Māris Pukis, Vides un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs,

Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Daudziem, tostarp arī "LV" lasītājiem, tāds apzīmējums kā Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress (kura dokumentus šodien publicējam — 3.lpp.) var likties abstrakts jēdziens, jo "ieiešana" vai atkalatgriešanās Eiropas struktūrās lielā mērā saistās ar aizmirstām vai pusaizmirstām patiesībām. Taču mūsu kontinentā pašvaldības vismaz kopš šī gadsimta sākuma ir stabils jēdziens un arī pašvaldību kongress ("Congress of Local and Regional Authorities of Europa") nav tikai vairāk vai mazāk regulāra sapulce, bet gan autoritatīva sistēma, kas ne tikai kārto, bet arī izlemj būtiskas problēmas.

Piektajā sesijā Strasbūrā šogad īpaša uzmanība tika pievērsta Baltijas valstīm, tostarp arī Latvijai. Vienā no plenārsēdēm bija iekļauts temats "Vietējās un reģionālās demokrātijas situācija Latvijā". Eksperti no Polijas (Leons Kieress un Somijas Marku Pohjolu) visai objektīvi bija izvērtējuši pašreizējo situāciju Latvijā un nākuši klajā ar priekšlikumiem, kurus kongress vienprātīgi atbalstīja. Šajā ziņā mums ir svarīgi, ka Latvijas vārds izskan visnotaļ pozitīvā gaisotnē. Jo mums, tāpat kā citām nelielām Eiropas valstīm, šajā kongresā ir pastāvīgo delegātu un triju aizstājēju vietas, turklāt balsojums baltiešiem ir gana labvēlīgs.

Pēc Eiropas Padomes Parlamentu asamblejas parauga veidotā struktūra kopš 1995.gada darbojas divās palātās (vietējo un reģionālo varu), un tās rīcībspēja ir atkarīga no Pašvaldību hartas, kas atzīta vairākumā Eiropas valstu, un pret to neiebilst arī Latvija. Strasbūras sesijā varēja stāties spēkā vēl viens dokuments — Vietējo pašvaldību harta, tomēr šo piecus gadus gatavoto dokumentu "izgāza" Dānija, un tikai tāpēc, ka tur administratīvi teritoriālās reformas gaitā ir radušās savas specifiskas problēmas. Bet ko lai dara — demokrātija pieļauj arī iecerēto lēmumu bloķēšanas iespējas. Pat ar vienu "pret".

Eiropas vietējo un reģionālo varu kongress ar mītni Strasbūrā patlaban ir visnozīmīgākā pašvaldību starptautiskā organizācija, tomēr tā nebūt nav vienīgā. Jau šī gadsimta sākumā ir izveidota Eiropas reģionu pašvaldību municipālā padome ar ģenerālsekretāru Parīzē, un arī LPS tiek aicināta uz tās sanāksmēm. Šoruden, iespējams, radīsies izdevība arī Latvijai kļūt par padomes līdzbiedri.

Varētu runāt arī par Eiropas reģionu pašvaldību padomi, kuras mītne atrodas Briselē. Tā radusies pēc Māstrihtas līguma parakstīšanas, un tās finansiālās iespējas mums varētu būt īpaši nozīmīgas dažādu projektu realizēšanā, jo esam uz pašvaldību reformas sliekšņa. Turklāt Latvijā daļai pašvaldību ir partnerattiecības dažādās Eiropā labi situētās valstīs. Tās vēl nebūt nav pilnīgi izmantotas.

Mums sevišķi būtiska rādās Baltijas jūras valstu pašvaldību subreģionālā konference, satelīts Baltijas valstu ārlietu ministru padomei. Tā ir samērā jauna institūcija, un astoņu valstu kopsaimē pirmā sanāksme bija Norvēģijā, Stavangerā. Šoruden, no 22.līdz 24.oktobrim, būs kārtējais saiets Dānijā, Roskildā, un tur ceram būt klāt ar plašu LPS pārstāvniecību.

Svarīga ir mūsu triju Baltijas valstu pašvaldību sadraudze. Arī tā būtībā ir tradīcijas atjaunojums, jo jau divdesmitajos gados pastāvējusi mūsu valstu pilsētu savienība, kas vēl atmiņā daudziem tās veicinātājiem. Turpinājums tagad ir Baltijas pašvaldību komiteja, un pirms diviem gadiem Lietuvā, Druskininkos, tajā bija pārstāvēti sešdesmit (jā, es nebūt nepārteicos — 60!) dalībnieki no katras valsts. Gluži nesen, jūnijā, tiekoties Tallinā, secinājām, ka jāsper solis tālāk — ciešā saistībā ar Baltijas asambleju. Kopīgais viedoklis ir tāds, ka šajā asamblejā turpmāk vajadzētu būt vismaz vienam prominentam pašvaldību pārstāvim no katras valsts, un līdzšinējās iestrādes ir tādas, ka nākamajā asamblejas sēdē rudenī varam cerēt uz pozitīvu risinājumu.

Talllinā tika runāts arī par tādu mums pagaidām vēl svešu jēdzienu kā pašvaldību obligācijas. Mēs par to ieminējāmies jau 1996.gada rudenī, taču Finansu ministrija iebilda, un tā šis projekts "iestrēga". Bet Tallinā to izdarīja, un teju teju tur būs obligāciju otra kārta, turklāt, talliniešu iedrošināti, savas obligācijas šoruden gatavojas izlaist arī Tartu, Narvā un Pērnavā. Eiropas pilsētu praksē tas nav nekas jauns, jo arī Prāga jau deviņdesmito gadu sākumā izlaida obligācijas par 250 miljoniem kronu, un tagad tām jau ir reāls segums. Varbūt par godu Rīgas astoņsimtgadei šādu soli beidzot spersim arī mēs.

Šīs tikšanās reizē nedalītu atbalstu guva viedoklis par ciešākas sadarbības nepieciešamību arī administratīvi teritoriālās reformas pieredzē. Tā ir aktuāla visās trijās valstīs, un šajā ziņā mēs varam mācīties cits no cita.

Man patlaban tas ir sevišķi aktuāli, jo nesen esmu kļuvis par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlemantāro sekretāru. Mazo pašvaldību apvienība, kā tas ir Dundagā, varētu kļūt par mūsu reformas vainagojumu, jo Latvijas apstākļos "savs stūrītis, savs kaktiņš zemes" joprojām nav novecojis jēdziens.

Bet tajā pašā laikā mums ir svarīga Eiropas aprite. Vasarā, atvaļinājumu laikā, arī Latvijas Pašvaldību savienībā iegriežas samērā maz citzemju ciemiņu, parasti vairāk interesentu ir oktobrī un novembrī, tomēr tas nenozīmē, ka LPS starptautisko sakaru nozare (vadītāja — Ligita Začesta) vasarā stāv dīkā. Kontakti patlaban mums ir vajadzīgi vairāk nekā citkārt, un pašvaldības Latvijā ne tagad, ne pēc dažiem gadiem sadarbības ziņā nestāvēs nomaļus. Uz to mūs rosina arī Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa dokumenti.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors