Informācija

Augstāks pār visu - cilvēks

1998. gada vasara Valsts Cilvēktiesību biroja vērtējumā

Saturā

Problēmas: Latvijai kā ikvienai neatkarīgai valstij ir tiesības

pašai noteikt savu pilsoņu loku

Mazajai tautai nepieciešama palīdzība un atbalsts

no valsts institūcijām un latviešu nācijas

VCB atbalsta cietumu administrācijas priekšlikumus

tuberkulozes epidēmijas apkarošanai Latvijas cietumos

Vai Latvijā ir nepieciešams nāvessods?

Vārda brīvības ierobežojumi Latvijā

Bērnu tiesību aizsardzības jautājumi

Garīgi slimo cilvēku tiesības

Informācija:

ANO Vispārējā Cilvēka tiesību deklarācija

VCB 1997.gada ziņojums

Pārskats par pastu:

Statistika

Problēmas

Bērnu tiesību aizsardzības jautājumi

VCB uzskata, ka nepēja veikt precīzu uzskaiti par skolu neapmeklējošo bērnu skaitu vai izglītības ieguves nodrošināšana lauku apvidos uzskatāmi parāda līdzšinējās pārvaldes nekompetenci. Līdz šim izstrādātās valsts programmas bērnu tiesību jomā diemžēl nav iedzīvinātas, jo atbildīgās institūcijas nav spējušas pierādīt un panākt līdzekļu piešķiršanu no valsts budžeta. Sadarbības trūkums starp dažādiem profesionāļiem ir skaidri redzams ikdienas darbā, kad sociālie dienesti, policija un izglītības iestādes nevar atrast kopēju bāzi bērnu tiesību nodrošināšanai, aizstāvot tikai sava resora intereses. Situācija, kad bērns netiek pasargāts no tādas ģimenes, kura apdraud viņa veselību vai pat dzīvību, tikai tā vienīgā iemesla dēļ, ka pašvaldība nav ieinteresēta maksāt par šī bērna uzturēšanos patversmē vai bērnu namā, ir neapmierinoša, taču diemžēl reāla. Tajā pašā laikā Latvijas Republika, parakstot ANO Bērnu tiesību konvenciju, ir apņēmusies "lemjot jebkurus jautājumus, kas skar bērnus, vienalga, vai to darītu valstiskās vai privātās sociālās nodrošināšanas iestādes, tiesa, administratīvie vai likumdošanas orgāni, pirmām kārtām maksimāli tiks ievērotas bērna intereses" (3.pants). Ir nepieņemami, ja ierēdnis nespēj vai negrib pieņemt lēmumu, kurš būtu labvēlīgs bērna interesēm.

Viena no svarīgākajām jomām, kura valstij nekavējoties būtu jāfinansē, ir bērnu tiesību aizsardzības darbinieku izglītība. Nezinot starptautiski atzītos bērnu tiesību standartus, nevar pieņemt kompetentus lēmumus. Tādēļ gan augsta ranga ierēdņiem, gan jebkuram citam darbiniekam, kura atbildībā ir bērnu tiesības, būtu jāapliecina savas zināšanas šajā jomā. VCB ir izstrādājis un piedāvājis Valsts Administrācijas skolai cilvēktiesību kursu ierēdņiem, un nākotnē plānots arī speciālizēts bērnu tiesību kurss.

VCB jau vairākkārt ir izteicies par neapmierinošo situāciju Latvijas bērnu namos un patversmēs. Kā alternatīva iespēja ir jāizmanto audžuģimenes, kuru statusu Ministru kabinets ir noteicis jau 1998.gada sākumā, piešķirot arī valsts finansējumu. Diemžēl prakse rāda, ka audžuģimeņu institūts Latvijā joprojām nav attīstīts un šī aprūpes forma prakstiski netiek izmantota.

Tā kā ērču encefalīts šogad ir izplatīts visos Latvijas rajonos un tam ir tendence pieaugt, valstij ir jāmeklē iespējas atbrīvot no maksas vai samazināt maksu bērniem par profilaktisko vakcināciju pret ērču encefalītu. Vakcīnas augstās cenas dēļ ievērojama daļu bērnu netiek vakcinēta, kas nopietni apdraud to veselību un pat dzīvību. Šis ierosinājums ir balstīts uz ANO Bērnu tiesību konvencijas 24.pantu, kurš paredz: "bērnam ir tiesības izmantot visaugstāko pieejamo medicīnisko apkalpošanu, slimību ārstēšanas un veselības atjaunošanas iespējas, (..) un valsts īpaši rūpēsies, lai visiem bērniem tiktu sniegta nepieciešamā medicīniskā palīdzība un nodrošinātā veselības aizsardzība, sevišķu uzmanību veltot primārai sanitārajai aprūpei". Valstij ir maksimāli jāgādā, lai bērns izdzīvotu un normāli attīstītos.

Arī vardarbība pret bērnu Latvijā joprojām ir aktuāla problēma, tās novēršanai ANO Bērnu tiesību konvencijā ir veltīti vairāki panti - 19, 28, 32, 34, 33, 39, 36. Vardarbība var izpausties fiziski, psiholoģiski un seksuāli. Fiziskā vardarbība ir bērna ievainošana sitot, purinot, dedzinot, kniebjot, griežot, metot priekšmetus vai citādi viņu ievainojot. Morālā un psiholoģiskā vardarbība sevišķi postoši iedarbojas uz bērna psihi, tai tiek nodarīts posts, kura sekas nav pat pilnībā prognozējamas, jo tiek traumēta personības attīstība. Noziedzīgā bērna pamešana novārtā nav mazāk postoša un vardarbīga, jo nepieskatītie bērni nonāk uz ielas, ubago, zog, nokļūst vidē, kurā valda alkohols, narkotikas, apreibinošas vielas. Nereti bērni kļūst par asociālu personu vardarbības upuriem. Diemžēl sadzīviskā izpratnē šis vardarbības veids nereti tiek uzskatīts par pieņemamu, neuzskatot to par vardarbību. Bērnu seksuālā izmantošana ir viņa izmantošana tiešos seksuālos kontaktos vai iesaistīšana tādās nodarbēs, kas pieaugušajam sniedz seksuālu stimulāciju vai apmierinājumu.

Vardarbības pret bērnu problēmas risināšanā VCB iesaistījās jau pērn, izdodot brošūru "Vardarbība pret bērnu". Taču šādiem "aizsargpasākumiem, cik nepieciešams, ir jāietver procedūras ar kurām efektīvi iedzivināt sociālās programmas, kas paredzētas bērna un viņa apgādnieku nodrošināšanai ar nepieciešamo atbalstu, kā arī citādās formās novērst minēto slikto apiešanos un attiecībā uz šādas apiešanās gadījumiem veikt vajadzīgo identificēšanu, paziņošanu, nodošanu izskatīšanai un izmeklēšanai, nosūtīšanai ārstēšanai un apsekošanai un, ja nepieciešams, krimināllietas ierosināšanu" (ANO bērnu tiesību konvencija, 19.2 pants). Tas nozīmē efektīvu komandas darbu starp visiem bērnu tiesību speciālistiem. VCB uzskata, ka sadarbība vardarbības gadījumu risināšanā starp dažādiem dienestiem diemžēl ir nepietiekama. Minētā iemesla dēļ birojs piedalījās "Centrs pret vardarbību bērna un ģimenes atbalstam" programmā, kas paredz bērnu tiesību aizsardzības speciālistu izglītošanu vardarbības jautājumos, kā arī efektīvas profesionāļu komandas veidošanā. Īpašu interesi par efektīvu komandas darbu izradījuši Cēsu pilsēta, Cēsu rajona Straupes un Jaunpiebalgas pagasti, kā arī Jelgavas pilsēta un Jelgavas rajona Valgundes pagasts. Programmas ietvaros iepriekšminētās komandas izstrādā efektīvu bērnu tiesību aizsardzības darbības shēmu, kas palīdz novērst vardarbību pret bērnu vai sniegt vislabāko un operatīvo palīdzību vardarbības upuriem. Šīs shēmas pamatā ir aktīva sadarbība starp policiju, sociālo dienestu, bāriņtiesu, mediķiem, skolu un psihologiem. Latvijas Republikas tiesību akti paredz komandas darbu, taču līdz šim neviena valsts vai pašvaldības institūcija nav veicinājusi apmācības tāda rezultāta sasniegšanai. Kā galvenie iemesli neefektīvai vardarbības profilaksei vai vardarbības gadījumu risināšanai tiek minēti profesionālu darbinieku trūkums, zemais atalgojums, transporta trūkums un rehabilitācijas nepieejamība lauku rajonos.

Bērnu tiesību nodrošināšanai ir svarīgi, lai bērnu tiesību aizsardzības darbinieki spētu atpazīt vardarbības pret bērnu pazīmes un profesionāli rīkotos.

Garīgi slimo cilvēku tiesības

Nobeigums. Sākums "LV" nr.211., 16.07. 1998., nr.214., 21.07.1998

Garīgi slimo cilvēku tiesību problemātika atkārtoti nonāca VCB uzmanības lokā 1998.gada aprīlī, kad VCB pārstāvji gatavojās Cilvēktiesību un etnisko studiju centra organizētajam semināram psihoneiroloģisko slimnīcu sociālajiem darbiniekiem par garīgi slimo cilvēku tiesībām. Gatavojoties šim semināram, un arī pēc tam VCB darbinieki ir tikušies ar psihoneiroloģisko slimnīcu pārstāvjiem Rīgā un Aknīstē, lai apkopotu informāciju par garīgi slimo cilvēku tiesību stāvokli Latvijā, kā arī sagatavotu VCB novērtējumu. 1998. gada 17. jūnijā VCB izbraukuma ietvaros tika apmeklēta Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca. Apmeklējuma gaitā notika tikšanās ar slimnīcas vadošo personālu, slimnieku padomi, kā arī tika apmeklēta Reabilitācijas nodaļa. Tikšanās gaitā ar administrāciju un slimnieku padomi tika apzinātas galvenās problēmas, kas ierobežo garīgo invalīdu tiesības un traucē bijušo slimnieku integrāciju un rehabilitāciju sabiedrībā. Kā viena no galvenajām problēmām, protams, ir nepietiekošais finansējums, kā rezultātā ir diezgan vienveidīga ēdināšana, nepietiekošs apkalpojošā personāla un sociālo darbinieku skaits, inventāra trūkums, pārpildītas palātas un citas līdzīgas problēmas.

No lielākajiem sasniegumiem slimnīcā garīgi invalīdu tiesību aizsardzības jomā ir slimnieku padomes izveidošana, kura kopā ar administrāciju lemj par slimnīcas apstākļu uzlabošanu, labiekārtošanas darbiem, svētku svinēšanu u.c. Slimnieki minēja ārstu lielo atsaucību padomes izveidošanā, kā arī to, ka pacienti slimnīcā atrodas ilgu laiku. Šeit arī tika uzreiz pievērsta uzmanība garīgo invalīdu sociālajai rehabilitācijai, jo pēc izrakstīšanās no slimnīcas lielākai daļai nav kur dzīvot, nav iespējas atrast darbu, apkārtējā sabiedrība uz šāda veida cilvēkiem skatās ar lielu piesardzību. Slimnieku padome arī sūdzējās par sociālo dienestu darbību, piemēram, pārsūtot slimnieku no Rīgas uz Aknīsti, tad bieži gadās, ka viņš pensiju nesaņem pat līdz 4 mēnešiem. Aptuveni 30 slimnieku slimnīcā atrodas bez personu apliecinošiem dokumentiem. Viņu personību nav iespējams noskaidrot, bet Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pēc pastāvošās likumdošanas nav tiesīga izdot viņiem dokumentus. Šie slimnieki nesaņem nekādus sociālos pabalstus, un var teikt, ka slimnīca ir viņu vienīgās mājas, jo citur viņiem nav nekādas iespējas saņemt sociālo aizsardzību.

Ir slimnieki, kurus varētu izrakstīt no slimnīcas, bet tas nozīmētu viņu "izmešanu uz ielas", jo viņiem nav kur doties, nav apdzīvojamās platības, nav darba, nav iztikas avotu. Valsts nenodrošina garīgo invalīdu sociālo rehabilitāciju, tādēļ Aknīstes psihoneiroloģiskā slimnīca tiek pārvērsta par pansionātu garīgajiem invalīdiem.

Iepriecinoši, ka, neskatoties uz grūtajiem apstākļiem, visiem slimnīcas darbiniekiem un slimniekiem pietiek optimisma un entuziasma skatīties nākotnē cerīgi.

Garīgi slimo cilvēku tiesībām un vispārējām sabiedrības tiesībām uz fizisko integritāti un drošību ir jābūt vienlīdz respektētām. Atbilstoši Latvijas masu mediju sniegtajai informācijai pēdējo divu gadu laikā ir bijuši precedenti, kad psihoneiroloģiskajās slimnīcās piespiedu kārtā, pamatojoties uz radinieku sūdzībām, tiek turēti garīgi veseli cilvēki, turklāt bez iespējām ierosināt ārsta lēmuma pārskatīšanu. Ir bijuši precedenti, kad garīgi slimie cilvēki tiek izmantoti iedzīvošanās nolūkos, piemēram, lai iegūtu slimnieku nekustamos īpašumus.

Kā problemātisku attiecibā uz vispārējām sabiedrības tiesībām uz fizisko integritāti un drošību ir jāatzīmē LR Labklājības ministrijas 1993. gada 11. novembra rīkojuma Par Valsts civildienesta darbinieku medicīnisko aprūpi un medicīnisko apskati nepildīšana. Šis rīkojums nosaka iekļaut valsts ierēdņus to profesiju sarakstā, kuru pārstāvjiem ir jāveic obligātās medicīniskās pārbaudes iestājoties darbā. Kā viena no kontrindikācijām valsts ierēdņa darbam ir norādītas psihiskās slimības (Rīkojuma 2.4.3). Šī rīkojuma ievērošana nodrošinātu to, ka valsts ierēdņi, tai skaitā tie, kuru darbs ir saistīts ar apmeklētājiem, būtu psihiski veselas personas, kas sekmētu valsts iestāžu iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti. Diemžēl Birojs turpina saņemt sūdzības par valsts ierēdņu rīcību, kad, iespējams, vienkārša rupjība vai nepieklājība robežojas ar kādas psihiskās slimības izpausmēm.

Līdzīga rakstura medicīnas pārbaudes varētu tikt paredzētas arī nākamajiem Saeimas deputātu kandidātiem, kas varētu būt atveseļojošs faktors daudzām Latvijas politiskās dzīves izpausmēm.

1 Sakarā ar lībiešu kritisko demogrāfisko stāvokli lībieši kā etniska kopība nespēj pilnībā realizēt savas kultūrautonomijas tiesības, tādēļ, rūpējoties par lībiešu valodu, kultūru un izglītību, tika izveidota valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija "Lībiešu krasts" - lībiešu senapdzīvotais jūras krasts.

2 1935.gadā Latvijā dzīvoja 844 oficiāli reģistrējušies lībieši, 1959.gadā viņu skaits samazinājās līdz 185, bet 1970.gadā - pat līdz 48. Tikai, uzlabojoties vispārējai situācijai, sāka pieaugt to cilvēku skaits, kas reģistrējās kā lībieši - 1979.gadā - 107, 1989.gadā - jau 135, t.i. 6,25 reizes mazāk nekā 1935.gadā. Pēdējais skaitlis raksturo 80.gadu beigas, kad izvērsās sabiedriskā aktivitāte par Latvijas neatkarības atjaunošanu - tika atjaunota 1940.gadā slēgtā "Līvu savienība", 1991.gadā izveidoja valsts īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju "Lībiešu krasts". 1995.gada janvārī Latvijā jau 204 cilvēki sevi oficiāli atzina par lībiešiem.

3 Kopš 1992/93 mācību gada ir nodrošināta lībiešu valodas mācīšana Ventspilī, Kolkā, Mazirbē.

4 Pohodņeva, Maija. nabadzība, nolemtība, nevērība ... tuberkoloze? Jaunā avīze, 31.01.98.

5 Valsts cilvēktiesību biroja rīcībā nav rakstā izmantoto vēsturisko faktu autoru un darbu no kuriem tie citēti, tādēļ neesam izdarījuši nekādus secinājumus par to patiesumu, taču šajā gadījumā tas arī nav biroja mērķis.

6 Likuma "Par 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7., un 11.protokolu" 4.pants nosaka, ka "saskaņā ar Konvencijas 46.pantu Latvijas Republikas trīs gadus pēc ratificēšanas raksta deponēšanas un uz augsto līgumslēdzēju pušu savstarpējās vienošanās pamata atzīst par obligātu ipso facto bez īpašas vienošanās par to Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikciju visos jautājumos, kas attiecas uz šīs Konvencijas un tās protokolu interpretāciju un pielietojumu".

Informācija

ANO Vispārējā Cilvēka tiesību deklarācija

Birojs atbalstījis Pedagogu tālākizglītības centra projektu, kura ietvaros tika izdota klases audzinātāja dienasgrāmata, kas šajā ANO Vispārējās Cilvēka tiesību deklarācijas 50. gadadienas svinību laikā tika fokusēta uz minētajā dokumentā ietvertajām normām, vēršot klases audzinātāja uzmanību uz šo tiesību izpratni un iedzīvināšanu klases vidē. Birojs finansēja deklarācijas izdošanu brošūras veidā 5000 eksemplāros, kas ir bezmaksas pielikums skolotāja dienasgrāmatai un noderēs pedagogiem arī turpmākajā darbā. Šis deklarācijas izdevums ir pieejams visiem interesentiem Biroja Informācijas un dokumentācijas centrā.

VCB 1997. gada ziņojums

Nācis klajā Biroja ziņojums par paveikto 1997. gadā. Izdevumā ir pieejama informācija ne tikai par konkrētām Biroja aktivitātēm cilvēktiesību jomā, bet arī par dažādu mazaizsargātu grupu tiesību realizācijas iespējām valstī, sūdzību statistika, vispārēju Latvijā aktuālu cilvēktiesību jautājumu apskats.

Ziņojums tiek izdots arī krievu un angļu valodā.

Pārskats par pastu

Statistika: 1998. gada 2. ceturksnis

Personas tiesībsubjektības atzīšana: Bērnu tiesības. Personas tiesības uz humānu apiešanos Personas tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai. Personas tiesības netikt pakļautam diskriminācijai. Personas tiesības uz drošību, brīvību Personas tiesības uz taisnīgu, Personas tiesības uz iesniegumu izskatīšanu Tiesības uz informācijas saņemšanu un izplatīšanu. Personas tiesības uz sociālo drošību: Personas tiesības uz darbu un taisnīgiem Personas tiesības uz īpašumu. Personas tiesības uz mājokli: Tiesības uz veselībai drošu vidi. Dažādi.

	rakstiskās sūdzības				mutis-
Tēmas	saņem-	atrisi-	at-	izbeig-	kās
	tas	nātas	teik-	tas ar	kon-
			tas	ieteik.	sultāc.
1.
A. Nepilsoņu legalizācija;	13	2	-	8	110
B. Ārvalstnieku tiesības;	21	9	-	21	116
C. Bēgļu vai patvērumu meklētāju
statusa noteikšana;	-	-	-	-	1
2.
2	-	-	-	9
3.
un pašcieņas respektēšanu:
A. Brīvības atņemšanas vietās;	14	6	3	-	3
B. Psihoneiroloģiskās slimnīcas;	1	-	-	-	3
C. Pansionātos un patversmēs.	1	-	-	-	8
4.
1	-	-	-	3
5.
5	-	1	1	7
6.
un personas neaizskaramību.	16	1	3	5	25
7.
atklātu un savlaicīgu tiesu.	6	-	9	-	32
8.
un atbildes saņemšanu valsts iestādēs.	4	-	1	1	28
9.
-	-	-	-	-
10.
A. Pensiju un pabalstu piešķiršana;	7	4	3	3	25
B. Sociālo garantiju nodrošināšana;	8	4	-	2	33
C. No ieslodzījuma vietām atbrīvoto tiesības.	7	1	1	1	21
11.
un labvēlīgiem darba apstākļiem.	-	1	2	2	27
12.
12	1	5	2	15
13.
A. Atzīme par dzīves vietu;	6	-	-	2	19
B. Izlikšana no dzīvokļiem;	9	-	-	1	53
C. Strīdi ar namīpašniekiem.	2	1	-	1	50
D. Citi jautājumi	6	2	3	4	25
14.
1	-	-	-	8
15.
22	5	6	11	42
Kopā	164	37	37	65	663