Māte ar bērnu Latvijā — mūsdienās un nākotnē

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Cēloņi un tendences

Triju paaudžu ģimeņu izzušanas process jau ir pabeigts. Pieaugušie bērni gandrīz vienmēr aiziet no vecākiem, atstājot tos pilnīgā vai daļējā sociālo fondu apgādībā. Ar to ir jāsamierinās. Pašreiz esam liecinieki divu paaudžu ģimeņu sabrukšanas procesam. Tā rezultātā kļūst izplatītas t.s. nepilnās ģimenes.

Par nepilnu ģimeni šaurā nozīmē sauc tādu ģimeni, kur vienu vai vairākus nepilngadīgus bērnus audzina viens no vecākiem. Šāda ģimene var izveidoties dažādi. Visdabiskākais cēlonis ir viena dzīvesbiedra nāve. Šāda nelaime ģimeni lielākoties piemeklē tad, kad bērni jau sasnieguši pilngadību. Dabiska nāve rada nepilnās ģimenes, ja tās saprot plašā nozīmē; saprotot nepilnu ģimeni šaurā nozīmē, tas notiek reti, izņemot priekšlaicīgus un nedabiskus nāves gadījumus.

Izplatītākais cēlonis, kāpēc rodas nepilnās ģimenes ar nepilngadīgajiem bērniem, ir laulību šķiršana.

Trīsdesmitajos gados, salīdzinot ar mūsdienām, šķirto laulību bija maz un to skaits auga lēni. Piemēram, 1934.gadā Latvijā izšķīra 1780 laulības, t.sk. 947 bez bērniem ("Statistikas tabulas" — neizdotā Statistikas gadagrāmata 1940.g. — 35.lpp.). Tomēr jau toreiz statistika konstatēja, ka ".. neviena ģimenes stāvokļa piederīgo skaits nav tik strauji pieaudzis kā šķirto skaits. Salīdzinot ar 1920.gadu, šķirto skaits tagad (1935. g. — O. K. ) gandrīz piecas reizes lielāks un, salīdzinot ar 1897. gadu, pat septiņas reizes lielāks" ("Ceturtā tautas skaitīšana Latvijā 1935. gadā."—R:, VSP, 1939. g. — 170. lpp.). Neraugoties uz to, šajā skaitīšanā māte ar bērnu(-iem) kā patstāvīga ģimenes stāvokļa jeb demogrāfiskā grupa vēl nav izdalīta.

Laulību šķiršanas intensitāte Latvijā strauji pieauga sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kad izšķīra jau vairāk nekā 10 tūkstoš laulību gadā. Vislielākais šķirto laulību skaits sasniegts 1992. gadā. Nākamajos gados šķirto laulību skaits ievērojami samazinājās, jo samazinājās noslēgto laulību skaits. Šķiršanās intensitāte joprojām palika augsta. 1992. gadā šķirto laulību skaits veidoja 77 % no noslēgto laulību skaita, bet 1996. gadā — joprojām 63 %. ("Latvijas demogrāfijas gadagrāmata 1997." —R.:1997.— 55., 56. lpp.).

Trešais nepilno ģimeņu rašanās cēlonis ir bērnu dzimšana laulībā nesastāvošām sievietēm. Trīsdesmitajos gados no 100 dzīvi dzimušiem bērniem ārlaulībā dzima 8 – 9 %, 1939. gadā sasniedzot 9,6 % ("Statistikas tabulas", 19. lpp.). Astoņdesmitajos gados šis procents lēnām auga no 12,5 % 1980. gadā līdz 15,9 % 1989. gadā, sprādzienveida pieaugumu sasniedzot 1994. – 1996. gadā. 1996. gadā jau trešdaļa bērnu (33,1 %) dzima laulībā nesastāvošām sievietēm ("Demogrāfijas gadagrāmata 1997."–78. lpp.).

Tātad divi galvenie cēloņi, kas noārda pašreiz vēl tradicionālo divu paaudžu ģimeni (vecāki ar bērniem) un spiež sociālos fondus uzņemties atbildību ne vien par sirmgalvjiem, bet arī par bērniem, ir straujais šķirto laulību skaita un ārlaulībā dzimušo bērnu skaita pieaugums.

Izplatība

1989.gada tautas skaitīšanas materiālos var atrast ģimeņu kombinētu grupējumu pēc cilvēku skaita (ģimenes lieluma) un līdz 18 gadu vecu bērnu skaita.

Ņemot ģimenes, kur cilvēku skaits par vienu lielāks nekā bērnu skaits, var atrast ģimeņu skaitu, kurās tikai viens pieaugušais ir vecāks par 18 gadiem. Šo ģimeņu lielākā daļa ir nepilnās ģimenes. Tautas skaitīšanas materiāli parāda, ka tolaik Latvijā bija 61,8 tūkst. ģimeņu, kuru sastāvā tikai viens pieaugušais un viens vai vairāki bērni līdz 18 gadu vecumam. Lielākā daļa no tām (42,8 tūkst.) bija nepilnās ģimenes ar vienu bērnu ("1989. gada tautas skaitīšanas rezultāti Latvijā. Statistisku datu krājums."– R.: VSK, 1992.– 156. lpp.). Nepilnās ģimenes ar vienu pieaugušo tolaik veidoja 15, 4 % no visām ģimenēm ar bērniem.

Pēc CSP reprezentatīvās mājsaimniecību budžeta aptaujas datiem, 1997. gadā Latvijā bija 51,7 tūkst. māšu, kas audzina vienu vai vairākus bērnus līdz 15 gadu vecumam. Pretstatot šo skaitli visam mājsaimniecību skaitam, kurās ir bērni, iznāk, ka nepilno mājsaimniecību īpatsvars ir 18,9 %.

Nepilno ģimeņu īpatsvara pieaugums 1997. gadā salīdzinājumā ar 1989. gadu nav liels tādēļ, ka abos gados ir izmantots dažāds nepilngadīgo bērnu vecuma cenzs: 1989.g. - 18 gadu, bet 1997. gadā statistika par darbspējīgiem uzlūkoja jauniešus jau no 15 gadu vecuma. Stingri ņemot, abi procentu skaitļi nav salīdzināmi. Neraugoties uz ievērojamu bērnu vecuma cenza samazināšanu, nepilno ģimeņu ar nepilngadīgiem bērniem īpatsvars ir pieaudzis.

Pēc Latvijas Universitātes 1995.gadā organizētās 18–49 gadus vecu 2699 sieviešu un 1501 vīrieša aptaujas materiāliem, bez pretējā dzimuma partnera ar bērniem dzīvoja 18,2 % sieviešu un 1,3 % vīriešu. ("Latvijas sievietes un vīrieši:statistisks portrets." – R. : VSK, 1997. – 25., 26. lpp.).

Kā redzams, vairāku avotu dati dod saskanīgus vērtējumus. Nepilnās ģimenes, kur viens pieaugušais audzina vienu vai vairākus bērnus, ir nepilni 20 % no ģimeņu ar bērniem kopskaita, lielās līnijās — katra piektā ģimene ar bērniem ir nepilna.