Ordeņa virsnieks Gunārs Preinbergs

Par sevi — pats

Tēvu Ādolfu (dzimis 1908.g.) Smārdes pagasta "Griķos" 1942.gada 18.novembrī tautas saieta laikā Brāļu kapos arestēja Gestapo, pēc mēneša atbrīvoja; 1944.gada septembrī vācu lauku žandarmērija tēvu arestēja izvešanai uz Vāciju, taču ceļā no Ventspils uz Liepāju viņš izbēga un atgriezās Rīgā. 1945.gada 27.janvārī tēvu arestēja padomju armijas čekas operatīvā grupa "Smerš". 1946.gadā viņš gāja bojā ziemeļos Arhangeļskas apgabala Molotovskas gulagā. Mūsu ģimeni visādi diskriminēja: palielināja nodokļus, atteicās izsniegt pārtikas kartītes. Māti vairākus gadus nepieņēma darbā, mums, dēliem, bija liegta augstākā izglītība. Māte Valentīna (dzimusi 1905.g. Rēzeknē) līdz aiziešanai pensijā no 1949.gada strādāja Rīgas ķīmiski farmaceitiskajā rūpnīcā; mirusi 1983.gadā. Brālis Ojārs bija zobu tehniķis (1933—1972). Jaunākais brālis Eduards strādāja par RAF šoferi izmēģinātāju, bet tagad ir pensionārs.

Mana dzīvesbiedre Rita ilgus gadus Rīgas 1.klīniskajā slimnīcā ir galvenā medicīnas māsa, tagad — pensionāre. Mūsu dēls Aivars ir tirdzniecības darbinieks un Māris — ārsts narkologs. Mūsu ģimene kļuvusi bagātāka ar pieciem mazbērniem.

Pēc Rīgas 9.pamatskolas mācījos Saldus zooveterinārajā tehnikumā. Staļiniskās represijas liedza turpināt izglītību augstskolā. Tāpēc uzsāku darba gaitas Neretas rajona padomju saimniecībā "Druvas", kur trīs gadus nostrādāju par vecākā veterinārārsta vietas izpildītāju. Pēc tam biju veterinārfeldšeris Dobeles rajona veterinārajā slimnīcā. Kopš 1960.gada Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA) — laborants un vecākais laborants (1960—1966). Paralēli darbam neklātienē studēju LLA Veterinārajā fakultātē, kuru absolvēju 1966.gadā. Tiku atstāts fakultātes Ķirurģijas un dzemdniecības katedrā par asistentu. Iestājos klātienes aspirantūrā un aiztāvēju veterināro zinātņu kandidāta disertāciju (1972). Turpināju strādāt par asistentu un docenta vietas izpildītāju. Tikai 1982.gadā kļuvu par docentu. 1992.gadā tiku nostrificēts par veterinārmedicīnas zinātņu doktoru. 1995.gadā Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU) piešķīra docenta emeritus goda nosaukumu.

Esmu 172 zinātnisku un zinātniski populāru rakstu autors, vienas grāmatas un vairāku izgudrojumu līdzautors.

Veterinārmedicīnas zinātnē esmu pētījis ar leikozi slimo govju asiņu morfoloģiskās un bioķīmiskās izmaiņas, govju ginekoloģisko slimību ārstēšanas un jaunu zāļu izveidošanas problēmas, kā arī govju ovocītu kultivēšanu un iegūto olšūnu apaugļošanu in vitro . Turpinu strādāt Latvijas veterinārmedicīnas vēstures izpētes jomā.

Rīgas Domē vadīju Uzņēmējdarbības koordinācijas centru (1996—1997). Kopš 1998.gada strādāju Zemkopības ministrijas Valsts veterinārajā dienestā. Esmu Dzīvnieku veselības un labturības daļas vecākais speciālists.

Sākoties latviešu tautas trešajai atmodai, aktīvi iesaistījos Latvijas Tautas frontes (LTF) darbībā. Biju viens no LTF dibinātājiem Jelgavā un Lauksaimniecības akadēmijā, LTF 1., 2. un 4.kongresa delegāts, LTF 1. un 2.sasaukuma domes loceklis, Baltijas 1.asamblejas dalībnieks, LLA LTF valdes priekšsēdētājs, Jelgavas novada LTF domes loceklis (1988—1990). Jelgavas pilsētas padomes deputāts (1989—1992). Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts (1990—1993), Rīgas Domes deputāts (1994—1997).

LR Augstākajā padomē vadīju darba grupu, kas izstrādāja likumus "Par veterinārmedicīnu" (1992), "Par farmaceitisko darbību" (1993). Panācu, ka likumā "Par papildinājumiem LR 1991.gada jūnija likumā "Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju"" (1992) tiek iestrādāts 19.pants, kas ļāva novērst kolhozu un sovhozu veterinārā dienesta materiālās bāzes izsaimniekošanu privatizācijas procesā. Arī pēc deputāta mandāta nolikšanas turpinu darbu likumdošanas jomā un vadu darba grupu "Dzīvnieku aizsardzības" likumprojekta izstrādāšanā.

Kopš 1966.gada esmu Latvijas Veterinārārstu biedrības goda biedrs un valdes loceklis.

Par viņu — zināšanu krātuves smeļot un papildinot

"Ārstam jāspēj saprast savu pacientu, lai tas būtu cilvēks vai lopiņš. Sāp kā vienam, tā otram. Un ārstam jādara viss, lai sāpes remdinātu!" — ar tādu pārliecību dzīvo un strādā veterinārmedicīnas doktors Gunārs Preinbergs. Jautāts par profesijas izvēli, viņš vispirms atceras tēvu. "Mēs dzīvojām samērā turīgi. Tēvs strādāja "Rīgas audumā", un, kad šī uzņēmuma īpašnieks Hiršs Kauņā izveidoja filiāli, viņš tēvu izvēlējās par ceha priekšnieku. Kauņā pavadījām sešus gadus. Kad atgriezāmies Rīgā, tēvs 1939.gadā nopirka māju Teikas rajonā, kur tolaik būvējās latvieši. Viņam Smārdē bija daudz radu. Un, kaut gan dzīvojām pārtikuši, tēvs gribēja, lai es katru vasaru strādātu laukos. Tā es vairākus gadus gāju ganos. Tur pirmo reizi redzēju arī slimos lopiņus.

Tēvs ļoti vēlējās, lai es kļūtu par agronomu. Viņš to gan neuzspieda (Dievs, pasarg!), bet pat no Gulaga viņš rakstīja, ka Gunāram vajadzētu mācīties par agronomu. Taču man tuvāka bija medicīna. Es labprāt pārsaitēju kādam sagrieztu pirkstu vai citu brūci, arī no asinīm man nebija bail. 7.klase tuvojās beigām, vajadzēja izlemt, ko tad darīt tālāk. Un tad es nolēmu sakrustot lauksaimniecību ar medicīnu. Iznāca veterinārmedicīna."

Saldus zooveterinārajā tehnikumā aizvadītie gadi palikuši atmiņā ar jaunības delverībām un pirmo mīlestību. Skolasbiedrene Rita vēlāk kļuva par viņa dzīvesbiedri. Tehnikumā piedzīvots arī visai latviešu tautai traģiskais 1949.gads ar 25.marta izvešanām.

"Jau kādu laiku pirms 25.marta bija notikusi pedagoģiskās padomes sēde. Divus audzēkņus izslēdza no tehnikuma, bet mani un vēl trīs zēnus izmeta no kopmītnes par padomju studentam neatbilstošu dzīvesveidu. Iemesls vienkāršs — mums kopmītnes istabiņā uz galda stāvēja nāvesgalva, svece un sarkanbaltsarkanais karodziņš. Tika aizrādīts, lai novāc, bet mēs nepaklausījām. Aizgājām dzīvot pie saimniekiem."

25.martā agri no rīta pie mājas piebraukusi automašīna ar bruņotiem zaldātiem. Arī zēni nostādīti istabā pie sienas un prasīts uzrādīt dokumentus. Viņu uzvārdu sarakstā nebija, saimniekus aizveda. Ieraudzījuši, ka arī skolas pagalmā rosās zaldāti ar štikiem rokās, skolā iekšā nav gājuši, bet devušies uz Saldus veterināro klīniku, kur todien bijuši paredzēti prakses darbi. Tur sastapuši skolotāju Jāni Renigeru, ko audzēkņi cienījuši gan par viņa oriģinālajām mācīšanas manierēm, gan atklātību un tiešumu. Pārliecinājies, ka ir visi, Ritvaram un Albertam Janševskiem, Visvaldim Kapteinim un Gunāram Preinbergam licis tūdaļ pazust un vismaz desmit dienas skolā nerādīties, un arī uz mājām neiet. Tā kādas trīs četras dienas neēdis nodzīvoju pa mežu. Biju pārsalis, nakti pārlaidu, piespiedies pie kādas egles. Bet — izturēju."

Pēc tehnikuma beigšanas sapņojis par augstskolu, bet kā "lielgruntnieka" dēlam tas tika liegts, kaut gan tās grunts bijis tik vien, cik zem mājas. Man pateica tā: "Tādus kā jūs padomju tauta kā zirgābolu no ceļa nospers nost. Ejiet strādāt par feldšeri!" Sākas darba gaitas, vispirms Neretā, pēc tam Dobelē. Par izglītības iegūšanu var atsākt domāt tikai Hruščova "atkušņa" laikā.

"Reiz veterinārfeldšeru kvalifikācijas celšanas kursos sākām aprunāties. Izrādījās, ka daudziem ticis liegts mācīties augstskolā. Starp mums bija gan leģionāri, gan izsūtītie. Par klātieni es vairs sapņot nevarēju, vajadzēja gādāt par ģimeni — sievu un diviem dēliem.

Aizgājām pie dekāna Eglona Grapmaņa ar lūgumu izveidot neklātienes nodaļu. Viņš uzklausīja mūs, mazliet padomāja un teica: "Uzrakstiet "Padomju Jaunatnei"! Ja dos kādu cerību stariņu, ka būtu vajadzīgs, runāsim tālāk." Uzrakstījām. Iniciatīva tika atbalstīta.

Bet tad es nolēmu, ka velti nav ko gaidot laiku tērēt, un aizsūtīju dokumentus uz Maskavas veterinārās akadēmijas neklātienes nodaļu. Nesagaidījis izsaukumu, kāpu vilcienā un braucu uz Maskavu. Tur man teica: "Jā, jūsu dokumentus saņēmām, taču domājām, ka jūs esat pārāk tālu, tāpēc izsaukumu nesūtījām!" Vai tas bija īstais iemesls, grūti pateikt, bet akadēmijas prorektors uzrakstīja vēstuli mūsu Lauksaimniecības akadēmijas neklātienes nodaļas dekānam, ka esmu tad un tad iesniedzis dokumentus, un lūdza uzņemt mani. Veterinārajā fakultātē neklātienes nodaļas nebija, un es iestājos zootehniķos. Pēc gada pārgāju uz veterināriem. No 35 uzņemtajiem 1966. gadā beidzām kādi septiņi. Grūta fakultāte, un aplami domāt, ka neklātienē mums gāja vieglāk, nekādu atlaižu nebija."

Kad Gunārs Preinbergs Tartu aizstāvēja disertāciju zinātņu kandidāta grāda iegūšanai, daži ieteica uzreiz piešķirt zinātņu doktora grādu. Bet viņš nav bijis komunists, jo nav vēlējies "stāties vienā partijā ar sava tēva slepkavām", tāpēc doktora grāds tai reizē izpalicis. Viņš māca Veterinārās fakultātes studentus. Specializējas govju ginekoloģijā un dzemdniecībā. Visus pedagoģiskā darba gadus vadījis praksi 3. kursa studentiem. Latviju darba gaitās izbraukājis krustām šķērsām. "Vienreiz pētīju Latvijas karti, atradu laikam tikai kādas pāris mazas pilsētiņas, kurās neesmu bijis."

Ap 1982. gadu Jelgavā, savā fakultātē top viņa ieceru lolojums — ovocītu kultivēšanas laboratorija. Viņš pats organizē telpu remontdarbus un rūpējas par inventāra un laboratorijas iekārtu iegādi.

— Kolektīvās saimniekošanas laikā ārkārtīgi nepareizās ēdināšanas dēļ diezgan daudzas vērtīgas govis gāja bojā. Bieži vien, lai lopiņš tāpat vien nenobeigtos, to nokāva. Katrā gotiņā tad paliek tās divas olnīcas ar tūkstošiem ovocītu. Taču, izmantojot speciālas metodes, ovocītus var izolēt, ielikt speciālās barotnēs un kultivēt. Radīt tādus apstākļus, lai veidojas olšūna. Tad pievieno spermijus un notiek olšūnas apaugļošanās in vitro . Izveidojas embrijs, kuru var pārstādīt jebkurai gotiņai zināmā cikla dienā. Tā kļūst par bioloģisko inkubatoru.

Embriju transplantāciju kopš septiņdesmito gadu beigām ar mūsu katedras starpniecību praktizēja Tērvetes kolhozā, arī Ādažos un Preiļos. Taču Latvijā tā īsti šī metode netika plaši ieviesta. Bet tagad, lai to darītu, ir vajadzīga liela nauda, jo viens sasaldēts embrijs maksā daudzus simtus dolāru. Un nav Latvijā daudz tādu saimnieku, kam tas būtu pa kabatai. Turklāt pasaulē šī metode jau piedzīvo savu norietu, tiek meklētas citas. Tādēļ man nav žēl, ka laboratorija tagad ir pārprofilēta. Tā tomēr darbojas un ir nodota Jelgavas novada veterinārajai laboratorijai."

Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultātei veltīti 37 mūža gadi. G.Preinbergs apzinās, ka veterinārmedicīna ir viņa īstā vieta, bet gadu nasta un veselības problēmas likušas meklēt citus risinājumus. Nu jau gadu viņš ir Valsts veterinārā dienesta Dzīvnieku labturības un veselības daļas vecākais speciālists, kā pats saka: "Te, izņemot kādus četrus cilvēkus, visi ir mani bijušie studenti. Un te es jūtos labi." G.Preinberga tiešais darbs tagad saistīts ar likumprojektu izstrādāšanu. Viņa vadībā top arī Dzīvnieku aizsardzības likuma projekts. Tā izstrādāšanā piedalījās 15 cilvēki — zinātņu doktori, maģistri, zoopsihologi no ASV, Eiropā sertificēti dzīvnieku aizsardzības speciālisti. Gunārs Preinbergs arhīvos atradis pat 1877. gada dzīvnieku aizsardzības likumu.

Viņš intensīvi pēta arī veterinārmedicīnas zinātņu vēsturi: "Mūsu profesijas vēsturē ir tādi slaveni vīri kā Kristaps Helmanis, Oto Kalniņš, Jānis Neimanis, Alfreds Bertušs, Eižens Bergs. Helmanis un Neimanis ir strādājuši pie Luija Pastēra. Tie ir pasaules mikrobioloģijas gaismekļi. Esmu nolēmis par šiem cilvēkiem vākt materiālus. Jā, man ir apmēram 25 publikācijas par vēsturi. Bet ne jau tas ir mans mērķis. Mans mērķis ir P.Stradiņa medicīnas vēstures muzejā iekārtot veterinārmedicīnas vēstures ekspozīciju. Muzeja direktors Kārlis Ēriks Ārons un galvenais speciālists Arnis Vīksna telpas jau apsolījuši. Un, ja nu to dabū gatavu, tad gan es eju pensijā!"

Taču G.Preinberga aktivitāšu loks ir plašs. Viņš ir iesaistījies arī politikā. Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā bijis viens no Tautas frontes dibinātājiem, piedalījies pirmajā un arī turpmākajos LTF kongresos. 1990. gada 4. maijā kā Augstākās padomes deputāts balsojis par neatkarīgu Latviju, rosīgi darbojies 1991. gada janvāra barikāžu dienās. Tagad aktīvi iesaistījies bijušo AP deputātu kluba veidošanā. Atskatoties uz to laiku, viņš saka:

"Esmu lepns, ka esmu tur bijis, piedalījies, esmu darījis to, kas bija jādara un ko es nevarēju nedarīt." Dzīves pamatprincipi Gunāram veidojušies jau bērnībā: "Mans tēvs jau Smārdes skolā bija iestājies skautos, vēlāk kļuva par skautu kopnieku un Latvijas skautu centrālās organizācijas roveru. Es arī 1939. gadā kļuvu skautiņš. Neilgs jau tas prieciņš bija. Kaut biju vēl mazs skauts, tēvs tomēr man atļāva siet ap kaklu lakatu. Un katru rītu zaļā lakatiņa stūrī bija jāiesien mezgls, kas atgādinātu, ka dienā ir jāizdara vismaz viens labs darbs.

Kādu labu darbu tad tāds puišelis var izdarīt? Es rīkojos tā — gāju pie veikala un gaidīju, kad no tā ārā nāks kāda vecāka māmuļa ar iepirkumu groziņu. Tad palīdzēju viņai šo groziņu aiznest mājās. Un ar mierīgu sirdsapziņu vakarā varēju mezgliņu atraisīt. Neviens jau man nekādu atskaiti nepieprasīja, bet nenāca ne prātā mānīties un atraisīt mezglu tāpat vien.

Jā, mums pašlaik iet grūti. Taču jāsaprot viens. Ieskatīsimies vēsturē! 1918.gada 18.novembris Latvijai sākās no nulles, nebija mums ne zemes, ne armijas, nekā. Bet 1991.gadā sākām ar mīnusa zīmi. Zeme bija, bet ne mūsu, armija bija, bet ne mūsu, nauda bankā bija, bet sveša. Visos laikos ir bijuši blēži, un ir arī tagad. Un kamēr tiksim tam pāri. Kamēr tiksim līdz tā zaļā lakatiņa mezgliņam, ir jāpaiet laikam."

Par saņemto Triju Zvaigžņu ordeni Gunārs Preinbergs saka tā: "Es tās trīs zvaigznītes gribētu sadalīt. Vienu es dotu mūsu veterinārmedicīnas fakultātei un Saldus tehnikumam, otru — savai ģimenei un trešo — šai zemei, kurā dzīvoju."

Dace Bebre,

"LV" nozares redaktore

Sarunā ar tēti. Rīgā 1933. gadā

Brāļi Ojārs, Eduards un Gunārs Preinbergi 1938. gadā. Ar tādu automobili daudzas ģimenes vis nevarēja lepoties...

Ar dzīvesbiedri Ritu un dēliem Māri un Aivaru 1973. gadā

Jelgavā, ovocītu kultīvēšanas laboratorijā, 1989. gadā. No kreisās: zinātniskā līdzstrādniece Biruta Amoliņa, laboratorijas vadītājs Gunārs Preinbergs un laborants Aivars Kočāns

Foto: no Gunāra Preinberga ģimenes arhīva un Māris Kaparkalējs, "LV"