Domas

Turpinājums

no 1.lpp.

Dr. Eduards Bruno Deksnis

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

7. Baltijas valstis kā Eiropas reģions

Baltijas kā Eiropas reģiona ekonomiskajā nostiprināšanā vispirmais uzdevums ir izmantot prāvās (ne tuvu līdz galam izsmeltās) iekšējās tautsaimniecības iespējas. Otrkārt, tam ir zināmā mērā sekundārs uzdevums pacelt arī piegulošo reģionu iedzīvotāju attīstības līmeni. Kopā tas nodrošinās Baltijas kā ekonomiski nozīmīga reģiona lomu Eiropas integrācijas gaitā.

Tādējādi mūsu uzmanības lokā šajā nodaļā būs sekojošas tēmas:

— Baltijas valstu tautsaimniecisko un sabiedrisko procesu atjaunošana,

— Baltijas valstu attieksme pret Eiropas integrācijas procesu,

— Baltijas valstu tuvākās nākotnes uzdevumi, apgūstot Kopienas metodi daudzpusējo attiecību sabalansēšanā un savu interešu aizstāvēšanā.

Šajā sakarā izskatītas Baltijas valstu savstarpējās attiecības. Būtisks, kaut Kopenhāgenas kritērijos tikai apslēptā veidā izteikts nosacījums sekmīgai Baltijas kandidēšanai uz iestāšanos ES ir pierādīt savas spējas sastrādāt ar citiem ES partneriem, tajā skaitā ar pārējām kandidātvalstīm. Te būtu vietā terminu skaidrošana. ES potenciālo dalībvalstu Baltijas grupējumā, kas varētu kādreiz veidot intensīvākas sadarbības apakšzonu5, pēc autora uzskatiem, dabiski iekļaujas Dānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Somija un Zviedrija, kā arī Baltijas jūrai piegulošie Vācijas un Polijas reģioni. Šodien pastāvošā Baltijas Jūras Valstu Padomē (BJVP)6 blakus jau pieminētām valstīm sastāv arī Krievija (Baltijas jūrai piegulošie Kaļiņingradas un Sankt-Pēterburgas apgabali), Norvēģija un Islande. BJVP nekādā gadījumā nevar uzskatīt par alternatīvu Baltijas valstu iekļaušanai ES: toties BJVP ir labākais veids, kā četrām jaunpienācējām apgūt daudzpusējās diplomātijas iemaņas, kas vēlāk lieti noderēs, iestājoties daudz plašākā un tautsaimnieciski daudz nozīmīgākā apvienībā.

 

7.1. Baltijas reģiona nozīme un potenciāls

Baltijas jūras piekrasti apdzīvo 50 miljonu eiropiešu jeb aptuveni desmitā daļa visu Eiropas iedzīvotāju. Šim reģionam raksturīgā daudzveidība tomēr, spriežot pēc pagātnes liecībām, nav šķērslis, lai izveidotu Baltijas identitāti kultūras izpratnē. Galamērķis ir atjaunot Baltiju kā tranzīta tirdzniecībā nozīmīgu reģionu un reizē nodrošināt vietējo saimniecisko uzplaukumu, paceļot iedzīvotāju pirktspēju. Bieži vien, aplēšot šī reģiona iespējamo vitalitāti, tiek piesaukti Hanzas laikmeta sasniegumi.7 Šodien Baltijas jūras potenciāls kā vienojošs un savstarpējo attīstību veicinošs dzinulis atrodas vēl tālu no savu iespēju piepildījuma. Jāsecina, ka 20. gs. beigās šī reģiona iedzīvotāju saimnieciskais pašapliecinājums atrodas interesantā un izdevībām bagātā stadijā.

Līdz šim Baltija nav tik lielā mērā savaldzinājusi pārējo eiropiešu uzmanību kā Vidusjūras piekraste. Viens iemesls ir relatīvi mazais iedzīvotāju skaits, kā arī tas, ka tirdzniecības tranzīts pa šo jūru tomēr ir par vienu pakāpi mazāk nozīmīgs nekā Vidusjūras ceļi. Otrs izskaidrojums — Krievijas tradicionālā nostāja, ka tai pakļautās tautas drīkst zināt par ārpasauli vienīgi ar krievu valodas un Krievijas varai un tās valstiskai kultūrai uzticamu personu starpniecību. Medaļas otrā puse ir bijusi Krievijas ļoti rūpīgi kultivētā attieksme pret ārzemju pētniekiem — piespēlējot tiem Krievijas politikai, tirdzniecībai un kultūrai vienpusēji izdevīgu informāciju.

Neapšaubāmi, Baltijas valstis — Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu un Poliju — vieno kopīga garīga trauma, kas ir sekas šo tautu pazemojumiem cara Krievijas Impērijā. 19. gs. otrajā pusē piekoptajā nekrievu tautu iznīdēšanā diskriminācija notika pēc valodas, būtībā pēc tautības pazīmes. 20. gs. varētu iezīmēties ar šo piecu tautu galīgu atbrīvošanos no Krievijas tiešās vai netiešās uzkundzēšanās. Protams, šī lielvalsts, kas saprot tikai spēka attiecību līdzsvaru, galīgi un neatgriezeniski atteiksies no impēriskām ambīcijām vienīgi tad, kad tā redzēs saslēgtu, saliedētu valstu apli ap Baltijas jūru. Pēc viņu negribētās iedalīšanas (1944. — 45. gadā) lielvalstī, kurai bija raksturīga vienāda nabadzība gan Baltijas austrumu, gan dienvidu piekrastē, šodien saredzama daudzveidīgu un saimnieciski plaukstošu valstu grupa. Konceptuāli šī reģiona uzdevums ir redzams kā triju problēmu loku sasaiste.

Saprotams, ka šo patiesību īstenošana jebkurā Eiropas apakšreģionā dotu pozitīvu iznākumu. Kāda tad ir Baltijas reģiona specifika? Vispirms, tā ir drošības sajūtas nostiprināšana šīm eiropiešu tautām. Vēl pavisam nesen ārpusreģiona intereses (Maskavas iedzīvotāju interešu apmierināšana izpaudās kā primitīva koloniāla uzglūnēšana šīm Eiropas pamattautām) noteica daļai šī reģiona iedzīvotāju piespiedu nabadzību. Normālā turība, kas uzplauka pēc tam, kad vācu tauta (daudzmaz tās suverēni pārvaldītā teritorijā) atteicās no koloniālistiskās domāšanas un izrīcībām, ir pamācība, kas vēl nav aptverta Krievijas vadošās aprindās.8 Otrkārt, kaut gan triju Baltijas valstu (kuru kopīgo likteni šeit apskatām) kopējais iedzīvotāju skaits nozīmē tikai vēl vienas Parīzes vai Londonas pilsētas (un to apkaimes) ienākšanu Eiropas Savienībā, skaitliski un pēc realizējamā ekonomiskā potenciāla tas ir vienādojams ar vēl vienas Zviedrijas ienākšanu. Šis nebūt nav nenozīmīgs pienesums. Treškārt, šīm trim valstīm uzkrājusies gandrīz instinktīva pieredze, kā saimnieciski izvērsties etnisko krievu un baltkrievu apdzīvotās platībās — šinī nabadzībā nīkuļojošā Eiropas pierobežā, kas pieskaras Baltijas jūras baseinam.

Dabiskajai ģeogrāfiskās tuvības izjūtai Baltijā līdz pat nesenam laikam bija liegts pozitīvi izpausties. Nostiprinot un stabilizējot šī ģeogrāfiskā rajona tautsaimnieciskos procesus, iespējams saskatīt lielo pilsētu aplī, kurā ietilpst vairākas ostas lielpilsētas, vadošu, tomēr ne pilnībā noteicošu lomu. Rietumu Baltijā, kurā ietilpst Ziemeļvācijas daļa, Polijas Baltijas piekraste, Dienvidzviedrija, kā arī visa Dānija, sadarbība jau rit ES ietvaros. Eiropas integrācija, šķiet, pievērsīsies arī pārējās Baltijas piesaistīšanai šim turīgajam telpas galam. Austrumu Baltijai (to varētu saukt arī par Vidus Baltiju), kurā lielpilsētu trīsstūrim Stokholma—Helsinki—Rīga iespējams pieskaitīt arī ar cilvēku resursiem bagāto Sankt—Pēterburgas rajonu, vēl stāv priekšā izaugsmes un tautsaimniecības attīstības laiks. 1990’tie gadi ir bijis nozīmīgs, uzdevumiem un iespējām bagāts posms, tomēr tikai pirmais cēliens garā un sarežģītā attīstības procesā.9

Baltijas jūras reģionā valstiskumu izprot ļoti dažādi, tāpēc ka šo eiropeisko tautu likteņi krasi sadalījās divās grupās jau viduslaikos.10 Baltijas telpa kļuva par sadursmju zonu, kurā vistiešākā veidā cieta Austrumbaltijas pamatiedzīvotāji. Toties Rietumbaltijas iedzīvotājiem tagad pavērusies iespēja — padarīt šo reģionu stabilu, izmēžot no tā visus sadursmes rosinošos iedīgļus — ir viņiem tikpat nozīmīga, cik pārējiem baltiešiem tiešā veidā izdevīga ir šī atgriešanās Eiropā.11 Vēsturiskais mantojums šodien ir tāds, ka Baltijas reģions, kura iespējamā kopējā pirktspēja un saimnieciskā rocība ir ievērojama diezgan12, dalās divi daļās. Turīgās valstis (Somija, Zviedrija, Dānija un Baltijas jūrai piegulošās Vācijas daļas) atšķiras no krietni mazāk turīgām valstīm, proti, Polijas, Lietuvas, Latvijas un Igaunijas. Lieki atgādināt, ka būtisks kopīgais elements šo pēdējo četru valstu tautsaimniecības attīstībā, pareizāk sakot, iemesls šo valstu attīstības netipiski lēnajai gaitai, kas iestājās, sākot ar 1945. gadu, ir bijusi PSRS okupācijas armijas klātbūtne un sociālistiskā valsts iekārta.

1 Ņemot vērā Latvijas latviešu preses tendenciozo un reizumis pat ļaunprātīgo attieksmi šinī sakarā, atlasot no ES pasākumu atreferējumiem tikai ļoti mazu daļu pateiktā, vērts atgādināt, ka pārskats par Ministru Padomes sēdēm atrodams, ieskatoties Interneta Eiropas Kopienas serverī, it īpaši tā dēvētajā globālās informācijas apakšnodaļā, resp., Spokesman’s Service, RAPID database, http://europa.eu.int/en/comm/spp/rapid.html.

2 1998. gada sākumā ekonomiskais sabrukums (daļējs pēc apjoma, iespējams, pat pilnīgs) skāra tā dēvētos Austrumāzijas "tīģerēnus", proti, finansiāli neprātīgas iekšzemes politikas dēļ nopietni samazinājās ekonomiskā aprite tādās starptautiskajā ekonomikā nozīmīgās valstīs kā Korejā, Indonēzijā, Singapūrā; savukārt Japānā izvēršas iekšējās pārliecības krīze, kas noveda pie šīs valsts ekonomikas dīkstāves ar iespējami lielām sekām ES dalībvalstīm.

3 Angliski Agenda-2000, arī franciski Agenda-2000 nozīmē tieši "darba kārtība" (franču valodas izrunā uzsvars krīt uz pēdējo zilbi, angliskajā variantā uz otro zilbi); pārējās ES valodās Agenda-2000 tiek lietots tāpat, kā tajās ienākuši termini acquis un subsidiaritāte (sk. arī šīs grāmatas 4. pielikumu Vārdnīca).

4 It kā eiroskeptiskā Lielbritānija ratificēja šo Līgumu 1998. gada februārī; Vācijas Konstitucionālajā tiesā (Bundesverfassungsgericht) tika pieteikta lieta, kas 1998. gada 2. aprīlī noraidīta, paverot Vācijai iespēju ratificēt Amsterdamas līgumu, reizē arī paverot Vācijas valdībai ceļu uz vienoto naudas sistēmu: Dānijā šo Līgumu ratificēja 1998. g. 28. maija referendumā (55,1 % par, 44,9 % pret).

5 Pēc Amsterdamas līguma parafēšanas arī LES sadaļu numerācija ir grozījusies, š O kļūstot par 51. pantu; Amsterdamas līgumā šī panta teksts nedaudz vienkāršots, nemainot tā jēgu: jaunajā 51. panta redakcijā atrodama atsauce uz bijušo š F(1) (jauno 6.(1)) LES pantu, kas noteic, ka (Eiropas) Savienība balstās uz brīvības, demokrātijas un cilvēka tiesību un fundamentālo brīvību ievērošanu, kā arī tiesiskuma principu ievērošanu valsts struktūrās.

6 Oriģinālie kritēriju teksti, arī skaidrojošās piebildes, publicēti: Conclusions of the Copenhagen European Council of June 1993, Brussels, Bulletin of the Commission of the European Communities, Bull. 6-1993, Point I.26.

7 Atzīstot, ka Polija pieder Baltijas valstu kopumam, tās sevišķo problēmu izskatīšanai, arī tās kandidatūras izvērtēšanai trūkst vietas šinī grāmatā; šeit atzīmēsim, ka Polijas kandidatūras izvērtēšana notika pēc tiem pašiem principiem kā pārējo 9 kandidāšu vērtēšana; arī Polijas kandidatūra novērtēta atturīgi, tomēr, līdzīgi Igaunijai, tā uzskatīta par pietiekami progresīvu, lai iesaistītos aktīvākā iekļaušanās procesa gaitā nekā Latvija un Lietuva.

8 Vienīgā AEVEV, kas izpelnījusies atklāti negatīvu norādi, ir Slovākija, par kuras politisko iestāžu attālināšanos no Rietumu demokrātijas principiem liecina tās Atzinuma 1.3. punkts, kurš secina, ka Slovākijas valdības tieksme izmantot policijas spēkus un drošības dienestu (faktiski slepeno policiju) izraisa dziļas šaubas par šīs valsts iekārtas raksturošanu kā demokrātisku (skatīt pilno Atzinumu par Slovākiju: Agenda-2000, Commission Opinion on Slovakia’s Application for Accession to the European Union, COM (97) 2004 final).

9 Citāts no Eiropas Komisijas Atzinuma par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā, kādu to pārtulkojis (no angļu valodas) Eiropas dokumentu tulkošanas centrs Rīgā kā Eiropas integrācijas biroja pasūtījumu; izsakot pateicību EIB par iespēju izmantot šo tekstu, autors atļaujas nepārņemt savā grāmatā EIB un Tulkošanas centra ieviestos terminus; citātos šeit un tālāk saglabāta Tulkošanas centra terminoloģija.

10 Pastāv arī atgriezeniskā šo informācijas tīklu saikne, proti, lauksaimnieku interešu tiešie pārstāvji gan savās valstīs (attiecībā uz valsts nostāju Eiropas lēmumu izveidošanā), gan Briselē (šo tā dēvēto lobistu darbība būtiski ietekmē Eiropas Komisiju kā lēmuma projekta izstrādātāju); lielie fermeri mēdz arī aši un savtīgi atrast robus, piemēram, kvotu sistēmas apsekošanā, arī specializētas lauksaimniecības kultūras subvenciju izlietošanā, kas noved pie parādības, ka KLP īpatsvaru Kopienas budžetā iespējams uz laiku samazināt ar reformām, toties tas pieaug, pateicoties atjautīgai lauksaimnieku reakcijai, principā iepriekš neparedzamā veidā: Lielbritānijā selekcionāri attīstīja ļoti ražīgu pundursaulespuķu variantu, lai uz nedaudziem gadiem piesaistītu tās subvencijas, kas bija domātas īpaši trūcīgo reģionu atbalstam Spānijā.

11 Vispirms šeit jānorāda gan uz reģionāliem informācijas centriem (parasti tādi atrodas universitātēs, toties lietišķie tematiskie centri atrodami arī pie reģionālām valsts iestādēm), gan uz moderno sazināšanās līdzekli Internetu; formāli jebkurš ES dokuments ir publiski pieejams (pakalpojuma cena sedz tā ražošanas izmaksas) ar nosacījumu, ka tālāka šādu dokumentu komerciāla izlietošana pārkāpj starptautiskās autortiesības; tas attiecas arī uz dokumentiem, kas iepirkti caur Eiropas Komisijas Informācijas biroju (Office for Official Publications of the European Communities).

12 Angliski A Europe of its citizens, arī a Citizens’ Europe, franciski Une Europe pour ses citoyens.