Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valsts un tās vīri. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.07.1998., Nr. 208/210 (1269/1271) https://vestnesis.lv/ta/id/32195

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Informācija: Par Dānijas atbalstu. Par vizīti Singapūrā. Par agronomu sanāksmi

Vēl šajā numurā

14.07.1998., Nr. 208/210 (1269/1271)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Labklājība: "Labs labam krēslu cēla, kas pacēla nabagam?"

Nobeigums. Sākumu sk. 18.06.98., nr. 180/181; 01.07.98., nr. 192/193;

09.07.98., nr. 201/204; 10.07.98., nr. 205/207

Jura Pabērza

(1891 — 1961) laiks

(17.03.1934 – 16.05.1934)

Pēdējais parlamentārais labklājības ministrs

L8.JPG (9599 BYTES) Biogrāfiskas ziņas

sk. "LV" 12.12.97.

Stājoties tautas labklājības ministra amatā Latvijas pēdējā parlamentārajā valdībā, pēc skaita astoņpadsmitajā, kuru vadīja un arī ārlietu ministra posteni tajā ieņēma Kārlis Ulmanis, jaunais labklājības resora vadītājs jau bija izgājis labu valstsvīra skolu, pa divi lāgi atrodoties Tieslietu ministrijas galvgalī (1924.g. okt. — nov.; 1929.g. dec. — 1931.g. dec.). Latvijas pēdējā demokrātiskā ceļā sastādītā valdība darbojās tikai vienu mēnesi un 28 dienas, jo 15.maija apvērsuma rezultātā Ulmanis pats tika no tās vaļā.

Divi mēneši bija pārāk īss laiks, lai taptu jauni likumi. Šajās dienās, Pabērzam piedaloties, tika vienīgi papildināts un pārgrozīts pensiju likums, pārgrozīti noteikumi par valsts darbinieku atalgojumu, papildināts valsts civildienesta nolikums un pieņemti vēl daži citi mazāksvarīgi normatīvi akti.

Hermaņa Apsīša

(1893—1942) laiks

(27.06.1937 – 31.12.1937):

Divas ministrijas vadot

L9.JPG (9002 BYTES) Biogrāfiskas ziņas

sk."LV" 19.12.1997.

1937.gada 26.jūnijā, nevienam negaidot, nepilnu 50 gadu vecumā no dzīves pēkšņi šķīrās tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubulis. Viņa vietā uz laiku stājas tieslietu resora vadītājs. Apsīša ministrēšanas posmā valdība pieņēma (parlaments jau bija atlaists pirms trim gadiem...) divus nozīmīgus likumus.

Pirmais no tiem bija 1937.gada 22.jūlijā pieņemtais likums "Tautas labklājības ministrijas iekārta". Tas gan daudz neatšķīrās no analoga 1931.gada 28.aprīļa likuma. Bija mainīti un precizēti dažu departamentu un to nodaļu nosaukumi, fiksētas jaunas nodaļas un valsts dienesta daļa u.tml. Jaunā likuma 1.pantā bija teikts, ka Tautas labklājības ministrija (TLM) "pārzina tautas veselības kopšanu un aizsardzību, algota darba spēka apdrošināšanu, bērnu aizgādību, sabiedrisko apgādību un pensijas, kā arī valsts dienesta un valsts darbinieku atalgojuma lietas". Darba aizsardzības departaments vairs nepastāvēja. Sociālās apgādības departaments tagad saucās sabiedriskās aizgādības departaments un tam bija nākušas klāt divas jaunas nodaļas — bērnu aizgādības un darba nodaļa. Pēdējā "kārto darba spēka piedāvājumu un pieprasījumu un pārzina sabiedriskus darbus". Veselības departaments bija kļuvis bagātāks ar trim nodaļām — lauku iedzīvotāju ārstniecības, tuberkulozes apkarošanas un nelaimes gadījumu apdrošināšanas. Farmācijas pārvaldei bija nākusi klāt analītiskā laboratorija. Jaundibinātā valsts dienesta daļa pārzināja vispārējās valsts dienesta un valsts un valsts darbinieku atalgojumu lietas.

1937.gada 22.decembrī Ministru kabinets pieņēma ārstniecības likumu — pirmreizīgu dokumentu Latvijas vēsturē vispār un medicīnas vēsturē īpaši. Likums bija apjomīgs — tas sastāvēja no 7 nodaļām — tautas veselība, tās sargāšana un kopšana, ārstniecības uzraudzība, ārstniecība un ārstniecības personas, ārstniecības iestādes u.c., kuru saturs bija izteikts 188 pantos. Lūk, šā, teiksim, vēsturiskā akta pirmie trīs panti.

"1. Tautas veselība ir valsts un tautas pastāvēšanas un labklājības dabiskais pamats, tamdēļ tā sargājama un kopjama ar vislielāko rūpību.

2. Tautas veselības sargāšana un kopšana ir ne tikai valsts un sabiedrības, bet arī katra atsevišķa pilsoņa pienākums. Ārstniecības personām un sanitāram palīgpersonālam tas ir tiešais uzdevums.

3. Katra pilsoņa pienākums ir kopt un sargāt savu un savu tuvinieku veselību sevis un vispārības labā, kā arī gādāt par veselības uzlabošanu un uzturēšanu nākošām paaudzēm. Apzinoties, ka garīgo un fizisko spēku nelietderīga izšķiešana apdraud cilvēka dzīves sekmes un sasniegumus, tautas un valsts drošību ne vien tagadnē, bet arī turpmākās paaudzēs."

Ārstniecības likums stājās spēkā 1938.gada 1.janvārī. Ar to arī beidzās H.Apsīša darbs Tautas labklājības ministrijā.

Jāņa Volonta

(1882 — ?) laiks

(1.01.1938 – 19.06.1940)

Pēdējais tautas labklājības ministrs

L10.JPG (9645 BYTES) Tāpat kā viņa priekšgājējs Vladislavs Rubulis Latgales zemnieka dēls. Dzimis Daugavpils apriņķa Preiļu pagastā. Pirmo izglītību baudījis vietējā pagasta skolā, pēc tam mācījies Ludzas apriņķa skolā. 1900.gadā jaunietis kā daudzi latgalieši tajā laikā dodas uz Pēterpili, kur iestājas darbā lielā metālrūpniecības uzņēmumā, sākot kā vienkāršs kantorists, vienlaikus apmeklējot augstākos komerczinātņu kursus. Lielā darba griba, enerģija un neatlaidība pašķir viņam ceļu arī svešā pilsētā, un Volonta karjera darbā ātri iet augšup. Drīz viņš ir darbveža palīgs, tad administratīvās nodaļas vadītājs un visbeidzot lielā uzņēmuma finansu nodaļas pārzinis. Pirmo sabiedriskā darba skolu iziet latgaliešu pašpalīdzības biedrībā un Pēterpils latviešu bēgļu komitejā (1915 — 1918).

1922.gadā Volonts atgriežas dzimtenē un apmetas uz dzīvi Daugavpilī. Jau tajā pašā gadā viņu ievēlē pilsētas valdē, uzticot divus svarīgus posteņus — finansu un uzņēmumu nodaļas vadību. Vēl pēc gada prasmīgo ierēdni ievēlē par pilsētas galvu. Šo amatu Volonts nepārtraukti pilda 14 (!) gadus, šajā laikā tiekot četras reizes pārvēlēts. Viņš ir ne tikai augsta ranga pašvaldības darbinieks, bet arī cītīgs sava novada saimnieciskās un kultūras dzīves kopējs ārpus dienesta kabineta sienām. Volonts ir Daugavpils apriņķa krājaizdevu sabiedrības priekšsēdētājs un Daugavpils latviešu biedrības vicepriekšsēdētājs, Latgales lauksaimniecības biedrību savienības valdes loceklis un Latvijas pilsētu savienības valdes loceklis.

Apsildījis, kā mēdz teikt, degunu Tautas labklājības ministrijā (TLM), Volonts sāka doties regulāros braucienos uz provinci, lai labāk iepazītu turienes slimnīcu, aptieku, sanatoriju u.c. veselības aizsardzības iestāžu darbu. Pirmais apskates objekts 1938.gada 25.maijā bija Latvijas skolotāju slimokases Durbes sanatorija. Jūlija sākumā ministrs četru savu kolēģu pavadībā jau devās vairākdienu inspekcijas braucienā pa Kurzemi. Viņi apmeklēja Liepājas pilsētas slimnīcu, kaulu tuberkulozes sanatoriju karaostā, Liepājas zīdaiņu namu, bērnu atpūtas namu pie Vaiņodes u.c. medicīnas iestādes. Nīcā un Rucavā ciemiņš piedalījās pirmo lauku bērnudārzu iesvētīšanā. Tie bija iekārtoti ar TLM finansiālu atbalstu un domāti pirmām kārtām daudzbērnu ģimenēm. Volonts svinīgajā brīdī cita starpā teica: "Jo mazāks ir kāds no tautas brāļiem, jo vairāk viņam vajadzīgs siltums un aizsardzība. Un šo siltumu un aizsardzību pa daļai maziem valsts pilsoņiem dos abi bērnudārzi."

1938.gada septembra vidū ministrs devas uz Vidzemi un Latgali. Viņš apmeklēja arī Abreni. Informācijā par šo vizīti, ko publicēja "Tautas Labklājības Ministrijas Mēnešraksts" (žurnāls par ministra braucieniem rakstīja visu laiku), bija teikts: "Abrenē ir viens no plašākiem veselības punktiem, labi iekārtots un apmeklēts." Ir domāts arī par slimnīcas celtniecību. Abrenei tomēr vēl nav sava pilsētas ārsta.

Ministrijas "Mēnešraksts" sāka iznākt 1938.gada janvārī 10 reizes gadā. Tā 1.numura ievadu bija uzrakstījis Hermanis Apsītis, kas šajā laikā bija gan tieslietu ministrs, gan arī labklājības ministra v.i. Viņš norādīja svarīgākās problēmas, kuras vajadzēja atspoguļot jaunajam uzdevumam. Vispirms tā bija vairāk nekā 1,5 tūkstošu Latvijas ārstu darba organizācija (profesionālie pienākumi, ētika, jauno mediķu audzināšana utt.), tautas dzīvā spēka jautājumi (veselības kopšana u.tml.), rūpes par bērniem, īpaši tiem, kuri aug bez vecāku mīlestības, slimokases, to iekārta, organizācija, kur nebūt ne viss nav ideālā kārtībā (nav pat likuma par tām, ir tikai noteikumi) u.c. Žurnāla 1. laidienā bija publicēts Ministru kabineta 1937.gada 22.decembrī pieņemtais ārstniecības likums.

"Mēnešraksts" pirmām kārtām ievietoja oriģinālrakstus. To autoru vidū vispirms bija Latvijas medicīnas profesūras pārstāvji: P.Stradiņš (jau sākumnumurā varēja lasīt viņa publikāciju "Cīņa ar ļaundabīgiem audzējiem Latvijā"), J.Alksnis, K.Barons u.c. Bez tam žurnālā bija rubrikas: referāti un tulkojumi, TLM dzīve un darbība, likumdošana, grāmatu apskats u.c.

Volonts nebija čakls rakstītājs, aprobežojoties galvenokārt ar savu runu un valsts svētku, ieskaitot "vadoni" Ulmani, slavinājumu publiskošanu. Ievērības cienīgs ir viņa runas "Bijušā Tautas labklājības ministra Vladislava Rubuļa piemiņai" publicējums raksta veidā "Mēnešraksta" 1938.gada aprīļa burtnīcā. Autors tajā nepārstāstīja sava priekšteča biogrāfiju, bet apskatīja un vērtēja Rubuļa kopējo veikumu tautas labklājības laukā. Žurnāla pēdējais numurs iznāca 1940.gada maijā/jūnijā.

Volonta laikā turpinājās un ar Latvijas okupāciju diemžēl beidzās likumdošanas sistēmas pilnveidošana tautas labklājības līmeņa paaugstināšanai. 1939.gada 20.aprīlī Ministru kabinets pieņēma jaunu likumu par apdrošināšanu negadījumos un arodslimībās, kas tika attiecināts uz visiem valsts un valsts autonomiem, pašvaldību un privātiem uzņēmumiem, iestādēm, saimniecībām u.c. darba vietām vai atsevišķiem darba devējiem, kas nodarbina algotus darbiniekus, mācekļus un praktikantus, neatkarīgi no atalgojuma. Likumu attiecināja arī uz lauksaimnieciska rakstura darba vietu īpašniekiem un viņu darba vietās nodarbinātiem viņu ģimenes locekļiem, zvejniekiem, kas ar zvejniecību nodarbojas uz savu roku, un viņu zvejniecībā nodarbinātiem ģimenes locekļiem, brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem, ieslodzītiem, kas nodarbināti ieslodzījuma vietās algotā darbā u.c. Par algotiem darbiniekiem neuzskatīja darba devēja sievu, resp., vīru, bērnus un sievas, resp., vīra vecākus, ja viņi līdz negadījuma iestāšanās brīdim nebija pieteikti kā algoti darbinieki, kā arī pašvaldību un dažādu juridisku personu orgānu (padomju, valžu, revīzijas komisiju u.tml.) locekļus, izņemot gadījumus, kad viņi tajā pašā darba vietā izpilda algota darbinieka pienākumus.

Tautas labklājības ministrs varēja sodīt par šā likuma noteikumu neievērošanu darba devēju vai viņa vietnieku ar naudas sodu līdz 300 latiem. Ar 20.aprīļa likumu tika atcelts 1927.gada likums par apdrošināšanu nelaimes un arodu slimības gadījumos (sk. rakstu par A.Rudevicu "LV" iepriekšējā numurā) ar visiem papildinājumiem un pārgrozījumiem.

Saskaņā ar jauno likumu Vispārējā apdrošināšanas sabiedrība nelaimes gadījumos tika likvidēta un tās manta pēc prasības apmierināšanas pārgāja TLM rīcībā, kas pārņēma arī visus sabiedrības līdzšinējos apdrošinājumus. Tādējādi visa apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem bija koncentrēta vienā iestādē. Vispārējās apdrošināšanas sabiedrības izdevumi tās darbības pēdējā — 1938.gadā bija 4,3 milj. latu. No tiem ārstēšanai bija izdots 0,7 milj. latu, pabalstiem — 1milj. latu, pensijām — 0,9 milj. latu, pārvaldes vajadzībām — 0,4 milj. latu, pārskaitīts pensiju fondā — 0,9 milj. latu un pārskaitīts rezervē — 0,3 milj. latu.

Diemžēl reģistrēto nelaimes gadījumu skaits īpaši laukos, turpināja augt. Lai gan nelaimes gadījumi lielākoties bija viegli ievainojumi, darāmā šajā laukā vēl bija gana. Savu iespēju robežās TLM to arī darīja.

Savā ziņā unikālu likumdošanas aktu Latvijas Ministru kabinets pieņēma 1938.gada 31.marta sēdē. Tāpēc tas ir pelnījis publicēšanu pilnīgā veidā.

Likums par dzīves vakara nodrošināšanas fondu.

(V.V.75.n, 1.apr.)

1. Dzīves vakara nodrošināšanas fonda mērķis ir uzkrāt līdzekļus iedzīvotāju vecuma dienu nodrošināšanai.

2. Fonds pastāv pie Tautas labklājības ministrijas.

3. Fonda līdzekļi sastādās:

1) no slimo kasēm izsniedzamās valsts piemaksas daļas, kāda paredzēta noteikumu par slimo kasēm 75.pantā;

2) no vecuma nodrošināšanas fondā līdz šim uzkrātām summām;

3) no valsts sevišķām piemaksām;

4) no ziedojumiem un novēlējumiem;

5) no fonda mantas ienākumiem.

4. Fonda līdzekļi glabājami valsts kreditiestādēs, Latvijas kreditbankā vai ieguldāmi valsts vērtspapīros.

5. Fonda līdzekļi izlietojami saskaņā ar sevišķu likumu.

6. Instrukciju šī likuma piemērošanai izdod tautas labklājības ministrs saziņā ar finansu ministru.

Šis likums stājas spēkā 1938.gada 1.aprīlī.

K.Ulmanis, Valsts un Ministru prezidents

Rīgā, 1938.g. 31.martā

Tikpat pirmreizīgs bija farmācijas likums, kuru valdība akceptēja 1939.gada 27.jūnijā. Tas noteica, ka TLM Farmācijas pārvaldes uzdevums ir kontrolēt:

— aptiekas, ķīmiski farmaceitiskās ražotavas un vispār visus uzņēmumus un iestādes, kas izgatavo, glabā un izsniedz ārstniecības līdzekļus;

— ārstniecības līdzekļus, kā arī to ievešanu un izvešanu;

— higiēniskos, diētiskos un kosmētiskos līdzekļus, visādus mineralūdeņus un augļūdeņus, kā arī to rūpniecību un tirdzniecību;

— uztura un baudvielu labvērtību no ķīmiskā un bioķīmiskā viedokļa;

— ārstniecībā lietojamā pārsienamā materiāla un farmaceitisko piederumu izgatavošanu, glabāšanu un tirdzniecību;

— reklāmas par zāļu, diētiskiem, kosmētiskiem un higiēniskiem līdzekļiem;

— farmācijas jautājumos izdoto likumu un noteikumu izpildīšanu.

Ar šo likumu tika atcelti visi agrārās Krievijas laikā farmācijas lietās izdotie likumi, kā arī Latvijas brīvvalsts gados pieņemtie likumdošanas akti, papildinājumi un pārgrozījumi, kuri tiešāk vai netiešāk skāra šo nozari.

Varbūt šodien tas izklausās mazliet dīvaini, atceroties Latvijas bezpretošanās okupāciju pirms 48 gadiem, bet pēdējais Ulmaņa kabineta pieņemtais dokuments cilvēka sociālo tiesību sfērā, kas tika izdarīts 1940.gada 30.aprīļa sēdē, saucās — "Likums par karavīru ģimeņu apgādību kara laikā". Tas noteica, ka šādā situācijā ģimenes locekļiem pienākas: pirmkārt, naudas pabalsts, otrkārt, brīvmaize (10 kg rudzu maizes vai 9 kg miltu uz cilvēku mēnesī) un, treškārt, kurināmais materiāls. Par karavīra gūstā pavadīto laiku (cik tālredzīgi! — R.T.) viņa ģimenes locekļiem apgādība nepienācās. Ģimeņu apgādības vispārējās lietas vajadzēja kārtot TLM, bet pabalsti bija saņemami caur vietējām pašvaldības iestādēm.

Sabiedriskā apgādība arī autoritārā režīma pēdējos gados atradās lielākoties pašvaldību rokās. 1938.gadā pilsētas šim nolūkam izdeva 7,3 milj. latu (Rīga no tiem 5,2 milj. latu, lauku pašvaldības 1938./39.gadā — 2,7 milj. latu). Šai darbā piedalījās arī valsts, un 1938./39. saimniecības gadā valsts obligātie un neobligātie pabalsti nespējniekiem un bērnu pūriņiem bija 1,3 milj. latu. Bez tam bērniem un daudzbērnu ģimenēm bija izdots 1,7 milj. latu. No šīs summas 0,5 milj. latu ģimenes piemaksās laukstrādiekiem, tikpat daudz — pabalstos daudzbērnu ģimenēm, 0,4 milj. latu — pabalstiem trūcīgo bērnu uzturēšanai ģimenēs un nepilni 0,3 milj. latu bērnu novietošanai vasaras atpūtā laukos.

Par daudzbērnu ģimeni tolaik uzskatīja tādu, kurā bija vismaz 4 mazgadīgi bērni, bet atraitnes jau ar 3 bērniem. Katram bērnam izsniedza dienā vienu litru piena un mēnesī 1 kg cukura, 1 kg speķa un 1 kg sviesta. Atsevišķos gadījumos deva bērniem arī veļu, drēbes un apavus, ko par valsts piešķirtiem līdzekļiem iegādājās un izsniedza vietējās aizgādības komitejas.

Sabiedriskās aizgādības departamenta direktors O.Sīlis 1940.gada janvārī raksturoja šo darbu ar šādiem skaitļiem: "Uz 1.janvāri valsts atbalstīja jau 2352 ģimenes, no kurām uz laukiem dzīvoja jau apm. 78%. Bērnu skaits, kas naturālijas saņem, ir patlaban — 13 132. Apēsti gadā — 29 000 kg sviesta un tikpat daudz cukura un speķa, bet piens izdzerts 453 000 litru. Naudas pabalsts veļai, apģērbiem un apaviem jau sastāda 66 000 latu. Visu iesniegto naturāliju kopvērtība — jau 480 000 latu. Vislielākais saņēmēju skaits ir tur, kur arī visvairāk sastopam daudzbērnu ģimenes un proti — Latgalē — 35% no saņēmēju kopskaita, tad seko Vidzemē — 20%, Kurzemē — 18,8%, bet visas pilsētas kopā 22,2%."

Šiem pabalstiem un tāpat arī ģimenes piemaksām laukstrādniekiem valdība 1939.gadā nodibināja īpašu Tautas dzīvā spēka fondu.

1938.gada 18.novembrī gan latvieši, gan Latvijā dzīvojošie cittautieši gandarīti atzīmēja savas suverēnās valsts pastāvēšanas 20. gadadienu un atskatījās uz padarīto šajā laikā. Daudz kas bija paveikts arī sociālajā jomā. par to tika stāstīts arī manā rakstu sērijā par tautas labklājības (darba) ministriem, nenoklusējot trūkumus un kļūdas viņu darbībā. Taču šajā noslēdzošajā publikācijā vēlreiz par labo.

Valsts dibināšanas laikā Latvijā bija 508 ārsti, 307 zobārsti, 413 vecmātes, 84 slimnīcas un sanatorijas un 3 ambulances. Gultu skaits slimnīcās un sanatorijās bija ap 5 tūkstošiem. Taču mediķi un ārstniecības iestādes lielākoties bija pieejamas pilsētniekiem. Lielākajai tautas daļai — lauciniekiem — bija vienīgi 74 ārsti, kas apkalpoja draudzes un pagastus.

Jubilejas — 1938.gadā veselības laukā strādāja 1568 ārsti, 836 zobārsti, 884 vecmātes un ap 900 žēlsirdīgo māsu. Darbojās 141 slimnīca un sanatorija ar 12,9 tūkstošiem gultas vietu. Valsts un pašvaldības uzturēja no tā 62, valsts atbalstītas sabiedriskas organizācijas — 36 — un privātpersonas — 43 (pēdējo ārstniecības iestādes bija mazas — tikai ar 901 gultu). Bez tam valstī bija 96 veselības punkti, kuri pārraudzīja bērnus un deva padomus māmiņām.

Tā kā īsā laikā nebija iespējams radīt jaunu tiesību sistēmu, Latvijas brīvvalsts sākumā tika atstāti spēkā bijušie. Krievijas likumi, taču tie daudzējādā ziņā nebija piemēroti vietējiem apstākļiem. Pamazām, nopietni pārdomājot un apsverot visus par un pret, TLM ierosināja un likumdošanas iestādes pieņēma jaunus likumus, kuri pakāpeniski aptvēra un ievirzīja noteiktās sliedēs visu sociālās un medicīniskās palīdzības darbu.

Pēc laikabiedru vērtējuma, Latvijas sociālās apgādības un darba aizsardzības likumdošana bija pārspējusi daudzas citas valstis, un sociālo palīdzību vārda visplašākajā nozīmē, protams, likumu noteiktajās robežās varēja saņemt visplašākie iedzīvotāju slāņi.

Likums par lauku iedzīvotāju nodrošināšanu slimības gadījumos (1928) piešķīra tiesības uz ārstniecisko palīdzību apmēram 1,2 milj. cilvēku.

Ar noteikumiem par slimokasēm (1930) bija nodrošinātas apmēram 350 tūkstoši personu.

Likums par valsts darbinieku apdrošināšanu slimības gadījumos (1927) deva tiesības uz ārstēšanos apm. 100 tūkstošiem cilvilresoru un valsts autonomo uzņēmumu darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem.

Likums par pensijām (1931) nodrošināja ar materiālu atbalstu vairāk nekā 27 tūkstošus darba veterānu.

Apm. 8,5 tūkstoši kara invalīdu saņēma medicīnisko palīdzību, pamatojoties uz likuma par kara invalīdu ārstēšanu.

Likums par sociālo apgādību (1928) nodrošināja visus pārējos, kuriem bija nepieciešama sabiedrības palīdzība.

1940.gada 26.aprīlī Rīgā, Kongresu namā notika TLM darbinieku sanāksme, kurā piedalījās arī ārlietu ministrs V.Munters un iekšlietu ministrs K.Veidnieks. To atklāja Volonts runājot gan par to, ka "jāstrādā, jāstrādā", ka izcila uzmanība jāveltī "krietnam taupības tikumam", ka viņa resora darbiniekiem jābūt "sevišķi laipniem, taisnīgiem, atsaucīgiem un izpalīdzīgiem" utt., u.tml. Ministrs savu uzstāšanos beidza ar vārdiem: "Ejot tos ceļus, kurus rada un rādīs mūsu vadonis (nu, protams, Ulmanis! — R.T.), mēs celsim savu un valsts labklājību par svētību visai mūsu tautai un mūžīgai Latvijai."

Skanēt jau skanēja labi, taču līdz latvju zemes okupācijai bija palikuši vairs tikai nepilni divi mēneši. Volontu, kas dzīvoja Rīgā Alberta ielas 12. nama 14. dzīvoklī, iebrucēji arestēja jau 1940.gada vasarā. Tālākais jau zināms — uz Austrumiem...

L11.JPG (22861 BYTES)
Tautas labklājības ministrs Jānis Volonts

(piektais no labās) Baltinavā 1938. gadā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!