Par migrācijas rotora cēloņiem un sekām

Sakarā ar pēckara masveida imigrācijas plūdiem no austrumteritorijām, latvieši kā tauta zaudējusi iespējas vadīt un kontrolēt ekonomiskos un sociālos procesus arī tagad, pēc neatkarības atgūšanas. Jaunizveidoto banku, firmu un uzņēmumu vadība 80—85% apmērā atrodas nepilsoņu, atbraukušo sveštautiešu rokās. Tāda situācija nevar neietekmēt komerciālo un morālo gaisotni, īpaši lielajās pilsētās.

Latvijā notiekošos procesus varēs regulēt pamattautai vēlamā gultnē tikai tad, ja tā veidos vismaz tādu īpatsvaru visas valsts iedzīvotāju vidū, kāds tas tagad ir pilsoņu skaitā — aptuveni 75 procenti.

Lielo masīvu procesu vadības teorijā pierādīts, ka vēlamos rezultātus var sasniegt, ja galvenais (noteicošais) masīvs sastāda 75—80 % no visas masas. Valsts un sociālajos procesos tas nozīmē, ka stabila valsts vadība un pārvalde iespējama tad, ja pamattauta (galvenais masīvs) veido 3/4—4/5 visas valsts iedzīvotāju.

Tā ir teorija, kas ilgstoši pārbaudīta un sevi attaisnojusi demokrātisko valstu praksē. Visās Eiropas valstīs pamattautas iedzīvotāju īpatsvars ir lielāks vai vismaz līdzīgs, nekā to pamato lielo masīvu procesu vadības teorija. Kā negatīvs piemērs, kas raksturo šīs teorijas neievērošanu, jāmin bijusī Dienvidslāvija. Tā sabruka, un tur ilgi turpinājās karš tāpēc, ka šajā valstī nebija pamattautas ar pietiekami lielu īpatsvaru. Tas pats notika arī ar bijušo PSRS, kur krievi veidoja 52,4% no visiem valsts iedzīvotājiem.

Latvijā saglabāt pašreizējās etniskās proporcijas, kas izveidojušās ilgstošas okupācijas rezultātā, ir ne vien nevēlami, bet pat bīstami. Jautājums ir tikai par to, kā panākt pamattautas īpatsvara nostiprināšanos, un līdz kādam līmenim tas ir pietiekami.

Šajā ziņā būtu jāvadās pēc Eiropā esošajiem etnisko proporciju standartiem un lielo masīvu procesu vadības teorijas. Šī teorija un gadsimtos izstrādā prakse prasa, lai pamattautas īpatsvars nebūtu zemāks par 75 vai pat 80 procentiem. Protams, ka šādas proporcijas var uzskatīt par orientieri, bet Latvijā tās nav realizējamas īsā laikā un varmācīgā ceļā. Ņemot vērā minēto un uzskatot, ka šādu proporciju izveidošanai Latvijā vajadzēs 10—15 gadus, vēlamās etniskās attiecības starp pamattautu un pārējām šeit dzīvojošām tautībām varētu izveidoties 2005.—2010.gadā.

Latviešu skaits Latvijā nav liels. Tiek lēsts, ka 1995.gada sākumā bija 1385 tūkst. cilvēku. To skaits līdz šim audzis lēni. Taču var sagaidīt, ka latviešu skaits ar laiku palielināsies gan dabiskā pieauguma ceļā, gan atgriežoties Dzimtenē ārvalstu latviešiem, gan daļēji arī asimilācijas ceļā (latviešu prestižs paaugstinās).

Tātad jautājums par nelatviešu repatriāciju (reemigrāciju) tuvākajos 10—15 gados jārisina praktiski. Kādi pasākumi būtu lietderīgi, lai no Latvijas civilizēti izbrauktu lielākā daļa nelatviešu?

Uz lietām jāskatās reāli. Atgriezties vietās, no kurienes austrumslāvi ieradās Latvijā, viņi acīmredzot būtu ar mieru tad, ja Krievijā, Ukrainā un Baltkrievijā būtu labāka kārtība un augstāks ekonomikais līmenis, nekā tas tagad ir Latvijā. Stāvoklis atbraucēju (un viņu pēcnācēju) dzimtenē (tēvzemē) ir sliktāks, dzīveslīmenis zemāks, nekā tas ir tagad viņu dzīvesvietā Latvijā.

Rietumos dzīvojošo latviešu skaits ir apmēram 135 tūkstoši cilvēku, bet austrumos, galvenokārt Krievijā, dzīvo 65 tūkstoši latviešu. Tātad rezerves latviešu skaita papildināšanai Latvijā it kā būtu pietiekamas. Taču tas tikai tā šķiet. Maz cerību, ka no rietumiem repatriēsies liela daļa latviešu. Taču pārāk lielas cerības nav arī par austrumu latviešiem. Arī austrumlatvieši savās mītnes zemēs ir iedzīvojušies, nereti pat vairāku paaudžu garumā.

Līdzīgā situācijā ir arī rietumos dzīvojošie latvieši. Arī viņi nesteidzas atgriezties savā tēvzemē tāpēc, ka viņu pašreizējā dzīvesvietā dzīve ir nodrošinātāka un ērtāka, nekā to tuvākajos gados var solīt Latvijā. Tautiešus no Rietumvalstīm sagaidīt būs grūti, jo nav ar ko viņus vairāk pievilināt kā vienīgi ar tēvzemes auru. Bet par to, kā samazināt Latvijā dzīvojošo austrumslāvu skaitu, būs jādomā, turklāt jau vistuvākajā laikā.

Repatriācija uz austrumiem ritētu vieglāk, ja šīs valstis būtu ieinteresētas sagaidīt atpakaļ savus dēlus un meitas. Taču tās ir lielas tautas, kurām pāris desmiti, pat simti tūkstošu savu tautiešu neko lielu nenozīmē. Tātad pamudinājumam reemigrācijas procesā jānāk no Latvijas puses. Par zināmu pamudinājumu var uzskatīt pārkārtojumus, ko Latvijā veic, pārejot uz tirgus ekonomiku, un citus pasākumus.

50.—80. gados Latvijā tika izveidota tautsaimniecība, kas neatbilda ne vietējām iespējām, ne vajadzībām. Tika veidoti lieli, pat pārāk lieli rūpniecības un celtniecības uzņēmumi un organizācijas, kurās nodarbināja tūkstošiem no austrumteritorijām atbraukušo cilvēku. Tagad redzam, ka šajos uzņēmumos var nodarbināt labi ja trešdaļu. Daļa no tiem, kas agrāk strādāja rūpniecībā vai celtniecībā, to vidū 75—80 procenti bija nelatviešu, iekārtojās tirdzniecībā un citur. Tomēr liela daļa, lai nekļūtu par bezdarbniekiem, darba meklējumos no Latvijas aizbrauca.

Pēckara gados Latvija bija pārvērsta par sava veida "caurbrauktuvi" austrumteritorijas cilvēkiem. Statistikas dati rāda, ka 45 pēckara gados Latvijā "apgrozījās" aptuveni 4 miljoni civiliedzīvotāju no austrumteritorijām. Pēckara un vēlākos gados te iebrauca, padzīvoja un pēc tam aizbrauca lielākā daļa no iebraukušajiem (un pierakstītajiem) cilvēkiem. Taču no tiem gandrīz miljons arī nostiprinājās uz ilgāku palikšanu, bet apmēram 3 miljoni atkal atgriezās atpakaļ.

Latvijā notikušo sauc par rotācijas migrāciju. Tāda rotācija Latvijā bija sistemātiska. Daļēji šīs rotācijas migrācijas pārpalikums pamazām atgriežas savās sākotnējās dzīvesvietās. Taču bez pamudinājuma no abām pusēm tas notiek lēni un mokoši. Repatriācijas temps ir pārāk lēns. Pēdējos gados tas pat samazinās. Var uzskatīt, ka repatriācija ir valsts politiskās un ekonomiskās stabilitātes priekšnosacījums un garants.