10.februārī dzimšanas dienu atcerējās izcilā Latvijas Nacionālā teātra aktrise, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle Elza Radziņa

Skatītāji savu iemīļoto aktrisi 4.februārī atkal redzēja Diānas Vrīlandes lomā monoizrādē "Pilnos auļos". Runājot par modi un audumu toņiem, Diāna te konstatē: "Patiesībā es esmu mīlējusi visas krāsas!" Pati par sevi Elza Radziņa varētu teikt: "Patiesībā es mīlu visas dzīves krāsas!" Jo visās dzīves krāsās mirdz viņas daudzās teātra un kino lomas, daudzās radošās programmas un ikdienas saskarsme ar cilvēkiem. Akadēmiķis Viktors Hausmanis vēlējās sirsnīgi sveikt savu novadnieci un akadēmisko kolēģi dzimšanas dienā un deva piekrišanu publicēt mūsu laikrakstā fragmentu no Elzai Radziņai veltītās apceres grāmatā "Manas aktrises", ko pavasarī laidīs klajā apgāds "Jumava".              &n "LV"

Foto: Arnis Blumbergs, 22.01.1999, no "LV" arhīva

Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Elza Radziņa "Latvijas Vēstneša" redakcijā

2000.gada rudenī Elza Radziņa Nacionālā teātra mazajā zālē noauļoja piecdesmito reizi vai, precīzi izsakoties, piecdesmito reizi izdzīvoja Diānas Vrīlandes dzīvi M.Hemptona un M.L.Vilsones lugā "Pilnos auļos". Aktrisei tad bija pilni astoņdesmit trīs gadi. Varētu šo skaitli neminēt, bet Elza Radziņa nekad nav slēpusi savus gadus un pat lepojusies ar tiem. Un ir arī pamats: Elzu Radziņu gribējušas pieveikt slimības un sērgas, viņa gulējusi uz operācijas galda, griezta un šķērsta, gāzusies un kritusi, un vienmēr atkal cēlusies, vienmēr tikusi uz kājām. Ne tikai uz kājām — brāzusies pa skatuvi pilnos auļos — šīs lugas nosaukums apbrīnojami labi izsaka pašas Elzas Radziņas dzīves kredo.

"Nekad negribu padoties! Nekad nepateikšu nē."

Tā Elza Radziņa. Cik nav bijis gadījumu, kad teātra vadītāji jau izmisumā saķēruši galvu, bēdādamies par to, ka izrāde jāatceļ, jo Elza saslimusi. Tā bija pēckara gados kādreizējā Jelgavas teātrī: direktors Rolovs pavisam nobēdājies — sēž un acīs asaras. Teātra trupai jādodas kārtējā viesizrāžu braucienā ar I.Turgeņeva lugu "Mēnesis uz laukiem", galveno lomu — Nataliju Petrovnu — tēlo Elza Radziņa un, kā par nelaimi, saslimusi — sāp kakls, angīna, augsta temperatūra. Izrādes jāatceļ. Teātra budžetā pamatīgs robs! Bet ko pati Elza? Protams, ka viņa ir klāt, protams, viņa ne čīkst, ne vaid: ja izbraukums, nav daudz ko prātot — jādodas ceļā. Viegli pasacīt — jādodas ceļā. Viesizrādēs aktieri tajos gados vēl brauca smagajā mašīnā, kam pāri pārvilkta brezenta būda. Elzu toreiz satina kažokā, iesēdināja smagajā mašīnā un brauca. Vakarā Elza bija uz skatuves un spēlēja. Un kļuva žirgtāka.

Vecajai aktieru paaudzei bija tāds nerakstīts dzīves un darba kodekss, pēc tā likumiem slimība nekad nedrīkst būt šķērslis, lai aktieris neierastos uz izrādi. Katrs no pieredzējušajiem aktieriem pastāstīs gadījumu gadījumus, kā, slims būdams, gājis uz skatuves un spēlējis. Tas ir sava veida azarts, ar ko vēlāk var pat patīksmināties un sacīt: "Redz, ka izturēju!" Un parasti izrādes laikā aktieris uz skatuves nejūt ne sāpes, ne paaugstinātu temperatūru. Skatuvei piemīt maģisks spēks — tā izārstē un dara veselu!

Elza Radziņa gaida katru "Pilnos auļos" izrādīšanas reizi, skaita, cik vēl līdz izrādei atlikušas dienas un, kaujas signālam atskanot, protams, ir teātrī savā vietā, un izrāde var sākties. Šo lugu Sanfrancisko bija noskatījusies Brigita Siliņa un atsūtīja tās eksemplāru uz Rīgu. Elza Radziņa, lugu izlasījusi, iemīlēja to un tūliņ bija gatava mesties darbā, savukārt teātra mākslinieciskais vadītājs Edmunds Freibergs bija gatavs aktrisei palīdzēt, un tā radās izrāde, kurā gandrīz divas stundas uz Nacionālā teātra mazās zāles improvizētās skatuvītes viena pati valda Elza Radziņa, un tikai pāris aprautas replikas pasaka viņas kalpone Ivonna (A.Sproģe).

Teikšu atklāti, ka pirms izrādes Elzas Radziņas tēlotās varones Diānas Vrīlandes vārds man neko daudz neizteica. No izrādes uzzināju, ka tā bijusi spilgta, neparasta personība. Gandrīz četrdesmit gadus viņa noteikusi pasaules modes virzību, taču lugā šo vareno dāmu ieraugām grūtā dzīves brīdī: viņa zaudējusi žurnāla "Vogue" galvenās redaktores vietu, darba vairs nav, naudas maks katastrofāli tukšojas, līdz tajā palikuši vairs tikai pāris dolāri, parādu saraksts aug augumā, cienījamie viesi atsaka vizītes un žurnālisti izsaka kodīgas piezīmes. Būtu pamats krist izmisumā, raudāt un plosīties, bet misis Vrīlande saglabā možu garu un ir nedomā padoties. Gluži kā Elza Radziņa. Viņai uzglūnējušas slimības un likstas, taču nekad viņa nav ne domājusi padoties. Ir prātā nenāk!

M.Hemptona luga veidota kā misis Vrīlandes atmiņas par dažādām dzīves epizodēm — jautrām un skumīgām. Nav šajā lugā izvērstu, dramatiski piesātinātu skatu, bet Elza Radziņa kādreizējās modes karalienes dzīves epizodes piestrāvo ar īstu siltumu un cauri izrādei vijas Vrīlandes un pašas Elzas Radziņas atziņa: lai iet kā iedams, padoties nedrīkst, jāturas pretī dzīves likstām un ķezām. Jācīnās! Un brīdī, kad liekas, viss jau ir zaudēts, misis Vrīlandes galvā dzimst iecere, kā pārveidot Metropolitēna muzeja Tērpu nodaļu, un viņa atkal ir zirgā.

Aktrise nepavisam nebīstas atklāt savas varones rakstura vājības. Kā amizēdamās viņa atceras jaunību un, atmiņās kavēdamās, uzdejo sambu un tango. Pasaules prese sajūsmināti ziņoja, ka Maija Pļisecka pāris dejas soļus nodejojusi vēl septiņdesmit piecu gadu vecumā. Elza Radziņa dejo tango astoņdesmit trīs gados, iet pretī astoņdesmit ceturtajai jubilejai un pa skatuvi ņemas "pilnos auļos". Melnā tērpā ģērbta dāma izstaro enerģiju un liecina, ka mēs vēl esam, elpojam, darbojamies, dzīvojam. "Cilvēks grib dzīvot." Tā Mārtiņš Zīverts. "Cilvēks grib spēlēt," viņam oponēja Anšlavs Eglītis. Elza Radziņa pievienojas abiem.

1997.gadā Elzu Radziņu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, un viņa ar pilnu atbildības sajūtu cenšas attaisnot šo nosaukumu, aktrise ir klāt daudzos Zinātņu akadēmijas pasākumos un ik reizes tā kā nejauši viņai pie rokas kāds dzejolis — nu tieši šim brīdim, un šai vietai piemērots: aizbraucam uz Rundāli, un Elza visiem par prieku var norunāt dzejoli, esam Jelgavā uz Jelgavas Latviešu teātra atceri — Elza norunā plašus monologus no E.de Filipo lugas "Filumena Marturano". Jelgavas Latviešu biedrība atzīmē savu 125 dzimšanas dienu, un Elzai atkal ir ko sacīt.

2000.gadā Jelgavā jubileju atzīmēja kādreizējā Academia Petrina. Protams, arī šai reizē un šai pasākumā bijām abi klāt, jo esam taču jelgavnieki, bet Elzai šī vieta saistās ar siltām bērnības atmiņām — kādreiz šai ēkā atradās Hercoga Pētera ģimnāzija — tā ir viņas skola.

"Un tur, tai piebūvē mēs ar mammu dzīvojām," Elza pastiepj roku un rāda uz ēku, kas redzama cauri bijušās Hercoga Pētera ģimnāzijas zāles logam.

(..) Žēl, ka es piedzimu vēlāk, citādi būtu varējis mācīties ar Elzu vienā klasē — vienā skolā gan esam mācījušies, tikai viņa daudzus gadus pirms manis. Jelgavā pirms Otrā pasaules kara darbojās Skolotāju institūts, pie tā pastāvēja pamatskola, ko oficiāli sauca lepnā vārdā par paraugskolu. Var jau būt, ka nekāds paraugs šī skola nebija, taču tajā nāca praktizēties un paraugstundas mācīt Skolotāju institūta vecāko klašu audzēkņi un prakses vietu nosauca par paraugskolu. Tā atradās Bisenieka ielā, tagad tur iemājojusi Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultāte. Elzas dzīvesvieta bija Hercoga Pētera ģimnāzijā, varētu jautāt — kālab gan meitenei bija jāmēro ceļš uz Skolotāju institūtu? Atbilde ir pavisam vienkārša: tobrīd Pētera ģimnāzijā pamatskolas sākuma klašu nebija un tālab Elzas māte, Hercoga Pētera ģimnāzijas apkopēja, nolēma savu meiteni sūtīt uz Skolotāju institūta paraugskolu. Un tāpat mani vecāki bija izlēmuši, ka man jākļūst par skolotāju un mani arī sūtīja uz to pašu skolu, taču tas notika daudz, daudz vēlāk. Elza Podniece (par Radziņu viņa kļuva pēc apprecšanās) tad jau bija liela jaunkundze un strādāja Jelgavas pilsētas bibliotēkā, bet ar teātra sērgu tai Skolotāju institūta pamatskolā bijām sasirguši abi: Elza skolas sarīkojumā kādā bērnu ludziņā notēlo Princesi, mana pirmā loma bija Sīkstulis A.Brigaderes pasaku lugā "Sprīdītis". Elzai debija bija cerīgāka, no manis aktieris neiznāca.

Teātris — tie ir svētki, bet mūsu dzīve neveidojas tikai no svētkiem vien — statistiem un dejotājām par mēģinājumiem nemaksā — tikai par izrādēm, iztika jāpelna citur, un Elza Podniece no 1936.gada 1.decembra sāk strādāt Jelgavas pilsētas bibliotēkā, kas atradās kādreizējā Uzvaras ielā netālu no tirgus laukuma. Tā bija arī mana pirmā bibliotēka, labprāt uz turieni gāju pāršķirstīt bilžainās bērnu grāmatiņas, vecākiem tādas rocības nebija, lai šos izdevumus varētu iegādāties, un tur, tajā bibliotēkā, arī satikāmies, taču — ne es toreiz pazinu tādu bibliotēkas darbinieci Elzu Podnieci, ne viņa ievēroja kādu pavisam parastu puiķeli.

Katrā ziņā abi esam staigājuši pa Jelgavas kādreizējo promenādi — Lielo ielu no Pasta ielas līdz Driksas tiltam, un atkal nekādā ziņā ne jau roku rokā — es kopā ar vecākiem, viņa — ar draudzeni vai zem rokas slaidam izskatīgam jauneklim. Lielajā ielā cilvēks varēja justies kā īstā lielpilsētā — abās pusēs lieli nami ar plašiem veikaliem: J.Mežiņa kurpju veikals, H.Disencika modes un ar glītu namu, V.Ķuzes konfekšu veikals, un Elza te kopā ar kādu draudzeni pirmo reizi nogaršojušas banānus — toreiz tas skaitījās diezgan dārgs prieks.

Pienāca reize, kad dejotāju Elzu Radziņu pamanīju arī prāvākā lomā. Tas bija vācu laiks. Jelgavas teātrī tad izveidoti aktieru apmācības kursi. Sākumā tos vada Jānis Arnītis, bet nedaudz vēlāk — Osvalds Glāznieks, viens no izcilākajiem latviešu aktieriem un režisoriem, kas pirms Otrā pasaules kara bijis Maskavas J.Vahtangova teātra mākslinieciskais vadītājs. Visas meitenes, protams, arī Elza sajūsmas pilnām acīm noraugās Osvaldā Glāzniekā, kaut dzīvē viņš nepavisam nekāds skaistulis nav — vidēja auguma, pliku galvasvidu, vecīgu seju, taču viņš ir brīnišķs pedagogs un režisors, un aktrisei Elzai Radziņai tā ir teicama skola. O.Glāznieka režijā Elzai laimējas nospēlēt nelielu lomu — Leonoras kalponi Arabellu viņa iestudētajā F.Šillera traģēdijā "Fiasko". Šo izrādi tiku skatījies, bet, godīgi sakot, Arabellas tēlotāju neatceros. Vairāk atmiņā palikusi Guste R.Blaumaņa drāmā "Indrāni", ko iestudēja Ēvalds Mercs. Tiesa, Gustes loma nepieder pie tām, ar kurām aktrise varētu īpaši paspīdēt, taču Elzas prieks par lomu liels — viņai uz skatuves tad ir teicami partneri Edvartu tēlo Ēriks Broziņš, bet viņas Noliņš ir Ansis Mitrevics. Abi aktieri kara beigās aizklīda uz Vāciju, Ērika Broziņa dzīves pavediens tur arī aprāvās. Ansis Mitrevics vēl ir šai pasaulē, tikai tālu prom, okeāna viņā pusē, Amerikā.

Pienāca diena, kas jelgavniekiem palikusi baigā atmiņā: pilsēta pārvērtās milzīgā lāpā. Tai vasarā dzīvoju Zaļenieku pagastā — divdesmit kilometru atstatu no Jelgavas, un trīs dienas un trīs naktis no tālienes varēja vērot šo lielo lāpu. Elza Radziņa to skatīja no Līvbērzes pagasta, kur bija pabēgusi kopā ar vīru un meitiņu. Atgriešanās ceļa uz Jelgavu vairs nav, Radziņu ģimene dodas tālāk uz Sabili, vēlāk — Ventspili. Tur gaida kuģis, bēgļiem jāatstājot Kurzeme, bet Elza negrib doties prom no Latvijas, nekur viņa neaizbrauc, sagaida kara beigas un saņem vēstuli no Rīgas — tur darbu atsācis Jelgavas teātris, vadība lūdz Elzu atgriezties darbā. Daudz nedomādama, viņa ar vīru dodas uz Rīgu, kur kādreizējā Igauņu biedrības namā Lielajā Nometņu ielā pagaidu mājvietu atradis Jelgavas teātris. Elza Radziņa kļuva par vienu no vadošajām šī teātra aktrisēm, kurai gandrīz katrs nākamais jauniestudējums nesa jaunu lomu.

(..) "Mēs bijām pliki kā zirņi! Un tomēr priecīgi, ka bijušie jelgavnieki atkal kopā: Ķikulis, Mercs, Barūnīte, Kalējs, Pečūns un kopā ar mums Maiga un Arvīds Spertāli. Toreiz domājām, ka Rīgā esam tikai pagaidām, tikai īsu brīdi. Tad Latviešu biedrības nama mūri Jelgavā vēl stāvēja, cerējām, ka pavisam drīz to atjaunos un būsim atkal savā vecajā Jelgavā. "

Tā pēc gadiem atceras Elza Radziņa. Taču augsti kungi bija lēmuši citādi — drupu kaudze Jelgavā jānovāc, nav ko taupīt tādus biedrības mūrus, tie jānovāc! Un bijušais Jelgavas teātris pazuda no zemes virsas uz visiem laikiem. Un līdzi tam arī cerība. Jelgavā kaut kā atjaunoja Hercoga Pētera ģimnāzijas bijušo sporta zāli, vienā galā iebūvēja skatuvi, šajās telpās iemitinājās Jelgavas kultūras nams. Un nu te — uz savu veco skoliņu viesizrādēs brauca Elza Radziņa. Skolas vairs nebija, tobrīd bija atjaunota tikai kādreizējā piebūve — sporta zāle. Uz Kultūras nama skatuves aktieri nu jau varēja daudzmaz brīvāk apgrozīties, taču līdzās nepavisam nebija blakus telpu — nebija grimētavu un nereti bija tā, ka aktieri grimējās un saģērbās kaut kur augšstāvā. Tad pirms izrādes zālē nodzēsa gaismu un aktieri pustumsā centās izlavīties cauri zālei un ieņēma savas vietas uz skatuves. Uz šīs skatuves tiku tā pamatīgi kā aktrisi iepazinis Elzu Radziņu un, nosacīti runājot, uz šīs skatuves kā aktrise viņa izauga.

(..) Jelgavas teātris bija aktrises tapšanas laiks. Gluži kā Raiņa "Spēlēju, dancoju" Kalvis liek Tota sirdi uz laktas, lai tā "plaša, cieta, kvelda top," tā arī Elzas Radziņas sirds tika kaldināta un rūdīta, un tā īstā lakta bija — skatuve. Nāca loma pēc lomas, visādas, dažādas, bet Elza tās nešķiroja, kā azartiska peldētāja viņa metās viļņos ar vienu domu — jāiztur, jātiek pāri straumei, tur, otrajā pusē.

Elza Radziņa nekad nav gājusi salīkusi, vienmēr viņa bijusi stalta, augstu paceltu galvu. Varbūt, ka tas bija Almas Kūmiņas "dresūras" rezultāts, varbūt apkopējas meitas iekšējais lepnums un spīts, un man šķiet, ka tieši aktrises lepnā, pat majestātiskā stāja bija tā, kas režisorus mudināja viņai piešķirt augstdzimušu dāmu lomas. Pēckara gados daudz izrādīja amerikāņu lugu "Dziļās saknes" — par nēģeru dzīvi Amerikā, šī luga bija iestudēta gan Jelgavas, gan arī Dailes teātrī. Rasu attiecību risinājums lugā bija diezgan vienkāršots, bet šai darbā bija vairākas patiesi labi uzrakstītas lomas, un viena no tām turīgā senatora Lengdona meita Alise, kas paradusi būt sava veida guvernante nēģeru puisim Bretam. Taču viņš ir jau pieaudzis, izstaigājis kara ceļu, atgriezies mājās, viņa sirds vairāk atvērta Alises jaunākajai māsai Dženiferai, un Alise, greizsirdības mākta, iekvēlo dusmās. Šo Alisi P.Lūča vadībā Jelgavas teātrī tēloja Elza Radziņa. Dailē tā bija Alma Ābele. Diezgan nepiemērīga sacensība, taču Elza Radziņa nepavisam nepalika kaunā, jā, viņa pārvērtās lepnā un nelokāmā senatora meitā. Kritiķi Elzas Radziņas darbu vērtēja atzinīgi, viņas darbs laikam patika arī Pēterim Lūcim, un savā nākamajā darbā — Fr.Šillera "Mīla un viltus" iestudējumā vienu no galvenajām lomām — lēdiju Milfordi — uzticēja Elzai Radziņai. Atkal viņai iznāca sava veida cīkstēšanās, jo šo lomu tēloja toreiz jau krietni pieredzējušāka aktrise un režisore Irīna Liepa. Bet Elza atkal uzvarēja, viņa nepalika pavēnī.

Elza Radziņa varēja būt uz skatuves dāma un tieši šī īpašība režisoram G.Kozincevam lika izšķirties par viņu Ģertrūdes lomai filmā "Hamlets" — tas gan bija nedaudz vēlāk, 1964.gadā. Jelgavas teātra laikā viņai iedeva tikai vienu kinolomu — Raiņa māsu Doru filmā "Rainis". Toreiz nez no kurienes bija iesakņojies aizspriedums, ka Elza Radziņa neesot fotogēniska un filmai nederot, viņai esot mazas un šauras acis, tālab gadus piecpadsmit viņu filmēties neaicināja, un krievu režisors Kozincevs bija pirmais, kas sagrāva šo aizspriedumu barjeru, un Elza Radziņa kļuva par vienu no iecienītākajām un filmās nodarbinātākajām aktrisēm. Vajadzēja daudz spīts un izturības, lai savu panāktu.

(..) Nevaru atcerēties, kad Elza Radziņa uz skatuves būtu raudājusi. Viņa ir īsta pārdzīvojuma aktrise, bet viņas jūtas allaž bijušas aizturētas un aizslēptas aiz savaldības. Lomās nākusi līdzi Elzas Radziņas pamatīpašība — noturēt galvu stalti izslietu, neizrādīt, ka ir grūti, visiem spēkiem turēties pretī sāpei, kas grasās uzmākties. Elzas pārdzīvojums ir neizkliegts, neizvaidēts, neizraudāts, sevī apvaldīts, cieši saturēts. Raiņa Atslēdzniece drāmā "Krauklītis" saka:

Sirds ir muļķe saules muša,

Ieslogāma krātiņā.

Un par daudzām Elzas Radziņas lomām tāpat var sacīt, ka tās sirdi, karsti piestrāvoto sirdi iesprostojušas krātiņā. Krātiņam ir šķirbas, karstā sirds tur iekšā ir jūtama, sirdspuksti raujas uz āru, bet pilnu vaļu tai neatļauj, toties pārdzīvojuma intensitāte zālē pieaug. (..)

Atmiņā virknējas Elzas Radziņas tēlotās lomas, to ir daudz. Dažādas. Tās aprakstījusi Lilija Dzene savās grāmatās. Negribu atkārtoties. Tad jautāju Elzai pašai, tagad, kad pēc tās kādreizējās sarunas pagājuši vairāk nekā divdesmit gadu, kurš ir viņas vistuvākais darbs. Elza kļūst domīga. Ilgi domā.

"Laikam taču Stella. Sirdī tuva bija Žorža Sanda. Jā, un Elionora Dž.Goldmena lugā "Lauva ziemā". Trīs. Varbūt, ka pietiks?"

Es, protams, varētu saukt vēl un vēl: nu kaut vai brašo, valdonīgo Antoniju no R.Blaumaņa "Skroderdienām", raupjo Augusti Biezo P.Putniņa "Paši pūta, paši dega", Klitainestru Sofokla "Elektrā", Ž.Rasina Fedru, A.Eglīša Zuzannu A.Eglīša "Bezkaunīgajos večos", Orbanni I.Ērkeņa lugā "Kaķu spēle". Uzskaitījumu neturpināšu. Lomu sanāk vesels lēvenis. Tiesa, gadiem ejot, to skaits un izrāžu skaits sarūk, un tāpēc Elza tā gaida katru "Pilnos auļos" izrādi, jo tad, tajās divās stundās pulsē īstā dzīve, īstā dzīvība. Un labi, ka allaž — priekos un neveiksmēs — viņai līdzās ir Oļģerts, Elzas stiprais un īstais balsts.

Elzai Radziņai pieder ārkārtēja skatītāju mīlestība, to var izjust jebkurā tikšanās reizē. Un kur ir iemesls? Laba aktrise? Jā, protams. Taču ne tas vien, jo labu aktieru mums ir daudz. Elzas popularitāti nosaka kas vairāk. Man šķiet, ka viņa sevī iemieso un apvieno katra cilvēka divus pretmetus. Viens no tiem ir demokrātisms. Elza ir tāda pati kā mēs visi, viņa visu mūžu sevī nesusi līdz vienkārša cilvēka skaidro, nesamāksloto dzīves uztveri, viņa mākslā mīl visu nesamudžināto un nepārspīlēto un tāpēc skatītājiem ir tuva. Taču Elzā Radziņā mīt arī pretpols — tā ir alka izrauties, alka tiekties augšup. Kādreizējās Hercoga Pētera ģimnāzijas apkopējas meitene kļuva par vienu no mūsu pirmajām dāmām un teātra un filmu karalienēm — par Ģertrūdi "Hamletā" un Elinoru "Lauvā ziemā". Viņā mājoja alka par šādu karalieni kļūt un, par spīti visiem, pierādīt, ka viņa to spēj un ka viņa var nostāties tajā pašā rindā, kur pirms viņas bijušas D.Akmentiņa, J.Skaidrīte. M.Leiko, L.Ērika, L.Bērziņa, A.Ābele.

Spīts. Kur viņa to ņēmusi? Varbūt tieši no tautasdziesmām, no mūsu tautas saknēm pārmantojusi. Izdarīt, parādīt, ka es varu.

Viktors Hausmanis