Komentāri. skaidrojumi

Vēlreiz par patvaļību svešā mežā

Dr.iur. Ilma Čepāne — "Latvijas Vēstnesim"

1998.gada 2.aprīlī Saeima, izdarot grozījumus Latvijas KK 161.panta pirmajā daļā, noteikusi, ka kriminālatbildība par patvaļīgu koku ciršanu iestājas tikai gadījumos, ja šīs darbības notikušas "svešā mežā vai citā zemes platībā". Arī šī gada 17.jūnijā pieņemtajā Latvijas Krimināllikuma 109.pantā saglabāta dispozīcija līdzīgā redakcijā, kas paredz: pie kriminālatbildības var saukt "par patvaļīgu koku ciršanu svešā mežā vai citā svešā zemes platībā". Grūti spriest, kāpēc likumdevējs vadījies no divdesmitajos gados pieņemtā Sodu likuma, nevis no starptautiskajām konvencijām vides aizsardzības jomā, kuras cieši saistītas ar meža saglabāšanu un aizsardzību un kuras Latvija ratificējusi un apņēmusies pildīt.

Diemžēl pat juristu, tai skaitā tiesnešu, vidū nav vienprātības jēdzienu "svešs mežs" un "cita sveša zemes platība" interpretācijā.

Par to liecina Kuldīgas rajona tiesas priekšsēdētāja U.Ķiņa un Valsts meža dienesta Juridiskās un personāla daļas vadītājas L.Pundiņas publikācijas "Latvijas Vēstnesī" šā gada 4.jūnijā.1 U.Ķinis mežu vērtē tikai kā mantu (lietu, īpašumu), bet L.Pundiņa to vienlaikus uzskata arī par dabas objektu, kam liela nozīme sabiedrības ekoloģisko interešu nodrošināšanā.

Piekrītot L.Pundiņai un U.Krastiņam2, ka mežs ir īpatnējs īpašuma objekts, kurš atrodas dabiskās vides apstākļos un kura īpašniekam lietošanas tiesības ir krietni ierobežotas, uzskatu, ka pašreizējos sociāli ekonomiskajos apstākļos U.Ķiņa paustais viedoklis iepriekšminētajā publikācijā neatbilst Latvijas mežu saglabāšanas interesēm turpmāk minētu iemeslu dēļ.

Turpinājums — 30.lpp.

1998.gada 2.aprīlī Saeima, izdarot grozījumus Latvijas KK 161.panta pirmajā daļā, noteikusi, ka kriminālatbildība par patvaļīgu koku ciršanu iestājas tikai gadījumos, ja šīs darbības notikušas "svešā mežā vai citā zemes platībā". Arī šī gada 17.jūnijā pieņemtajā Latvijas Krimināllikuma 109.pantā saglabāta dispozīcija līdzīgā redakcijā, kas paredz: pie kriminālatbildības var saukt "par patvaļīgu koku ciršanu svešā mežā vai citā svešā zemes platībā". Grūti spriest, kāpēc likumdevējs vadījies no divdesmitajos gados pieņemtā Sodu likuma, nevis no starptautiskajām konvencijām vides aizsardzības jomā, kuras cieši saistītas ar meža saglabāšanu un aizsardzību un kuras Latvija ratificējusi un apņēmusies pildīt.

Diemžēl pat juristu, tai skaitā tiesnešu, vidū nav vienprātības jēdzienu "svešs mežs" un "cita sveša zemes platība" interpretācijā.

Par to liecina Kuldīgas rajona tiesas priekšsēdētāja U.Ķiņa un Valsts meža dienesta Juridiskās un personāla daļas vadītājas L.Pundiņas publikācijas "Latvijas Vēstnesī" šā gada 4.jūnijā.1 U.Ķinis mežu vērtē tikai kā mantu (lietu, īpašumu), bet L.Pundiņa to vienlaikus uzskata arī par dabas objektu, kam liela nozīme sabiedrības ekoloģisko interešu nodrošināšanā.

Piekrītot L.Pundiņai un U.Krastiņam2, ka mežs ir īpatnējs īpašuma objekts, kurš atrodas dabiskās vides apstākļos un kura īpašniekam lietošanas tiesības ir krietni ierobežotas, uzskatu, ka pašreizējos sociāli ekonomiskajos apstākļos U.Ķiņa paustais viedoklis iepriekšminētajā publikācijā neatbilst Latvijas mežu saglabāšanas interesēm turpmāk minētu iemeslu dēļ.

Turpinājums — 30.lpp.