NOZARU ZIŅAS

Latvijas ekonomika: vakar, šodien, rīt

No Ekonomikas ministrijas 1998. gada jūnija ziņojuma par tautsaimniecību

Saturā

Saīsinājumi un mērvienības

1. Tautsaimniecības ekonomiskais stāvoklis

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.1. Iekšzemes kopprodukts

3.1.1. IKP dinamika un prognozes

3.1.2. IKP nozaru griezumā

3.1.3. IKP agregētais izlietojums

3.2. Cenas un inflācija

3.2.1. Patēriņa cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta cenas

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču grupām un pakalpojumu eksports un imports

3.3.3. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa valstīm

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls, investīcijas un uzkrājumi

3.4.2. Valsts investīciju programma

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumu dinamika

3.6.3. Valsts kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju personīgais patēriņš

3.7.2. Nodarbinātība un bezdarbs

3.7.3. Demogrāfiskā situācija un veselības aizsardzība

3.7.4. Nabadzība

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība un jūras transports

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Pašreizējā situācija

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšējā tirdzniecība

4.7. Tūrisms

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Valsts ekonomiskās attīstības stratēģija

5.2. Integrācija Eiropas savienībā

5.3. Privatizācija

5.3.1. Privatizācijas tempi un ietekme uz tautsaimniecību

5.3.2. Akciju publiskais piedāvājums un valsts nodokļu parādu kapitalizācija

5.3.3. Pašvaldības īpašuma objektu privatizācija

5.3.4. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un izmantošana

5.3.5. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.6. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.3.7. Īpašuma tiesību atjaunošanas gaita

5.4. Uzņēmējdarbības vide

5.5. Nacionālās programmas

5.5.1. Nacionālo programmu raksturojums

5.5.2. Eiropas savienības Strukturālo fondu apgūšana

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

5.6.2. Dabīgo monopolu tarifu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.7.5. Tirgus uzraudzība

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

5.9. Statistika

5.9.1. Valsts statistiskā sistēma

5.9.2. Statistiskās informācijas pilnveidošana

6. Rekomendācijas uz izaugsmi orientētas ekonomiskās politikas īstenošanai

Saīsinājumi un mērvienības

a/s	akciju sabiedrība
Baltā grāmata	Eiropas komisijas izstrādātās rekomendācijas likumdošanas
	saskaņošanai asociēto Centrāleiropas un Austrumeiropas
	valstu sagatavošanai integrācijai Eiropas savienības ieköējā tirgū
CEFTA	Centrāleiropas brīvās tirdzniecības asociācija
CEN	Eiropas Standartizācijas komiteja
CIF cena	preces cena, kuru veido preces vērtība, ieskaitot transporta
	un apdrošināšanas izmaksas līdz importētājvalsts robežai
CSP	Centrālās statistikas pārvalde
EBRD, ERAB	Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka
EBTA	Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācija
EM	Ekonomikas ministrija
ES	Eiropas savienība
FOB cena	preces cena, kuru veido preces vērtība, ieskaitot transporta
	un apdrošināšanas izmaksas līdz eksportētājvalsts robežai
GATT	Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību
IKP	iekšzemes kopprodukts
LAA	Latvijas Attīstības aģentūra
LPA	Latvijas Privatizācijas aģentūra
LR	Latvijas Republika
LTP	Latvijas Tūrisma padome
LZA	Latvijas Zinātņu akadēmija
NVS	Neatkarīgo valstu sadraudzība
OECD	Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija
PHARE	Eiropas savienības ekonomiskās palīdzības
	programma Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm
PRAQ	Reģionālā kvalitātes nodroöināöanas programma
PTO	Pasaules tirdzniecības organizācija
PVAS	privatizējamā valsts akciju sabiedrība
PVN	pievienotās vērtības nodoklis
SDO	Starptautiskā darba organizācija
SEZ	speciālā ekonomiskā zona
SIA	sabiedrība ar ierobežotu atbildību
SVF	Starptautiskais valūtas fonds
VARAM	Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
VIP	Valsts investīciju programma
v/u	valsts uzņēmums
DEM	Vācijas marka
ECU	Eiropas norēķinu vienība
Ls	lats
USD	ASV dolārs
kWh	kilovatstunda
kVA	kilovoltampēri
kcal, Gcal, PJ	kilokalorija, gigakalorija, petadžauls
XDR	Pasaules valūtu grozs, Starptautiskā valūtas fonda norēķinu vienība

1. Tautsaimniecības ekonomiskais stāvoklis

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

Kopš valstiskās neatkarības atgūšanas 1991. gadā Latvijas tautsaimniecībā ir notikušas ievērojamas izmaiņas. Astoņu gadu laikā ir panākts ievērojams progress tirgus ekonomikas izveidē. Īpašuma struktūrā tagad dominē privātais sektors, ārējā tirdzniecība un cenas ir gandrīz liberalizētas, ir izveidots vairums tirgus ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamo institūciju.

Latvija ir guvusi vērā ņemamus panākumus ekonomikas stabilizēšanā. Patēriņa cenu inflācija 1997. gada laikā bija nokritusies līdz 7%, valsts parāds līdz 12,2% pret IKP. 1997. gada beigās bija kopbudžeta fiskālais pārpalikums. Tautsaimniecību stabilizē tas, ka kopš 1994. gada sākuma lata nominālais kurss pret XDR nav mainījies.

Atspoguļojot pieaugušo starptautisko uzticību Latvijas valstij, neatkarīgās aģentūras "Standard & Poor's" un "Moody's" ir noteikušas Latvijai kredītreitingus, kuri ir vieni no augstākajiem starp Centrāl- un Austrumeiropas valstīm un atbilst tā sauktajai investīciju pakāpei.

Ir jāatzīmē, ka, sākot ar 1996. gadu, ekonomiskā izaugsme ir vērojama gandrīz visos tautsaimniecības sektoros. Iekšzemes kopprodukts 1997. gadā pieauga par 6,5%. Strauji palielinās ārvalstu investoru interese ieguldīt Latvijā. 1997. gadā kopējais uzkrāto ārvalstu investīciju apjoms Latvijā pieauga par 42%. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā līdz 1997. gada beigām ārvalstu uzņēmēji Latvijā tiešo investīciju veidā ir ieguldījuši 517 USD. Tādējādi Latvija ir pietuvojusies tām Centrāl- un Austrumeiropas pārejas ekonomikas valstīm, kuras ir līderes ārvalstu investīciju piesaistīšanas ziņā.

Statistikas dati liecina, ka 1997. gadā ir pieaugusi reālā darba alga un pensijas. Iedzīvotāji arvien vairāk naudu tērē ilglietošanas priekšmetu un lietu iegādei, bet mazāk pārtikas precēm.

Līdz ar ekonomiskās aktivitātes pieaugumu ir sācis palielināties nodarbināto iedzīvotāju skaits. Tomēr reālais bezdarbs joprojām ir augsts, it īpaši valsts austrumu rajonos. Bezdarbs ir galvenais iemesls iedzīvotāju daļas nabadzībai un sociālajai izstumtībai.

Pašreiz valsts ekonomisko attīstību apdraud izaugsmes ieguvumu nevienmērīgais sadalījums un pieaugošais ārējās tirdzniecības un maksājumu bilances tekošā konta deficīts.

Ir virkne iesāktu, bet nepabeigtu reformu. Lai arī valsts uzņēmumu privatizācija gandrīz jau pabeigta, lielo valsts infrastruktūras objektu privatizācija ir tikai sākuma posmā. Šo uzņēmumu privatizācija ir gan politiski, gan arī ekonomiski nozīmīga un sarežģīta. Pats būtiskākais ir pareizi atrast stratēģiskos investorus un nodrošināt, lai dabīgais monopols nekļūtu no valsts par privāto monopolu. Tāpēc lielo valsts uzņēmumu privatizācija notiek vienlaicīgi ar attiecīgā sektora (piemēram, enerģētikas, kuģniecības, fiksētā telekomunikācijas tīkla) demonopolizāciju.

Vitāli svarīgas reformas, kuras ir iestrēgušas, ir dzīvokļu privatizācija, valsts pārvaldes un izglītības pārstrukturēšana atbilstoši tirgus ekonomikas prasībām. Valsts nav izstrādājusi pietiekamus stimulus mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai, eksporta veicināšanai. Trūkst līdzekļu infrastruktūras sakārtošanai, kas šobrīd ir viens no privāto investīciju galvenajiem kavēkļiem.

Tādējādi valsts sekmīgas attīstības garants ir iesākto reformu pabeigšana. Nav šaubu, ka šos jautājumus Latvija ar saprātīgu ekonomisko politiku spēs atrisināt jau vidēja termiņa periodā. Taču pastāv arī ārējie riska faktori. Pats būtiskākais - ekonomiskās un politiskās attiecības ar Krieviju. Kā rāda nesenie notikumi, Krievijas sankcijas politisko iemeslu dēļ ir radījušas ekonomiskos zaudējumus Latvijas uzņēmējiem. Kaut arī šīs sankcijas nespēj apdraudēt Latvijas neatkarību, bet tikai nedaudz mazināt ekonomiskās attīstības tempus, tomēr ilgstoši nesakārtotas attiecības ar Krieviju var izraisīt ārvalstu tiešo ieguldījumu samazināšanos. Tāpēc viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir pēc iespējas ātrāk noregulēt attiecības ar Krieviju, vienlaicīgi paplašinot eksporta tirgu un ekonomiskās attiecības ar citām valstīm, lai nākotnē nevarētu atkārtoties līdzīgi draudi.

Vēl viens ārpasaules drauds ir saistāms ar to, ka, palielinoties pasaules tirgus globalizācijai, kapitāla plūsmu nepastāvīgums pieaug. Nesenās valūtas krīzes Meksikā, Čehijā un Dienvidaustrumāzijā rāda, ka investori jutīgi reaģē uz sarežģījumiem1 attiecīgās valsts ekonomiskajā vai politiskajā dzīvē, pat izvedot kapitālu no valsts. Ļoti būtiska, lai izvairītos no valūtas krīzes, ir uzticama, konsekventa un skaidra valdības politika makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai.

Arī Latvija nav pasargāta no līdzīgām valūtas krīzēm. Kā jau minēts, viens no Latvijas attīstības riska momentiem ir augošais maksājumu bilances tekošā konta deficīts. Iemesli ir līdzīgi kā citās Centrāl- un Austrumeiropas valstīs: augošs iekšzemes pieprasījums pēc investīciju un patēriņa precēm. Ļoti svarīgi ir, kā tiek segts tekošā konta deficīts. Kā rāda statistikas dati, Latvijā aptuveni 3/4 no tekošā konta deficīta tiek segtas ar ilgtermiņa (tiešajām) investīcijām, bet ar kapitālu plūsmu nenoturīgāko daļu - portfeļieguldījumiem - salīdzinoši neliela daļa. No valūtas stabilitātes viedokļa pozitīvi ir tas, ka kopš 1995. gada beigām Latvijas Bankas tīrie ārējie aktīvi pieaug, un naudas bāzes segums ar tiem pārsniedz 100 procentus.

Latvijas stratēģiskais mērķis ir iekļauties Eiropas savienībā, jo tikai tā var nodrošināt neatgriezenisku valsts izaugsmi. Valsts integrācija Eiropas savienībā noris atbilstoši Latvijas nacionālajai programmai integrācijai Eiropas savienībā, kura ietver likumdošanas saskaņošanas metodes un secību Latvijas iesaistei Eiropā un tās iekšējā tirgū.

Valdība 1998. gada martā apstiprināja Vidēja termiņa ekonomisko stratēģiju pievienošanās Eiropas savienībai kontekstā (skatīt 5.1. nodaļu), kurā ir definētas Latvijas ekonomiskās politikas prioritātes un valdības rīcība nākošajos piecos gados. Laika posmā līdz 2003. gadam jānodrošina ikgadējais iekšzemes kopprodukta pieaugums par 5-6%, līdz apskatāmā perioda beigām jāsamazina inflācija līdz 4% gadā un reģistrētais bezdarba līmenis līdz 5-6 procentiem.

Ekonomiskā politika šo mērķu sasniegšanai saistās ar diviem galvenajiem virzieniem, pirmkārt, ekonomikas izaugsmei labvēlīgas makroekonomiskās vides pilnveidošanu un nostiprināšanu, otrkārt, strukturālo reformu turpināšanu.

Nodrošināt stabilu makroekonomisko vidi ir paredzēts, realizējot stingru fiskālo un monetāro politiku. Nodomāts vidēja termiņa periodā ierobežot valsts budžeta deficītu (kopbudžeta fiskālā deficīta pieļaujamais līmenis ir noteikts 0,5% apmērā no IKP) un valsts ārējo un iekšējo parādu, lai kopējā valsts parādu summa nepārsniegtu 10% no iekšzemes kopprodukta. Monetārās politikas mērķis vidējā periodā paliek nemainīgs - nodrošināt nacionālās valūtas stabilitāti, tā ierobežojot inflāciju un vairojot uzticību valsts ekonomikai un finansu sistēmai. Pēc vienotas Eiropas valūtas ieviešanas tiks apsvērta iespēja aizstāt lata piesaisti XDR ar tā piesaistīšanu eiro.

Valdība par galvenajām prioritātēm struktūrpolitikā ir noteikusi: pabeigt privatizāciju, vēl vairāk liberalizēt administratīvi regulējamās cenas un tarifus, nodrošināt iekšējo un ārējo konkurenci un īstenot valsts pārvaldes, finansu un sociālās drošības sistēmas un sektorālās reformas. Stratēģijā ir izstrādāti arī uzņēmējdarbības uzlabošanas un ekonomiskās stimulēšanas pasākumi investīciju piesaistīšanas veicināšanai, mazo un vidējo uzņēmumu attīstības stimulēšanai, eksporta veicināšanai, vienādu biznesa attīstību iespēju radīšanai reģionos u.c.

Tādējādi valsts ekonomiskās attīstības stratēģija vidēja termiņa periodā paredz turpināt virzību uz Rietumu tipa tirgus saimniecību ar pietiekami liberālu, uz konkurences principiem un privātīpašumu balstītu ekonomiku, atvērtu ārējās tirdzniecības politiku un pakāpenisku ekonomiskās vides pielāgošanu Eiropas savienības prasībām. Ekonomiskās stratēģijas pasākumu realizēšana būs pamats iedzīvotāju labklājības pieaugumam, drošībai un demokrātijas attīstībai.

 

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

Reformu gaitu un to ietekmi uz ekonomiskajiem procesiem lielā mērā raksturo ekonomiskās attīstības pamatrādītāju dinamika (skatīt 1.1. tabulu).

Iekšzemes kopprodukta dinamika liecina, ka valstī ir sākusies ekonomiskā augšupeja. 1996. gadā IKP pieauga par 3,3%, 1997. gadā vēl straujāk - par 6,5%. IKP pieaugumu ir sekmējis gan privātā un valsts patēriņa, gan investīciju kāpums, bet jo īpaši eksporta pieaugums.

1998. gada 1. ceturksnī straujais IKP pieaugums turpinājās. Salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, IKP ir pieaudzis par 7,6%, tai skaitā, pievienotā vērtība apstrādājošajā rūpniecībā pieauga par 13,6%, transportā un sakaros - 9,2%, celtniecībā - 6,1 procentu.

Šobrīd ir vērojams aktivitātes pieaugums gandrīz visās tautsaimniecības pamatnozarēs. Īpaši veiksmīgi attīstās tranzītbizness, kas sekmē straujus pieauguma tempus transporta nozarē. 1997. gadā kravu apgrozība Latvijas ostās pieauga par 13%, dzelzceļa tranzītpārvadājumi par 13%, pa cauruļvadiem transportēto naftas un naftas produktu apjoms par 9 procentiem.

1997. gadā bija vērojams īpaši straujš apgrozījuma pieaugums arī tirdzniecībā (par 12,9%). To sekmē iedzīvotāju reālo ienākumu pieaugums un jaunu pakalpojumu veidu, tādu kā līzings, plašāka pieejamība.

Sākot ar 1996. gadu, aktivitāte ir sākusi pieaugt arī apstrādājošajā rūpniecībā (1997. gadā - par 7%). Kokapstrāde pašlaik ir dinamiskākais sektors Latvijas rūpniecībā, kurš, balstoties uz vietējiem izejvielu un lētiem darbaspēka resursiem, ražo produkciju galvenokārt Rietumu tirgum. Pieaugums ir vērojams tekstilrūpniecībā un metālapstrādē, kā arī lielākajā apstrādājošās rūpniecības nozarē - pārtikas rūpniecībā.

1997. gadā ir pārvarēts kritums lauksaimniecībā . Aug graudu un piena kopieguve, taču samazinās gaļas ražošana. Elektroenerģijas, gāzes un ūdensapgādes nozares apjomu samazināšanos 1997. gadā noteica elektroenerģijas un galvenokārt siltuma racionālāka izlietošana sakarā ar uzskaites uzlabošanu un patērētāju daļas atsacīšanos no centralizētās siltumapgādes u.c. faktoriem.

Nozīmīgi ir tas, ka pieaug būvniecības darbu apjomi. 1997. gadā kopējais būvniecības apjoms ir pieaudzis par 8,2%. Īpaši strauji celtniecības darbi rit ostās. Līdz ar hipotekārās kreditēšanas sistēmas izveidošanu mājokļu būvniecībai ir sagaidāms celtniecības nozares ražošanas tempu tālāks kāpums.

Pēdējos gados ir pieauguši arī privātā patēriņa apjomi . Pēc Centrālās statistikas pārvaldes novērtējuma, 1997. gadā privātais patēriņš pieauga par 3,9%. Tas ir saistīts ar reālās darba algas un pensiju pieaugumu.

Aktivizācijas procesi valsts ekonomikā ir vairojuši nodarbināto iedzīvotāju skaitu (par 1,9% 1997. gadā). Savukārt reģistrētais bezdarba līmenis valstī samazinās: 1997. gada decembra beigās - 7% (1996. gada decembra beigās - 7,2%), 1998. gada maija beigās - 7% (1997. gada maija beigās - 7,9%). Tiesa, pēc Starptautiskās darba organizācijas metodikas Centrālās statistikas pārvaldes veiktie darbaspēka apsekojumi liecina, ka Latvijā darba meklētāju īpatsvars 1997. gada decembra beigās faktiski bija 14,1% (1996. gada decembra beigās - 19,5%) no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, taču Nodarbinātības valsts dienestā bija reģistrējusies tikai ceturtā daļa.

Bezdarba līmenis ievērojami atšķiras valsts rajonos un pilsētās. Vissmagākā situācija joprojām ir Latgales rajonos un pilsētās. Katrs ceturtais no bezdarbniekiem ir vienkāršo profesiju pārstāvis, bet vismazāk bezdarbs ir skāris augstākās kvalifikācijas profesiju pārstāvjus, kuri veido tikai 2% no bezdarbnieku kopskaita.

Bezdarba samazināšanu sekmēs īpaši atbalstāmo reģionu veicināšanas politika un brīvo ekonomisko zonu attīstība. Ir paredzēts paplašināt izglītības un pārkvalificēšanās programmas bezdarbniekiem.

Efektīvi īstenojot monetāro politiku, vidējā gada patēriņa cenu inflācija samazināta no hiperinflācijai tuvā līmeņa - 952% 1992. gadā līdz 8,4% 1997. gadā. Inflācijas samazināšanās tendence turpinās arī 1998. gadā. Tā, salīdzinot ar pagājušā gada maiju, cenas gada laikā ir kāpušas par 5,4%, savukārt, salīdzinot ar šā gada sākumu, - par 2,5% (attiecīgajā periodā 1997. gadā - par 4,1%). Inflācijas līmenis Latvijā jau vairākus gadus ir zemākais Baltijas valstīs. Ir sagaidāms, ka inflācijas līmenis turpinās kristies arī turpmāk. Tomēr rietumvalstu inflācijas līmeni izdosies sasniegt tikai tad, kad administratīvās cenas būs noregulētas tā, lai pilnīgi segtu izmaksas.

Pēdējos gados ir uzlabojies valsts finansiālais stāvoklis. 1997. gadu valsts beidza ar fiskālo pārpalikumu (1,3% no IKP), un kopējais valsts parāds samazinājās. Saeima ir pieņēmusi valsts konsolidēto budžetu 1998. gadam bez finansiālā deficīta, bet ar nelielu fiskālo deficītu. Tomēr, kā rāda š.g. pirmo mēnešu nodokļu ieņēmumu dinamika, pastāv liela varbūtība arī 1998. gadu beigt bez fiskālā deficīta.

Monetāro rādītāju statistika liecina, ka 1997. gadā Latvijai ir izdevies pārvarēt 1995. gada banku krīzes šoku. Banku sistēmas monetārie rādītāji stabili pieaug, aktivizējoties ekonomiskajai darbībai valstī un ieplūstot ārvalstu kapitālam. 1997. gada beigās, salīdzinot ar 1996. gada beigām, plašās naudas apjoms bija pieaudzis par 39%, skaidrā nauda apgrozībā - par 26%, uzņēmumu un privātpersonu noguldījumu apjoms - par 48%, kredīti uzņēmumiem un privātpersonām - par 77%. Nacionālās valūtas (lata) apmaiņas kurss pret XDR valūtu grozu ir palicis nemainīgs kopš 1994. gada marta.

1.1. tabula

Latvija: ekonomiskās attīstības pamatrādītāji*

	1995	1996	1997	1998p
	(pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, procentos)
Iekšzemes kopprodukts (salīdzināmajās cenās)	-0,8	3,3	6,5	6,0
Privātais patēriņš	0,6n	10,3	3,9	4,5
Valsts patēriņš	7,7n	1,8	3,8	2,0
Kopējā pamatkapitāla veidošana	8,7n	21,1	11,1	10,0
Patēriņa cenas	25,0	17,6	8,4	6,0
	(procentos pret iekšzemes kopproduktu, ja nav norādīts cits)
Kopbudžeta fiskālais saldo	-3,1	-1,4	1,3	0
Valsts ārējais parāds	9,2	8,0	6,8	6,7
Valsts iekšējais un ārējais parāds	16,0	14,4	12,2	11,9
Ārējās tirdzniecības bilance	-13,0	-15,6	-16,5	-16,5
Maksājumu bilances tekošais konts	-0,4	-5,5	-8,0	-8,0
Reģistrētais bezdarba līmenis (%, perioda beigās)	6,6	7,2	7,0	6,9
Lata kurss pret XDR (perioda beigās)	0,7997	0,7997	0,7997	0,7997

* Avots: Centrālā statistikas pārvalde; Ekonomikas ministrijas prognozes.

n - novērtējums, p - prognozes

Latvijas maksājumu bilances tekošā konta deficīts 1997. gadā bija aptuveni 8% no IKP. Tajā pašā laikā kopīgais maksājumu bilances saldo bija pozitīvs. Šādu situāciju nodrošināja ievērojama kapitāla ieplūde Latvijā, kas ļāva ne tikai segt pieaugošo tekošā konta deficītu (aptuveni 3/4 no tekošā konta deficīta tiek segtas ar ilgtermiņa investīcijām), bet arī palielināt ārējo rezervju aktīvus.

Šobrīd ir vērojams straujš Latvijas preču eksporta pieaugums, it īpaši uz ES. 1997. gadā eksports ir pieaudzis par 22,2%, uz ES - par 33,6%. Galvenās preces Latvijas eksportā 1997. gadā bija koksne (30%), tekstilmateriāli un tekstilizstrādājumi (16%), lauksaimniecības un pārtikas produkti (15%). Aptuveni 1/5 no eksporta sastāda metālapstrādes un mašīnbūves produkcija, transporta līdzekļi.

1997. gadā preču imports pieauga par 23,8%, no ES valstīm - par 33,6%. Pašreizējos apstākļos importa pieaugumu objektīvi nosaka vispārējā ražošanas modernizācija un iedzīvotāju augošais pieprasījums pēc kvalitatīvām ilglietošanas precēm. 1997. gadā bija vērojama investīciju preču importa apjoma strauja pieauguma tendence. Mašīnas un mehānismi sastāda aptuveni 20% no Latvijas importa. 1/7 no importa ir energoresursi.

Pašreiz vairāk nekā puse Latvijas eksporta un importa ir ar ES valstīm, lai gan pirms neatkarības atgūšanas Latvijai gandrīz nebija ārējās tirdzniecības ārpus bijušā sociālisma valstu bloka. Sadalījumā pa valstīm 1997. gadā Latvijas lielākais tirdzniecības apgrozījums bija ar Krieviju (17,6% no ārējās tirdzniecības kopapjoma), Vāciju (15,2%), kā arī Zviedriju, Somiju, Lietuvu un Lielbritāniju (ar katru vairāk nekā 6% no kopējā tirdzniecības apgrozījuma).

Ekonomiskās izaugsmes potenci vislabāk raksturo investīciju pieaugums. Statistikas dati liecina, ka kopš 1994. gada pieaug kopējā pamatkapitāla veidošanās fonds. Strauji tas ir pieaudzis arī 1997. gadā (par 11%). Līdz ar to palielinās kopējā pamatkapitāla veidošanās fonda īpatsvars IKP (1997. gadā 19,3% no IKP).

Pēdējo gadu laikā ir ievērojami pieauguši ārvalstu investīciju apjomi Latvijā. Kopš 90. gadu sākuma līdz 1997. gada beigām kopējais uzkrāto ārvalstu investīciju apjoms Latvijā ir bijis 2146 milj. latu. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ārvalstu uzņēmēji Latvijā tiešo investīciju veidā ir ieguldījuši 305 latus jeb 517 USD (Igaunijā - 798 USD, Lietuvā - 281 USD).

Palielinās arī valsts investīciju apjomi, galvenokārt infrastruktūras finansēšanā. Ir plānots, ka 1998. gadā valsts investīciju programmu kopīgie finansu resursi no valsts budžeta, valsts garantētajiem kredītiem u.c. avotiem sastādīs aptuveni 5% no IKP (1997. gadā - 2,7%, 1996. gadā - 1,7%).

........................................................................

1 No ārvalstu investoru viedokļa, šādi galvenie ekonomiskie sarežģījumi ir valsts ārvalstu valūtas rezervju samazināšanās, tekošā konta deficīta pārmērīgs pieaugums, budžeta deficīta palielināšanās, valsts ārējā parāda pieaugums uz īstermiņa kapitāla rēķina, akciju tirgus indeksa svārstības, ko rada pārvērtētas nekustamā īpašuma un akciju cenas, u.c.

 

2. Ārējā ekonomiskā vide

Pasaules ekonomisko centru attīstības dinamika pēdējos gados ir bijusi visai atšķirīga (skatīt 2.1. zīmējumu). Japānas ekonomika, kas no 1960. līdz 1990. gadam pēc ekonomiskās attīstības tempiem apsteidza gan ES, gan ASV, jau kopš 90. gadu sākuma ir iegājusi fāzē, ko raksturo zemi attīstības tempi. 1996. gads ir izņēmums, jo arī 1995. gadā iekšzemes kopprodukts šajā valstī pieauga tikai par 1,5 procentiem.

2.1. zīmējums

Iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi (% pret iepriekšējo gadu)

Ekonomisko situāciju Japānā ietekmēja ne tikai strukturālās izmaiņas, bet arī Āzijas finansu krīze 1997. gadā. Sagaidāms, ka Āzijas reģiona kopējās ekonomiskās attīstības tempi krīzes ietekmē samazināsies no 7,1% 1997. gadā līdz 5,3% 1998. gadā. Pēc Eiropas Komisijas prognozēm, Āzijas krīzes ietekmē ES valstu kopprodukta pieaugums 1998. gadā būs par 0,3 procentpunktiem zemāks nekā iepriekš prognozētais.

Detalizētāk aplūkota situācija valstīs vai valstu grupās, ar kurām Latvijai ir ciešāki ekonomiskie sakari - Eiropas savienības valstīs, Baltijas valstīs un Krievijā.

Situācija Eiropas savienības valstīs 1. Visās Eiropas savienības valstīs 1997. gadā iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi pārsniedza 1996. gada rādītājus. Tomēr saglabājās ievērojamas atšķirības starp šīs grupas valstīm.

Zemākie kopprodukta pieauguma tempi bija vērojamai Itālijā - 1,5% un Spānijā - 1,8%, pārējās valstīs tie bija 2%-4% robežās, augstākie Somijā - 5,9% un Īrijā - 10 procenti.

Vidējais bezdarba līmenis Eiropas savienības valstīs 1997. gadā - 10,7% ir tikai nedaudz (par 0,2 procentpunktiem) samazinājies, salīdzinot ar 1996. gadu. Zemākais bezdarba līmenis bija Austrijā un Luksemburgā - aptuveni 4%, augstākais - Spānijā, kur tas sasniedza 21%. Lielākajās reģiona valstīs, tādās kā Vācija, Itālija, Francija tas bija 10-12% robežās, turklāt visās šajās valstīs pēdējos gados tam ir tendence palielināties. Bezdarba līmenis turpina samazināties Īrijā, Somijā, tas ir, valstīs, kur aizvadītajos gados bija vērojami augstākie kopprodukta pieauguma tempi.

Veicot monetārās politikas koordinācijas pasākumus, lai piemērotos Eiropas monetārās savienības (EMS) kritērijiem, Eiropas savienības valstīm ir izdevies samazināt vidējo gada inflācijas līmeni no 4,1% 90. gadu pirmajā pusē līdz 2,1% 1997. gadā. Mazinājušās arī atšķirības starp dažādu valstu inflācijas līmeņiem. 1997. gadā ES valstīs (izņemot Grieķiju) inflācija atradās robežās 1,1-2,5% (ASV un Japānā attiecīgi - 2% un 1,7%).

Eiropas integrācijas procesā 1998. gada sākumā arvien uzskatāmāk parādījās tā daudzpakāpju raksturs.

Tas attiecas ne tikai uz šīs savienības kandidātvalstīm, kas jau 1997. gadā tika sadalītas divās kandidātvalstu grupās atkarībā no to gatavības iestāties Eiropas savienībā.

1998. gada aprīļa beigās tika pieņemts principiāls lēmums par tām Eiropas savienības valstīm, kuras no 1999. gada iesaistīsies Eiropas monetārajā savienībā, ieviešot vienoto valūtu (eiro) nacionālo valūtu vietā.

Tikai viena valsts - Grieķija neatbilst Eiropas monetārās savienības konverģences kritērijiem, taču vēlmi pievienoties šim Eiropas integrācijas iekšējam kodolam pagaidām nav izrādījušas arī Lielbritānija, Dānija un Zviedrija.

Tātad vienotā Eiropas valūta no 1999. gada 1. janvāra bezskaidras naudas norēķinos tiks ieviesta

11 Eiropas savienības valstīs. Eiropas savienības institūcijas, tai skaitā Eurostat savā ekonomiskajā analīzē arvien biežāk sāk izdalīt 11 Eiropas monetārās savienības valstu grupu (EUR 11) kā atsevišķu vienību.

Pēc ekonomiskās sistēmas parametriem šī 11 valstu grupa gandrīz vai pilnībā atbilst atsevišķas valsts ekonomiskajai sistēmai. Pasaules ekonomikā pēc iekšzemes kopprodukta kopapjoma 1997. gadā - 5,5 miljardi ekiju šī "EMS valsts" ierindojās 2. vietā aiz ASV, kur tas sasniedza 6,8 miljardus ekiju.

Taču kopprodukta apjoms uz 1 iedzīvotāju, kas izlīdzināts pēc pirktspējas paritātes, EMS bija par 30% zemāks nekā ASV un par 14% zemāks nekā Japānā.

Pēdējos 3 gadus iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi EMS 11 valstu grupā bija nedaudz zemāki nekā ES kopumā. Piemēram, 1997. gadā iekšzemes kopprodukts ES valstīs vidēji pieauga par 2,7%, bet EMS valstīs - par 2,5%. Taču nākamajos gados EMS valstīm tiek prognozēts nedaudz augstāks iekšzemes kopprodukta pieauguma temps, piemēram, 1998. gadā - 3%, bet visām ES valstīm vidēji - 2,8 procenti.

Salīdzinājumam, ASV 1998. gadā tiek prognozēts iekšzemes kopprodukta pieaugums 2,5%, Japānā - tikai 0,4 procenti.

EMS valstīm raksturīga ekonomikas izteikta orientācija uz preču un pakalpojumu eksportu. EMS īpatsvars pasaules eksportā 1997. gadā bija 20%, ASV - 16% un Japānas - 10 procenti.

EMS valstīm 1997. gadā bija pozitīva ārējās tirdzniecības bilance - 89,7 miljardi ekiju, kas pēc absolūtā apjoma ir lielāka nekā Japānai - 75,8 miljardi ekiju.

Ekonomiskās attīstības perspektīvas EMS var kavēt sociālais slogs šo valstu tautsaimniecībām.

1997. gada beigās bezdarba līmenis EMS bija 11,5%, ASV - 4,7%, Japānā - 3,5%. EMS valstīs ir arī lielākas darbaspēka izmaksas, kas par 1 darba stundu sastāda 22 ekiju, salīdzinot ar 17 ekijiem ASV un 20 ekijiem Japānā.

Pagaidām vēl grūti spriest, cik lielā mērā tuvākajos gados EMS valstu attīstība atšķirsies no pārējo 4 ES valstu ekonomiskās attīstības, kādas sekas tam varētu būt arī Latvijas ekonomiskajā politikā attiecībās ar ES valstīm.

Viens no aktuālākajiem Latvijas ārējo ekonomisko attiecību un Eiropas integrācijas politikas jautājumiem, uz kuru pagaidām vēl nav skaidras atbildes, ir: vai Latvijai jāizstrādā īpaša ekonomisko attiecību politika pret EMS valstīm, piemēram, pastiprināti orientējoties uz šo Eiropas integrācijas kodolu.

Kā redzams 2.1. tabulā, galvenie Latvijas eksporta partneri ES ir EMS neiekļautās valstis (Lielbritānija, Dānija, Zviedrija).

2.1. tabula

11 Eiropas Monetārās savienības un 4 pārējo ES dalībvalstu

(Zviedrija, Lielbritānija, Dānija, Grieķija)

īpatsvars Latvijas eksporta - importa kopapjomā 1997. gadā

	11 EMS valstis	4 pārējās ES dalībvalstis
Eksports	22,4	26,5
Imports	38,6	14,6

Ekonomiskā situācija Baltijas valstīs. 1997. gadā iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi palielinājās visās Baltijas valstīs. Kopējais Baltijas valstu kopprodukts palielinājās par 7,3%, kas Baltiju ierindo starp ekonomiskās attīstības jomā dinamiskākajiem pasaules reģioniem.

Igaunijas straujo kopprodukta pieaugumu 1997. gadā (skatīt 2.2. zīmējumu) noteica pievienotās vērtības palielināšanās lielākajās iekšzemes kopprodukta nozarēs - rūpniecībā (par 19,6%), tirdzniecībā (par 13,3%) un transportā (par 12,7%).

Baltijas valstu iekšzemes kopprodukta struktūra pēc ekonomiskās darbības veidiem 1997. gadā rāda (skatīt 2.2. tabulu), ka galvenās kopprodukta nozares visās trijās valstīs ir rūpniecība, tirdzniecība un transports.

Latvijā transporta nozarei ir ievērojami lielāka loma iekšzemes kopprodukta veidošanā nekā pārējās Baltijas valstīs. Abās kaimiņvalstīs nekustamo īpašumu izmantošanas nozarei ir būtiski lielāks īpatsvars pievienotās vērtības struktūrā. Lietuvā arī lauksaimniecības nozares vieta kopprodukta struktūrā ir ievērojamāka.

1998. gada 1. ceturksnī izaugsme Baltijas valstīs turpinājās. Igaunijas statistikas komiteja iekšzemes kopprodukta pieaugumu 1998. gada 1. ceturksnī novērtējusi 8% līmenī. Lietuvā 1998. gada 1. ceturksnī palielinājās rūpnieciskā ražošana - par 4,7%, pieauga celtniecības darbu apjoms un dzelzceļa pārvadājumu apjoms - par 1,9%. Arī Latvijā 1998. gada 1. ceturksnī bija vērojama ekonomikas izaugsme. IKP, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, pieauga par 7,6 procentiem.

2.2. zīmējums

Kopējās pievienotās vērtības dinamika pa ekonomiskās darbības veidiem Baltijas valstīs 1997. gadā (% pret iepriekšējo gadu)

 

2.2. tabula

Kopējās pievienotās vērtības struktūra Baltijas valstīs 1997. gadā

	Igaunija	Lietuva	Latvija
Kopā pievienotā vērtība	100,0	100,0	100,0
Lauksaimniecība, medniecība, mežsaimniecība	6,6	12,8	7,2
Iegūstošā un apstrādes rūpniecība	18,4	21,1	21,3
Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde	3,6	3,3	4,4
Būvniecība	5,4	7,4	5,0
Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, remonts	17,8	17,1	16,6
Viesnīcas un restorāni	1,2	1,7	1,1
Transports un sakari	11,8	9,3	17,2
Finansu starpniecība	5,2	2,4	4,8
Nekustamo īpašumu izmantošana,
noma un komercdarbība	10,1	8,4	3,3
Valsts pārvalde un aizsardzība,
obligātā sociālā apdrošināšana	4,4	6,4	6,1
Izglītība	5,1	5,8	5,1
Veselības aizsardzība un sociālā aprūpe	3,4	3,3	3,9
Pārējais	6,9	2,5	4,0

Makroekonomiskajā jomā Lietuvai un it īpaši Latvijai pēdējā gada laikā ir izdevies nostiprināt stabilitāti, samazinot inflāciju un kredīta procentu likmes (skatīt 2.3. tabulu). Turpretim Igaunijā vērojams inflācijas pieaugums un kredītu likmju palielināšanās.

2.3. tabula

Inflācijas līmenis un vidējās gada likmes īstermiņa kredītiem Baltijas valstīs

Valsts	Inflācijas līmenis	Vidējās gada likmes
	(aprīlī, pieaugums pret % īstermiņa kredītiem (martā, %)
	iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi)
	1997	1998	1997	1998
Latvija	8,8	6,0	17,3	12,4
Lietuva	7,3	6,9	16,9	11,9
Igaunija	9,2	12,6	11,2	13,9

Dzīvokļa īres un sakaru cenu pieauguma tempi Latvijā un Igaunijā aizvadītā gada laikā būtiski neatšķīrās, taču pārtikas produktu, apģērbu un transporta cenu pieaugums Igaunijā ievērojami apsteidza Latvijas rādītājus. Piemēram, uztura produktu cenas Latvijā 1998. gada aprīlī bija par 2,1% augstākas nekā pirms gada, Igaunijā šis cenu pieaugums sastādīja 7,9 procentus.

Savukārt kredīta procentu likmes Igaunijā palielinājās 1997. gada novembrī finansu tirgus sarežģījumu laikā. Jāatzīmē, ka situācija Baltijas valstu finansu un vērtspapīru sistēmā, ievērojot situāciju Dienvidaustrumāzijas un Krievijas tirgos, ir samērā saspringta. Visu Baltijas valstu vērtspapīru tirgos martā-maijā vērojams pakāpenisks, ilgstošs cenu kritums.

Viena no Baltijas valstu problēmām, kura vidēja termiņa perspektīvā var radīt sarežģījumus, ir šo valstu maksājumu bilances tekošo kontu deficīti (skatīt 2.3. zīmējumu). Lai gan 1997. un 1998. gadā bija vērojams eksporta pieaugums visās Baltijas valstīs, importa pieaugums to apsteidza.

2.3. zīmējums

Maksājumu bilances tekošā konta deficīts (% no iekšzemes kopprodukta)

Kamēr ārvalstu investīcijas šajās valstīs ieplūst pietiekami, lai ar kapitāla konta pārpalikumu nosegtu tekošā konta deficītu, maksājumu bilances problēma nesaasinās, un nav nepieciešams izmantot arī tādu stabilizācijas instrumentu kā ārvalstu valūtas rezerves.

Tomēr problēmas rada šo investīciju plūsmu uzskaite un struktūras noteikšana. Vērtspapīru tirgus satricinājumi Dienvidaustrumu Āzijā un Krievijā parādīja, cik nestabils faktors ir portfeļinvestīcijas.

Maksājumu bilances problēmas atrisināšana nav iespējama īsā laikā, jo tās pamatā ir ekonomikas ilgtermiņa strukturālie procesi. Galvenokārt situāciju var uzlabot preču un pakalpojumu eksporta pieaugums.

Baltijas valstu eksporta struktūras salīdzinājums (skatīt 2.4. tabulu) liecina, ka Latvijai nopietni jādomā ne tikai par eksporta kāpināšanu, bet arī par tā diversificēšanu un augstākas pievienotās vērtības produkcijas īpatsvara palielināšanu. Nevienā Baltijas kaimiņvalstī vienam produkcijas veidam nav tāds īpatsvars eksportā, kāds Latvijā ir kokmateriāliem. Ievērojami zemāks mūsu valstī ir arī mašīnbūves produkcijas īpatsvars, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu.

2.4. tabula

Preču eksporta struktūra Baltijas valstīs 1997. gadā (% no visa preču eksporta)

	Igaunija	Lietuva*	Latvija
Pārtikas un lauksaimniecības produkti	12	15	15
Minerālie produkti	5	20	2
Ķīmiskās rūpniecības produkti	9	9	7
Apģērbi un apavi	18	18	16
Kokmateriāli	16	7	30
Metāli	7	4	9
Mašīnbūves (tai skaitā transporta mašīnas) produkti	24	21	11
Pārējās preces	9	6	10

* 1998. gada janvārī.

Ekonomiskā situācija Krievijā. Ekonomisko situāciju Krievijā 1997. gadā beigās un 1998. gada sākumā raksturoja:

- stabilizācija galvenajās tautsaimniecības nozarēs - rūpniecībā, lauksaimniecībā;

- eksporta samazināšanās, ko radīja naftas cenu kritums pasaules tirgū;

- Āzijas finansu krīzes negatīvā ietekme uz Krievijas vērtspapīru tirgu un finansu sistēmu;

- savstarpējo un budžeta maksājumu problēmu saasināšanās.

1997. gads Krievijā bija pirmais gads kopš reformu sākuma, kad tika apturēts iekšzemes kopprodukta kritums. Bija vērojams pat tā minimāls pieaugums - par 0,4% (skatīt 2.4. zīmējumu). Situācija stabilizējās galvenajās ražošanas sfēras nozarēs - rūpniecībā, lauksaimniecībā, tomēr transportā saglabājās kritums. Kravu pārvadājumi 1997. gadā, salīdzinot ar 1996. gadu, samazinājās par 14 procentiem.

2.4. zīmējums

Krievijas galvenie ekonomiskie rādītāji 1995.-1997. gadā* (% pret iepriekšējo gadu)

* Pēc Krievijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem.

Tomēr investīciju apjoms Krievijas tautsaimniecībā 1997. gadā turpināja samazināties, lai gan kritums par 5% nebija tik būtisks kā 1996. gadā, kad investīcijas samazinājās par 18%. Šādu situāciju var izskaidrot ar to, ka ekonomikas reālais sektors atpalika no finansu tirgus pēc ienesīguma perspektīvām.

1997. gadā Krievijā nostiprinājās naudas un cenu stabilitāte. Inflācija 1997. gadā samazinājās līdz 15% (no 22% 1996. gadā), rubļa apmaiņas kurss pret USD 1997. gada laikā samazinājās par 7,1% (salīdzinoši - Latvijas lata kurss pret USD šajā periodā samazinājās par 5,6%).

Tendences, kas bija vērojamas Krievijas ekonomikas reālajā sektorā 1997. gadā, turpinājās arī 1998. gada 1. ceturksnī.

Rūpniecības produkcija pieauga par 1,3% pret attiecīgo pagājušā gada ceturksni. Visstraujākais pieaugums bija vērojams krāsainās metalurģijas un mašīnbūves nozarēs. 1998. gada 1. ceturksnī turpinājās investīciju apjomu samazināšanās. Turpināja samazināties inflācija, cenas 1998. gada janvārī-aprīlī bija pieaugušas tikai par 3,5% (Latvijā - 2,6%, 1997. gada attiecīgajā periodā Krievijā - 6,4%).

Ārējā tirdzniecība, maksājumu bilance. Iepriekšējos gadus eksporta pieaugums un tā salīdzinošais izdevīgums, ievērojot Krievijas un pasaules cenu attiecības, bija viens no galvenajiem Krievijas ekonomikas virzītājspēkiem. Tomēr Krievijā saglabājās visai viendabīga eksporta struktūra. 1998. gada janvārī energoresursi sastādīja aptuveni 53% no Krievijas eksporta (tai skaitā nafta un tās produkti - 23%), metāli - 17%, mašīnas un iekārtas - tikai 8 procentus.

Tādēļ cenu pazemināšanās pasaules naftas tirgū 1997. gada otrajā pusē būtiski ietekmēja Krievijas eksportu. 1998. gada janvārī-februārī Krievijas eksports samazinājās par 16% salīdzinājumā ar attiecīgo iepriekšējā gada periodu, imports šajā laikā palielinājās par 17 procentiem.

Citu produkcijas veidu eksporta pieaugumu kavē produkcijas zemā konkurētspēja. Tā kā situācija naftas tirgū varētu uzlaboties tikai 1998. gada 2. pusgadā, Krievijas Centrālā banka prognozē, ka

1998. gadā Krievijas maksājumu bilance varētu būt tuvu nullei. Atsevišķu šīs bankas amatpersonu izteikumos tika pieļauta pat iespēja devalvēt Krievijas rubli, lai koriģētu situāciju maksājumu bilances jomā. Tomēr 1998. gada maija beigu finansu krīzes laikā Krievijas valdība un Centrālā banka apliecināja, ka rublis netiks devalvēts.

Lēmumu par devalvāciju tomēr varētu veicināt arī tas, ka Āzijas finansu krīzes ietekmē, aizplūstot kapitālam no Krievijas vērtspapīru tirgus, 1997. gada novembrī Krievijas valūtas rezerves jau samazinājās vairāk nekā par 1/4 (par 6,1 miljardiem ASV dolāru) (skatīt 2.5. zīmējumu).

2.5. zīmējums

 

Krievijas zelta un ārvalstu valūtas rezerves* (miljardos ASV dolāru, mēneša sākumā)

* Pēc Krievijas Centrālās bankas datiem.