ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.06.1998., Nr. 180/181 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32100
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
PIE SAKNĒM
Latvijas valsts un tās vīri
Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS
Labklājība: "Labs labam krēslu cēla, kas pacēla nabagam?"
Sagaidot Latvijas valsts proklamēšanas astoņdesmito gadadienu, "Latvijas Vēstnesis" turpina profesora Riharda Treija sagatavoto rakstu sēriju par Latvijas Republikas ministriem 20.—30.gados. Atgādinām — biogrāfiskās un laikmetu raksturojošās apceres par visiem tieslietu ministriem publicētas jau pagājušā gada oktobrī un decembrī, par finansu ministriem — šā gada martā, par zemkopības ministriem — tikko maijā.
Nu ir pienākusi kārta 12 labklājības ministriem, kas gādāja par tautas dzīves līmeņa kāpumu no 1920.gada līdz 1940.gadam. Kā tas izdevās, par to var spriest, arī izlasot vēsturnieka R.Treija uz dokumentiem un atmiņām balstītos pētījumus.
Fridriha Ozoliņa(1879 — 1950) laiks
(18.06.1920.– 18.12.1920)
Pirmais tautas labklājības (darba) ministrs
Amatnieka dēls no Mālpils. Mācījies Maskavas arheoloģijas institūtā, saņemot akadēmiski izglītota arheologa un arhivāra grādu plus zelta medaļu. No 1899. līdz 1918.gadam strādājis valsts kontrolē, Rīgas — Orlas dzelzceļa revīzijai. Ārpus maizes darba aktieris un režisors Rīgas Latviešu biedrības teātrī un Vitebskas latviešu biedrībā. 1905.gadā piedalījies Latviešu teātra darbinieku arodbiedrības izveidošanā. Bēgļu komiteju organizētājs Pirmā pasaules kara laikā. 1917.gadā Vitebskas pilsētas domnieks. 1917. un 1918.gadā Latviešu pagaidu nacionālās padomes loceklis.
Atgriezies Latvijā, 1919.gadā piedalījies valsts kontroles darba organizēšanā. Bijis valsts kontroles departamenta direktors. Bezpartijisks. Pēc Satversmes sapulces vēlēšanām 1920.gadā darba ministrs Kārļa Ulmaņa vadītajā valdībā. (Darba ministrija bija pati jaunākā ministrija Latvijā. 1925.gada aprīlī to pārdēvēja par Tautas labklājības ministriju.)
Darba, sociālās dzīves un tautas veselības jautājumu nopietna risināšana Latvijā sākās tikai pēc patstāvīgās valsts proklamēšanas 1918.gada 18.novembrī. Aizejošā vācu okupācijas vara atstāja kā mantojumu latvju zemei nabadzību, bezdarbu un ļoti lielu sociāli apgādājamo skaitu. Priekšparlaments — Tautas padome steidzās pieņemt pagaidu likumu par pašvaldībām, kurām uzlika par pienākumu rūpēties par sociāli apgādājamiem pēc dzīves vietām. Ar to lika pirmos sociālās likumdošanas pamatus. Jau 1918.gada decembrī sāka veidot sociālo departamentu. Pēc lielinieku padzīšanas un Pagaidu valdības atgriešanās no Liepājas Rīgā 1919.gada jūlijā izvērsās departamenta plašāka darbība, aptverot darba aizsardzību, darba konfliktus, kara invalīdu apgādību, sociālās apgādības un darba tirgus pārraudzību u.c. Lai gan bermontiādes laikā darbs atkal bija jāpārtrauc, pat šajās dienās un nedēļās tika izstrādāti divi svarīgi likumprojekti, kas paredzēja kara invalīdu un viņu ģimeņu apgādību. Apstākļiem normalizējoties, sociālā departamenta darbība paplašinājās, un radās nepieciešamība pārveidot to par ministriju, kas arī 1920.gada 1.jūlijā tika izdarīts.
Valsts pastāvēšanas pirmajā laikā 1919.gada 6.martā Liepājā pie Iekšlietu ministrijas tika nodibināta Kurzemes medicīniskā pārvalde, kuras uzdevumos ietilpa tautas veselības kopšana un aizsardzība valstī. Vēlāk no tās izveidojās veselības departaments, kas vēlāk pārgāja Darba ministrijas pārziņā.
Sanitārai uzraudzībai un higiēniski sanitāru jautājumu kārtošanai uz vietām atbrīvotajos apriņķos iecēla apriņķu ārstus un kā viņu tiešos palīgus — apriņķu feldšerus. Liepājā iecēla pilsētas ārstu. Rīgu sadalīja trīs iecirkņos un katrā nozīmēja pa vienam tiesas policijas ārstam. Šie mediķi izpildīja apriņķu ārstu uzdevumus, kuros pirmām kārtām ietilpa lipīgu slimību apkarošana, uzraudzība par apriņķa iedzīvotāju veselības stāvokli, tiesas medicīniskie pienākumi, uzraudzība par aptiekām, un tirgošanās ar zālēm un uzraudzība par bērnu saņēmējām. Valsts pastāvēšanas pirmajos gados veselības departaments veltīja vislielāko vērību akūtu, lipīgu slimību apkarošanai, no kurām visvairāk izplatīts bija izsituma un atguļas tīfs, kā arī veneriskās slimības.
Veselības departamenta aptieku pārvalde (kopš 1923.gada oktobra farmācijas valde) sāka darbu Liepājā 1919.gadā ļoti grūtos apstākļos. Daudzu aptieku īpašieki un pārvaldnieki kara apstākļu dēļ bija aizbēguši, atstādami savas aptiekas likteņa varā. Vēl darbojošās aptiekās trūka daudz visnepieciešamāko medikamentu un izejvielu: taukvielas, vazelīns, baku potes u.c. Sevišķi stipri bija sajūtams spirta trūkums. Tirgū parādījās apšaubāma labuma medikamentu surogāti. Plašos apmēros bija izplatīta tirgošanās ar narkotiskajām vielām. Ar medikamentiem spekulēja un tirgojās katrs, kam nebija slinkums, un zāles nereti pagatavoja visādi šarlatāni.
Lai sekmīgi cīnītos ar tautas veselību apdraudošām parādībām, pakāpeniski tika palielināts aptieku pārvaldes akadēmiski izglītoto darbinieku skaits. Reģistrēja visas aptiekas un strādājošos farmaceitus, dažāda tipa laboratorijas, kuras nodarbojās ar farmaceitisko un kosmētisko līdzekļu ražošanu, drogu veikalus un tajos nodarbināto personālu.
1920.gadā, beidzoties kara darbībai, veselības departaments sāka veltīt uzmanību arī uzņēmumiem un iestādēm, kuras nodarbojās ar baudvielu ražošanu, kā minerālūdens un augļūdens iestādēm, konservu šokolādes un konfekšu fabrikām, konditorejām un pārtikas preču veikaliem. Tika ņemti pārbaudīšanai paraugi no pagatavotām un tirgū izlaistām uztura un baudvielām, kā arī dažādiem medikamentiem, preparātiem un ķimikālijām aptiekās un drogu veikalos.
1920.gada pavasarī nodibinātajam darba aizsardzības departamentam (agrākai nodaļai) uzlika visus agrākās fabriku inspekcijas pienākumus, izņemot tehniskos un tehniski sanitāros. Gada beigās valsts teritoriju varēja jau sadalīt 6 inspekcijas rajonos. Darba inspektori uzraudzīja darba aizsardzības un daļēji arī sociālās apdrošināšanas likumu ievērošanu.
Pensiju nodaļa sāka darbu 1919.gadā kā kara invalīdu nodaļa. Tikai vēlāk izdeva noteikumus par izdienas pensiju karavīriem, valsts ierēdņiem un kalpotājiem.
Kara laikā slimokasu darbība Latvijā bija pilnīgi pārtraukta. Pirmās kases pēc brīvības cīņām sāka dibināties 1920.gadā. Taču rosīgāka slimokasu darbība sāka attīstīties tikai 1921. un 1922.gadā, kad nodibinājās Latvijas slimokasu lielākā daļa.
Latvijas brīvvalsts pastāvēšanas sākumā pašvaldībām līdzekļu bija ļoti maz. Trūkumcietējiem iespēju robežās pretī nāca valsts un vietējās sabiedriskās iestādes un biedrības, kā arī ārzemju labdarības organizācijas, īpaši ASV Sarkanā Krusta misija Latvijā.
Saprotams, ka viss šis nebūt ne vieglais sākumdarbs, rūpējoties par latviešu tautas labklājību, noritēja ministra Ozoliņa vadībā. Viņa laikā šajā laukā tika pieņemti pirmie likumdošanas akti, kuru pamatā vēl parasti bija, protams, izdarot Latvijas īpatnībām atbilstošas korekcijas, attiecīgie Krievijas likumi, radikāli laboti un papildināti pēc 1917.gada Februāra revolūcijas.
1920.gada 15.decembrī Latvijas Satversmes sapulce pieņēma pārgrozījumus un papildinājumus bij. Krievijas likumam par strādnieku nodrošināšanu slimības gadījumos. Šis likums tika attiecināts uz visiem algotajiem darbiniekiem, izņemot lauksaimniecībā nodarbinātos un jūrniekus uz tālbraucēju kuģiem. Apdrošināšana bija obligāta, un to izdarīja slimokases, kuras pārvaldīja pašu apdrošināto vēlēti orgāni. Iemaksas slimokasēs izdarīja darba ņēmēji un darba devēji līdzīgās daļās un bez tam, vēl arī valsts maksāja tikpat, cik apdrošinātie. Slimokasu dalībnieku ārstēšana bija darba devēju ienākums, bet kasēm bija tiesības ņemt to savā ziņā, turklāt darba devēji tādā gadījumā maksāja kasei vēl 1 — 2% no apdrošināto izpeļņas. Slimokases šo iespēju izmantoja, pārņemot savu biedru ārstēšanu. Par ārstēšanu viņiem nebija jāmaksā un pa slimības laiku kasu dalībnieki saņēma 2/3 no vidējās dienas algas. Slimokasēm bija tiesības sniegt medicīnisku palīdzību un naudas pabalstus arī apdrošināto darbinieku ģimenes locekļiem.
Lai gan nesen bija beidzies karš un tikko noslēgts miers ar Padmju Krieviju, Satversmes sapulce jau 1920.gada 15.septembrī apstiprināja pagaidu noteikumus par obligatorisko skolu skolotāju algošanu. Tie paredzēja, ka pedagogu minimālā pamatalga ar praksi mazāka par 5 gadiem nedrīkstēja būt zemāka par 400 Latvijas rubļu mēnesī (valsts ierēdņu XIV kategorija; pavisam bija 20 kategorijas), pēc 5 gadu prakses — 450 rbļ. (XII kategorija), pēc 10 gadu prakses — 500 rbļ. (X kategorija), pēc 15 gadu prakses — 550 rbļ. (VIII) kategorija. Bez pamatalgas skolotājiem vajadzēja saņemt dārdzības un ģimenes piedevas (to saturs nebija atšifrēts), par brīvu dzīvokli ar apkurināšanu un apgaismošanu, kā arī zemi: uz laukiem — no 1 līdz 3 pūrvietām, pilsētās — no 1/8 līdz 1 pūrvietai.
Beidzis darbu ministrijā, Ozoliņš strādāja Valsts kontrolē, bet 1924.gadā tika iecelts par Pieminekļu valdes priekšnieku. Viņš izveidoja valdes etnogrāfijas nodaļu un uzsāka Latvijas novadu etnogrāfisku izpēti. Ozoliņa zinātniskajā vadībā tika uzņemta etnogrāfiska filma "Kāzas Nīcā". Viņš vadīja arheoloģiskus izrakumus, organizēja muzejus un piedalījās Folkloras krātuves izveidošanā. Līdztekus Ozoliņš strādāja par docentu Mākslas akadēmijā.
Tā kā viņam jau bija zināma valstsvīra darba pieredze, Pēteris Juraševskis 1928.gada janvārī uzaicināja Ozoliņu satiksmes ministra amatā savā valdībā. Šādu pašu posteni viņš ieņēma ministru kabinetā, kuru 1928.gada decembrī sastādīja Hugo Celmiņš un kurš darbojās līdz 1931.gada martam.
Paula Minca(1868—1941) laiks
(19.12.1920 –18.06.1921):
Valdībā iekļauj cittautiešus
No 1917.gada Mincs bija privātdocents Maskavas universitātē, no 1918.gada — privātdocents Tērbatas universitātē, no 1918.gada decembra — senators Latvijā. 1919.gada jūlijā, kad tika reorganizēta Ulmaņa vadītā pagaidu valdība, iekļaujot tajā arī Latvijā dzīvojošo minoritāšu pārstāvjus, Mincs, kas bija priekšparlamenta — Tautas padomes loceklis, kļuva par valsts kontrolieri, bet pēc tam amatu, savienošanas kārtībā arī par darba ministru. Pirmo dokumentu šajā postenī — rīkojumu "Par pensiju paaugstināšanu karavīru ģimenēm un kara invalīdiem" — Mincs kopā ar Ulmani parakstīja 1920.gada 30.decembrī. Valdības lēmumā bija teikts: "Pārgrozot 1920.gada 26.janvāra likumu par pensiju izsniegšanu karavīru ģimenēm un 1920.gada noteikumus par pensijām kara invalīdiem, kabinets nolemj: līdzšinējās pensijas karavīru ģimenēm un kara invalīdiem paaugstināt par 75 procentiem, skaitot no 1920.gada 1.oktobra."
Būdams Satversmes sapulces !1920–1922) deputāts un ebreju nacionāldemokrātiskās partijas vadītājs, Mincs rosmīgi piedalījās Latvijas politiskajā dzīvē un sociālo procesu virzīšanā, īpaši tautas labklājības sfērā. Viņa laikā tika pieņemti vairāki nozīmīgi normatīvi akti šajā laukā.
1921.gada 17.janvārī ministru kabinets apstiprināja noteikumus par valsts civilierēdņu un viņu ģimenes locekļu nodrošināšanu slimības gadījumos. Tie paredzēja, ka ārsta palīdzība sniedzama kā pirmā palīdzība piepešos saslimšanas un nelaimes gadījumos, kā ambulatoriska ārstēšana dzemdībās, kā ārstēšana slimnīcā ar pilnu uzturu un kā ārstēšana mājās. Neatkarīgi no ārstēšanas vietas palīdzēt vajadzēja līdz izveseļošanās dienai, bet ne ilgāk kā 26 nedēļas. Ja slimība atkārtojas, tad ne vairāk kā 30 nedēļas gadā. Noteikumi paredzēja, ka 2/3 izdevumu par ārsta palīdzību sedz valsts, 1/3 — slimnieks. Izdevumus par palīdzību dzemdībās valsts sedz pilnīgi. Lai cīnītos pret bezdarbu, kas auga augumā, trīs dienas vēlāk valdība akceptēja noteikumus par darba apgādēm. To pienākumos ietilpa: reģistrēt darba spēka piedāvājumus un pieprasījumus; sniegt starpniecības pakalpojumus, slēdzot darba līgumus; vākt materiālus par vietējā darba tirgus stāvokli utt. Visiem bezdarbniekiem bija obligāti jāreģistrējas vietējā darba apgādē un periodiski jāierodas tur uz kontroli. Viņiem nebija tiesību atteikties no piedāvātā darba pēc aroda un specialitātes jebkurā vietā.
1921.gada 13.maijā ministru kabinets apstiprināja noteikumus par valsts dienestā atrodošos darbinieku sadalīšanu amatu kategorijās. To bija 20. Ārpus augstākās kategorijas atradās valdības locekļi un ministru biedri, kā arī ārkārtējie sūtņi un pilnvarotie ministri, ārpus zemākās kategorijas — personas, kuras tika nodarbinātas dažas stundas dienā, izsūtāmie zēni un mācekļi. Augstākajai — XX kategorijai alga bija noteikta 1800 Latvijas rubļu mēnesī, zemākajai — I kategorijai 300 rbļ. mēnesī. Ģimenes piemaksa naudā bija aprēķināma 10% apmērā no algas, bet ne mazāk par 300 rbļ. mēnesī katram ģimenes loceklim;: sievai, ja viņa nestrādā algotu darbu, un bērniem līdz 16 gadiem, bet, ja viņi vēl apmeklē skolu, — līdz 18 gadiem.
Ievērojot Latgales specifiku, tur strādājošie ierēdņi saņēma piemaksu: no I līdz VI kategorijai 10% un no VII līdz XIII kategorijai — 7,5% no mēnešalgas.
Visnotaļ pozitīvi vērtējot šos noteikumus, nevar tomēr neatzīmēt, ka izbrīnu rada to 7.punkts: "Resoru vadītājiem ir tiesība prasīt virsstundu darbu, kurš netiek atalgots, sevišķos gadījumos (kas tie tādi? – R.T. ) ar ministru kabineta piekrišanu (izcēlums mans — R.T. ) attiecīgs ministrs var atvēlēt virsstundu atlīdzību."
Kopš 1921.gada Mincs bija LU profesors krimināltiesībās un procesā, vadīja sodu likuma izstrādāšanas komisiju, bija Latvijas krimināltiesību biedrības priekšsēdētājs un starptautiskās krimināltiesību apvienības valdes loceklis. Viņš uzrakstīja grāmatas "Krimināltiesību kurss", "Sodu likuma komentāri: u.c.", kā arī publicēja juridiskus rakstus latviešu, krievu, vācu, franču un itāļu žurnālos. Profesors bija autoritāte kā ebreju un latviešu, tā arī citu tautu intelektuāļu vidū. Par to liecināja arī Triju Zvaigžņu ordenis un tas, ka viņš bija Čakstes pieminekļa fonda valdes loceklis.
Staļina impērijai šādi cilvēki nebija vajadzīgi. 1941.gadā Paulu Mincu deportēja. Viņs gāja bojā Taišetas gulagā.
Roberta Dukura(1886—1946) laiks
(19.06.1921–26.01.1923)
Pirmais sociāldemokrāts darba ministra amatā
Dzimis Valmieras apriņķa Ozolu pagastā. Mācīties sācis Ārciema pagasta skolā un turpinājis Limbažu pilsētas skolā. Krievijā ieguvis zemkopības izglītību. Beidzis LU vēstures un filoloģijas fakultātes vēstures nodaļu.
Jau 18 gadu vecumā sācis ceļu uz politiku, piedaloties 1905.gada revolūcijā. Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) nelegālo organizāciju propagandists un Rīgas komitejas sekretārs. 1908.gadā apcietināts, gadu noturēts izmeklēšanas apcietinājumā Rīgas centrālcietumā, tad notiesāts uz 4 gadiem spaidu darbos, kurus izcietis važās iekalts Rīgas un Saratovas katorgas cietumā. Pēc tam kā visus katordzniekus izsūta nometināšanā uz mūžu Jakutskas guberņā Sibīrijā. Garajā ceļā "pa etapu" uz trimdas vietu, gājis cauri gandrīz 20 dažādiem cietumiem. Sibīrijā nodzīvojis līdz 1917.gadam. Piedalījies latviešu nacionālo organizāciju dibināšanā šajā novadā un Krievijas kooperācijas darbā.
1921.gadā Dukurs atgriezās dzimtenē, kur viņu ievēlēja visās četrās Saeimās, bet 3.Saeimā (1928—1931) sekretāra otrā biedra postenī. Kā sociāldemokrātu frakcijas pārstāvis piedalījās budžeta, ārlietu, sociālās likumdošanas u.c. komisiju darbā. Bija labs runātājs un prasmīgs polemists. Latvijas 15 brīvības gados uzstājies vairākos simtos tautas sapulču dažādos novados. Kā parlamenta pārstāvis ilgus gadus darbojās Kultūras fonda valdē.
Sākot strādāt darba ministra rangā, Dukurs sniedza interviju dienas laikrakstam "Latvijas Vēstnesis" (8.07.1921.). Viņš norādīja, ka ministram un ministrijai būs daudz darba realizējot esošos likumus un sagatavojot jaunus. Sociālā apgādība valstī nostādīta puslīdz labi, lai gan šur tur ir arī daži trūkumi. Izstrādā likumprojektu par skolotāju, rakstnieku un mākslinieku apgādību slimību un darba spēju zaudēšanas gadījumos. Apmēram pēc mēneša tas būs nobeigts un caur Ministru kabinetu nonāks Satversmes sapulcē.
Pēc Dukura domām, naturāleju izsniegšana valsts ierēdņiem bija paturama, t.i., rudzu miltus 35 mārciņas uz darbinieku un 15 mārciņas uz ģimenes locekli mēnesī, taukus, speķi vai sviestu — attiecīgi 5 un 1,5 mārciņas, cukuru — 4 un 1,5 mārciņas, siļķes — 4 un vienu mārciņu.
Slimokasu organizēšana, viņš informēja, pāriet Darba ministrijas (DM) ziņā. Kur kases vēl nav, tās jānodibina. ASV Sarkanais krusts apsolījis palīdzību 50 bērnu un sieviešu slimnīcu atvēršanā (tas palika solījumu līmenī — R.T.). Arī DM, kuras rīcībā pāries minētās slimnīcas, piedalīsies šajā pasākumā.
Bezdarbnieku pilsētās ir niecīgs daudzums (arī tā bija vēlamā pieņemšana par patiesību — R.T.) — vasaras sākumā 2—2,5% no strādnieku skaita. Skandināvijas valstīs esot līdz 15% bezdarbnieku. Laukos trūkst strādnieku. Sabiedriskie darbi norit galvenokārt Liepājā, taču tie ir slikti organizēti. "Attīstoties saimnieciskai dzīvei," optimistiski deklarēja Dukurs, "vajadzība pēc viņiem nebūs, jo sabiedriskie darbi ir nenormāla parādība (dzīve diemžēl parādīja, ka tā ir normāla darbība — R.T.)."
Nostrādājis nepilnu gadu ministra amatā, Dukurs pārliecinājās, ka šī sociālā problēma nebija tik vienkārša kā tas pirmajā acumirklī varēja likties. Acīmredzot tāpēc viņa intervija, kas bija ievietota dienas avīzes "Latvijas Kareivis" 1922.gada 22.aprīļa numurā, jau bija nosaukta "Cīņa ar bezdarbu".
Ministrs konstatēja, ka bezdarba jautājums Latvijā vēl arvien nav zaudējis savu asumu. Bezdarbnieku skaits ir palielinājies — Rīgas darba apgādē to reģistrēts ap 6 tūkstošiem, pārējās pilsētās apmēram tikpat daudz. "Darba trūkumā mums darīšana ar sociālu nelaimi, kas raksturīga ne vien Latvijai, bet visai Eiropai." To radījis kara posts. Dukurs norādīja, ka Latvijai vēl ir savi īpatnēji cēloņi: briesmīgie kara postījumi, lielais bēgļu atplūdums no padomju Krievijas, diezgan straujā valsts uzņēmumu likvidēšana pēdējā laikā, armijas demobilizācija un valsts iestāžu darbinieku skaita samazināšanās.
Sabiedriskie darbi, atzīmēja ministrs, vēl nav organizēti pienācīgā līmenī. Trūkst līdzekļu šim nolūkam. Arī algas sabiedriskajos darbos ir divreiz zemākas nekā privātuzņēmumos.
Strādnieku trūkst laukos. Ministrija, informēja tās vadītājs, izsūtīja visām vietējām pašvaldībām anketas ar jautājumiem par darba spēka nepieciešamību. Kā liecināja 400 atbildes no 535 Latvijas pagastiem, laukos vajadzēja ap 20 tūkstoši darbaroku — 9 tūkstošus vīriešu, 7 tūkstošus sieviešu un 4 tūkstošus ganu (ārzemju laukstrādniekus Latvijā sāka ievest 1925.gadā — R.T.). Daudzās anketās esot atzīmēts, ka bezdarbnieki nav vajadzīgi, jo tie lauku darbus neprotot un uzstāda augstas prasības. "Daļa lauksaimnieku," teica Dukurs, "acīmredzot iedomājusies, ka valsts darba spēku viņiem dos par brīvu", un tāpēc uzdod pārspīlētas ziņas par tā trūkumu.
Viņš norādīja, ka visnepieciešamākie sabiedriskie darbi ir — piedalīšanās Nacionālās operas nama remontā, no Krievijas pārvestās dzelzceļa gulšņu mērcētavas ierīkošanā, tranšeju nolīdzināšanā, dzeloņdrāšu novākšanā u.c.
1922.gada 24.martā Satversmes sapulce pieņēma likumu par darba laiku, kas noteica algotiem fiziska darba strādniekiem 8 stundu, bet garīgā darba strādniekiem 6 stundu garu darba dienu. Normālai nepārtrauktai svētdienas atpūtai bija jābūt ne īsākai par 42 stundām nedēļā. Sestdienās darbi beidzami divas stundas agrāk, bet svētku priekšvakarā pulksten 12. Virsstundu darbam bija nepieciešama tiklab darba devēja un strādnieku vienošanās, kā arī darba inspektora piekrišana. Virsstundu darbs nedrīkstēja būt garāks par 2 stundām dienā, un tas atalgojams vismaz par 50% augstāk, bet svētdienas darbs vismaz par 75% augstāk nekā kārtējās darba stundas.
Ministru prezidents Z.Meierovics un R.Dukurs 1922.gada 13.janvārī parakstīja pirmo Latvijas laika plašāko normatīvo aktu par pensijām — valdības apstiprinātos noteikumus par karavīru un valsts ierēdņu, un kalpotāju pensijām. Tie paredzēja, ka tiesības uz pensiju ir:
"a) no dienesta atvaļinātiem virsniekiem, sanitārvirsniekiem, kara ierēdņiem, virsdienesta instruktoriem un vecākiem ārrindu amatos,
b) no valsts civildienesta atvaļinātiem ierēdņiem un kalpotājiem,
c) a un b punktos minēto personu ģimenes locekļiem."
Noteikumi tika attiecināti arī uz ministriem, viņu biedriem, ārkārtējiem sūtņiem, tiesnešiem u.c. augstākām amatpersonām.
Pensijas varēja saņemt personas, kuras bija pilnīgi atvaļinātas no valsts dienesta un turklāt nostrādājušas ne mazāk par 20 gadiem. Ja darba spējas dienesta laikā tika zaudētas par 30 un vairāk procentiem, pensija bija piešķirama arī tām personām, kuras nostrādājušas ne mazāk kā 10 gadus.
Noteikumi nosacīja, ka pensiju pēc nostrādātiem 10 gadiem aprēķina 30% apmērā no augstākā amata algas, kuru pensionārs saņēmis dienesta laikā ne mazāk kā vienu gadu; par katru nākošo nostrādāto gadu pensijas norma pieauga par 2% līdz 80% pilnas algas sasniegšanai.
Pensijas bija atsvabinātas no visiem nodokļiem. Tās izmaksāja par pagājušo laiku ik pa trim mēnešiem. Uz pensionāra lūguma pamata pensiju uz viņa rēķina varēja piesūtīt pa pastu.
Pēc pensionāra nāves, kā arī gadījumos, ja viņš zaudē pensijas tiesības uz tiesas sprieduma pamata, tiesības uz pensiju pārgāja uz viņa ģimenes locekļiem, atraitni un bērniem līdz 18 gadiem, turpretī pēc pensionāres nāves šī tiesība pāriet minētos gadījumos tikai uz viņas bērniem.
