Kultūras centra "Undīne" māksliniece Ieva Jātniece savā ikdienas solī — krāsojot un piekrāsojot mūzu un dabassargu mājvietu pašā Jūrmalas centrā

Nozīmīga Jūrmalas attīstības nozare ir tūrisms, un tieši attīstīta kultūras sfēra var veicināt tūristu pieplūdumu. Tomēr varbūt vēl svarīgāk ir iesaistīt pašus jūrmalniekus savas pilsētas kultūrvides veidošanā, kultūras vērtību radīšanā un arī baudīšanā. Celt pašu jūrmalnieku dzīves standartu.

Dzīvot piepildītu dzīvi. Vai tas nav visas kultūras galvenais aicinājums? Kultūras valsts inspektore Alise Landsberga šai ziņā ir pilnīgi vienisprātis ar pilsētas domes kultūras speciālistu Adrianu Kukuvasu. Jūrmalas kultūrsituācijas stiprās puses ir tās vēsturiski izveidojusies infrastruktūra un izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, kā arī tas, ka pilsēta bauda kūrvietas statusu un ir iecienīta tūrisma un atpūtas vieta. Vājās puses joprojām ir vērienīgu kultūras projektu trūkums, neizdevīgie noteikumi kultūras projektu piesaistei no ārpuses un vājās reklāmas iespējas. Alise Landsberga uzskata, ka vairāk par visu pilsētai nepieciešama vienota kultūras stratēģija:

— Pirmām kārtām būtu jādomā par mūsu tiešām bagātā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu, tradicionālās kultūras attīstību un nacionālo tradīciju kopšanu, izstāžu, koncertu un festivālu rīkošanu un augstvērtīgu atpūtas un izklaides objektu radīšanu.

Šopavasar jūrmalnieku uzmanību piesaistīja akcija "Mēs no Muižas ielas", ko vainagoja izstāde un sarīkojums Bulduru Kultūras namā. To var saukt arī par Jūrmalas mākslinieku namu, jo tieši mākslinieki savulaik paglāba pussabrukušo māju, kad toreizējie pilsētas saimnieki to grasījās nojaukt, lai te uzbūvētu vēl vienu piecstāvu milzi. Vēl tagad šmaugo jumta tornīti rotā Valda Buša darinātais kapara vējrādis ar Jūrmalas mākslinieku nama burtiem. Tagad māksliniekiem atvēlēts mājas otrais stāvs. Keramiķei Edītei Zvagulei izīrētas telpas turpat pāri pagalmam, kur māksliniece iekārtojusi darbnīcu un pamazām veido arī izstāžu telpu. Viņa jau paguvusi sastādīt visapkārt puķes un košumkrūmus un domā, ka Muižas ielu varētu padarīt par Jūrmalas Monmartru, kur māksla un daile labi justos arī zem klajas debess.

Ar labi saglabājušos koka apbūvi pati iela ir kā mākslas darbs. Sabiedrisko un kultūras dzīvi te veido arī bērnu klubs "Ceļvedis" un pilsētas teātris. Pēc Edītes Zvagules pārliecības, pati galvenā Muižas ielas bagatība ir cilvēki, kas te dzīvojuši un dzīvo:

— Kultūrvēsturniece Margita Kleina bija sagatavojusi priekšlasījumu par šīs pilsētas daļas vēsturi no pat viduslaikiem, kad rajons no Lielupes tilta līdz Turaidas ielai piederējis vācu ordenim. Pēdējais mestrs Valters fon Pletenbergs to XVI gadsimta sākumā izlēņojis Johanam Bulderingam. Tā arī Bulduri ieguvuši savu vārdu. Mūsu gadsimta sākumā Bulduriem bijusi nozīmīga loma Rīgas jūrmalas tapšanā par kūrortu un iecienītu atpūtas vietu. Zeme te sadalīta gabalos un pārdota. Par vienu sieka vietu prasīti 500 zelta rubļi. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā apbūve turpinājusies. Arī Muižas ielā šai laikā tapusi lielākā daļa namu, ar kuriem tā joprojām var lepoties. Savu māju te uzcēla arī būvuzņēmēja Viktora Mellenberga ģimene. Ar viņa vārdu saistīta Dzintaru koncertzāles vēsture. Kad 1935.gadā nodega 1897.gadā celtās Edinburgas kūrzāles vietā ap 1910.gadu uzbūvētā brīvdabas estrāde, Latvijas arhitektu biedrība izsludināja jauna koncertdārza projektu konkursu. Par labāko tika atzīts Aleksandra Birznieka projekts, kuru realizēja pilsētas arhitekts Viktors Mellenbergs.

Muižas ielas svētkos piedalījās arī pensionētā skolotāja Laima Strautiņa, kas te vada jau 86. vasaru. Viņas tēvs bijis namdaris un 1909.gadā uzcēlis ģimenes māju uz Bulduru muižas zemju izsolē iegūta gruntsgabala. Svētku rosinātāja un saimniece bija kultūras nama direktore Zinaīda Skuja. Kopā ar māksliniecisko vadītāju Ināru Ploru viņa gādā, lai te labi justos gan mūzas un to kalpi, gan tuvi un tāli ciemiņi. Tēlnieks Andris Bērziņš par to teica tā: "Mūsu kultūras nams ir tāda vieta, kur viss savijas kopā. Ir mākslinieki, kas rada, un ir kultūras darbinieki, kas palīdz viņiem organizēt gan izstādes, gan pasākumus. Te ir sava vide. Mākslinieki var mainīties, tā paliks." Šo vidi palīdz veidot arī audējas, kam daiļamata noslēpumus atklāj ilggadējā pulciņa vadītāja Marta Ence, neapstrīdama autoritāte jauniem un veciem. Savukārt Zinaīda Skuja prot rosināt jūrmalnieku interesi par somu tautas kultūru un ir aizrautīga somu valodas skolotāja.

Priecājoties par Edītes Zvagules krāsainajiem māla traukiem un neparastajām gleznām, kas veidotas no šamota masas, nāk prātā savulaik ļoti populārie starptautiskie keramiķu simpoziju Mākslinieku jaunrades namā, kur Edīte vairāk nekā desmit gadus vadīja keramikas nodaļu. Viņa augusi Liepājā un ilgi nav varējusi izšķirties, kam pievērsties, — mūzikai vai vizuālajai mākslai. Iestājusies lietišķās mākslas vidusskolā, nonākusi pie ļoti laba skolotāja — Žaņa Rubeža, kas brīnišķīgi pratis atraisīt savu audzēkņu radošo garu. Vēlāk Mākslas akadēmijā tikpat labs kontakts izveidojies ar Georgu Kruglovu. Un tā Edīti Zvaguli pazīstam kā vienu no rosīgākajām Jūrmalas mākslinieku grupas keramiķēm, kas regulāri rīko savu darbu izstādes un piedalās pilsētvides veidošanā. Latviešu podniecības un glazūru meistaru tradīcijas viņa veiksmīgi liek lietā, radot darbus, kas labi iederas mūsdienīgajā interjerā. Viņas apgleznotie dekoratīvie šķīvji ir gan kontrastaini, gan plūstošās pārejās veidoti, gan zaļos, gan brūnos zemes toņos. Kuru krāsu māksliniece sauc par savu? — Katrai savs laiks. Šobrīd? — Pašlaik esot tāds visa ziedēšanas laiks.

Tas nu tiešām bija labi teikts: mākslinieces vitālās zemes un debesu krāsas tai smaržīgajā vasaras dienā šķita saziedam ar kastaņu svecēm Muižas ielā un rosmi gan Dzintaru koncertzālē, par kuras saimnieci kļuvusi pilsētas pašvaldības SIA "Jūrmalas mūzika", gan jauniešu iecienītajā kultūras centrā "Undīne", kur par spīti grūtiem laikiem turpinās remontdarbi un ik piektdienu un sestdienu notiek kāds prātu un sirdi rosinošs saiets, gan nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari", kas šajos Dziesmu svētkos piedalījās ar savu kori un deju kopu, gan Slokas baznīcā, kur kopā ar kristīgajiem jauniešiem dzirdējām muzicējam skolotāju Ivonnu Ostīnu no Aiovas, kas šajā mācību gadā Jūrmalas bērniem mācījusi angļu valodu, bet par savām garīgajām mājām izraudzījusi Slokas baznīcu. Kā atzīmēja mācītājs Aivars Beimanis, viņa visa gada garumā nav izlaidusi nevienu dievkalpojumu. Kā pateicību par te gūto veldzi dvēselei viešņa kopā ar baznīcas kori un solistiem bija sagatavojusi muzikālu kompozīciju par Kristus Kalna svētrunu, kurā dziļi izjusti izskanēja aicinājums pārvarēt lepnību, dusmas un rūgtumu, mācīties piedot un nest mieru sajauktām dvēselēm, lai spētu dzīvot piepildītu dzīvi.

Kā tradīcijas, kas bagātina pašu jūrmalnieku garīgo pasauli un stiprina saites ar pasauli, Alise Landsberga augstu vērtē Jūrmalas mūzikas vidusskolas iedibinātos ikgadējos starptautiska mēroga konkursus "Jūrmala". 1995.gadā sacentās jaunie pianisti, pēc gada — kamerkori un pērn — klavieru dueti un kameransambļi. Šogad notika jau otrais jauno pianistu konkurss. Starptautisko kultūras sakaru jomā raženi darbojas arī Ziemeļvalstu biedrība "Norden" un biedrība "Latvija — Somija", kurām Jūrmalā ir savas nodaļas. Maijā Jūrmalā notika Somijas kultūras dienas.

Pēc Alises Landsbergas pārliecības, Jūrmalas kultūrainu cerīgu dara privāto kultūras iestāžu skaita palielināšanās, cilvēku iniciatīvas atraisīšanās.

— Aizvien gaišāk cilvēki sāk dzīvot Kauguros. Kinoteātrī, kur ir zāle ar 300 vietām, izveidota Jūrmalas Kultūras centra filiāle. Un izrādījies, ka cilvēkos nav zudis jaunrades prieks. Notiek koncerti, sarīkojumi, un zāle nav tukša. Cilvēki atkal grib pulcēties — viņiem ir vēlēšanās patērēt kultūru. Ģimenes redz svētdienās aizstaigājam uz jūru, kopīgi atpūšamies. Nevar nepamanīt, ka cilvēki cenšas vairāk sakopt savu apkārtni. Kad vienam zem loga parādās puķu dobe, arī kaimiņu sāk kaitināt draza viņa durvju priekšā. Skaistums pielīp. Un ceļas dzīves standarts. Daudz labu vārdu var teikt arī par citām pašvaldības un valsts kultūras iestādēm, tomēr visstraujāk attīstās tās, kuru pamatā ir privātā iniciatīva. Dzīvība valda Luda Bērziņa muzejā, Aleksandra Rusteiķa kino vēstures muzejā un akciju sabiedrības "Jūraslīcis" zvejniecības brīvdabas muzejā. Ļoti strauji aug kultūras centra "Undīne" popularitāte, sevišķi jauniešu vidē.

Kultūras centrs "Undīne" atrodas pakalnā pie Dubultu baznīcas — starp jūru un Lielupi. Namiņš, kas vēl pirms diviem trim gadiem stāvēja bez logiem un durvīm un izskatījās galīgi noplucis un pamests, tagad ik nedēļas nogali pulcina jūrmalniekus un tālākus ciemiņus, ir dzīvības pilns. Kā pastāstīja centra vadītāji Ingus Zālītis un Ieva Jātniece, šis ir vienīgais no četriem namiņiem, kas te savā laikā uzcelti pie Dubultu kūrmājas estrādes. Kad te vēlāk atradusies skola un pēc tam iepleties lielais Ļeņina piemineklis, pārējās mājiņas nojauktas, bet tajā iemitināti skolotāji. Pēc pieminekļa aizvākšanas arī šis namiņš pamazām gājis postā. Un tad Jūrmalas zaļie, kas jau ilgi meklējuši sev pajumti, apstājušies tieši šai vietā, kas atrodas vidū starp Rīgu un Sloku, starp jūru un Lielupi, pašā Jūrmalas centrā. Nebija ne attiecīgu atļauju, ne naudas. Sāka ar namiņa glābšanas akcijām un neskaitāmām talkām. Nāca paši, aicināja jauniešus. Atradās, kas mācēja logus iestiklot un durvis ielikt, atradās, kas spēja mēzt un tīrīt, nest ārā simtiem spaiņu ar dažādu drazu. Ar biezu "kultūrslāni" bija pieaugušas istabas, gaiteņi, pagrabs un visas malas.

Tagad šī ir Vides aizsardzības kluba Jūrmalas nodaļas mājvieta. Tāda nu ir "Undīnes" divējādā daba: reizē zaļo kustības un kultūras centrs. Tā devīze: "Vide veido cilvēku, cilvēks vidi", bet moto: "Cilvēces pienākums ir sargāt Dzīvību." Un runa nav tikai par fizisko, bet vēl jo vairāk — par gara, domas, radošo Dzīvību.

Zinot, ka Ieva Jātniece ir Ilzes Indrānes (īstajā vārdā Undīnas Jātnieces) meita, vaicāju, vai klubs tā nosaukts par godu rakstniecei. Ieva uz to atbild, ka viņi par savu simbolu izvēlējušies Undīni kā ūdens stihijas personifikāciju, un droši vien tāpat rīkojusies arī vecmāmiņa, savai meitai vārdu likdama.

Ingus Zālītis centra nosaukumu un būtību skaidro tā:

— Ūdens ir augos, dzīvniekos, mākoņos un cilvēkos. Saistelements, kas savieno zemi un debesis. Arī mēs ar savu darbību tiecamies kļūt par tiltu starp debesīm un zemi. Mūsu stihija ir pasaka, ticība brīnumam. Un pārliecība, ka ar to, ko darām, mēs palīdzam veidot šo pasauli labāku.

Alkoholu "Undīnē" nelieto. Nav vajadzības mākslīgi apreibināties, ja cilvēks var radoši izpausties, izbaudīt izziņas un jaunrades prieku. Undīnieši jūtas kā harmoniska vides daļa un pasauli uztver kā vienotu veselumu. Viņi meklē saskaņas lauku starp dabu un civilizāciju, laukiem un pilsētu, elitāro kultūru un kiču.

Sarīkojumus un citus pasākumus undīnieši rīko saviem draugiem, bet durvis ir atvērtas visiem. Un tie, kas reiz atnākuši, ne vien paši kļūst par undīniešiem, bet aicina pulkā arī savus draugus. Viņi ir visdažādākie cilvēki, visvairāk tie, kas jūtas neiederīgi starp pašlabuma meklētājiem un spēj domāt ne vien par miesu, bet arī garu. Te nāk skolēni un studenti, radošā jaunatne un prātnieki jau gados. Nāk pazīstami zinātnes un mākslas cilvēki un jaunie, kas meklē savu ceļu. Kādā telpā dzirdēju muzicējam pavisam neparastu trio. Ingus Zālītis, laikam redzot manu apjukumu, vēlāk skaidroja: "Man tās panku frizūras nepatīk un viņu mūziku es nesaprotu, bet Ieva saka, ka viņiem jau nav citas vietas, kur tā bez alkohola un citādas apreibināšanās varētu paspēlēt. Un viņai ir taisnība."

"Undīnē" veidojas un jau darbojas dažādas darbnīcas. Bibliotēka varbūt nav pārāk plaša, bet tajā ir tikai vērtīgas un ļoti vērtīgas grāmatas, žurnāli un vārdnīcas. Lasīt te var romantiskajā pagrabiņā, kur parasti notiek arī dzejas un prozas vakari. Bet var uzkāpt arī tornī, kas izveidots kā meditācijas, lūgšanu vai vienkārši vienatnības telpa. Klubā ir telpas amatniecības un interjera studijām un izstāžu zāle, kaut gan izstādīties te var jebkurā telpā. Darbojas veselīga dzīvesveida skola, folkmūzikas un vides mākslas darbnīcas. Top fonotēka ar klasiskās mūzikas, netradicionālās un tautas mūzikas un dabas balsu ierakstiem. Tiek veidota datu bāze par Jūrmalas dabas aizsardzības problēmām.

Ik piektdienu vai sestdienu "Undīnē" notiek kāds tematisks sarīkojums — koncerts, lekcija, literārs vakars vai vienkārši tikšanās ar tikpat neparastiem cilvēkiem, kāda ir "Undīne" pati. Kluba galvenais uzdevums ir popularizēt zaļās kustības ideju, veicināt pilsonisku uzdrīkstēšanos un godīgu attieksmi pret valsti un sabiedrību. Savā domāšanā, vārdos un rīcībā undīnieši ir demokrātiski. Pamatojoties uz latviešu tautas tradīcijām, viņi reizē ievēro vispārcilvēciskās ētikas normas un kultūras vērtības. Klausītāju un līdzdomātāju netrūkst ne Arvīda Ulmes lekcijām par dabas tematiku, ne Aleksandra Ruģēna filozofiskajam ciklam par indiāņu teikām un leģendām.

Vērtējot dziednīcu pienesumu pilsētas kultūrainas veidošanā, Alise Landsberga kā paraugu minēja valsts rehabilitācijas centru "Vaivari". Kam ir iznācis tur uzturēties, varēs apstiprināt, ka Vaivaros ārstē ne tikai dūņas, vannas un mūsdienu medicīnas iespējas, bet arī dziļi cilvēciskās savstarpējās attiecības un visa rūpīgi koptā vide. Starp šīsvasaras priecīgākajiem notikumiem jāmin pašvaldības lēmums ņemt savā paspārnē Rehabilitācijas centra skolu, kurai izdevies izraut no savas mājas četrām sienām bērnus, kam parastajā skolā nav iespējams mācīties, un arī tas, ka Dziesmu svētkos piedalījās divi jauni kolektīvi — rehabilitācijas centra deju kolektīvs un koris. Bet pamatu pamats arī te ir cilvēku pašierosme un iniciatīva. Par krāšņo istabas puķu un zaļo augu saimniecību ēdamzālēs rūpi tur ne vien ēdnīcas vadītāja, bet arī trauku mazgātāja Geņa, kam, pēc dārznieces vārdiem, vajagot tikai blakus pastāvēt, lai viss plauktu un zaļotu. Tādas rokas, tāda aura.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"