Ceļā uz Eiropas Savienību un Eiropas Savienībā

informācijai

Jūnija un jūlija mijā liela grupa Latvijas lauksaimnieku "Phare" graudkopības projekta ietvaros devās studiju braucienā uz Somiju. Līdztekus praktiskām lietām, protams, norisinājās arī dažādas sarunas, un viena sarunu tēma nenoliedzami bija par Eiropas Savienību. Interese no mūsu puses par ES ir pilnīgi saprotama, šķiet, Latvijā šobrīd nav tāda ceļa, kurš turp nevestu. Taču Somija ES jau ietilpst četrus gadus un tai sava pieredze jau ir. Tātad — nodarbošanās ar lauksaimniecību ES sastāvā, tās plusi un mīnusi.

Selekcijas stacijas "Boreal" , kas atrodas Jokioinenas ( Jokioinen ) pagastā, direktors Voito Koskenmeki ( Voitto Koskenmäki ) uzskata, ka Somijas lauksaimniecību pašlaik būtiski ietekmē astoņi fakori, kas līdz 2000.gadam arī nemainīsies: vispasaules liberalizācija; Pasaules tirdzniecības organizācijas prasības; ES lauksaimniecības politika; ES monetārā politika; ES vides politika; ES paplašināšanās uz Austrumiem; lauksaimniecības ražojumu patēriņš; biotehnoloģija (ģenētiski modificētie organismi — ĢMO). Rezultāts, kas veidojas šo apstākļu ietekmē, rada vidi, kurā darbojas Somijas lauksaimnieki. Šķiet, ka vide nav īpaši labvēlīga lauksaimniecības attīstībai tik ļoti specifiskos ziemeļu apstākļos, kādi ir Somijā.

Precīzais un optimistiski noskaņotais Hausjervi ( Hausjärvi ) pagasta zemnieks Oli Alastalo ( Olli Alastalo ), kad sarunas ievirzījās Eiropas Savienības gultnē, zaudēja labu tiesu sava optimisma. Kā bilda "Phare" projekta graudu speciālists no Somijas Mati Latvala ( Matti Latvala ), kurš pazīst Oli jau ilgus gadus, zemnieks runāja tikai par savām izjūtām un teica savas domas.

Taču — vispirms nedaudz par Oli Alastalo un viņa saimniecību. Patiesībā tā nav tikai viņa zemnieku saimniecība, bet gan 206 hektāru aramzemes — viņa un dēla saimniecība un nomātā zeme, kā arī 90 hektāri meža, ko viņi kopīgi apsaimnieko, audzējot alus miežus, cukurbietes un ripsi. Oli pēc izglītības ir agronoms, kurš 20 gadus nostrādājis cukurrūpniecībā. Kad Oli kļuva 65 gadus vecs, tad zemniekošana bija jāatstāj, jo ES šādā vecumā strādāt lauksaimnieciskajā ražošanā vairs neiesaka. Līdz ar to dēli kļuva oficiālie noteicēji, taču patiesībā viņš ar abiem saviem dēliem strādā kopā, vienīgi tēvs — bez atalgojuma. Vecākā dēla, kura profesija — inženieris, pamatnodarbošanās ir autotransports un viņam pieder divas kravas automašīnas. Un tas ir labi, uzskata Oli, jo ienākumi no lauksaimniecības kopš iestāšanās ES ir samazinājušies par 30% un ziemas laikā, kad aktīvā lauksaimniecības sezona beigusies, ir labi strādāt kādu citu darbu, gūstot papildienākumus.

Šogad apstākļi lauksaimniekiem bijuši īpaši smagi, uzskata Oli Alastalo, jo nepārtraukti līst lietus un pēc sējas laika jau paspējusi nolīt trīskārša vidējā nokrišņu norma. Tā ka ražas prognozes šim rudenim ir neskaidras, jo miežu sējumi dzeltē (saknēm trūkst skābekļa) un cukurbiešu attīstību siltuma trūkums aizkavējis par 2 nedēļām un lietus neatļauj laukus arī nomiglot.

Bet nu — Oli Alastalo domas par kopīgo saimniekošanu ES, ko Somija dara jau 4 gadus — kopš 1995. gada. Kad notika vispārējā balsošana par iestāšanos ES, zemnieki pārsvarā bijuši kritiski noskaņoti. To veicināja tas, ka Somijā tajā laikā valdošā partija bija sociāldemokrāti, kuri kritizēja ES subsīdiju politiku un biedēja zemniekus ar ienākumu samazināšanos. Taču daļa zemnieku pārgāja ES piekritēju pusē un Somija ar pāris procentu pārsvaru vēlēšanās nolēma iekļauties Eiropas Savienībā. Diemžēl zemnieki, lauksaimnieki šobrīd ir tā sabiedrības daļa, kas visvairāk cieš no šī lēmuma, jo: lauksaimnieciskās produkcijas cenas ir samazinājušās uz pusi, ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas pazeminājušies par 30%, pārejas posmā Somijai tiek sniegts atbalsts, kas nodrošina papildienākumus, taču tūlīt šā dotējuma vairs nebūs un finanses lauksaimniekiem vēl vairāk samazināsies. Sākotnēji bijušas arī investīcijas, taču tās bijušas nelielas un investēt līdzekļus kalšu un fermu būvniecībā uzdrošinājušies tikai gados jaunie zemnieki.

Pašlaik situācija ir tāda, ka cerības palielināt ienākumus no lauksaimniecības var likt tikai uz platību un ražas palielināšanu, jo daudzi lauksaimnieki no lauksaimnieciskās ražošanas atsakās.

Oli Alastalo neapmierina arī daudzkārt pieaugusī birokrātija — katru gadu zemniekam neatkarīgi no saimniecības lieluma ir jāizlasa visādas jaunas instrukcijas par to, ko un kad drīkst un nedrīkst sēt, kādām jābūt papuvēm, kā lauki kopjami un kad novācama raža. Turklāt šīs instrukcijas gadu no gada mainās. Tā ka ne tikai visaugstākais no debesīm regulē zemnieka darbu secību — to dara arī ES birokrātiskais aparāts, kontrolējot zemnieka darbību ar gaisa fotouzņēmumiem un sekojot, kā tiek pildīti norādījumi. Ja tiek nokavēti termiņi, radusies kļūda informācijā vai darbu pieteikšanā, tad tiek rēķinātas soda naudas. Gados vecāki zemnieki nespēj šīm svārstībā un instrukcijām sekot, un vīri, kuri jau ir krietni gados un uzkrājuši dzīves pieredzi, ar skepsi noraugās uz šo morālo slodzi, ko rada ES birokrātija. Šāda nemitīga regulēšana un kontrolēšana iznīcina to, kas zemniekam ir pats svarīgākais — ticību sev, savai prasmei, savai dabas dotajai intuīcijai, nemaz nerunājot par papildu darbiem, kas veicami, lai visus dokumentus izlasītu, izpildītu un sniegtu informāciju.

Šogad, ja seko instrukcijām, sēja Somijā bija jābeidz līdz 15. jūnijam. Taču nemitīgais lietus daudzās vietās pat neļāva sēju uzsākt. Pēc garām sarunām Briselē tika atļauts sējas laiku pagarināt, taču arī jauno termiņu ietvaros visur nebija iespējams uzsākt sējas darbus. Taču — termiņi ir nepielūdzami un saimnieki, kuri tajos neiekļāvās, acīmredzot paliks bez nākamgada subsīdijām. Zemnieks šajā birokrātiskajā darīšanā netiek ņemts vērā, uzskata Oli Alastalo.

Visa ražošana tiek balstīta uz līgumiem — pirms uzbraukt uz lauka, jau ir jāzina, kam, kur, cik daudz un par cik būs iespējams pārdot. Protams, jānodrošina līgumā paredzētā kvalitāte, lai varētu saņemt noteikto samaksu — tādēļ jau zemnieks ir zemnieks, ka viņš prot ar zemi strādāt un zina, ko zeme var viņam dot. Taču lauksaimniecība ir smalka lieta un, arī izpildot visu nepieciešamo kopšanu, ne vienmēr galarezultāts ir gaidītais. Ja nelaime gadījusies cukurbiešu audzētājam, tad ražu realizēt nav iespējams, jo pilnīgi viss cukura rūpniecībā valda stingri saslēgtas līgumattiecības, un arī apsējamās platības ir kvotētas. Ja neražas gads ir labības audzētājam, tad — vai nu jācenšas realizēt graudus lopbarībai caur veikalu (tas atkarīgs no veikalniekiem) vai pašam sameklēt dzīvnieku audzētāju, kuram nepieciešama lopbarība. Tiesa, šādā ceļā realizētas labības cena ir daudzkārt zemāka. Zemnieku šajā situācijā nedaudz glābj tas, ka subsīdijas no ES tiek maksātas par apsētajām platībām, un, ja iznākusi kļūme ar ražu, tad nekādu soda sankciju "no augšas" nav.

Taču iesākto lauksaimnieka biznesu pamest nav tik vienkārši, īpaši tiem zemniekiem, kuri vēl pirms iestāšanās ES tika paņēmuši kredītus, nopirkuši zemi un iekārtojuši saimniecības. Šobrīd, ES lauksaimniecības politikas rezultātā, cena par zemes hektāru ir samazinājusies uz pusi un vecos parādus šie saimnieki nomaksāt nespēj nedz ar pašreizējiem ienākumiem, nedz arī pārdodot iegādātos īpašumus. Ja par iestāšanos ES būtu jābalso tagad, tad visi zemnieki būtu pret, uzskata Oli Alastalo. Un vēl zemnieki runājot, ka šāda saimniekošana, kāda ir ES, ilgi nepastāvēs.

Runājot par Baltijas lauksaimniecību, Oli Alastalo domā, ka mūsu lauksaimniekiem būtu jāspēj ražot un realizēt produkciju pasaules tirgus cenu līmenī. Ja vēl saņemtu klāt subsīdijas, kā tas šobrīd ir ES, tad perspektīvas un situācija mūsu lauksaimniekiem būtu pozitīva. Šobrīd Latvijas lauksaimniekiem ir jākonkurē ar ES ražojumiem, kuru īstā cena ir tikai puse no galacenas. Otru pusi "pieaudzē" subsīdijas, kas pašlaik mūsu lauksaimniekiem ir ļoti nenozīmīgā apjomā salīdzinājumā ar ES iespējām.

Var jau būt, ka šādi rūgti vārdi zemnieku mutēs ir tālab, ka pirms iestāšanās ES viņu dzīves un ienākumu līmenis bija labāks. Taču simptoms, kas dara uzmanīgu, ir — jaunatnes aizplūšana no laukiem, no lauksaimniecības uz vairāk ienesīgām darba vietām pilsētās. Taču, neraugoties uz ES diktātu, somu zemnieki cer, ka zemkopība pastāvēs — tā mazpamazām pārvietojas uz auglīgākajiem valsts dienvidu reģioniem, atbrīvojot vietu lopkopībai, arī ziemeļbriežu audzēšanai, Somijas ziemeļos.

Oli Alastalo stāstījums mūsu lauksaimniekos priecīgu noskaņojumu neradīja. Pārāk skaidrā atmiņā vēl ir nesenās saites kopīgajā saimniekošanā brālīgo republiku saimē. Taču, kā teica bijušais kooperācijas valsts ministrs, kurš pašlaik nodarbojas ar lauksaimniecības biznesu, audzējot labību un cukurbietes, ne vienmēr būtiskākais ir mērķis (ES), daudz svarīgāks ir ceļš, lai to sasniegtu. Un, protams, mums bija interesants viņa viedoklis.

Atis Slakteris teica, ka ES nebūt nav viņa elks un, viņaprāt, ES ir visbirokrātiskākā struktūra, ar ko viņam nācies saskarties. Lauksaimniecības atbalsta politika izskatoties tāda, ka tai tuvākajā laikā lemts sabrukt — to apzinās arī paši ES lauksaimniecības speciālisti. Tādēļ notiek izmisīgi centieni to izmainīt un, kamēr reformas nebūt veiktas, jaunas valstis pilnīgi noteikti netiks ES uzņemtas — arī ES budžets nav neierobežots un jaunas valsts uzņemšana nozīmē lielu finansiālu tās atbalstīšanu.

Somijas lauksaimnieki uzskata, ka viņiem šobrīd ir ļoti slikti. Taču šie uzskati veidojas uz tās bāzes, uz tās situācijas, kāda bija pirms 1995. gada. Un tad stāvoklis tiešām bija daudz labāks — pilnīgi noslēgts tirgus, spēcīga valsts iekšpolitika, augsts visu slāņu, tajā skaitā arī lauksaimnieku ienākumu līmenis. Notikušās politiskās izmaiņas ļoti stipri izmainīja arī ekonomiku Somijā.

Taču, neskatoties uz visu iepriekšteikto (arī Oli Alastalo viedokli), Latvijai uz ES ir jāvirzās, teica Atis Slakteris. Un, ja kāds uzskata, ka veidojas pretruna, tad — arguments ir divu veidu iemesli: politiskie un ekonomiskie.

Politiskie. Latvija, Baltija atrodas starp diviem lieliem politiskajiem grupējumiem: ES un Krieviju, kura vēl joprojām nav samierinājusies ar Baltijas zaudējumu. Un mums ir jāizšķiras — vai mēs būsim ES vai Krievijas impērijas nomale. Un, iekļaujoties vienā vai otrā grupējumā, būs zināma cena jāmaksā. Tikai no mums pašiem, cerams, būs atkarīgs, kurā grupējumā mēs būsim un kādu cenu — piespiedu vai labprātīgu — mēs maksāsim. Un, ja arī lauksaimnieki zaudēs, iestājoties ES, tad tā būs cena par politisko piederību. Taču, kā uzskata Atis Slakteris, Latvijā ir citādāka situācija nekā bija Somijā, tādēļ cerību zaudēt finansiālā ziņā, šķiet, mūsu zemniekiem nav un arī nevar būt. Var kļūt vienīgi labāk. Un pašreizējā mūsu lielākā problēma ir likumu un normatīvo aktu harmonizēšana, kvalitātes sistēmas sakārtošana, lai mūsu produkcija ES vispār tiktu atzīta.

Runājot par birokrātiju, kas somu zemniekiem nomāc sirdi, jautājums, uzskata Atis Slakteris, ir vienkāršs — ja prasītā dokumentācija netika veikta, tad arī nebūs subsīdiju. Ja ir vēlēšanās saņemt atbalstu, tad arī dokumenti ir jākārto. Šāds mehānisms, tiesa, ir ļoti neefektīvs un apgrūtinošs, taču vienalga visi zemkopji cenšas tam piemēroties — dzinulis ir finanses. Un, kaut arī somu lauksaimnieku ienākumi spēji sarukuši, visa valsts kopumā, esot ES sastāvā, ir ieguvusi.

— Kā šo situāciju varētu izskaidrot, — bilda Atis Slakteris.

— Vienkāršoti runājot, ekonomika pasaulē šobrīd strauji pāriet valstu robežas. Tādai nomalei (vienalga — ES vai Krievijas), kāda esam mēs, Latvija un, starp citu, arī Somija, šī ekonomikas viļņa uzplūdam jābūt ļoti straujam, lai valsts pati iegūtu attīstību. Nekādā gadījumā mēs nevaram palikt vieni paši un vientuļi, uzbūvējot sev apkārt Ķīnas mūri. Šāda situācija varētu būt, ja Latvijas valsts būtu ārprātā bagāta — kā pašlaik Norvēģija ar savām naftas atradnēm. Globalizācijas procesi ir neizbēgami un, ja tāda valsts kā Latvija tajos neiekļausies, tad mēs būsim nabaga valstiņa ārpus pasaules ekonomiskajiem procesiem. Mēs nevaram palikt kaut kur pa vidu. Un tas vairs nav tikai politisks, tas jau ir pamatots ekonomisks iemesls. Un, ja mēs gribam iesaistīties kaut kādos procesos un iekļauties kādā grupējumā, savienībā, impērijā vai vēl kādā citā vārdā dēvētā vienībā, tad prātīgāk ir pašiem šo pievienošanās ceļu izvēlēties. Un tie apstākļi, tās grūtības, ko minēja Oli Alastalo, ir cena, kas jāmaksā par iekļaušanos. Es kā zemnieks esmu ar mieru to maksāt. Jo es vēlos būt ES, nevis Krievijā.

Taču — mums uz ES nav jāiet kā auniem, un tas nav tikai mans viedoklis. Mums ir jābūt gudrākiem, veicot sarunas un pārrunas, kuras tiešām ir ļoti smagas. Un, ja mēs nevēlamies vienu vai citu lietu reglamentēt tā, kā to prasa ES, tad — mums nav jāiet par katru cenu. Un tas mums ir pašiem jāsaprot un pašiem jāpamato savs viedoklis un argumenti sarunu laikā. Mums jāsaprot, ka Latvijas uzplaukums ir tikai un vienīgi mūsu pašu problēma, kas atrodas mūsu pašu rokās. Citiem mūs liktenis ir dziļi vienaldzīgs. Mums sevi ir jāaizstāv un jāspēj vienoties. Un vispirmām kārtām jau pašiem savā starpā.

Cerēt uz to, ka Latvijas valsts no sava budžeta tūlīt un uzreiz nodrošinās tādu lauksaimniecības atbalstu, kāds ir ES, ir muļķīgi — to mēs visi zinām. Tādēļ mums pašiem ir jāvienojas, kā lauksaimniecības līdzekļus izlietot. Neapšaubāmi lielākā problēma, kas šobrīd jau ir piensaimniekiem un kas tuvākajā laikā sagaida arī labības audzētājus, ir produkcijas realizācija un tās uzglabāšana pārprodukcijas apstākļos.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore

Latviešu zemnieki Atis Slakteris, Olavs Legzdiņš, Bruno Barons un Aivars Legzdiņš

Somu zemnieks Oli Alastalo

Autores foto