Par migrācijas rotora cēloņiem un sekām

Nobeigums. Sākums "LV" 18.06.1998., nr.180/181., "LV" 20.06.1998., nr.184/185., "LV" 02.06.1998., nr.194/195., "LV" 08.07.1998., nr.199/200.

Iespējas jautājuma risinājumam

Lai arī latviešu dzīvesvietas tagad lielākoties ir pilsētas, starp visiem citiem Latvijā dzīvojošiem etnosiem latvieši laukos dzīvo relatīvi vairāk nekā krievi, baltkrievi un ukraiņi. 1995.gadā pilsētās dzīvoja 58% latviešu, laukos —42%. Krievi ir etnoss, kas citu lielāko etnosu vidū visvairāk uz dzīvi apmetušies pilsētās. Krievi Latvijas pilsētās dzīvo 85%, laukos — 15%; ukraiņi: pilsētās — 84%, laukos — 16%, baltkrievi — 76% pilsētās, 24% laukos.

Imigranti uz dzīvi apmetās galvenokārt pilsētās. No visiem pilsētu iedzīvotājiem 1995.gadā latvieši veidoja 46%, krievi — 41 %, baltkrievi — 4%, ukraiņi — 4%. Tātad, izņemot latviešus, visiem pārējiem lielākajiem etnosiem pilsētās bija lielāks īpatsvars nekā to īpatsvars Latvijā vidēji.

Lauku iedzīvotājus 1995.gadā visvairāk veidoja latvieši — 75%, krievi — 16%, baltkrievi — 3%, ukraiņi — 2%, t.i., izņemot latviešus, laukos citi etnosi dzīvoja mazākā īpatsvarā nekā vidēji valstī. Lauki visos pēckara gados palika izteikti latviski, bet pilsētas kļuva aizvien slāviskākas, īpaši lielās, arī galvaspilsēta, kur latvieši 1995.gadā veidoja 38% no visiem iedzīvotājiem.

Pēckara svešvaras etniskā politika bija vērsta uz pilsētu, sevišķi lielo, nodošanu sveštautiešu nomācoša pārākuma radīšanai. Nelaime tā, ka arī tagad, neatkarības apstākļos Latvijā vēl joprojām jāsamierinās ar te radītās netaisnības saglabāšanu it kā miera un demokrātijas vārdā.

Demogrāfisko procesu etniskais raksturs Latvijā visuzskatāmāk redzams uz Rīgas fona. No visiem Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem Rīga 1995.gadā uzņēma trešo daļu (33%). No visiem latviešiem Rīgā dzīvo nepilna ceturtā daļa (23%), bet no visiem Latvijas krieviem turpat puse (48%) dzīvo Rīgā. Rīgā latviešu ir 38% no visiem iedzīvotājiem, krievu — 47 procenti. Ja latviešu demogrāfiskais liktenis par trim ceturtdaļām izšķiras ārpus Rīgas, tad krievu — turpat par pusi no tā, kā veidojas šie procesi Rīgā.

Katram etnosam, īpaši pamatetnosam, savā valstī jāpalielinās skaitliski ne tikai ar imigrācijas palīdzību no citurienes. Bez dabiskā pieauguma to panākt nav iespējams. Tāpēc arī galvenais uzdevums ir veidot apstākļus, kas atļautu ģimenēm radīt un audzināt tādu bērnu pulciņu, kas nodrošinātu ne tikai esošās (vecāku) paaudzes skaitlisko saglabāšanu, bet arī panāktu tautas skaita palielināšanos nākotnē.

Tādai nelielai tautai kā latviešiem nākotnē nav citas izvēles: vai nu savu skaitu samazināt un izšķīst apkārtējo lielo tautu vidū, vai arī (ar dabiskās kustības palīdzību) panākt tautas skaitlisko pieaugumu un sevi kā tautu saglabāt nākamajās paaudzēs.

Pēdējos gados latviešu skaitu papildinājuši atbraucēji no austrumiem un rietumiem. Tas tuvākajos gados var vēl palielināties. Latviešu kā tautas nākotnes nodrošināšana jāmeklē Latvijas etniskā sastāva izmaiņās, vēršot tās par labu pamattautai.

Nav nemaz jāveic zinātnisks pētījums, lai noskaidrotu, kādēļ tika realizēta masveida austrumslāvu sapludināšana Latvijā. Noteicēji šajā teritorijā nebija (un nedrīkstēja būt) latvieši, viņi bija fiziski un morāli jānomāc. Tas impērijas laikā arī tika panākts.

Kas notiek tagad? Pēc impērijas sabrukuma varēja gaidīt, ka okupācijas laika migranti tiks atsaukti no Latvijas. Taču tā tas nenotika. Šie cilvēki lielākoties paliek uz vietas. Kāpēc tas tā notiek, arī skaidrs.

Krievija grib paplašināt savu teritoriju vecās impērijas robežās. Tāpēc arī vajadzīgi krievi šajās bijušajās teritorijās. Tas atļauj Maskavai manipulēt ar saviem ārvalstu tautiešiem. Citu iemeslu, kādēļ Krievijas impēriski noskaņotie politiķi vēlas saglabāt masveidā pierobežas ārvalstīs krievus, nav. Beigsies reālas iespējas paplašināt Krievijas teritoriju (ne tikai uz Latvijas rēķina), nebūs vajadzības turēt ārvalstīs savus tautiešus (tos daļēji arī dotējot, īpaši bijušos militāristus). Nākotne rādīs, pēc kāda scenārija tiks veidoti notikumi pierobežas ārvalstu "krievu problēmas" atrisināšanai.

Sakarā ar pēckara masveida imigrācijas plūdiem no austrumteritorijām, latvieši kā tauta zaudējusi iespējas vadīt un kontrolēt ekonomiskos un sociālos procesus arī tagad, pēc neatkarības atgūšanas. Jaunizveidoto banku, firmu un uzņēmumu vadība 80—85% apmērā atrodas nepilsoņu, atbraukušo sveštautiešu rokās. Tāda situācija nevar neietekmēt komerciālo un morālo gaisotni, īpaši lielajās pilsētās.

Latvijā notiekošos procesus varēs regulēt pamattautai vēlamā gultnē tikai tad, ja tā veidos vismaz tādu īpatsvaru visas valsts iedzīvotāju vidū, kāds tas tagad ir pilsoņu skaitā — aptuveni 75 procenti.

Lielo masīvu procesu vadības teorijā pierādīts, ka vēlamos rezultātus var sasniegt, ja galvenais (noteicošais) masīvs sastāda 75—80 % no visas masas. Valsts un sociālajos procesos tas nozīmē, ka stabila valsts vadība un pārvalde iespējama tad, ja pamattauta (galvenais masīvs) veido 3/4—4/5 visas valsts iedzīvotāju.

Tā ir teorija, kas ilgstoši pārbaudīta un sevi attaisnojusi demokrātisko valstu praksē. Visās Eiropas valstīs pamattautas iedzīvotāju īpatsvars ir lielāks vai vismaz līdzīgs, nekā to pamato lielo masīvu procesu vadības teorija. Kā negatīvs piemērs, kas raksturo šīs teorijas neievērošanu, jāmin bijusī Dienvidslāvija. Tā sabruka, un tur ilgi turpinājās karš tāpēc, ka šajā valstī nebija pamattautas ar pietiekami lielu īpatsvaru. Tas pats notika arī ar bijušo PSRS, kur krievi veidoja 52,4% no visiem valsts iedzīvotājiem.

Latvijā saglabāt pašreizējās etniskās proporcijas, kas izveidojušās ilgstošas okupācijas rezultātā, ir ne vien nevēlami, bet pat bīstami. Jautājums ir tikai par to, kā panākt pamattautas īpatsvara nostiprināšanos, un līdz kādam līmenim tas ir pietiekami.

Šajā ziņā būtu jāvadās pēc Eiropā esošajiem etnisko proporciju standartiem un lielo masīvu procesu vadības teorijas. Šī teorija un gadsimtos izstrādā prakse prasa, lai pamattautas īpatsvars nebūtu zemāks par 75 vai pat 80 procentiem. Protams, ka šādas proporcijas var uzskatīt par orientieri, bet Latvijā tās nav realizējamas īsā laikā un varmācīgā ceļā. Ņemot vērā minēto un uzskatot, ka šādu proporciju izveidošanai Latvijā vajadzēs 10—15 gadus, vēlamās etniskās attiecības starp pamattautu un pārējām šeit dzīvojošām tautībām varētu izveidoties 2005.—2010.gadā.

Latviešu skaits Latvijā nav liels. Tiek lēsts, ka 1995.gada sākumā bija 1385 tūkst. cilvēku. To skaits līdz šim audzis lēni. Taču var sagaidīt, ka latviešu skaits ar laiku palielināsies gan dabiskā pieauguma ceļā, gan atgriežoties Dzimtenē ārvalstu latviešiem, gan daļēji arī asimilācijas ceļā (latviešu prestižs paaugstinās).

Tātad jautājums par nelatviešu repatriāciju (reemigrāciju) tuvākajos 10—15 gados jārisina praktiski. Kādi pasākumi būtu lietderīgi, lai no Latvijas civilizēti izbrauktu lielākā daļa nelatviešu?

Uz lietām jāskatās reāli. Atgriezties vietās, no kurienes austrumslāvi ieradās Latvijā, viņi acīmredzot būtu ar mieru tad, ja Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā būtu labāka kārtība un augstāks ekonomikais līmenis, nekā tas tagad ir Latvijā. Stāvoklis atbraucēju (un viņu pēcnācēju) dzimtenē (tēvzemē) ir sliktāks, dzīveslīmenis zemāks, nekā tas ir tagad viņu dzīvesvietā Latvijā.

Rietumos dzīvojošo latviešu skaits ir apmēram 135 tūkstoši cilvēku, bet austrumos, galvenokārt Krievijā, dzīvo 65 tūkstoši latviešu. Tātad rezerves latviešu skaita papildināšanai Latvijā it kā būtu pietiekamas. Taču tas tikai tā šķiet. Maz cerību, ka no rietumiem repatriēsies liela daļa latviešu. Taču pārāk lielas cerības nav arī par austrumu latviešiem. Arī austrumlatvieši savās mītnes zemēs ir iedzīvojušies, nereti pat vairāku paaudžu garumā.

Līdzīgā situācijā ir arī rietumos dzīvojošie latvieši. Arī viņi nesteidzas atgriezties savā tēvzemē tāpēc, ka viņu pašreizējā dzīvesvietā dzīve ir nodrošinātāka un ērtāka, nekā to tuvākajos gados var solīt Latvijā. Tautiešus no Rietumvalstīm sagaidīt būs grūti, jo nav ar ko viņus vairāk pievilināt kā vienīgi ar tēvzemes auru. Bet par to, kā samazināt Latvijā dzīvojošo austrumslāvu skaitu, būs jādomā, turklāt jau vistuvākajā laikā.

Repatriācija uz austrumiem ritētu vieglāk, ja šīs valstis būtu ieinteresētas sagaidīt atpakaļ savus dēlus un meitas. Taču tās ir lielas tautas, kurām pāris desmiti, pat simti tūkstošu savu tautiešu neko lielu nenozīmē. Tātad pamudinājumam reemigrācijas procesā jānāk no Latvijas puses. Par zināmu pamudinājumu var uzskatīt pārkārtojumus, ko Latvijā veic, pārejot uz tirgus ekonomiku, un citus pasākumus.

50.—80. gados Latvijā tika izveidota tautsaimniecība, kas neatbilda ne vietējām iespējām, ne vajadzībām. Tika veidoti lieli, pat pārāk lieli rūpniecības un celtniecības uzņēmumi un organizācijas, kurās nodarbināja tūkstošiem no austrumteritorijām atbraukušo cilvēku. Tagad redzam, ka šajos uzņēmumos var nodarbināt labi ja trešdaļu. Daļa no tiem, kas agrāk strādāja rūpniecībā vai celtniecībā, to vidū 75—80 procenti bija nelatviešu, iekārtojās tirdzniecībā un citur. Tomēr liela daļa, lai nekļūtu par bezdarbniekiem, darba meklējumos no Latvijas aizbrauca.

Pēckara gados Latvija bija pārvērsta par sava veida "caurbrauktuvi" austrumteritorijas cilvēkiem. Statistikas dati rāda, ka 45 pēckara gados Latvijā "apgrozījās" aptuveni 4 miljoni civiliedzīvotāju no austrumteritorijām. Pēckara un vēlākos gados te iebrauca, padzīvoja un pēc tam aizbrauca lielākā daļa no iebraukušajiem (un pierakstītajiem) cilvēkiem. Taču no tiem gandrīz miljons arī nostiprinājās uz ilgāku palikšanu, bet apmēram 3 miljoni atkal atgriezās atpakaļ.

Latvijā notikušo sauc par rotācijas migrāciju. Tāda rotācija Latvijā bija sistemātiska. Daļēji šīs rotācijas migrācijas pārpalikums pamazām atgriežas savās sākotnējās dzīvesvietās. Taču bez pamudinājuma no abām pusēm tas notiek lēni un mokoši. Repatriācijas temps ir pārāk lēns. Pēdējos gados tas pat samazinās. Var uzskatīt, ka repatriācija ir valsts politiskās un ekonomiskās stabilitātes priekšnosacījums un garants.