MĒS SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Ar lībiskām krāsām karogā, tērpos, raksturā

Līdzās 1 371 600 latviešu šobrīd Latvijā dzīvo 188 oficiāli reģistrēti lībieši. It kā jau ļoti maz vairs ir Latvijas otrai pamattautai piederīgo. Lai gan viņi nekur nav izzuduši - tikai ienākuši, ieplūduši latviešos. Zinātnieku pētījumi liecina, ka latvieši ģenētiski ir tuvāki igauņiem nekā saviem valodas radiem lietuviešiem. Un tad iznāk, ka caur lībiešiem mēs tiekam tuvāk pašu latviešu saknēm. Arī par to pirms pāris nedēļām runāja Latvijas Zinātņu akadēmijas, "Lībiešu krasta" un Tautas tērpu centra "Senā klēts" rīkotajā zinātniskajā konferencē "Lībieši un viņu tradicionālie tērpi".

Savu iespēju robežās lībiešus arvien ir atbalstījušas radu tautas - igauņi, somi, pat ungāri. Pavisam drīz - 1. augustā, privātā vizītē Latvijā iecerējis ierasties Somijas prezidents Marti Ahtisāri, lai piedalītos Lībiešu svētkos.

Jānis Stradiņš, LZA prezidents:

Sāmiskais līdzās baltiskajam

Man liels prieks sveikt šīs konferences dalībniekus 1998.gada jūnijā, kurā atzīmējam divu nozīmīgu lībiešu etniskās vēstures un kultūras vēstures norišu jubileju. 1978.gada augustā Emma Ērenštreite kopā ar 26 citiem drosmīgiem lībiešiem un Latvijas kultūras darbiniekiem, arī Ludmilu Azarovu, Marinu Kosteņecku, Ojāru Vācieti parakstīja un iesniedza toreizējās Latvijas PSR vadībai vēstuli, kurā lūdza atzīt lībiešus par patstāvīgu tautību, ierakstīt to pasēs un pārtraukt šā Latvijas senā etnosa asimilēšanās sekmēšanu. Iesniegumam, protams, nebija pozitīvas rezonanses. Astoņdesmito gadu beigās, kad sākās cīņa par Latvijas neatkarības atgūšanu, sarosījās arī lībieši, it īpaši viņu inteliģence. 1988.gadā tika atjaunota 1923.gadā dibinātā un 1940.gadā slēgtā "Līvu savienība". Tās vadību uzņēmās Emmas Ērenštreites meita vēsturniece Ieva Neilande. Viņa pulcēja ap sevi un savienību radošus cilvēkus un vadīja savienību līdz 1994.gadam. Rosīgā darba viens pavediens vērpās kā "Līvu savienības" un pēc tās ierosmes 1991.gadā nodibinātā "Lībiešu krasta" sadarbība ar transformēto Latvijas Zinātņu akadēmiju.

Šodien esam sapulcējušies ceturtajā Latvijas Zinātņu akadēmijas un "Lībiešu krasta" kopsēdē — konferencē. Pirmajā kopsēdē 1994.gada 7.oktobrī pārrunājām lībiešu stāvokļa un kultūras vispārējos jautājumus un pieņēmām virkni ierosinājumu par to, kas būtu darāms lībiešu stāvokļa normalizēšanai. Tos nosūtījām dažādām valsts vadošajām institūcijām, un daļa ierosinājumu īstenojas. Otrā sēde notiks Mazirbē 1996.gada 26.jūnijā. Tā bija veltīta akadēmiķa Andersa Jūhana Šēgrēna 1846.gada zinātniskās ekspedīcijas 150. gadadienai. Trešā kopsēde Ventspilī 1997.gada 6.jūnijā atcerējās lībiešu dzejnieka, kultūras darbinieka un tulkotāja Jāņa Prinča vecākā 200. dzimšanas dienu un aplūkoja ar Prinču dzimtu saistītos lībiešu kultūras jautājumus. Visu šo sēžu materiāli un uz to pamata veidotie zinātniskie raksti ir publicēti žurnālā "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis", referāti — Latvijas oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" un "Lībiešu krasta" mēnešrakstā "Līvli".

Šodien domāts pārrunāt citādas sakarības. Iesaistoties ar lībiešu materiālu tautas tērpu centra "Senā klēts" rīkotajā konferencē par tautas tradicionālo apģērbu vēsturi un izmantošanu mūsdienās, klausītājus iepazīstinās ar tām kolekcijām, kas savāktas par lībiešu tērpiem, runās par avotiem, kas būtu izmantojami gan lībiešu tērpu, gan citu viņu vēstures un kultūras vēstures jautājumu skaidrošanai. Tēmas izvēlei nav gadījuma raksturs: tradicionālais tērps ir viena no tautas materiālās kultūras jomām, kura jau izsenis atzīta par svarīgu avotu etniskās vēstures, kultūras vēstures, kultūras sakaru vēstures un arī tautas mākslas vēstures izzināšanai.

Esam iepriecināti par to, ka šī konference tālu pārsniedz Zinātņu akadēmijas un "Lībiešu krasta" sadarbības ietvarus. Ar saviem referātiem un kolekcijām te piedalās Igauņu tautas muzejs no Tartu, Latvijas Vēstures muzeja arheoloģijas un etnogrāfijas nodaļa, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Ventspils novada vēstures un mākslas muzejs, Rojas muzejs, arī individuāli strādājošie pētnieki, kā arheoloģe Anna Zariņa, vēsturniece Valda Šuvcāne. Paldies visiem kolēģiem par aktivitāti, bet īt īpaši Zojai un Edgaram Sīļiem no "Lībiešu krasta" puses un akadēmiķim Saulvedim Cimermanim no Latvijas Zinātņu akadēmijas puses par šā pasākuma ierosmi un organizēšanu. Jūsu stāstījumus nozīmīgi papildinās no muzeju fondu priekšmetiem izveidotā ekspozīcija.

Sēdē iecerēts aplūkot hronoloģiskā un tematiskā ziņā plašu jautājumu loku: sākot ar arheoloģiskajos izrakumos iegūtiem tērpa fragmentiem līdz zinātniskai rekonstrukcijai, turpinot ar 19. gadsimta laikabiedru atstātām rakstītām liecībām un zīmējumiem un muzeju fondos savāktiem apģērba gabaliem un beidzot ar to cilvēku stāstījumiem, kuri paši redzējuši, valkājuši un joprojā godu reizēs valkā lībiešu tradicionālo tērpu. Nav piemirsti arī avoti par lībiešiem gan saiknē ar viņu tērpu, gan arī plašākā skatījumā.

Vispār runājot, par lībiešiem ir savākts daudz mazāk materiāla nekā par igauņiem un latviešiem. Vācēji un to nolūki ir bijuši dažādi, tāpēc arī vākumiem ir dažāda kvalitāte un daudzums. Ne mazums materiālu ir izkliedēts dažādu arhīvu dažādos fondos. To atrašana un apstrāde ir visai darbietilpīga un laikietilpīga. Tomēr process ir sācies un vairāk vai mazāk sekmīgi turpinās. Ir parādījušās arī dažādas publikācijas, to skaitā konferences dalībniekiem pieejamais "Lībiešu krasta" mēnešraksta "Līvli" speciālnumurs un "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu" šā gada 3.numurs.

Atsaucoties uz S.Cimermaņa sniegtajām ziņām, šajos ievadvārdos ieskicēšu pāris metu konferences ievirzei un tēmas izpratnei.

Lībiešu etnosa izveidošanās un tālākā attīstība, lībiešu kultūras, sadzīves, tradīciju un daudzu citu jomu tapšana līdz šim pētīta visai epizodiski. Kopš 19.gadsimta vidus šajā darbā iesaistījās somu zinātnieki un 20.gadsimtā tiem pievienojās arī igauņi, taču par latviešu zinātnieku īpašu interesi diemžēl nevarētu runāt. Tādēļ par visām lībiešu dzīves un kultūras jomām, izņemot valodu, ziņu ir maz: plaši pazīstamie somu un igauņu zinātnieki Anders Jūhans Šēgrēns, Ferdinands Johans Vīdemanis, Emīls Setele, Lauri Ketunens, Lauri Posti, Pauls Ariste, Eduards Vēri, Oskars Loritss, Tīts Reins Vītso pamatuzmanību veltīja valodai. Otrajā vietā viņiem bija folklora.

Par lībiešu dzīvesveidu un materiālo kultūru divdesmitajos gados kā pirmais plašāk ieinteresējās igauņu etnogrāfs Ferdinands Linnuss (Leinboks), četrdesmitajos gados nedaudz — Gustavs Renks, sešdesmitajos gados — Jiri Linnuss.

No Latvijas zinātniekiem kā pirmais plašāku interesi par lībiešiem izrādīja Augusts Bīlenšteins, kurš ar savu korespondentu palīdzību iegūtos materiālus publicēja divsējumu darbā "Latviešu koka būves un koka rīki" (1907. un 1918.). Viņš pievērsās arī lībiešu kādreiz apdzīvoto apvidu noteikšanai un šajā sakarā apguva plašu vietvārdu materiālu. Gribu atzīmēt, ka A.Bīlenšteins bija pirmais Latvijas etnogrāfs un valodnieks, kurš pievērsās vēstures dokumentu studēšanai un dokumentos iegūtos faktus izmantoja savās publikācijās. Viņa atlantā 1892.gadā publicētajām kartēm, kurās iezīmētas lībiešu kādreiz apdzīvotās teritorijas, ir paliekama nozīme.

Divdesmitajos gados Kurzemes lībiešu ciemos nedaudz iegriezās Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes ekspedīciju dalībnieki, kas uzmēroja dažas celtns. Trīsdesmitajos gados vietumis tur strādāja Pieminekļu valdes darbinieki, kas atrada un pārveda uz Rīgas Brīvdabas muzeju Košraga Anduļu tīklu būdu. 1943.gada vasarā diezgan plaša Pieminekļu valdes ekspedīcija strādāja Rietumvidzemes lībiskajos apvidos, bet tā paša gada rudenī arī Dundagas piekrastes lībiešu zvejniekciemos un latviešu zemnieku sētās. 1944.gada vasarā darbs turpinājās. Abos gados uzmēroja vairākus desmitus latviešu un lībiešu sētu celtņu. 1944.gada vasarā tur strādāja arī vācu etnogrāfs J.Maijers un fotogrāfs B.Prenclaus. Viņi fotogrāfēja pašus lībiešus, viņu ciemu un sētu kopskatus, atsevišķas ēkas, darbarīkus un citu. Šiem attēliem ir liela vērtība, jo tajos redzamas sen izzudušas būves un citi objekti.

Latvijas etnogrāfi lībiešu izzināšanai sāka nopietni pievērsties kopš 1956.gada, strādājot ekspedīcijās vispirms Rietumvidzemes un Daugavas lībiešu apdzīvotajos apvidos. Sešdesmitajos gados pētījumi sākās arī Kurzemes lībiešu ciemos. Viens no rezultātiem ir lībiešu sētas iekārtošana Brīvdabas muzejā. Piecdesmitajos gados darbā iesaistījās arheologi, atrokot Rietumvidzemes un Daugavas lībiešu apmetnes un kapulaukus. Pēdējos gados nozīmīgus atradumus ir devuši LZA korespondētājlocekles Ilzes Lozes vadītie izrakumi Ģipkas un Pūrciema neolīta apmetnēs. Mūsdienās pētījumi notiek sadarbībā ar "Lībiešu krastu". Par to rezultātiem plaša informācija atrodama "Lībiešu krasta", LU Latvijas Vēstures institūta un Latvijas Zinātņu akadēmijas izdevumos.

Valodnieki Krišjānis Ancītis un Aleksandrs Jansons 1963.gadā rakstu krājuma "Arheoloģija un etnogrāfija" 5.sējumā publicēja dziļi izstrādātu darbu "Vidzemes etniskās vēstures jautājumi". Pievienotajā kartē "Sāmiskie vietvārdi Vidzemē", kas sastādīta pēc 1638.gada arklu revīzijas dotumiem, redzam 5 apvidus ar īpaši lielu sāmisko vietvārdu blīvumu: 1) Rietumvidzemes piekrastes josla no Ainažiem līdz Vitrupes ietekai Rīgas līcī un tad gar Vitrupes labo krastu līdz Limbažu — Umurgas līnijai. Šīs joslas platums 15 — 20 km; 2) Krimuldas un Turaidas apkārtne Gaujas labajā krastā; 3) 15 — 20 km plata josla no Ramatas — Unguriņiem līdz Sedas labajam krastam; 4) Veclaicenes — Ziemeru un Kalncepju apvidus; 5) Lejasciema — Dūras — Sinoles trīsstūris.

Samērā blīvi sāmiskie vietvārdi atzīmēti arī Daugavas lejteces posmā no Doles līdz Aizkrauklei, retāk — uz ziemeļiem no Daugavas labā krasta joslas. Mani personiski vairāk ieinteresēja laukums, ko ierobežo aptuvena līnija Ropaži — Mālpils — Madliena — Laubere — Ropaži, jo no turienes nāk mana sieva Laima Zutere un viņas radi, kuri uzsver savu lībisko cilmi. Tur vērojams neliels sāmisko vietvārdu sablīvējums. Apvidus ir maz pētīts un man gribas ticēt, ka arī tur vēl varētu atrast kādas Vidzmes lībiešu pēdas, kaut arī 1949.gada deportācija šo novadu skārusi īpaši. Varbūt arheologiem, etnogrāfiem, folkloristiem, valodniekiem vajadzētu šo apvidu papētīt. Šādas domas izteikšanai mani mudināja gan perosnīgie nespeciālista vērojumi, gan "Daba un vēstures kalendāra" 1997.gada laidienā publicētais etnogrāfes Lilitas Vanagas raksts. Viņai ir izdevies visai pārliecinoši sadzīt seno Daugavas lībiešu pēctečus pat Salaspils apkārtnē, kur laikmetu griežos iedzīvotāju sastāvs ir ļoti mainījies. Protams, tādā pētījumā būtu plaši izmantojami vēstures arhīvu dokumenti un minēto nozaru pētnieku ekspedīciju dotumi. Piemēram, kādi ir izskatījušies šā novada nu jau zudušie tautas tērpi, kas vēl redzami Latvijas Vēstures muzeja 19. gadsimta kolekcijās, dažādas segas, izšuvumi, cik tur lībiska un cik latviska. Var jau sacīt, ka mazliet jāpaskrāpē latvietis, un zem tā atradīsies lībietis — tik cieši mūsos ievijies sāmiskais elements līdzās baltiskajam. Vispār Pierīga ir maz pētīts novads un Broces 2. sējums būtu jāpapildina, īpaši Rīgas astoņsimtgadei tuvojoties.

Katrā ziņā šī konference, cerams, paplašinās mūsu priekšstatus par kopējo Latvijas kultūrā un Dziesmu svētku un Latvijas valsts astoņdesmitgades atzīmēšanas priekšvakarā dos jaunas ierosmes nacionālās identitātes meklējumos. Novēlu dalībniekiem šajā ziņā sekmes.

 

Runa zinātniskajā konferencē "Lībiešu un viņu tradicionālais tērps" Rīgā, 1998.gada 30.jūnijā

Saulvedis Cimermanis,

LZA akadēmiķis:

Lībiešu izzināšanas avoti

Runājot par XIX gadsimta lībiešiem, viņu tradicionālo kultūru un to izzināšanai izmantojamiem rakstītiem vēstures avotiem, vispirms jāatzīmē, ka pirmavotu ievērojamu daļu nav radījuši paši lībieši, bet gan citām ļaužu kārtām piederējuši cittautieši — igauņi, krievi, latvieši, somi, vācieši un citi. Ziņas ir izkliedētas dažādu vēstures arhīvu atšķirīgos fondos un nereti norādes par lībiešiem pazib tikai it kā starp citu.

Šajā rakstā, kas radies sakarā ar lībiešu apģērba izzināšanas konferences prasībām, spēšu atspoguļot tikai dažos arhīvu materiālos atrodamo vielu, kas var saistīt apģērba speciālistu uzmanību. Sniedzot šo vielu, esmu vadījies no atziņas, ka apģērbs ir kultūrvēsturiska un sociāla parādība, kuras attīstību nosaka daudzi apstākļi, tajā skaitā saimnieciskā darbība, iedzīvotāju sociālā struktūra, dažāda rakstura kontakti, izglītības un kultūras līmenis, vērtību orientācija un citi. Ar rakstā lasāmajām faktu kopām ceru rosināt apģērba pētniekus nopietni studēt Latvijas Valsts vēstures arhīva fondos (turpmāk — LVVA) esošos dokumentus.

Kompleksas ziņas par Kurzemes un Vidzemes lībisko apvidu iedzīvotājiem, tajā skaitā arī lībiešiem, sniedz pagasta tiesu protokoli un citi šo tiesu dokumenti, kas glabājas jau minētajā Latvijas Valsts vēstures arhīvā dažādos fondos. Ar īpašu nolūku lietoju vārdkopu lībisko apvidu iedzīvotāji , jo 1) ļoti reti šajos dokumentos norādīta tautība lībietis vai lībiete ; 2) lai nekļūdīgi pateiktu, ka dokumentā minētā persona ir lībietis, vajadzīgs citādā ceļā (citos avotos) gūts pierādījums; 3) XIX gadsimtā un XX gadsimta sākumā lībieši bija sajaukušies un satuvinājušies ar latviešiem jau tādā mērā, ka ir liels risks viennozīmīgi pateikt ka kāda materiālās kultūras parādība ir latviska vai lībiska; 4) izņēmums ir Ziemeļkurzemes piekrastes šaurā josla posmā no Melnsila līdz Lūžņai, kur lībieši XIX gadsimtā vēl dzīvoja kā samērā viendabīgs etnoss; 5) vienīgā drošā lībiešu pazīme ir viņu valoda un atsevišķu parādību nosaukumi, kuriem lībiska vai vismaz somugriska, precīzāk, Baltijas somiska cilme; 6) drošāk ir runāt par zināmu apvidu ļaužu kultūru un tās savdabībām, īpaši neuzsverot kāda etnosa izdalīšanos.

Līdz šim esmu izskatījis triju Vidzemes kādreiz lībisko pagastu — Skultes, Svētciema un Vecsalacas — 42 biezās protokolu grāmatas un daļu citāda rakstura dokumentu. Esmu izskatījis arī vienīgo saglabāto Dundagas pagasta tiesas protokolu grāmatu. Iegūtās ziņas kopumā attiecas uz 19. gadsimta 30.–90. gadiem. Par ļaužu apģērbu un tā gatavošanu visumā gūstam šādas ziņu grupas: 1) apģērba izgatavošanai nepieciešamā materiāla sagāde un apstrāde, t.i., linu audzēšana un šķiedras ieguve pašu sētā, aitu turēšana, vilnas ieguve un apstrāde pašu sētā, tajā skaitā zināms linšķiedras vai vilnas daudzums kā laukstrādnieku darba algas daļa, zināma aitu skaita turēšana kopā ar saimnieka aitām kā darba algas daļa un citādi varianti; 2) apģērba izgatavošanai vajadzīgā materiāla sagatavošanas organizācija jeb sētas iemītnieku pienākumu sadale pēc dzimuma, sociālā stāvokļa un vecuma; 3) vesels apģērba komplekts vai atsevišķi apģērba gabali kā darba algas daļa; 4) materiāls (āda, lins, kokvilna, vilna, pusvilna, pakulas) atsevišķu apģērba gabalu vai to daļu izgatavošanai; 5) naturālās vai preču naudas saimniecības loma apģērbu gatavošanā, t.i., apģērba materiālu sagatavošana un apģērbu šūšana mājas kārtībā vai apģērba materiālu pasūtīšana speciāliem meistariem, pirkšana veikalos, apģērbu šūšana un rotāšana jeb izšūšana kā īpašu skroderu, šuvēju un izšuvēju pienākums; 6) skroderu, šuvēju un izšuvēju, tajā skaitā gan vietsēžu, gan apkārtstaigājošu (ceļojošu) dzīves vietas, etniskā, ģeogrāfiskā un sociālā piederība (saimnieki un viņu ģimenes locekļi, bezzemnieki un sīkzemnieki, amatnieki, laucinieki un pilsētnieki, muižu kalpotāji un citi varianti), ebreji, igauņi, krievi, latvieši, vācieši, tajā skaitā Latvijas cilmes cilvēki un ienācēji no citām zemēm; 7) apģērba audumu ārējais izskats, dažkārt pat aušanas tehnika (vienkārtnis, trinītis, galdains, skujains, vienkrāsas, balts, pelēks, melns, svītrains, rakstains un citāds) un krāsu salikumi; 8) vienam cilvēkam piederošu apģērba komplektu, biežāk gan gabalu skaits (bikses, brunči, cimdu pāri, kažoki, krekli, lielie lakati jeb plecu segas, pussvārči, zeķu pāri, agrāk nebijušu apģērba gabalu ienākšana zemnieku dzīvē u.c.); 9) mājās gatavotu un zināmam meistaram pasūtītu apģērba gabalu pakāpeniska nomaiņa ar veikalos pirktiem jeb šūšanas darbnīcās un fabrikās darinātiem apģērbiem un to gabaliem; 10) apģērba valkāšanas un pārmantošanas tradīcijas, tajā skaitā rituālie tērpi un to rotājošie elementi; 11) apģērba gabalu, detaļu, dažkārt arī raksta elementu lokālie nosaukumi, kas stāsta par valkātāju vai darinātāju etnisko piederību, etnosu kultūras sakariem un citiem etniskas ievirzes jautājumiem, piemēram, par iedzīvotāju pārvietošanos no vienas dzīvesvietas uz citu; 12) apģērbiem vajadzīgo materiālu un pašu apģērbu glabāšanas tradīcijas; 13) apģērba materiālu un atsevišķu apģērba gabalu vērtība naudā vai salīdzinājumā ar citām materiālām vērtībām; 14) apģērba materiālu gatavošanas, šūšanas un izšūšanas speciālistu, t.i., audēju, skroderu, šuvēju jaunu paaudžu gatavošanas vietas, principi, paņēmieni, nodrošināšana ar darba piederumiem, zināmā mērā pat Latvijas skrodermeistaru skolu jeb iecienītu jauno paaudžu apmācītāju pastāvēšana.

Lai gan katrs tiesas protokols vai cits dokuments ir saistīts ar ārkārtēju, t.i., konflikta, īpašnieka maiņas un citādu norisi, tomēr viena vai vairāku pagasta tiesu protokolu kopa, kas uzrakstīta gadu desmitu gaitā, samērā objektīvi ataino lietu patieso stāvokli. Sevišķi labi tas izdodas tajos apvidos, kur vienoti ilga laikposma protokoli, inventarizāciju un mantošanas dokumenti saglabājušies no vairākiem kaimiņpagastiem.

Pagasta tiesu dokumentos izlasāmās ziņas parasti ir precīzi datētas, saistītas ar konkrētu cilvēku, viņa dzīvesvietu un saimniecisko darbību, sociālo stāvokli, vēl citām personas pazīmēm. Tās var būtiski papildināt pierakstus, kas par attiecīgām lietām un norisēm izdarīti zinātnisko ekspedīciju laikā, tajā skaitā iegūstot muzejam apģērba komplektus vai atsevišķus gabalus. Ekspedīcijās un arhīvos iegūto ziņu salīdzinājuma rezultātā muzeju priekšmeti var ierunāties pavisam citādā valodā nekā līdz šim.

Nozīmīgi pirmavoti apģērba pētniekiem ir Krievijas impērijas 1897. gada pirmās vispārējās tautas skaitīšanas sākotnējās anketas jeb aptaujas lapas. Diemžēl tikai piecas saglabājušās apjomīgas lietas stāsta par kādreiz lībiskajiem apvidiem, t.i., par Ainažiem, Skulti, Svētciemu, Vecsalacu un Ventspili. Ieraksti sniedz ziņas par apģērba materiālu sagatavotājiem — ādmiņiem, audējiem, vērpējām un par apģērbu vai to atsevišķu gabalu izgatavotājiem — adītājām, cepurniekiem, izšuvējām, kurpniekiem, rotkaļiem, skroderiem, šuvējām. Par katru cilvēku iegūstamas 23 šādas sociāla rakstura ziņas: uzvārds, vārds, tēvvārds, vieta sētā un ģimenē, vecums, ģimenes stāvoklis, sociālā piederība, izglītības līmenis, valodu prasme, dzimšanas vieta, pierakstīšanas vieta, pastāvīgā dzīvesvieta, vieta, kur atrodas pagaidu prombūtnē, konfesionālā piederība, dzimtā valoda, pamatnodarbošanās un palīgnodarbe, dzīvo savā vai sveša cilvēka mājā, no kāda materiāla celts mājoklis un likts tā jumts, attiecība pret kara klausību. Tātad par katru cilvēku, kas saistīts ar apģērba gatavošanu, gūstam 23 pazīmes. Pārojot atbildes dažādos variantos, saņemam samērā daudzpusīgas apģērba darinātāju grupu pamatpazīmes: etniskā un sociālā piederība; izglītības un valodu prasmes līmenis; spēja sastrādāties ar dažādu etnosu pārstāvjiem un iegūt citetnosu sniegtu informāciju; izvietojums, tajā skaitā amatnieku centri un amatnieku pārvietošanās; darba raksturs un saikne ar citām nodarbēm; amata iemaņu pārmantošana ģimenē. Ar šo anketu palīdzību varam iegūt informāciju par katru apģērba darinātāju un viņa ģimeni, ja viņš ir aptaujāts 1897. gadā un viņa vārds ir zināms saiknē ar kādu muzeju fondos esošu senu apģērba gabalu. Diemžēl nav saglabājusies Kurzemes, Vidzemes un Zemgales pagastos un pilsētās aizpildīto ankešu lielākā daļa. Esošās glabājas LVVA 2706. fondā.

Par apģērba darināšanu Kurzemes lībiešu ciemos 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajos gadu desmitos dažus pieturas punktus sniedz dvēseļu jeb ļaužu revīziju uzskaites lapas, kas glabājas LVVA 630. fondā. Tajās ierakstīti visi sētas iemītnieki un daļai no tiem norādīts veicamais darbs. Zīmīgi, ka izanalizētajās 1826. gada ļaužu revīzijas lapās lībiešu ciemos nav norādīts neviens audējs vai skroderis. Turpretim audēji kā īpaša nodarbināto grupa ir minēti latviešu zemkopju apdzīvotajās sētās. Tas mudina domāt, ka aušana pie lībiešiem pastāvēja kā mājamatniecība naturālās saimniecības ietvaros vai arī jau tajā laikā lībieši audumus pirka.

Ļaužu revīziju datus papildina Irbes–Ģipkas draudzes baznīcas grāmatu ieraksti par XIX gadsimtā dzimušajiem, iesvētītajiem, laulātajiem un mirušajiem draudzes locekļiem. No tiem uzzinām, ka daudzos ciemos dzīvoja un strādāja kurpnieki un skroderi, kuru vairums bija bezzemnieki vai saimnieku jaunākie dēli. Minētajos reģistros ir norādīti viņu vārdi un dzīvesvietas, dažkārt arī fiziskie trūkumi, piemēram, klibums, fizisks vājums, vienkārši gaudenums, kuram varēja būt vairāki cēloņi. Daudzu gadu ierakstu salīdzinājums paver iespēju spriest par amata iemaņu pārmantošanu ģimenē, par amatnieku vecumu, ģimenes stāvokli, dzīvesvietu maiņu un citiem jautājumiem. Šie dokumenti glabājas LVVA 235. fondā.

Vērtīgus pieturas punktus Vidzemes lībisko apvidu iedzīvotāju apģērbu pētīšanai sniedz ārsta un novadpētnieka Oto Hūna savāktie Vidzemes draudžu apraksti un no tiem pēc zināmas sistēmas izveidotie datu apkopojumi (LVVA 6810. f.). Hūns 1815. gadā izstrādāja aptaujas (draudžu aprakstu satura veidošanas) lapu, iespieda to un izsūtīja visu draudžu mācītājiem, lūdzot pēc tās sastādīt draudzes aprakstu un atsūtīt to viņam. Lapā uzdots 41 jautājums, no kuriem kaut kādus dotumus apģērba pētniekam sola septiņi: 11. Zemes bagātības — ko audzē. 17. Gadatirgi. 25. Brīvo amatnieku skaits, kādi ir viņu amati un kāda peļņa. 26. Draudzes skolas, to nodrošinājums. 27. Atsevišķu muižu kultūras (ražotnes) — fabrikas, degvīna dedzinātavas. 37. Zemnieku kāzu, kristību, bēru ieražas. 40. Atsevišķu apvidu zemnieku tērpi, kuri atšķiras no zemnieku parastajiem tērpiem. Ja iespējams, pievienot zīmējumus.

Atbildes parasti nešķir latviešus no lībiešiem, izņemot gadījumus, kad stāsta kaut ko par lībiešu savdabībām. Atbilde uz 11. jautājumu stāsta, kādus šķiedraugus audzē un apstrādā zemnieki. 17. atbilde rāda centrus, kuros notika gadatirgi, kurp zemnieki veda savus un muižu ražojumus, satikās ar citnovadu un citetnosu pārstāvjiem, vēroja citu ļaužu apģērbus, audumus un pārējo interesējošo, iegādājās savām vajadzībām vēlamo un iespējamo, tajā skaitā apģērbu materiālu un apģērba gabalus. 25. atbilde pauž vērojumus par zemnieku spējām ātri uztvert visu jauno, pārņemt vācu amatnieku darba paņēmienus, norāda apvidū strādājošos latviešu amatniekus un izceļ viņu darba augsto kvalitāti. Īpaši tiek uzsvērta zemnieku cenšanās pēc izglītības un citādām zināšanām. 26. atbilde sniedz ziņas par mācību saturu skolās tajā skaitā par dažādu ikdienā nepieciešamu darba iemaņu apguvi, kas vajadzīgas arī apģērba darināšanai un kopšanai. 27. atbilde rāda apvidus, kuros apģērbu audumu ražošana pastāvēja kā amats un peļņas nozare, kurās muižās bija austuves, vadmalas veltuves, t.i., vietas, kurās zemnieki varēja iegādāties tā laika amatnieciskajā un rūpnieciskajā ražošanā izgatavotus audumus. 37. atbildē zemnieku ģimenes svinību aprakstos šis tas pavīd arī par apģērbu, it īpaši par tā atsevišķu gabalu — cimdu, jostu, prievīšu — izmantošanu rituālos nolūkos. 40. atbildē lasāmi samērā sīki vairāku draudžu zemnieku tērpu apraksti, citviet atsevišķu apģērba gabalu raksturojumi. Vietumis atrodas ziņas par dziju un audumu krāsvielām.

Vairākās lietās ir samērā precīzi izteiktas domas tieši par lībiešiem, viņu centieniem, nodarbošanos, labklājības pakāpi, arī par citu. No tām apģērba pētniekam svarīgas šķiet domas par lībiešu ciešu turēšanos pie savas valodas un tradicionālās kultūras, par viņu centību un ierindošanos vislabāko un visturīgāko zemnieku kopā. Pēdējais vērtējums ir pamatots, jo Rīgas līča piekrastes lībiešu vairumam bija daudznozaru saimniekošana: zemkopība, lopkopība, zveja, meža darbi, mežmateriālu izvešana, pludināšana, ielādēšana malkas laivās un buriniekos, transportdarbi jūras liellaivās u.c. Viņi vairāk saskārās ar citetnosu un citnovadu pārstāvjiem nekā latviešu zemkopji. Piekrastes lībiešu sētās ātrāk nekā iekšzemes latviešu zemkopju sētās iesakņojās preču naudas saimniecība. Apģērba vēstures izzināšanai te divi pieturas punkti: 1) seno lībisko nosaukumu ilgstoša saglabāšanās viņu kādreiz apdzīvotajos apvidos; 2) senā tradicionālā pašgatavotā tērpa paātrināta nomaiņa ar XIX gadsimta pilsētniecisko tērpu. To, domājams, veicināja aktīvā tirdzniecība jūrmalā un tur apmetušos ebreju, krievu un vācu tautības tirgotāju darbība.

Apģērba pētnieku uzmanību var piesaistīt arī gleznotāja un mākslas vēsturnieka Frīdriha Jūliusa Dēringa (1818–1898) atmiņas par 1846. gada 3. jūlijā sākto braucienu no Jelgavas cauri daudzām apdzīvotām vietām līdz Kolkai (LVVA, 7363. f., 3. apr., 1054. l.). Mākslinieku pirms izbraukšanas 1846. gada 30. jūnijā apmeklēja akadēmiķa Andersa Jūhana Šēgrēna ekspedīcijas dalībnieks, Pēterburgas mākslinieks Augusts Pecolds, kura stāstījums kāpināja Dēringa interesi par lībiešiem. Ievērību pelna divas atmiņās lasāmas vietas: 1) "Visi (lībieši — S.C.), kurus es redzēju, apģērba ziņā atšķīrās no latviešiem maz vai nemaz", 2) Ģipkas baznīcā redzētās līgavas tērpa apraksts, kurā īpaša uzmanība veltīta galvassegai — augstam vainagam no daudzkrāsu emaljas un citādām pērlēm, stikla koraļiem, raibiem zeltspīdīgiem akmeņiem un vizuļiem, kas salikti kopā puķveidīgi. Vainaga aizmugurei piestiprinātās dažāda garuma un krāsas zīda lentes nokaras pār līgavas muguru. Virs lielas baltas villaines, kura skaitās zemnieču nacionālais tērps, līgavai vēl ir piecas līdz septiņas apakšā platākas, virsū šaurākas krāgas. Krāgas ir no iebaltas caurspīdīgas drānas un apšūtas ar šaurām raibām lentītēm. Šis apraksts pilnā mērā saskan ar Augusta Pecolda tajā pašā 1846. gadā zīmēto Mazirbes līgavas tērpu. Diemžēl Dērings nav viennozīmīgi pateicis, kas ir redzētā līgava — latviete vai lībiete. Pecoldam tā ir lībiešu līgava. Dērings ir uzskicējis līgavas krēslveida sedlus, kādi neskaidri redzami minētajā Pecolda Mazirbes zīmējumā. Dērings ir atstājis arī dažus citus tērpa aprakstus un vispārēju vērtējumu par to, ka lībieši stingri turas pie savas tautības un tradīcijām.

Īpaši vērtīgs ir lībiešu materiālās kultūras objektu, darba un sadzīves ainu atspoguļojums jau minētā Pēterburgas mākslinieka Augusta Pecolda akvareļos 1846. gada vasarā. Gandrīz visos zīmējumos redzami darba, ikdienas vai goda tērpos apģērbti cilvēki. Toreiz mākslinieks savu atvaļinājumu pavadīja jau minētā Pēterburgas akadēmiķa Andersa Jūhana Šēgrēna valodnieciski etnogrāfiskajā ekspedīcijā, kas strādāja pie Svētciema un Ziemeļkurzemes lībiešiem, kā arī citās vietās. Akvareļos īpaša uzmanība veltīta cilvēku antropoloģiskajam tipam, ikdienas un goda apģērbam, matu sakārtojumam. Tie nereti izzīmēti tik detalizēti, ka skaidri saskatāms tērpa krāsu salikums, piegriezums un valkāšanas veids, baltie un krāsainie izšuvumi, sastiprinājumi (vīles u.c.), kaklautu un lakatu aplikumi, sasējumi un citas detaļas. Akadēmiķis tradicionālo tērpu uzskatīja par svarīgu pirmavotu cilvēku etniskās piederības un etniskās cilmes skaidrošanai. Akvareļos ir nepārprotamas, dažkārt pat visai detalizēti izzīmētas dažādu priekšmetu formas, piemēram, siena gubiņas Svētciemā, blīvais guļkoku jeb bulverķa žogs pie Mazirbes baznīcas, kāršu jeb sklandu žogi Kolkā un Svētciemā, Jaunsaules krieviņu statņu krēsls un mucveida tīne, istabas krāsns, rāmja galds un šūpuļa piestiprinājums Svētciema Ķeguļos, Mazirbes lībiešu dzīvojamās telpas stūris u.c. Ar lībiešiem saistīti zīmējumi ir tapuši Kolkā, Mazirbē, Svētciemā un Vaidē. Tiem visiem ir drošs datējums — 1846. gada vasara, bet virspusējas anotācijas, kurās norādīta tikai vieta un tas, ka attēloti lībieši. Pavisam retas ir precīzākas anotācijas, piemēram, "Viena no vecākajām lībietēm Kagulu (Ķeguļu — S.C. ) sētā." Zīmējumi apliecina vairāku nozīmīgu tautas celtniecības elementu esamību jau 1846. gadā — aptēstu baļķu guļbūves, dēļu grīdas, griestu siju šķautņu noplacinājumi, horizontāli novietoti dzīvojamo telpu logi u.c.

A.Pecolda 33 akvareļi glabājas Krievu ģeogrāfijas biedrības zinātniskajā arhīvā Sanktpēterburgā. Tomēr tur nav savākts viss viņa veikums. Pēc nepārbaudītām ziņām, daļa zīmējumu glabājoties Pēterburgas Mākslas akadēmijā. 12 zīmējumi glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, 8 — Latvijas vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļas zinātnisko materiālu kolekcijā. Ir vajadzīga rūpīga visu šo kolekciju salīdzināšana, lai noteiktu, kas ir sākotnējā skice, kas — tās uzlabojums un kas — kopija. Zīmējumu rūpīga apskate liecina, ka uz vietas ir tapušas zīmuļa skices. Vēlāk tās precizētas un izkrāsotas. Ir pat daži zīmējumi, kuriem pabeigta tikai daļa, bet pārējais palicis kā uzmetums ar zīmuli. Ir saglabātas arī dažas sākotnējas neizkrāsotas skices. Šādu divpakāpju darbošanos savās piezīmēs min arī Šēgrēns. Kaut zīmējumi kopumā šķiet visai precīzi, pētniekam jātur vērā sākotnējā skicējuma iespējamie papildinājumi un pārveidojumi. Mākslinieks kompozīcijas labad, šķiet, dažkārt uzzīmējis tādas lietas, kuras neatbilst izplatītiem materiālās kultūras objektu tipiem, piemēram, tīklu mērķu ripveida pludiņus, kas darināti no koka plāksnes. Zīmējumos ir redzami vairāki lībiešu dzīvē nozīmīgi, jau sen izzuduši materiālās kultūras objekti, piemēram, ap 1766. gadu celtā Mazirbes pirmā koka baznīca, Kolkasragā bijušas divas akmens mūra bākas un to apkalpes ēka.

Arhīvu materiāli visai būtiski papildina ekspedīcijās pierakstītos teicēju stāstījumus, ļauj izdarīt plašus salīdzinājumus laikā un telpā. Jautājums ir tikai par to, kādā mērā katrs pētnieks vēlas veikt šo meklēšanas un salīdzināšanas darbu. Latvijas iedzīvotāju apģērbu pētniecībā darbs ar arhīvu dokumentiem pagaidām vēl ir pašā sākotnējā stadijā. No 20.–30. gadu līmeņa šī pētniecība izkustēsies vienīgi tad, ja pētnieki pievērsīsies visam pašlaik zināmajam dokumentālo avotu kompleksam. Šis darbs ir visai laikietilpīgs un nesola pēkšņus galvu reibinošus panākumus. Tādi radīsies tikai daudzus gadus sistemātiski strādājot arhīvos.

Referāts zinātniskajā konferencē "Lībieši un viņu tadicionālais tērps" Rīgā, 1998. gada 30. jūnijā

Zoja Sīle, "Lībiešu krasta" speciāliste:

Pirms 150 gadiem ģērbās tā

Papildus muzeju etnogrāfiskajām kolekcijām, seniem attēliem un valkātāju atmiņām, ziņas par Ziemeļkurzemes lībiešu ikdienas apģērbu un goda tērpiem varam iegūt laikabiedru, pētnieku – etnogrāfu, valodnieku, kā arī literātu un mākslinieku pierakstos.

Lībiešu apģērba izzināšanai bagātu materiālu sniedz 1846.gads, no kura varam smelties, pirmkārt, Andersa Jūhana Šēgrēna (1794.–1855.) Pēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas akadēmiķa, Pēterburgas Etnogrāfiskā muzeja direktora dienasgrāmatā. Ieraksti tajā izdarīti 1846.gada vasarā valodnieciski etnogrāfiskās ekspedīcijas laikā.

1846.gada 2.augustā Kolkā par lībiešu tērpiem baznīcā A.J.Šēgrēns raksta: "... vīru apģērbs; svārki un īsas vai garas bikses, kas bija pelēkas vai melnas; kreklam spožas pogas, galvā hūte.

Sievietēm bija melni, platstrīpaini vilnas lindraki, raibs kakla lakats un galvai apsiets lakatiņš. Galvenais apģērba gabals viņām bija lielāka villaine līdz gurniem, kuras stūri bija sasieti priekšpusē krustām tā, ka uz krūtīm bija redzams kakla lakatiņš. Kājās bija zeķes un kurpes. Meitenēm ap galvu bija apsiets krāsains lakats."

16.augustā A.J.Šēgrēns bijis Miķeļtornī. Par turieniešu apģērbu ir šāds pieraksts: "Vīrieši bija tērpušies svārkos ar augstu apkakli, viņiem bija īsas, zem ceļiem ar auklu sasietas bikses, auklu gali karājās kāju ārmalā. Kājās bija zeķes un pastalas, kuru auklas bija apsietas ap stilbiem. galvā bija hūte. Dažam vīrietim bija sarkana josta. Dominējošā krāsa bija tumši pelēka. Šķiet, ka tāds bijis agrāk arī lībiešu jūrmalas austrumu daļā (ap Kolku — Z.S.) dominējošais stils.

Sievietes valkāja tumšsarkani svītrotus apģērbus, ap pleciem viņām bija apmestas vilnas vai no labākas drēbes pagatavotas baltas villaines. Ap galvu bija balts lakats vai arī balta mice ar platu sarkanu lenti ap pieri. Dažas jaunākas meitenes, kas mīlēja izrādīties, bija rotājušās ar krāsainiem un raibiem lakatiem."

Minētās ekspedīcijas laikā A.J.Šēgrēnu pavadīja Pēterburgas mākslinieks Augusts G.V.Pecolds (1794.—1859.), kurš Ziemeļkurzemes trīs ciemos un Vidzemes Svētciemā uzgleznojis 33 akvareļus ar lībiešiem un to kultūrvidi. Šo akvareļu analīze no apģērba izpētes viedokļa būtu atsevišķa raksta vērta, taču nebūtu pieskaitāma rakstītām ziņām. Taču A.G.V.Pecolda kā kolēģa braucienu uz Kurzemes jūrmalu 1846.gada jūnijā savās atmiņās (LVVA, 5759.f., 2.apr.1107.l.) piemin cits gleznotājs, etnogrāfs un mākslas vēsturnieks — Frīdrihs Jūliuss Dērings (1818.—1898.), kurš interesantas sakritības dēļ rakstiski dokumentējis, šķiet, tās pašas lībiešu līgavas apģērbu, kura apskatāma vienā no A.G.V.Pecolda akvareļiem "Lībiešu vedekla Irbes ciemā". Jāpiebilst gan, ka F.J.Dērings raksta par laulībām Ģipkas baznīcā, taču zināms, ka 19.gs.vidū Ģipkas baznīca bija Irbes (t.i.Mazirbes — Z.S.) baznīcas filiāle, laikā no 1812.—1858.g. to aprūpēja Irbes draudzes mācītājs Ernsts F.Kupfers. Ir ziņas, ka Irbes draudzes baznīcā līgavu pirms laulībām palīdzējusi post mācītāja "mamzele". Acīmredzot, tādēļ līgavas tērpā ieviesušās kādas svešādas iezīmes, piemēram, caurspīdīga auduma apmetnis jeb pelerīne.

Bet F.J.Dēringa atmiņas ir šādas: "1846.gada 30.jūnijā mani apciemoja kāds gleznotājs no Pēterburgas — Pecolda kungs, kas kopā ar kādu zinātnieku bija nodomājis ceļot no Dundagas uz Kurzemes jūrmalu, lai pētītu saglabājušos seno lībiešu tautu. Arī man bija izredzes visai drīz doties uz šo interesanto apkārtni, jo pirms pāris dienām biju iesācis fon Osten–Zakena kunga, Dundagas īpašnieka, ģīmetni, ko man tur vajadzēja pabeigt. (..) Visi, kurus redzēju, apģērbā no latviešiem atšķīrās maz vai nemaz. (..)

Mācītājs te ierodas ik pēc trim nedēļām. Notika laulības, kas mani interesēja īpatnējā līgavas rotājuma dēļ. Galvu sedza īpata veida vainags vai augsta galvas rota no krāsainām zīlītēm un citām pērlēm, stikla koraļiem, krāsainiem akmeņiem un vizuļiem, kas salikti ziedu veidā.

Platas, dažāda garuma un krāsas zīda lentes piestiprinātas pie vainaga un nokarājas lejup pa muguru. Virs lielā, baltā apmetamā — villaines, kas pieder pie zemnieču nacionālā tērpa, līgavai ir vēl piecas līdz septiņas apkakles jeb apmetņi (Pelerinen), kas augšā ir pavisam šauri un lejup arvien pieņemas platumā. Tie sastāv no bālgana, caurspīdīga auduma un malās apšūti ar šaurām, krāsainām lentēm. (..)"

Par apliecinājumu tam, ka varētu būt runa par vienu un to pašu līgavu, vai varbūt par vienām un tām pašām līgavas rotām — jau minēto apmetni un līgavas "brūtes kroni" (zināms, ka tas bija dārgs, ciemā parasti viens, kurš tika nodots no mājas uz māju) varētu būt fakts, ka A.Pecolds ir gleznojis, bet J.Dērings rakstījis par lībiešu sieviešu un jaunavu parašu jāt: "(..) Dundagas sieviešu īpatnība ir paradums jāt, pat uz baznīcu viņas pa lielākai daļai dodas jāšus. Šim nolūkam viņas lieto ļoti ērtus krēslveida seglus ar kāju soliņu."

Pēc 42 gadiem — 1888.gadā un vēlāk — 1912.gadā otrreiz lībiešu jūrmalu apciemo somu valodnieks Emīls Nestors Setele (1864.—1935.). 1888.gada braucienā viņu pavada 19 gadus vecs vēstures students Veine Vallīns — Voionmā (1869.—1947.). V.Vallīns 1891.gadā Somijā publicē populārzinātnisku grāmatiņu "Liivin kansa, sen entisyys ja nykyisyys, Jyväskylä" ("Lībiešu tauta, tās pagātne un tagadne"), tajā varam atrast šādas ziņas par lībiešu apģērbu 19.gs.beigās: "No pelēcīgas drānas šūtas drēbes vairs daudz neredz. Vīriešu tautastērpi jau paspējuši pazust, palikušas vienīgi lūku vīzes un ādas pastalas, ko Baltijā valkā gandrīz vienmēr. Sievietes vēl valkā īsus, garsvītrotus svārkus (? — Z.S.), lielus, rūtainus lakatus jeb apmetņus uz pleciem un reizēm arī veclaicīgas cepures, "trīsdaļīgas cepures", sasietas zem zoda — agrāko laiku precēto sievu galvassegas, kas atgādina Sāremā igauņu sievu augstās cepures. Senseniem laikiem pieder arī lībiešu sieviešu vecmodīgie garie brunči, kurus citādi vairs neredz, kā tikai reizēm kādai līgavai mugurā kāzās. Retu reizi kāda sieva uzvelk īsus, melnus svārkus ar trim četrām platām, sarkanām strīpām apakšmalā. Vēl kāda veca sieva atnāk uz baznīcu ar baltu, garu un šauru sagšu uz pleciem.

Lībietes pašas auž sev drēbes, viņas izmanto daudz dažādu rakstu audumos un lentēs, piemēram, "riteņu rakstu", "zobiņu rakstu", "dzirnavu rakstu", "lielās kraukļu acis", un var teikt, ka lībiešu tautas krāsošanas un aušanas māksla ir diezgan augsti attīstīta."

E.N.Seteles vākums Latvijā ilgi nebija pieejams, tikai 1953.gadā E.N. Seteles savāktos lībiešu valodas tekstus Helsinkos publicēja cits somu valodnieks Veine Kirele. Cita starpā šajā darbā (Näytteitä liivin kielestä. Kerännyt E.N. Setälä. Suomentanut ja julkaissut V.Kyrölä. Helsinki, 1953) atrodama 1888.gadā Mazirbē pierakstītā kāzu norise, kurā uzzinām par līgavas tērpu un pārģērbšanu sievas kārtā (lībiešu valodā): "Brūtõn sai sūr kreļļist krūonõ päzõ pandõd un sūr pägiņ pitkīdi laigdi zīdiži līntidi pä tagān pandõd, nei pitkād ku tutkāmõd voļtõ kirstõ almõl gūngaserk vitsõ, vālda ežorõn jedsõ, knaš eņtš kudātõd strīplimi gūngaserk, eņtš kudātõd vamž, eņtš kudātõd kattõ immõr, vāldad sukād kängadõks jālgas."

Brūtei tika liels kreļļu kronis galvā likts un liels daudzums garu, platu zīda lentu ap galvu likts, tik garu, ka gali bija no pakauša zem svārku jostas, balts priekšauts priekšā, skaisti, pašausti strīpaini brunči, pašausts vamzis, pašausta sagša apkārt, baltas zeķes un kurpes kājās.

"Ni brūt sob aitõ vīdõd un säl võtābõd täm kruonõ pästõ mõ un ni panbõd mitš päzõ un sidābõd zīdiz krīzdag immõr vontsa, un mitš tagān sai pandõd kakš lintõ un ni sai immõr sū pandõd vālda mundag, sai pistõd kod päniggõlõks vontsakrīzdag jūr vizzõ."

Nu brūte vesta klētī, un tur noņem viņai kroni no galvas, un nu liek mici galvā un sien zīda lakatu ap pieri, un mices aizmugurē tiek liktas divas lentes, pēc tam tika ap muti likts baltais mutes lakats, kurš tika piesprausts ar divām matadatām pie pieres lakata."

Ziemeļkurzemes lībiešu sievas goda tautastērpā, kurš acīmredzot visilgāk (vismaz līdz 19.gs. beigām) ticis vilkts laulājoties, ir kāda īpatna galvas rotas sastāvdaļa — balts mutes lakats jeb mundoks (līb. mundõk, arī mundag). Šajā E.N. Seteles tekstā atrodams visai precīzs mutes lakata apvilkšanas veids. Ir dažādi centieni skaidrot mutes lakata rašanās un valkāšanas nozīmi, kuri nav vainagojušies būtiskiem un pamatotiem secinājumiem. Taču E.N.Seteles teksts pagaidām vienīgais sniedz ziņas par to, kā mutes lakatu apsien jaunlaulātajai, pēc citām ziņām (piemēram, F.Kārkluvalka) — to valkā arī vedējmāte kāzu norises laikā.

Daudz vērtīgu ziņu atstājis arī kāds latviešu tautības literāts, Tērbatas universitātes absolvents, dundadznieks, Jura Alunāna iedibinātā rakstu krājuma "Sēta. Daba. Pasaule." līdzautors Fricis Kārkluvalks (1867.—1903.). 1892.gadā minētā krājuma 7.burtnīcā, aprakstot kāzu norisi, viņš saka: "Pievedējai, brūtes krustmātei, bij’ apkārt balta sagša, priekšā ar sakti sasprausta. Galvu pušķoja balta mice, apsieta ar sarkanu plaukstas platumā saliktu lakatu, kurš divas reizes iet ap galvu un kura abi gali sasieti mezglā uz pieres. Pakausī šī mice rotāta daudz spožām krellēm, bleķīšiem, zīda pušķīšiem un šleifēm. Pār muguru karājas pie mices piešūtas līdzīgi 4 dažādkrāsainas lentes. Ap smakru apsēja baltu mutes lakatu, kura galus piestiprināja pie mices. Priekšā bija apjozts balts priekšauts un rokas tērptas baltos pirkstainos cimdos."

Fricis Kārkluvalks izsaka arī vispārīgus spriedumus par lībiešu tradicionālo jeb tautas apgērbu: "Kas attiecas uz lību apģērbu, tad te jāizšķir viņu senākais apģērbs no tagadējā. Visvairāk cilvēki caur savu ārieni atšķiras no citām tautām savā jaunībā; izglītībai, visu tautu savienotājai, ejot uz priekšu, pazūd arī tautu atšķirošās ārējās savādības, un viņas rīkojas pēc vispārīgās likumu devējas šinī ziņā, pēc tā sauktās modes. Tādēļ arī lībiešu senākais apģērbs bijis daudz savādāks nekā tagad, tāpat kā ar laiku gandrīz bez pēdām varējis iznīkt tā sauktais latviešu tautiskais uzvalks, kuru priekš kādiem pusgadsimteņu gadiem varbūt daudzi nēsājuši. Tā arī lībiešu apģērbs šā gadusimteņa sākumā bija šāds.

Lībiešu meitas mēdza ģērbties strīpainos brunčos, kurus apakšā iekantēja ar sarkanu, labi paplatu vilnas pīni. Augšpus brunčiem bija borste (veste), caur un caur sarkana ar platām, gaišzilām strīpām, priekšā āķiem saāķējama. Vestes krūšu daļa bija stipri izgriezta, kur tad pretī spīdēja sarkanbalts krekls ar krietni platu apkakli līdz puskamiešiem, pušķotu dažādiem caurumiņiem un robiem jeb cakām."

(Aprakstītais jaunas meitenes apģērbs vedina domāt par Igaunijas salu (Sāmsalas) sieviešu apģērba ietekmi.— Z.S.)

"Vesti taisīja iz pilsētā pirkamās tā sauktās "kamzaru" (? — Z.S.) drēbes. Virs vestes nāca vamži iz pelēkas vadmalas, kuras beidzamās krāsas vietā bagātākās ņēma gaišzilu krāsu; vamži sniedzās drusciņ pāri par brunčiem. Katros sānos vajadzēja būt pa vienai krokai un uz muguras taisni 5, tādēļ viņus nosauca par septiņkroku vamžiem (seisgūnga vamž — Z.S.). Krekla apkakle gulēja atlocīta virs vamža apkakles.

Matus daža sapina vienā garā bizē, kuras galu pārsēja ar sarkanu lenti un šij abos galos piestiprināja pušķus; bez tam pāris vietās pielika pie bizes rozītes no lentēm salocītas, kuras līdz ar bizi karājās pāri pār muguru un vējā plivinājās. Kuplmatainās vienu daļu matu saskrullēja uz galvas un saskrullējumu apsēja ar zīda lakatu plaukstas platumā, un šo lakatu, divreiz ap galvu tītu, sasēja priekšā mākslīgā bizē uz pieres. Dažas atkal pina 2 bizes, pār katru ausi vienu, un abas krusteniski pār galvas virsu ar otru krusteniski savēra kopā. Vēl citas prata saskrullēt matus divi ragos, tā kā virs katras auss rēgojās matu rags (vīkšķis). Galvu apsedza gan ar pirktu lakatu, gan ar pašu austu nātnas drēbes gabalu.

Jauniešu apģērbam bij’ pa lielai daļai pelēki, īsi, līdz jostai sniedzošies kamzoļi, īsas, pelēkas vadmalas bikses, kakla drāna, pār kuru sniedzās pāri krekla apkakle, gara, melna cilindrveidīga cepure ar šaurām malām, zemas kurpes, garas, zilbaltraibas zeķes. Mati allaž mēdza būt labi pagari, šķērsis taisni pāri pār galvas vidu, virs deguna.

Tāds bij’ lībiešu apģērbs šā gadu simteņa (19.gs. — Z.S.) sākumā. Šo apģērbu jaunā paaudze pavisam atmetusi un rīkojas pēc to ļaužu modes, ar kuriem tiem satiksme. Tā ka sievietes visbiežāk satiekas ar arājiem, tad tās arī pēc šo zeltenēm ņem savu drēbju muduli un tāpat skrien pēc visādām jaunlaiku modēm, kā to dara latvietes. Vīrieši turpretim noskatās pēc saviem paraugiem jūrniekiem un ģērbjas visvairāk pēc matrožu modes. Viņu parastais apģērbs tagad pie vīriešiem: zili kamzoļi, zilas, strupas bikses, ziemas laikā daudziem kažoki no roņu ādām; senāk tie arī valkāja roņādu pastalas un cepures. Sievas ģērbjas pa lielai daļai zilos kamzoļos un strīpainos brunčos. Ievērojams tas, ka tiklab lībietim kā sāmietim (sāmsalietim — Z.S.) drēbju krāsa mēdz arvien būt zilgana; arī tad, kad viņi atstāj savu zvejnieka amatu. Šis iespaids pat pārgājis uz viņu kaimiņiem dundadzniekiem latviešu dzimuma, tā ka var ievērot vismaz pie viņu virssvārkiem zilgani pelēku krāsu, caur kuru katrs tuvinieks pazīst dundadznieku kā tādu."

............................................................

Referāts zinātniskajā konferencē "Lībieši un viņu tadicionālais tērps" Rīgā, 1998. gada 30. jūnijā

Rasa Kluce un Lelde Ozoliņa zinātniskajā konferencē rāda Kurzemes lībiešu senos tērpus Foto: Edgars Sīlis

Ilze Ziņģīte, Vita Bandere,

Latvijas Vēstures muzeja

etnogrāfijas nodaļas galvenās speciālistes:

Lībiešu tērpi muzeja pūrlādēs

Lībieši, viena no Baltijas somu tautām, senatnē dzīvoja Rīgas jūras līča abos krastos, kā arī Daugavas, Gaujas un Salacas lejtecēs. Rietumvidzemē, tagadējā Limbažu rajona apvidū atradās lībiešu zeme Metsepole. Gaujas, jeb Turaidas lībieši dzīvoja Gaujas lejtecē. Bet Idumejas zemē — ap Straupi — lībieši dzīvoja līdzās ar latgaļiem. Daugavas lībiešu apdzīvotās vietas bija lejtece un salas —Mārtiņsala, Dole, arī Salaspils (Laukskola), Ikšķile un Lielvārde. Viens no Daugavas lībiešu atzariem bija Rīgas lībieši. Jāpiebilst gan, ka Rīgas vietā līdz 13. gadsimtam bija lībiešu ciems. Kurzemē lībiešu apdzīvotās vietas bija ne vien piekraste abpus Kolkas ragam, kur satiekas "Dižjūras" un "Mazjūras" ūdeņi, bet arī visa Kurzemes ziemeļdaļa — pie Ventas robežojoties ar kuršiem un Dienvidaustrumos ar zemgaļiem.

Dzīvodami vienviet paaudzēm ilgi, lībieši un latvieši savstarpēji ietekmējās, tāpēc, grūti atrast raskturīgas pazīmes, kas šajos novados krasi atšķirtu lībiskās lietas no latviskajām.

Lielākā lībiešu 19. gadsimtā valkāto apģērbu kolekcija Latvijā glabājas Latvijas Vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļā. Šīs lietas iegūtas Ziemeļkurzemē — Dundagas pagasta jūrmalas ciemos. Lielākā daļā no tām valkātas Dundagas pagastā —Kolkā, Pitragā un Mazirbē. Latvijas Vēstures muzejs lielākā skaitā šos priekšmetus pircis 1927. gadā "no Šaltjār" un 1930. gadā "no Bankevič". Priekšmetu darinātāji vai kādreizējie lietotāji nav norādīti; dažkārt tikai minēts priekšmetu vecums. Šīs tērpu sastāvdaļas ir autentiskas un datējamas ar 19.gs. vidu un otro pusi. 27 priekšmeti muzeja kolekcijā iegūti 1940. gadā ar norādi "Kurzemes lībieši. Maz–Irbe" — starp tiem brunči, melna kokvilnas auduma ņieburi, sieviešu krekli, sievas cepures. Tie vērtējami kā atdarinājumi, domājams, ka šie priekšmeti gatavoti 1930. gadu beigās, kad aktivizējās interese par lībiešu kultūru. 1943. gadā Dundagas pagastā strādāja Pieminekļu valdes ekspedīcija, kurā par apģērbiem teicējus izvaicāja Auguste Siliņa, Mērija Grīnberga un Adolfs Karnups. Ekspedīcijā savāktie ziņu pieraksti, zīmējami, priekšmetu vietējie nosaukumi ir vērtīgs materiāls par šī apvidus ļaudīm raksturīgo apģērbu 19. gs. 2. pusē un beigās. Tāpēc arī šajā rakstā turpmākai informācijai izmantoti Latvijās Vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļā savāktie materiāli.

Ļoti skopas ziņas ir par Vidzemē dzīvojošo lībiešu apģērbu. Tas izskaidrojams ar to, ka lībiešu asimilācijas process Vidzemē, ko ietekmēja politiskie, ekonomiskie un sociālie apstākļi, līdz 19. gs. 2. pusei notika daudz straujāk nekā Kurzemē. Tāpēc Kurzemes lībieši savas īpatnības arī tradicionālajā apģērbā saglabāja daudz ilgāk nekā lībieši Vidzemē. Uz to norāda ziņas, kas iegūtas pirmās zinātniski etnogrāfiskās, lingvistiskās ekspedīcijas laikā 1846.g. To organizēja Krievu ģeogrāfijas biedrība un vadīja Krievijas Zinātniskās akadēmijas akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns ( Anders Johan Sjögren ). Ekspedīciju pavadīja mākslinieks Augusts Georgs Vilhelms Pecolds ( August Georg Wilhelm Pezold ). Darba mērķis bija apzināt Rietumvidzemē un Ziemeļkurzemē vēl neasimilētos lībiešus un Bauskas apkārtnē dzīvojošos t.s. krieviņus. Ekspedīcijā tika konstatēts, ka uz doto laiku Vidzemē lībiešu tikpat kā nebija.

1868. gadā Salacgrīvas kapos guldīja vienu no A.J.Šēgrēna ekspedīcijas teicējiem Gustu Bisnieku. Mācītāji šo vīru steidzās pasludināt par vienu no Vidzemes pēdējiem lībiešiem. Gusta Bisnieka ģīmetne tika novietota Salacgrīvas baznīcā, bet par piemiņu dzejnieks Auseklis uzrakstīja dzejoli "Pēdējā lībieša domas pie Salacas ietekas".

Runājot par Rietumvidzemes 19. gs. apģērbiem jāatzīst, ka tajos sastopamas lībiskas iezīmes, taču par vairākām Ziemeļkurzemes tērpu sastāvdaļam droši var teikt —lībiešu.

Latvijas Vēstures muzejs 1995. un 1997. gadā izdeva grāmatas "Latviešu tautastērpi. I. Vidzeme" un "Latviešu tautastērpi. II. Kurzeme". Šie izdevumi veidoti, izmantojot Latvijas Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas kolekcijas un tajos atspoguļots arī esošais materiāls no novadiem, kuru iedzīvotāju pamattautība ir lībieši.

Sējumā par Vidzemes tautastērpiem skatāmi J.Krēsliņa zīmējumi: "Līva Bisnieka dēla sieva ap 74 gadus veca, Salacā. 1895.g." un "Līva Bisnieka dēls ap 74 gadus vecs, Salacā. 1985.g.". Kā jau iepriekš teikts, tad šīs dzimtas pārstāvji bija pēdējie, kas Salacgrīvā prata lībiešu valodu. Minētie zīmējumi tapuši Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rīkotās ekspedīcijas laikā 1895. gadā, kurā tika vākti materiāli, lai sagatavotu pirmo latviešu etnogrāfisko izstādi 1896. gadā, X Arheoloģijas kongresa laikā Rīgā.

1994. gadā Latvijas Vēstures muzejā nonāca, līdz šim uzskatīti par pazudušiem, kādas Helēnas Brigenes ( Helene von Brūggen ) divi zīmējumu albumi. Albumos zīmējumi zīmēti no 1831. līdz 1834.gadam, kuros attēloti Limbažu un Lēdurgas apkārtnē dzīvojošo ļaužu — latviešu, krievu, igauņu un vāciešu tipi, apkārtnes skati, kā arī izzīmētas atsevišķas lietas. Īpaši etnogrāfus interesē H.Brigenes zīmētie latviešu zemnieku portreti, kuri uzrāda ne tikai māksliniecisko vērtību, bet ir arī nozīmīgs vēstures avots. Avota vērtību ceļ uzrādītais gadskaitlis un datums, vieta, kur zīmējums tapis, kā arī dažkārt attēlotā cilvēka vārds ar nelielu piebildi. Zemnieku portretos smalki ir izzīmēts matu kārtojums, galvassegu veidi, perfekti attēlots apģērbs, skaidri izzīmējot katru detaļu, par kuru skatītājam nerodas šaubas. Autore savus modeļus atveidojusi galvenokārt melnbaltus, bez fona, tādējādi tie šķiet it kā izolēti no apkārtējās vides. Daļa zīmējumu no šiem albumiem publicēti jau 30. gados.

Arī mūsdienu tautastērpu pētnieki publicēto materiālu izmantojuši Rietumvidzemes tradicionālā apģērba izpētē. Šoreiz publicēti retāk redzētie H.Brigenes zīmējumi — "Indriķis Mehrmans, iespējams, ar savu dēlu mazo Mārtiņu Mehrmanu", "Ieva Krūmiņa", "Mārtiņs Dreimans" un "Jaunas sievas portrets". Albumi vērtīgi ir arī tāpēc, ka tajos uzrādīti bērnu apģērbi. Tā zēna tērps precīzi attēlots pazīstamājā zīmējumā "Andris", bet meitenes — "Līziņa".

Salīdzinot ar vēlāka laika zīmējumiem — T.Gelhāra litogrāfijas reprodukcijā "Limbažnieki pie baznīcas", ap 1860.g. un A.G.V.Pecolda akvareli "Limbažu zemnieku svētku apģērbs ap 1860.g." līdzīgi kā H.Brigenes zīmējumos var saskatīt lībiešiem raksturīgos apģērbus — sīksvītrainus brunčus un uz pleciem segtos pussvārčus, bagātīgi izmantotos zīda vai smalkvilnas lakatus u.c. Iepriekš minēto ļaužu apģērbos vērojamas pilsētas modes, kā arī bīdermeijera stila ietekmes. Tas norāda, ka lībiešu pēcteči Vidzemē labprāt tiekušies pēc laikmetīgā un jaunā, apzinādamies sevi kā pasaules sastāvdaļu. Piekrastes ļaužu nodarbošanās ar kuģniecību un tirdzniecību pavēra iespēju iegūt lietas un informāciju, kas attiecīgajā laika posmā bija raksturīga pārējās Baltijas jūras piekrastes zemēs.

Grāmatas "Latviešu tautastērpi. I. Vidzeme" skatāmajos Rietumvidzemes un Ziemeļvidzemes novadu tērpu izklāstos arī atrodamas lībiskas iezīmes — matauklas ar rotātiem galiem, ko jaunavas 18. un 19.gs. sēja vainagu vietā, baltās villaines bez izšuvuma, priekšauti un uzkrekliņi, kam ir līdzība ar A.G.V.Pecolda zīmētajiem Mazirbes lībiešu tērpiem. Lībiskas nianses var atrast arī adītajos dūraiņos, kuru klājošo rakstu pārtrauc josliņa "pārdars".

Grāmatas "Latviešu tautastērpi. II. Kurzeme" ievaddaļā Kurzemes lībiešu tērpi skatāmi A.G.V.Pecolda akvareļos, un J.Krēsliņa 1894.g. kopijā pēc F.Kruzes ( Friedrich Kruse ) akvareļa "Lībieši Ziemeļkurzemē. Lībiešu zvejnieki un zemnieki no Mazirbes. Lībieši no Pizes (Miķeļtorņa). Lībieši no Mazirbes.", kas tapis 1839.g. un ievietots F.Kruzes grāmatā "Necrolivonica oder Alterthūmer Liv–Ehst – und Curlands".

Viena no izdevuma "Latviešu tautastērpi. II. Kurzeme" nodaļām ir Ziemeļkurzemes novada un lībiešu tautastērpi. Grāmatas teksta autore ir Latvijas Vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļas ilggadēja vadītāja Velta Rozenberga (1929.–1997.). Piedāvājam šī teksta saīsinātu pārskatu.

Kurzemes lībiešu apģērba materiāli, kas būtu senāki par 19.gs. tikpat kā nav saglabājušies. Ļoti nepilnīgas ir arī arheoloģisko materiālu liecības. Ziemeļkurzemē izrakumi veikti divos 13.–14.gs. kapulaukos — Dundagas Laukmuižā un Ancē. Šajos izrakumos atrastais tekstīliju materiāls, kas varētu liecināt par apģērbu, ir neliels un fragmentārs.

Tā izvērtēšanu traucē fakts, ka kapulaukos apbedīto iedzīvotāju etniskais sastāvs bijis jaukts. Ir atrasti daži tekstīliju priekšmeti, kurus nepārprotami var uzskatīt par lībiešu apģērba sastāvdaļām. Tādas ir gan Laukmuižā, gan Ancē atrastās tumši zilas vilnas auduma ar bronzu rotātas kāju sietavas, kas ir tipiskas sastāvdaļas lībiešu apģērbā Vidzemē un, domājams, arī Kurzemē. Šo sietavu rotājumā redzamās ornamentu kompozīcijas atrodamas 19.gs. 1. puses Ventspils villaiņu izšuvumā. Kapos atrasti arī daži tumši zilu villaiņu fragmenti, gar kuru malām ir plati, ar bronzu rotāti celu apaudi un stūros pušķi kā Ventspils un Kuldīgas villainēm. Ances un Laukmuižas kapu inventārā krekli vai brunči, pēc kuriem varētu spriest par apģērbu piegriezumu, zemē nav saglabājušies. Un tālab nav atbildes uz būtisku jautājumu, vai 13.gs. Ziemeļkurzemes iedzīvotāju nešūtie brunči tāpat sprausti uz pleciem ar saktām, ka to darījuši Daugavas lībieši Vidzemē, no kā vēlāk izveidojušies sarafānveida brunči Vidzemes lībiešu apgabalos līdz pat Lielvārdei. Arī Kurzemē plašā teritorijā kaimiņos lībiešu apdzīvotajai Ziemeļkurzemei —Ventspils, Kuldīgas un Alsungas novados — izplatīti brunči ar piešūtu ņiebura daļu vai lencēm. Velkot paralēles ar Vidzemi, jādomā, ka arī Kurzemē šādi izpaudusies lībisko tradīciju ietekme. Taču 19.gs. lībiešu apģērbā brunči ar piešūto ņieburu vairs nav konstatējami.

Kurzemes tautastērpu vēsturiskā materiāla analīze liecina, ka senākajos periodos, iespējams viduslaikos, lībieši dzīvojuši arī Kurzemes vidienē, Kuldīgas novada ziemeļdaļā un Ventspils novadā, domājams, jaukti ar kuršiem, bet vēlāk — latviešiem, un ietekmējuši viņu apģērbu. Pašiem lībiešiem dzīvojot pie jūras un pievēršoties zvejniecībai kā pamatnodarbei, mainījušās arī ģērbšanās tradīcijas. Turpretī latvieši, senāko apģērba slāni saglabājuši ilgāk.

19.gs. Kurzemes lībiešu tautastērpi muzeja kolekcijās atrodami samērā nelielā skaitā. Vairākas senākās tērpu daļas vairs nav izdevies iegūt. Lībieši agrāk nekā Ziemeļkurzemes latvieši sākuši valkāt pilsētas tipa apģērbu un tālab senais tradicionālais apģērbs daļēji paspējis izzust, pirms tas nonāca muzejos. Iztrūkstošos autentiskos lībiešu apģērba materiālus kompensē 19.gs. vēstures avotu un publikāciju liecības par tiem.

Lai rekonstruētu lībiešu apģērbu 19.gs., nozīmīgs izziņas materiāls meklējams Latvijas Vestures muzeja rīkoto ekspedīciju materiālos. Tā teicējas lībiete Marija Matisone, dzimusi 1866. gadā, no Saunagciema un Ķersta Zīverte, dzimusi 1859. gadā, no Pitragciema — stāstījušas, ka sieviešu tunikveda krekli (līb. serk ) šūti divdaļīgi: augšpuse no smalka lina, apakšpuse no pakulu audekla. Uz pleciem uzšūti uzpleči — siksnas. Ikdienas krekliem apkakles nav bijušas un piedurknes — bez aprocēm, ar platiem galiem. Vasarā karstā laikā vilkti krekli, kuru piedurkņu garums sniedzies tikai līdz elkoņiem. Goda krekliem parasti bijusi atlokāma apkakle plaukstas platumā un piedurkņu galos aproces, kas dažreiz rotātas ar baltu caurumotu izšuvumu. Kreklu aizsēja ar diegu pīnīti vai aizpogāja ar diegu podziņām. Zem jakas lībietes valkājušas arī uzkrekliņus ar platu, mežģīnēm rotātu apkakli, ko šuvušas no pirkta smalka kokvilnas auduma. Krekla saspraušanai senākos laikos lietotas arī saktiņas.

Vecākie brunči (līb. gūngaserk ) bijuši gareniski strīpaini, ar lejasmalā piešūtām divām krāsainām lentām. Tos jostasvietā piekrokoja viscaur vienādās krokās. Teicēju bērnībā ieviesušies arī šķērsvītroti, linu šķēros austi brunči, kā arī rūtaini ar pirkstu platām rūtīm, kuriem krokas liktas vairāk mugurpusē un sānos, priekšā atstājot gludu joslu, tā saukto dēlīti. Valkāšanai austi vienkrāsaini, viscaur zili brunči, kas krāsoti, sautējot podos. Tā sauktā poda zilā krāsa iznākusi jūras zila. Meiteņu brunčiem no ūzbantēm piešuva lences, lai nekrīt nost. Ap jostasvietu mēdza apsiet šauru jostiņu, tās galus aizbāžot aiz tinuma.

Lībiešu sievietes virs krekla vilka vienkrāsainu tumši zilu, melnu vai pelēku ņieburu (līb. būoršt ) vai jaku (līb. vamž ). Tie bija īsi un sniedzās tikai līdz jostasvietai vai nedaudz tai pāri. Pēc piegriezuma izšķīra platjakas un šaurjakas. Tās vilka vēsā laikā. Vasarā ikdienā, kā arī atrodoties istabā, lībietes ģērbās tikai brunčos un kreklā. Siena pļavā precētas sievas strādājušas vienā kreklā, bet jaunas meitas vilkušas arī brunčus.

Senākais apģērba gabals 19.gs. 2. puses lībiešu apģērba komplektā ir baltā villaine (līb. kīrtan ), ko galos rotā īsas baltas, ar sarkanu aizaustas bārkstiņas. Tās līdzinās vairāk Vidzemes nekā Kurzemes villainēm. Latvijas Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas kolekcijā iegūtā ir ar norādi "Brūtes baltā apkārtņemamā villaine". Vairāk izplatītas bija austas krāsainas seģenes, tā sauktās villdrānas (līb. villikat ), kam raksturīga kvadrāta forma un bārkstiņas gar malām. Pie senākajām villdrānām pieskaitāmas melnbalti vai zilibalti rūtotas villaines ar īsām bārkstiņām visapkārt.

Lietainam, vējainam vai aukstam laikam iecienīta plecu sega bija sedzamie brunči (līb. jupko ), tā sauktie pussvārči. Pēc izskata tie neatšķīrās no parastajiem brunčiem, vienīgi tie bija platāki. Tos šuva no patumša sīkssvītraina auduma un sedza uz pleciem divkārtīgi saliktus. Lietus laikā pussvārču virsējo kārtu pārmeta no aizmugures pāri galvai kā kapuci.

No A.G.V.Pecolda un F.Kruzes zīmējumiem redzams, ka jau 19.gs. vidū lībiešu sieviešu apģērbā neiztrūkstoša sastāvdaļa bija dažādi pirkti fabrikās austi zīda, smalkvilnas vai kokvilnas lakati, saukti par drānām vai krīzdogiem. Kā galvassegas tos sēja gan sievas, gan jaunavas. Dažādos veidos tie segti arī uz pleciem. Izplatīts bija paņēmiens lakata stūrus krustot virs krūtīm un galus aizbāzt priekšā aiz brunču jostas. Šos lakatus sedza arī zem baltās villaines vai rūtainās villdrānas.

Cik izplatīti 19.gs. Kurzemes lībiešu jaunavu apģērbā bijuši vainagi, nav īsti zināms. A.G.V.Pecolda zīmējumos lībiešu jaunavas redzamas tikai ar lakatiem galvā. Latvijas Vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas kolekcijā glabājas lībiešu līgavas vainags, ko nodevējs muzejam nosaucis par "Līvu brūtes dižkroni". Tas veidots no brokāta lentes uz cieta kartona pamata un augšmalā piestiprinātām stieplēm, uz kurām savērtas stikla pērlītes un dažādi spīduļi. Šāds vainags bijis ļoti dārgs, tāpēc to varējuši nopirkt tikai turīgākie ļaudis. Parasti līgavas vainagu aizņēmušās cita no citas.

Lībiešu precēto sievu aubes (līb. mitš ) atšķīrās no citu Kurzemes novadu sievu galvassegām, gan ar piegriezumu, gan ar pakauša daļā izstrādāto rotājumu no brokāta un zīda lentītēm, auduma gabaliņiem un stikla pērlītēm. Aubes tika sašūtas no diviem vai trim gabaliem. Tās arī sauktas par divgabalu un trīsgabalu aubēm (līb. kakš kabāl mitš, kuolm kabāl mitš ). Pilnīgs lībiešu sievas galvas sējums nav domājams bez mutes auta (līb. mundag , vācu Mundtuch ). Tas bija balts dvieļveida auts vai lakats, kas nosedza vaigus un zodu un ko sasēja uz pakauša. Tam pāri sēja krāsainu zīda lakatu vai lika aubi. Teicēja M.Frīdenberga no Kolkas atceras, ka sievas aubes vietā uz galvas sējušas divus lakatus uzreiz: "pierdrāniņ" apakšā, galus sasienot ap pieri, tam pāri otru lakatu, ko sasprauda pazodē. Mutes autu viņa neatceras redzējusi, bet tikai par to dzirdējusi. Arī citas 1943. gada ekspedīcijā iztaujātās teicējas mutes autu nav lietojušas. Jādomā, ka 19.gs. pēdējā ceturksnī tas vairs nav izmantots kā galvas sējuma veids. Ikdienā sievas un meitas sējušas pašaustus zilibalti rūtainus linu lakatiņus.

Pie lībiešu goda tērpa vēl piederējās smalks, balts pirkta auduma priekšauts.

19.gs. lībiešu rotaslietām saktas nav raksturīgas. Tās nav redzamas ne tērpu zīmējumos, ne arī atrastas ekspedīcijās. Parastākās sieviešu rotas bijušas dažāda materiāla krelles.

Pie goda tērpa velkamās zeķes lībiešu sievietes adīja gludā labiskā adījumā no baltiem linu vai kokvilnas diegiem. Ziemai domātās vilnas zeķes adīja košākas — svītrainas vai ar šķērsvirzienā kārtotām joslām. Vīriešu zeķes parasti bija vienkrāsainas — pelecīgos, brūnos toņos.

19.gs. beigās — 20.gs. sākumā lībiešu dūrainie cimdi adīti ļoti košās krāsās — vai nu viscaur vienādā pamatu klājošā rakstā, valni nodalot ar citas krāsas svītru — pārdari, vai arī valni adot atšķirīgu. Lībiešu adījumu rakstos izcila vieta ierādīta zvaigznei — auseklītim. Bet kā stāsta teicējas, tad uz baznīcu ejot, sievietes vilkušas baltus pirkstainis cimdus caurumotā adījumā.

Latvijas Vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļā glabājas lībiešu vīrieša tērps no 19.gs. 2. puses, kāds tas ir redzams F.Kruzes zīmējumā.

Lībiešu vieriešu krekli bijuši tunikveida, ar paplatu atlokāmu apkakli un virsū šūtu uzpleci. Apkakli sasēja ar diegu saitītēm. Ap kaklu dažreiz tika siets lentveidā salocīts lakatiņš. Teicēja M.Matisone stāstījusi, ka vīriešu kreklus šuvuši no viena audekla gabala garumā līdz ceļiem. Tiem bijusi atlokāma apkakle un garas piedurknes ar aprocēm. Goda krekliem apkakle un aproces rotātas ar nelielu izšuvumu, ko saukuši par "muštaku". No lībiešu vīriešu krekliem Latvijas Vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļā glabājas viens vienīgs krekls no Dundagas. Maziem zēniem šuva "jērkājiņ" kreklus, kam bija taisnas piedurknes bez aprocēm un stāva, šaura apkaklīte. Puikas vienā kreklā staigājuši līdz pat sešu gadu vecumam, tikai tad dabūjuši sev bikses.

Lībiešu vīrieši 19.gs. vidū pārsvarā valkājuši īsos svarkus (lībv. am ) melnā, tumši zilā, tumši pelēkā vai baltā krāsā. Mazāk izplatīti bijuši garie svārki (līb. oron ), kas vilkti virs īsajiem kā mētelis. Tie valkāti kā āra apģērbs, bijuši plati, bez pogām un saturēti, apsienot ap vidu pītu jostu. Teicēja M.Matisone atceras, ka vīriešu svārkiem bijusi iecienīta "poda zilā krāsa".

Bikses (līb. bikšod ) šuva paīsas, garumā līdz ceļiem, bet kājās vilka vienkrāsainas zeķes, kuras zem ceļiem apsēja ar krāsainām prievītēm — ūzbantēm, kā tas parādīts F.Kruzes un A.G.V.Pecolda zīmējumos. Šie zīmējumi rāda, ka vīrieši galvā lika augstas platmales tipa cepures, ko apņēma ar sarkanu zīda lenti, vai arī tajā laikā modē nākušās naga cepures.

Izplatītākie apavi kā vīriešiem tā sievietēm bijušas pastalas (līb. pastāld ), darbā — vīzes (līb. vīzod ), ko paši pina no kārklu vai kadiķu lūkiem. Vasarā un ikdienā ļaudis staigāja basām kājām, bet kurpes un zābaki vilkti tikai godu reizēs un bijuši ne katram.

Ziemā kā vīrieši, tā sievietes valkājuši aitādas kažokus ar vilnu uz iekšpusi. Tiem bijis divējāds garums: īsākie līdz ceļiem, garākie — zem ceļiem. Vīrieši galvā likuši aitādas cepures, bet sievietes sējušas austus vilnas lakatus, stūrus krustojot priekšā un sasienot aizmugurē.

Lībiešu tautastērpos izpaužas vairākas līdzīgas iezīmes ar igauņu un zviedru tautas apģērbu, kas liecina par ilgstošiem sakariem Baltijas jūras krastos dzīvojošo tautu starpā. Lībiešu tērpiem raksturīgās brunču apakšamalā uzšūtās lentes izplatītas Rietumigaunijā un Igaunijas salās, kā arī zviedru tautas apģērbos Gotlandes salā, Skonē un vēl citviet Zviedrijā. Gan lībiešiem, gan igauņiem un zviedriem raksturīga pirkto rūpnieciski ražoto lakatu segšana uz pleciem virs ņiebura, lakata stūrus aizbāžot priekšā vai nu aiz ņiebura izgriezuma malas, vai aiz jostas, kā arī priekšautu siešana pie goda tērpa, pusgarās bikses vīriešiem un vēl citas pazīmes. Lībiešu sieviešu cepuru piegriezums un rotājums pakauša daļā izplatīts dažos apvidos Zviedrijā un Borholmas salā. Kopējās pazīmes lībiešu un igauņu un zviedru tautu apģērbā radušās gan tiešo sakaru rezultātā, gan arī saistībā ar Baltijas somu tautu — igauņu un lībiešu — etnisko radniecību. Jāatzīmē, ka Kurzemes piejūras novadu latviešu apģērbā savstarpējās ietekmes ar igauņu un zviedru tautastērpiem konstatētas mazāk. Acīmredzot lībiešiem kā zvejniekiem un jūrniekiem sakari pa jūras ceļiem ar kaimiņu tautām veidojās ciešāk nekā latviešu zemniekiem.

Lai arī Latvijas Vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļā glabājas skaitliski neliela 19.gs. Vidzemes un Kurzemes lībiešu apģērbu kolekcija, taču to papildinot ar informāciju no etnogrāfijas nodaļas rokrakstu, zīmējumu un fotomateriālu kolekcijas pietiekoši zinātniski precīzi var veikt šo apģērbu rekonstrukciju.

............................................................

Referāts zinātniskajā konferencē "Lībieši un viņu tradicionālais tērps", Rīgā, 1998. gada 30. jūnijā

Andris

Jaunas sievas portrets

Līziņa

Mārtiņš Dreimans un Mārtiņš Mehrmans

Indriķis Mehrmans un Ieva Krūmiņa

Zīmējumi: Helēna Brigene

XI gs. zēna un sievietes apģērba rekonstrukcija. Salaspils Laukskola un Doles Rauši. L.Treijas un E.Krastenbergas zīmējumi.

Dr. habil. hist Anna Zariņa:

Lībiešu cilme un senais tērps

Jautājums par lībiešu izcelsmi sākts risināt jau XIX gs. otrajā pusē, par to izteikti dažādi uzskati. Pēc rakstītām ziņām un arheoloģiskā materiāla X – XIII gs. nodalāmi pieci lībiešu novadi: Ziemeļkurzeme, Daugavas novads, Turaida (Gaujas lībieši), Metsepole un Idumeja. Par Ziemeļkurzemes lībiešu cilmes nepārtrauktu attīstību liecina tur konstatētais arheoloģiskais materiāls un to vietējā cilme šaubas nerada. Viņu priekštečus var saistīti ar Baltijas somu iedzīvotājiem, kas agrājā un vidējā dzelzs laikmetā mirušos apbedīja akmens krāvumu kapos, kuru izmantošana turpinājās līdz pat XI gs., un vēlāk veidojās citi lībiešiem raksturīgie kapu veidi — gan uzkalniņu, gan līdzenie kapulauki. Vidzemes lībiešu izcelsmes izpratni apgrūtina fakts, ka pirms lībiešiem (pirms X gs.) šajās teritorijās nav senāku somiskas cilmes senlietu (izņemot Metsepoli, kas bijusi reti apdzīvota un par kuru maz pētījumu), kā arī ļoti spējais lībiešu uzplaukums X — XII gs., kas īpaši attiecināms uz Daugavas un Gaujas lībiešiem. Pēdējos 20—30 gados Daugavas lībiešu teritorijā iegūtais bagātīgais materiāls vēl nav pieteikami vispusīgi izvērtēts. Tā detalizēta analīze varētu dot skaidrojumu daudzos lībiešu vēstures jautājumos,arī etniskajā vēsturē, par kuru līdzšinējie viedokļi ir atšķirīgi. Piemēram — igauņu arheologi H.Moora un E.Tenisons uzskata, ka pamatu lībiešu kultūrai Vidzemē veidoja somiskās akmeņu krāvumu kultūras pēcteči, bet trūkstot arheoloģiskā materiāla pamatojumam, pieļauj, ka daļēji to varēja pārstāvēt ieceļotāji no Kurzemes. Latviešu arheologi E. Šturms, E.Šnore, Ē.Mugurēvičs lībiešu parādīšanos Rietumvidzemē izskaidro ar ierašanos no to agrākajām dzīvesvietām Ziemeļkurzemē. Nav izslēdzama arī vietējo Ziemeļvidzemes somisko iedzīvotāju klātbūtne. Izteikti arī citi uzskati.

Ieskatoties pēdējos gadu desmitos iegūtajā Daugavas lībiešu arheoloģiskajā materiālā, redzams, ka te vispirms, sākot ar X gs. parādās kultūras impulsi no Kurzemes lībiešiem un pirmie kontakti ar zemgaļiem. Doles salā iegūtais materiāls devis iespēju E.Šnorei tuvāk noteikt Kurzemes lībiešu izceļošanas vietu — gan no Kurzemes rietumu piekrastes, kur jau bijusi saskare ar vikingu laiku skandināvu kultūru —, gan no arvien vēl lībiskā Ziemeļaustrumkurzemes lībiskā apgabala Talsu un Tukuma novados. Protams, nav izslēdzama arī vietējo Ziemeļvidzemes somisko iedzīvotāju klātbūtne.

Gaujas lejastecē lībieši konstatējami ap 100 gadus vēlāk nekā pie Daugavas — tikai kopš XI gs. otrās puses un to arheoloģiskais materiāls liecina par tiešiem ekonomiskiem un kultūras sakariem starp Daugavas un Gaujas lībiešiem.

Būtiskus norādījumus lībiešu etniskās vēstures jautājumā var dot arī citu zinātnes nozaru pētījumu atziņas, piemēram — X — XI gs. Daugavas lībiešu odontoloģiskajā materiālā R.Grāvere konstatējusi skandināviskas cilmes klātbūtni, kas norāda, ka sākotnēji Daugavas lībiešos bijuši pārstāvēti arī skandināviskas cilmes iedzīvotāji. Šo viedokli pastiprina lībiešu X — XI gs. kultūrā, īpaši rotās, vērojamās skandināviskās ietekmes. Jaunus atklājumus vēl sniegs sīkāka bioķīmiskā lībiešu kapulauku antropoloģiskā materiāla analīze.

Gan Gaujas, gan Daugavas lībiešu XII gs. arheoloģiskajā materiālā — rotās un apģērbā — konstatējamā lībiešu saskarsme ar radniecīgām Novgorodas apgabala somu ciltīm — karēļiem, votiem.

XII gs., īpaši tā otrajā pusē, daudzas līdz tam lībiskās apbedījumu vietas tiek pamestas, kaut gan apdzīvotība ciemos turpinās. Tas saistās galvenokārt ar vācu krustnešu ekspansiju, no kuras vispirms cieta Daugavas lībieši. Turpmākajos gadsimtos, veidojoties latviešu tautībai, notika strauja, īpaši Daugavas lībiešu asimilācija, ienesot tajā arī daļu sava kultūras mantojuma. Taču pamatos savdabīgā lībiešu kultūra, kuras ziedu laiki bija XI — XII gs., līdz mūsdienām nav aizsniegusies un par to var spriest tikai pēc arheologu atradumiem.

Viena no etniski raksturīgākajām tā laika lībiešu kultūras liecībām ir apģērbs un rotas. Apģērba fragmenti, salīdzinājumā ar citām arheologu atrastajām senlietām, saglabājušies tikai retos, īpaši labvēlīgos apstākļos — konservējošā vidē. Lībiešu X — XII gs. kapulaukos, pateicoties bagātajai bronzas rotu kultūrai, kā arī apbedīšanas tradīcijām — mirušos apglabāja galvenokārt nesadedzinātus — šādi apstākļi bija, un izrakumos no šā laika posma iegūts samērā daudz apģērba fragmentu. Būtiska konservējoša loma bija audumā iestrādātajiem sīkajiem bronzas rotājuma elementiem, ko tolaik plaši izmantoja gan baltu ciltis, gan lībieši.

Atsevišķi jautājumi par muzeju fondos uzkrāto apģērbu materiālu pētīti un publicēti vairāku autoru rakstos (E.Ķivulis 1911., V.Ginters 1936., u.c.). Ietverot arī pēdējos gadu desmitos iegūtos samērā plašos lībiešu apģērba materiālus, tie sīkāk sistematizēti un analizēti A.Zariņas grāmatā "Lībiešu apģērbs X—XIII gs. (Rīgā 1988.g.). Pētījumu rezultātā iegūtas ziņas par izejmateriālu, tā kvalitāti, krāsu, no lielākajiem fragmentiem — arī par apģērba daļu veidu, no rotājumiem — par rotāšanas paņēmieniem un izmantoto materiālu. Konstatēts, ka apģērba darināšanai lietotais materiāls — vilna un lini —, kā arī darināšanas paņēmieni, atbilst plašā Ziemeļeiropas teritorijā šajā laikā sastopamajiem, piemēram, — dažādie pinumi, celu audumi (jostām). Rakstainās celu jostas lībiešiem sastopamas jau no XI gs. Audumi austi gan vienkārtņa, gan četrnīšu un kopš XI gs. — arī trīsnīšu iekārtojumā, lietojot arī līdzīgus rīkus — vertikālos aužamos stāvus. Konstatēti nevien vietējie, bet arī no Rietumeiropas ievesti augstas kvalitātes vilnas audumi.

Analizējot audumā iestrādāto rotājumu, konstatētas tikai lībiešiem raksturīgas vietējās etniskās īpatnības, tiklab pēc lietotajiem rotājuma elementiem un to formas (īsu spirālīšu posmi, stieples riņķīši, alvas rozetes, dzeltenās stikla zīlītes un slēgtā aplī no sloksnītes salocīti gredzentiņi, kas, atšķirībā no baltu cilšu audumos ielocītajiem, paredzēti uzvēršanai pavedienā), kā arī pēc rotāšanas paņēmieniem — lībiešiem raksturīgs ir rotājuma elementu vērums virknēs vai vērumā izveidots ornaments, kas piešūts audumam.

Šajā laikā Latvijas, tāpat kā citu Ziemeļeiropas iedzīvotāju apģērbā sastopamas primāras vai arī piegrieztas apģērba daļas. Primārajām izmantots tieši šai vajadzībai darināts attiecīga lieluma auduma gabals. Tā darinātas villaines, apmetņi, brunči, sietavas, galvas auti, matu lentas. Piegriežot darināti krekli, bikses, jakas un svārki.

Spriežot pēc atrastajiem nelielajiem kreklu fragmentiem, tie darināti gan no linu, gan vilnas auduma. Piegriezums gan vīriešiem, gan sievietēm un bērniem, tāpat kā senākajiem etnogrāfiskajiem krekliem bijis tunikveida ar piešūtām garām piedurknēm. Siltā laikā tas varēja būt vienīgais apģērbs.

To, kādi bijuši lībiešu brunči, norāda kapos atrasto rotadatu vai saktu pāra stāvoklis — ar tām pie pleciem bijušas saspraustas brunču auduma priekšpuses un aizmugures malas. Dažkārt pie saktu adatām vēl saglabājušās saspraužamās cilpas. Brunču auduma malas saliktas pamīšus, tie sakrokoti apjožot. Jau šajā laikā var konstatēt dažādus brunču variantus: ar piešūtu cita auduma augšdaļu, kā arī ar apakšdaļā iešūtām ielocēm. Pieļaujams, ka paralēli plecos saspraustajiem, ikdienā valkāti arī plaši izplatītie apliekamie brunči, kas sniedzās no jostas vietas uz leju.

Maz norādījumu iegūts par jakām, kas, šķiet, bijis parasts nerotāts ikdienas apģērbs. Šajā ziņā nozīmīgs ieguvums bija Laukskolas kapulaukā atrastā jaka ar rotātām priekšdaļas atvēruma apmalēm un apakšdaļu. Tai bija tunikveida piegriezums, garas piešūtas piedurknes, tā sniegusies gandrīz līdz ceļiem, liekais platums sakrokots ar apjozumu. Līdzīgs piegriezums konstatēts arī vīriešu un bērnu virsējam apģērbam.

Kapos atrastās villaines visbiežāk ir mirušajam pārsegtas, tikai retos gadījumos tās apliktas pleciem. To parupjajam vilnas audumam dažkārt vēl saskatāma tumšzilā krāsa. Villaiņu izmēri — 70–90 x 140–160 cm — konstatējami pēc apmaļu rotājuma. Galu rotājums ir vienkāršs: slīpi sakārtotu riņķīšu rinda, kuru satur pieaustā celaine. Malu rotājums daudzveidīgāks — ar uzšūtu rotājuma elementu rindām. Lielāks greznums panākts, pavairojot rindu skaitu. Greznākās villaines izceļas ar īpaši kuplu stūru rotājumu. Vēlāk — XII–XIII gs. — villaines rotā arī ar audumam piešūtiem spirālīšu ornamentiem.

Ar bronzas spirālornamentu rotāti priekšauti, kādi sastopami somu sievietēm, lībietēm konstatēti tikai vienā XII/XIII gs. apbedījumā. Tas radniecīgs karēļu tā laika priekšautu rotājumam.

Vainagi lībietēm nav raksturīgi. Par galvassegu izmantoja vilnas auduma galvasautus un lentas ar rotātām apmalēm. No kāju ietērpa visvairāk atrasts sietavu, kuru rotājums pauž lībietes tērpa savdabību. Visbiežāk tie ir savērtu spirālīšu posmi vai celainē ieaustu riņķīšu rinda, kas, uztīti sietavu tinumam, rotā kāju dažkārt līdz pat puslielam.

Lībiešu sievietēm ir daudz arī ar baltu ciltīm kopīgu rotu, piemēram, kaklariņķi, gan mazākā skaitā. Bagātīgi nēsātas stikla krelles, sastopamas arī Skandināvijā izplatītais kreļļu nēsāšanas veids — tās ievērtas īpašos turētājos. Tipiskas ir dobas ornamentētas aproces, pat līdz trim uz katras rokas, izplatīti spirālgredzeni. Visraksturīgākā un greznākā ir važiņu rota ar vairākām važiņu rindām un skandināviskas izcelsmes ovālo saktu pāri, kas reizē izmantots arī brunču saspraušanai. Šai rotai parasti pievienoti piekariņi — amuleti un nazis greznā makstī. Atzīmējams, ka rotu kompelkta sastāvs katrai valkātājai bijis atšķirīgs. Tas pats sakāms arī par apģērba daļu rotājumu.

Vīriešu apģērbam etnisko īpatnību ir mazāk, tajā vērojamas pazīmes, kas kopējas tā laika Eiropas modei. Ieviešas pogājami svārki, satopami brokāta galvassegu rotājumi, austrumu un skandināvu izcelsmes jostu apkalumi, varbūt pat gatavas ievestas jostas. Par etniskām īpatnībām uzskatāmi nedaudzie sietavu un svārku rotājumi.

Lībiešu kapulaukos iegūts pagaidām nozīmīgākais bērnu apģērba materiāls. Virs linu vai vilnas krekla gan zēni, gan meitenes valkājuši vilnas auduma svārkus. Tiem rotātas priekšdaļas iegriezuma apmales, dūrgali, arī apakšmala. Meitenēm svārki apjozti ar celu, zēniem — arī ar apkaltām ādas jostām, pie tām piekārts nazis ādas makstī. Šķiet, ka vismaz lielākajiem zēniem bijušas arī bikses (1.att). Apliekamie brunči ar važiņu rotu meitenēm nav konstatēti, tā bijusi pieaugušo sieviešu apģērba daļa. Bērni bieži rotāti ar piemērota lieluma kakla riņķiem, aprocēm, gredzeniem, kreļļu virknēm un piekariņiem — amuletiem.

Atrastajos vīriešu, sieviešu un bērnu ādas apavu fragmentos redzamas šuves, iegriezumi sisksniņām, kas norāda uz dziļiem detaļapaviem. Domājams, ka valkāti arī lūku apavi un pastalas. To saites dažkārt rotātas ar zvārguli vai sprirālīti.

Lībiešiem, tāpat kā baltu ciltīm Latvijas teritorijā, krāšņākās rotas un arī apģērba rotājums bijis XI — XII gs. Šajā laikā lībiešiem ir intensīvi tirdzniecības un kultūras sakari pa ūdensceļiem gan rietumu, gan austrumu virzienā. Tie bagātināja lībiešu kultūru. Pēc XIII gs. izzuda masīvās bronzas rotas, arī apģērba bronzas rotājums, līdz ar to mazinājās apģērba fragmentu saglabāšanās iespējas. Taču ar seno lībiešu apģērbu saistītās tradīcijas, īpaši senajos lībiešu apvidos, konstatējamas vēl XIX un XX gadsimtā.

 

Referāts zinātniskajā konferencē "Lībieši un viņu tradicionālais tērps" Rīgā 1998. gada 30. jūnijā

Valda Šuvcāne, dipl. hist.:

Lībiešu tautas godu kārta

Pirmais pasaules karš bija beidzies. Sekoja grūts saimnieciskās un sabiedriskās dzīves atjaunošanas periods. Tas nepagāja secen arī lībiešiem, kuri 1923.gada 2.aprīlī bija nodibinājuši sabiedrisko organizāciju "Līvõd īt" (Līvu savienība), kas sāka rosināt arī kultūras dzīvi. 20.gados pārsvaru ņēma materiālās rūpes, svētkiem bija maz laika. Dažkārt sarīkojumos tomēr bija jāpiedalās. Lībiešu koris 20.gadu vidū koncertēja Igaunijā un Ventspilī. Toreiz koristi bija tērpušies svētku apģērbos, bet tie nebija tautastērpi.

Pirmie tērpi 1933.gadā

Pirmie atjauninātie lībiešu tautastērpi tika gatavoti 30.gadu sākumā. Līvu savienība gatavojās atzīmēt šīs organizācijas desmit gadu pastāvēšanu. 1933.gada ziemā par Līvu savienības valdes priekšsēdētāju bija ievēlēts enerģiskais Košraga zvejnieks Didriķis Volganskis. Viņš bija nevien labs zvejnieks, bet arī saprātīgs un nenogurstošs lībiešu lietu organizētājs. Sapratis, ka sievietes ar savu tautastērpu šūšanu pašas tiks galā, D.Volganskis nolēma izveidot lībiešu vīriešu tautastērpu paraugus. Par šo darbošanos savās atmiņās stāstīja mazirbnieks Rūdolfs Ermanbriks:

— Pie mana tēva, skrodera Eduarda Ermanbrika atnāca Didriķis Volganskis un teica, ka jāšuj lībiešu tautastērpi. Bet kādi? Nu tādi, kādus redzējuši "sāmiešiem". Kad sāka atcerēties un domāt, tad iznāca, ka sāmiešu vīriešiem nekādi sevišķie tautastērpi nav bijuši. Sāka paši gudrot. Vīriešu tērpu krāsai vajadzētu būt kā jūrai, kā miglainai jūrai. Kad krāsoja un kodināja mīzalās, tad krāsa arī izdevās tāda zilganīgi pelēka — kā jūra miglā. Kāpēc šuva īsas bikses? Sprieda tā: kad iet jūrā, tad, jau ar garām biksēm nevar. Tā izlēma taisīt pusīsas bikses.

Līvu savienības 10 gadu jubilejas svētki notika Mazirbes Tomu mājās 1933.gada 2.jūlijā. Tajos piedalījās daudz viesu. Svētkus atklāja D.Volganskis, tērpies lībiešu tautastērpā. Laikrakstā "Ventas Balss" rakstīts, ka šis apģērbs bijis darināts no pašaustas gaišzaļi krāsotas drānas, šūdināts ar roku, bet kņopju vietām tam bijuši koka sprungulīši. Vīriešu tautastērpu toreiz uzšuva arī otrs Līvu savienības valdes loceklis Alfreds Dembergs. Tērpi līdz mūsdienām nav saglabājušies, bet tie redzami fotogrāfijās.

Kādi bija šie vīriešu tautastērpi?

Vīriešu bikses bija pusīsas, zem ceļiem. Vienkrāsainās pusīsās zeķes bija līdz ceļiem, zeķu augšgaliem bija virsū bikses, ap to galiem apsietas prievītes. Jaka bija ar apkakli, līdz augšai aizpogāta ar sešām garenām pogām ("sprungulīšiem"). Pa divi pogām bija arī katrai jakas aprocei. Veste bija bez izgriezuma ar piecām pogām. Galvā melna platmale, kājās speciāli pagatavoti viegli apavi.

A.Dembergs bija tērpies garā mēteļveidīgā svārkā, kas ir līdzīgs somu vēsturnieka Valina — Voionmā (pseidonīms Veine Alho) 1891.gadā publicētajā grāmatas attēlā par lībiešiem. Dembergs apsējis ap kaklu raibu lakatiņu un arī uzlicis melnu platmali. Kājās pusgaras zeķes un speciāli pagatavoti apavi — tāpat kā D.Volganskim.

Nav ziņu, ka toreiz šādus lībiešu tautastērpus būtu šuvuši arī citi lībiešu vīrieši. Tie neieviesās arī nākamajos gadu desmitos, jo galvenokārt bija iebildumi pret pusīsajām biksēm. Arī pats D.Volganskis tērpu uzvilka reti. 1935.gada 6.augustā kopā ar Lielirbes kori ciemodamies Sāmsalā Līvu savienības vadītājs bija tērpies uzvalkā, bet koristes gan bija sev uzšuvušas tautastērpus.

Sieviešu tautastērpi bija vienkārši

1933.gada lībiešu svētkos arī sievietes bija redzamas atjauninātajos tautastērpos. Brunčus viena otra bija dabūjusi no mātes vai vecmāmiņas, bet bija arī tolaik austi brunči. Tie bija austi vertikālās svītrās, kur varēja vērot pamatā dažādus sarkanīgus toņus ar sīkākām zaļām, zilām, melnām, dzeltenām svītriņām. Vēlāk koriem auda brunčus, kur bija vairāk melno un violeto toņu. Trīsdesmito gadu brunču apakšmalās nav košo zīda lentu, kādas parādījās vēlāk darinātajos tērpos. Brunču garums bija mazliet virs potītēm. Minētā perioda sieviešu tautastērpi redzami 1933. un 1934.gada attēlos. Kopā ar Līvu savienības valdes vīriem tautastērpā nofotogrāfējās lībiešu jaunava Alīse Gūtmane, kas mācījās Jelgavas skolotāju institūtā. Tērps ir vienkāršs: gareniski strīpoti brunči, balta blūze bez apkakles, rotāta ar košu lentīti priekšā, melns ņieburs, balts priekšauts ar mežģīni apakšmalā, zem zoda sasieta gaiša aube, baltas zeķes un zemes kurpes. Nav nekādu rotu. Rotaslietu trūkumu var izskaidrot ar toreizējo nabadzību.

Citā attēlā redzamas vairākas lībietes. Visām galvās aubes ar krāšņi izrotātu pakauša daļu. Rotājums no zīda lentītēm, podziņām, pērlītēm, brokāta gabaliņiem bija atkarīgs no gatavotājas rocības un prasmes. Aubes pamatne bija gaišā krāsā (redzama gan viena tumšas krāsas galvassega). Tradicionāli aubes varēja nēsāt tikai precētas sievas, bet lībiešu jaunavām īpašu galvassegu nebija, tāpēc tolaik arī viņas rotājās ar aubēm. Ir gan attēls, kur Lielirbes lībiete ap galvu apsējusi prievīti. Lakatus virs aubēm tolaik sēja tikai retas lībietes, piemēram, abas Košraga Dīķu meitas, kas bija krietni gara auguma un tāpēc izcēlās starp citām.

Trīsdesmitajos gados lībietes vairs kāzās nelika krāšņos brūtes kroņus. Lībiešu tautastērpā ar brūtes kroni galvā gan ir nofotogrāfējusies Rozālija Dziadkovska (dzim. Ranne Vaidē), kura bija precējusies un dzīvoja Rīgā. Rozālija pie sava tautastērpa valkāja baltas krelles.

Dažas lībietes tautastērpam uzsedza nelielus krāsainus lakatiņus. Svētki notika vasarā, tāpēc lielāki košie lakati nebija nepieciešami. Tādi gan varēja būt tikai tām lībietēm, kuru vīri vai dēli, būdami kuģinieki, šos krāšņos lakatus bija atveduši. Gandrīz visās lībiešu ģimenēs bija lielas, bārkšainas vilnas villaines — galvenokārti pelēkmelni rūtotas. Auduma raksts bija līdzīgs košo segu rakstiem, bet pašas villaines nebija krāsainas. Vēsākā laikā tās derēja mēteļu vietā. Bija arī tumšas, līdz augšai aizpogātas, virsjakas, bet tās nevarētu uzskatīt par tautastērpa sastāvdaļu, jo tika valkātas ikdienā. Tautastērps tolaik bija goda tērps.

Nav ziņu par to, ka būtu adītas speciālas zeķes pie tautastērpiem. Arī apavus valkāja tādus, kādi katrai bija.

Tātad: trīsdesmito gadu atjauninātie lībiešu sieviešu tautastērpi bija vienkārši, bet pamatā tie atspoguļoja 19. gadsimta tradīcijas.

Vīriešu tērpi tika izgatavoti speciāli, tos var novērtēt kā paraugu, jo tie bija tikai pāris lībiešu patriotiem.

Rotātie lībiešu sieviešu tautastērpi 40.gados

No 1941. līdz 1945.gadam atkal plosījās pasaules karš, kas lielu postu nodarīja lībiešiem un viņu ciemiem. Mītnes bija izpostītas, jaunie ļaudis bija devušies pāri jūrai trimdā, daudzi jauni vīrieši bija palikuši kara laukos. Nebija pasargāti no nelaimes arī tie, kuriem laimējās atgriezties — lielāko daļu no viņiem arestēja un izsūtīja uz Krievijas ziemeļiem, kur necilvēcīgo apstākļu dēļ daudzi no izsūtītajiem nepārnāca. Tie, kuri lībiešu ciemos palika, turpināja savu dzīvi.

Lībiešu sieviešu tautastērpa tālāka attīstība saistīta ar Mazirbi, ar toreizējā Mazirbes pamatskolas skolotāja un direktora Rūdolfa Ermanbrika un viņa sievas Mirdzas (dzim. Reinvalde) aktivitātēm. Mirza bija beigusi Ventspils arodskolu un 30.gados uzšuvusi sev tautastērpu. Pēc kara Rūdolfs Ermanbriks noorganizēja Mazirbē sieviešu kori, ar kuru piedalījās 1948.gada dziesmu svētkos Rīgā. Koris bija labi sagatavots, skaisti apģērbts, un tas guva atzinību 1948. un 1950.gada dziesmu svētkos. Par sava un koristu tautastērpu tapšanu Mirdza stāsta:

— Skolas laikā katrai skolniecei bija jāuzšuj tautastērps. Nolēmu uzšūt lībiešu tērpu. Lindraku strīpu krāsas noskatījos no savas vecāsmātes, blūzes apkakli un jostu — no Jaunaņņu Ķērstes. Metāla daļu atliekas bija kapos, ko tolaik atrada Mazirbē pie manu vecāku Grabu mājām. Pēc kara šādus tērpus uzšuva arī Mazirbes koristes. Mums bija 1948.gada fotogrāfija kopā ar dažādām atsauksmēm par kori, to skaitā bija arī Aleksandra Čaka atsauksme. Mēs šos materiālus vieglprātīgi atdevām diplomdarba izstrādāšanai kādai kultūrizglītības tehnikuma audzēknei, noticot, ka viņa šos unikālos materiālus atdos, pat viņas uzvārdu nepierakstījām. Tā esam tos pazaudējuši.

Fotogrāfija no 1948.gada dziesmu svētku gājiena tomēr ir saglabājusies. Tajā redzamas astoņas dziedātājas tautastērpos ar metāla važu rotām. Ap vidu josta — prievīte, brunču apakšmala greznota ar vienu vai vairākām krāsainām lentām. Divām koristēm galvā ir aubes, vienai ziedu vainadziņš.

Rūdolfs Ermanbriks 50.gados sāka vadīt Kolkas sieviešu kori, kura dziedātājas arī sev izgatavoja līdzīgu lībiešu tautastērpu. Pirms tērpa pagatavošanas Mirdza Reinvalde uzzīmēja tērpu ar visām tā detaļām. Brunču raksts bija tumši strīpots, ņieburs bija melns. Balta linu blūze bija ar apkakli, ap kuru balto darbu izšuvumā bija veidoti rindotie loki, tādi bija arī ap aprocēm. Uzplecis bija rotāts ar četru rindu nepārtrauktajiem atpakaļdūrieniem. Divgabalu aube bija ar greznu muguras daļu. Autore bija šo daļu greznojusi ar piecām rozetēm, kas bija sakārtotas tā, lai lielākā rozete būtu vidū, bet četras mazākas stūros, ap rozetēm vēl bija lentīšu un dažāda formāta krāsainu stikla krellīšu rotājumi. Ap aubes malu bija balta mežģīne. Austā josta bija 21 mm plata un 230 cm gara ar rakstu baltā, košnilla (rozā) un zilā krāsā.

Važiņu rota bija zīmēta pēc arheoloģiskajos izrakumos atrasto rotu parauga. Plecu priekšpusē piestiprinātājos četrstūra važu turētājos bija iestiprināta garena caurumota plāksnīte, no kuras pāri krūtīm stiepās 6 — 8 metāla ķēdītes. Kolkas koristes atceras, ka piecdesmitajos gados metāla rotas darinātas turpat Kolkas darbnīcās. Mirdza uzzīmēja arī galvas rotas paraugu — pītu metāla stiepļu vainadziņu.

Tērpa autore Mirdza Ermanbrika pašas atveidotajā un uzšūtajā lībiešu tautastērpā tagad atdusas smilšu kalniņā, bet viņas ierosmē papildinātie lībiešu tautastērpi savu gājumu turpina. Var jau teikt, ka 19. gadsimta tautastērpiem nedrīkst pievienot rotas pēc arheoloģisko izrakumu parauga, bet tad lībiešu unikālie tērpi zaudētu savu vienreizējo krāšņumu, kas īpaši izceļas dziesmu un deju svētku laikā. Ar aizliegumu nekas labs nebūs panākams. Katra sieviete atradīs iespēju tautastērpu papildināt ar kādu rotājumu. Būtu labi, ja tas nenonāktu pretrunās ar tērpa valkāšanas tradīcijām.

Apskatāmajā periodā atjauninātajam lībiešu tautastērpam kā galvassegas sastāvdaļu nelika mundoku (baltu lakatu zem zoda, kas tika īpaši piestiprināts galvas vidus daļā). Neredzu pamata mundoka valkāšanai mūsdienās pie tautastērpa. Somu etnogrāfs A.O.Heikels raksta, ka 13. gadsimtā Viduseiropā sievietēm bijis paradums muti un vaigus apsegt ar mutes autu (Mundtuch) , bet dažas lībietes šo paradumu demonstrējušas vēl 19. gadsimta beigās; varot uzskatīt, ka tā ir palieka no katoļu mūķeņu paražām. Mundoku nekad neesot nesājušas neprecētas meitas. Sarunā ar zviedru pētnieci Lenu Gustafsoni uzzināju, ka 19. gadsimtā mundoku sējušas atraitnes, bet ne precētas sievas. Mūsdienās Zviedrijā neviena pie tautastērpa vairs mundoku nesienot.

Lībiešu atjauninātie tautastērpi kā goda tērpi ir cienīgi nostājušies blakus latviešu tērpiem un turpina krāšņot mūsu zemes kultūru.

Lībiešu līgava Rozālija Ranne — Dziadkovska.

 

Referāts zinātniskajā konferencē "Lībieši un viņu tradicionālais tērps" Rīgā 1998.gada 30.jūnijā

Rete Piri ( Reet Piiri ),

Igauņu tautas muzeja zinātniskā līdzstrādniece:

Arī pie mums — lībiešu pēdas

Igauņu tautas muzejs ir dibināts 1909.gadā. Par pašu svarīgāko muzeja darbības programmā uzskatīja zūdošās tautas kultūras saglabāšanu. Muzejs koncentrējās uz igauņu materiālu vākšanu, bet, jau pirmo darbības gadu pārskatus lasot, kļūst redzams, ka ir sākts domāt arī par radniecīgo tautu materiālu vākšanu un glabāšanu.

1998.gada sākumā Igauņu tautas muzejā glabājas 539 lībiešu etnogrāfiskie priekšmeti. Pavisam muzejā ir apmēram 110 000 priekšmetu, no tiem somugru priekšmetu — ap 9600.

Pirmais lībiešu priekšmets Igauņu tautas muzejā nokļuva 1913. gadā, kad kāds J.Luks ( Luck ) uzdāvināja muzejam lībiešu jostu. 1917.gadā muzejs nopirka Pēterburgā dzīvojošā arhitekta Johannesa Gālenbeka ( Johannes Gahlenbäck ) lielo kolekciju, kurā bija galvenokārt igauņu priekšmeti, bet daži priekšmeti arī no citām tautām, starp tiem — arī viena lībiešu josta. Līdz ar to ilgu laiku Igauņu tautas muzeja somugru tautu kolekcijā bija tikai atsevišķi nejauši priekšmeti no lībiešiem.

Somugru fondi sistemātiski sāka augt divdesmitajos gados. 1922.gadā par ITM direktoru uzaicināja somu etnologu Ilmari Manninenu ( Ilmari Manninen ), kurš izvirzīja muzejam plašākus mērķus — līdztekus igauņiem pētīt arī radu tautas. Manninena prasmīgais organizatora darbs un valsts dotais materiālais atbalsts ļāva ķerties pie tā realizēšanas. Vākšanas darbā iesaistīja ne tikai muzeja darbiniekus, bet arī radniecīgo zinātnes nozaru pārstāvjus un interesentus. Vākšanas darbu sāka pie Narvas upes austrumu krastā (mūsdienās Pēterburgas apgabals) dzīvojošajiem pareizticīgajiem votiem un ižoriem, un muzejā nonāca priekšmeti, kas līdz mūsdienām kļuvuši jau unikāli, no tautām, kas tagad, pēc deportācijām un kariem, ir mērojamas dažos desmitos cilvēku.

1923.gadā materiālu vākšanu sāka pie lībiešiem, un to darīja lībiešu tautas reliģijas un folkloras pētnieks Oskars Loritss. Pie lībiešiem viņš brauca daudz reižu, un līdztekus materiāla vākšanai par savu tēmu viņš līdzi atveda arī dažādus priekšmetus. 1924.gadā viņš Igauņu tautas muzejam nodeva 86 priekšmetus. Vaides ciemā viņš bija dabūjis sievas mici, zeķes, jostu; no Pitraga ciema — baltu villaini, zeķes, cimdus, gareniski strīpainus brunčus; no Košraga ciema — zeķes, prievītes, strīpainus brunčus, sievas mici. Oskars Loritss bija pie lībiešiem arī 1925.gadā, šoreiz atvezdams 34 priekšmetus, starp tiem trīs pārus zeķu, tumšzilas līgavaiņa zeķes, sarkanbalti strīpainas līgavas zeķes, cimdus, septiņas rakstainas jostas, melnbalti rūtainu villdrānu ("kat"), priekšautu, līgavas kroni, mici, aubi; no Pitraga ciema — sieviešu un vīriešu kreklu, tumšzila vilnas auduma sieviešu jaku, vīriešu garos svārkus (kas diemžēl Otrā pasaules kara laikā pazuda). O.Loritsam bija izdevies atvest pilnu vīriešu apģērbu komplektu: svārkus, vesti, bikses, zeķes, prievītes.

Diemžēl O.Loritss nav pievērsis uzmanību priekšmetu leģendām: kurā laikā darināti, lietoti, kā, kur un kas tos lietojis. Tādēļ šos priekšmetus ir visai grūti izmantot kā pētniecības darbā, tā arī ekspozīcijas veidošanā. Muzeja direktors I.Manninens O.Loritsa vākumu pārskatā vērtē šādi: "Vākšanas darbu varēja veikt pašā pēdējā brīdī. Karā cietušajai, aplaupītajai lībiešu tautiņai senču mantojums pa lielākai daļai ir aizgājis bojā. Sevišķi grūti ir iegūt apģērbus."

Līdz 1927.gadam muzejā bija uzskaitīti 753 somugru tautu etnogrāfiskie priekšmeti. Tāds daudzums jau deva iespēju izveidot patstāvīgu ekspozīciju. 1928.gada beigās tā arī tika atklāta divās zālēs kā t.s. radu tautu nodaļa, kur bija izstādīti 545 priekšmeti un bija pārstāvētas visas radu tautas ar saviem eksponātiem.

1927.gadā materiālu vākšanu par lībiešu etnogrāfiju sāka Ferdinands Leinboks–Linnuss. Darbu viņš turpina 1928.gadā, vākdams materiālus savam nākamajam doktora darbam par meža dravniecību. Divu gadu laikā F.Linnuss bija pie lībiešiem apmēram septiņus mēnešus. Muzejam viņš nodeva 70 priekšmetus, piemēram, tautastērpa jostu un svītrota brunču auduma gabalu no Lielirbes ciema, bet no Pitraga ciema — linu auduma līgavas seģeni. Muzejam viņš nodeva arī 211 fotogrāfiju. 1928.gada vasarā F.Linnusam lībiešu krastā bija līdzi mākslinieks Arnolds Metuss, kas pagatavoja 250 zīmējumus (viens sētas plāns, 24 ēku pamatplāni, 31 ēkas griezums, 39 ēku frontāli vai sānu skati, 34 būvtehniskas detaļas, 79 priekšmeti, 38 priekšmetu detaļas un četri portreti).

Otrā pasaules kara laikā, 1943.gadā, pie lībiešiem bija prof. Dr. Gustavs Renks ( Ränk ), atvezdams līdzi piecus priekšmetus.

Otrā pasaules kara laikā gāja bojā Igauņu tautas muzeja ēka Rādi muižā, un vairums muzeja darbinieku emigrēja vai tika represēti. Pēckara gados fondu papildināšana atvirzījās otrā plānā, jo esošo fondu reevakuācija un sākotnēja sakārtošana muzejam piešķirtajā ēkā bija tie darbi, kas prasīja visu uzmanību. Muzejs nodarbojās tikai ar Igaunijas teritorijas etnogrāfisko materiālu. Šai laikā Tartu universitātes somugru valodu katedra turpināja nodarboties ar Baltijas jūras somugru tautu valodu un folkloras vākšanu ekspedīcijās. Folkloristi un valodnieki no savām ekspedīcijām pārveda arī priekšmetus un fotogrāfijas, ko viņi ziedoja muzejam. Tā lībiešu priekšmetus muzejam ir atvedis lībiešu valodas pētnieks profesors Eduards Vēri.

Kopš sešdesmitajiem gadiem muzeja plānos atkal ir ietverta nodarbošanās ar radu tautām. Pirmās ekspedīcijas dodas pie karēļiem, vepsiem, mordviešiem. Vēlāk pētniecības tēmas tiek paplašinātas līdz visām somugru tautām. 1967.gadā etnogrāfisko materiālu vākšanu lībiešu ciemos sāka Jiri Linnuss.

Vēlāk tie, kas dodas ekspedīcijās pie lībiešiem, arī ir tieši F.Leinboka–Linnusa dēls Jiri Linnuss un dēladēls Tanels Linnuss.Linnusi ir braukuši pie lībiešiem 1967. līdz 1979.gadam. Muzeja arhīvā par šiem braucieniem ir sīkas ekspedīcijas dienasgrāmatas, daudz fotogrāfiju, zīmējumu, taču savāktais etnogrāfiskais uzziņu materiāls diemžēl lielāko tiesu ir Linnusu ģimenes īpašumā.

Muzejā tiek glabāti pavisam 539 lībiešu priekšmeti. Šī kolekcija pēc sastāva ir ļoti daudzveidīga (vairāk par simtu dažādu priekšmetu veidu) un te ir paraugi no ļoti daudzām materiālajai kultūrai raksturīgām lietām. Tekstīliju ir 66, mājsaimniecības, darbarīku, ikdienas sadzīves priekšmetu — 242, dažādu darbarīku — 153, priekšmetu, kas attiecas uz iztikas iegūšanas veidiem, piemēram, zvejniecību, lauksaimniecību — 114, ar satiksmi saistītu priekšmetu — 11 (daļa priekšmetu ir svītrota no saraksta — galvenokārt 1952.g.).

Muzeja fotokolekcijā ir arī daudz fotogrāfiju par lībiešu krasta iedzīvotāju dzīvi. No gadsimta sākuma, 1904.gada, ir A.Landaua fotogrāfijas (57 cilvēku fotogrāfijas). Fotografējot mērķis ir bijis fiksēt lībiešu antropoloģiskās īpatnības. 1920.gadā izdarītās prof. Lauri Ketunena fotogrāfijas atspoguļo jūrmalnieku ikdienu. Lībiešus daudz fotografējis 1927. un 1928. gadā Ferdinands Linnuss. Viņa vadībā 1939.gadā studija "Eesti Kultuurfilm" uzņēma etnogrāfisku filmu "Dienas lībiešu krastā". Arī G.Renks no savām ekspedīcijām ir pārvedis fotogrāfijas par lībiešu dzīvi (136 fotogrāfijas). Pavisam Igauņu tautas muzeja fotogrāfiju fondos fotogrāfiju par lībiešiem ir 1280. Topogrāfiskajā kartotēkā tās ievietotas pa ciemiem.

Igauņu tautas muzeja attēlu kolekcijā ir pavisam 383 attēli. Pirmie šajā kolekcijā ir 1938.gadā muzejā nonākušie seši iespiestie attēli par lībiešiem. Pārējie ir jau uz vietas izdarītie oriģinālzīmējumi. Jiri Linnusa vadībā Ventspils un Talsu rajonā divas vasaras strādāja mākslinieks Mati Ruljands. 1968.gadā viņš nodeva muzejam 100 zīmējumu, 1969.gadā — 41 zīmējumu, 1970.gadā — 42 zīmējumus. Muzeja mākslinieks Lembits Leps 1976.gadā ir uzzīmējis 12 zīmējumus, Āre Kūss 1978.gadā — 42 zīmējumus. 1990.gadā Igaunijas Mākslas akadēmija (tolaik Tallinas Mākslas augstskola) muzejam nodeva 136 lapas ar zīmējumiem, kas uzzīmēti 1989.gada mācību ekspedīcijā. Zīmējumu lielāko daļu veido ēku pamatplāni, šķērsgriezumi utt. Fiksēti arī saimniecības priekšmeti.

Muzejā glabājas 11 ekspedīciju dienasgrāmatu, tie ir 1968.—1979.gadā Jiri un Tanela Linnusu pierakstītie novērojumi par ekspedīciju norisi, laika apstākļiem, ēdienu kā veikalos, tā ēdnīcās, par lībiešu ciemiem, cilvēkiem, pētnieku uzņemšanu, par materiālu vākšanas darba priekiem un bēdām utt. Ekspedīciju dienasgrāmatas lasīt vienmēr ir interesanti — tās objektīvi atspoguļo toreizējo brīdi un vēlāk var kļūt arī par labu avotu materiālu.

Vēlākos gados Igauņu tautas muzejs ekspedīcijas pie lībiešiem nav organizējis.

Ilgus gadus nav tikuši eksponēti arī lībiešu priekšmeti. Tā kā padomju laikā muzejam trūka telpu pastāvīgajai ekspozīcijai, tad paretam lībiešu priekšmeti bija izstādīti somugru tautu pagaidu ekspozīcijās. Pēdējo reizi lībiešu priekšmeti bija eksponēti folkloras festivāla "Baltica–1989" ietvaros Tallinā. Muzejs tur uzstājās ar lielu izstādi, kur bija pārstāvētas visas somugru tautas. Bez priekšmetiem bija izstādīti arī zīmējumi un fotogrāfijas. No lībiešu priekšmetiem bija izstādīti 90. Ekspozīciju par lībiešiem bija veidojis muzeja zinātniskais sekretārs Toivo Sika. Pēc šīs izstādes lībiešu priekšmeti nav bijuši eksponēti.

Darbs ar ITM esošo lībiešu materiālu nav bijis plašs. Uz tā pamata F.Linnuss paspēja publicēt kopsavilkumu par zvejniecību un vēžošanu Igauņu tautas muzeja 4. gadagrāmatā 1928.gadā. Jiri Linnuss savu ekspedīciju materiālus ir izmantojis rakstā "Par lībiešu dzīvojamo ēku un tās iekārtu", kas ir publicēts 1970.gadā iznākušajā krājumā "Par Baltijas jūras somugru tautas kultūru". Tanels Linnuss 1982.gadā krājumā "Baltijas jūras somgru tautu etnokultūras jautājumi" ir publicējis rakstu "Kurzemes lībiešu sociālā struktūra 20.gadsimta sākumā".

Pēc ilga laika no Igauņu tautas muzeja krātuvēm atkal ir izņemti lībiešu priekšmeti. Šoreiz tie ir atvesti tuvāk savām mājām — uz Rīgu. Blakus trim dažādu Igaunijas novadu tērpiem un pavisam tālu radu — hantu un mariešu — tērpiem stāv arī manekeni lībiešu sievietes un vīrieša drēbēs.

Kā var redzēt no šiem eksponētajiem tērpiem, igauņu un lībiešu tērpā ir daudz līdzīga. Latvieši, lībieši un igauņi daudzus gadsimtus ir dzīvojuši vienotās administratīvi politiskajās vienībās, kur ir bijuši apmēram vienādi ģeogrāfiskie, vēsturiskie un sociāli ekonomiskie apstākļi. Kopīgi elementi ir igauņu, latviešu un lībiešu materiālajā kultūrā, arī apģērbā. Kopīgas senas tērpa sastāvdaļas ir tunikveida (t.i., bez plecu vīlēm) krekls, uz pleciem klājama villaine no taisnstūrveida auduma gabala, kā arī ap gurniem apņemtie apliekamie brunči. Arī vairākas vēlākas apģērba formas, piemēram, sievietēm gareniski strīpainie brunči, ņieburi un jakas, ieviesās visām trim tautām.

Apģērbam bija jāapmierina prasības, ko tam izvirzīja klimata, dzīves un darba apstākļi. Apģērbs veidojās atbilstoši iespējām, ko deva tautas saimnieciskā dzīve un tehniskās prasmes. Tērpu krāsu salikumos, rakstos un rotās parādās tautas estētiskie uzskati un mākslinieciskā meistarība. Vienlaikus apģērbs atspoguļo arī tos etniskos komponentus, no kā ir veidojusies tauta. Laika gaitā notikušajā attīstībā un pārmaiņās tautastērpus ietekmēja arī kaimiņu tērpi un augstāko kārtu modes apģērbs. Ārējās ietekmes tauta pielāgoja savām iespējām, paražām un gaumei.

 

* Referāts zinātniskajā konferencē "Lībieši un viņu tradicionālais tērps", Rīgā 1998.gada 30.jūnijā