Te Gētes jaunības draugs, cesvainietis Jakobs Lencs

Jakobs Mihaels Reinholds Lencs (1751–1792) ir izcilākais vācu cilmes literāts Latvijā 18. gadsimtā. Viņa personība un daiļrade ir radniecīga J.V.Gētes dzīves vētru un dziņu posmam. Lenca sašķeltā, pretrunīgā personība, kas netika pienācīgi novērtēta viņa dzīves laikā, guvusi plašu ievērību 20. gadsimtā. Piemēram, Lencam veltīta izstāde bija skatāma 1997. gada vasarā Nīčes muzejā Naumburgā. Necentīšos raksturot Lenca daiļradi kopumā, bet tikai ar Gēti saistītās epizodes Strasburgā (Strasbūrā) un Veimārā piecu gadu laikā (1771–1776).

Vēlākā Vidzemes ģenerālsuperintendanta Kristjana Dāvida Lenca (1720–1798) ģimenē Cesvainē 1751. gada 23. janvārī dzimušais dēls Jakobs sāk dzejot jau zēna gados. LAB saglabātajā Lencu ģimenes arhīvā, tā sauktajā "Lenciana", atrodams divpadsmitgadīgā dēlēna rakstīts apsveikuma dzejolis vecākiem Jaungadā (1763). Pēc latīņu skolas Tērbatā seko teoloģijas studijas Kēnigsbergā, un no šī laika saglabājies Jakoba sacerētais un Kēnigsbergā drukātais (1770) Vidzemes un Kurzemes studentu apsveikuma dzejolis Imanuelam Kantam. Pirmie Lenca dzejoļi publicēti gan jau agrāk: Rīgas laikraksta "Rigische Anzeigen" pielikumā "Gelehrte Beiträge" (1766). Kā Kurzemes baronu fon Kleistu pavadonis Lencs 1771. gadā dodas uz Strasburgu, kur tad notiek sastapšanās ar Gēti. To tēlo savā grāmatā "Poēzija un īstenība" (Dictung und Wahrheit) arī Gēte, bet pret šiem izteikumiem mums jābūt piesardzīgiem: pat pēc vairāk nekā 40 gadiem Gēte nav piemirsis savu konfliktu ar Lencu Veimārā, un Gētes izteiktais Lenca vērtējums nav diez cik objektīvs. Gēte nenoliedz Lenca talantu, bet peļ viņa raksturu; viņš Lencu uzskata par īslaicīgu parādību vācu literatūrā. Citējam Gēti: "J.G.Herders ielūkojas V.Šekspīra dziļākajā būtībā un lieliski to attēlo; Lencs pret teātra tradīcijām izturas dumpīgāk un grib, lai visur un visās lietās rīkotos pēc Šekspīra parauga. Tā ka man nu ir radies iemesls pieminēt šo gan talantīgo, gan īpatno cilvēku, tad šeit arī būs īstā vieta kaut ko par viņu pastāstīt. Es ar viņu iepazinos tikai Strasburgā pavadītā perioda beigu posmā. (..) Viņa talants bija cēlies no patiesiem dziļumiem, no neizsīkstošas radīšanas spējas, un šajā talantā sacentās maigums, dinamisms un asprātība, taču, lai cik krāšņs arī tas bija, tam cauri lauzās slimīgums, un tieši par tādiem talantiem ir grūti spriest. Lenca darbos nevarēja nesajust lielas mākslas elpu." Gētem šķiet, ka Lencs iznieko savu talantu dažādās aušībās. Viņš ironizē par Lenca spējām pedagoģijā un saka, ka diez vai Baltijas baroniem Kleistiem varētu būt vēl sliktāks pavadonis. Arī Lenca biežā iemīlēšanās tam šķiet tikai tāda salmu uguns, piemēram, aizraušanās ar Strasburgas zeltkaļa un rātskunga meitu Zuzannu Kleofi Fibigu.

Kā zināms, arī Gēte bijis Zēzenheimas mācītāja meitas Frederikas Brionas pielūdzējs. Viņai veltīti tādi Gētes dzejoļi kā "Maija dziesma" un "Satikšanās un šķiršanās", bet tā sauktajā "Zēzenheimas dziesmu grāmatā", ko sākotnēji piedēvēja tikai Gētem, vairums dzejoļu ir Lenca sacerēti. Abi viņi Frederikai rakstījuši vēstules, Lencs pat vēl 1780. gada 27. martā no Pēterburgas, kad jau apritējuši turpat 10 gadi kopš sastapšanās Elzasā.

Sociālā distance starp Gēti un Lencu parādās jau Strasburgā. Gēte ir finansiāli labi situēts students, Lencs spiests iztikt no citu labvēlības, piepelnoties ar privātstundām. Nereti viņš atzīst, ka ir nabags kā baznīcas žurka. Ir arī citas atšķirības. Gētem Strasburga ir tikai epizode viņa dzīvē, jo te viņš aizvada nedaudz vairāk kā gadu (1770/1771). Lencs Strasburgā un tās apkaimē dzīvo no 1771. gada vasaras līdz 1776. gada martam, un pirmā sastapšanās ar Gēti ilgst tikai kādas 10 nedēļas.

Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā saglabāti divu Gētem adresētu Lenca vēstuļu (1776) uzmetumi, Lenca vēstule Herderam 1775. gadā un Herdera vēstule Lencam no Bikeburgas 1776. gadā, Gētes, tāpat Lenca jaunības dienu drauga Johana Heinriha Merka vēstules Lencam (1776) un Lenca sarakste ar pazīstamo Šveices zinātnieku Johanu Kasparu Lafateru (1741–1801), par kura darbiem ir interese arī Rīgā un Vidzemē.

Lai gan Gēte savā grāmatā "Poēzija un īstenība" apgalvo, ka Lencs bijis kā īslaicīgs meteors pie vācu dzejas debesīm, laika posmā līdz 1776. gadam Lencu nereti talanta ziņā pielīdzina Gētem. Ka Lencs ir izcils talants, tolaik atzīst arī Gēte, kurš veicina Lenca tulkoto Plauta komēdiju un Šekspīra lugu iespiešanu, arī paša Lenca oriģināllugu klajā nākšanu. Kādā vēstulē Johanam Heinriham Merkam (1773) Gēte Lencu nosauc par lielisku puisi, ko viņš mīlot "kā pats savu dvēseli". Reizēm Gēte augumā trauslo Lencu gan dēvē par "Lenzchen" (Lenciņu), bet tas ir bez nievīgas nokrāsas. Abi dzejnieki sūta viens otram tikko radušos darbus, apmainās rokrakstiem, un nav brīnums, ka pēc Lenca nāves (1792) Gētes arhīvā ir vesela kaudze vēl nepublicētu Lenca darbu. Daļu no tiem Gēte nodevis publicēšanai F.Šilleram. Toties Lencu ģimenes arhīvā 1819. gadā atrasts Gētes iecerētā "Prometeja" fragments. Domu apmaiņa, protams, ir pozitīva lieta, bet Gēte ar laiku it kā kļūst par Lenca sacerējumu cenzoru: ko Gēte neatzīst par labu, to Lencs arī nepublicē. Un Lencam, protams, sāp, ka viņa labākos dzejoļus un pirmās lugas, pat Šekspīra tulkojumus piedēvē Gētem. Lencs nebūt nav Gētes atdarinātājs, bet patstāvīgs, īpatnējs talants.

Ar Gētes atbalstu Frankfurtē pie Mainas un Leipcigā 1774. gadā Lencs izdod Plauta komēdiju tulkojumu (Lustspiele nach dem Plautus). Lencs ir viens no pirmajiem Šekspīra ģēnija atklājējiem vācu publikai, un 1774. gadā Leipcigā iznāk viņa piezīmes par teātri līdz ar Šekspīra komēdijas "Veltas pūles mīlā" tulkojumu. Lencs Šekspīra dramaturģijai tuvojies jau Kēnigsbergas laikā (1768), bet Gēte ap to pašu laiku Leipcigā. Viņu attieksme pret Šekspīru ir līdzīga. Šekspīrs un Plauts kļūst par paraugu arī paša Lenca oriģināllugām, un Lencs jau Strasburgā skaitāms par vienu no vācu modernā teātra priekštečiem, kurš ietekmējis Šilleru, Maksimilianu Klingeru, Georgu Bihneru, Kristianu Grabi, Maksi Halbi, Franku Vedekindu un Bertoldu Brehtu.

1774. gadā Leipcigā iznāk Lenca luga "Mājskolotājs vai privātās audzināšanas priekšrocības", kur izmantota jau Vidzemē gūtā dzīves pieredze. Lencs izvairās no dzīves idealizācijas un rāda arī tās cinisko, brutālo, triviālo pusi. Tanī pašā gadā iznāk arī Lenca komēdija "Jaunais Menoca".

Jau Lenca pirmie darbi pievērš ne tikai Herdera un Gētes, bet arī Lesinga, Hāmaņa, Šūberta, Vīlanda un Birgera ievērību. Kristjans Dāvids Šūberts, piemēram, Lencu dēvē par jaunu, tikko uzplaukušu ģēniju no Kurzemes. Tā kā Lencs vairākus savus darbus publicējis anonīmi, sākotnēji par to autoru daži uzskata Gēti. Kad izrādās, ka šos darbus sacerējis Lencs, sajūsma jūtami noplok. Tas Lencā, protams, rada rūgtumu, jo viņš nebūt negrib būt tikai epigons, un tāds arī nav.

Vēstulēs brālim Kristjanam un pārējiem tuviniekiem Vidzemē Lencs lepojas ar savu draugu Gēti, apgalvo, ka viņus saistot pat ciešākas saites nekā asinsradniecība. Vidzemes Lenciem, kas gandrīz visi ir mācītāji, dēla draudzība ar dumpīgajiem vācu literātiem nemaz nepatīk.

Lencs ir sajūsmā par Gētes darbu "Jaunā Vertera ciešanas" (1774) un solidarizējas ar autora uzskatiem. 1775. gada vasarā Gēte apciemo Lencu Strasburgā. Tikai 1870. gadā kļūst pazīstams Gētes 1775. gada ieraksts Lenca piemiņas albumā:

"Zur Erinnerung guter Stunden,

Aller Freuden, aller Wunden,

Aller Sorgen, aller Schmerzen

In zwei tollen Dichterherzen —

Noch im letzten Augenblick

Laš ich Lenzchen dies zurūck."

Viņi kopīgi apmeklē Elzasā dzīvojošo Gētes māsu Kornēliju Šloseri, un ar šo trauslo, garīgi bagāto sievieti Lencam izveidojas, Gētes terminoloģijā runājot, gara radniecība. Kornēlija dāvājusi Lencam kādu skaistu Petrarkas sējumu, viņš savukārt Gētes māsai veltījis dzejoļus.

Bet plaisa draugu attiecībās kļūst arvien platāka. Gētes arhīvā krājas arvien vairāk Lenca darbu, kuru publicēšanu Gēte neatzīst, pat aizkavē, ja vien tur pieminēts arī Gētes vārds. Gēte nepiedod Lencam, ka viņš sekmējis pret Veimāras "literāro pāvestu" Vīlandu vērstā Gētes farsa "Dievi, varoņi un Vīlands" (1774) publikāciju, jo, pošoties uz Veimāru, Gēte cenšas ar jaunā Veimāras hercoga kādreizējo audzinātāju salabt. Gētem gribas aizmirst, ka pats kādreiz jaunības pārgalvībā saplēsis Vīlanda portretu un nicinoši izteicies par Vīlanda darbiem, talanta ziņā vērtēdams Lencu par Vīlandu augstāk.

Nepublicēts paliek Gētem nosūtītais Lenca dienasgrāmatas fragments "Tagebuch" (iespiests tikai 1877. gadā). Nepublicēts paliek 1775. gadā tapušais Lenca darbs "Vēstules par jaunā Vertera ciešanu morāli", ko publicē tikai 1918. gadā. Gētem, redzams, nav bijuši tīkami darbi, kur skartas viņa personīgās attiecības ar Šteina kundzi un citām Gētem tuvajām sievietēm, tāpat arī darbi, kur Lenca uzskati atšķīrās no viņa paša viedokļa.

Vairoties no Gētes kritiskās attieksmes, Lencs sāk no viņa distancēties un savus literāros nodomus vairāk uzticēt Herderam.

Strasburgā Leibnica un Herdera ietekmē Lencs sacer vairākus teoloģiskas ievirzes darbus. Viņš pat atkārtoti pievēršas teoloģijas studijām, lai gan stāv tālu no oficiālām teoloģijas doktrīnām. Lencam ir tuvi Herdera filozofiskie darbi, piemēram "Senākās ziņas par cilvēku dzimumu". To, ka Lencam ir izcils talants, cildeni mērķi un cēlas domas, atzīst gan pats Herders, gan Karolīne Herdere, kura Lencu nosauc par jaunekli ar eņģeļa dvēseli. Strasburgā viņu apciemo populārais šveicietis Lafaters un atzīst, ka Lencs sprēgājot kā ģēnijs. Pat Gēte atzīst, ka talanta ziņā Lencs ir bīstams sāncensis Vīlandam. Kādai dāmai Gēte nosūta Lenca dzejoli ar piebildi: "Lūk, zariņš no Lenca zelta sirds." Ārēji Gētes un Lenca draudzība, lai arī ieplaisājusi, vēl saglabājas. To rāda, piemēram, Lenca vēstule Gētem 1775. gada februārī: "Nav taču lielākas laimes virs zemes, kā ar Tevi sarunāties, vismaz man tā ir augstākā laime."

Neraugoties uz zināmiem panākumiem rakstniecībā, Lencs tomēr jūtas ļoti atkarīgs — kā spēļu bumba citu rokās. Viņš zina svešvalodas, bet nav bijis ne Itālijā, ne Francijā (ja neskaita Strasbūru), ne Anglijā. Varbūt izmēģināt spēkus Ziemeļamerikā? Lencs pat nemeklē pastāvīgu algotu darbu, jo zina, ka sava svaidīgā rakstura dēļ tur ilgi nenoturēsies. Vēl nav pienācis laiks arī brīvdabas teātrim zem klajas debess, kam sekotu skatītāju tūkstoši, kā to iecerējis Lencs. Iluzora izrādījusies mīlestība un draudzība (arī ar Gēti). Viņš vēl tic utopiskajai iespējai pārtikt tikai no literāra darba. Bet jau luga "Karavīri" paliek bez nopietnas recenzijas, lai gan tās ir varbūt Lenca labākais darbs. Viņš rāda dzīvi bez idealizācijas, izskaistinājuma, tās traģikomiskajā realitātē, un tam ne publika, ne recenzenti vēl nav gatavi. Atgriezties Vidzemē kā pazudušais dēls viņš nevēlas. "Nē, es nebiju radīts Vidzemei," atzīst Cesvainē dzimušais Jakobs Lencs. 1776.gada pavasarī Lencam šķiet, ka viņa vienīgais ceļš ved uz Veimāru. Strasburgā viņu īslaicīgi apciemojis jaunais Veimāras hercogs Kārlis Augusts, varbūt palīdzēs arī Gēte — vismaz bijušās draudzības vārdā? Ceļā uz Veimāru Lencs kādas dienas ciemojas Gētes vecāku mājās Frankfurtē pie Mainas, kur viņu visai viesmīlīgi uzņem. Gētes māte paliek draudzīga Lencam arī vēlāk, kad abu jauno cilvēku starpā samilzis konflikts.

Sākums Veimārā šķiet daudzsološs: Gēte viņu laipni sagaida, iepazīstina ar fon Šteina kundzi un Veimāras galmu. Lencam liekas, ka šīs brīvās, atraisītās attiecības turpināsies ilgi. Bet kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Kas atļauts hercoga favorītam Gētem, nav atļauts plebeja dēlam Lencam. Pieradis pie Strasburgas karnevāliskās vaļības, Lencs sarkanā domino nelūgts ierodas Veimāras galma ballē, kur aicina tikai dižciltīgos. Viņš pat lūdz uz deju kādu dāmu, ar kuru nav iepriekš iepazīstināts. Samērā tolerantais hercogs to vēl piecieš, bet savu sašutumu neslēpj galma dāmas un arī kādreizējais draugs Gēte.

Ar iecelšanu atbildīgos hercogistes amatos Gētes dzīvē it kā noticis lūzums: zem pagātnes un jaunības jāpavelk svītra, jāmaina dzīves stils un ieražas. To, ko piedod Gētem, galma aprindas Lencam nepiedod.

Gētem šķiet, ka jaunības dienu draugs viņu kompromitē. Un, lai gan Lencam draudzīgi noskaņota hercogiene — māte Anna Amālija, tāpat Vīlands, Herderi un Šteina kundze, viņa perspektīvas Veimārā vājas. Nekādu algotu darbu hercogs viņam nepiedāvā, un Gētes atbalsts arvien sarūk. Atstādams Veimāru un dodamies uz netālo Berku, Lencs 1776.gada 27.jūnijā Gētem raksta: "Es dodos uz laukiem, jo pie Jums man nav ko darīt." Viņš lūdz pārsūtīt uz Berku savu saraksti, dažas vēsturiska satura grāmatas, arī Homēra sējumiņu un iesākto lugu par Katrīnu no Sjēnas. Vēl rakstāmpapīru, dažus apģērba gabalus, tualetes piederumus. Pārējais gluži kā testamentā tiek izdalīts: hercogam, Gētem un vēl citiem draugiem.

Berkas klusumā Lencs atspirgst fiziski un garīgi.

Šteina kundze uzaicina Lencu paciemoties viņu vasaras mājoklī Kohbergā. Te Lencs atplaukst un garīgi atraisās. Gētem viņa uzturēšanās pie Šteiniem, zināms, nepatīk. Lencs ir vājš diplomāts un kādā vēstulē viņš draugu atkal negribot aizskar. Lencs priecīgi stāsta, ka Šteina kundze papildina savas angļu valodas zināšanas un viņi kopā lasa Šekspīru: "Ar angļu valodu veicas labi. Šteina kundzei mana mācību metode šķiet labāka par tavējo." Rudenī Lencs atgriežas Veimārā, bet pēc asa konflikta ar Gēti (kura norise ir visai neskaidra) viņu vārda tiešā nozīmē padzen no Veimāras.

Atstājis Veimāru, Lencs kādu laiku rod pajumti Gētes māsas Kornēlijas Šloseres ģimenē, kas dzīvo Elzasā, netālu no Starsburgas. Viņu mājoklī top viens no pēdējiem svarīgākajiem Lenca darbiem "Lauku mācītājs". Kornēlijai, Lenca pēdējam sargeņģelim, veltīti vairāki aizsākti darbi, bet, kad Gētes māsa dzemdībās mirst, zūd arī pēdējais Lenca patvērums Vācijā.

Sākas klejojumi pa Šveici, garīgs un fizisks sabrukums. 1779.gada vasarā brālis Kārlis pārved viņu ar kuģi no Lībekas uz Rīgu. Lenca vēstules, ko viņš no Vidzemes un Krievijas sūta uz Vāciju, paliek neatbildētas. Šķiet, ka Lencs Veimārai ir jau miris, kaut gan fiziski viņš mirst tikai 1792.gadā Maskavā.

Gētes klātbūtnē Veimārā par Lencu nemēdz runāt, jo visi zina, ka tas Gēti var sadusmot. Daļu no Lenca manuskriptiem Gēte vēlāk nodod Šilleram, daļa tomēr pazūd vai top iznīcināta. Epizodes ar Lencu katrā ziņā nepieder pie spožākajām Gētes biogrāfijā. Viņu draudzību sagrāva ne tik daudz Lenca labilais, sensiblais raksturs, cik Gētes nevēlēšanās izprast Lenca literāro sūtību, viņa talanta savdabību. Vēl viena skumja lappuse vācu literatūras vēsturē.

M.Sci.soc. Ojārs Zanders — "Latvijas Vēstnesim"