderīga šī pieredze būs tām pašvaldībām, kuras tikko gatavojas sākt attīstības plānošanas darbus, un tā ļaus tām rīkoties efektīvāk un izvairīties no kļūdām. Un tieši pirmie attīstības plānošanas darba rezultāti liecina, ka mums ir jāpievērš lielāka uzmanība plānošanas kvalitātei.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir uzsākusi apkopot pašvaldību līdzšinējo pieredzi, un pirmie metodiskie materiāli visdrīzākā laikā nonāks pašvaldību rīcībā. Piemēram, pagastu un rajonu attīstības plānos līdz šim pārāk maz uzmanības veltīts zemes izmantošanas stratēģiskiem jautājumiem, apdzīvojamo un ceļa tīklu attīstības iespēju analīzei, vides aizsardzībai plašākā nozīmē, tajā skaitā lauku ainavu un vienotā dabas un kultūras mantojuma saglabāšanai un izmantošanai. Zemes izmantošanas politikas nav arī diemžēl valsts mērogā. Tāpēc nacionālo plānojumu uzsākam tieši ar analīzi par valsts teritorijas izmantošanu. Turklāt gribētu īpaši uzsvērt, ka šī darba veikšanai mums nav pieejams nebeidzams laika limits. Ir jārīkojas, protams, pārdomāti un mērķtiecīgi, bet kavēties vai vilcināties nedrīkstam, jo attīstības plāni, teritorijas izmantošanas perspektīva ir būtisks priekšnoteikums integrācijai Eiropas Savienībā.

Visbeidzot īsi par vienu mazāk skartu attīstības plānošanas aspektu. Jāatzīst, ka plānošana, tāpat kā citi sabiedrības attīstības procesi valstī, vēl nav pietiekami efektīvi strukturēta. Ir noformējies daudz maz nacionālais līmenis, kurā top koncepcijas, izstrādātas politikas, pieņemti lēmumi. Šie lēmumi un dokumenti lielā mērā attiecas uz apakšējo, taču visbūtiskāko rīcības līmeni, proti, uz iniciatīvas pilniem cilvēkiem, kuriem ir idejas un vēlēšanās aktīvi rīkoties, lai uzlabotu savu labklājību. Tomēr jāsecina, ka pa vidu šiem abiem līmeņiem notiek procesi, kurus zināmā mērā varētu salīdzināt ar Brauna kustību. Saikne starp abiem līmeņiem vēl ir neskaidra, starplīmeņi nav pietiekami skaidri atpazīstami.

Par tālāko rīcību. Kā jau iepriekš atzīmēja, pašvaldības ir iepazīstinātas ar lauku attīstības programmu un ir izteikušas savas piezīmes, kuras tiks ņemtas vērā tālāk pilnveidojot programmu. Saeima ir šīs programmas izstrādes iniciatore. Pašreiz Saeima ir programmas vērtētāja un politisko lēmu- mu pieņēmēja.

Es gribu pateikties Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas, kā arī Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas deputātiem, kuri divas reizes izskatīja šo programmu un izteica būtiskus priekšlikumus. Ja tiks pieņemts Saeimas politisks lēmums — īstenot un pilnveidot lauku attīstības programmu, tad ir pilnīgi reāli mēneša laikā, ņemot vērā šīs valdības pilnvaras, programmu būtiski pilnveidot un tālāk īstenot.

Ministrijas savukārt darbosies pie atsevišķu mērķprogrammu izstrādāšanas īstenošanas. Programmas pēdējā nodaļa veltīta tieši tās turpmākai izvērsuma iespējamai analīzei. Programmu metode ir viena no efektīvākajām attīstības plānošanām, jo tā dod iespēju izstrādāt konkrētus projektus. Mūsu budžeta veidošanas prakse parāda, kā arī piesaistīt konkrētus finansu līdzekļus.

Taču vēlreiz gribu pasvītrot, ka programmu metodei ir jābūt līdzsvarotai ar teritoriju attīstības plāniem. Tādēļ lauku attīstības veicināšanā, kā arī konkrētu programmu īstenošanā, kā jau teicu, aizvien lielāka nozīme būs pašvaldībām.

Apkopojot priekšlikumus, mēs apzināmies arī programmas nepilnības, un īsi tās varētu raksturot tā, ka programmas tālākās izstrādes un realizācijas gaitā jāpāriet no sektoriālās pieejas uz reģionālu pieeju. Pēc nozaru principa veidotās programmas struktūra ir jāsasaista ar pašvaldību uzdevumiem.

Īpaši vērā ņemami ir ierosinājumi par konsultatīvās palīdzības uzlabošanu, par pieaugušo izglītības uzlabošanu laukos, jaunievedumu popularizēšanu, balstoties uz piemēriem un veidojot īpašus projektus vai saimniecības. Tas ir plašs darbalauks, kurā īpašu vietu varētu ieņemt nevalstiskās organizācijas — skolas, tajā skaitā augstskolas, profesionālās apvienības.

Godātie deputāti! Programmu īstenot nozīmē ne tikai to izstrādāt un popularizēt, bet gan arī to finansēt. Ja ministrijas savos budžetos lauku programmas neuzskatīs par prioritārām vai vismaz līdzvērtīgām, tad īstenošana izpaliks. Es ļoti ceru, ka tā tas nebūs jau 1999.gada budžetā. Valdība ir spērusi pirmo soli un, cerams, vienlaikus pareizo soli lauku problēmu apzināšanā un risināšanā. Sagaidāms, ka vairākums deputātu to atbalstīs, vienlaikus, protams, to konstruktīvi analizējot un kritizējot. Paldies par uzmanību!

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Savu viedokli par izskatāmo jautājumu ir paudis Ministru prezidents, kā arī Ministru kabineta pārstāvis izskatāmajā jautājumā — Gorbunova kungs. Līdz ar to mēs varam atklāt debates. Pirms debašu atklašanas, es atgādinu jums iepriekšējā sēdē pieņemto lēmumu — līdz pavasara sesijas beigām debašu laiks — piecas minūtes pirmo reizi un divas minūtes — otro reizi.

Gribu informēt jūs arī par to, ka debatēs ārpus kārtas vēl vārdu lūdz trīs Ministru kabineta ministri — tie ir Umblijas kundze, Gaigala kungs un Rāviņa kungs. Tālāk vārds būs arī deputātam Kārlim Čerānam — Kārtības ruļļa 59.panta otrās daļas ietvaros, viņš lūdz vārdu kā frakcijas pārstāvis, un tālāk faktiski arī tie deputāti, kas pašreiz ir pieteikušies debatēs. Vārds Ramonai Umblijai, Latvijas Republikas kultūras ministrei. Lūdzu! Piecas minūtes.

R.Umblija

(kultūras ministre). Godātie deputāti! Es esmu ļoti priecīga, ka man ir dota iespēja izteikt savu viedokli un mazliet saistībā ar Lauku attīstības programmu un par kultūras vietu tajā, jo būtībā šajā ļoti nozīmīgajā, es domāju, valstiski nozīmīgajā dokumenta — beidzot pirmo reizi saistībā ar laukiem ir parādīta vieta arī kultūrai. Bet te es gribu uzsvērt tādu būtisku momentu. Tiek runāts par lauku attīstības programmu, tiek runāts par lauku ekonomisko vidi, pieminot dažkārt labākajā gadījumā izglītību, bet būtībā absolūti un pilnīgi aizmirstot tomēr kultūru. Te es gribu teikt, ja reiz mēs runājam par lauku attīstības programmu, tad es domāju, ka tā jāvērtē no lauku ekonomiskās vides un kultūrvides attīstības viedokļa. Un tas ir tas, ko es gribētu šeit uzsvērt un atgādināt.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka principā lauku attīstības problēmas un lauku attīstības perspektīvas ir jāskata tādā saistībā, ko tad nozīmē attīstība un kāda loma tajā ir kultūrai. Es gribu teikt, ka kultūrai šajā gadījumā ir ārkārtīgi liela nozīme, jo pirmām kārtām tas varbūt ir ārkārtīgi vispārīgs līmenis, bet kultūra cilvēkiem dod cerības, un neaizmirsīsim to, ka šobrīd lauku vidē cerības cilvēkiem kā tādas vispār nav, jo nav nākotnes perspektīvas. Kultūra ir tā, kas dod šo perspektīvas izjūtu un iesaistītības sajūtu.

Otrkārt. Tas, par ko agrāk netika runāts, — kultūra ir ļoti būtisks ekonomiskais un ražošanas aspekts, ko šobrīd sākam aptvert mēs, ne tikai mēs, bet būtībā pat arī Eiropas Savienības valstis šobrīd apzinās, ka kultūra ir viens būtisks ekonomiskās un ražošanas, valsts tautsaimniecības aspekts. Lielākās Eiropas Savienības valstis šobrīd gatavo jau ziņojumus par kultūrsaimniecisko aspektu. Tieši tādā pašā veidā mēs esam domājuši tālāku sadarbību konkrēti ar Kultūras ministriju, veidojot šo apakšprogrammu, balstoties uz konkrētiem projektiem.

Šeit es gribu teikt, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai nozaru ministrijas kopā ar pašvaldībām, tas jau ir tas, par ko šeit pieminēja arī iepriekšējais runātājs, lai nozaru līmenī varētu tālāk sabalansēt plānošanu jau uz pašvaldības konkrētas teritorijas, un konkrēto projektu līmenī būtu nepieciešama sadarbība ar pašvaldībām. Būtu nepieciešams mums konkretizēt tālākajā attīstības programmas gaitā arī jautājumu par kultūras centriem mūsu laukos, jo tie nav tikai tautas nami vai kultūras nami, kā mēs esam pieraduši uzskatīt, bet pēdējā laikā par tādiem ļoti nozīmīgiem kultūras centriem izvirzās arī skola, bibliotēka un baznīca. Es domāju, ka šīm trim institūcijām ir jābūt arī attiecīgi iesaistītām šīs programmas kopējā izpildē.

Tātad jautājums par kultūras centru formulējumu un finansējumu paliek joprojām aktuāls, tāpēc es šeit gribu izvirzīt arī jautājumu par to, vai tālāk lauku attīstības programma pēc valsts budžeta sadales tiks sadalīta attiecīgi pa ministrijām un atkal aizies nozaru pārraudzībā, vai tomēr lauku attīstības programmai būtu vajadzīgs kopējs finansējums un apakšprogrammas paliktu vienas nozares pārraudzība. Tas ir viens ļoti būtisks aspekts, jo savādāk nozaru līmeni, tas ir, nacionālo līmeni, mēs nevarēsim sasaistīt kopā ar vietējo un projektu līmeni.

Un pēdējais, ko es gribēju pateikt, ka tā nav tikai tāda runāšana teorētiskā līmenī. Kultūras ministrija ir veikusi sadarbību tādos konkrētos projektos, un es gribu minēt jums vienu, par kuru jums varbūt nav zināms. Ir izveidojies tāds sadarbības līgums Daugavas ielejas — Pļaviņu, Skrīveru kultūrvēsturiskajā teritorijā, kur Kultūras ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un 12 pašvaldības kopā ar dažādām sabiedriskajām institūcijām un arī citām valsts institūcijām ir uzsākušas ļoti lielu šīs kultūrvēsturiskās teritorijas apguvi, iesaistot tajā gan vietējos biznesa cilvēkus, gan uzņēmējsabiedrības dažādas, gan arī kultūras projektus. Es domāju, ka tas ir tieši tas ceļš, kas būtu ejams, jo neviens kultūrvēsturiskais piemineklis vai kultūrvēsturiskais mantojums kopumā netiks apgūts, ja tam nebūs reāla, loģiska un funkcionāla atdeve. Tā ne vienmēr ir tikai kultūras funkcija. Ne vienmēr kultūrvēsturiskā mantojumā ir jābūt muzejam, tās var būt arī dzirnavas, kas būtu izmantojamas reālam darbam, bet kurā klāt ir arī šī izglītošanas un šī kultūras funkcija. Tiešu tādu ceļu pašreiz mēs ejam šajā minētajā Daugavas ielejas — Pļaviņas, Skrīveri projektā, un es domāju, ka tas varētu būt viens no tādiem pilotprojektiem, uz kuru skatoties, mēs varētu domāt arī par tālāko plānošanu.

Un visbeidzot pēdējais, ko es gribu pateikt, ir ārkārtīgi būtiski tomēr tas, par ko jau pašā sākumā pieminēja Gorbunova kungs. Pašreiz Lauku attīstības programmai vēl izpēte — šī zinātniski teorētiskā līmeņa daudzums — ir absolūti nepietiekams. Ir ļoti nepieciešams, lai zinātnieki, sociologi kopā ar pašvaldībām un institūciju, pašvaldību, kultūras institūciju pārstāvjiem varētu reāli fiksēt situāciju un izdarīt secinājumus, jo mums absolūti pietrūkst šobrīd metodikas un jebkādu principiāli objektīvu vērtējumu, lai novērtētu kultūras situāciju, pirmkārt, un izdarītu no tā secinājumus saistībā ar lauku attīstības un lauksaimniecības kā ražošanas nozares attīstību. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Andrim Rāviņam, Latvijas Republikas zemkopības ministram. Lūdzu!

A.Rāviņš

(zemkopības ministrs). Cienījamais Prezidij! Cienījamie deputāti! Ņemot vērā lauksaimniecības īpašo vietu un nozīmi laukos, es gribu lūgt tomēr 10 minūtes.

Sēdes vadītājs.

Par to ir jālemj Saeimai. Godātie deputāti, ministrs lūdz debatēs pagarināt viņa debašu laiku par 5 minūtēm. Tātad 10 minūtes. Lūdzu balsošanas režīmu! Deputātus lūdzu izteikt savu attieksmi balsojot. Vai deputātiem ir iebildumi? Nav. Ir iebildumi tomēr, kolēģi! Lūdzu balsošanas režīmu un deputātus lūdzu balsot. Lūdzu rezultātu! Par — 43, pret — 6, atturas — 3. Tātad jums tiek dots debatēs laiks 10 minūtes, Rāviņa kungs. Lūdzu!

A.Rāviņš.

Paldies! Strādājot pie lauksaimniecības attīstības koncepcijas, kuras pamatnostādnes iekļautas Lauku attīstības programmā, vajadzēja izšķirties par lauksaimniecības nākotni. Latvijas lauksaimniecībai kopumā var būt divi ceļi un attiecīgi divi krasi atšķirīgi stāvokļi pārskatāmajā perspektīvā. Viens ir stagnācijas ceļš, otrs — attīstības ceļš.

Zemkopības ministrija kopā ar tiem agrārās zinātnes speciālistiem, kuri savos pētījumos pamato un atbalsta lauksaimniecības attīstības koncepciju, izvēlējās attīstības variantu. Šis variants balstās uz pierādījumiem, ka Latvijas zemes un dabas, ka kultūraugu un produktīvo mājdzīvnieku, kā arī agrārās zinātnes un iespējamo tehnoloģiju potenciālās iespējas vairākkārt pārsniedz to graudu, piena, augļu un dažu citu produktu apjomu, ko labi var pārdot vietējā tirgū. Pilnībā izmantot mūsu lauksaimniecības potenciālās iespējas ir spējīgi tikai tie lauksaimnieki, lauku uzņēmēji, kuriem ir atbilstošs intelektuālais potenciāls un augsta profesionālā sagatavotība. Bet tādu pagaidām nav daudz. Izejot no tā, ir jāizsprot, ka šis attīstības variants ir neizbēgami saistīts ar diferenciācijas procesiem mūsu laukos. Jāzina, ka attīstībai ir nepieciešamas lielas investīcijas tehniskai un tehnoloģiskai modernizācijai un tam ir nepieciešams valsts atbalsts. Jāapzinās, ka attīstības variantā valsts finansiālais atbalsts lielas investīcijas tehniskai un tehnoloģiskai modernizācijai, un tam ir nepieciešams valsts atbalsts.

Jāapzinās, ka attīstības variantā valsts finansiālais atbalsts subsīdīju, tieši investīciju un citu valsts finansu budžeta asignējumu veidā ir jāsaņem tiem, kuri spējīgi ražot augstas kvalitātes, relatīvi lētu, eksportspējīgu, konkurētspējīgu produkciju pasaules tirgū. Mēs balstāmies uz to, ka visiem un katram ir un būs sava vieta. Vieni ražos vēlamo savām vajadzībām, otri — daļu produkcijas pārdos vietējā tirgū, trešie — specializēsies un stabilizēsies kā iekšējā tirgus apgādātāji, bet spēcīgie attīstīsies, spējīgi uzņēmēji ražos labību, tās produktus un piena produktus eksportam.

Šodien Saeimā ir iesniegts lauksaimniecības gada ziņojums. Ziņojumā ir analizēta lauksaimniecības attīstības koncepcija, izpildes gaita, iezīmētas prioritātes 1999.gadam. Kāda situācija izveidojusies galvenajā nozarē? Piensaimniecībs kā prioritārās nozares mērķis ir izveidoto par stabilu un ekonomisku nozari, kuras produkcija varētu konkurēt pasaules tirgū. Piena ražošana 1997.gadā palielinājās. Pārstrādei pārdotā piena īpatsvars bija tikai 36,7% no saražotā daudzuma, tāpēc jāvelta liela uzmanība, lai viss saražotais piens iet caur pārstrādes uzņēmumiem. Turpinājās piena produktu eksports. Pieci piena pārstrādes uzņēmumi tika atzīti par eksportspējīgiem pēc Eiropas Savienības prasībām. 1997.gadā visvairāk palielinājās siera, sausā vājpiena un piena konservu ražošana eksportam. Straujš kāpums arī ir 1998.gada pirmajos mēnešos, kad ražošana pieaugusi aptuveni par 30%. Līdz ar to radās pat lielas realizācijas problēmas, jo samazinājās ārējais tirgus. Un, lai šo situāciju uzlabotu, ir nepieciešama atsevišķa pieeja. Graudsaimniecībā Latvijas lauksaimnieki pilnībā nodrošināja pārtikas graudu pieprasījumu iekšējām tirgum ar pašražotajiem graudiem. Turpinājās platību un kopražas pieaugums. Uzsākts graudu eksports, un par graudiem, par graudu ražošanu mēs esam šobrīd runājuši un domājuši jau daudz. Es domāju, ka tas dos arī pozitīvus rezultātus.

Cūkgaļas ražošana 1997.gadā kopumā nedaudz samazinājās, bet toties 1998.gada sākums deva stabilu un noteiktu pieaugumu. Bet aprīļa mēnesī sabruka šī stabilitāte. Tāpēc šobrīd jāveic konsekvents darbs situācijas stabilizēšanai, kas būs vērsts uz iekšējā un ārējā tirgus sakārtošanu.

Cukurbiešu un cukura ražošanā mainījās kvalitatīvie rādītāji — pieauga ražība un cukura iznākums, stabili darbojās līguma attiecības starp cukurbiešu audzētājiem un cukura fabrikām. Ne tikai par ražas iepirkšanu, bet arī par sēklu, mēslojumu, biešu sējuma aizsardzības līdzekļu iegādes avansēšanu. Kā liela problēma kļūst rūpnīcu pārstrādes jaudas,kuras būtiski jāpalielina.

Mežsaimniecība. Meža apsaimniekošana prasa sabalansēt šodien ekonomiskās intereses, kas pārsvarā ir īslaicīgas, ar tā ilglaicīgo funkciju un dabas aizsardzības funkciju ilgtspējību. Šie apsvērumi nosaka skaidri formulētu un stratēģiski orientētu meža politikas nepieciešamību. Pašlaik ir izstrādāti un Ministru kabinetā pieņemti Latvijas mežu politikas mērķi un principi. Notiek darbs ar mežu politikas īstenošanas rīcības programmu, kas arī noteiks mūsu pamata darbības virzienus nozares pilnveidošanā un tās saskaņošanā ar pārējām lauku attīstībai būtiskām nozarēm. Jo šodien var iezīmēt galvenos attīstības virzienus. Tiks izstrādāta un uzlabota mežsaimniecību regulējoša tiesību sistēma, kas atbildīs perspektīvā meža īpašumu struktūrai, kā arī sabalansēs sabiedrības ekoloģiskās un ekonomiskās intereses mežā, valsts un privātajā īpašumā esošo mežu apsaimniekošanas mērķfunkcijas uzdevumu formulēšana un izpildes mehānisma pilnveidošana un optimizēšana saskaņā ar uzdevumiem, meža īpašnieku apmācības un konsultācijas sistēmu izveidošana. Ir parakstīta Eiropas valstu kopējā mežu aizsardzības un ekonomiskās attīstības koncepcija, kuras tapšanā daudz deva arī mūsu speciālisti.

Īpaša vērība jāpievērš arī zivsaimniecības attīstības iespējām. Šīs nozares svarīgumu nosaka tas, ka 1997.gada ... zivju produkcija sastādīja 3 %. Tad mums jādomā arī par papildus zvejas iespēju radīšanu saviem zvejniekiem. Zivsaimniecības attīstība risina arī piekrastes iedzīvotāju nodarbinātības problēmas. Ir uzsāktā arī valsts iekšējo ūdeņu efektīvāka izmantošana zivju produkcijas ražošanai.

Zemkopības ministrija joprojām nav apmierināta ar situāciju lauksaimniecības produktu eksportā. 1997.gadā ārējā tirdzniecībā ar lauksaimniecības produktiem palielinājies negatīvais saldo. 68% lauksaimniecības produkcijas eksportēja uz NVS valstīm, 16% — uz Baltijas valstīm. Tiek sakārtota likumdošana atbilstoši PTO prasībām attiecībā uz lauksaimniecības iekšējo un ārējo tirgu. Ārējā tirdzniecībā darbība jāvirza uz lauksaimniecības produktu eksporta strauju palielināšanu, aktivizējot Ražotāju nozaru asociāciju, Latvijas attīstības aģentūras un citu institūciju darbību eksporta iespēju meklēšanā un risinot valsts atbalstu atsevišķu produktu eksportam, uz eksportējamo kokmateriālu dziļāku pārstrādi, uz eksporta tirgus diversifikāciju. Ievērojot Latvijas Republikas starptautiskās saistības un to, ka galveno lauksaimniecības produktu ražošanā ir sasniegts iekšējā tirgus piesātinājums, rodas nepieciešamība palielināt iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus.

Lauksaimniecībā turpina palielināties starppatēriņa vērtība, tāpēc bruto pievienotai vērtībai sasniedz tikai 89% no 1996.gada līmeņa. Turpināja pieaugt nodokļu maksājumi, kas nozīmē, ka lauksamnieku rīcībā palika aizvien mazāka daļa no realizācijas ieņēmumiem. Lauksaimniecībā nodarbināto ģimeņu reālie ienākumi samazinājās, salīdzinot ar 1996.gadu, par 24%. Ir prognozes, ka labības kopraža 1998.gadā pārsniegs vienu miljonu. Es domāju, pilnīgi nodrošinās pieprasījumu iekšējā tirgū ar pašražotajiem graudiem. Pateicoties valsts atbalstam, sākas lauksaimniecības tehniskās bāzes atjaunošana uz tehnoloģisko modernizāciju. Tas rezultātā ļaus ražot produkciju ar zemākām izmaksām, kas varēs konkurēt gan iekšējā, gan ārējā tirgū. Sagatavoti noteikumi intervences mehānisma realizēšanai Latvijas tirgū graudiem, pienam un gaļai. Jāsaglabā 1998.gadā pārtikas rapša audzēšana. Cukurbiešu un cukura nozare strādā, lai nodrošinātu iekšējo tirgu ar pašu audzēto cukurbiešu cukuru. Šādam mērķim plāno cukurfabriku rekonstrukciju, lai palielinātu cukurbiešu pārstrādes jaudas diennaktī. Kvalitātes radīšanas un kontroles jomā jāturpina sistēmas pilnveidošana, harmonizējot normatīvo dokumentāciju, izstrādājot uzraudzības konkrētas programmas, sakārtotu graudu un piena kvalitātes normatīvu noteikšanas metodi un tehnoloģiju.

Zemes resursu efektīvākai izmantošanai jāveic šādi pasākumi: Valsts atbalsta...

Sēdes vadītājs.

Rāviņa kungs, es ļoti atvainojos. 10 minūtes ir pagājušas. Mums ir jālemj, kā mēs rīkojamies tālāk.

Rāviņš.

(Zemkopības ministrs) Es beidzu.

Sēdes vadītājs.

Rāviņa kungs, precizējiet nepieciešamo laika daudzumu jums.

Rāviņš.

(Zemkopības ministrs) Vienu minūti.

Sēdes vadītājs.

Vienu minūti?

A.Rāviņš.

(Zemkopības ministrs) Vienu minūti.

Sēdes vadītājs.

Vienu minūti, Nav iebildumu? Lūdzu, deputāti neprasa balsojumu, es sapratu. Lūdzu, viena minūte jūsu rīcībā.

A.Rāviņš.

(Zemkopības ministrs) Paldies! Zemes resursu efektīvākai izmantošanai jāveic šādi pasākumi. Valsts atbalsta nodrošināšana meliorācijas sistēmu atjaunošanai un sakārtošanai un augsnes vides optimizācijai. Zemes nomas likumdošanas sakārtošana, zemes tirgus veicināšana un atbalstīšana. Zemes īpašumas tiesību noformēšanas paātrināšana. Finansu jautājumos galvenais ir saglabāt esošo nodokļu atvieglojumus lauksaimniecības produktu ražotājiem.

Latvijas neatkarības gados esam nogājuši sapratnes ceļu. Ja sākumā runājām par lauksaimniecības attīstību, tad tagad esam nonākuši līdz sapratnei, ka nepieciešama lauku attīstība. Tā prasa saskaņotu dažādu nozaru darbu plānošanā un arī šo plānu realizēšanā. Ir arī izpratne, ka lauki var attīstīties, tikai sekmīgi attīstoties valsts tautsaimniecībai.

Ceru uz lietišķām debatēm šajā laukiem tik svarīgajā jautājumā, jo intelekts ir spēja stratēģiski domāt. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Godātie deputāti, pirms turpinām debates, Saeimas Prezidijs ir saņēmis 11 deputātu iesniegumu — ierosinām turpmākajā Saeimas 15.jūnija sēdes daļā noteikt runas laiku debatēm. 15 minūtes pirmo reizi un 5 minūtes otro reizi. Kā tas paredzēts Saeimas Kārtības rullī. Motivācija — lauku attīstība ir būtisks latviešu tautas pastāvēšanas pamatjautājums un tādēļ ir apspriežams konceptuāli. Viens deputāts var runāt par un viens pret šo priekšlikumu. Vai deputāti vēlas to darīt? Nevēlas, tad mums ir jābalso. Lūdzu balsošanas režīmu, un deputātus lūdzu izteikt savu attieksmi balsojot. Par 11 deputātu priekšlikumu — šodien noteikt debatēm laiku 15 minūtes pirmo reizi un 5 minūtes otro reizi. Lūdzu balsošanas režīmu! Un deputāti pauž savu attieksmi balsojot! Lūdzu rezultātu! Par — 27, pret — 6, atturas — 17. Priekšlikums ir pieņemts. Nākamam vārds Jānim Gaigalam, Latvijas Repbulikas izglītības ministram, lūdzu!

J.Gaigals.

(izglītības ministrs). Labdien, cienījamais Saeimas priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Šis būs īss līdzziņojums pēc premjerministra Guntara Krasta ziņojuma — informēt par to, ko izglītības ministrija, kādas darbības ir paredzējusi veikt saistībā ar lauku attīstības programmu. Ja mēs skatāmies nosaukumu — Lauku attīstības programma, tad no izglītotāju viedokļa tas skan, iespējams, no literatūras skolotāja viedokļa tas skan nedaudz, nedaudz savādāk, jo ne jau par pļavām vai labības laukiem principā ir runa. Mēs runājam par visu to, kas ir laukos, un pēc būtības par lauku reģionālās attīstības jautājumiem. Un līdz ar to izglītības sadaļai jeb izglītības komponentei Lauku attīstības programmā būtu jābūt kā neatņemamai sastāvdaļai, izvērtējot un pieņemot jebkuras un daudzmaz lielas lauku attīstības programmas. Šī te nozīme, iespējams, ir nedaudz lielāka, nekā tas liekas no pirmā acu uzmetiena. Grūti iedomāties, ka, realizējot kādu lielu,teiksim, jaunu uzņēmumu jeb ražošanas attīstību kādā lauku reģionā, paredzot lielu darba vietu skaitu pieaugumu šajā te reģionā lauku apvidū, grūti iedomāties, ka tas ir iespējams bez izglītības tīkla, atbilstoša izglītības tīkla nodrošinājuma. Tas ir ne tikai tāpēc, lai bērniem būtu iespējams iegūt kvalitatīvu izglītību. Šinī gadījumā pats galvenais ir tas, lai šajā reģionā strādājošajiem, šajā jaunajā uzņēmumā strādājošiem, lai viņiem būtu, kur savus bērnus sūtīt skolā, un lai viņus ieinteresē un viņi nebrauks strādāt uz jaunu vietu un dzīvot, ja tur nebūs nodrošināta iespēja bērnus sūtīt pietiekami labā skolā un ja viņu bērniem nebūs iespējama, tātad nodrošināta iespēja pietiekami kvalitatīvi mācīties, un ja šī skola nebūs pietiekamā attālumā no šis te darba vietas.

Ko dara Izglītības ministrija šajā sakarā? Darbība pamatā ir cieši saistīta ar projektu Pasaules bankas kredīta saņemšanai, un šis ir liels un apjomīgs projekts paredzēts, pirmajā posmā saņem 39 miljonus ASV dolārus, tātad, 25 miljonus latu, un šī te apjomīgā projekta ietvaros ir 3 pamatsadaļas. Tā ir iestāžu tīkla optimizācija, kvalitātes komponente un šīs te sistēmas pārvaldes sadaļa. Iestāžu tīkla optimizācija šinī gadījumā nav saistīta ar kādu administratīvu skolas slēgšanu vai skolu pārvietošanu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šis projekts orientēts uz mācību iestāžu un pašvaldību brīvprātīgu pieteikšanos piedalīties šajā te projektā, un viss tiks balstīts uz projektu... Tātad viņu izstrādāti projekti un šo te projektu kvalitāte būs izšķirošā, piešķirot vai nepiešķirot šo te kredītu konkrētai mācību iestādei vai mācību iestāžu grupai.

Par kvalitāti un par pārvaldes sistēmu es mazāk runāšu un nepieskaršos šiem jautājumiem. Viens būtisks aspekts ir tas, ka es ļoti ceru, ka jau rudenī mēs būsim kvalitatīvi pavirzījušies uz priekšu, un pašreiz Matemātikas informātikas institūtā tiek gatavota programma, kā varētu prognozēt reģionālo mācību iestāžu tīklu attīstība. Tas ir saistīts ar šī te Pasaules bankas projekta ietvaros veikto mācību iestāžu apsekojumu, ko veica par Pasaules bankas neatmaksājamo kredītu, un saistīts ar to, lai varētu prognozēt vietu skaitu skolā, saistot to ar demogrāfisko situāciju, ar mācību iestāžu tehnisko stāvokli, ar mācību spēku nodrošinājumu, ar finansējumu un visu pārējo.

Šajā sakarā nobeidzot es gribu teikt, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir gatava ļoti cieši sadarboties ar Vides un reģionālās attīstības ministriju, mēs zinām, ka Vides un reģionālās attīstības ministrijas speciālisti ļoti profesionāli un augsti profesionāli strādā arī pie šiem jautājumiem, kas saistīti ar izglītību, un savukārt vēlējuma formā es gribētu novēlēt, ka, izvērtējot lielus projektus, liela apjoma projektus — lauku attīstības programmas, kā obligāta sastāvdaļa tiktu ņemta vērā šī te izglītības sadaļa, kura tātad aprakstītu jeb paredzētu attiecīgu izglītības iestāžu nodrošinājumu attiecīgajā reģionā vai attiecīgajā apvidū, lai šis projekts kopumā pēc tam būtu rezultatīvs un efektīvs. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Tā. Ministri savu viedokli debatēs arī ir pauduši, tagad deputātiem kārta. Deputāts Kārlis Čerāns no frakcijas "Latvijai" paudīs frakcijas "Latvijai" viedokli par šo jautājumu. Lūdzu!

K.Čerāns

(TKL). Augsti godātie deputāti! Lauku attīstība ir viens no pašiem būtiskākajiem latviešu nācijas pastāvēšanas pamatjautājumiem, un tāpēc ir ļoti pareizi, ka mēs šo jautājumu šobrīd skatām tomēr konceptuālā līmenī. Šo lauku attīstības svarīgumu ir svarīgi apzināties gan tam latvietim, kas vēl joprojām dzīvo laukos, gan arī tam, kurš pārnācis jau dzīvot uz pilsētu. Jo no laukiem ļoti lielā mērā nākam mēs visi. Vismaz mūsu pamatvērtību un tautas identitātes izpratnē. Tas ir zemnieciskais pamatīgums. Lai ko arī mēs nedarītu un kur arī mēs nebūtu, kas raksturo latvieti pozitīvā nozīmē vēl šodien. Zemnieka saikne ar dabu, viņa sevišķā atkarība no tās un arī viņa īpašā attieksme pret Dievu ir tā, kas ir ļāvusi mūsu tautai vēl nostāvēt ar abām kājām uz zemes, vēl sajust pamatu savai pastāvēšanai, vēl šodien mēs to varam.

Bet kas notiek un notiks ar Latvijas laukiem? Kāda ir to perspektīva? Šim jautājumam kā trauksmes zvanam būtu jāzvana ikviena latvieša apziņā gan šodien, gan arī rudenī, dodoties vēlēt 7. Saeimu. Jautājums par to, kas notiks ar Latvijas laukiem, ir jautājums par to, kas notiks ar mūsu tautu nākotnē. Ja nespēsim nosargāt Latvijas laukus šodien, vēl pēc četriem gadiem atjaunot sagrauto būs daudz, daudz grūtāk.

Kādas ir šobrīd tautas pastāvēšanai bīstamās tendences Latvijas laukos? Un šīs tendences var savilkt vienā vārdā — centralizācija. Pirmkārt, pirmā bīstamā tendence ir nemitīgi progresējošā lauku skolu un slimnīcu centralizācijas tendence. Atsevišķu politisku darboņu vīzijās šī tendence sasniedz pat absurdu, ar tikai līdz piecām reģionālām slimnīcām Latvijā un ne uz ko citu jau patiesībā neved arī valdības iecerētā un īstenotā medicīnas iestāžu reforma. Un kas notiks ar cilvēkiem? Kā cilvēki saņems medicīniskos pakalpojumus? Par to šeit acīmredzot neviens valdībā nav nopietni padomājis un iedziļinājies šajā jautājumā. No skolām atbalsts arī tiek solīts tikai lielākajām skolām. Un man gribas pajautāt gan visiem šādiem darboņiem, kas šodien nāk un grib runāt it kā tautas vārdā, un tāpat arī visai līdzšinējai politiskajai elitei — kas notiks ar lauku ciemata vai pagasta kultūrvidi, ja no tās tiks izņemta skola? Ir saprotams, tas kaut ko maksā — uzturēt nelielu lauku skolu, bet tā ir cena, kas mums ir jāmaksā par to, ka mēs esam latvieši un ka mēs gribam tādi palikt. Un šī cena nav tik briesmīgi liela.

Otrā bīstamā tendence. Tā ir Kabineta sienās sacerētā — bez kāda reāla ekonomiskā pamata tautai mēģināt uzspiest administratīvi teritoriālo reformu. Esam nonākuši jau tik tālu, ka likumprojekts par administratīvi teritoriālo reformu Saeimā gaida uz pirmo lasījumu. Un kāda ir šīs reformas būtība? Tā ir Latvijas esošā un zināmā mērā vēsturiskā iedalījuma pagastos vietā izveidot tā saucamos lielpagastus, kuros katrā būs ne mazāk kā 4000 iedzīvotāju un kas vietām var aptvert milzīgas ģeogrāfiskas teritorijas.

Likumprojekts Saeimā iet vēl tālāk. Tas piedāvā vispār atteikties no pagasta kā Latvijas ģeogrāfiskā iedalījuma jēdziena, mazākās administratīvās vienības turpmāk nosaucot par novadiem. Bet, veicot šādus radikālus pārkārtojumus, neviens pat nemēģina atbildēt uz tādiem būtiskiem jautājumiem — kas notiks ar dzīves vidi tajās lauku apdzīvotajās vietās, no kurām tiks izņemts ārā administratīvais centrs un pavisam tuvā perspektīvā arī skola? Vēsturiskā pieredze ar kolhozu apvienošanos labi rāda to, kas ar šo dzīves vidi notiks. Neviens necenšas atbildēt uz jautājumiem, kā cilvēks varēs nokļūt uz savu tuvāko administratīvo centru, kad viņam būs tāda nepieciešamība? Un nav izslēgts, ka vietām lielpagasta jeb novada centrs varētu atrasties pat daudzu desmitu kilometru attālumā no cilvēka dzīves vietas. Un arī no tehniskā viedokļa neviens nemēģina risināt jautājumus, kas maksās cilvēkiem par īpašuma pārformēšanu dažādos reģistros, piemēram, zemesgrāmatās, kā arī citur. Bet ir jau skaidrs, ka to ir paredzēts uzkraut uz cilvēku pleciem.

Un šeit mēs atkal redzam centralizāciju, kas ir pilnīgi bezjēdzīga un absurda, un bīstama tautas pastāvēšanai nākotnē. Jo ir jāatceras, ka aiz jebkuriem pārkārtojumiem, aiz reformām stāv reāls cilvēks, un valstij ir jākalpo šim reālajam un konkrētajam cilvēkam, nevis jāizvirza kādi abstrakti mērķi, kuru sasniegšana kalpotu tikai ekonomisko lielkapitālu grupu interesēm tādējādi, ka cilvēki spētu aizvien mazāk viņiem traucēt īstenot viņu varu.

Godātie deputāti! Nepārdomāta un uzspiesta administratīvi teritoriālās reformas realizācija nopietni apdraud Latvijas valsts un latviešu tautas pastāvēšanu nākotnē. Es saprotu to, ka daudzi cilvēki uz jautājumu — kā jūs vērtējat savas pašvaldības darbu — atbildēs ar vārdu — negatīvi. Un ir vietas, kur šādā vērtējumā varbūt arī kaut neliels ir pašas pašvaldības ieguldījums. Tomēr ir ļoti svarīgi apzināties nemitīgo valsts īstenoto centralizācijas politiku, kas ir būtiski ierobežojusi pašvaldību kā institūciju tās rīcībspējā. Var jau pašvaldībai uzlikt vienu vai otru funkciju, bet ja kopējās nodokļos nomaksātās naudas sadalījums ir tāds, kurš neparedz pienācīgu daļu pašvaldībām, tad rezultāts principā nevar būt citāds, kāds tas ir šobrīd. Un pašvaldību sistemātisko ierobežošanas politiku nevar vērtēt citādi kā mērķtiecīgu genocīdu pret Latvijas demokrātisko iekārtu. Tie ir smagi vārdi, bet jāapzinās, ka tautas iznīcināšanas procesi, kuri notiek mūsu valstī, patiesībā arī ir ārkārtīgi smagi, un tas ne tuvu nav tas labākais — aizvērt savas acis un censties neredzēt dramatiskās tendences un draudošās briesmas.

Visbeidzot. Trešais ir centralizācijas un bīstamības faktors, tā ir zemnieku iznīcināšana un lauku saimniecību centralizācija. Sistemātiski un metodiski tiek īstenota politika neļaut laukos veidoties turīgam un neatkarīgam vidusslānim. Godmaņa, Birkava, Gaiļa un Šķēles vadītās valdības bija lauksaimniecības attīstību lēmušas pilnīgai liberalizācijai, kas no lauku attīstības viedokļa ir pilnīgs absurds. Kad 1996. gadā rudenī opozīcijai — kustībai "Latvijai" izdevās panākt Lauksaimniecības likumā ierakstu, ka 3% no visa valsts ikgadējā budžeta ir novirzāma kā subsīdijas lauksaimniecībai, vēl viss 1997. gads aizgāja smagās cīņās par to, lai šis likuma pants tiktu izpildīts. Un ir jāatgādina visiem tiem, kas šodien gribētu uzdoties par zemnieku draugiem, ka Šķēles vadītā valdība tā arī šo likumu savā darbības laikā neizpildīja. Tomēr 1998. gads lauku subsīdiju ziņā ir atnācis atkal ar jaunu absurdu. Šīs subsīdijas vairumam zemnieku nav pieejamas, jo tās atbalsta tikai lielsaimniekus. Un ir jāpasaka pilnīgi skaidri, ka šajā brīdī tā ir viskonkrētākā Latvijas Zemnieku savienības atbildība, kas vistiešākajā veidā līdzdarbojas Latvijas lauku iznīcinošās lauksaimniecības politikas realizācijā. Tieši Latvijas Zemnieku savienība ir atbildīga par šobrīd spēkā esošo lauku subsīdiju nolikumu. Jo tieši šīs partijas pārstāvis ir zemkopības ministrs.

Ir būtiski arī atklāti pateikt, kāpēc nav pareizi atbalstīt tikai lielsaimniecības. Un tas ir tāpēc, ka šādā veidā tiek grauta Latvijas tradicionālā lauku apsaimniekošanas vide. Mazais un vidējais zemnieks, kas citādi vēl būtu dzīvotspējīgs, tiek nostādīts neizdevīgākā situācijā pret blakus esošo iekšzemes konkurentu, tas ir, pret lielsaimnieku. Bet mazie un vidējie zemnieki, tas ir lauku stabilitātes faktors. Lielražotājs, kas ir specializējies uz vienu vai dažiem produkcijas veidiem un ir ražošanu sakoncentrējis vienā vietā, ir viegli ietekmējams vai pat iznīcināms gan ar ekonomiskām metodēm, gan ar dažādām diversijām. Viņš arī nav aizsargāts pret dažādu slimību izplatību viņa ražotnēs. Un jebkurā no šīm situācijām mazais un vidējais zemnieks spēj piedāvāt daudz lielāku pretestību un elastību. Bez tam ir jāņem vērā arī tas, ka lielsaimnieki bieži vien ir tie, kurus tautā zina un pazīst kā "sarkanos baronus".

Ļoti svarīgi ir arī runāt un īstenot lauku sociālās vides attīstību. Mazais zemnieks arī savā ģimenes saimniecībā šobrīd, kaut arī ar grūtībām, bet spēj apgādāt pats sevi un ģimeni. Un ja nu mēs viņu aizdzenam prom no viņa zemnieku saimniecības, tad ir jautājums — kas notiks ar šo saimniecību, kas notiks ar šo zemi un arī kas notiks ar šo cilvēku? Šos jautājumus neviens no valdības atbildēt nav spējīgs un acīmredzot arī nevēlas.

Un ir augstākā mērā ciniski apgalvojumi par to, ka tuvākajos gados 130—140 tūkstošiem zemnieku būs jāsameklē sev cita nodarbošanās un arī cita dzīves vieta. Vai šiem cilvēkiem būtu atkal jābrauc uz Brazīlijas mūžamežiem? Neko citu reāli vietā šiem cilvēkiem līdz šim neviens nav spējis piedāvāt.

Ja mēs paskatāmies uz mūsu Lauksaimniecības likumu, kuru šeit Gorbunova kungs nosauca par valsts lauksaimniecības politikas pamatu, tad man ir jautājums — kas šis ir par valsts lauksaimniecības politikas pamatu, ja šis likums netiek pildīts?

Un ir viens ļoti konkrēts punkts — zemniekiem ļoti būtisks punkts — tas ir jautājums par zemnieku saimniecību izmantoto resursu un saražotās produkcijas tarifu un cenu paritāti. Tātad tas ir šā likuma 10. pantā. Tie ir ļoti skaisti vārdi, bet kā jums, godātie kungi, ir ar reālajiem darbiem?

Un vēl. Es dzirdēju Gorbunova kunga runā ļoti zīmīgu teikumu, ka, lūk, šī Lauku attīstības programma... tas esot pirmais mēģinājums ministru horizontālai sadarbībai. Godātie kolēģi! Ko tas nozīmē? Līdz šim tātad ministrijas vispār nemaz nav mēģinājušas savā starpā sadarboties, lai īstenotu valsts politiku. Tad kādā valstī mēs dzīvojam? Vai tādā valstī, kas ir orientēta uz cilvēkiem, vai tādā valstī, kurā pastāv kaut kādas ministrijas, kaut kādas ministriju intereses? Absolūti nav skaidrs, kas šeit ... teiksim, kā vispār šāda valsts var funkcionēt...

Godātie kolēģi! Šāds ir šīs problēmas uzstādījums, šādas ir šīs pamatproblēmas, kuras man arī bija iespēja tikai ieskicēt. Un šis valdības dokuments, kas nosaukts par Latvijas lauku attīstības programmu, šīs problēmas nerisina. Un patiesībā tas arī nevar risināt šīs problēmas. Jo tas ir šīs valdības un šīs politiskās elites dokuments. Un šī valdība un šī politiskā elite, ieskaitot arī Andri Šķēli un "Saimnieka" partiju, ir ieinteresēta centralizācijas politikas īstenošanā. Lai ko arī viņi neapgalvotu vārdos, viņu darbi to atklājuši. Un 7. Saeimas vēlēšanas būs nopietns politiskās izvēles laiks. Par centralizācijas politikas turpināšanu un īstenošanu vēl dramatiskākā veidā, nekā līdz šim, vai arī par alternatīvu politiku — saglabās un attīstīs lauku infrastruktūru, lauku ražošanas vidi un dos iespēju tai arī uzplaukt. Katram ir jāapzinās šodienas smagās tendences — gan lauku skolu un slimnīcu centralizācija, gan arī administratīvi teritoriālā reforma, kas ir sasteigta un nepārdomāta, gan arī zemnieku saimniecību centralizācija, un skaidri jāapzinās un jānovērtē to bīstamība un jāpasaka savu viedokli par tām.

Bet lai cik arī smagas nebūtu šodienas tendences, šī cīņa vēl nav zaudēta, ir spēki, kas var nostāties pretī centralizācijas politikai, un Tautas kustība "Latvijai" to izdarīs. Paldies!

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andris Ameriks.

Sēdes vadītājs. Debates turpināsim pēc pārtraukuma. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Deputātus lūdzu reģistrēties ar identifikācijas kartēm. Ir vairāki paziņojumi, kurus arī pateikšu pēc šīs registrācijas, kamēr tiks gatavoti rezultāti, es došu vārdu...

Bet tagad lūdzu deputātus reģistrēties! Saeimas sekretāra biedru Māri Rudzīti es lūgšu nolasīt reģistrācijas rezultātus, kad tie būs izdrukāti. Vārds paziņojumam Edgaram Bānam, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcijas deputātam, par komisijas sēdi. Lūdzu!

E.Bāns

(DPS). Godātie deputāti! Lūdzu Tautsaimniecības komisijas, kā arī Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisijas deputātus Sarkanajā zālē uz sēdi. Vienlaicīgi lūdzu visus deputātus, kam interesē šis jautājums, piedalīties, kā arī ministrus, kas par šo jautājumu ir strādājuši un vēlas... Mēs apspriedīsim lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs.

Vēl ir divi ļoti svarīgi paziņojumi, godātie deputāti!

Pirmais. Sveicam Jāni Lagzdiņu, kuram šodien paliek 46 gadi! (Aplausi.)

Un sveicam Aleksandru Golubovu, kuram šodien paliek 39 gadi! (Aplausi.)

Tagad vārds Mārim Rudzītim reģistrācijas rezultātu nolasīšanai. Godātie deputāti, es lūdzu uzmanību, lai nebūtu pārpratumu pēc tam ar to, ka kāds no jums nav piefiksējis sevi zālē. Lūdzu!

M.Rudzītis

(6. Saeimas sekretāra biedrs). Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Urbanovičs, Jānis Jurkāns, Jānis Kalviņš, Andrejs Krastiņš, Aleksandrs Kiršteins, Māris Grīnblats, Jānis Straume, Aleksandrs Pētersons, Gundars Grīnblats, Andris Tomašūns, Ruta Marjaša, Kristiāna Lībane, Kārlis Leiškalns, Edvīns Inkēns, Jānis Bunkšs, Inese Birzniece, Dzintars Ābiķis, Pēteris Apinis, Ēriks Zunda, Leonards Tenis, Jānis Rāzna, Ludmila Kuprijanova, Ernests Jurkāns, Ojārs Grinbergs, Gunta Gunnusa, Alfreds Čepānis, Viesturs Boka, Edgars Bāns, Andris Saulītis, Jānis Strods, Andris Rubins, Gundars Valdmanis, Elmārs Zelgalvis, Jānis Kazāks, Imants Liepa, Ervids Grinovskis, Jānis Rubulis, Māris Vītols, Pauls Putniņš, Viesturs Gredzens, Anta Rugāte, Roberts Zīle. Paldies!

Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Turpināsim sēdi! Vārds debatēs Jānim Mauliņam, frakcija "Latvijai".

J.Mauliņš

(TKL). Godātā Saeima! Es priecājos, ka šobrīd zālē ir tikai 21 cilvēks. Patiešām, šīs tukšpļāpas saietā nu nekāda vajadzība nav te sēdēt klāt, labāk paklausīties to pa radio, katram sēžot savā frakcijā. Tomēr jautājums jau ir ļoti nopietns, bet tas par nenopietnu ir pārvērsts. Jautājums ir nopietns tāpēc, ka Tautas kustība "Latvijai" jau ilgu laiku ir prasījusi Saeimai izdalīt līdzekļus kārtīgas lauksaimniecības un lauku attīstības programmas izveidošanai. Jūs, kolēģi, kas esat klāt, arī droši vien piedalījāties šādas prasības noraidīšanā, bet pavīdēja smīns, ka tā esot atkal tā pati komunistiskā plānošana. Šobrīd mēs dzirdējām no Gorbunova kunga atkārtojam vārdu plānošana, jāsaka, man radās cieņa pret viņu, ka atsevišķus vārdus nepadara par izsmiekla objektiem vai nepieņemamiem un lieto tagad plānošanas vietā programma — plāna vietā. Bet tas ir tā, ievadam.

Varu teikt tā, ka, paskatoties šo te lauku attīstības programmu, kas tomēr ir programma, man radās gandrīz tāda sajūta, kā pirmo reizi ienākot Saeimā un izlasot Izglītības likumu šīs Saeimas sasaukuma sākumā, un toreiz man nevajadzēja neko vairāk darīt, kā atsevišķas lietas no šīs Izglītības likuma nocitēt, lai jūs smietos. Un nemaz tas nebija domāts, lai smietos, bet lai saprastu, cik absurds ir likuma veidojums. Šim likumam, kā zināms, nav pieredzēts otrais lasījums vēl līdz šim. Tādā veidā var teikt, ka šī programma arī nepiedzīvos neko vairāk, kā tikai priekšvēlēšanu aģitācijas aģitatora lomu. Es jums tikai šoreiz nelasīšu to programmu, kur būtu arī pietiekoši smiekliem vietas, tikai atkārtošu dažus vārdus, kas ir lietoti. Nodrošināt, palielināt, realizēt, sasniegt, citā vietā, veicināšana — attīstīšana, pilnveidošana, definēšana. Un tā tas ir nepārtraukti — definē, pilnveido un sasniedz. Un neviena konkrēta skaitļa, neviena konkrēta mehānisma, kā tad tas tiks darīts. Nav atbildēts uz vienkāršiem jautājumiem, kā tas tiks darīts, kas to darīs, par cik tas būs izdarāms, proti, cik maksās un no kurienes tie līdzekļi tiks ņemti. Viss ir tikai pļāpūdeņa līmenī. Tajā pašā laikā šajā programmā ir apmēram viena piektā daļa gluži saprātīgu iestrāžu, tā varētu teikt, ja tās nebūtu apludinātas ar to ūdeni.

Tajā pašā laikā gribu teikt tā, ka es esmu lauksaimniecības nespeciālists un lauku jautājumu nespeciālists tik daudz, cik es braucu un esmu dzīvojis, un tajā pašā laikā šajā programmā es neatradu nevienu vietu, kas būtu man jaunatklājums, ko es nebūtu zinājis un ko nebūtu apcerējusi mūsu prese, ka tas tā jādara. Atkārtot to, ko prese jau ir pateikusi, nu, tas taču nav šādu programmu sastādītāju uzdevums. Un, ja to paceļ valdības līmenī, vairāk par izsmieklu no sabiedrības mēs nesaņemsim. Mēs zinām, ka jau desmit gadus Latvijas lauki pāriet uz privāto saimniekošanu, es ieskaitu arī Breša laika zemniekus, desmit gadu, un tagad mēs esam pēkšņi attapušies, ka kaut kas ir jādara, kaut kāda programma jāsastāda. Pēc kā tad mēs esam strādājuši? Un tad tikai vēl veicināt un pilnveidot. Es konkrēti gribu pieskarties tikai, piemēram, atsevišķai vietai, un tas ir, piemēram, par lauku tūrismu. Un atkal, principā it kā ievērots pareizais plānošanas princips — mērķis, ceļš uz to un ar ko sākt, nu, šis elementārais šoreiz ir, paldies Dievam, ievērots. Bet tajā pašā laikā nav nekādas konkrēto darbu uzrādes, bez tam ir tā, ka no subsīdijām 10% dos kursu organizēšanai, cilvēku izglītošanai, kā vajag uzturēt lauku tūristus. Nu, neticami! Vai tad tiešām 10% aizies kursu rīkošanai, kāpēc kursi jārīko, kāpēc neizdot mazu brošūriņu, kur viss tiks paskaidrots, atbilstoši Eiropas līmenim, nu gan gribu piebilst, ka ne jau Eiropas līmeni te meklēs tie cilvēki, kas brauks šeit atpūsties, bet gan kaut ko pilnīgi pretēju Eiropas komfortam. Protams, elementārais ir vajadzīgs, bet viņi meklēs te dabu, kas Eiropā ir ļoti grūti sastopama. Kāpēc tāda piemērošanās Eiropas standartam atkal — nesaprotami.

Nupat izsniegtajā lauksaimniecības gada ziņojumā, 1998.gada jūnijs, 60.lappusē ir tabula, kas rāda par jaunu šķirņu lopu iepirkšanu vai veidošanu. Bet mēs aizmirstam vienu lietu, ja jau vides aizsardzības un citu jautājumu ministrija ir, tai ir jārūpējas, lai nebūtu tādas aplamības, lai nenāktu iekšā mums Eiropas gaļa, kura būtībā ļoti negaršīga, neveselīga un rada hormonu saslimšanas, kuras mēs pat īsti nepamanām. Tajā pašā laikā mums te būtu vecās šķirnēs veidojami lieliski gaļas lopi, kas būtu daudz patīkamāki gan Eiropas pircējiem kā īpaša niša, garšīgāka tā gaļa būtu, un nekas tāds nav redzams, te plānots kaut kā, pilnīgi nezinu, kā tas ir plānots, ne aizsargājot cilvēku, ne vidi. Vides ministrija nebūtu... varbūt būtu jādomā par Latvijas nepiesārņošanu tieši šādā aspektā. Te gribētos teikt tā, vai nu pilnīgi vienaldzīgi ir cilvēkiem, kas to sastādījuši, Latvijas karti, jo katrai Latvijas vietai ir savas problēmas. Vai zina, ka Krāslavas rajonā ir viena būtībā īsti nopietna ražotne. Par to vajadzēja konkrēti runāt kaut ko, ka tā ir programma, uzrādīt konkrēti, kurā vietā kas un kā jādara.

Jūs teiksit tā, tādā vispārējā programmā nevar konkrētību darbūt, jo tur ir vispārējie principi, nu, tie principi, visiem ir zināmi, visi gaidīja no programmas konkrēto īstenošanas sviru uzskaiti, konkrēto vietu uzskaiti, kur kaut kas ir vajadzīgs un tā tālāk. Kāpēc, piemēram, profesors Grinovskis var uzrakstīt tā par vispārējo problēmu, ka visi uztver kā kaut ko konkrētu un skaidru. Un kāpēc nav pieaicināts Grinovskis kaut vai varbūt pateikt, ka nedrīkst tādu frāžu vārstījumu dot kā Saeimas, kā valdības dokumentu. Premjers nupat teica no rīta, ka nekad Latvija laukos nevarēs dot tādas subsīdijās kā Eiropas valstīs. Mēs pirms kāda gada dzirdējām, ka, piemērojoties Eiropai, mums vispār subsīdijas lauksaimniekiem jāņem nost. Nu galu galā, kas tas ir? Kurš melo? Kāpēc tāda nesaskaņa? Tas tik rāda līmeni, cik mums ir informēta valdība, viena valdība tā, otra tā. Vienreiz pamatjautājumā es saskatu, ka subsīdijas ir pamatjautājums lauksaimniecībā, ja pamatjautājumā vienreiz saka tā un otrreiz pilnīgi pretēji, tad kaut kas nav kārtībā ar mūsu valsts varu. Un galu galā kāds tad man ir pamats ticēt, ka tas, kas te ir uzrakstīts, arī ir uz kaut kāda nopietnības pamata. Un tajā pašā laikā man jāsaka, ka mēs balsosim par šīs pirmās iestrādes atbalstīšanu, jo tajā, kā jau teicu, viena piektā daļa tomēr ir kaut kā derīga. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Gundars Valdmanis, pie frakcijām nepiederošs deputāts.

G.Valdmanis

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Prezidij! Sadarbības padome! Tas pakalpiņi! Tauta! Šitanī momentā, kad mēs it kā runājam par tautai svarīgu koncepciju, Saeimas sēdē sēž seši bijušie vienībnieki un 24 citi. 30% no Saeimas deputātiem piedalās šitai tautai ļoti svarīgajā sēdē.

1972 gadā ap šo laiku mani dižais Ojārs Blumbergs uzaicināja uz savu biroju kopā ar vienu angļu runājošu liecinieku, lai paskaidrotu, kāpēc mūsu attiecības bija tik ātri atšālējušās, jo es ticēju, kad es viņam palīdzešu Latvijas ekonomiku ātri sakārtot, un nekas nebija gājis uz priekšu. Un es tad nolēmu braukt uz Latviju palīdzēt uz vietas, un mani divas nedēļas ignorēja. Ojārs angļu valodā skaidroja, ka viņam 65 cilvēki pilnu laiku strādā, lai izlemtu, kā vislabāk Latvijas ekonomiku graut, un viņam papildu komanda, ko viņi sauca par "burbuļpūtējiem", 22 cilvēku sastāvā sniedza gudrus burbuļus tautai. Burbuļpūtēji, es tur piedalījos un skatījos, kā mēs gudri taisījām, kad ir tāda un tāda problēma, kur vajadzētu tā un tā analizēt, kad vajadzētu konsultācijas, tad vajadzētu studijas, tad vajadzētu apskatīt, ko dara citās zemēs, tad vajadzētu uzrakstīt projektu plānu, tad vajadzētu uztaisīt vēl kaut ko, un es bieži viņam prasīju: "Puiši, cik ilgi ies?" "O, septiņi gadi, astoņi gadi!". Viņi šitos burbuļus deva Jānim Vaivadam, un tā it kā tika izstrādātas kaut kādas tautas koncepcijas.

Šodien pie mums atnāca premjers Krasts, atnāca slavenais Anatolijs Gorbunovs, un mums pūta burbuļus. Kā Jānis Mauliņš jau teica, veselu čupu vārdus. Es domāju, tos vārdus būtu varējuši ielikt kādā cementa maisītājā un ņemt ārā pēc kārtas. Problēmu analīze, rīcības mehānismi, konsultācijas, konferences, konsultanti, iestrādes, attiecības, reformas rīcību programmas, mehānismi, dzīves realitātes, projekti, mērķtiecības, efektivitātes, studijas, pirmsnoteikšanas plānošanas, mērķdotācijas vairākas... Burbuļi! Un 65 cilvēki mūsu tautas ekonomiku ir jau tā sagrāvuši, ka lielāko daļu tautai nav ko ēst. Bet mums pūš burbuļus.

Vakar pie Brīvības pieminekļa divi pirmie "Tēvzemei un Brīvībai" runātāji runāja tieši par to lēmuma projektu, ko Tālavas taurētājs, ko jā, nē, miniet vēl... Kopā ar vienīgo tēvzemieti, kas ir turējis savu vārdu, un kopā ar opozīcijas deputātiem iesniedza Saeimai. Un neviens tēvzemietis to dokumentu neparakstīja. Tad viņi vēl to vilcināja no aprīļa līdz šim.

Sēdes vadītājs.

Valdmaņa kungs, lūdzu, runājiet par lietu!

G.Valdmanis.

Es runāju par mūsu meliem un nedarbību, ka nesaskan mūsu vārdi ar mūsu darbībām. Maldi un putas! Tur nekas labs nav, mīļie kungi, ko mums Krasta kungs un Gorbunova kungs, Rāviņa kungs un citi runāja. Tad, kad vajadzēja laukus graut, ļoti viegli. Kolhozi ātri jālikvidē. Hei, kredītprocentiem jābūt 10% vai vairāk mēnesī. Atnāk Šķēles kungs, kas garantēja, ka neviens latviešu zemnieks nedabūja samaksu par savu produkciju. Viņš paņēma pārstrādes monopolu, un latviešu lauksaimnieki gandrīz neko nedabūja par savu produkciju. Viņš atnāca un teica kopā ar mūsu godājamo Kiršteina kungu, ka mums vajag tūlīt, pirms janvāra, brīvo lauku tirgu Eiropā, Baltijas valstīs, lai mēs tiktu Eiropā. Un kad Tālavas taurētājs pacēlās un teica, nē, ka Miervaldim jāmostas, tad viņš bija Latvijas vislielākais muļķis. It kā to vajadzēja tūlīt. Un kur ir Eiropas Savienība? Tālu, tālu prom. Bet kur ir posts mūsu laukiem? Tuvu, tuvu, ļoti tuvu. Bet mums it kā augsti godājamais pirmais sekretārs, kas tik daudz cīnījās par Latviju, draudēdams cilvēkiem pat ar nāvi par to neatkarību, viņš mums stāsta, ka mums vēl vajag studēt un domāt, kā rīkoties lauku labā. Tā būtu kļūda. Atvelk vēl savus pakļautiņus, kas mums stāsta, ka lauku kultūra un vide ir jāsargā. Bet mēs to iznīcinām. Mēs to zinām. Laukiem ir spējis atņemt transportlīdzekļus, skolas slēdz, slimnīcas laukos slēdz, pašvaldībām nav naudas. Bet nē, ar vārdiem mēs visu darām labu. Un ar darbiem darām visu ļaunu. Mēs esam bagāta valsts vēl šodien. Dievs nevienam citam nav devis tādus tranzīta ceļus, kas varētu mums tik daudz pelnīt. Visu gadu laikos mūsu zeme ir bijusi ražīga, un mūsu tauta ir spējusi dzīvot un labi dzīvot no tās zemes. Un tikai šodien kaut kāds brīnums, mēs to nespējam.

Ojāra Blumberga 65 cilvēki ir smagi iestrādājuši mūsu ekonomikā. Un jūs redzat, burbuļu pūtēji, kas šeit, it kā tēlo valsts vīrus. Atnāk un pūš burbuļus! Stāsta mums, ka mēs nevaram atļauties Eiropas Savienības dotācijas. Atvainojiet, mēs nevaram neatļauties. Jo Eiropa itin neko nezaudē, ka viņi dotē savus lauksaimniecības produktus par 700 procentiem, jo tas nāk tūlīt atpakaļ valsts budžetā. Ko mēs nevaram atļauties, ir ēst citu cilvēku pārtiku un nestrādāt. To ikkatrs muļķis un idiots zina. Bet tikai dažiem pirmiem sekretāriem — viņiem tas nav jāzina. Viņiem ir ticis partijas skolās iemācīts, ka viņiem ir jāzina tikai savu mērķi un par to jānoklusē. Un mērķis šodien ir Latvijas tautas iznīcināšana. Viņi mums stāsta, ka bez dotācijām. Gan jau mūsu lauksaimnieki spēs konkurēt pasaulē. Kā viņi spēs? Bez 700 procentu dotācijas, ko dabū eiropietis tanī pašā tirgū? Cik daudz laika vajadzēja, lai uzliktu zemes nodokli ar steidzamību? Cik daudz laika vajadzēja, lai uzliktu laukiem civilapdrošināšanu? Cik daudz laika vajadzēja, lai uzliktu lauksaimniekiem akcīzes nodokļus uz benzīnu un citām lietām? Cik daudz pat debates Saeimā vajadzēja, lai atņemtu lauku rajoniem dzelzceļus? Un tad atnāk pie mums un lielās, ka mēs atjaunosim lauku ceļus. 12 miljoni latu gadā. Atjaunot lauku ceļus, 98% no izdevuma nāk atpakaļ valsts budžetā. Ja būtu atnācis Gorbunova kungs un runājis par 600 miljoniem lauku ceļu attīstības programmu, kas izmaksās budžetā 12 miljonus, varētu kaut ko saprast. Atnāk pie mums Šķēle un Kreituss ar bezdeficīta budžetu, bet nav bezdeficīta budžeta. Ir 35% vairākums ienākumos. Un mēs būtu varējuši katram latvietim, katram budžeta postenim izdot divas reizes vairāk, jo 70% no tās naudas, ko mēs būtu izdevuši vairāk, būtu nākuši atpakaļ budžetā, un mums būtu bijis bezdeficīta budžets. Un tas bērns, kas nevar iet skolā tāpēc, ka viņam tā valsts palīdzība ir tāda, ka viņš nevar nopirkt to grāmatu vai tās drēbes, vai to ēdienu, ka viņam ir kauns iet skolā. Viņš nebūtu iznīcināts. Viņam vēl būtu dzīvesspēja. Tā māmuļa, kas staigā uz Čakas ielas, lai varētu savam bērnam dot ēst, viņai tas nebūtu jādara.

Bet godājamie pirmie sekretāri sēž un mums burbuļus pūš! Mēs astoņus gadus esam burbuļus pūtuši un ēduši. Tauta grib kaut ko īstu. Paldies Dievam, ka mēs esam visi atlaisti ar 1.novembri. Un Dievs dod, ka lielākā daļa no ministrijas cilvēkiem tiks atlaista ar 1.novembri. Ir iespēja, ka tauta atmodīsies un izvirzīs savus kandidātus tam vienam sarakstam, kur ir vieta viņu kandidātiem, un ne kaut kādu finansistu kandidātiem. Ne kaut kādu komunistu, čekas, partijas kandidātiem. Tas ir tautas kopas "Brīvība" trijotnei. Ir tāda cerība. Vakar, Doma baznīcā sēdot, divi arhibīskapi man sniedza roku. Un ir katrai baznīcai lūgts, lai palīdz izvirzīt tos kandidātus. Ikkatram kultūras namam Latvijā ir bijis lūgts, lai viņi nāk palīgā izvirzīt tos kandidātus. Ikkatrai sabiedriskajai organizācijai, lai viņa to dara. Mums ir jāizvirza goda cilvēki. Ne tādi, kas sav godu pārdeva, lai strādātu okupantu labā, un šodien mums dod putas un maldus akcijas rīcības vietā. Tauta, saprotiet, ka jums ir tikai oktobrī iespēja izmainīt šos, kas šeit sēž. Jo mēs neviens nekam nederam. Mēs nespējam šito pūli iekustināt. Mēs ar Ozoliņu esam par maz. Mēs esam divi, kopā ar Tautas kustību "Latvijai", mēs esam tikai ducis. It kā meitenēm vajadzētu būt žēlsirdīgām, it kā rūpe par bērniem. Es sēžu demogrāfiskā komisijā, un tur tie vārdi plūst. Vai mēs tos 25 santīmus iedosim tagad vai vēlāk. Kad es saku, ka mēs nevaram tā sākt, ka mums ir jāsāk, kas ir vajadzīgs, lai mūsu bērnu izaudzinātu, lai viņš varētu būt peļņas spējīgs, nodokļus maksāt spējīgs. Nē, tas ir aplami, mūsu Sadarbības padome to nelaidīs cauri.

Un jūs, godātie kungi, kas iet pie Brīvības pieminekļa un neizprotat, ka tauta par jums ņirgājas. Viņa saprot to spēli, viņa zina, kas jūs tādi esat. Rāviņa kungs, es jūsu vietā sen būtu no tās ministrijas aizgājis. Un pateica, ka viņi nekā nespēj.

Gorbunova kungs, jūs sen būtu nolūdzis savus grēkus un aizgājis no valdības. Jūs, pirmie sekretāri, jums vajadzēja būt apmierinātiem ar to, ka tauta jūs netaisījās tad sodīt par to, kas notika okupācijas laikā. Bet tauta jūs droši sodīs par to, kas notiek tagad, it kā atjaunotās brīvības laikā. Putas un maldi, un vēl putas un maldi! Un nekas reāls nenotiek. Mums ir nauda, katru posteni budžetā pavairot pa divi. Kur ir Zīles kungs? Ko mēs atnākuši un pateikuši, ka mēs dotēsim laukus tagad? Ko mēs garantēsim — lauksaimniekam cenas? Bet, nē, atnāk ar lielu priekšspēli no Jelgavas ar dokumentu. Es domāju, ka profesors Grinovskis to papīru pat nelietotu mazmājiņā. Putas un maldi! Un mēs it kā tautu ar tiem sargāsim. Nāk un tauta lūdzas, saprotiet, ja mēs to neizdarām tagad, tad mēs vēl vienu piekto daļu no vienas paaudzes iesim postā. Vēl četrus gadus, ja mēs neizmainīsim to, kas tagad notiek. Ejiet pie jūsu mācītāja un prasiet, lai viņš jums dod vadību izraudzīt to kandidātu. Ejiet pie jūsu sabiedriskās organizācijas! Ejiet pie jūsu kultūras nama! Ejiet pie jūsu draugiem! Izvirziet tos kandidātus, jo jums ir tā laime, ka šogad bez asinīm, bez dakšām, bez kaut kādas revolūcijas visi šeit mēs esam atlaisti ar 1.novembri. Atrodiet mums prātīgus un labus atvietotājus! Lai Dievs būtu ar jums! (Aplausi)

Sēdes vadītājs.

Jānis Ābele, frakcija "Latvijas ceļš".

J.Ābele

(LC). Godājamais priekšsēdētāj! Godājamais Prezidij! Godājamie kolēģi! Ir pagājuši tieši deviņi mēneši, kopš iepriekšējās ārkārtas plenārsēdes par Lauksaimniecības likuma izpildi, tas ir, kura notika 10.septembrī 1997.gadā. Šajā laikā ir dzimusi Latvijas lauku attīstības programma. Nav svarīgi, labāk vai sliktāk. Bet dzimusi. Kur lauku attīstības problēmas skatītas kopumā, ne katra atsevišķi.

Šodien esam sanākuši raudzībās, kā teiktu senie latvieši, lai izvērtētu, ko ir dzemdējusi, ko ir izstrādājusi Vides un reģionālās attīstības ministrija, Zemkopības ministrija un Ministru kabinets kopumā. Šīs programmas realizācija lielā mērā ir atkarīga no mums — Saeimas deputātiem. Protams, ne jau tiem, kas uzstājās ar neproduktīvu visa nomelnošanu, tātad graujošo kritiku, kā to darīja iepriekšējie runātāji, bet gan ar kritiku, kas virzīta šīs programmas pilnveidošanai un uzlabošanai.

Tāpat šīs programmas realizācija ir atkarīga no attiecīgām ministrijām, it sevišķi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Zemkopības ministrija un Ministru kabineta kopumā. Patīkami, ka beidzot esam izkāpuši no ļoti šauras lauksaimniecības izpratnes rāmjiem, kur lauksaimniecību saprata kā tradicionālu ražošanu ar lopkopības, zemkopības dominanti. Esam sākuši (vajadzēja gan agrāk) uz lauksaimniecību skatīties daudz plašākā izpratnē, kur tradicionālā lauksaimniecība ir tikai lauku saimniecības struktūrdaļa.

Lauki ir dzīves un relaksācijas telpa ar noteiktām ētiskām un estētiskām vērtībām. Tie ir nācijas saglabāšanas un attīstības vieta. Šajā aspektā ļoti svarīga ir netradicionālā lauksaimniecība. Ne jau dažreiz sludinātās strausu fermas, bet gan Latvijas klimatiskajiem apstākļiem piemērotās ražotnes. Kā ekoloģiski tīra lauksaimniecības produkcija, dažādu Latvijas apstākļiem piemērotu eksotisku kultūru un dzīvnieku audzēšana, kā dzērveņu, ārstniecības augu, sēņu, vēžu un daudz kā cita.

Tāpat svarīga nozīme lauku attīstībā ir lauku tūrismam. Vēl piecus, sešus gadus atpakaļ atsevišķi profesori un viņu ietekmēti politiķi sludināja par bada iestāšanos Latvijā. Tieši šā bada sludināšana izraisīja būtisku lauksaimniecības ražošanas krīzi, no kuras mēs pēdējā laikā sākam iziet.

Ir ļoti patīkami, ka 1997.gadā spējām sevi nodrošināt ar pašražotu maizi un 1998.gadā, iespējams, nodrošināšim sevi ar pašražotu cukuru. Valdībai tagad ir jārisina daudz jaunu problēmu. Jārisina, kā nodrošināt izaudzētās produkcijas uzpirkšanu un savlaicīgu samaksu zemniekiem par šo produkciju. Jāveido saražotās produkcijas eksporta filozofija un politika, kā arī jāpārtrauc tās produkcijas imports, ko spējam saražot paši. Zemnieki vēl arvien prasa, kad beidzot tiks sakārtota muita un Latvijas tirgu nepārpludinās dažāda veida kontrabanda ar visai apšaubāmu kvalitāti.

Svarīga nozīme lauku attīstībā ir jāierāda izglītībai, jo perspektīvā darba tirgū tiks pieprasīti izglītoti cilvēki. Lēni noris izglītības reforma, it sevišķi lauku skolu pārkārtošana, lai tās pēc satura un formas atbilstu laikmeta prasībām, kur teorētiskās zināšanas tiktu apvienotas ar attiecīgu materiāli tehnisko bāzi praktisko iemaņu apguvei.

Te problēmas ir ne tikai lauksaimniecības skolām, bet arī Lauksaimniecības universitātei ar savu valsts mācību pētījumu saimniecību "Vecauce". Šobrīd mācību pētījumu saimniecība "Vecauce" ir unikāls mācību pētījumu centrs ar lielu reljefa un augšņu daudzveidību. Tā ir daudznozaru saimniecība, ideāla Latvijas lauksaimniecības un ne tikai studentu prakses vieta. Saimniecība apsaimnieko ap 2400 hektāru zemes, no kuriem 1415 ir valsts zeme, no kuras aptuveni 1000 hektāru ir izpirkti par valsts naudu. Ņemot vērā Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību saimniecības "Vecauce" ietekmi uz lauku attīstību, ir nepieciešams lauku attīstības programmas lauku realizācijas gaitā izstrādāt "Vecauces" darbības nodrošināšanas mērķprogrammu, lai saimniecība saglabātu savu daudzprofila raksturu un varētu kalpot kā mācību, tā pētniecības bāze studentiem un arī zinātniskajiem spēkiem.

Izstrādājot lauksaimniecības subsīdiju projektu 1999.gadam, vairāk jārūpējas, lai finansu resursi neaizplūstu uz Latvijas attīstītākajiem novadiem, bet tiktu vienmērīgi sadalīti pa visu Latviju. Varbūt jāizstrādā jauna lauksaimniecībai un laukiem atbilstoša subsīdiju filozofija un politika, virzīta uz Latvijas perspektīvu 21.gadsimtā kā attīstītu valsti un visu Latvijas nozaru mērķtiecīgu, vienmērīgu attīstību. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Edgars Bāns, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcija.

E.Bāns

(DPS). Godātie deputāti! Es domāju, ka lauku ļaudis šodien atzinīgi var novērtēt to, kas ir padarīts šā jautājuma iekustināšanā, kā inženieri saka: no apakšējā "nāves" punkta. Tālāk sekos darba cikls, kad varēsim sākt kaut ko domāt, kā darīt un ko darīt.

Nepareizi būtu novērtēt galīgi šo padarīto darbu no pagājušā gada 10.septembra, ka tas ir tukšs darbs. Tā tas nav! Koncepcijā ir ielikti konceptuāli jautājumi, un tas jau kaut ko liek secināt. Mēs varam secināt, kā darbs ir virzāms tālāk. Bez šaubām, nav izpildīts pagājušogad pieņemtais lēmums, kur ir uzdots izstrādāt pašreizējā stāvokļa novērtējumu, ilgtermiņa mērķu un uzdevumu problēmas, kas ir šajā attīstības programmā, metodes un līdzekļus kritisko sociālo un ekonomisko situāciju novēršanā nav, nav nemaz vai ir aizskartas tikai virspusē. Tāpat šinī koncepcijā nav daudz tādu jautājumu kā Latvijas Hipotēku un zemes bankas budžeta līdzekļu sadalīšana, kā kreditēšanas mehānisma pilnveidošana un tā tālāk un tā tālāk. Bet tas jau ir jautājums pie kā ir jāstrādā. Gribu pateikt to, ka Zemkopības ministrijas izstrādātā lauku attīstības koncepcija, kas ir ietverta šeit ļoti virspusēji, šie jautājumi ir risināti plānveidīgi, un tie pie šīs programmas risināšanas mehānisma būtu vēl jāpilnveido un jāpieliek klāt kā risinājuma mehānisms.

Kāda tad ir lauksaimniecības situācija? Jāsaka, ka pirmās iezīmes, ka lauksaimniecība ir spērusi pirmos soļus produkcijas ražošanas palielināšanā atsevišķos produkcijas veidos, ekonomiskā situācija laukos ir kritiska. Kaut vai tas, ka pēc lauksaimnieciski ekonomiskā kopaprēķina lauksaimniecības produkcijas novērtējums, galarezultāta novērtējums šajā vērtībā ir samazinājies pēdējā gadā par 2%, bet izlietoto resursu un pakalpojumu kopvērtība ir pieaugusi par 10%. Tātad paskatieties, 12% starpība! Tas nozīmē to, ka atsevišķas saimniecības ir uz bankrota robežas. Tāda ir situācija. Pagājušajā gadā par 5,6% ir samazinājusies samaksa par realizēto produkciju. Tas ir ļoti nelabvēlīgi. Pavērtēsim tālāk, kādi tad ir ienākumi uz vienu nodarbināto vai uz vienu lauksaimniecībā izmantojamo hektāru?

Pēdējos trijos gados tā līkne iet uz leju abos rādītājos. Trijos gados ienākumi uz vienu nodarbināto gadā, vai tie praktiski ir lauksaimniecības ģimenes ienākumi, ir samazinājušies no 678 latiem uz 489 latiem. Un pēdējā gadā šis kritums ir 20%. Pavērtējiet, cik viena ģimene gadā nopelna! Un tas,ka par 4,23 Ls pagājušajā gadā ieņēmumi pārsniedz izdevumus, parēķiniet, 20 hektāru saimniecībai tie ir 80 lati. Ko ar 80 latiem var izdarīt?

Jāsaka, ka, izanalizējot šīs problēmas, gan arī Zemkopības ministrijas programmu, gribētos pateikt, ka akcents tomēr ir jāliek uz to, ka trešdaļai Latvijas iedzīvotāju ir jādzīvo laukos, un jādara viss iespējamais un izpildes mehānismā tas ir jāiestrādā, lai laukos iedzīvotāju skaits nesamazinātos, bet pieaugtu. Kā to izdarīt, tas ir diskutējams jautājums, bet katrā ziņā jāsāk ar jauniešiem. Nevar ļaut jauniešu aizplūšanu no laukiem. Šeit ir jādara viss iespējamais, lai jauniešiem palīdzētu iesakņoties lauksaimniecībā. Vai tā būs lauksaimnieciskā ražošana vai kāda alternatīva nodarbošanās, vai tā būs kultūra vai izglītība, bet katrā ziņā jauniešiem ir jādod prioritāte.

Nākošais jautājums, ko es gribu akcentēt, ir tas, ka šajā programmā lauku vides attīstība nav iedomājama bez lauksaimnieciskās ražošanas. Tam ir jābūt pamatu pamatam. Nu nevar Latviju pārvērst par tūrisma rezervātu, kur lasīsim tikai dzērvenes un sēnes un varbūt būs vēl kāds koks, kur 2300.gadā uzkāpt pēdējam latvietim. Zinātnieki ir aprēķinājuši pie šīs demogrāfiskās situācijas, ka 2300.gadā vienīgais latvietis būs muzeja eksponāts. Ko darīt tālāk?

Es domāju, ka Rāviņa kungs jau ļoti zīmīgi pateica, ka šī specializācija laukos ies dziļumā. Lieli saimnieki specializēsies vai lielgruntnieki, kā tautā saka, atsevišķu produkciju ražošanā, jo tā var saražot lētu produkciju un konkurētspējīgu produkciju, kā arī iegūt lielāku ražību.

Bet ko darīt ar mazajiem? Vai mazajiem ir jāiznīkst? Vai jāatstāj viņi pilnīgā neziņā? Domāju, ka vajadzīgs valsts atbalsts, kāds tiktu sniegts šiem ražotājiem, būtu jāpadomā par to, kā šo mazo izaudzēto produkciju, atceraties, mēs izdzīvojām ar vienu gotiņu kolhoza laikos ģimenes un nenomira badā, nabagi bijām, bet nenomirām badā! Var izaudzēt kartupeļus, dārzeņus vai kaut ko citu, alternatīvos produktus, un to tad nu vajadzētu šiem lielajiem kooperācijas ceļā pārstrādāt, lai mazajiem kāds santīms ienāktu, par ko izskolot bērnus. Tādai vajadzētu būt taktikai. Kā to realizēt, par to ir jādomā, jādomā un jādomā. Nevar būt tā, ka alternatīvā lauksaimniecības produkcija izglābs visus. Neizglābs. Ja viens nodarbosies ar dzērvenēm, ne katrs to mācēs, un ja visi nodarbosies, tad tās dzērvenes arī vairs nebūs vajadzīgas. Tā ka te bilance ir jāievēro un līdzsvars arī ir jāievēro.

Nākošais jautājums ir, bez šaubām, par lauksaimniecības modernizāciju. Par to ir runāts vairākkārtīgi, ka, ja mēs nemodernizēsim lauksaimniecību, šīs subsīdijas 30% apmērā par tehnikas iegādi ir tikai sākums. Tam ir jāiet dziļumā. Tam ir jābūt tā saucamajam valsts atbalstam, lai lauksaimniecība varētu strādāt ar jaunām tehnoloģijām, un tikai tad var kāpināt ražas un lopu produktivitāti, ja maina tehnoloģiju. Tas ir viennozīmīgi jau pierādīts. Mazajam zemniekam un vidējam zemniekam nav mazsvarīga arī iekšēja tirgus aizsardzība, lai viņu produkcijai būtu kur likties, jo tagad cūkgaļu vairs pārstrādes uzņēmumi neņem pretī, un cūku audzētāji nezina, ko darīt. Tā ir tirgus aizsardzība, un tam ir jābūt vienmēr, cik liberāls arī tirgus nebūtu.

Par valsts atbalstu. Uzskatu, ka valsts atbalsts ir jādod tiem, kas ātrāk to var ieguldīt ražošanā un ražošanu kāpināt. Ja pašreizējā momentā varbūt vēl dažus gadus ir jādod visiem zemniekiem, lai izdzīvotu, tad nākotnē šim valsts atbalstam ir jābūt kā kāpitālieguldījumiem, lai ar pievienotās vērtības kāpinājumu varētu palielināt šo ieguldīto pievienoto vērtību, tas ir, kapitāla ražīgums, un tam tā ir jābūt, savādāk būt nevar. Otrs darba ražīguma rādītājs, bez šaubām, ir saražotā produkcija, cik vien zemnieks var saražot patērētājiem. Ja Latvijā tas 8 — 9 tonnas, tad Dānijā tas ir 180 tonnas. Tad, lai mēs tiktu Eiropā, ir jāparēķina, kādai modernizācijas pakāpei mums ir jābūt lauksaimniecībā.

Par cenām un par tirgiem. Cenas, bez šaubām ir jānosaka ar ekonomiskām metodēm, nevis ar administratīviem pasākumiem, bet katrā ziņā ir jādomā, kā ieņēmumi pārsniegs izdevumus, lai būtu kaut minimāla rentabilitāte.

Lietuvā pagājušajā gadā piena rentabilitāte bija 17%. Mums ap nulli. Ir atsevišķas saimniecības Lietuvā — Paskvāles rajonā, kur piena rentabilitāte ir 80%, kur graudus nepārdod, bet visus patērē lopkopībai. Par lopkopību runās vēl citi lauksaimnieki, tā mums pašreiz ir uz katastrofas robežas. Šeit par valsts atbalstu ir jādomā, kā to ieguldīt, lai tas nāktu ātrāk atpakaļ.

Bez šaubām, nav tāda nodaļa aizskarta šajā nacionālā līmeņa programmā kā lauku iedzīvotāju, kā to teikt, dzīvesvietu labiekārtošana. Nevis apstādījumi un puķes, nevis ainava un vēl par ko te sapņo daudzi un māca, kas atbrauc no Eiropas, es domāju, ka Latvijas ainava ir labi noaudzis rudzu lauks līdz ceļa grāvim un skaisti ziedošs kartupeļu lauks, tā ir Latvijas dabas ainava, un tāda tā arī būs, ja ne šodien, tad nākotnē. Bet jādomā ir par kaut ko citu, ka daudzi dzīvokļi, kas bija labiekārtoti, tagad ir pamestā situācijā, apkures nav, kanalizācija nedarbojas, vietām pat nedarbojas ūdensvads un šajā programmā, nu vismaz konceptuāli, ir daudzi dzīvokļi, kas bija labiekārtoti, tagad ir pamesti, apkures nav, kanalizācija nedarbojas, vietām pat nedarbojas ūdensvads, un šajā programmā nu vismaz konceptuāli izšķir... izšķir daudzi citi jautājumi — pagasta attieksme pret šo jautājumu risināšanu, kā viņi prot cilvēkus mobilizēt, un ja ir tāda situācija, ka nepļauj pat, kā Raimonds Pauls dzied savā dziesmā, ka nespēj noplūkt nātres, kas uz sliekšņa aug, ja tik tālu aiziet, tad, bez šaubām, kādas te subsīdijas palīdzēs? Te vienkārši ir cilvēkiem jādara tas, kas viņiem ir jādara. Un par šiem jautājumiem es domāju, ka koncepcijā ir jāpaplašina un jāpapildina.

Visbeidzot man gribētos pateikt tā, ka arī Krasta kunga šīsdienas ziņojums nu viesa tādu cerīgu ieskaņu, ka tomēr par šiem jautājumiem valdība sāk domāt un risināt šos jautājumus, tie nav tika viegli risināmi, un tie, kas šodien nu galēji... kā to teikt... laukos viņas sauc par žogu vārnām, kas atlaižas apdzīvotā vietā un ķērc tikai... jādod ir konstruktīvi priekšlikumi. Mauliņa kungs jau arī varēja atnākt uz komisijas sēdi un ierosināt kādu konstruktīvu priekšlikumu. Mēs labprāt pieņemtu un uzklausītu, kas tas ir. Un vēl jau nav viss pagājis. Vēl jau šie risinājumi, katru gadu šī programma ir jāpapildina, jāpilnveido, un vēl savus priekšlikumus var iesniegt, un tos var ņemt vērā. Un tāpat mēs zinām, ka šīsdienas Saeimas ārkārtas sēde neatrisinās visus jautājumus, un mēs ceram, ka mēs rosināsim lauku iedzīvotājos aktivitāti, ka viņi arī mums rakstīs, liks priekšā, ko un kā darīt, lai pie visas tās situācijas, kāda mums ir, mēs ātrāk pārvarētu šīs problēmas. Ir jādomā, ko darīt, nevis vienkārši jākritizē viss no sākuma līdz beigām, lai pateiktu.... Nu es domāju, ka tas vaimanāšanas laiks ir pārgājis jau mums, un mēs spējam jau konstruktīvi risināt jautājumus, un paldies tiem ministriem, kas pie šī jautājuma ir strādājuši, visām ministrijām, liels paldies viņiem par šo jautājumu, ka vismaz mēs iekustinājām šo jautājumu no tāda miera punkta.

Es izsaku cerību, ka kopējiem spēkiem mums izdosies atrisināt, un lauku iedzīvotāji mums arī panāksies soli pretīm un dos savus priekšlikumus. Nevar visu gaidīt, kā tas bija agrāk. Un atceraties, ka visus jautājumus... kas jau atceras lauksaimniecību... tie atcerās, kad profesors Špoģis kļuva par lauksaimniecības ministru, viņš tieši sāka ar sociālo jautājumu risināšanu. Nu tie bija citi laiki, bija citas naudas un tā tālāk, tagad ir drusku prātīgāk tie jautājumi jārisina, mums nav ko kurienes tādas naudas ņemt, bet, bez šaubām, ja cilvēkam būs laukos labi, nekur viņš prom nebēgs. Un nav jau kur bēgt. Rīgā jau arī tās vietiņas nav vairs. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Modris Lujāns, Tautas saskaņas partijas frakcija.

M.Lujāns

(TSP). Cienījamie kolēģi! Patīkami bija noklausīties lauksaimniecības ēnu ministra Bāna kunga uzstāšanos. Mani vienmēr sajūsmina tas, ka mums ir kaut kāds tāds nedaudz īpatnējs domāšanas veids. Mums proponēja patiešām vai nu kolhozus... individuālā saimniecība, un tagad mēs runājam pat mistiski tikai par lauksaimniecību, ko mēs gribam izdalīt ārā no valsts kopējās ekonomikas. Es drīzāk uzskatu, ka mums ir jāattīsta simbiozā sistēma, ja mēs, Bāna kungs, kaut vai paņemtu simts kilometrus no Rīgas jūras līča, kur ir zvejnieku saimniecības, šo simts kilometrus.... nemaz nevajag simts kilometrus, pietiek desmit kilometru robežu nogriezt gar krastmalu, cik daudz paliktu it kā tās teritorijas, kur mēs proponēsim to tīro lauksaimniecību. Latvija ir pārlieku maza, un mums ir jārunā par simbiozes sistēmu. Ir jārunā par to, ka ja patiešām šinī reģionā ir labāk attīstīt tūrismu, tad valstij un arī pašvaldībām ir jākoncentrējas uz to. Ja šinī reģionā ir labāk veicināt tranzīta sistēmu... jā, papildus varbūt būs lauksaimniecība... Bet šodien lauksaimniecība, kolēģi, būsim reālisti, lielāko tiesu ir dotācija. Neviena paša... lauksaimnieciska saimniecība, kas tīri funkcionē uz tiešo produkcijas izveidi, ir nerentabla. Un tā savā veidā ir naturālā saimniecība. To pašu var apstiprināt tie kolēģi, kas paši ir lauksaimnieki, kuriem ir pašiem savas saimniecības. Un beidzot sapratīsim to.

Tāpat es gribētu vēl pievērst uzmanību un man gribas izteikt pateicību patiešām ministriem, kuri sāk veidot jau šādas konkrētas programmas. Ir cita lieta. Es uzskatu, ka varbūt Gorbunova kungs savā veidā ir par maigu, ir jānīcina ārā miestiņu politika, miestiņu domāšana, un patiešām, kā Bāna kungs teica, ja ir tikai dziesma, ko var padziedāt, ka nātres aug, tad ir, piedodiet, Gorbunova kungs, jums kā vides un reģionālās attīstības ministram ir tiesības noņemt to padomi. Ielieciet vietvalžus. Ir jārada dinamika, nevar gaidīt to, kamēr tanī miestiņā desmit, piedodiet, alkoholiķi, izdomās, ko viņi darīs un beigs raudāt. Ir jāaktivizē dzīve, ir jāvirza uz priekšu. Un tā ir arī ministru rokās. Nav jābaidās pieņemt nepopulārus lēmumus, bet ir tas vajadzīgs, pietiekami daudz nāk arī informācija par konfliktiem starp vietējo pašvaldību un pilsētu, ka notiek vienkārši ķīviņi, kas aptur normālu ekonomisko attīstību.

Tālāk. Pie reizes arī, ka veidojas jau šī kopaina, tad ir jārisina par to, kā piesaistīt šajos reģionos biznesa kapitālu, lai atvērtu jaunas darba vietas. Bāna kungs, šeit ir to jauniešu vieta, tad viņi ies uz tām vietām, kur būs kaut vai, piedodiet, tas pats benzīntanks, bet viņš tad saņems vismaz normālu atalgojumu, tad viņš nebrauks prom uz Rīgu, jo citādi tanī miestā labākā gadījumā viņš var iet strādāt par 30 latiem, un dabiski, ka par 30 latiem šodien tur nevienu jaunieti vairs nepiesaistīs.

Tāpat arī ir jāsaprot konkrētā aina, kuri ir bezperspektīvie reģioni. Arī tādi ir, un nav jākautrējas. Tad tur ir jāmāk un jāveido kaut kāda sociālā aizsardzība. Papildu sociālā aizsardzība, lai šie cilvēki varētu vismaz izdzīvot, kamēr notiek paralēli ieslēgts mehānisms uz viņu pārkvalifikāciju. Tajā skaitā ir ļoti spēcīgi jāskaidro un jāsit cauri domāšanā tas, ka ir nepieciešama jauna domāšana, neviens vadonis, neviena partija nevarēs atrisināt, ja paši cilvēki negribēs apgūt jaunas zināšanas. Un tā arī ir ļoti nopietna problēma, jo lielākā daļa mīl apsēsties kaut kur pie lauku bodes, paņemt aliņu un runāt par to, cik labi būtu, ja būtu, ja kāds atnāktu un kaut ko izdarītu. Un tā tas turpinās gadiem ilgi. Un diemžēl ir daudzas partijas, kuras savās programmās tikai māk proponēt dotāciju mehānismu. Bet neviena dotācija, nevienu mūžīgi barot nav iespējams, ja paši tie, kam jāsaņem šīs dotācijas, nemācēs tās realizēt.

Tāpat ir šodien aktuāls noteikti jautājums par banku kapitāla piesaisti. Un tajā skaitā Latvijas Bankas kapitāla piesaiste reģioniem. Ir jārada tas, ka šodien arī patiešām, lai kaut vai Pierīgas rajonos, jo Latvija ir maza, ir jāveido reģionos kaut vai kotedžu ciematus, ko kreditētu banku sistēma, ko varētu savā veidā garantēt arī valsts, jo ja daļa rīdzinieku kaut vai svētkos vai atpūtas dienās izbrauktu ārpus Rīgas, tas veicinātu kapitāla pārvirzi uz lauku reģioniem. Tur varēs, Bāna kungs, aiziet tas laucinieks un pārdot šim rīdziniekam to pienu nevis par 7 kapeikām... 7 santīmiem Šķēles kungam, bet gan kaut vai par 15 santīmiem tam rīdziniekam, tam pašam rīdziniekam būs vajadzīgi šie lauku produkti.

Tāpat ir kategoriski un nopietni jādomā par tā dēvēto monopolstāvokli pārstrādes rūpniecībā. Šodien mēs aizveram acis uz to, ka Šķēles kungs ir lielākoties monopolizējis Latvijas pārstrādes uzņēmumus. Caur to viņš notur ļoti ekonomiski neizdevīgas cenas zemniekiem. Diez vai lielākā daļa zemniecības varētu šodien aizvest to pašu pienu uz Lietuvu pārdot, kur varbūt cena būtu izdevīgāka, jo viņš ar savu vienu mašīnu to nespēj, pašizmaksa ir pārlieku dārga. Šeit atkal ir jautājums, kur valstij būtu jāskatās, tas ir, varbūt atkal būtu jāveicina caur banku kapitālu kooperatīvu veidošana. Lai šis zemnieks nenokļūtu pārstrādes uzņēmēju rokās, un gandrīz vai Saeimai likuma kārtā ir jāpieprasa, lai pārstrādes uzņēmumi, lūk, tomēr pēc pusgada zemniekam izmaksātu naudu. Tikpat labi arī var izstrādāt banku aizsardzības mehānismu, ka tas pats produkts ir sava veida garants zemniekam finansu līdzekļu saņemšanā. Ir cita lieta. Ir jāpanāk zems kredītprocents. Tad šis mehānisms varētu sākt strādāt.

Tāpat mēs nevaram aizvērt acis, cienījamie kolēģi, ka ļoti būtiski ar šo simbiozo lauku programmu ir saistīts arī Krievijas tirgus, kuru mēs tik viegli un skaļi pazaudējām. Mēs notēlojām, un Krasta kunga paziņoja, ka Krievijas tirgus ir čiks. Tas ir sitiens pa zemniecību. Tiešs un klajš. Un tā vietā nekas nav cits piedāvāts reāls. Šīs pasakas par Eiropas tirgu ir meli, un pagaidām mēs tur nopietnā veidā iekšā netiekam. Un tātad ir jautājums — kur šī produkcija paliek? Līdz ar to Šķēles kungs un pārējie uzņēmēji pārstrādes uzņēmumos izdara daudz vienkāršāku gājienu. Viņi samazina iepirkumus no zemniekiem, jo viņiem noliktavās ir produkcija, un kamēr viņi nerealizēs, tikmēr attiecīgi zemniecība nevarēs nodot savu produkciju, vai arī tā tiks iepirkta par dempinga cenām. Un tādēļ šī ir kompleksa programma. Un nevajag vienreiz mums tikai deklarēt, ka ir tikai lauki. Te ir jāsavieno kopā mazie zvejniekciemi, tūrisms un strausu audzēšanu, ja kāds var atrast strausiem eksportā noietu, un tā būs vienotā shēma, tāpat arī šeit jāpievieno šajā shēmā lauku ceļu būve, un patiešām es varu apsveikt Krištopana kungu, kurš nemēģina paziņot to, ka, lūk šinī pagastā es esmu simts kilometrus, tanī kādus simts... Viņš sāk reāli skatīties, kuri ceļi ir vajadzīgi, jo noblietēt ceļu un uztaisīt līdz, piedodiet, kaut kāda alkoholiķa mājai kaut kur laukos nav būtiski, tas ir zaudējums, un tā nauda tiks ierakstīta smiltīs. Ir cita lieta, es vēlreiz uzstāju, ka noteikti ir jācīnās pret miestiņu domāšanu. Un šeit šis ir tomēr jau Gorbunova kunga un arī Ministru kabineta jautājums. Jācīnas ir pret to, jo bieži vien lielas naudas summas tiek vienkārši izmētātas, iztērētas, izsaimniekotas. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Aleksandrs Kiršteins, Reformu partijas un Zaļās partijas frakcija.

A.Kiršteins

(LNRP, LZP). Godājamie deputāti! Žēl, ka šodienas sēde tiek izmantota arī apcerēm par baznīcām, kandidātu izvirzīšanai... Es te gribētu pateikt Valdmaņa kungam, pirms viņš nākošreiz nāk un runā, vajadzētu izlasīt tos dokumentus, par kuriem viņš runā, un atšķirt jeb saprast, ar ko Baltijas tirgus atšķiras no Eiropas Savienības tirgus. Mums Eiropas līgumā nav paredzēts brīvais tirgus lauksaimniecībai, tieši otrādi, ir noteikts pārejas periods ar visiem muitas tarifiem.

Es gribētu pateikt, ka pirmo reizi ir radīts, es domāju, un Saeimā apspriests diezgan labs dokuments, un konceptuāli šeit ir pareizi arī norādītas visas tās problēmas, kas ir lauksaimniecībā, atskaitot divas, kuras es gribētu varbūt... kurām es gribētu pievērst uzmanību.

Es domāju, ka mums nekāda atpakaļceļa nav, un jāatzīst skaidri un gaiši, ka lauksaimniecībā ir divas problēmas galvenās, un pirmā ir LPSR jeb padomju sistēmas atstātais mantojums. Es saprotu, ka tas ir ļoti smagi tiem, kas ir bijuši kolhozu priekšsēdētāji, un nāk šeit un runā un stāsta pasakas par to, cik lieliski ir darbojusies lauksaimniecība agrāk un cik tagad viss tiek nepareizi darīts. Es domāju, ka LPSR mantojuma jeb padomju sistēmas mantojuma galvenā problēma ir attieksmē, atbildībā pret īpašumu, lielais sovhoznieku, kolhoznieku jeb laukstrādnieku skaits jeb kā tagad modē ir pieņemts teikt — darba ņēmēji, kuri pēc šī paša materiāla datiem, kā jūs redzat, ir vairāk nekā 80% šie darba ņēmēji. Un 20% ir pašnodarbinātie, tātad 9,8% — ģimenes saimniecībās strādājošie — un tā saucamie darba devēji jeb uzņēmēji ir tikai 3,1%. Tātad šie 20% pārsvarā ir spējīgi saražot visu, ar esošajiem, samērā atpalikušajiem ražošanas līdzekļiem ir pašreiz spējīgi saražot Latvijas valstij nepieciešamo produkciju.

Tātad pirmā un galvenā problēma ir — ko darīt ar šiem 80%? Vai šeit vairāk būtu jāstrādā Zemkopības ministrijai, vai tie ir sociālie jautājumi — Labklājības ministrijai? Es saprotu, ka tas nav šī darba analīzes jautājums, bet tā ir un paliks vienmēr viena no galvenajām problēmam. Un es arī cienu to, ko teica, un principā Bāna kungs pareizi pateica, bet, Bāna kungs, es šaubos, vai visi 80% būs gatavi strādāt, man ir aizdomas, ka viņi nebūs gatavi strādāt citās nozarēs, viņiem būs problēmas ar izglītību, ar nodarbes mainīšanu, un liela daļa no viņiem diemžēl ir jaunieši. Liela daļa no lauku ciematos dzīvojošajiem ir diemžēl jaunieši, kuri arī ne visai izrāda lielu entuziasmu mainīt, teiksim, savu nodarbību, lai meklētu kaut kādas jaunas darba vietas.

Nedaudz par ilūzijām. Nekāda atpakaļceļa nebūs, lai kā te daudzi runāja. Un tie, kas vēl vaimanā par to, ka lauksaimniecība ir sagrauta, es gribētu vienkārši likt padomāt par šādām lietām. Ja jau kāds uzskata, ka agrāk bija labi, kur ir šie LPSR telefoni laukos jeb šī infrastruktūra, kur ir šīs margarīna rūpnīcas, kur tad ir šie celulozes kombināti, kāpēc lāpstas nolūst, un tās ir jāieved pašreiz no Rietumiem, lai šie kāti neliektos, kur tad ir šie LPSR ķieģeļi, kas nesadrūp, un kur ir tehnika, kas nepadara cilvēkus par invalīdiem? Ja kāds var atbildēt no klātesošajiem, ka viss tas ir bijis LPSR laikos, lai nāk un to pastāsta. Es labprāt aizbrauktu un paskatītos.

Es domāju, ka galvenā problēma pirmā ir tā, ka padomju sistēma sagrāva modernās lauksaimniecības pamatus, kas tika ielikti pirms kara. Pirms kara tika ielikta struktūra — gan lielsaimniecības, gan mazas saimniecības, kuras varētu atrast savu nišu un moderni funkcionēt, ja tās pilnībā netiktu iznīcinātas. Un es varu pateikt vienu piemēru. Iznīcināšana notika arī ar dažu klātesošo deputātu līdzdalību 60.—70. gados, kad ar varu cilvēki tika sadzīti ciematos tā vietā, lai ar minimāliem līdzekļiem viensētā ieliktu nelielu sūknīti, iztaisītu vannas istabu un ieliktu siltā ūdens boileri, tika pamatots, ka ērtību dēļ šīs viensētas ir jāsagrauj un cilvēki ir jāpārvieto uz šiem ciematiem ar piecstāvu silikātķieģeļu mājām, un tas ir arī rezultāts.

Otra lieta, ko varbūt... tā faktiski nav pat problēma... tātad zemes reformas mantojums ir lielais sīksaimniecību skaits, kuras nevar vērtēt pārāk kritiski, jo, mainot varbūt savas tehnoloģijas un mainot tradicionālās nodarbošanās, nelielās saimniecības var būt veiksmīgas, un nākotnē būtu zināms ienākumu avots. Ir pašreiz pārāk agri teikt, vai tas ir labi vai slikti. Bet tas, ka 30% graudu sēj un tiek izaudzēti platībās mazāk par 5 hektāriem, vai tas, ka puse govju atrodas vienas un divu govju saimniecībās, protams, neliecina par šo nozaru perspektīvu. Runājot par šo izstrādāto dokumentu jeb programmu, es gribētu tikai piebilst vēl divas lietas.

Pirmais — šeit nav sadaļas par informāciju, es domāju, ka lielākā nelaime ir informācijas trūkums, un ar to pietiekamā mērā nestrādā arī Zemkopības ministrija.

Ja četri gadi vai pieci gadi atpakaļ Latvijas zemniekiem un arī piensaimniekiem būtu bijusi informācija, kas sviestu nepatērē tik daudz kā margarīnu, tad tagad nebūtu jāvaimanā, ka šī proporcija 4000 tonnu sviests vai pusotra tūkstoša tonnu margarīns, kādus piecus gadus atpakaļ Latvijā ir apgriezusies otrādi, un tagad cilvēki patērē margarīnu, nevis sviestu, un nu atskan vaimanas, ka vajadzētu pacelt muitas tarifus vai kaut ko darīt, lai cilvēki šo margarīnu nelietotu. Tātad, ja šī informācija būtu bijusi, tad es domāju, ka laicīgi jau būtu sākts domāt par to, ko darīt un kādā veidā darīt.

Otra lieta ir patērētāju viedokļa nenovērtēšana. 6.lappusē šajā dokumentā ir ļoti bikli pateikts, ka iespējams, ka patērētāju viedoklis ar laiku var kļūt par lauksaimniecības politikas faktoru. Patērētāju viedoklis kļuva par galveno faktoru lauksaimniecībā dažās valstīs 20 gadus, dažās valstīs 10 gadus atpakaļ un pilnībā mainīja šajās valstīs esošo lauksaimniecības struktūru, un pat tur, kur, piemēram, Eiropas Savienībā šis patērētāju viedoklis netika ņemts vērā, tika noliktavās uzkrāti milzīgi, subsidēti, nevajadzīgi gaļas un citi izstrādājumu kalni, kuriem ir ļoti grūti atrast noietu, kuri tika norakstīti un pēc tam, teiksim, sūtīti gan uz trešās pasaules valstīm, gan uz bijušo Padomju Savienību. Tātad, ja būtu šī informācija, un šīs informācijas arī tagad nav, un, piemēram, vajadzētu papētīt, kas notiks pēc pieciem gadiem un kas notiks pēc desmit gadiem piensaimniecībā, un kaut vai viens jautājums — zemnieki nelasa tik daudz šos izdevumus, piemēram, ko var saņemt arī deputāti un kas ir Zemkopības ministrijā. Kāpēc, piemēram, Zviedrijā pašreiz likvidē govis, kuru izslaukums ir apmēram 8000 kg gadā un pāriet uz 10 000 kg un ražīgākām sugām? Kādu iespaidu tas atstās, teiksim, gan uz Latviju, gan uz Baltijas valstīm, gan uz visu pārējo? Nav zemniekiem šīs informācijas, nav zināms, kas notiks pēc pieciem, pēc septiņiem gadiem, nav zināms, ko patērētāji pieprasīs, nav zināmi arī tie pētījumi, kas pēdējā laikā ļoti intensīvi notiek, pētot dažādas slimības un pārtikas produktu ietekmi, piemēram, japāņi ļoti daudz ēd soju, tāpēc ka soja novērš vēža rašanos un tā tālāk, un visas šīs sekas pasaulē kaut kādā zināmā mērā iespaido arī gan Baltijas, gan Latvijas tirgu, tātad informācija un patērētāju interešu aizsardzība.

Es gribētu nobeigt ar to, ka pirmo reizi es, godīgi sakot, redzu tik sakarīgu dokumentu, kurā diemžēl vairāk ir analizēta esošā situācija un trūkst varbūt šīs divas sadaļas, ja tiktu likts uzsvars uz patērētāju interesēm, ja visi saprastu, gan ražotāji, gan valdība, ka patērētājs ir Dievs un ka patērētājam ir tiesības šogad lietot pārsvarā kaut kādus vienus produktus un pēc diviem vai trim gadiem pāriet uz citiem, tad es domāju, ka būtu daudz mazāk problēmu un daudz mazāk ilūziju būtu. Mēs ar varu nekādas barjeras neuzcelsim uz ceļiem, mēs nekādus jauniešus neaizturēsim, mēs nevienam nepiespiedīsim, teiksim, mainīt viņu tradicionālo ēdienkarti vai atkal no margarīna atgriezties uz sviestu, mums ir daudz ātrāk jāreaģē, un tas ir jāpasaka godīgi un atklāti, un Zemkopības ministrijas galvenais uzdevums ir informācijas piegādāšana visiem.

Un otrs, tātad patērētāju viedokļi... es domāju, ka šeit šo darbu, šo programmu varētu papildināt ar divām sadaļām, pilnīgi atsevišķām sadaļām, būtu jābūt par informāciju un par patērētāju interesēm, produkcijas kvalitāti un visu pārējo, tad es domāju, ka šis darbs būtu ļoti labs, un es domāju, kad mēs atgriezīsimies vēlreiz pie šīs pašas programmas, tad šīs sadaļas šeit būs iestrādātas. Tā ka manā izpratnē šīs divas galvenās sadaļas pagaidām nav, un tās būtu jāiestrādā. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Pirms turpinām debates, jāizskata desmit deputātu priekšlikums: Ierosinām šīsdienas ārkārtas sēdē debašu laiku ierobežot līdz piecām minūtēm pirmo reizi un divām minūtēm otro reizi. Viens var runāt par, viens pret. Kāds vēlas izteikties? Balsojam. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par šo desmit deputātu priekšlikumu. Lūdzu rezultātu! Par — 47, pret — 14, atturas — 5. Priekšlikums ir pieņemts. Nākamajam vārds debatēs deputātam Ādolfam Ločmelim.

Ā.Ločmelis

(DPS). Cienījamās dāmas! Godātie kungi! Šodienas jautājumam ir svars un mērogs, un negribētos piekrist, kur daži kolēģi galīgi nonicina šā jautājuma apspriešanu un tā tālāk, bet es gribētu runāt par dažām konkrētām lietām šīs programmas ietvaros lauksaimniecības attīstībā un konkrētāk varbūt par lopkopības stāvokli un tās perspektīvām mūsu valstī. Jāsaka, ka pēdējos gados tomēr samazinās produkcijas ražojums kopumā, izņemot šā gada mēnešus, piena ražošanā, un samazinās arī regulāri katru gadu lopu skaits, protams, ir liels lepnums un prieks, ka vienīgais, kas palielinās, tas ir kazu skaits Latvijā.

Bet, runājot konkrēti par produkcijas ražojumu, ir jāsaka, ka ir dikti nesaprotama lieta — gaļas ražošanas un patēriņa bilance. 1997.gadā patērētas ir 186 tūkstoši tonnu gaļas un saražots tikai 97 tūkstoši, tas ir, gandrīz precīzi 50% no patēriņa esam saražojuši paši Latvijā. Un tā ir visu veidu — liellopu, cūkgaļa, putnu un jēru — gaļa. Jāsaka, ka Zemkopības ministrijas oficiālās atskaitēs parādās stipri satraucošs rādītājs jeb produkcijas raksturojums, nenosakāmas izcelsmes produkcija, nenosakāmas izcelsmes gaļa. Pagājušo gadu esam to lietojuši: cūkgaļu — 30 tūkstoši tonnu, liellopu gaļu 13 tūkstoši tonnu. Principā es saprotu, ka te ir uzskaites vaina varbūt, ka ražo sīkas zemnieku saimniecības bez grāmatvedības uzskaites un vietējam patēriņam daļa šī gaļa te ir, bet pārsvarā, protams, lietas ir saucams īstā vārdā, tā ir kontrabandas gaļa, kas nāk pāri robežai bez kontroles un dabīgi — par pazeminātām cenām, tā ir mūsu zemniecības, kā saka, gaļas ražotāju inde un asaras. Es domāju, ka tas nav atrisināts Ministru kabineta līmenī, valdības līmenī, un nevaram uz šodienu sakārtot robežu jautājumu, un gaļa nāk bez kontroles. Bija jau dzirdēts arī Kinnas kunga atskaites un viņa analīze, un viņš atzinās bezpalīdzībā, ka ir tranzīta problēma, visi furgoni nav izkontrolējami, nav kontroles, un tā ar produkciju nevar neko izdarīt. Tātad, ja mēs turpināsim ražot tikai pusi no savas gaļas, pārējais ies kontrabanda, tad, protams, ka jautājums gaļas ražošanā būs ļoti sarežģīts. Nu, ir arī oficiālas lietas, piemēram "Rīgas miesnieks" — igauņi nopirka "Rīgas miesnieku", šodien mēs lasām, ka praktiski "Rīgas miesnieks" iepērk pārsvarā cūkgaļu no Igaunijas, dabīgi, ka no saviem saimniekiem.

Tātad, ja runājam par piena ražošanu, tad piens patērēts ir 717 tūkstoši tonnu, saražots ir 987 tūkstoši tonnu, tātad 270 tūkstoši tonnu piena praktiski ir saražots varāk, nekā mēs patērējam. Lūk, tas jau ir kaut kas, lai gan praktiski govju skaits turpina samazināties, tas nozīmē, ka zemniekiem ir zināmas pozitīvas izmaiņas ganāmpulka izkopšanā, ciltsdarbā, un acīmredzot izslaukumu līmenis straujāk ceļas nekā lopu skaits, bet, kā jūs zināt, šogad ir liela problēma ar piena produkcijas realizāciju un jau pie 1000 tonnām, mēs skaitam, ir nerealizētā sviesta un 300 tonnas siera, kas praktiski reāli nav risināms. Šodien arī Rāviņa kungs pieskārās šai problēmai, un viņš atzina, ka būs risināts, bet mēs prasām miljonu latu šīs produkcijas realizācijai, kas būs arī iesniegts kā budžeta grozījums nākamajā sēdē. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Laiks, Ločmeļa kungs, ir pagājis. Anna Seile, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija.

A.Seile

(TB/LNNK). Cienījamie deputāti! Šodienas Saeima ir saņēmusi apspriešanai Ministru kabineta jau akceptēto lauku attīstības programmu, un jau vairāki deputāti ir atgādinājuši, ka pagājušā gada 10.septembrī Saeima nolēma, ka Ministru kabinetam līdz 31.martam Saeimai ir jāiesniedz šāda programma. Tas nu tā kā būtu izdarīts, bet jāsaka arī, ka šodien tā apspriešana rit tādā priekšvēlēšanu gaisotnē un traucē normālu šīs programmas izvērtēšanu. Ir jau tā, kā saka, ka pirmie kucēni ir jāslīcina, un Čerāna kungs acīmredzot ar savu garo runu gribēja noslīcināt arī visu šo lauku attīstības programmu, bet daži pirmie kucēni tomēr izaug itin veiksmīgi, un es ceru, ka šī lauku attīstības programma pārvarēs tos šķēršļus un pārtaps konkrētas rīcības programmās. Kāpēc šodien Tautsaimniecības komisija ierosināja šo jautājumu apspriest Saeimā?

Gluži vienkārši, lai piešķirtu šim jautājumam publicitāti, lai arī cilvēki varētu šo Saeimas vai nu akceptēto, vai noraidīto programmu, par to mēs šodien izšķirsimies, saprast un piedalīties tās apspriešanā, bet vispirms es gribu atzīmēt, ka tiešām pirmo reizi ministrijas kopīgi nonāca pie tādiem secinājumiem, kas var būt ļoti būtiski lauku vides attīstībai, tātad vairākas ministrijas, kuras koordinēja Vides aizsardzības ministrija, izstrādāja šo būtiski jauno programmu. Īstenībā kopš neatkarības atjaunošanas šāda konceptuāla programma lauku videi nav bijusi. Kāpēc nav bijusi, grūti pateikt, centušies esam panākt, lai tāda tiktu izstrādāta vai nu Zemkopības ministrijā, vai kaut kādās citās institūcijās, bet tas nav noticis. Bet tagad Guntara Krasta valdība šodien ziņo par šo programmu. Nav jau tā, ka visa šī programma būtu tikai slavējama, ir jau arī šajā programmā daži trūkumi, par kuriem es runāšu mazliet sīkāk, jo runāšanas laiks tomēr ir ļoti īss, bet būtisks ir tas secinājums, kuru par šo programmu ir izteicis Voldemārs Strīķis — Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmijas prezidents, viņš ir teicis, ka Latvijas lauku nozīmīgums vēl Latvijā nav apjausts. Varētu teikt, ka ar šo programmu ir sākts apzināt šis Latvijas lauku nozīmīgums, ko ārzemju tūristi jau sen ir sapratuši, bet mūsu valdības vīri pie tā pašreiz tikai sāk strādāt.

Manuprāt, tomēr visā šajā nākotnes vīzijā, kā attīstīsies Latvijas lauki, mazliet nepamatota ir šī aizraušanās ar retām sugām un netradicionālo lauksaimniecību. Protams, izņēmumu kārtā to var darīt, bet atcerēsimies kaut vai to, ka šajā programmā ir arī maza sadaļa par ziemeļbriežiem, kuri Slīteres rezervāta tagadējā teritorijā jau gadsimta sākumā ir tikuši ievesti un nekad nav varējuši tur izdzīvot, bet mēs atkal domājam par jaunu ziemeļbriežu ieviešanu, tāpat kā mēs esam audzējuši kukurūzu, kartupeļus kvadrātligzdās un visvisādus jaunumus, un parasti tie nav attaisnojušies. Tātad visnozīmīgāk tomēr būtu jādomā par šīm tradicionālajām lauku kultūrām un tradicionālo saimniekošanas veidu. Zināmā mērā tieši šogad ir panākti vairāki nodokļu atvieglojumi laukos dzīvojošiem cilvēkiem, un arī atvieglota tā kārtība, kādā jāiemaksā vai nav jāiemaksā obligātās sociālā apdrošinājuma iemaksas. Protams, ka pensionāram, pensijas vecuma cilvēkam vai invalīdiem, kuri savā zemnieku saimniecībā pat nav varējuši uzsākt ražīgu saimniekošanu, maksāt vēl sociālo nodokli par nesaņemtiem ienākumiem ir ārkārtīgi apgrūtinoši, un tāpēc svarīgi būtu laukos saglabāt ģimenes saimniecības un tieši šādām saimniecībām vajadzētu pievērst lielāku uzmanību, arī nodrošinot kreditēšanu laukos. Pastāv diskusija, kas ir labāk — subsīdijas vai lēti kredīti, un, ja aprunājas ar zemniekiem, tad ļoti daudzi zemnieki saka, ka lēts kredīts ir vērtīgāks par pavisam bezvērtīgu subsīdiju, jo subsīdijas pēc pašreizējā subsīdiju mehānisma var saņemt tikai lielās saimniecības, un varbūt, ka tas arī ir pareizi, bet lētus kredītus varētu izmantot arī mazās lauku saimniecības, mazās uzņēmējsabiedrības, kuras varētu tad rūpīgāk izplānot, ieguldīt līdzekļus un sākt ražošanu savā konkrētajā nelielajā saimniecībā, jo ne jau būtiskākais ir lielā vai mazā zemes platība, galvenais ir uzņēmība un līdzekļi, lai uzņēmējs varētu sākt darboties.

Sēdes vadītājs.

Laiks, Seiles kundze.

A.Seile.

Es gribēju pateikt vēl secinājums, vai Saeima pagarinās man uz divām minūtēm?

Sēdes vadītājs.

Iebildumu nav. Lūdzu turpinām!

A.Seile.

Tātad es gribēju izteikt dažus priekšlikumus. Pirmais, tātad lielāku uzmanību pievērst ģimenes saimniecībām laukos. Atrisināt beidzot jautājumu par celulozes rūpniecības celtniecību, par kuru ilgstoši jau diskutē dažādu ministriju līmeņos, bet joprojām nav panākts atrisinājums, jo nav konkrēta projekta. Tad es gribēju vēl minēt par to, ka Latvijā nav lauksaimniecības izglītības centra, reģionālie gan tiek veidoti, bet zināmā mērā aizmirsta ir problēma par Latvijas Lauksaimniecības un mežzinātņu universitātes izglītības centru veidošanu, kurus varētu pielīdzināt šiem reģionālajiem centriem. Tā, piemēram, jau šodien vairākkārt pieminēto Vecauci un nodrošināt arī tai normālu finansējumu. Tāpat arī vajadzētu pilnveidot lauksaimniecības subsīdiju mehānismu, nodrošinot arī mazo un vidējo uzņēmēju izlietošanai šo mehānismu.

Un visbeidzot šodien starpbrīdī sanāca Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības komisija un nolēma, ka ir nepieciešams izdarīt vienu izmaiņu šodienas sagatavotajā Saeimas lēmumā. Tātad papildināt sagatavoto Saeimas lēmumu ar jaunu punktu, ar kuru mēs uzdotu Ministru kabinetam līdz 1999.gada valsts budžeta apstiprināšanai akceptēt arī Lauku attīstības programmas realizācijas mehānismu, kas būtu saistīts ar konkrētām mērķprogrammām, un līdzi arī paredzot tam attiecīgu finansējumu. Ja mēs šādu izmaiņu šajā lēmuma projektā vai arī, atbalstot alternatīvo sagatavoto lēmuma projektu, pieņemtu, es domāju, ka laukiem šis finansiālais nodrošinājums būtu daudz labāks, un arī Latvijas lauku cilvēki neaizplūst uz pilsētu, jo lauki plus mazpilsētas, tas ir tas kodols, kurās veidojas mūsu kopdarbība un mūsu nākotne.

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Leonardam Stašam.

L.Stašs

(TSP). Godājamie kolēģi! Šoreiz mēs esam sadūšojušies un mēģinām apspriest ar lauksaimniecību un vides attīstību saistītos jautājumus. It kā tas viss būtu labi. Bet slikti ir tas, ka astoņus gadus mēs esam nodarbojušies vienīgi un tikai ar to, ka lauksaimniecību un vispār lauksaimniecisko vidi esam tikai grāvuši un bojājuši. Un to ir darījušas visas valdības, kādas vien mums ir bijušas. Sākot ar Godmani un beidzot ar šodienu. Un nekad mūsu vēsturē kopš nacionālās neatkarības pasludināšanas dienas mums nav bijis neviena riktīga zemkopības ministra, un tāpēc laikam tas tā ir arī šodien. Vienīgais, kas mums bija, kas saprata un zināja, kas ir vajadzīgs lauksaimniecībai, tas bija Kaula kungs, un tāpēc viņu uzreiz "noēda", jo viņš nebija vajadzīgs. Tādi cilvēki, kam ir iniciatīva un savs mugurkauls, mums nav vajadzīgi.

Vislielāko ļaunumu lauksaimniecībai nodarīja, protams, mūsu prezidenti. Kā Valsts prezidents Ulmaņa kungs, tā arī bijušais ministru prezidents Andris Šķēle. Viņi, braukājot pa kaimiņvalstīm tuvāk un tālāk, par cik neko nevarēja, nekādas veltes aizvest, lai aplaimotu tās valstis, kur viņi brauca, viņi vienkārši slēdza visur brīvās tirdzniecības līgumus. Kā Šķēle, tā Ulmanis. Un te nu mēs esam. Visi vārti vaļā, visādas lauksaimniecības preces pie mums ieplūst par dempinga cenām, un mūsu ražotājs šodien jau divus mēnešus nevar nodot pat cūkgaļu, pat izaudzēto cūku. Un tas ir šo prezidentu darbības rezultāts. Šodien Andris Šķēle uzstājas par nācijas glābēju, par zemnieku aizstāvi un tā tālāk, un tā tālāk. Un ja nu tas notiks, tad laikam tomēr zemniecība vienreiz būs nolikta "uz lāpstiņām".

Kur rodas tā nezināmās izcelsmes cūkgaļa šodien? Vairāki tūkstoši tonnu, un mūsu valstī nevar atrast, kā tā te iekļūst. Un zemnieks, pašu ražotājs atdod cūku par pusvelti, un neviens to neņem. Šodien mums ir nezināmas izcelsmes cūkgaļa, rīt būs nezināmas izcelsmes ieroči. Un atkal mēs nezināsim, kādā ceļā tie te iekļuva. Acīmredzot augsta ranga amatpersonas nav ieinteresētas, lai tas tiktu atklāts, bet ir saņēmušas zināmu summu par to, ka šī gaļa valstī tiek ievesta. Un arī citas preces. Zeme pēc savām ķīmiskajām un bioloģiskajām īpašībām ir dažāda. Un tās vērtība tiek noteikta ballēs. Nezinu kāpēc patstāvīgās Latvijas laikā neviens nepiemin zemes dabiskās auglības balles. Un tikai tāpēc, ka Latgalē un Ziemeļaustrumvidzemē ir augsnes nabadzīgas, pats Dievs ir radījis, zemnieks tur dzīvo, bet viņa ražošanas apstākļi ir divas, trīs, pat četras reizes smagāki nekā, teiksim, Zemgalē un Kurzemē. Latgalē ir pieci rajoni, Vidzemē arī pieci rajoni, sākot ar Alūksni, Madonu un beidzot ar Valku. Šodien valsts dotācijas ir visas atdotas zemniekiem Zemgalē, Kurzemē un citur, kur ražošanas apstākļi un zemes balles ir divas, trīs reizes augsāk nekā Latgalē un Ziemeļaustrumvidzemē. Un ko lai dara tie Ziemeļaustrumvidzemes un Latgales iedzīvotāji...

Sēdes vadītājs.

Laiks, Staša kungs!

L.Stašs.

... kuri nevar galus savilkt kopā, jo zemes dabiskā auglība neļauj to darīt. Un ne pa velti...

Sēdes vadītājs.

Laiks, Staša kungs!

L.Stašs.

... Pasaules bankas eksperti mūsu valdību ir brīdinājuši, ka nevienā pasaules valstī nav tā, ka būtu starpība ar dotāciju piešķiršanu zemniekiem. Visur vadās pēc zemes auglības un pēc potenciālās zemes vērtības. Mums tas tā nav.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu atslēgt mikrofonu!

L.Stašs.

Paldies!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds deputātam Jānim Rāznam. Piecas minūtes.

J.Rāzna

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamais sēdes vadītāj! Godātie kolēģi! Es runāšu ļoti konkrēti un pamatā par lauksaimniecības problēmām, jo runāt par lauku attīstības koncepciju, manuprāt, vajadzētu tikai kontekstā ar Lauksaimniecības attīstības programmu, jo diez vai laukus var attīstīt, ja katru gadu arvien mazāki un mazāki ir zemnieku un lauku uzņēmēju ieņēmumi. Tātad pamatā visu lauku attīstībai būs tas, cik daudz varēs nopelnīt zemnieks, kas apstradā šos laukus, un arī cik daudz varēs nopelnīt lauku uzņēmēji.

Pirmais, ko es gribētu pateikt, ka praktiski ir beigusies zemes reformas pirmā kārtā. Visos šajos gados bija samērā sarežģīta situācija — gan kļūdas vai nepilnības zemes reformas likumdošanā, gan lielā mērā varbūt arī banku krīze, gan arī iepriekšējo valdību ne visai lielā vēlēšanās domāt par lauksaimniekiem, un visvairāk varbūt arī Gaiļa kungs, kurš Jelgavā paziņoja, ka lauksaimniecība mums vispār republikā nav vajadzīga. Gala rezultātā ir novedusi pie tā, ka mēs lauksaimniecības produkcijas ražošanu esam samazinājuši par 50 un varbūt nedaudz vairāk procentiem.

Tajā pašā laikā es gribu atzīmēt, ka, neskatoties uz visām tām grūtībām un situāciju, kāda bija republikā, ar pašaizliedzīgu darbu lauku cilvēki, zemnieki un pārējie, kas strādā laukos, ir tomēr paveikuši lielu darbu. Un jāsaka šobrīd, ka viņu darba rezultātā mēs savus cilvēkus varam nodrošināt ar pārtikas graudiem un lopbarības graudiem, būtībā pilnībā ar graudiem, un pat paliek pāri. Tāpat ar piena produkciju pilnībā mēs nodrošinām savus republikas iedzīvotājus. Šajā gadā būtībā ir noslēgti līgumi par cukurbiešu piegādi rūpnīcām, kas praktiski nav bijis Latvijas vēsturē — 570 tūkstoši tonnu. Tas nozīmē, ka mūsu zemnieki šajos gados ir pastrādājuši godam. Diemžēl šobrīd ir varbūt tāda kā šķirtne, ka ir praktiski visa zeme sadalīta zemniekiem vai uzņēmējsabiedrībām, lai gan šobrīd vēl jāsaka, ka maz ir tādu zemnieku saimniecību — tikai līdz 5 procentiem, kas pārsniedz 50 hektārus. Tāpat maz varbūt ir tādu saimniecību, kurās ir 20, 30 un vairāk govis, apmēram pārtikai 50%, varbūt pat vēl mazāk, jo 50% saimniecību praktiski ir tikai viena vai divas govis.

Bet tomēr laikam ir pienācis laiks, ka mums jādomā ne tikai par to, ka pilnībā ar visiem lauksaimniecības produktiem mūsu zemnieki var apgādāt savus iedzīvotājus, bet arī ļoti nopietni būtu jādomā par eksportu. Jo praktiski mums visiem laikam ir skaidrs. Jo ilgāk mēs ar šiem jautājumiem tūļāsimies, jo arvien grūtāk ar katru gadu mums būs iekļūt pasaules tirgū un kaut ko realizēt Eiropas tirgū, vai vienalga, kur tas būtu, kaut kur realizēt mūsu produkciju.

Tagad ir jāuzstāda viens nopietns jautājums mums pašiem sev, valdībai — vai mēs esam gatavi palīdzēt zemniekiem šobrīd, lai viņi varētu strauji kāpināt lauksaimniecības produkciju? Un ja mēs esam gatavi, tad acīmredzot pie šiem jautājumiem mums būtu nopietni jāstrādā un acīmredzot jāzina, ko tad zemnieki grib no mums panākt. Un šeit es gribētu konkrēti runāt par tām lietām, par kuriem zemnieki runā, un šīs lietas, kuras zemnieki uzskata, ka tās ir pašas svarīgākās, lai viņi varētu normāli strādāt un attīstīties.

Un kā pirmo no tiem es gribētu teikt, ka zemnieki grib, lai viņiem nosaka viņu saražotajai lauksaimniecības produkcijai minimālās iepirkuma cenas.

Sēdes vadītājs.

Piecas minūtes ir pagājušas.

J.Rāzna.

Paldies!

Sēdes vadītājs.

Pirms pārtraukuma divi paziņojumi. Vārds Jurim Sinkam, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija.

J.Sinka

(TB/LNNK). Ārlietu komisijas locekļus lūdzu uz sēdi Sarkanajā zālē pulksten 15.00. Es vēl atgādināšu. Jāpārrunā diplomātu pārstāvniecības jautājums. Pulksten 15.00 Sarkanajā zālē. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Vents Balodis, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija.

V.Balodis

(TB/LNNK). Godātie Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas locekļi! Lūdzu pulcēties tagad Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas telpās uz īsu komisijas sēdi!

Sēdes vadītājs.

Lūdzu reģistrācijas režīmu. Lūdzu reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm. Saeimas sekretāra biedru Māri Rudzīti lūdzu nolasīt reģistrācijas izdruku.

M.Rudzītis

(6.Saeimas sekretāra biedrs). Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Jurkāns, Andrejs Krastiņš, Andris Tomašūns, Andrejs Panteļējevs, Ruta Marjaša, Kristiāna Lībane, Jānis Bunkšs, Dainis Turlais, Ojārs Grinbergs, Alfreds Čepānis, Edgars Bāns, Jānis Strods, Janīna Kušnere, Uldis Veldre, Jānis Kazāks, Ervids Grinovskis, Māris Vītols, Roberts Zīle.

Sēdes vadītājs.

Pārtraukums līdz pulksten 13.30.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, pārtraukums ir beidzies. Pulkstenis rāda 13.30. Vēl debatēs ir pieteikušies 11 deputāti. Ir priekšlikums turpināt debates. Vārds debatēs Pēterim Tabūnam, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijas deputātam. Lūdzu!

P.Tabūns

(TB/LNNK). Paldies! Cienījamie deputāti un visi, kas klausās šo sēdi! Diemžēl šeit ir ieradušies šobrīd ļoti maz, tas nozīmē, ka, it īpaši no opozīcijas puses, tā sakot, publikai pateikt savu un var iet sauļoties.

Mani pārsteidz patiešām opozīcijas opozicionārisms. Vienmēr viss, ko valdība dara, ir slikti. It īpaši vienmēr to ļoti strikti uzsver opozīcijas trubadūrs — Čerāna kungs. Tas, ka 1997.gadā lauksaimniecībai bija iedalīti nepietiekami līdzekļi, ir skaidrs. Tad bija slikti. 1998.gadā ir iedalīti vismaz 7 miljoni vairāk — opozīcijai atkal ir slikti. Tas, ka valdība ir darījusi visu iespējamo, šī valdība 8 mēnešos ir spējusi sagādāt 30 miljonus latu, lai šobr ir paredzēti lauksaimniecībai graudu iepirkuma nodrošināšanai.

Čerāna kungs te runāja par lauku skolām. Tas ir ļoti svarīgi, bet kur tad Čerāna kungs bija tad, kad Tabūns iestājās viens kā Donskihots par Latgales skolām, kad ministrija un Rēzeknes rajona skolu pārvalde gribēja un mēģināja iznīcināt šīs lauku skolas.

Tad ne Čerāna kungs, ne citi, ne opozīcijas, ne pozīcijas deputāti nepiedalījās šajā cīņā. Paldies Dievam, pašlaik ir izdevies apturēt šo optimizāciju, kas nozīmē likvidāciju, bet mēģinājumi vēl droši vien būs, sākot jauno mācību gadu.

Bet tagad par šo programmu. Par lauku attīstības rīcības programmu. Izlasiet taču, cienījamie opozicionāri! Šeit ir rakstīts skaidri un gaiši: šī programmas mērķis ir samazināt un novērst migrāciju no laukiem. Samazināt nabadzību, stimulēt nodarbinātību, vienādu iespēju nodrošināšanu laukiem. Tas nozīmē ļoti būtiskus pavērsienus. Ja jūs atceraties, iepriekšējās valdības — Birkava, Gaiļa, arī Šķēles, kur tika proponēts, ka laukos perspektīva, tātad nākotne ir tikai saimniecībām, lielsaimniecībām ar 500 — 1000 hektāriem. Vārdu sakot, mazās saimniecības lai izput, lai pazūd no Latvijas laukiem, un kur tad viņiem likties, ja pilsētas jau tā ir pilnas. Lūk, tāda bija vai, pareizāk, nebija ne stratēģijas, ne taktikas. Bija, lūk, šāda runāšana. Šāda psiholoģiska lauku cilvēku noskaņošana. Tagad ir skaidri un gaiši šajā programmā pateikts — darīt visu, lai migrācija no Latvijas laukiem nenotiktu. Lai notiktu tur attiecīga attīstība.

Es šajā Saeimā esmu ievēlēts no Latgales vēlēšanu apgabala, iepriekšējā — no Zemgales, un gribu pateikt īpaši šodien par Latgali. Žēl, ka šajā programmā es to neredzu, bet es ceru, ka tas tiks atspoguļots tālāk rīcības programmā, Latgalei, cienījamie Saeimas deputāti un valdības vīri, ir jāvelta īpaša uzmanība! Tas ir īpašs reģions, kurš nespēs attīstīties, ja mēs neveltīsim tai īpašu uzmanību. Jo tur diez vai cilvēki spēs nodarboties ar graudkopību, bet ar lopkopību gan. It īpaši ar piensaimniecību, ar gaļas lopu audzēšanu, bet tam ir vajadzīgas īpašas subsīdijas, lai to darītu. Ciltsdarbam un ne tikai. Galu galā Latgalei jāatgriežas pie linkopības, lini labi aug Latgalē...

Sēdes vadītājs.

Tabūna kungs, piecas minūtes ir pagājušas...

P.Tabūns.

Diemžēl piecās minūtēs nevar pat pamatu izteikt par šo programmu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Robertam Dilbam, LZS, KDS frakcijas deputātam. Lūdzu!

R.Dilba

(LZS, KDS). Godājamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Pagājušajā gadā, pieņemot Saeimas lēmumu, mēs esam sapratuši, ka lauku attīstība ir kompleksa problēma, kur vienviet ir sakoncentrēta gan lauksaimniecības, gan sociālie, vides, veselības, izglītības, satiksmes, teritoriālās plānošanas un citi jautājumi, ar kuriem nākas saskarties laukos.

Mēs esam sapratuši, ka te nav runa tikai par kaut kādas cilvēku grupas labklājību, kas vēlas dzīvot laukos. Lauku attīstība tādā vai citādā virzienā neizbēgami skars ikvienu Latvijas iedzīvotāju, tāpēc arī šī programma, kas it kā ir paredzēta vienīgi laukiem un lauku iedzīvotājiem, galarezultātā ietekmēs ikviena Latvijas iedzīvotāja tagadni un vēl jo vairāk nākotni.

Neskatoties uz to, ka programma nav visaptveroša un visus jautājumus izsmeļoša, ir pamats uzskatīt, ka šis dokuments ir būtiska sastāvdaļa jaunas izpratnes veidošanā sabiedrībā par lauku vietu valstiski risināmo jautājumu kopumā. Tālākais valdības uzdevums ir programmu pilnveidot un to realizēt, taču ne tikai tas. Vienlaikus svarīgi ir arī izskaidrot šo programmu iedzīvotājiem, lai tā kļūst ikvienam saprotama. Tikai tad šis dokuments būs pilnasinīgs, kad tas būs pieņemts ne tikai Saeimā, bet arī sabiedrībā. Pirms mēs šodien ķeramies pie konkrētas programmas iztirzāšanas, vispirms būtu jānonāk pie vienotas domas programmas pamatjautājumā. Tas ir jautājums, kāds attīstības ceļš Latvijas laukiem būtu vispiemērotākais.

Mēs esam apzinājušies, ka lauku attīstība nav tikai un vienīgi Latvijas problēma. Eiropeiskajā vērtību sistēmā lauki mūsdienās iegūst nozīmi kā dabiskās vides saglabāšanas iespējas, lokālās, etniskās kultūras augsne, nacionālo vērtību uzturēšanas garantija, un tāpēc Eiropas Savienības struktūrās lauku attīstība tiek uzskatīta par nopietnu problēmu, kurai jāpievērš pienācīga uzmanība. Latvija šajā ziņā nevarētu būt izņēmums.

Lauku politikai valstī vajadzētu būt tādai, lai ikviens cilvēks, kurš vēlas atgriezties laukos, varētu tur dzīvot. Tātad kā maksimālo programmu es izvirzītu pakāpenisku iedzīvotāju atgriešanos laukos, nodrošinot vienmērīgu Latvijas apdzīvotību visā tās teritorijā. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja Latvija kā teritoriāla vienība attīstās harmoniski.

Pirmkārt, tas ir jautājums par nodarbinātību. Lauku attīstības programmā tā ir uzņēmējdarbības veicināšana, lai radītu jaunas darbavietas tiem cilvēkiem, kas nevar nodrošināt savu eksistenci ar lauksaimniecību.

Otrkārt, tā ir infrastruktūras veidošana laukos. Šīs neatrisinātās problēmas jau kļuvušas, kā mēs teiktu, par neatņemamu lauku dzīves sastāvdaļu, un tas ir galvenais, kas faktiski šodien lauku cilvēkus pret viņu pašu gribu izraida no laukiem.

Daļa no jums, godātie deputāti, piedalījās adadēmiskajā konferencē par lauku attīstības programmu, kas notika pirms divām nedēļām Jelgavā Lauksaimniecības universitātē. Konference atzina par pareizu programmas pamatprincipu — nepieciešamību nodrošināt līdzsvaru starp ekonomiku un sabiedrību. Tirgus likumībām valsts regulējošo lomu starp laukiem un pilsētu.

Daba un sabiedrība. Šodienas vajadzībām un nākotnes tiesībām. Tika atbalstīta ideja, ka arī tirgus apstākļos lauku attīstības problēmu risināšanai nevar iztikt bez valsts regulējošās ietekmes, jo tikai tā var garantēt lauku attīstību visas sabiedrības interesēs. Domāju, ka, realizējot dzīvē šos pamatprincipus vien, varētu iezīmēties pavērsiens uz labo pusi lauku problēmu risināšanā. Te savs vārds sakāms arī likumdevējiem.

Taču mums ir jāsaprot, ka šis visai būtiskais palielinājums lauksaimniecības subsidēšanai, kas tika iepriekšējā gadā valdībā pieņemts, nespēj nodrošināt zemniekiem pienācīgu atbalstu. Subsidēšanas mērķis pašlaik ir — nevis atbalstīt katru, kam pieder kāds zemes hektārs un mājlopi, bet gan veicināt lauksaimniecības attīstību kopumā, lai zemnieki ražo starptautiskajā tirgū konkurētspējīgu produkciju. Mēs neesam tik bagāti, kā citas attīstītās valstis, kas var atļauties maksāt saviem lauksaimniekiem kompensējošās subsīdijas. Tomēr es ceru, ka pienāks laiks, kad arī Latvijas zemnieki saņems atlīdzību par to, ka viņi dzīvo laukos un kopj lauku vidi. Sevišķi svarīgi tas būtu Latvijas nomalēs, pierobežas rajonos, apvidos, kas intensīvai lauksaimniecībai ir maz piemēroti. Saimnieciski mazaktīvo rajonu attīstībai pirmais impulss ir dots, nosakot īpaši atbalstāmos reģionus. Taču jāatzīst, ka līdz šim veiktie pasākumi vēl nav varējuši nodrošināt Latvijas novadu harmonisku attīstību. Kaut arī ir izstrādāti pieņemami projekti. Projektu realizēšanai ir vajadzīgi līdzekļi. Valdībai ir jāgādā, lai reģionālās attīstības fondā līdzekļi būtu.

Lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem šogad klāt nākusi jauna problēma — neveiksmīgās valsts ārējās un iekšējās politikas dēļ radās sarežģījumi ar produkcijas realizāciju Austrumu tirgū.

Valsts politikai ir jābūt tik elastīgai, lai šādos gadījumos allaž būtu iespējas kaut daļēji no valsts budžeta līdzekļiem kompensēt ārējo, no pašu ražotāju neatkarīgu, neprognozējamu iemeslu dēļ, radušos zaudējumus. Tāpat kā kompensēt dabas stihijas nodarīto.

Un nobeigumā gribu ierosināt priekšlikumus šim lēmuma projektam, uzdot Ministru kabinetam izstrādāt lauku attīstības programmas īstenošanas metodiku, kas balstītos uz ilgtspējīgām programmām, kuru īstenošanai paredzēt ilggadēju valsts budžeta finansējumu. Paldies par uzmanību!

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andris Ameriks.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Uldim Veldrem, pie frakcijām nepiederošam deputātam. Lūdzu!

U.Veldre

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Ļoti žēl, ka mēs lauku cilvēki, varam runāt tikai piecas minūtes. Saeima pagājušā gada 10.septembrī ir pieņēmusi ļoti labu lēmumu, jo galvenā doma ir tāda, lai lauki varētu attīstīties, ir nepieciešami kredīti. Bet skatoties tā, kā ir pašlaik, diemžēl attiecīgie cilvēki, kas strādāja, es šajā gadījumā nevainoju komisiju, bet attiecīgo ministriju — Gorbunova kunga ministriju. Ir iznācis ne cepts, ne vārīts.

Tā kā vakar bija Represēto diena un es tikos ar 1941.gada izsūtīto bērniem, es nolasīšu dažas rindas, kur Līgas kundze raksta, kas pašlaik notiek Saeimā:

"Kas dumjāks vēl var būt par vietu vārdu maiņu un skolu likvidēšanu, un ārstniecības vietu ar.

Te skaidri redzams, tautu iegrūž postā un ātrai iznīcībai Saeimā balso par.

Bet, dižie valdnieki, ko darīsiet jūs tad, kad nebūs tautas, kas grūti strādās, jūsus algos, kalpos jums?

Vai nebūtu par to jums laiks sākt domāt šodien, ar jūsu prasmi, valsti vadot, tas būt var par vēlu rīt."

Es domāju, ka mums, deputātiem, vajadzētu domāt par tautas rītdienu. Ļoti labi materiāli ir 1940.gada izdotajā grāmatā "Latvijas zeme. Zemnieki un viņu darbs". Visi lauku jautājumi ir tik labi sakārtoti. Un, ja apskatās, kas deva iespēju Latvijai pēc brīvības cīņām, iegūstot neatkarību, attīstīties? Lētie kredīti. Un, ja pašlaik runā Gorbunova kungs un saka, ka zemnieki saņems, kad saņems, to nevar zināt, naudiņu, tad mēs apskatāmies, ka jau 1919.gada beigās nabadzīgā Latvijas valsts sāka izdot simtiem un tūkstošiem kredītu, un izdeva sākumā Zemkopības, pēc tam Finansu ministrija. Īsā laikā ir izgatavoti 13 033 aizdevumi ar kopējo summu vairāk kā 4 miljoni latu. Un ja mēs skatāmies tālāk, ļoti tādi lieli līdzekļi — ap 40—50 miljoniem latu, un arī mans tētis saņēmis kā brīvības cīņu dalībnieks zemi, paņēma kredītu, daļu, mazu stūrīti meža, pārdeva, uzcēla mājas un valsts zināmu daļu dzēsa. Bet, ja mēs apskatāmies, kā tā programma sastādīta, es jums pateikšu, tas ir apmēram kā... rīt dzīvosim komunismā. Un arī nereāli ir Gorbunova kunga teiktais — ja pieņemsim šo programmu, citēju Gorbunova kungu: mēneša laikā programmu pilnveidošot un īstenošot. Nu tad jau varbūt apsolīsim, ka pēc tā mēneša uz brokastlaiku viss tiks izpildīts.

Un galvenā nelaime ir tā, ka nav ievērota Latvijas pieredze, un es domāju, ka visa nelaime ir tā, ka visu mums uzspiež ārzemnieki. Ja krustneši nāca ar zobenu, pa priekšu bija Bībele, tagad runāsim... nelaime, ka cenšas laukus iznīcināt, un ja iznīcinās lauku skolas, nebūs mūsu tautas. Un es par to ļoti pārdzīvoju. Un sestdien biju Sikšņu skolas izlaidumā, maza skoliņa, kas izaugusi, tikai trešais izlaidums, mazs samērā pagasts ar tūkstoš iedzīvotājiem, 12 audzēkņi beidza, un arī nākošgad vēl būs, bet mūsu tās neprātīgās, jāsaka, genocīda politikas pret laukiem rezultātā strauji samazinās dzimstība un tā tālāk... Un es domāju, kur varētu rast līdzekļus, varētu rast līdzekļus, jau Seiles kundze teica un citi domājošie deputāti, tiešām, ja mūsu....

Sēdes vadītājs.

Piecas minūtes ir pagājušas.

U.Veldre.

... Tiešām ļoti smagi, ka te principā par lauksaimniecību mēs tikai velkam ķeksīti. Normāli neko nevar pateikt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Guntaram Grīnblatam, "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijas deputātam. Lūdzu!

G.Grīnblats

(TB/LNNK). Augsti godātais Prezidij, godātie deputāti! Konceptuāli ir saprotams, ka mēs šos dokumentus abus divus atzīsim par sākotnēji pieņemamiem un par tālāk pie tiem strādājamiem un pilnveidojamiem, bet man atļaujiet pa šo īso laiku piezīmes dažas, kas ir pie pašreiz līdzšinējā un pie esošā stāvokļa mūsu Latvijā.

Es uzskatu, ka nav skaidri vispār deklarēta valdības nostāja par atbalstu lauksaimniecībai. Tas attiecas pirmām kārtām uz banku krājaizdevumiem vispār, uz kredīta procentiem, uz ķīlām, uz to apjomiem un to risinājumu, te mēs esam vēl ļoti, ļoti tālu no tā, ko laukos vajadzētu.

Nu un nav pieņemama arī vēl... šobrīd laikam tas nedarbojas, ka visi lauksaimniecības uzņēmumi tiks pieskaitīti komercuzņēmumiem. Tas būs katrā ziņā izdevīgi tādam monstriem kā Šķēles kunga lielajiem pārstrādes uzņēmumiem, bet mazie zemnieki, mazākās saimniecības neko tur... neko manā sapratnē nākotnē labi nevar panākt.

Nu iekšējā tirgus nostiprināšana. Nu vai tas nav ārprāts, ka šī gada aprīļa mēnesī mūsu cūkkopība Latvijā tiek būtībā pamatīgi sagrauta ar tūkstošiem tonnu nezināmas izcelsmes gaļu, kas ir ienākusi. Mums ir vesela sistēma: veterinārmedicīniskais dienests, sanitārā robežkontrole, vai tad tiem cilvēkiem un arī visiem Iekšlietu ministrijas aparātiem nav iespējams atrast un dabūt šo kontrabandu un kaut kā to jautājumu risināt. Cik ilgi mēs šādā veidā varam darboties?

Daži vārdi par lauksaimniecības izglītību. Es īsti nepiekrītu Zemkopības ministrijas domām, ka zemnieku skaits tiks krasi samazināts, nevajadzēs vairs izglītoties, bet no otras puses, dokumentā ir rakstīts, ka nākošajā gadā jau vajadzēs būt zemniekiem ar sertificētu izglītību, lai varētu viņi strādāt laukos. Šobrīd man liekas, ka likvidēt kaut kādas lauksaimniecības skolas, nodot tās Izglītības ministrijai un citi jautājumi, tas nav absolūti reāli. To rādīs pati dzīve. Ja nebūs vairs studentu, nebūs skolnieku, kas gribēs mācīties, tad jau jautājums pats par sevi risināsies.

Nu un par lauksaimniecības zinātni. Būtībā nekas netiek runāts. Nekas nav paredzēts. Mums ir vieni vismazākiem pasaulē kaut kādi, kā saka, līdzekļi, kas ir lauksaimniecības zinātnei. Tā kā šobrīd mums ir jau bijušajā Latvijas neatkarības laikā esošajā Mežotnes selekcijas stacijā, Viļānu selekcijas stacijā, Ogres pomoloģiskajā dārzā, Lejaskurzemes izmēģinājumu stacijā, Iecēnu augļkopības atbalsta punktā likvidēta zinātniskā darbība, un nekas tanī vietā nav, un it kā mums vairāk nevajadzētu. Tā kā zinātniskam darbam arī Stendē, Priekuļos līdzekļu trūkst, un mēs jau dzirdējām, ka līdzekļu ļoti trūkst Vecauces mācību pētījumu saimniecībai universitātē, un bijušais ministrs Cimdiņa kungs arī ar savu likumdošanu savā laikā jau izdarīja milzīgu lāča pakalpojumu, ka aizliedza uz laukiem strādāt vecākiem par 65 gadiem zinātniskajiem darbiniekiem. Nu paldies Dievam, nupat šopavasar šis nepareizais lēmums ir atcelts.

Kopumā es gribu teikt, ka zinātnei līdzekļi tomēr ir jāatrod nākošajā gadā... nu daudz vairāk lauksaimniecības zinātnei, jo pasaules prakse rāda, ka zinātne dod vislielāko atdevi, un desmitkārt, un divdesmit un trīsdesmit kārtīgi ieguldītie līdzekļi atmaksājas. Ceru, ka nākošā gada budžetā kaut minimāli palielināsies finansējums zinātnei. Nu kopumā atbalstu šo mūsu dokumentu. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Vārds Guntai Gannusai, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcijas deputātei. Lūdzu!

G.Gannusa

(DPS). Cienījamie deputāti! Tā kā es arī strādāju Eiropas lietu komisijā, tad varbūt nedaudz pieskaršos vispārēji lauksaimniecībai pašlaik Eiropā.

Jāsaka, ka lauksaimniecības politika jau gadiem ilgi bijusi Eiropas rūpju bērns. 1960. gadā ieviesta, tā jau no paša sākuma bija slikts savienības balsts. Nevienā citā jomā Eiropas valstīm nebija tik grūti atrast kopsaucēju kā lauksaimniecībā. Kopīga tirgus organizācija, vienota cenu politika, kopīga finansēšana. Īpaši raizes kopējam lauksaimniecības tirgum sākās ar 70. gadiem, kad tā stratēģiskais mērķis — atjaunot apgādi ar pārtiku izpostītajā Eiropā — bija ne vien sasniegts, bet pat neveselīgi pārsniegts. Sekas — izmaksu kāpums, par daudz saražoto uzturproduktu bezjēdzīga iznīcināšana. Vēl šodien lauksaimniecībai tiek veltīts vairāk nekā puse Eiropas budžeta. Lai gan tajā nodarbināti tikai pašlaik ir kaut kur 5,3% iedzīvotāju. Un pašlaik Eiropas Savienībā ir 18 miljoni bezdarbnieku. Un tāpēc zemnieki savas pozīcijas uzskata par šķietami sliktām.

Jau 1988. gadā tika ieviesti īpaši taupības pasākumi agrārajā sektorā. Pēc 1994. gada vispārējā līguma par muitu un tirdzniecību kopējā lauksaimniecības produkcija vairs nesubsidēs ražošanu mazajās zemnieku saimniecībās, kas nav rentablas, bet dos naudu vides aizsardzībai un lauku ainavas kopšanai.

Konkurence pasaules tirgū aizvien pieaug. Bet Eiropas Savienības lauksaimnieki turpina ražot pārāk daudz un pārāk dārgi. Kā brīdina komisārs Fišlers, uz spēles likti ne vien zemnieki, bet arī visa pārtikas rūpniecības nākotne.

Reformas būtība. Labības cenas tiks pazeminātas par 20%, liellopu gaļa — par 30%, bet piena produktu — par 15%. Un ko tad Latvija var cerēt uz sagatavošanās posmu, kāds pašlaik notiek ceļā mums uz Eiropas Savienību.

Agrārā problēma saistībā ar Eiropas Savienības paplašināšanos uz Austrumiem ir viens no Eiropas Savienības sāpīgākajiem jautājumiem. Ražošanas struktūras, standarti un cenas starp dažādām valstīm, tajās ir pārāk maz uzņēmumu, pārāk daudz zemnieku. Eiropas Savienība atšķiras tik krasi, ka Eiropas Komisija savā plānā "Agent—2000", kurā noteikta Eiropas Savienības politika no 2000. līdz 2006. gadam, atteikusies pat domāt par ātru jaunu dalībvalstu lauksaimniecisko integrēšanu. Tātad tas arī attiecas uz Latviju.

Pabalsts visu vienpadsmit kandidātu sagatavošanai agrārā jomā, kas ir tikai 500 miljonu ekiju gadā, no 2003. gada varētu tikt piesardzīgi palielināts. Tas ir mazāk par 2% no kopējā Eiropas Savienības agrārā budžeta, un Fišlers uzskata, ka pirmajām kandidātu valstīm vēl pēc iestāšanās Eiropas Savienībā jādod 5 līdz 8 gadi ilgs pārejas laiks, reāli raugoties, tās varētu tikt integrētas kopīgā lauksaimniecības politikā no 2010. gada. No Eiropas Komisijas ziņojuma top skaidrs, kāpēc tā jābūt. Lauksaimniecības ražojumu cenas Austrumeiropas valstīs ir krietni zemākas nekā Eiropas Savienībā. Tūlītēja uzņemšana kopējā lauksaimniecības tirgū novestu pie smagiem pārpratumiem no abām pusēm, teiksim, rumāņi, bulgāri, kā arī diemžēl latviešu zemnieki strādā ar pagājušā gadsimta metodēm.

Atšķirības starp pilsētu un laukiem šajās valstīs ir satriecošas, un tāpēc arī Polija un Ungārija tik krasi atpaliek no Eiropas standartiem, kur mēs zinām, ka pašlaik no bijušajām valstīm... Polija un Ungārija ir viena no attīstītākajām lauksaimniecībā. Tas ir tieši pārstrādē un privātā biznesā. Būtu nepieciešams attīstīt infrastruktūru, būvēt ceļus, ierīkot ūdens, gāzes vadus, telefona līnijas, kā arī saprātīgu finansēšanas programmu. Tikai tādā gadījumā var cerēt uz strukturālām pārvērtībām šo zemju lauksaimniecībā.

Un nobeigumā es gribētu vēl pastāstīt, nedaudz pieskarties par līdzekļiem, kuri pieejami desmit asociētām valstīm no strukturāliem fondiem, sākot no 2000. līdz 2006. gadam, Eiropas savienības fondi, kas būs pieejami no 2000. gada...

Sēdes vadītājs.

Gannusas kundze, 5 minūtes ir pagājušas.

G.Gannusa.

Es atvainojos... Paldies!

Sēdes vadītājs.

 Imants Liepa, frakcijas "Latvijai" deputāts.

I.Liepa

(TKL). Augsti godātais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Šodien mēs apspriežam lauku attīstības programmu. Tātad konkrētu dokumentu. Un man ir tas gods ziņot, ka es jau trešo reizi apspriežu šo dokumentu. Pirmo reizi — tas bija Tautsaimniecības komisijā, otro reizi — Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmijas un Lauksaimniecības universitātes akadēmiskajās sēdēs, un tagad šodien šeit plenārsēdē. To es saku tādēļ, lai jūs saprastu, ka manā uztverē emocijas ir norimušas, vērtības ir vērtētas un pārvērtētas, un šodien vairāk vai mazāk jau tā integratīvi var izteikties par šiem jautājumiem.

Kas attiecas uz apspriežamo dokumentu, es šeit arī saskatu vairākus trūkumus, un pirmais, tas ir — kompetences neatbilstība, ir jaušama šajā dokumentā. Normāli būtu tad, ja valstī būtu sava tautsaimniecības programma izstrādāta un pēc tam tiktu izstrādātas atsevišķu tautsaimniecības nozaru programmas, tanī skaitā lauku attīstības programma kā tautsaimniecības programmas neatņemama sastāvdaļa.

Diemžēl iepriekšējo valdību "sekmīgas" darbības rezultātā mums tādas tautsaimniecības programmas vēl šodien nav. Un tādēļ, lūk, cilvēki, kam bija uzdots šādu programmu izstrādāt, bija nostādīti visai neveiklā situācijā. Viņiem bija jāizstrādā šī te lauksaimniecības programma, neesot pamatam, neesot tautsaimniecības programmai. Un tāpēc gluži dabiski, ka šodien vērstā kritika pret šo dokumentu zināmā mērā ir vērsta pret būtībā vēl neizstrādāto tautsaimniecības programmu. Un šīs programmas autori savas kompetences neatbilstības dēļ nevarēja atbildēt uz tiem jautājumiem, uz kuriem šodien tiek izvirzītas pretenzijas. Nu kaut vai... Te ir runa par kontrabandu, par tirgus aizsardzību. Te ir runa par lauku iedzīvotāju nodzirdīšanu vairāk nekā līdz baltajām pelītēm. Te ir runa par pilsētas attīstību, te ir runa par rūpniecības attīstību Latvijā, par nodokļu un nodevu politiku. Te ir runa par ārlietām un tā tālāk, un tā tālāk. Visi šie jautājumi ir skatāmi kontekstā, un uz šī konteksta bāzes ir jābūvē šī lauksaimniecības attīstības programma. Tādas pamatbāzes mums nav. Tādēļ es neapskaužu šīs te lauku attīstības programmas darba grupas cilvēkus, kam tā bija jāizstrādā, un tagad viņi ir zināmā mērā kā tādi peramie zēni. Citu neizdarības dēļ. Tas ir pirmais trūkums.

Otrais trūkums, kas neapšaubāmi izriet no pirmā, ir šīs programmas, kā saka, realizācijas mehānisma trūkums. Nav pateikts, kuros laikos, ar kādiem līdzekļiem, kādā veidā un tā tālāk mēs šīs labās domas un labās ieceres varam realizēt. Un šeit izteiktās konkrētās piezīmes vairāk vai mazāk attiecas uz šīs programmas tālākās attīstības otro posmu, proti, uz konkrētu mērķa programmu izstrādi šo labo ideju īstenošanai. Tas, kas te šodien tiek runāts un ko Gorbunova kungs tik cītīgi piefiksē, es domāju, tas ir tieši tas, lai nākošajā etapā atbildētu, kādas mērķprogrammas mums ir vajadzīgas, cik to ir vajadzīgs, kāda ir to savstarpēja saikne un kā sadalīt iespējamos līdzekļus, ko mēs laukiem varam atvēlēt. Lūk, tas tad arī būtu konkrēts rezultāts.

Beigu beigās, ja mēs pieņemam jaunajā variantā, ko tagad no jauna piedāvā Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija, papildinot iepriekšējo lēmumprojektu ar 2.punktu, ka šādu mērķprogrammu attīstība ir valdībai jāakceptē līdz 1999.gada valsts budžeta apstiprināšanai, paredzot kādas mērķprogrammas un attiecīgi to finansējumu, tad līdz ar to mēs esam panākuši ļoti labu rezultātu, un tas būtu dokuments un iespēja tālāk kopējiem spēkiem panākt to labo domu realizāciju, kas šeit izskanēja un kas ir ieliktas šīs te programmas pamatu pamatā. Tādēļ es aicinu šo otro variantu apstiprināt, lai tā būtu darba programma tālākajai rīcībai!

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Ernestam Jurkānam, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcijas deputātam. Lūdzu!

E.Jurkāns

(DPS). Augsti godātie deputāti! Pāris dienu atpakaļ mēs esam saņēmuši Finansu ministrijas apkopojumu par tautsaimniecības attīstību šī gada pirmajā ceturksnī. Ko mēs tur varam izlasīt? Es citēju: "Lauksaimniecības attīstības tempi joprojām ir zemi. Šī gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar 1997.gada attiecīgo periodu gaļas ražošana ir palikusi iepriekšējā līmenī. Bet mēs zinām, ka tikai puse no iekšzemē patērētās gaļas un gaļas produktu ir vietējais ražojums. Gaļas kontrabandas apjomi nemazinās, un joprojām Rīgas Centrāltirgū var nopirkt sardeles, kuru cena ir divas reizes lētāka par gaļas produktu pašizmaksu."

Es to saku tikai tāpēc, lai akceptētu šī svarīgā jautājuma izskatīšanu šodien par lauku attīstības programmu un tās realizācijas iespējamajiem ceļiem un mehānismu.

Vēl viens skaitlis. Pagājušajā gadā, salīdzinot ar 1996.gadu, iedzīvotāju reālie ienākumi ir samazinājušies par vienu procentu. Tikko jums izdalītajā lauksaimniecības gadagrāmatā ir teikti vēl skarbāki vārdi, ka lauku saimniecību reālie ienākumi pagājušajā gadā pret attiecīgo periodu 1996.gadā ir samazinājušies par 24%. Tas vēlreiz un vēlreiz liecina par šo būtisko jautājumu, par kuru mēs šodien diskutējam. Īpaši es gribētu uzsvērt Latgales reģionu problēmu. Jo arī pēc šī paša Finansu ministrijas apkopojuma Latgales reģionā reālie ienākumi ir par 20% zemāki nekā vidēji valstī. Šī problēma pastāv jau desmitiem gadu. Un nekāda šeit virzība uz pozitīvo pusi nav. Laukos bezdarba līmenis ir divas reizes augstāks nekā vidējais valstī, un Latgales austrumu rajonos četras, piecas reizes augstāks. Es uzsveru. Es varētu nosaukt vēl veselu virkni problēmu, tās jūs zināt. Un katrs varētu nosaukt desmitiem.

Bet tomēr. Man ir jāpateicas Tautsaimniecības komisijas vārdā visiem deputātiem, arī komisijas deputātiem, kas aktīvi piedalījās pagājušā gada septembra plenārsēdes sasaukšanā un darbā. Šīs dienas plenārsēde ir faktiski pagājušā gada 10.septembra plenārsēdes turpinājums. Saskaņā ar 1997.gada 10.septembra plenārsēdes lēmumu tika uzdots valdībai būtībā atrisināt vai sākt risināt trīs galvenos uzdevumus, tas ir, izveidot lauku attīstības programmu, lauksaimniecības kā nozares vietas attīstību šajā programmā, tātad koncepcijas izveide, un veikt starpministriju funkciju sadali.

Ceturtais, būtībā ne mazāk svarīgs jautājums, ir finansējums. Pa šo laiku, jāatzīst, ir paveikts pietiekoši daudz. Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija ir sanākusi vairākas reizes kopā ar ministriem un nozaru speciālistiem. Es gribētu tomēr atzīmēt pozitīvo, minēt galvenās problēmas, kas nav atrisinātas un kuru risinājums ir nepieciešams un gaida šīs problēmas realizācijas gaitā.

Pirmkārt, kā šī apjomīgā lauku un lauku vides attīstības programma iekļausies kopīgajā valsts sociāli ekonomiskajā attīstības programmā, par kuru tikko runāja Liepas kungs. Kāds varētu būt kopsavilkums naudas izteiksmē, lai realizētu šo programmu? Kāda būs sasaiste ar demogrāfisko situāciju laukos? Nedod Dievs, ja programmā paliks punkts, ka līdz 2003.gadam laukos strādājošo skaits samazināsies par 120 tūkstošiem. Tā ir bīstama norma. Un es nezinu, kas to ir ielicis. Kā tiks risināts jautājums kontekstā ar vienu no galvenajām problēmām — izglītība laukos? Kā būs un kā veiksies ar telekomunikāciju attīstību? Kā būs ar zemnieku saimniecību attīstību? Jo mēs orientējamies uz lielražošanu.

Sēdes vadītājs.

Jurkāna kungs, piecas minūtes ir pagājušas.

E.Jurkāns.

Vienu minūti, ja var.

Sēdes vadītājs.

Vai kādam ir iebildumi? Vēl viena minūte jūsu rīcībā.

E.Jurkāns.

Bet Eiropā jau ir tendence pāriet uz mazām saimniecībām. Un vēl viens būtisks jautājums — par finansējumu. Joprojām mēs nevaram atrisināt Hipotēku un zemes bankas finansēšanas problēmu. Šī banka nīkuļo. Man pat ir kauns teikt, ka piecu gadu laikā šī banka ir iedevusi 15 miljonu latu kredītus kopumā. Tas ir vienas labas saimniecības kredītresurss. Un arī šajā gadā mēs neesam spējuši nevienu santīmu iedalīt šai bankai. Labi, ir Pasaules bankas kredīts, bet tā procenti ir dārgi. Es neredzu šeit Latvijas Bankas lomu un komercbanku lomu. Šai trijotnei ir jābūt sasaistītai —valdība, Latvijas Banka un komercbankas. Komercbankas ir Latvijas nacionālās ekonomikas viena no mehānisma svarīgākajām daļām. Tāpēc es ierosinu valdībai tieši šī mehānisma realizāciju atrisināt, jo mēs esam veidojuši simtiem programmu. Ja nebūs realizācijas mehānisma, šī programma paliks tāpat kā Brežņeva pārtikas programma.

Sēdes vadītājs.

Nākamajai vārds Antai Rugātei, LZS, KDS frakcijas deputātei. Lūdzu!

A.Rugāte

(LZS, KDS frakcija). Augsti godātie deputāti! Vispirms es gribu teikt, ka es atbalstu šo ideju. Ideju — apvienot visas problēmas, kas atrodas laukos un kuras daudzus gadus daļēji tikušas risinātas, daļēji tikušas izprastas, bet kopumā ir bijušas nesavienotas. Un tādēļ bieži vien viena programma vai viena problēma risinājumā ir konfrontējusi ar otru problēmu un pat izraisījusi to.

Kā dzīvot laukos? Kādu metodi piedāvā šī programma? Vai šīs programmas ietvaros iespējamas programmas, kuras varētu tikt finansētas pēc tiem projektiem, ko piedāvātu tie, kas dzīvo laukos un vēlas palikt laukos? Es gribētu dalīties ar jums par šīs programmas atbalstu vai arī par saskatītajiem jautājumiem ar tiem deputātiem, ar kuriem es tās esmu diskutējusi daudzos Latgales pagastos. Pagastos, līdz kuriem šī programma ir nonākusi ar lielu kavēšanos, vai varētu pat teikt — par vēlu. Kāda ir viņu izpratne, pagastu deputātu izpratne par to, ko piedāvā šī programma. Un varbūt es jums teikšu šobrīd paradoksālu frāzi, kas varētu pat izraisīt zināmu sašutumu. Taču tad, ja mēs tajā iedziļināsimies, tad mēs izpratīsim, kādēļ tas tiek teikts. Un proti, šī frāze ir tāda: "Ja nebūs optimizācijas, skolas sabruks." Par optimizāciju mēs esam raduši līdz šim dzirdēt, ka tas ir kaut kas ļoti slikts tādā nozīmē, ka tas iznīcina esošo struktūru laukos. Bet izrādās, ka tiem, kas dzīvo laukos un strādā, un mācās, optimizācija ir arī zināmā mērā cerība, cerība saglabāt vai cerība lietderīgi izmantot to, kas laukos vēl ir struktūrā saglabājies.

Es minēšu jums divus piemērus. Šķilbēnu pagasts — 1500 iedzīvotāju, un Rugāju pagasts — 2000 iedzīvotāju, Balvu rajons. Šķilbēnu pagastā ir divas skolas. Viena no skolām atrodas Upītē, kas ir šī pagasta nomale, pie pašas robežas, šīs skolas ievirze gadu desmitiem ir etnogrāfija, taču skola strādā pilnīgi sabrukušā ēkā, kurai pat piebūvi būvē šobrīd skolēni paši ar savām rokām, ar saviem spēkiem, un ar saviem naudas līdzekļiem skolotāji. Varētu teikt, tā mums arī ir jādara, ja mēs esam īsteni patrioti.

Un tajā pašā laikā es gribētu redzēt iespēju un arī šie deputāti vēlas redzēt iespēju, ko piedāvā Lauku attīstības programma laukiem. Ne tikai lauksaimnieciskajai ražošanai vien. Šodien par to arī no šīs tribīnes ir pārāk maz runāts. Maza skola, liela pieticība, skola ir nasta pagastam. Taču pagasts nevēlas to nolikt. Lai gan ir arī otra skola, kura faktiski, es gribētu teikt, ir ar tādu programmu, ko varētu uzskatīt par tādu kā pirmo, kas vispār savā idejā ir atbalstāma laukiem. Un šī programma, kuru apspriežam šodien, ir jau zināmā mērā pēctece visas Latvijas apjomā. Tā bija atbalsta programma Latgales pašvaldībām to mācību iestāžu uzturēšanai, kurām bija šī misija, šis uzdevums pēc neatkarības atgūšanas veidot latvisku vidi un saglabāt latviskas skolas iespēju. Šī Šķilbēnu pagasta otrā skola, pateicoties šādai programmai, šobrīd ir kļuvusi par latviešu skolu. Vairs nav divu plūsmu, ir iespēja nodarbināt bērnus gan sportā, gan arī kultūrā. Tūliņ pat līdzās ir jāsaka, kā tad veidojas šī kultūras centra izpratne. Lūk, šai skolai līdzās stāv kāda veca pussabrukusi ēka, kuru varētu pārveidot un kas varētu tapt par kultūras namu. Jo pagastā, kurā ir desmit mākslinieciskie kolektīvi, nav kultūras nama. Un ja man pagasta ļaudis saka — mums ar lauksaimniecību nav problēmu tādēļ, ka mums ir 20 ražojoši uzņēmumi, un lai arī no visiem iedzīvotājiem tikai 200, 300 ir tie, kas ir nodarbināti, ar lauksaimniecību viņu izpratnē nav problēmu. Kāpēc? Tāpēc, ka šajā jomā jau notiek šī labdabīgā kustība uz sakārtošanos. Problēma ir ar to sfēru, kura nav ražojošā sfēra. Bet cilvēkam pēc šī darba, kuru viņš tomēr ir līdz šim brīdim saglabājis vai arī ir cerībā to aizsākt, tad, ja mēs šajā programmā piedāvājam viņam to sistēmu, kā to izdarīt, tad viņam vajadzīga arī cilvēcīga atpūta. Un šī cilvēcīgā atpūta būs tā, kas izvilks viņu no grāvja un atvirzīs viņu no pudeles.

Sēdes vadītājs.

Piecas minūtes ir pagājušas.

A.Rugāte.

Paldies! Es pēdējo teikumu gribu lūgt. Es gribu lūgt šīs programmas sagatavotājiem finansējuma metodiku un valdībai atbalstu finansējumam šai programmai. Ilgspējīgu un uz programmām balstītu.

Sēdes vadītājs.

Nākamajam vārds Oskaram Grīgam, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijas deputātam. (Starpsauciens: "Grīg, ko te jaunu var pateikt!")

O.Grīgs

(TB/LNNK). Cienījamie kolēģi! Es varētu pateikt apmēram tā, ko tad mēs gribam redzēt? Ko nozīmē mums lauki, ko nozīmē mums laucinieki, mums, deputātiem, ko nozīmē Latvijai lauku vide šajā laika posmā, kad mēs it visi ļoti gribam iet uz Eiropu. Un daudzi no mums ir bijuši Eiropā un redzējuši, kāda ir lauksaimniecība, lauku vide, zemnieku saimniecības jeb fermeru saimniecības, kā tur sauc, kā tur notiek, kā saimnieko, kādi tehniskie līdzekļi, kādas ražas, kāds tirgus, kam pieder pārstrāde, un tāpēc es uzdodu jautājumu — ko tad mēs gribam, apspriežot arī šo jauno lauksaimniecības attīstības programmu? Vai šis būs tas brīnumlīdzeklis vai tā brīnumu nūjiņa, kad mēs varēsim, nu, tuvāko varbūt piecu, desmit gadu laikā līdzināties tai Eiropai, uz ko mēs tiecamies. Es uzreiz pateikšu, ka visumā šo programmu es atbalstu, tā ir samērā laba programma. Nemaz nav slikta, ir dažas nianses, un tagad nav laika... varu pateikt, ka laika trūkuma dēļ es nepieskaršos daudziem sīkiem jautājumiem, kas tur, manuprāt, trūkst, arī diezgan konkrēti un nopietni jautājumi.

Bet tie daži skaitļi jau vien mani satrauc, nevis mani, bet arī lauciniekus un pārējos latviešus Latvijā. Vairāk nekā 32% dzīvo kā vieninieki lauku mājās, un 23% ir precēti bez bērniem lauku viensētās, sētās. Tad 14 tūkstošu mājās, tas ir zemnieku saimniecības, nav ēku un zeme pieder, kad vairāk nekā 7 tūkstoši lauku sētās, lauku mājās, kur noris dzīve, visa dzīves cilvēkam, nav elektrības, es neredzu šajā attīstības programmā, tieši kas tiks darīts, lai vismaz elektrība būtu. Var jau būt, ka kāds uzskata, ka elektrību nevajag, lai vairāk bērnu dzimtu, var jau būt arī, ka tā ir. Un urbanizācija ir tā, kas diemžēl mūsu laukus dzen postā.

Kas ir, kas būs tas brīnumlīdzeklis, kas liks mūsu laukiem atdzimt vismaz Eiropas līmenī tuvāko gadu laikā? Es bieži un daudz dzirdu, ka tagad būs subsīdijas, es uzdrošinos apgalvot un pēc savas pārliecības saku, ka tas tā varētu nebūt arī, un esmu pārliecinājies pa šiem gadiem, ka subsīdijas tikai veicina lielo lauku ražotāju, pārstrādātāju augšupeju, bet vidējās zemnieku saimniecības un mazās diemžēl tas neveicina. Tad kas tad ir tas, kas veicina, es uzskatu, ka tā ir kredītsistēma. Kreditēšana, kas disciplinētu zemnieku saimniecību izveidošanos ar zemākiem procentiem un ilgtermiņu. Es domāju, kolēģi mani atbalstīs tādā veidā, jo Eduards Virza kādreiz rakstīja par laukiem, par lauku sētām arī, viņa laikā viņš rakstīja tādus skumjus stāstus, ka lauku vide iznīkst.

Un es vēlreiz uzdodu jautājumu, kādus mēs gribam redzēt laukus? Es šajā programmā to neredzēju, es domāju, ka mēs gribam redzēt laukus ar diezgan taisnīgu zemes sadalījumu, kas ir faktiski agrārai reformai preambula, pamatprincips, taisnīgs zemes sadalījums.

Tad šodien kāds var būt taisnīgs zemes sadalījums, ja pie Tērvetes jau vairāk kā 10 tūkstoši hektāru pieder "Canadien Agra", ka Tukuma rajonā pieder lielas zemes platības gan Dānijai, gan vāciešiem, un arī pašu mājās jau top īpašnieki, vairāk nekā tūkstošhektārnieki, es, piemēram, neuzskatu, ka tā ir mūsu nākotne, mūsu perspektīva. Tik tiešām es esmu bijis Eiropā un redzējis, ka vidējais zemes hektāru lielums privātapsaimniekošanā ir aptuveni — nu Holandē varētu būt 56 hektāri, Vācijā tāpat ap 40—50 hektāri, Somijā ir kādi 16 hektāri, tātad Eiropa zina, ko dara, ka cilvēku blīvums apmēram laukos un viņu darba vietas, ko nodrošina šis lauksaimnieciskais dzīves veids un ražošana, ir tas avots, no kurienes nāk tauta ārā, nācija nāk ārā. Es šajā programmā neredzu to. Es varētu īsi pateikt, ka laukos trīs vārdi ir svarīgi: darbs, saražotā prece un tirgus, bet ko mēs darīsim, ka ražošana ir atšķelta no pārstrādes. Es neredzēju, kā mēs to jautājumu atrisināsim, es neredzu arī atrisinājumu šajos divos ar pus miljonos, ko mums iedeva priekš graudu iepirkuma. Nav vēl šie atrisinājumi nākotnē. Es sev arī to jautājumu uzdodu. Paldies par šīm 5 minūtēm, ko atļāvāt, lai es izteiktos par lauksaimniecības jautājumiem.

Sēdes vadītājs.

Piecas minūtes ir pagājušas. Vārds Leopoldam Ozoliņam, pie frakcijām nepiederošam deputātam. Ozoliņa kungs nav zālē. Jānis Rāzna, pie frakcijām nepiederošs deputāts, vēlas runāt otro reizi.

J.Rāzna

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Mums ar to lauksaimniecību iet tāpat kā šeit šodien sēdē. No sākuma ir piecas minūtes, pēc tam desmit, pēc tam 15, pēc tam atkal piecas, acīmredzot tā mēs strādājam ar to likumdošanu par to lauksaimniecību, un tāpēc varbūt šobrīd mums tā pavisam nopietni un ilgi jārunā par to visu, bet es nezinu, cik liela jēga būs no šīs lielās runāšanas, bet es tikai gribu pateikt to, ko es nepaspēju pirmajā reizē. Kas ir nepieciešams lauksaimniekiem? Viņiem ir nepieciešams, lai valdība vismaz uz četriem gadiem noteiktu minimālās iepirkuma cenas, lai viņiem būtu skaidrs, cik un par kādiem procentiem visus šos četrus gadus varētu saņemt kredītus, un lai viņiem būtu skaidra subsīdiju politika — cik un par ko viņiem maksās šos četrus gadus. Pārējo, es domāju, ļoti daudz izdarīs paši lauksaimnieki. Un, ja šī valdība nepildīs šīs lietas, tad piemēri mums šeit jau ir redzami no iepriekšējām valdībām un no iepriekšējo partiju ilgdzīvošanas. Tātad, ja šie noteikumi netiks izpildīti, tad partijas nopietni nevarēs eksistēt un tādas valdības arī. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Vārds Gundaram Valdmanim. Gundars Valdmanis arī runās otro reizi.

G.Valdmanis

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Prezidij! Kolēģi Saeimā un tauta! Man "Latvijas ceļš" aicināja uzmosties. Gadu un pusi atpakaļ es aicināju tautai uzmosties, un man par to cienījamie kungi gribēja pataisīt par lielāko grēkāzi Latvijā un lielāko muļķi. Bet tauta ir tagad uzmodusies. Tauta zina, kas tai ir jādara, tauta zina, ka mēs esam atlaisti ar 1.novembri, un viņa nav par nevienu no jums un es ceru, ka arī ne par mani, ka viņi ievēlēs tīru grupu. Šie meļi un maldinājumi, šī tārpu uzlikšana uz āķīša, tauta to redzēs katras Saeimas beigās. Tauta to ir arī redzējusi, kad iet vēlēšanās un saka, ka vāksim parakstus. Ja tauta grib tādu Saeimu, kas rūpēsies par laukiem, tad viņai tāda ir jāievēlē. Tautai nav vajadzīga tāda Saeima, kas runā par to, ko viņa labu laukiem darīs, un tad aizies atvaļinājumā un sāks par jaunu. Ja mēs gribētu laukiem ko labu darīt, mēs zinām, ka mums ir 35 miljoni latu, mēs zinām, kad mēs varētu izdot tūkstošus latu, un mums tas budžetu pārpildījums pazustu, bet būtu bezdeficīta budžets. Mēs varētu šodien nolemt dot tās dotācijas lauku produkcijai Eiropas līmenī. Un redzētu, kā mūsu valsts plaukst. Es ceru, ka tauta sapratīs, ko darīt, tai jāievēlē savi kandidāti un ne tādus, kas man neļauj runāt. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Divas minūtes ir pagājušas, Valdmaņa kungs.

Nākamais runās Uldis Veldre, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Veldres kungs arī runās otro reizi. Veldres kungs, jūs, bez šaubām, varat aicināt pēc klusuma, bet tas ir atkarīgs no deputātu godaprāta. Lūdzu!

U.Veldre

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godātie kolēģi! Es aicinu, un viss būtu normāli, ja lauksaimniecības jautājumi būtu nodoti Lauksaimniecības ministrijai, finanses finansēm — Finansu ministrijai, bet pašlaik ir labas iestrādes dažos jautājumos, bet viss sabāzts kopā, ka te ir burtiski ideoloģija. Un man liekas, ka vajadzētu Vides un reģionālās attīstības ministriju likvidēt, nodalot attiecīgi pienākumus, Iekšlietu ministrijai pašvaldības, vides aizsardzība pie Ekonomikas ministrijas, jo pašlaik ir tā, ka šo darbu veic cilvēks, es neapvainoju Gorbunova kungu, kas ir marksisma pārstāvis, un mēs zinām, kas marksisma–ļeņinisma pamats bija — zemnieks ir privātīpašnieks, ir jāiznīcina, un es tomēr gribētu pateikt, ka nevajag cilvēkiem strādāt tur, kur viņš nav kompetents, un mans ieteikums būtu attiecīgo biedru vai kungu, varbūt varētu kā goda konsulu uz Roņu salu, tas būtu lielāks labums. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Vārds Atim Sausnītim, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcijas deputātam. Lūdzu!

A.Sausnītis

(DPS). Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Lauku problēma — tā ir Latvijas problēma, un tā jāskata kopumā. Diemžēl skumji, ka tikai uzstājās tie ministri, kas ir ņēmēji. Finansu ministrs pat neatrod par iespēju atnākt, un arī cinījamais Krasta kungs neko neziņoja par to, kāds ir finansējums. Bez finansējuma mēs varam tikai runāt, kā mēs arī šodien to darām. Uzņēmējdarbība laukos ir jāsāk ar izglītību, ja izglītības nebūs, pat pamatizglītības, nav cilvēku, kas saprot uz šodienu biznesu, nerunāsim par nākošo, kā piesaistīt cilvēkus laukiem. Jāsakārto ir infrastruktūra tieši laukos. Ja to nesakārtosim paši mēs, tāpēc es esmu vienmēr teicis — privatizācijas līdzekļi ir jāiegulda infrastruktūrā, citādi nebūs neviens investors — ne ārzemju, ne vietējais, ir jāsaista ar to, ka infrastruktūra ir tā, kas piesaistīs cilvēku. Diemžēl pašreiz šie līdzekļi aiziet pavisam citiem mērķiem. Tālāk, kā piesaistīt jaunos cilvēkus. Diemžēl pašreiz mums nav nekādu stimulu, kā cilvēkus piesaistīt laukiem. Nerunāsim par to, ka mums nav programmas, kā cilvēkus saglabāt laukos, nerunāsim par to, kā mēs piesaistīt gribam. Kaut vai tā pati programma "īpaši atbalstāmie reģioni", pašreiz izskatītas tiek programmas, izskatīti tiek projekti, bet nekas nelieciena, ka mēs saprotam, kas ir lauki. Lauki ir jāsaprot kopumā, tos nevar izdalīt atsevišķi. Arī šī programma. Mēs esam ar ministriem runājuši, ka ir kopēja programma tautsaimniecībai, kurā viena no sastāvdaļām ir lauku attīstība, bet pagaidām mēs skatām atsevišķi, programmas atsevišķi, un diemžēl kopējais mums nav. Ir priekšlikums veidot lauku attīstības fondu kopā fondu, kurā būtu gan izglītība, gan kultūra, gan vide, gan reģionāli, gan uzņēmējdarbība, pašreiz mēs tikai akcentu liekam uz to, ka jāpalīdz, jāpalīdz. Diemžēl ar šo palīdzību arī ir sarežģīti. Katru gadu mēs it kā vienreizēji palīdzam, vienreizējs darījums. Mēs zinām, ko nozīmē vienreizējs darījums. Ir priekšlikums arī cits, jā, ar ko mēs piesaistīsim laukiem, varbūt ka izglītībā ir tā, ka vidējo izglītību ieguvušie puiši, jā, tiem trīs gadi nebūtu jāiet armijā, priekš tam ir Zemessardze, kura varētu ar šo jautājumu nodarboties, lai piesaistītu darba rokas, spējīgās darba rokas laukiem, jo ne visus darbus var izdarīt ar tehniku. Skatot šo izdalīto materiālu, redzam, kas ir tirdzniecība, kas ir vietējais tirgus, aizsardzības nekādas, un tagad redzam, kur savu produkciju varam eksportēt. Eksportējam 67% Austrumu tirgū. Austrumu tirgus ir tas, kurš mums ir jāsaglabā, jo, kā redzam pēc šī materiāla, Zemkopības ministrija sagatavojusi dokumentu, kurā redzam, ka Eiropas Savienībai, lai varētu saglabāt un ieiet Eiropas Savienībā, ir nepieciešami 960 miljoni latu. Tas nozīmē, pēc tās programmas, ko subsidē vai kas ir paredzēta subsīdijām, ir mums nepieciešams 57 gadi, Rāviņa kungs, lai jums 57 gadi šajā amatā, bet diemžēl tas būs par maz.

Nākamais. Nākošā gada budžets liecina par to, ka šī valdība pagaidām neizprot vai negrib saprast, kas ir lauki, kāda ir lauku attīstība, un parāda, ka diemžēl pagaidām par laukiem mēs tikai varam vēlamā formā runāt. Reāla atbalsta, reāla finansējuma pašreiz nav.

Sēdes vadītājs.

Vārds Kārlim Čerānam, frakcijas "Latvijai" deputātam. Čerāna kungs arī runās otro reizi.

K.Čerāns

(TKL). Augsti godātie deputāti! Ka nu šajās debatēs dažādu politisko spēku pārstāvji cenšas mazgāties balti no centralizācijas politikas. Bet nevienam no politiskās elites pārstāvjiem tas neizdosies. Cilvēki vērtēs darbus gan attiecībā uz esošajiem, gan arī bijušajiem ministriem dažādos laika periodos, gan attiecībā uz bezdeficīta budžetu, gan uz lauku vides sagraušanu, ekonomisko bezcerību, kas laukos ir izveidojusies, gan arī uz administratīvi teritoriālo reformu, gan arī šo ministru līdzdalību valsts izlaupīšanas perspektīvā, kas diemžēl ir mūsu valsts perspektīva, sākot jau no Atmodas laikiem.

Šādam vērtējumam ir jābūt, un es ticu, ka šāds vērtējums būs, jo tad, kad mēs atkal ievēlēsim tās pašas politiskās elites pārstāvjus — bijušos vai esošos ministrus, tad mēs esam pazuduši. Cilvēki to saprot arvien labāk un labāk. Tad nelīdzēs vairāk gaušanās par skolu likvidāciju, tā vienkārši notiks. Jārīkojas ir tagad. Tas ir arī mans jautājums apvienībai "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK. Katru reizi, kad šīs partijas pārstāvji nāk un deklarē skaistas idejas. Ko jūs valstiskā līmenī esiet izdarījuši? Jums ir bijušas šīs iespējas.

Bet ļoti īsi vēl par lauksaimniecību. Kas ir vajadzīgs zemniekam? Reāli pieejami izmantojami kredīti, tajā skaitā mazās tehnikas iegādei un arī citiem mērķiem. Ir vajadzīga tirgus attīstība. Šeit ir būtiska ārlietu resoru darbība. Ir vajadzīga vietējā tirgus aizsardzība no kontrabandas un subsidētās ārvalstu produkcijas, jo šodien situācija ar sviestu un margarīnu un arī ar kontrabandas gaļu ir graujoša. Ir ļoti svarīgi pārdomāti virzīt subsīdijas, atbalstot arī mazo un vidējo ražotāju, veidojot subsīdijas kā piemaksas pie sagādē nodotas lauksaimniecības produkcijas.

Ir ļoti svarīgi arī likvidēt monopolus gan pārtikas parstrādē, kas ir absurdā veidā izveidota mūsu valstī, gan arī energo jomā un arī daudzās citās jomās.

Sēdes vadītājs.

Divas minūtes ir pagājušas, Čerāna kungs!

K.Čerāns.

Nodrošināsim viņiem dzīves un darba iespējas, tad laukiem būs nākotne.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andris Ameriks.

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds Indulim Emsim, Latvijas Nacionālās reformu partijas un Latvijas Zaļās partijas frakcijas deputātam. Lūdzu!

I.Emsis

(LNRP, LZP). Godātie kolēģi! Šīs programmas sakarā es gribētu pieminēt tikai vienu no programmas sadaļām — tas ir, to sadaļu, kura runā par aktivitāšu daudzveidošanas nepieciešamību Latvijas laukos. Es uzskatu, ka tas ir pamatjautājums, ka ir jāatrod jaunas darbavietas, jauna nodarbinātība un jārēķinās ar to, ka lauksaimnieciskajā sektorā darba roku skaits, kas nodarbināti, mazināsies, un šīs vietas jāaizstāj ar jaunām iespējām.

Es uzskatu, ka Latvijas lauki šobrīd atgādina snaudošu ekonomisko milzi. Ekonomisko milzi tāpēc, ka potenciāls Latvijas laukos ir ārkārtīgi liels, ārkārtīgi liels! Es vēlreiz uzsveru, un dati to pierāda. Dabas resursu esamība. Infrastruktūras ceļu tīkli un pietiekamība, arī cilvēku intelektuālais potenciāls visumā ir tāds, kuru var uzskatīt par snaudošu. Ka ir jāatrod tikai, kā pamodināt šīs aktivitātes. Es domāju, ka šobrīd politiķiem un pašiem lauku iedzīvotājiem ir vajadzīgas brilles, kas palīdzētu saskatīt to pozitīvo iespējamību kopu, kas ir Latvijas laukos, un palīdzētu saskatīt arī tās maldugunis, kas mūs maldina līdz šim un neļauj attīstīt šos potenciālus.

Es gribu uzsvērt dabas neiedomājamo bagātību, salīdzinoši ar Centrāleiropas un Austrumeiropas citām valstīm, nemaz jau nerunājot par Viduseiropas attīstītajām valstīm. Tā ir patiesa vērtība, kuras patiesais vērtīgums naudas izteiksmē ar katru gadu pieaug un pieaug.

Es gribu teikt, ka mēs esam izmēģinājuši tā saucamo programmu, orientēto vides un lauku attīstības politiku, un tā ir devusi neticami labus rezultātus. Šie investīciju projekti, kas ir iniciēti, sākumā mēs tos darījām infrastruktūras objektos, ūdenssaimniecībā, atkritumsaimniecībā, enerģētikā, reģionālajā attīstības laukā, tas bija tikai ar tādu mērķi, lai pārliecinātos, vai šie projekti ir pašatmaksājošies, vai tie ir realizējami. Šobrīd mēs ar pilnu atdevi varam teikt, ar pilnu pārliecību varam teikt, ka tie pirmie projekti ir parādījuši sevi ļoti pozitīvi, un Latvijas laukos attīstības iespējas ir ārkārtīgi lielas, un tās ne tuvu nav izsmeltas.

Mēs, protams, saprotam, ka šobrīd ir nepieciešams kopfinansējums, ka nevar realizēt projektus, kas visi pilnā mērā gultos uz projektu realizētāju pleciem. Tas nav iespējams, tāpēc mēs pielietojam kopfinansējumu shēmu, pie tam tādu shēmu, ka katrs no Latvijas ieguldītais lats piesaista vēl plus 3 latus no ārvalstīm. Šīs shēmas ir realizētas tādos projektos, kā 800 +, kas ir ūdenssaimniecības projekti visā Latvijā un pārklāj visas Latvijas mazpilsētas un mazās apdzīvotās vietas, un pats nosaukums rāda, ka 800 un drusku vairāk vietās Latvijā būs jārealizē šādi projekti.

Šobrīd mēs esam 54 projektus sagatavojuši un tie visi ir dažādās realizācijas pakāpēs. Nedaudz mazāk kā 500 vietās mums vajadzēs sakārtot atkritumu saimniecības. Bīstamo atkritumu projekti arī pārklāj visu Latviju un tiek realizēti dažādās Latvijas vietās. Reģionālās attīstības projekti šobrīd ir izprovēti piekrastes zonā tur, kur kādreiz bija krievu armija okupējusi un kur cilvēki bija šīs vietas pametuši, tas ir, Kurzemes piekrastē, lai rosinātu cilvēkus atgriezties viņu bijušajās apdzīvotajās teritorijās. Šis piekrastes integrētais attīstības projekts parādīja neticami labus rezultātus un atvēra acis, kā jau es teicu, uzlika brilles vietējiem iedzīvotājiem.

Piemēram, ja agrāk viņi sūkstījās par Papes ezeru, kurš nekam nav derīgs, jo zivju tur ir maz un putnus šaut neļāva ornitologi un dabas draugi, tad tagad viņi ir citādās domās, jo izrādās, ka Papes ezers ir brīnišķīga vieta, kur varētu pļaut niedres, un šīs niedres...

Sēdes vadītājs.

Piecas minūtes ir pagājušas, Emša kungs!

I.Emsis.

...būtu labi pārdodamas starptautiskajā tirgū. Tie ir tikai daži piemēri, kas rāda, ka Latvija ir neticami bagāta. Mums ir jāuzliek brilles. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Ernests Jurkāns, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcijas deputāts. Runās otro reizi.

E.Jurkāns

(DPS). Augsti godātie deputāti! Es gribu īsumā runāt par Saeimas lēmuma projektu. Par cik Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija bija šā lēmuma projekta iesniedzēja šā gada 14. maijā, un tagad tikko bija sanākusi Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēde, un mēs esam nedaudz precizējuši iepriekšējā lēmuma redakciju, piedaloties vides un reģionālās attīstības ministram Gorbunova kungam un zemkopības ministram Rāviņa kungam, kuri arī piekrīt, un būtībā šajā precizējumā mēs esam ierakstījuši vienu 2.punktu, kas saistās tieši ar šīs programmas realizācijas mehānismu un finansiālajiem meklējumiem. Tāpēc izskatot lūdzu akceptēt šo lēmuma projektu, un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija atsauca 14.maija lēmuma projektu nr. 2468. Izskatāmais dokuments ir nr. 2468a.

Sēdes vadītājs.

Vārds Jānim Ādamsonam, pie frakcijām nepiederošam deputātam. Lūdzu!

J.Ādamsons

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Man ir ļoti žēl, ka mēs neesam izdarījuši izmaiņas Satversmē un neesam paziņojuši, ka vēlēšanām ir jābūt katru gadu. Tad tik tiešām viennozīmīgi var garantēt, ka algas ierēdņu līmenī būs gan skolotājiem, gan mediķiem, gan arī nepieciešamās naudas rezerves atrastos arī lauksaimniecībai.

Man bija ļoti interesanti klausīties, kā tie paši cilvēki, kuri savā laikā iestājās pret vienu vai otru programmu, šodien mēģina stāstīt par lauksaimniecības attīstības programmu, šodien mēģina stāstīt, kādi aktīvi cīnītāji par Latvijas tautas nāciju saistībā ar lauksaimniecību viņi ir. Es gribu uzdot jautājumu šiem pašiem kolēģiem: kur tad jūs bijāt, kad tika parakstīts pieprasījums toreizējam zemkopības ministram Robertam Dilbam, ka Latvijā tiek ievests puslegāli, faktiski ar Šķēles parakstu, 12 000 tonnu baltā cukura bez muitas nodevas. Kur tad jūs bijāt tad, kad Latvijā ar pazeminātu muitas nodevu ieveda 40 000 tonnu gaļas, kas faktiski putināja ārā mūsu lauksaimniecību. Par ko tad šodien mēs varam vispār diskutēt un par ko mēs diskutējam? Kad es paskatos uz to lēmuma projektu, kurš mums ir, man ir ļoti žēl, ka šī sēde nenotiek acīmredzot šā gada septembrī, kaut 28. vai 29.septembrī, tad šīs runas būtu vēl kvēlākas. Ko paredz šis projekts?

Pirmkārt, apstiprināt Ministru kabineta akceptēto Latvijas lauku attīstības programmu, kas var nodrošināt labvēlīgas pārmaiņas sociālajā, saimnieciskajā un kultūrvides attīstībā. Bet ja nenodrošina, ko tad? Kur ir loģika šim lēmuma projektam? Ja mēs runājam kaut vai par stilu.

Grīga kungs šeit runāja par kredītiem. Šeit daudzi runāja par kredītu politiku, un tik tiešām, lai lauksaimniecība beidzot izietu no krīzes, lauksaimniecībai ir nepieciešami lēti ilgtermiņu kredīti. Pie tam paredzot, ka šos kredītus varētu dzēst uz valsts budžeta rēķina. Tāpēc ka speciālisti ir aprēķinājuši, ka ilgākā laika posmā šis kredīts netiešā veidā tiek atdots atpakaļ. Ja būtu tādi lēmumu projekti, es noteikti par tiem balsotu. Bet izlasiet, lūdzu, uzmanīgi, par ko mēs šodien balsosim, un man personīgi tas absolūti nav pieņemams.

Sēdes vadītājs.

Vārds Viktoram Dinēvičam, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcijas deputātam. Lūdzu!

V.Dinēvičs

(DPS). Godājamais priekšsēdētāj! Dāmas un kungi! Viens no lauku attīstības programmas trūkumiem, kuru mēs šodien apspriežam, ir neatrisinātais jautājums, ko darīt ar lielo bezdarbnieku skaitu, kas paredzams tad, kad tiks šī programma realizēta, it sevišķi ar lauku infrastruktūras maiņām. Iespējamais šīs problēmas risinājums ir nodrošināt vēl ciešāku saikni tieši lauksaimniecībai ar rūpniecību. Bet tas nav iespējams, ja balstāmies uz tradicionālajām lauksaimniecības kultūrām un tām ražotnēm, pie kurām mēs esam pieraduši. Parastajai jeb pierastajai lauksaimniecības produktu ražošanai jau sen ir izveidojušās tradicionālās saites ar rūpniecību. Un galvenais, šīs tradicionālās lauksaimniecības un rūpniecības saiknes, kas spējīgas noteiktā apjomā risināt darba nodrošināšanas problēmas, pie mums ir praktiski izsmeltas, jo neesam spējīgi tuvākajā laikā pietiekošā līmenī konkurēt ar Eiropas Savienību, ne tikai ar Eiropas Savienību, bet arī ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Līdz ar to nav ko cerēt uz sociālo problēmu risinājumu tuvākajā nākotnē laukos ar neizkoriģētām šīs programmas nostādnēm. Domāju, ka tieši Pasaules banka un Starptautiskais valūtas fonds, tādēļ uzskatu šo programmu par pieņemamu, pat par labu, ka šī programma nenodrošina nepieciešamo atbilstoši zinātnes un tehnikas attīstībai mūsu produkcijas konkurētspējas palielināšanu Eiropā un pasaules tirgos. Kas tad grib savā dārziņā lielu konkurentu? Tādēļ viens no šīs lauku sociālās problēmas risinājumiem ir darīt to pašu, ko dara tās valstis, kurām nav izdevīga lieka konkurenta parādīšanās tirgū. Proti, jāiet ir no zinātnes uz izglītību, it sevišķi pieaugušo izglītības sistēmu, pēc tam uz ražošanu un tālāk uz konkurētspējīgu tirgu.

Pie mūsu zemes izejvielu un budžeta nabadzības mēs nevaram pretendēt uz ievērojamiem zinātniskiem atklājumiem, ka, izmantojot mūsu zemes tradicionālās izejvielas, spētu ražot pasaulē konkurētspējīgu produkciju. Bet Latvijai ir bagāta biosfēra. Tādēļ mums būtu jāparedz programmā vismaz viens līdz diviem zinātniskiem pētījumiem, ja vajadzīgs — konfidenciāliem pētījumiem, lai atrastu mūsu biosfērā tādu netradicionālu lauksaimniecības produktu, kura pārstrāde savukārt rūpniecībā varētu pārvērst to preci konkurētspējīgā produktā ar jaunām praktiskām lietošanas vērtībām. Piemēra pēc. Kaut arī jau tas ir nogulēts jautājums, varam minēt pagātnē repšu audzēšanu. Tā pārstrādi degvielā un dzinēju piemērošanu tam. Tagad vilciens jau ir sen aizgājis. Šinī jomā mums bija prioritātes, tomēr lauku privatizācijas nieze ņēma virsroku saprātam un tautsaimniecības lietderīgumam.

Nu beidzot esam nākuši pie sajēgas, ka lauksaimniecības attīstība nav iedomājama bez valsts koordinācijas un iejaukšanās šajos procesos. Tādēļ domāju, ka valdībai vispirms vajadzētu pasūtīt par budžeta līdzekļiem mūsu biosfēras vienu līdz divām zinātniskās izpētes tēmām, kuru rezultātam jānodrošina mūsu vietējo rūpniecību ar izejvielām, varbūt pat tikai ar vienu, kas dod iespēju mums ar jaunu netradicionālu produktu konkurēt pasaules tirgū.

Šāda pieeja ne tikai atrisinātu sociālo spriedzi, kas ielikta apspriežamajā programmā, un nodrošinātu arī kaut cik Latvijas kā patstāvīgas valsts attīstību. Mēs nedrīkstam aizmirst ievērojamā ekonomista Samilsona formulēto likumsakarību: tikai tā valsts, tā sabiedrība ir spējīga izdzīvot, kas ar vienu, kaut vai ar vienu produktu ir spējīga ieiet pasaules tirgū un tajā konkurēt. Kamēr mēs šādu produktu neradīsim, vienīgo produktu no mūsu biosfēras, tikmēr mums nav cerības uz konkurenci. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Vārds Edgaram Bānam, Demokrātiskās partijas "Saimnieks" frakcijas deputātam. Bāna kungs runās otro reizi.

E.Bāns

(DPS). Godātie deputāti! Lauksaimniecība, bez šaubām, nav uzskatāma par atsevišķu, kaut kur no tautsaimniecības izrautu nozari. Mēs to ierosinājām Šķēles valdībai, ka šī koncepcija par tautsaimniecības ekonomisku attīstību, tā valdībā ir jāizstrādā, viņš atbildēja ļoti vienkārši — es ar akadēmiskām lietām nenodarbošos, un tas ir zinātnieku uzdevums, ne valdības... kaut arī Valdības deklarācijā bija. Mums neatlika nekas cits kā ķerties pie lauksaimniecības klāt. Bez šaubām, ka lauksaimniecība ir nodokļu tērētāja pamatā, lai gan mēs arī nodokļus maksājam vairāk, nekā mums dod palīdzību. Bez šaubām, ka nodokļu akumulētāja ir rūpniecība. To nevar noliegt. Bet nekas jau nav zaudēts. Ja mēs apstiprinām šo koncepciju lauksaimniecībā, uz tās var bāzēt tālāk kopējo tautsaimniecības attīstību, un kā ar neizdosies Valdmaņa kungam sataurēt 7. Saeimu, šinī Saeimā padarītais, ko mēs darām lauksaimniecības jautājumos, nezudīs. Tāpat kā nezudīs arī šīs valdības ministru izstrādātā koncepcija. Ja arī šodien to neatbalsta un nepieņem, tā paliks kā tāda, un tas būs sākuma ceļš citam nākošam darbam. Tikai nu žēl, ka valdībā pašreiz ir divi ministri, pārējais, kā saka tautā par TV Rīgā, tukša vieta Rīgā. Bet te jau var arī līdzēt. Jāieved ir ministriem reģistrācijas kartiņas, un par katru kavēto Saeimas sēdi — 20% budžetā. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Vārds Aleksandram Golubovam, pie frakcijām nepiederošam deputātam. Lūdzu!

A.Golubovs

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Mēs šodien runājam par visu ko, bet aizmirsām, ka programmā iet runa par to, ka laukos nestrādās 167 000, bet strādās 50 000. Ko darīs pārējie? Vai mums ir tāda programma, kā viņus nodarbināt? Tādas programmas līdz šim momentam nav. Vai mēs zinām, cik tas izmaksās? Finansu ministra šodien nav, un viņš nevar paskaidrot to.

Un ja nav tādas programmas, un mēs nezinām, cik tas izmaksā, vai ir vērts par kaut ko šodien runāt? Vajag nodot šo programmu valdībai, lai viņa pārstrādā to programmu, lai saskaņo to programmu ar vispārējo tautsaimniecības attīstības programmu, lai atrod finansējumu vispirms un tikai pēc tam stāda Saeimai priekšā.

Tāpēc es lūdzu nepieņemt šo programmu, kamēr nebūs konkrētie dati. It īpaši par finansējumu. Un par tiem 100 000, kuriem nebūs darba laukos.

Sēdes vadītājs.

Vārds Andrim Rubinam, pie frakcijām nepiederošam deputātam.

A.Rubins

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Deputāti! Lai attīstītu laukus, ir nepieciešams, lai tur likvidētu bezdarbu. Un jāattīsta ir individuālos, mazos un vidējos uzņēmumus. Maziem un vidējiem uzņēmumiem jāveido gan vidusšķira, bet galvenā to loma būtu tautsaimniecības mugurkaulā. Ir jādod iespēja saņemt nelielus kredītus 3-5 tūkstoši latu ar likmi ne vairāk kā 10% gadā uz 3—5 gadiem. Un jāatbalsta šāda kredītu piešķiršana pirmkārt zemniekiem to saimniecību attīstībai. Protams, ka šī Saeima un arī iepriekšējās valdības ir daudz grēkojušas ar to, ka mums nav sakārtotas muitas. Un tāpēc, ka muitas nav sakārtotas, ļoti daudz tiek ievesti pārtikas produkti, tas pilnīgi iznīcina jeb daļēji iznīcina mūsu ražošanu laukos. Un galvenais valdības uzdevums ir sakārtot laukus un piešķirt visiem, kas grib strādāt tur, nelielus kredītus. Un tad arī cilvēki būs nodarbināti, tiks saņemta nauda nodokļos un lauki uzplauks. Un es domāju, ka valdībai ir jāstrādā šādā virzienā. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Vārds Dzintaram Ābiķim, pie frakcijām nepiederošam deputātam. Lūdzu!

Dz.Ābiķis

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamais Prezidij, cienījamie kolēģi! Protams, es atbalstu šo programmu, bet gribu akcentēt savā runā četras, manuprāt, ļoti būtiskas problēmas. Pirmā. Es ļoti uzmanīgi sekoju līdzi celulozes rūpnīcu projektu īstenošanai Latvijā, un šobrīd izskatās, ka mēs paliksim aci pret aci ar Vāciju, jo Austrumvācijā arī, iespējams, taps šī rūpnīca, un iespējams, ka tuvākajā laikā izšķirsies, kur šo rūpnīcu būvēt — vai Latvijā, vai Vācijā, un es gribētu aicināt valdību, es atkārtoju, valdību, nevis tikai vienu ministriju vai arī otru ministriju, bet valdību un, pirmkārt, Ārlietu ministriju darīt visu iespējamo, lai šis projekts tiktu īstenots Latvijā. Lai mēs ražotu galaproduktu, nevis izvestu kokus ārpus Latvijas. Otrs jautājums — tā ir administratīvi teritoriālā reforma. Nepārprotami, ka šai reformai ir jānotiek no apakšas. Es vēlreiz atkārtoju — no apakšas. Ja šo te formulu sāks diktēt paātrinātos tempos no augšas, man ir ļoti lielas bailes, ka tiks pieņemti nepārdomāti lēmumi. Treškārt...

Sēdes vadītājs.

Lūdzu klusumu! Godātie deputāti! Arī sēdes vadītājs nevar dzirdēt, kurā brīdī deputāts beidz runāt debatēs, ja ir šāds troksnis zālē.... Lūdzu!

Dz. Ābiķis.

Treškārt. Ņemot vērā to, ka "pateicoties" un šis vārds ir jāliek pēdiņās, "pateicoties" zemajai dzimstībai, tuvākajā laikā ir apdraudēts mazo skolu stāvoklis, jo diemžēl... cienījamie kolēģi, es saprotu, ka jūsu vidū valda emocijas, diemžēl... es gribētu atkārtot to patiesību, ko jau es daudzkārt esmu teicis, ka vidusskolās, vidusskolu līmenī nepārprotami ir jābūt kvalitātei, valstij ir jāgādā, lai katrā vidusskolā būtu internāts, bet sākumskola, es vēlreiz atkārtoju, tieši sākumskola ir jātuvina bērnam. Un es ļoti ceru, ka arī šo jautājumu mēs atstāsim pašvaldību risināšanai, un es ceru, ka tiks arī jaunajā Izglītības likumā saglabāta norma, ka pati pašvaldība būs tā, kas noteiks, vai skolu atver vai slēdz.

Un ceturtais jautājums. Manuprāt, mēs pēdējā laikā ļoti daudz runājam par integrēšanos jeb par cittautiešu iekļaušanos latviskajā vidē. Ir mērķtiecīgi jāiegulda tuvākajā laikā nauda, lai Latgales reģionā, īpaši Ludzas, Krāslavas un Daugavpils rajonos, tiktu atjaunota latviskā vide, un, ņemot vērā to, ka tieši skola varētu būt tas instruments, ar kuru šo vidi varētu atjaunot, mums nebūtu jāžēlo valsts līdzekļi, lai kaut vai piemaksātu tiem latviešu skolotājiem, kas ir gatavi braukt strādāt uz pierobežas pagastiem.

Paldies, cienījamie kolēģi, ka jūs mani uzmanīgi klausījāties... Es saprotu, protams, ka arī ka visi ir noguruši... (Aplausi.)

Sēdes vadītājs.

Godātie deputāti! Saeimas .... Lūdzu, drusku koncentrēsimies... Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu iesniegumu, un arī vēl pieci deputāti neatkarīgi no tā raksta vienu un to pašu: "Lūdzam izskatīt jautājumu "Lauku attīstības programma" bez pārtraukuma līdz Saeimas lēmuma pieņemšanai"... Pieci deputāti raksta — līdz galīgai uzvarai. Vai ir iebildumi pret to, ka mēs strādājam bez pārtraukuma? Nav. Tad mēs varam turpināt.

Debatēs deputāti vairāk pieteikušies nav. Noslēgumā vārdu lūdz Anatolijs Gorbunovs — vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs kā Ministru kabineta pārstāvis. Lūdzu! Jūsu rīcībā ir 15 minūtes...

A.Gorbunovs

(vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs). Cienījamo... es, protams, neizmantošu visu laiku... neizmantošu, neuztraucaties.... Vispirms, godātie deputāti! Paldies par konstruktīvajiem priekšlikumiem un arī kritiku, kura šeit izskanēja. Es patiešām esmu labprātīgi uzņēmies šīs programmas izstrādāšanu un koordināciju. Es ļoti labi apzinājos, ka tā ir pilnīgi nepateicīga lieta. Pilnīgi pareizi, Zemkopības ministrija var izstrādāt lauksaimniecības programmas, Izglītības ministrija — izglītības, Veselības .... un tā tālāk.

Kas tās kopā koordinēs un kas savietos vienam reģionālam mērķim kā lauku attīstība? Kādā veidā tas ir izdevies, tas, protams, tik tiešām ir jums lemjams un vērtējams. Bet es vienkārši intuitīvi.... es pasvītroju... intuitīvi sajutu sekojošo: ka šo programmu ir ļoti grūti uzrakstīt, lai visi būtu apmierināti un lai viss, viss tur būtu salikts iekšā. Jo es labi atceros iepriekšējo plānošanas sistēmu, bet man tas arī ir bijis gods un prieks iepazīties ar to, kā plāno tagad Eiropas valstīs visas attīstības lietas. Un es ļoti sapratu, ka viena no galvenajām lietām, ko šai programmai ir jādod, tā ir patiešām kreditēšanas sistēmas izveide. Ja nebūs kreditēšanas sistēmas, kur tiešām varēs ņemt šos kredītus mazturīgie lauku iedzīvotāji, nebūs šīs attīstības un nebūs šo darba vietu.

Es ļoti... man ir ļoti žēl, ka es sākumā varbūt biju ļoti uztraucies un nemācēju izskaidrot, ka šis lauku attīstības projekts, kurš ir atbalstīts un kurš tiešām iedibina šo kreditēšanas sistēmas mehānismu, tas nedos šajā gadā, ne nākošajā gadā kaut kādu milzīgu rezultātu. Bet es ceru, ka nākošās valdības un nākamā valdība varēs šo kreditēšanas mehānismu izmantot un tālāk attīstīt. Kad būs kredīti? Ja šī kredītu līnija aizies un mūsu bankas rīkosies operatīvi, tad kredīti būs jau rudenī. To, protams, nebūs daudz, tie nebūs masveidīgi, un tas nebūs nekāds sasniegums. Bet es pilnīgi noraidu to, ka kreditēšanas mehānismu šī programma nedod. Tā dod šo mehānismu.

Nākošais. Es patiešām, uzsākot šīs programmas koordināciju, tieši tāpat runāju kā šeit no tribīnes. Un proti, es nevaru piedalīties programmā, kur katrs teikums sākas ar "jā". Jāveicina, jāuzlabo, jānodrošina un tā tālāk. Ar vienu vārdu sakot, nevar uzrakstīt šodien programmu jābūtības formā, un ka to pieņems kā programmu. Diemžēl tas neizdevās. Un šeit tomēr vismaz šeit teica — viena trešdaļa vai viena piektdaļa. Es teiktu, viena trešdaļa vairs nav jābūtības formā, bet ir uzrakstīta konkrētas rīcības, atbildības un finansējuma formā.

Sakiet lūdzu, nosauksim visas sadaļas un paskatīsimies tās, kur ir šī rīcība, atbildība un finansējuma mehānisms. Tie ir lauku ceļi, es jau par to stāstīju, un es domāju, pat ja neko Saeima nebūtu izdarījusi un nekas cits vēl nebūtu izdarīts, bet ja lauku ceļi un šis Saeimas balsojums par finansējumu lauku ceļiem ir šīs programmas rezultātā, tas jau ir sasniegums laukiem.

Labi, par ūdens lietām un attīrīšanas lietām nerunāšu, tās ir mūsu ministrijas lietas.

Lauku tūrisms. Varbūt tiešām šeit tas tik reljefi nav parādījies kā rīcības programma. Bet jau šogad lauku tūrisms saņēma konkrētu finansējumu tādā veidā, galaproduktā, ka ir šī informācija. Informācija par to, kurā lauku mājā, kas un cik un kādā veidā un kādi pakalpojumi un tā tālāk. Tūrismā informācija ir galvenais.

Protams, ir svarīgi, kas būs tālāk ar Saeimas lēmumu. Es jums varu pateikt savu personīgo viedokli. Kreditēšanas mehānismu mēs attīstīsim šā vai citādi, jo citādi nav jēgas lauku attīstības projektam. Tās rīcības programmas, kuras jau ir kā rīcības programmas, tās, protams, pretendēs uz finansējumu. Bet es domāju, ka to mums kopīgi būs jālemj. Diemžēl mums vairs kopīgi nebūs to jālemj. Tā nu sanāk. Mūsu pilnvaru laiks beigsies. Bet valdība katrā ziņā, es domāju, iesniegs vismaz divas lietas, kas ir ļoti būtiskas, domājot par tālāko rīcību, atbildību un finansu mehānismu. Un, proti, tās ir, pirmkārt, skolas, tātad Izglītības ministrija. Es šeit domāju, ka nevar runāt par izglītību vispār un par visām izglītības problēmām, ar kurām šodien sastopas izglītība kopumā valstī. Es šeit domāju par skolu aprīkojumu. Un skolu aprīkojums, es domāju, ir tas, kurš lauku un pilsētu skolās ir jātuvina. Šeit valdības mērķprogramma konkrēti ar finansēšanas mehānismu var būt.

Es jau savā uzrunā runāju par Kultūras ministrijas aktivitātēm. Es tiešām negribu vērtēt, bet, man liekas, ir pozitīvi, ka šeit ir ļoti daudzas lietas, kuras centrētas uz rīcību un tālāk uz finansu mehānismu. Bet arī šeit būs vajadzīgs finansējums.

Līdz ar to es domāju, ka, protams, īsta gandarījuma nav, un diez vai tas varēja būt, ka tas darbs ir pabeigts. Un tik labs, lai saņemtu šeit arī kādu labu vārdu. Bet varbūt gandarījums ir tas, ka šis darbs ir iesākts, un varbūt arī tā pat nesaudzīgā kritika, kura šeit tika izteikta, es, protams, šeit nedomāju personīgus apvainojumus, tas nu ir katra cilvēka ziņā, bet tā nesaudzīgā kritika, kura šeit izskanēja, arī tā būs pamats tam, lai tālāk patiešām veidotos šī rīcība, šī atbildība un šis finansu mehānisms. Jo faktiski, ja tas tā nebūs, tad nevarēs arī sagaidīt cilvēki laukos konkrētu šīs programmas darbību.

Sēdes vadītājs.

Debates ir beigušās. Godātie deputāti! Sākam izskatīt lēmuma projektu, kuru ir iesniegusi Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija. Gundars Valdmanis — kā lieta virzāma tālāk.

G.Valdmanis

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Prezidij! Sadarbības padome! Kolēģi un tauta! Mums ir tāda prakse, kad, ja lietai nav Finansu komisijas atzinuma un ja mēs nezinām cik un kas maksās un no kurienes tā nauda nāks, tad tā lieta ir jānodod Finansu komisijai, lai pārskatītu.

Mums ir ministrs paskaidrojis, ka viņam nav, un es neizprotu, kāpēc viņam nav. Bet dabūsim viņam to. Bez šaubām, mūsu budžeta izdošanas iespējas ir tādas, ka mēs varētu laukiem dot trīs vai četras reizes vairāk, vai tas būtu priekš slimnīcām, skolām vai priekš subsīdijām, nekā mēs tagad darām. Mums ir 35% pārpildījums budžetā. Mēs varam visus izdevumus kopumā dubultot, un nespēlēsim vairs ar balsojumiem, ka mēs būsim labi, ja aizsūtīsim uz Finansu komisiju, lai viņi divu nedēļu laikā mums paziņo, lai būtu ārkārtas sēde. Noliksim to naudu uz galda, lai laukiem kaut kas īsti būtu, ne tikai tukšs burbulis. Es jums skaidroju, ka bez Finansu komisijas atzinuma mēs šito lietu nevaram virzīt tālāk. Nodosim šito lietu Finansu komisijai. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Godātie deputāti! Vispirms mums tātad ir jāizskata dokuments nr.4268a, kuru ir iesniegusi Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija, kurā viņi atsauc savu šī gada 14.maijā iesniegto Saeimas lēmuma projektu un iesniedz lēmuma projektu, kurš ir datēts, kā jau es teicu, ar šo dokumenta numuru, kurā ir trīs punkti.

Pirms balsojam par šī lēmuma projekta, lēmuma pieņemšanu, deputāts Valdmanis ierosināja doto lēmumu nodot finansu... Es saprotu, Valdmaņa kungs, Budžeta un finansu mūsu komisijai, ja? Bet iesniedzēji ir Tautsaimniecības komisija. Valdmanis ierosināja to nodot konkrētai komisijai un dot divu nedēļu termiņu šai komisijai, dot savu slēdzienu par šo lēmuma projektu.

Pirms mēs balsojam par lēmuma projektu, mums ir jāizskata deputāta Valdmaņa priekšlikums. Godātie kolēģi, tas ir jāiesniedz rakstveidā. Tas nav iesniegts. Līdz ar to lūdzu balsošanas režīmu. Godātie deputāti! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par konkrēto lēmuma projektu! Veldres kungs, es esmu saņēmis lūgt vārdu par lēmumu pret. Tas skaitās rakstveidā? Bet jūs arī varēsit balsot pret. Lūdzu balsošanas režīmu, un deputātus lūdzu paust savu attieksmi pret konkrēto lēmuma projektu. Lūdzu rezultātu! Par — 67, pret — 2, atturas — 3. Saeimas lēmums ir pieņemts. Līdz ar to ārkārtas sēdes dienas kārtība ir izskatīta.

Pirms mēs reģistrējamies, vārdu lūdz Juris Sinka, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija, par Ārlietu komisijas sēdi.

J.Sinka

(TB/LNNK). Atgādinu. Ārlietu komisijas locekļiem lūdzu uz īsu brīdi Sarkanajā zālē pēc beigām.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu deputātus reģistrēties ar identifikācijas kartēm. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Godātie deputāti! Tad, kad iedegas uzraksts "Ievietojiet identifikācijas karti", tad arī šo reģistrācijas procesu nepieciešams veikt.

Saeimas sekretāra biedru Māri Rudzīti lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus. Kamēr tiks izdrukāti reģistrācijas rezultāti, es gribu atgādināt deputātiem, ka mūsu kārtējā sēde notiek rīt, 16.jūnijā, pulksten 13.30. Mēs turpināsim darbu arī trešdien, 17.jūnijā, ceturtdien, 18.jūnijā, un arī piektdien - 19.jūnijā, kamēr mūsu dienas kārtība būs izskatīta.

Es gribu arī informēt deputātus par to, ka ir iesniegts 35 deputātu parakstīts iesniegums par ārkārtas sēdes sasaukšanu 22.jūnijā par grozījumiem Pilsonības likumā, bet par to atbilstoši Juridiskās komisijas lēmumam lems arī Saeimas Prezidijs. Tā ir informācija, pirms Rudzīša kungs nolasa.

M.Rudzītis

(6.Saeimas sekretāra biedrs). Cienījamie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Jurkāns, Andrejs Krastiņš, Vents Balodis, Oskars Grīgs, Andrejs Panteļējevs, Ruta Marjaša, Kristiāna Lībane, Jānis Bunkšs, Ojārs Grinbergs, Alfreds Čepānis, Jānis Kazāks, Ervids Grinovskis, Māris Vītols, Roberts Zīle.

Sēdes vadītājs.

Godātie deputāti! Es noraidu arī Ulda Veldres iesniegumu par lēmumu pret, jo Uldis Veldre rakstveidā nav iesniedzis savu pamatojumu, kādu viņš vēlas, kas ir atbilstoši Kārtības rullim. Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.