Augstāks pār visu — cilvēks

1998. gada vasara Valsts Cilvēktiesību biroja vērtējumā

VCB paziņojumos masu medijos par pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem vienmēr tika norādīts uz atvieglotu noteikumu piemērošanas iespējamību, nevis automātisku pilsonības piešķiršanu. Tā kā indivīdi savas tiesības iegūst vienīgi pakārtoti caur valsts tiesībām, bet ne tieši no starptautiskajām tiesībām, pilsonības iegūšanā dzimstot nekādas saistošas starptautisko tiesību normas nepastāv. Katra valsts savā likumdošanā nosaka, kas ir tās pilsoņi, lemj par pilsoņu loka paplašināšanu un noteikumiem, kurus jāizpilda, lai iegūtu valsts pilsonību.

1998.gada jūnija beigās saskaņā ar Satversmes 72.pantu 36 Saeimas deputāti ierosināja apturēt Pilsonības likuma grozījumu publicēšanu. Savukārt Valsts prezidents paziņoja par likuma publicēšanas apturēšanu. Līdz ar to sākas parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai. Likums par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu nosaka, ka parakstu vākšanas lapās atzīmējams katra nobalsošanas ierosinājuma parakstītāja vārds, uzvārds, personas kods un parakstīšanas datums.

Pēc ierosinājuma parakstīšanas pilsoņa pasē vēlēšanu komisijas loceklis izdara attiecīgu atzīmi iespiežot spiedogu. Daļa Latvijas sabiedrības saskata pretrunu starp Latvijas Republikas konstitucionālo likumu "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi", kura 30. pants nosaka, ka nevienu nedrīkst spiest atklāt savus politiskos uzskatus un likumu "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu", kas paredz atzīmes izdarīšanu pasē.

VCB uzskata, ka šajā gadījumā neviens netiek spiests atbalstīt vai neatbalstīt referendumu, jo izvēle ir katra pilsoņa ziņā. Arī atzīme, kas tiks iespiesta pilsoņu pasēs, tiem parakstoties par referenduma rīkošanu jautājumā par Pilsonības likuma grozījumiem, nav cilvēktiesību pārkāpums.

Zīmoga iespiešana pasē parakstu vāksanas laikā tieši nenozīmē, ka persona atklāj savus uzskatus, jo pati balsošana referenduma laikā notiks aizklāti. Tiesa, neviens nevar apgalvot, ka spiedoga esamība vai trūkums kādā personā neizraisīs negatīvas emocijas un šī nav pirmā reize, kad šāda veida balsu kontrole mūsu valstī rada problēmas. Diemžēl šobrīd ir problemātiski atrast citu risinājumu parakstu vākšanas kontrolēšanai.

Lielākā daļa cilvēku, kas līdz šim ir vērsušies VCB, iebilstot pret spiedogu pasē, tikai raizējas par iespējamo diskriminējošo vēršanos pret viņiem, nevis min konkrētu pārkāpumu, piemēram, atlaišanu no darba. Tādēļ jāsecina, ka uztraukums, ka spiedogs pilsoņu pasēs var radīt cilvēktiesību pārkāpumus, ir vairāk mākslīgi radīts nekā pamatots.

Mazajai tautai nepieciešama palīdzība un atbalsts no valsts institūcijām un latviešu nācijas

Paradoksāli, bet cilvēkam, kurš nekad nav bijis valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorijā ar nosaukumu "Lībiešu krasts", tā asociējas ar noslēgtu vidi, kurā koncentrēti dzīvo un kopj savas tradīcijas pēdējie Latvijas lībieši. Patiesībā tur pārsvarā dzīvo ļaudis, kuru etniskā izcelsme nenāk no lībiešiem un kuru dzīve rit tikpat ikdienišķi kā jebkurā citā Latvijas vietā, kura atrodas jūras krastā. Vienlaicīgi šajā teritorijā vairāk nekā citur Latvijā tiek cienīta lībiešu kultūra un dzīves veids, ikviens ceļā sastaptais cilvēks zina stāstīt par lībiešiem, viņu vēsturi un kultūru. Tādēļ ir neērti vaicāt un diskutēt par lībiešu saglabāšanu, jo, atrodoties šajā vietā, ir skaidrs, ka latvieši apzinās atbildību par savas zemes mazo tautu un tās turpmāko likteni. Lībiešu tautai ir veselīga attieksme pret savām kultūras vērtībām. Tas liecina par normālu dzīves turpināšanos, nevis noslēgtu, mākslīgu saglabāšanos.

Valsts, lai nodrošinātu nepieciešamos apstākļus lībiešu tautas saglabāšanai, pastāvēšanai un attīstībai, kā arī aizsargātu pēdējo lībiešu apdzīvoto novadu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē1

1991. gadā nodibināja īpaši aizsargājamu kultūrvēsturisku teritoriju "Lībiešu krasts" ar finansējumu no valsts budžeta. "Lībiešu krasta" administrācija tika izveidota 1991. gada nogalē un pēc sava statusa tā ir pētnieciska un izglītojoša valsts budžeta iestāde. Jāatzīmē gan, ka teritorijas izveides mērķi un praktiskā darbība visnotaļ cieši saistīta ar valsts nacionālo politiku, bet Latvijā tā nav izstrādāta pat konceptuālā līmenī. Tādēļ liekulīgi būtu rakstīt par valsts ieinteresētību un pasākumiem lībiešu tautas saglabāšanai, kaut gan Latvijas valsts varas un pārvaldes institūcijas ir atbildīgas par lībiešu kā senas Latvijas pamattautības nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību.

Lībieši ir seni Latvijas iedzīvotāji, kuru saplūšana ar latviešiem ir saskatāma visur — valodā, dzīvesveidā, kultūrā. Lībiešu tautas tiesiskais statuss ir noteikts likumā "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju", kura preambulā teikts: "Latvijas Republikā dzīvo latviešu nācija, sena pamattautība — lībieši...". Lībieši, blakus votiem, ir viena no mazākajām Eiropas tautām (pastāv uzskats, ka lībieši ir pati mazākā tauta Eiropā)2.

Lībiešu valodā runājošo skaits visā pasaulē nepārsniedz 30–40 cilvēkus. Vai, raugoties uz lībiešu valodā mazo runātāju skaitu, ir pamats apgalvot, ka lībiešu valoda ir ierakstāma izzūdošo valodu skaitā?

Nē, kamēr valoda pastāv kā aktīva sarunvaloda.

Jāpiebilst, ka tāpat kā mūsdienās, arī agrāk lībiešu valodā nekad nav bijis iespējams iegūt izglītību, bet fakultatīva lībiešu valodas mācīšana skolas programmā oficiāli pirmoreiz tika iekļauta tikai 1923. gadā, arī šobrīd tā ir kļuvusi par mācību priekšmetu atsevišķās skolās.3

Tomēr lībiešu valoda ir vienīgā Baltijas pamattautas valoda, kurai nav piešķirts valsts valodas statuss.

Vispārzināma patiesība vēsta, ka mazo tautu atdzimšana īpaši izdodas tad, kad šīs tautas vidū rodas sevišķi aktīva, ieinteresēta attieksme pret savām kultūras vērtībām. VCB ir pārliecība, ka lībiešiem šāda attieksme ir dziļi nostiprinājusies, tādēļ ir laiks, lai sagaidītu no valsts pienācīgu rīcību savas sentautas uzplaukumam. Valsts ir atbildīga par to, kas noteikts likumā "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju", tādēļ ir nepieciešama lībiešu valsts programma un tās pārdomāta īstenošana.

VCB direktors Olafs Brūvers un darbinieki 1998. gada 29. aprīlī apmeklēja Kolkas pagastu un Lībiešu tautas namā Mazirbē tikās ar Lībiešu krasta darbiniekiem — tā vadītāju Edgaru Sīli un Zoju Sīli, kas ir arī lībiešu valodas skolotāja Lībiešu krasta ciemata skolās. Olafs Brūvers atzinīgi novērtēja Lībiešu krasta darbinieku paveikto un solīja VCB atbalstu turpmākām Lībiešu krasta aktivitātēm, lai būtu iespējams sekmīgi realizēt likumā paredzēto "senās pamattautības — lībiešu — nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par viņu apdzīvotās teritorijas sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību".

Diemžēl pašreizējā situācija neliecina par Lībiešu krasta privileģēto statusu, it sevišķi, kas attiecas uz šī likuma panta otro daļu — "sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošana un attīstība". Izņemot Kolkas ciemu, pārējā krasta daļā darba vietu skaits ir neliels vai pat samazinās. Rezultātā vairāki ciemati (piemēram, Lielirbe un Lūžņa) ir bez pastāvīgajiem iedzīvotājiem.

Pašvaldību budžeti veidojas tā, ka pašvaldības nav motivētas jaunu ekonomisko struktūru izveidē vai atbalstīšanā, jo šādu struktūru eksistence (vai neeksistence) būtiski neietekmē finansu līdzekļus, ar kuriem var rīkoties pagasta pašvaldība.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikos Lībiešu savienība nesekmīgi centās saņemt no valdības atļauju sava pagasta dibināšanai. Iespējams, ka tā ir laba ideja, kura varētu realizēties pašreizējās reģionālās reformas laikos, kas paredz mazo pagastu apvienošanos. Kāpēc lai Ziemeļkurzemē tie nebūtu Lībiešu krasta ciemati ar kopīgu kultūras un etnogrāfisko pagātni un nākotni?

1 Sakarā ar lībiešu kritisko demogrāfisko stāvokli lībieši kā etniska kopība nespēj pilnībā realizēt savas kultūrautonomijas tiesības, tādēļ, rūpējoties par lībiešu valodu, kultūru un izglītību, tika izveidota valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija "Lībiešu krasts" — lībiešu senapdzīvotais jūras krasts.

2 1935. gadā Latvijā dzīvoja 844 oficiāli reģistrējušies lībieši, 1959. gadā viņu skaits samazinājās līdz 185, bet 1970. gadā — pat līdz 48. Tikai, uzlabojoties vispārējai situācijai, sāka pieaugt to cilvēku skaits, kas reģistrējās kā lībieši — 1979. gadā — 107, 1989. gadā — jau 135, t.i., 6,25 reizes mazāk nekā 1935. gadā. Pēdējais skaitlis raksturo 80. gadu beigas, kad izvērsās sabiedriskā aktivitāte par Latvijas neatkarības atjaunošanu — tika atjaunota 1940. gadā slēgtā "Līvu savienība", 1991. gadā izveidoja valsts īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju "Lībiešu krasts". 1995. gada janvārī Latvijā jau 204 cilvēki sevi oficiāli atzina par lībiešiem.

3 Kopš 1992./1993. mācību gada ir nodrošināta lībiešu valodas mācīšana Ventspilī, Kolkā, Mazirbē.

Turpmāk vēl