Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

Turpinājums.

Sākums "LV"

nr.212/213.,

17.07.1998.

No Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas "Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte"

Latvijas lasītājs aizvien netiek lutināts ar informatīviem izdevumiem, kas ļautu izprast šodienas Latvijas Republikas virzību uz iekļaušanos Eiropas Savienībā (ES). Šīs grāmatas mērķis tātad ir parādīt un izskaidrot, kā notikusi valstu integrācija Eiropas Savienībā. Nekas neliecina, ka integrācijas līmenis daudz mainīsies, tajā iekļaujoties bijušajām sociālistiskajām valstīm. Arī kā dalībvalstij Latvijas valsts struktūrām būs jānodrošina savu pilsoņu labklājību noteicošie apstākļi lielāko tiesu pēc saviem suverēniem ieskatiem. Uzsvars šinī grāmatā tātad likts uz tēmām, kuras ir un būs aktuālas Latvijas lasītājam, turpinoties Latvijas virzībai uz iekļaušanos ES, proti:

1) kādi spēki ierosināja integrācijas procesa aizsākšanos, īpaši aplūkojot tos, kuri arī šodien darbojas tālāk, veidojot ES;

2) pasaules politiskajā kartē netop jauna lielvalsts — ES; savukārt to valstu skaits, kam būs iespējams iekļauties ES, ir ierobežots; tā nav rinda, kurā varēs iestāties bezgalīgi daudzi;

3) kādā veidā Latvijas Republikai paātrināt tautsaimniecības atjaunošanu un sabiedrisko procesu atkalievirzīšanu rietumnieciskās domu un rīcību sliedēs, lai ātrāk iekļautos ES kā dalībvalstij.

Doma, ka Eiropas suverēnās valstis varētu brīvprātīgi apvienoties miermīlīgā federācijā, ir ļoti sena — kā ideāls, nevis kā princips, kas būtu ievērots starpvalstu attiecībās. Pirmie patiesie centieni, kas radās tikai pēc Pirmā pasaules kara, lai īstenotu šādas domas, cieta neveiksmi. Šiem meklējumiem bija raksturīga cenšanās panākt vienprātību ļoti daudzu valstu starpā. Darbojoties tīri juridiskā līmenī, tiem trūka iespēju ietekmēt tautsaimnieciskos procesus. Kādi bija tie īpašie apstākļi, kuri rosināja Rietumeiropas valstis pēc šīs neveiksmes tomēr deleģēt daļu savas suverenitātes kopīgam uzņēmumam — Eiropas Savienībai? Šis reālais politiskais radījums, kurš sāka veidoties 1950. gadā, ir kas vairāk nekā parasta starptautiska organizācija. Par tās sekmēm liecina prāvais valstu skaits, kuras nopietni pretendē uz iekļaušanos ES.

Šīs grāmatas 1. nodaļā īsi apskatīts, kā radās daudzas šodienas ES starpvalstu attiecībās iemiesotās aksiomas. Ideālisma kā vienīgā iedvesmotāja nepilnības, izveidojot starptautiskas institūcijas, kas spētu nostāties pretī atsevišķu valstu patvaļībām, lietišķi pierādīja Tautu Līgas (autors acīmredzot domā Tautu Savienību. "LV") neveiksme, proti, tās nespēja novērst Otrā pasaules kara izcelšanos. Kā redzēsim 2. nodaļā, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) uzdevumi arī bija globāli. Nemaz neapšaubot ANO veiksmes, it sevišķi attiecībā uz bēgļu aprūpi pēckara gados Eiropā, tā nav centusies atrisināt Eiropas valstu savstarpējo attiecību pamatproblēmas.

Eiropas Savienība, arī tajā iekļautās Eiropas kopienas, nav nedz Tautu Līgas mantiniece, nedz arī ANO sāncense. Tās vienreizējais iedvesmotājs ir doma, ka, pakļaujot vairāku valstu kopīgās ekonomiskās problēmas pārnacionālam risinājumam, rodas spēcīga, dzīvīga, elastīga un efektīva mijiedarbība.1 Rietumeiropā tika meklētas atbildes uz divām starpvalstu attiecību problēmām, kuras palika neatrisinātas pēc Otrā pasaules kara beigām. Viena problēma bija tāda, ka daļa Eiropas kontinenta atradās mākslīgā okupācijas stāvoklī; apmēram ceturtai daļai eiropiešu bija liegta viņu vēsturiskā kustības brīvība, pārējiem eiropiešiem bija pamatotas bažas nonākt līdzīgā pakļautībā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (PSRS). Otra problēma bija, kā novērst iespējamo strīdu cēloņus un mazināt ekonomisko sāncensību starp Franciju un Vāciju, proti, panākt patiesu miera izlīgumu starp šīm tautām. Grāmatas 2. nodaļā detalizēti aplūkots, kā abas šīs problēmas noteica Eiropas apvienošanās sākuma posma līkločus, proti, līdz 1958. gadam. Eiropas kopienu radīšana un tālākā attīstība izskatīta ne tik vēsturiski detalizētā veidā, dodot priekšroku šodienas apstākļu aprakstam.

Eiropas Savienības veidošana sākotnēji balstījās uz sešu valstu2 kopīgiem spēkiem, šodien tā aptver 15 dalībvalstis. Viļņveidīgajā šīs Savienības paplašināšanas gaitā izstrādāta tā dēvētā Kopienas metode. Šī metode pieļauj ir paplašināšanu (kompetenču un ģeogrāfiskā apjoma ziņā), ir padziļināšanu, jo tās pamatā ir šādi principi:

1) ES atzīst pakāpenisku integrāciju, nevis pārsteidzīgus un impulsīvus žestus; tas nozīmē lēnu, bet mērķtiecīgu rīcību;

2) ES pārvaldē ievērots dinamisks, toties stabils līdzsvars starp nacionālajām un kopīgajām interesēm;

3) ES atzīst ikvienas dalībvalsts tiesības uz bloķējošu veto, bet paredz to izmantot vienīgi gadījumā, kad aizskartas vitālas nacionālās intereses;

4) ES dalībvalstīs līdz ar pieaugošu labklājību radusies savstarpējas solidaritātes izjūta, kas liedz spēka un militārās varas izmantošanu domstarpību atrisināšanai.

Šinī grāmatā, kā jebkurā, kas nopietni aplūko Eiropas integrāciju, ne mazumu problēmu sagādā ir mainīgie vēsturiskie Eiropas kopienu nosaukumi, ir vienlīdzības zīme, kas parasti tiek likta starp Eiropas Savienību un Eiropas Kopienu (kopienām). 1952. gadā sāka darboties Eiropas ogļu un tērauda kopiena (EOTK), bet 1958. gadā — Eiropas ekonomiskā kopiena (EEK) un Eiropas atomenerģijas kopiena (Euratom). Kopā šīs trīs juridiskās personas veidoja un arī šodien veido grupējumu, kas saucas Eiropas kopienas (daudzskaitlī).

Ļoti plaši (bet ar minimālu precizitāti) Eiropas kopienas tika dēvētas par Kopējo tirgu līdz astoņdesmito gadu beigām, kad, atsākoties Eiropas integrācijas procesiem, izzuda šī termina lietošana. Šodien pastāv (līdz 2002. gadam, kad beigsies Līgums par EOTK) ir EOTK, ir Euratoms, bez jebkādiem grozījumiem nosaukumos. Toties EEK ar Māstrihtas līguma spēkā stāšanos 1993. g. 1. novembrī pārdēvēta (pēc I sadaļas A.1 panta) par Eiropas Kopienu (vienskaitlī). Kopā šīs trīs organizācijas pareizi apzīmējamas kā Eiropas kopienas (daudzskaitlī).

1957. g. Romas līgums par EEK šodien juridiski spēkā esošajā redakcijā3 atspoguļo šo visjaunāko terminoloģiju attiecībā uz Eiropas kopienām, resp., šis Līgums šodien pazīstams kā Līgums par Eiropas Kopienas nodibināšanu. Šinī grāmatā piekopta līdzīga prakse, resp., lietot pašreizējo terminu Eiropas Kopiena ar atpakaļejošu spēku, atskaitot gadījumus, kad vēsturiskie dokumenti noteic tam laikam atbilstošā termina lietošanu.

Eiropas Savienības organizatoriskā uzbūve uzskatāmi līdzinās it kā celtnei ar trim pīlāriem. Trīs jau minētās kopienas veido pirmo "pīlāru", bet pārējie divi "pīlāri" ir starpvaldību vienošanās. Grāmatas 3. nodaļā parādītā Eiropas kopienu iestāžu savstarpējā mijiedarbība (kas aprakstīta vairākās šīs grāmatas nodaļās) attiecas gandrīz tikai uz ES pirmo "pīlāru". Otrais un trešais "pīlārs", kuru būtību noteic jau minētais Māstrihtas līgums, ir Kopīgā ārlietu un drošības politika un Sadarbība iekšlietās un tieslietās.

Eiropas Savienības kā bagātākā tirgus regulētāja lielā praktiskā nozīme ārējai pasaulei padarījusi to par šodien visintensīvāk pētīto politekonomisko parādību. Šis pasaulē unikālais process no sākta gala radījis teorētiķiem lielas grūtības tā izskaidrošanā. Stāvokļa analītiķi un pētnieki pašlaik dalās tā dēvētajā neofunkcionālistu grupējumā, federālistu grupējumā un patlaban popularitātes ziņā pieaugošā līdzsabiedrības4 grupējumā. Katra pieeja savādāk izskaidro sasniegto integrācijas pakāpi. Līdz šim gan neviens no šiem modeļiem nav spējis sekmīgi pareģot iznākumu Eiropas apvienošanās svarīgo pagriezienu momentos. Tāpēc šinī grāmatā priekšroka dota notikumu atstāstījumam. Viens no šīs grāmatas mērķiem ir arī kritiski novērtēt ierosinošos nosacījumus, kas panākuši diferencēto ekonomisko integrāciju reizē ar ļoti izvēlīgu apvienošanos citos jautājumos.5

Politiķiem un valstsvīriem rodas nopietnas grūtības, lai īsi un kodolīgi raksturotu to pozitīvo, kas panākts. Šīs problēmas aplūkotas attiecībā uz eiropeiskās identitātes un ES pilsonības samērā vārgo ikdienas iedarbību. Vienīgi tiem spēkiem, kuri Eiropas Savienībā saredz "ļaunuma perēkli", arī tādiem, kam netīk tas, ka Eiropa atgūst savu vadošo vietu pasaulē, nekad netrūkst īsu un kodolīgu apzīmējumu, kā nonicināt šos sasniegumus.6

Eiropas Kopienas dibinātāji paredzēja izveidot dalībvalstu mēroga Kopējo tirgu (sākotnējais nosaukums, vēlāk, tagad, pazīstams kā Vienotais tirgus), kura mērķis bija tālāk celt dalībvalstu iedzīvotāju (fizisko un juridisko personu) ekonomisko labklājību. Tā dēvētās Eiropas Kopienas kopīgās politikas praktiski tika radītas 1957. gadā. Tās (nejaukt ar Eiropas Savienības kopīgo politiku ārlietās un drošības jautājumos) plaši grupējamas kā Kopīgā lauksaimniecības politika (KLP), kopīgā komercpolitika (ārējā tirdzniecībā, konkurences spējas celšanā), arī kā kopīgā finanšu politika. Šo politiku iedarbība skar praktiski visus Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotājus. Arī tās fiziskās un juridiskās personas, kuras tirgojas ar šīm valstīm, pakļautas Vienotā tirgus noteikumu pildīšanai. Šī tirgus principi, kā viena no svarīgākajām un nozīmīgākajām ES izpausmēm, izskatīti vairākās grāmatas nodaļās. Tajās aplūkots Tirgus stāvoklis šodien un atrodamas norādes uz pasākumiem, kurus paredzēts ieviest, lai vairotu šī Tirgus aprites.

Vienotā tirgus izveidošana notikusi divās pakāpēs. Pēc pirmās pakāpes sasniegšanas 1968. g. jūlijā iestājās 20 gadu ilgs konsolidācijas posms, kas pārtapa aktīvā integrācijas padziļināšanā astoņdesmito gadu otrajā pusē. Iemesli, kādēļ Vienotais tirgus tik lēni tapa, atspoguļoti vairākās šīs grāmatas nodaļās.

KLP lielās politiskās nozīmes dēļ — gan Kopienas veidošanās laikā, gan vēlāk — tai veltīta atsevišķa nodaļa. Varētu pat apgalvot, ka KLP nosargājusi Kopienas pastāvēšanu, it sevišķi sešdesmitajos gados. KLP un lauksaimniecības problēmas Baltijā ir nopietnākas, nekā to mēdz uztvert politiskie un ekonomiskie spēki šinīs kandidātvalstīs.

Kopienas lēmumu pieņemšana, kā arī to īstenošana un it sevišķi apsekošana ir sarežģīts process, kuram veltīta īpaša uzmanība. Jāievēro, ka Kopienas iestādes apseko ne vien to, kā lēmumi ir iestrādāti nacionālajā likumu kopā, bet arī, kā tos ievēro. Šī Kopienas kompetence izpelnījusies ne mazumu kritikas, no kuras vienīgais atzīstamais iebildums ir tāds, ka Kopienas iestādēm vajadzētu veikt daudz vairāk šinī jomā. Lēmumu izstrādāšanas un to ieviešanas darbs rit mijiedarbībā starp nacionālajām un pārnacionālajām birokrātijām. Ņemot vērā, cik lēni gājis ar kopīgās sadarbības procesa apgūšanu jau esošajās dalībvalstīs, paredzams, ka mācības šinī virzienā sola daudz rūgtu pārsteigumu topošajām dalībvalstīm.

Lai gan praktiski ikviena ES iedzīvotāja ikdienā redzami daži ES integrācijas sasniegumu elementi, pārsvarā šo iedzīvotāju ekonomisko, juridisko un kultūras vidi noteic nacionālie jeb reģionālie faktori. Der ievērot, ka Eiropas integrācijas kopīgo uzdevumu uzskaitē nav atrodama nedz Kopienai deleģēta tiešā kompetence nodrošināt sociālo labklājību, nedz kriminālkodeksa īstenošana ES dalībvalstīs. Vairākums nacionālo tautsaimniecības procesu atrodas nacionālās valdības suverēnā kompetencē (subsidiaritāte)7. Romas līgums tātad apzināti formulēts tā, lai veicinātu un lai palīdzētu celt esošo, bet lai nostiprinātu pret ārējo (ārpus—Kopienas) konkurenci.

Pēc otrā pasaules kara Rietumeiropas valstis atradās daudzējādā ziņā neparastos apstākļos, proti, visas reiz spēcīgās valstis, izņemot Lielbritāniju, vai nu bija okupētas, vai kā citādi sajuta ierobežojumus ierastajai rīcības brīvībai. Eiropa, tēlaini izsakoties, bija zaudējusi savu vietu pasaules, tajā skaitā Eiropas, nākotnes noteikšanā. Eiropas kontinents bija pārdalīts tādās eiropiešu tautās, kuras brīvi savā starpā sazinājās, un tādās, kurām liktenis bija piešķīris valdniekus, vadošu centru. Prāvā par noziegumiem pret vācu tautu pēdējais Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) pārvaldnieks8 savai aizstāvībai pat izvirzīja domu, ka iekšējā Vāciju sadalošā robeža bija de facto PSRS rietumu robeža.

Rietumu valstis, resp., tās, kuras 1945. g. neatradās PSRS okupācijas joslā, ilgi un lēni veidoja šo unikālo Eiropas Savienību, kurai nav nekā kopīga ar sabrukušo PSRS, kas bija pilnīgi unitāra lielvalsts aiz daudznacionālas fasādes. ES sadarbības mehānisms ļauj tās vismazākajai dalībvalstij vajadzības gadījumā saņemt visspēcīgākās dalībvalsts atbalstu, neaizskarot mazās valsts nacionālo identitāti. Līdz šim notikuši četri sākotnējās valstu grupas paplašinājumi. Pirmais aptvēra Lielbritāniju un tās ciešākos tirdzniecības partnerus, kuri šī procesa sākumā bija palikuši ārpus tā. Divos piegājienos iekļāvās Dienvideiropas valstis — līdzko tās atguva demokrātiskas sabiedrības veidolu. Visbeidzot pievienojās trīs bagātas neitrālās valstis — tām visām palikšanu ārpus ES savulaik noteica PSRS de facto veto tiesības pār šo valstu suverenitāti.

Kopš dramatiskās Eiropas kontinenta pārdales izbeigšanas 1989.— 1991. g. kļuvis iespējams atrisināt līdz galam visu Eiropas valstu tiekšanos pēc piederības kādā liela apjoma savienībā. Šodien rit demokrātisko Austrumeiropas un Viduseiropas valstu (AEVEV), arī Baltijas valstu atjaunošanās — tas ir ļoti nopietns pašmērķis, kurš jārealizē neatkarīgi no šo valstu virzības uz līdzdalību ES. Šo valstu "izvēli" par labu eiropeiskai tautsaimniecības sistēmai noteica PSRS ekonomiskās sistēmas nespēja celt tās piespiedu sabiedroto valstu ekonomiskās attīstības līmeni. Tiklīdz šīs valstis atbrīvojās no "intīmām saitēm" ar PSRS, de facto ar KPFSR, vēlāk ar Krievijas Federāciju, šodienas pasaules ekonomisko spēku savstarpējā sāncensība noteica AEVEV un Baltijas valstu "izvēli" integrēties Eiropā.

Valstīm, kas atradās Krievijas pakļautībā kopš Otrā pasaules kara beigām, ziņas par Rietumeiropas integrāciju bija aizliegtais auglis līdz 1989. g. Jāteic, ka Eiropas kopienas ļoti piesardzīgi nodarbojās ar savu pašreklāmu AEVEV, nemaz nerunājot par okupētajām Baltijas valstīm. Rietumeiropas saimnieciskais uzplaukums bija sava veida Eiropas integrācijas reklāma. Kopš savas patiesās rīcības brīvības atgūšanas septiņas bijušās sociālistiskās AEVEV un trīs Baltijas valstis noslēgušas Asociācijas līgumus ar Eiropas Savienību. Šo līgumu mērķis (par kura sasniegšanu līgumos nav nekādu garantiju) ir ļaut šīm valstīm sagatavoties iestājai ES kā dalībvalstīm. Kopā ar Kipru un Maltu, kuru attiecības ar Eiropas Kopienu ir senas un pierādītas diezgan, šīs 12 valstis veido tā saukto Asociēto Eiropas valstu (AEV) grupu.

Bijušo sociālistisko valstu iespējamā, praktiski jau jāteic šodien — noteiktā šo valstu iekļaušanās ES rada virkni smagu problēmu. Īsumā — tās dalās ekonomiskās, juridiskās un arī politiskās kategorijās. Šo problēmu dziļums izskatīts īpašā rakursā attiecībā uz Baltijas valstu kandidatūrām (un nevis uz Latvijas kandidatūru vienu pašu). Piektais paplašinājums sakarā ar šo problēmu eksistenciālo nozīmi kļuvis īpaši nozīmīgs Eiropas Savienībai kā vitālam veidojumam. Ekonomiskās problēmas skar arī ikvienas dalībvalsts attiecības ar Kopienas iestādēm un ar citām partnervalstīm. Daudzi uzskata, ka šim paplašinājuma raundam jāiedvesmo ES tīri ekonomiskā ziņā. Neraugoties uz Vienotā tirgus programmas sekmīgo ieviešanu, ES dalībvalstis kopumā aizvien atpaliek no ASV un no Japānas ekonomikas, īpaši vitālās aprites veiklības ziņā, arī absolūtajā līmenī.

ES atzina triju Baltijas valstu īpašo stāvokli no Baltijas neatkarības atgūšanas brīža. Ārpus PSRS un tās ietekmes zonas, kura bija krietni plašāka intelektuālās aprindās, nekā tā bija ekonomiskā vai militārā ziņā, Baltijas valstis tika atdalītas no bijušām PSRS republikām ne vien terminoloģiski, bet arī programmatiski9. ES iestādes papūlējās izveidot juridiskos apstākļus, lai šīs trīs valstis pievienotos 7 AEVEV, gatavojoties uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Triju Baltijas valstu (arī Slovēnijas) līgumi par Asociētās valsts statusa iegūšanu vēl nebija formāli ratificēti, kad divas valstis (Igaunija un Slovēnija) jau tika aicinātas sākt sarunas par iekļaušanos ES. Šodien triju Baltijas valstu ceļi tikai šķietami dalījušies — šāds iznākums ir drīzāk Igaunijas īpašo nopelnu loģiskās sekas, nevis Latvijas un it sevišķi Lietuvas lēnā attīstības tempa izraisīts.

Populistiskā "brīnīšanās" par to, ka Latvija šobrīd paliek to kandidāšu starpā, kurām vēl daudz jāpaveic, lai uzsāktu sarunas par iekļaušanos ES, liecina, cik patiesi sekmīga ir bijusi Krievijas izglītības sistēma Latvijā. Pat paviršs skats uz tik lēno progresu Latvijas juridiskajās, tautsaimnieciskajās un politiskajās aprindās rāda, ka ļoti dziļi sakņojas gandrīz vai naids pret normālu eiropeisku sadzīves normu atkalieviešanu Latvijas sabiedrībā. Tomēr vēstures mācību lieti atcerēties arī šodien: vienīgais ieguvējs no Baltijas nesaskaņām bija Krievijas impēriski noskaņotās aprindas, nevis šīs tautas gaišākie prāti. Autoram grūti izprast daudzu latviešu šķietami nesagraujamo vēlēšanos saskatīt savus nopietnos sarunu partnerus tieši šajos Krievijas ne jau gaišākajos prātos.

Pirmais šķietami ne visai pozitīvais Latvijas sabiedrības pūliņu novērtējums nesīs savu labumu, ja tas dos vadlīnijas turpmākai straujākai attīstībai. Igaunijas veiksmei, pēc autora domām, jākļūst par labu paraugu, kuram Latvijai, arī Lietuvai, būs jāseko. Abām šīm baltu brāļu tautām bijusi raksturīga tieksme ieslēgties sevī, norobežoties no pasaules pozitīvās pieredzes un prakses. Latvijas gadījumā pamanīta pieaugoša, sākotnēji vāji aizplīvurota, tieksme raudzīties vienīgi uz Krievijas politisko haosu kā pašu rīcības brīvības noteicēju. Šī politiskā un saimnieciskā tuvredzība par labu īslaicīgiem ieguvumiem arī bijusi par atteikuma cēloni.

Apstāklis, ka Latvijas Republikā atrodas daudz nelatviešu iedzīvotāju, tiešām nav šķērslis tam, lai Latvija pievienotos Eiropas Savienībai. Tā tas tika apstiprināts Eiropas Komisijas Atzinumā par Latvijas atbilstību, lai kļūtu par ES dalībvalsti. Tas, ka dažas Latvijas politiskās aprindas atklāti ilgojas pēc atgriešanās Krievijas pusautonomas guberņas statusā, nepārsteidz: asinsbalss paliek asinsbalss. Toties autoru pārsteidz daudzu latviešu gausums nopietnā savas valsts veidošanā. Ar apziņu, ka Latvija atrodas Eiropā, nevis Krievijas "interešu telpā", vien nepietiek: jārīkojas, lai atgūtu iekavēto, un pastiprināti un padziļināti jāieskatās Eiropas norišu būtībā.

Rietumeiropas valstis izveidoja kopienas dēļ vajadzības nokārtot strīdus par iekšējiem ekonomiskajiem procesiem, kuri varēja pārvērsties par starpvalstu attiecību bojātājiem. Pārnacionālās organizācijas saņēmušas no dalībvalstīm pilnvaras rīkoties tikai atsevišķās tautsaimniecības nozarēs. Eiropas Savienības attīstība uzskatāma par procesu, kurā galvenie šīs gaitas noteicēji, precīzi apzinoties savu šī brīža uzdevumu praktiskās robežas, cenšas panākt tādu sintēzi, kas paplašinātu kopīgās rīcības brīvības iespējas. Tā kā integrācijas galamērķi netiek precizēti, šo galamērķu konkrētais trūkums ļauj integrācijas un apvienošanās nelabvēļiem izgudrot tos pašiem. Šodienas ES galvenais sasniegums ir tās dalībvalstīm radītās iespējas daudz ko pozitīvu veikt kopīgiem spēkiem, tai pašā laikā dodot ikvienai savu specifisko labumu.

Eiropeiska dzīvesveida atdzimšanai Latvijā jānotiek bez atskatīšanās uz Krievijas, Baltkrievijas un citu NVS valstu pieredzi. Neveiksme nav labs paraugs. Šis citāts no autora pirmās grāmatas10 šodien papildināms ar domu, ka jāseko Igaunijas kā bijušās padomju dzīves upures veiksmīgajam piemēram. Igaunija vienīgā no tām nelaimīgajām tautām, kas pārilgi atradās Krievijas pakļautībā, atradusi veidu, kā tuvoties Eiropai, paturot savu identitāti, un tā ieguvusi šo Rietumu nāciju cieņu. Bet par to, lai Latvija, it sevišķi latvieši, nesekotu Igaunijas paraugam, rūpējas tie, kuriem Eiropas dzīve šķiet atbaidoši vēsa. Diemžēl tieši tie, kurus biedē rietumnieciskā kārtība kā viņu identitātei sveša, pārlieku daudz sastopami kā Latvijas "pārstāvji" tās līkločainā ceļā uz pašapliecinājumu Eiropas priekšā.

1 Šīs koncepcijas autori Žans Monē un Robērs Šūmans uzskatāmi par Eiropas apvienošanās praktiskajiem "tēviem" — 1950. g. 9. maijā šī pamatideja pārsteidza Rietumeiropas valstis ar savu svaigumu un ar savām tālejošām pozitīvām sekām Eiropas starpvalstu attiecībās (sk.: R. Schumann, Memoires) .

2 Beļģijas Karaļvalsts, Francijas Republika, Itālijas Republika, Nīderlandes Karaļvalsts, Luksemburgas Lielhercogiste un Vācijas (Federatīvā) Republika.

3 Piemēram, 1993. gadā Rīgā izdotais Romas līguma tulkojums latviski (pēc profesora D. A. Lēbera iniciatīvas) neiekļauj ar Māstrihtas līgumu ieviestās izmaiņas un papildinājumus, jo tas iemūžināja attiecīgā līguma redakciju līdz 1992. gadam.

4 Consocietation (sk.: A. J. R. Groome and P. G. Taylor, Frameworks for International Relations ).

5 ASV teorētiķu lielā interese par Eiropas apvienošanos praktiski nav atslābusi kopš piecdesmitajiem gadiem; nedaudz jaunāka ir Japānas zinātnieku interese: tā savukārt tiecas pārliecināt eiropiešus, ka Eiropas apvienošanās nav perspektīva. Cik lielā mērā šādi pētījumi, drīzāk aicinājumi, kas ietērpti saimniecisko procesu aprakstos, saistāmi ar faktu, ka ES ir vienīgais pasaulē izgudrotais efektīvais aizsprosts pret Japānas industriālo uzņēmēju patvaļu, — tā ir ciešākas zinātniskas uzmanības cienīga hipotēze.

6 Bijušajās PSRS pakļautības valstīs ļoti izplatītā triviālā vienādojuma Eiropas Savienība = Padomju Savienība autore ir tā laika Lielbritānijas premjerministre Mārgerete Tečere (sk. M. Tečeres uzrunu, atklājot mācību gadu 1988. g. rudenī Brigē, Beļģijā).

7 T. s. subsidiaritātes princips ieviests Eiropas integrācijā, lai lietišķi regulētu kompetenču sadali, proti, atļaujot lemt par problēmām tai varas struktūrai, kura spēj rast visefektīvāko atrisinājumu (skatīt 6.4. nod.).

8 Egons Krencs, ievēlēts kā pēdējais Sociālistiskās vienības partijas vadītājs, viņš pieļāva Berlīnes mūra miermīlīgu atvēršanu; mūra pastāvēšanas laikā tika nogalināti aptuveni 800 VDR pilsoņu, kas mēģināja izkļūt no tās. Krencs aizstāvējās ar iebildi, ka VDR sekojusi PSRS direktīvām, savukārt PSRS, jūtot Aukstā kara draudus, esot aizstāvējusies. 1997. g. 25. augustā viņam piesprieda 6,5 gadus cietumsoda.

9 Šodien gandrīz aizmirstas kaislības ap domu, ka Baltijas valstis atjaunoja, nevis pirmo reizi ieguva neatkarību; Latvijā visilgāk saglabājušās sentimentālas saites ar Krieviju, populāri izpaužoties domā, ka visas savienotās republikas jau bija savienotie trauki, tātad arī neatkarībā it kā būtu jāsaglabā šīs atkarības saites.

10 Sk.: E. B. Deksnis, Eiropas Savienība: mīti un īstenība, Rīga, 1996.