Latvijas valsts un tās vīri

Latvijas virsniecība — grāmatā, vēstures ikdienā un vēstures liktensdienās

Augstāko virsnieku tālākie likteņi pēc valsts okupācijas 1940.gadā

Pēc 1940.gada 17.jūnija padomju iebrukuma Latvijas armijai netika dota pavēle pildīt uzdevumu, kuram tā tika gatavota divus gadu desmitus, — aizstāvēt savas valsts neatkarību. Baltijas valstis tika vardarbīgi, bez pretestības iekļautas PSRS sastāvā.

Reformas pašā okupācijas sākumā skāra arī Latvijas armiju. Uzskatāmi tās bija redzamas personālsastāva izmaiņās. Jau 1940.gad 21.jūnijā par kara ministru tika iecelts atvaļinātais ģenerālis R.Dambītis, bet par armijas komandieri — pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma atvaļinātais ģenerālis R.Kļaviņš. Drīz pēc tam armijas štāba priekšnieka amatā H.Rozenšteinu nomainīja M.Jeske. Armija tika dēvēta par "Tautas armiju", virsniekiem aizliedza nēsāt reprezentācijas nolūkiem domātos zobenus. 4.jūlijā visās karaspēka daļās kopumā ieviesa 76 politisko vadītāju un politisko darbinieku štata amatus, kuros parasti tika iecelti bijušie komunistiski noskaņotie ierindas kareivji vai instruktori. Atkarībā no amata viņi nēsāja virsnieku zīmotnes (piemēram, armijas politiskajam vadītājam, rezerves leitnantam sociāldemokrātam B.Kalniņam bija ģenerāļa zīmotnes) (..). Bez tam no Armijas štāba Audzināšanas daļas izveidotajā Kultūras un propagandas pārvaldē (tās priekšnieks bija jau minētais B.Kalniņš ar divīzijas komandiera tiesībām un disciplināro varu) pulkveža–leitnanta pakāpē tika ieskaitīts no PSRS iebraukušais Iekšlietu tautas komisariāta majors E.Kerre.

Jau 1940.gada vasarā sākās jaunajai varai nevēlamo virsnieku atvaļināšana no dienesta. Kopumā no 21.jūnija līdz 10.augustam tika atvaļināi 55 virsnieki. Nespēdams noraudzīties Latvijas valsts iznīcināšanā, jau 21.jūnijā pašnāvību izdarīja Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis L.Bolšteins, un 24.jūlijā, pienākuma apziņas vadīts, nevēlēdamies izpaust padomju iestādēm Latvijas militārās izlūkošanas ziņas un būdams informēts par šo iestāžu "darba" metodēm, viņam sekoja Armijas štāba Informācijas daļas priekšnieks pulkvedis F.Celmiņš. Sākās pastiprināta palikušo virsnieku "lojalitātes" pārbaude, bet augustā PSRS aizsardzības tautas komisārs izdeva pavēli par teritoriālā strēlnieku korpusa izveidi uz Latvijas armijas bāzes. Sarkanās armijas 24.teritoriālajā strēlnieku korpusa izveidošanas priekšvakarā — 1940.gada 1.septembrī — Latvijas tautas armijā bija 2193 virsnieki (to skaitā 21 ģenerālis), 4924 instruktori un 17 521 kareivis (kopā 24 638 karavīri), bet korpusā bija paredzēts ieskaitīt tikai 16 000 cilvēku. Līdz ar to tika atvaļināti vēl apmēram 820 virsnieki. (..)

Vienlaikus ar atvaļināšanu aizsākās arī virsnieku apcietināšana, kas turpinājās visu padomju varas periodu. Apcietināti tika gan rezerves virsnieki, gan tikko atvaļinātie virsnieki, daudzos gadījumos arī vēl dienestā esošās militārpersonas, tikai pēc tam izdodot pavēli par viņu atvaļināšanu. Daudziem no apcietinātajiem jau Latvijā tika izpildīts piespriestais nāvessods (vācu okupācijas laikā tika atrastas 52 virsnieku mirstīgās atliekas), pārējie tika izvesti uz ieslodzījuma vietām Krievijā. Īpaši represijas pastiprinājās pēc Latvijas armijas pārveidošanas par 24.teritoriālo strēlnieku korpusu, bet savu kulmināciju sasniedza masu deportāciju dienā — 1941.gada 14.jūnijā. Karaspēka vasaras nometnē Gulbenes poligonā (Litenē un Ostroviešos), kā arī Mangaļsalā tika apcietināti vairāki simti latviešu visnieku, kas tika izvesti uz Noriļskas soda nometnēm. Turpat nokļuva arī gandrīz visi no 12.līdz 14.jūnijam uz mācībām Maskavā nosūtītie augstākie korpusa virsnieki, kuri tika apcietināti, kad sākās Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai (korpusa komandieris ģenerālleitnants R.Kļaviņš un vēl daži virsnieki gan tika tiesāti un nošauti turpat Maskavā). Vairāki virsnieki, kuri aresta brīdī nometnē izrādīja pretošanos, tika uz vietas nošauti (kapteiņi M.Linmeiers, A.Lulla, P.Ozols u.c.). Noriļskā no 562 (pēc citām ziņām 564) izvestajiem latviešu virsniekiem apmēram 80 tika izpildīts nāvessods, pārējiem — piespriesti lieli ieslodzījuma termiņi. Daudzi neizturēja necilvēcīgo nometņu režīmu un gāja bojā jau pirmajā — 1941.gada — ziemā, daudzi — vēlāk. 50.gadu beigās Latvijā atgriezās tikai nepilni astoņi desmiti no Noriļskas nometnes ieslodzītajiem Latvijas armijas virsniekiem. Gandrīz visiem viņiem bija pilnīgi iedragāta veselība. Bez tam uz soda nometnēm un dažādiem cietumiem 1940.un 1941.gadā tika izvesti arī agrāk atvaļinātie Latvijas armijas virsnieki. Saskaņā ar organizācijas "Tautas Palīdzība" vācu okupācijas laikā apkopotajām ziņām, pirmajā padomju varas gadā jeb "baigajā gadā" kopumā tika apcietināti 299 bijušie Latvijas armijas virsnieki, 1941.gada 14.jūnijā apcietināti 540, pazuduši bez vēsts vēl 247 (kopumā 1086) virsnieki. Tomēr šīs ziņas atzīstamas par nepilnīgām, jo tajās netika iekļauti daudzi atvaļinātie visnieki, savukārt tika pieskaitīti daži īstenībā nerepresētie (viņu skats gan bija neliels). Bez tam vairāku virsnieku vārdi neizprotamu iemeslu dēļ vispār nav sastopami publicētajos represēto sarakstos (piemēram, jau 1940.gadā apcietinātais un drīz pēc tam nošautais Robežsargu brigādes pulkvedis–leitnants E.Jaunozoliņš). (..)

1940. un 1941.gadā tika apcietināti pavisam 217 Latvijas armijas augstākie virsnieki (to skaitā 22 ģenerāļi, viens admirālis un 49 pulkveži). Bez tam trīs augstākie virsnieki politisku iemeslu dēļ izdarīja pašnāvību (jau abi minētie un A.Dreikants). Tātad, ņemot vērā, ka līdz 1941.gada masu deportācijām no šajā izdevumā ietverto 792 virsnieku un kara ierēdņu grupas bija miruši 119, uz Vāciju 1939. — 1941.gadā izceļojis 51 (to skaitā 24 latvieši, no kuriem K.Valters kā Vācijas tirdzniecības firmas aģents atgriezās Rīgā un, karam sākoties, tika represēts), bet ārzemēs atradās 6 cilvēki (3 bijušie militārie pārstāvji ārvalstīs, kurus par neatgriešanos Latvijā marionešu valdības vadītājs A.Kirhenšteins 1940.gada augustā izsludināja par esošiem "patvarīgā prombūtnē", agrāk izbraukušie A.Godkalns, V.Ozols un amērikānis D.Stēlins), represijām teorētiski varēja būt pakļauti 617 virsnieki. Tātad reāli represēti tika 35,2% no viņiem. No minētajiem 217 represētajiem tika noslepkavoti un bija gājuši bojā 182 augstākie virsnieki (jeb 83,8% no apcietināto kopskaita). (..)

Uz Krieviju korpusa sastāvā atkāpās ievērojams skaits bijušo Latvijas armijas virsnieku. Īpaši teiktais skāra tās artilērijas daļas, kuras vairs neatradās Latvijā jūnija beigās, kad tika izdota pavēle par atvaļināšanu, vai kuru vadība (piemēram, 639. artilērijas pulkā) pavēli izpildīja tikai daļēji. 111. atsevišķais zenītartilērijas divizions tika izvests no Latvijas jau 26.jūnijā. Viens no šī diviziona virsniekiem — kapteinis, bijušais Augstākās kara skolas klausītājs K.Liepiņš netika represēts, bet 1943.gadā tika iecelts par 1591.latviešu zenītartilērijas pulka komandieri un nākamajā gadā bija iestājies PSRS Komunistiskajā partijā. Karu viņš beidza kā apakšpulkvedis. Kā majors 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas 94.artilērijas pulka komandiera vietnieks krita bijušais Zemgales artilērijas pulka kapteinis J.Lepinis, frontē krita 130. latviešu strēlnieku korpusa artilērijas pulka komandiera vietnieks, majors un bijušais Smagās artilērijas pulka kapteinis E.Katlaps, II ranga kara ārsts, bijušais Latvijas armijas ārsts pulkvedis–leitnants D.Glinternieks. Padomju aviācijā majora pakāpi sasniedza bijušais Aviācijas pulka virsleitnants E.Jākobsons, virsleitnants Ē.Kronis (kritis gaisa kaujā 1945.gadā Kurzemē, būdams Sarkanās armijas kapteinis.(..) Līdz kuģa bojāejai par "T–297" pārdēvēto bijušo karakuģi "Virsaitis" komandēja II ranga kapteinis A.Mežroze (vēlāk viņš kā apakšpulkvedis dienēja latviešu divīzijā), uz PSRS karakuģiem bija arī vairāki citi bijušās Latvijas kara flotes virsnieki. Par pasniedzējiem Sarkanās armijas mācību iestādēs strādāja ģenerālmajors O.Ūdentiņš, pulkveži V.Bruņinieks, K.Priedītis un R.Lielbiksis.

Ievērojamu skaitu no 24.korpusa dezertējušiem vai atvaļinātajiem (dažkārt jau pašaizsardzības vienību sastāvā pabijušiem) latviešu karavīriem ienākošais Vācijas karaspēks uzskatīja par Sarkanās armijas gūstekņiem un nosūtīja uz gūstekņu nometnēm Austrumprūsijā. Tomēr attieksme pret karavīriem no bijušajām Baltijas valstīm tur bija labāka nekā pret padomju gūstekņiem kopumā. Nometnēs nokļuva arī vismaz 26 latviešu virsnieki. Viņi tika atdalīti no pārējiem Sarkanās armijas virsniekiem un atbrīvoti 1941.gada beigās un 1942.gada sākumā.

Pēc tam, kad 24.korpuss un pārsvarā no strādnieku gvardes bataljoniem un aktīvistiem sastāvošie divi nelielie latviešu brīvprātīgo strēlnieku pulki 1941.gadā izjuka, Krievijā tika izveidota 201.latviešu strēlnieku (no 1942.gada — 43.gvardes latviešu strēlnieku) divīzija, bet 1944.gadā — 308.latviešu strēlnieku divīzija. Tajās tika ieskaitīti gan Krievijā nonākušie bijušie Latvijas pilsoņi, gan Krievijas latvieši, gan ar Latviju nesaistīti cilvēki. 1944.gadā abas divīzijas tika apvienotas 130.latviešu strēlnieku korpusā. Bez tam 1943.gadā tika izveidots 1. (vēlākais 1.Rēzeknes, pēc tam 322.Rēzeknes) latviešu bumbvedēju aviācijas pulks un 1591.latviešu zenītartilērijas pulks. Kopumā 2.pasaules karā sarkanās armijas sastāvā piedalījās apmēram 70 000 latviešu, no kuriem krita vairāki desmiti tūkstošu. Par spīti 30.gadu represijām, Sarkanās armijas rindās 2.pasaules karā piedalījās daudzi augstākie virsnieki — dzīvi palikušie Krievijas latvieši. Krievijas latviešu attieksme pret Latvijas valsti pilnībā atbilda padomju imperiālisma prasībām un bija latviešu nacionālajām interesēm naidīga, bet labākajā gadījumā — vienaldzīga.

Vācu okupētajā Latvijā padomju režīma "baigā gada" izraisīto masveidīgo pieteikšanos sākumā pašaizsardzības vienībās, vēlāk kārtības dienesta vienībās ievērojami apslāpēja vācu okupācijas iestāžu attieksme. 1941.gada vasarā tās lika skaidri noprast, ka negrasās atļaut atjaunot Latvijas valsts neatkarību. (..)

Pasliktinoties Vācijas armijas stāvoklim frontē, armijas vadība karadarbībā centās iesaistīt pēc iespējas vairāk "nevācu" tautu piederīgos. 1943.gada martā, pēc sakāves pie Staļingradas, ar Hitlera atļauju un Latvijas ģenerālapgabala zemes pašpārvaldes atbalstu tika izveidots latviešu Ieroču SS leģions, kurā pakāpeniski iesauca gandrīz visus dienestam derīgos vīriešus. Leģionā ietilpa divas divīzijas (15. latviešu grenadieru divīzija un 19. latviešu grenadieru divīzija), kā arī vairākas mazākas karaspēka vienības dažādos laikposmos (seši robežapsardzības pulki u.c.). Tomēr divīziju komandieru amatos tika iecelti vācieši, latviešu virsniekus nozīmējot vienīgi par pulku un mazāku apakšvienību komandieriem. Bez tam visai formālajā, vairāk reprezentatīvajā latviešu leģiona ģenerālinspektora amatā tika iecelts bijušais Latvijas armijas ģenerālis R.Bangerskis. Kopumā Vācijas bruņotajos formējumos dienēja apmēram 150 000 latviešu, no kuriem aptuveni trešā daļa (50 000 — 60 000) gāja bojā karadarbībā vai gūstā.

Visi vecuma un veselības stāvokļa ziņā atbilstošie bijušie Latvijas armijas virsnieki tika pakļauti iesaukšanai. Tādējādi leģionā nonāca absolūtais vairākums no padomju varas laikā nerepresētajiem jaunākajiem virsniekiem. Tomēr arī starp vecākajiem virsniekiem tādu, kuri ar ieročiem rokās laikposmā no 1941. līdz 1945.gada cīnījās pret Sarkano armiju (arī pašaizsardzības vienību sastāvā 1941.gadā), bija daudz — kopumā to darīja vismaz 140 bijušie Latvijas armijas ģenerāļi, pulkveži un pulkveži–leitnanti (14 no viņiem bija uz Vāciju izceļojuši jau 1939.gadā), no kuriem kaujās krita vai frontē gāja bojā desmit. Starp zemāko dienesta pakāpju virsniekiem kritušo bija ievērojami vairāk.

Vairākus bijušos Latvijas armijas augstākos virsniekus represēja vācu okupācijas varas iestādes. Ārsts pulkvedis—leitnants Ā.Tregers gāja bojā ieslodzījumā ebreju geto Daugavpilī, vācu ieslodzījumā nokļuva bijušais Tautas valdības kara ministrs ģenerālis R.Dambītis, kā arī pulkvedis—leitnants T.Ozers. Pulkvedim P.Liepiņam kopā ar septiņiem citiem ģenerāļa J.Kureļa vienības virsniekiem pēc vācu karatiesas sprieduma tika izpildīts nāvessods. Pēc šīs pašas karatiesas lēmuma Štuthofas koncentrācijas nometnē tika ieslodzīts pulkvedis—leitnants E.Graudiņš, kas tur gāja bojā.

Ģenerāļa J.Kureļa vienība bija saistīta ar Latvijas Centrālo padomi, kuras mērķis bija cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu, izmantojot Rietumu demokrātisko lielvalstu palīdzību. Tās dalībnieki uzskatīja zemes pašpārvaldes realizēto politiku par neatbilstošu latviešu tautas nākotnes interesēm un strikti iestājās par neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanu. Latvijas Centrālajā padomē aktīvi darbojās arī ģenerālis V.Tepfers un vairāki citi bijušie Latvijas armijas virsnieki, un tai bija sakari arī ar dažiem latviešu leģiona pulku komandieriem Kurzemē. Centrālās padomes darbībā iesaistījās virsnieki, kuriem nebija pieņemams dienests ne padomju, ne vācu armijā un kuri spēja izvairīties no iesaukšanas leģionā.

1944.gadā, frontei tuvojoties Latvijai un pēc tam Rīgai, sākās bēgļu plūsma uz Vāciju un Zviedriju. Kara beigās šajās zemēs nokļuva arī ievērojams skaits vācu pusē karojošo latviešu. Karavīri pēc Rietumu sabiedroto gūsta pagaidām tika izvietoti pagaidu DP ( Displaced persons — no angļu val. — pārvietotās personas) nometnēs. 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā daudzi bēgļi pārcēlās uz dzīvi ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Austrālijā, Dienvidamerikas valstīs un citur. Kopumā ārzemēs nonāca arī vismaz 256 bijušie Latvijas armijas augstākie virsnieki. Bez tam 60. gados izbraukšanas atļauju pie ģimenes pēc atgriešanās no ieslodzījuma ar lielām grūtībām saņēma A.Aparnieks. Jaunajās mītnes zemēs nokļuvušie bijušie Latvijas armijas augstākie virsnieki jau bija gados vecāki cilvēki, lielākajai daļai no viņiem bija vairāk nekā 50 gadu. Vismaz sākumā, līdzīgi lielākajai daļai latviešu bēgļu, viņiem bija lielas grūtības ar dzīves apstākļu nokārtošanu. Gandrīz visi bijušie virsnieki rosīgi iesaistījās latviešu trimdas sabiedriski politiskajā darbībā.

Daudzi latviešu virsnieki pēc 2. pasaules kara iesaistījās Rietumu lielvalstu militārajā dienestā Vācijā — īpašās (celtniecības, transporta, sardžu) palīgvienībās. Starp viņiem bija arī vairāki bijušie Latvijas armijas augstākie virsnieki — V.Skaistlauks, A.Silgailis, Ā.Doniņš u.c.

1945.gada maijā padomju gūstā Kurzemē nonāca 19. Ieroču SS latviešu grenadieru divīzija un dažas sīkākas Vācijas armijas latviešu vienības. Daudziem gūstekņiem — latviešu virsniekiem — tika piespriests nāvessods vai ilgi ieslodzījuma termiņi. No bijušajiem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem kā Vācijas bruņoto spēku karavīri padomju gūstā nonāca 21 cilvēks, bet vēlāk tika apcietināti vai izsūtīti vēl 25 cilvēki. Kopumā no viņiem tika nošauti vai gāja bojā ieslodzījumā 15 virsnieki. Bez tam K.Ķūķi 1945.gada pavasarī viņa mājās noslepkavoja sarkanie partizāni, bet R.Opmanis krita kaujā 1946.gadā kā nacionālais partizāns. Nacionālo partizānu rindās pēc kara cīnījās arī bijušais Latvijas armijas kapteinis un leģiona majors O.Akmeņkalējs, bijušais Latvijas armijas virsleitnants, leģiona kapteinis P.Čevers. (..)

Latvijā palikušie bijušie Latvijas armijas augstākie virsnieki bija spiesti strādāt savai kvalifikācijai neatbilstošus darbus. Izņēmums bija vairāki ārsti un inženieri, kuri atrada iespējas strādāt savās civilajās profesijās. Tiem virsniekiem, kuri 50. gados atgriezās no apcietinājuma Krievijā, pastāvēja dzīvesvietas un profesijas izvēles ierobežojumi. Visus padomju okupācijas gadus viņiem bija jāsastopas ar varas iestāžu diskriminējošo attieksmi. (..)

Materiālu kopu sagatavojis

Dr. Sigizmunds Timšāns

Ar autoru — vēstures doktora Ērika Jēkabsona un Valtera Ščerbinska atļauju publicējam īsinātu grāmatas ievada nodaļu

Latvijas armijas manevri trīsdemitajos gados

1940. gadā Latvijas armijai, kura bija pārdēvēta par "Tautas armiju" bija jāpiedalās gandrīz visās demonstrācijās un manifestācijās. Pēc tam sākās virsniecības iznīcināšana gan Latvijā, gan Krievijas nometnēs. Attēlā pa kreisi — 1940. gada 6. augusta manifestācija. Attēlā pa labi ±— 1940. gada 30. jūlijs, vilciens dodas uz Maskavu

Rīgas stacijā 1940. gada 13. augustā, sagaidot atbarucējus no Maskavas: (no kreisās) Roberts Dambītis, Augusts Kirhenšteins, Roberts Kļaviņš (attēlā no mugurpuses), Bruno Kalniņš, Mārtiņš Jeske

Foto: Jānis Lerhs (1904 — 1967) no Sigizmunda Timšāna arhīva