Dr. Eduards Bruno Deksnis

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

7. Baltijas valstis kā Eiropas reģions

Rietumeiropas tautu starpā baltieši, protams, ir pazīstami, pat labi sen1, tomēr visai pieklusināti. Par šī reģiona nozīmi līdz šim, arī 20. gadsimteņa beigās, samērā mazu interesi izrādījuši pētnieki, kas dzīvo ārpus šā reģiona politiskos un citos procesos ieinteresētām valstīm. Baltijas tautām iegūstot valstiskumu, šo valstu liktenis šinī gadsimtenī bijis atkarīgs no radikālām pārmaiņām Eiropas lielvalstu politikā un ekonomikā. Vēsturiskā skatījumā šis Baltijas jūras reģions bijis un ir gan tirdzniecības krustpunkts, gan saskare starp Eiropu un tās tuvāko lielo kaimiņu. Baltijas jūras piekrastes iedzīvotāju piederība eiropeisko tautu saimei nav apšaubāma, tomēr galvenais šķērslis tam, lai reģions piedalītos Eiropas apvienošanā, ir bijis tikai kādas kaimiņvalsts iecere izveidot Baltijas jūru par savu "iekšzemes ezeru". Dzīšanās pakaļ šādai ilūzijai uzspiedusi Austrumbaltijas telpai nepiemērotu tautsaimniecisko struktūru. Tā atstājusi Baltijai piesārņotu vidi, īgnumu pamatiedzīvotājos un arī savu vietu neizprotošu cilvēku kontingentu.

Baltijas jūras piekrastē dzīvojošo tautu liktenī nepārtraukti un gandrīz bez izņēmuma ļaunprātīgi jaukusies Krievijas Impērija, iznīcinot šajos iedzīvotājos patstāvības centienu iedīgļus; vēlāk to pašu turpināja šīs Impērijas idejiskā mantiniece - PSRS, bet šodien tās ir Krievijas Federācijas ieceres uztiept savas kaprīzes Baltijai. Ja Krievijas Impērija (kurā tik lielu lomu spēlēja ārzemnieki, ka, 19. gs. noslēdzoties, pat cara dzimtā etniskās krievu asinis bija saskatāmas tikai ar vismodernākajām mērīšanas metodēm) kaut aptuveni aptvēra jēdzienu "sabiedrotais", tad PSRS saprata tikai jēdzienu "netieši iekarotais" jeb satelītvalsts. Uz jautājumu, pret kādiem konkrētiem draudiem Krievijai tagad nepieciešamas satelītvalstis Baltijā (īpaši uzglūnot Latvijai, kuras vienīgā stratēģiskā nozīme ir būt par tālāka, ziemeļrietumu virzienā tēmēta uzbrukuma starta laukumu), nemeklēsim atbildi. Ar absurdas teorijas perinātājiem nav vērts diskutēt, tie šķīrušies no loģiskas domāšanas un nav ar loģiku vai ar akadēmisku pārliecināšanas metodi apskaidrojami.2

Šinī nodaļā apskatīsim, kā Baltijas tautas izmantojušas iespēju, kas tām atkal pavērusies 1990’jos gados, - no jauna uzbūvēt savu izpostīto valsts aparātu, attīstīt tautsaimniecību un atrast savā starpā stabilas attiecības. Šī visai mazo valstiņu grupa, kam pašpārvalde un savas tautsaimniecības attīstības noteikšana tagad ir vietējo interešu rokās, stabili noturēsies, vienīgi nokārtojot savstarpējās attiecības, kā arī atrodot sabiedrotos Rietumeiropā.3

Iekļaušanās ES tātad ir visu Baltijas valstu pieteiktais mērķis; savukārt ES pieņēmusi politisku lēmumu pieļaut šādu iznākumu, pat apstākļos, kuros Baltijas tautsaimniecības līmenis atrastos zem ES vidusmēra. Šo nodaļu tāpēc sāksim ar ieskatu fundamentālā problēmā - kamdēļ Eiropa izjūt vajadzību pēc apvienotas, daudzveidīgas Baltijas, pēc tāda reģiona iekļaušanās Eiropas integrācijā? Līdz ar to arī aplūkosim, kā no ārzemēs plaši pieejamās informācijas veidojas Baltijas valstu tēls. (Tas, kā ES iestādes novērtējušas konkrētos sasniegumus Baltijas attīstībā, izskatīts 8. nodaļā.)

Vēsturiskie procesi Baltijā ārpus šī reģiona ne reizi vien attēloti savādāk, nekā tie patiesībā ir vai kā uz tiem skatās Baltijas iedzīvotāji. Šodien īpaša uzmanība jāpievērš tam, kādu iespaidu atsevišķu baltiešu grupu izdarības atstāj tur, kur patiesi pieņem izšķirošus lēmumus. Tamdēļ, raugoties uz Baltijas valstu politiskās un saimnieciskās neatkarības atgūšanu, šinī nodaļā pārsvarā izmantoti ārzemēs izdotie avoti.4