Domas

Turpinājums. Sākums "LV" nr.216., 23.07.1998.,

nr.217/218., 24.07.1998., nr.219/220., 28.07.1998

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

7. Baltijas valstis kā Eiropas reģions

Neapšaubāmi, Baltijas valstu neatkarības atgūšanas procesā krieviski runājošo un etnisko krievu (ieceļotāju) reālā klātbūtne Baltijas republikās vispirms tika izvirzīta kā arguments, kas noraida šo valstu atgriešanos neatkarīgo valstu saimē.37 Trauma, ko atstājuši garie gadi svešas valsts pakļautībā, nav izraisījusi nekādu vardarbīgu reakciju Baltijas neatkarības atjaunošanas periodā, kas varētu līdzināties tai, ko pastrādājuši apspiedēji38. Pārliecinātā iestāšanās par neatkarīgu valsti turpinājās tālākajā valsts veidošanas procesā. Padomju okupācijas gadu ietekme uz pārmaiņām uzvedības normās un tradīcijās ir aktuāls temats, pētot Baltijas valstu pamatiedzīvotāju piedalīšanos politiskos un saimnieciskos procesos neatkarību atguvušajās valstīs, ievērojot kaut vai to, ka iebraucēju (daži vārda tiešā nozīmē ir iekarotāji, būdami atvaļināti no PSRS bruņotiem spēkiem) kontingents ir ļoti daudzveidīgs, gan attieksmē pret pamatiedzīvotājiem, gan pēc mentalitātes. Vispirms atcerēsimies tādu būtisku padomju laiku statistikas rādītāju kā jaukto laulību koeficientus, kas rāda šodienas neatkarīgo Baltijas valstu konkrētās attīstības un to ilgtermiņa attīstības stāvokļa iedīgļus. Pēc PSRS oficiālajiem datiem, 94% lietuviešu vīriešu, 91% igauņu, toties tikai 80% latviešu tautības vīriešu (1988. g.) precējās ar savas tautības sievietēm. Latviešiem šis procents bija viszemākais PSRS lielo (ar savu titulāro republiku apveltīto) tautu vidū: krievu tautības vīriešiem (kas dzīvo KPFSR) atbilstošais koeficients bija 90%. Šī nav vienīgā liecība par latviešu vājo identitātes izpratni.39

Politiskās sistēmas, kurās viena tauta klaji apspiež otru (parasti vairākas mazas tautas pakļautas lielākai), reti izveidojas par vienotu, homogēnu, stabilu valsti. Krievijas izplešanās krietni aiz tām robežām, kurās dzīvoja "asimilējamas" tautas (Baltijas gadījumā), jau 19. gs. bija uzrādījusi iekšējās pretrunas. PSRS uzskatāma par pēdējo krievu tautas (vai ar šīs tautas aktīvu līdzdarbību) centienu sagraut Baltijas etnisko daudzveidību. Masveida pārkāpumiem pret šī reģiona iedzīvotāju pamata cilvēktiesību, proti, dzīvot savā dzimtajā pusē, jāpievieno reģionā ieplūdināto citām tautām piederošo cilvēku tiesību pārkāpums, jo visiem obligāti bija jākļūst par "krieviski" runājošiem. Īpaši aizvainojošs ir šīs akcijas apoloģētu centiens vilkt paralēles ar angļu valodas nozīmi Jaunajā Pasaulē. Galvenā atšķirība ir tāda, ka Jaunajā Pasaulē šo valodu brīvprātīgi pieņem tās daudznacionālie iebraucēji. Tiem, kuriem nav pieņemama šāda situācija, pavērta brīva iespēja atgriezties savā etniskajā dzimtenē.40 Šeit jāpiebilst, ka statistikas dati neliecina par milzīgu etnisko krievu izbraukšanu no Baltijas. Ja šos datus aprēķina attiecībā pret etnisko krievu skaitu, tad izbraucēju īpatsvars no Latvijas ir ne vien zemākais triju Baltijas valstu vidū, bet tas ir pats zemākais izbraucēju procents, arī raugoties uz visām NVS valstīm.

Baltijas valstu pāreja no koloniālā stāvokļa, kuru papildināja diktatūra ar sociālisma iezīmēm (noteikti piesaucot tā atribūtiku), uz sava valstiskuma atjaunošanu ir unikāla parādība modernajā Eiropas vēsturē. Šis process kā pamatprasību mijiedarbība, kā daļas valdošās elites pāriešana no pozīcijas uz opozīciju, arī ar visām koloniālā mantojuma sekām, vismazāk uzmanības izpelnījies tieši pašu baltiešu viedokļa izpratēju vidū. Nedaudzie pētījumi, kas parādījušies pasaules valodās, mēdz apskatīt vai nu tikai šīs pārejas ekonomisko pusi (par ko tālāk sekojošā apakšnodaļā), vai arī tikai politisko pusi. No ļoti daudziem aprakstiem par pārejas procesiem Baltijā, kas parādās krievu valodā, tikai daļa ienāk pasaules intelektuālajā apritē caur uzticamiem Rietumu akadēmiķiem, bet viņu ietekme aprobežojas ar akadēmiski noskaņotām aprindām, kuru nostājai par Baltijas valstu atbilstību ES ir minimāla nozīme. Lasītājam Latvijā ir tik brīvi pieejami šādi pētījumi un atzinumi gan latviešu pārcēlumā, gan krievu valodas oriģinālā, ka lieki būtu tos šeit uzskaitīt. Atsevišķi Krievijā izdotie pētījumi pelna nedaudz vairāk uzmanības, kaut gan arī tiem piedēvēt kaut kādu ieskatu procesos, kuru rezultātā veidojas Krievijas politisko aprindu attiecības ar Baltiju, būtu stipri pārsteidzīga rīcība.41

Šeit ciešāk ieskatīsimies tikai vienā pētījumā par to, kā veidojas moderna politiskā struktūra Baltijas valstīs, kuram, pēc autora uzskatiem, ir iespējami plaša ietekme.42 Šim pētījumam papildus būtu jākļūst par ierosmi līdzīgiem kapitāliem pētījumiem (nopietniem pēc satura, nevis formāliem pēc savas paviršības) no pašu izpētāmo, resp., baltiešu viedokļa. Šī darba autors, tāpat kā daudzi citi, ievērojis Baltijā pirmspadomju tradīciju turpināšanos. Lietuva šodien uzrāda sava katolicisma ietekmi valsts izbūvē: Lietuvā valda citādas sadzīves raksturīpašības nekā Igaunijā un Latvijā. Ja skatās tikai uz titulāro nāciju uzvedību, tad secinājums, ka igauņu un latviešu sabiedrības ir stipri līdzīgas, ka tās ietekmējušās visvairāk no ziemeļvācu diezgan puritāniskās dzīves jēgas izpratnes, atbilst šo nevācu tautu instinktīvai garīgai tuvībai šādam ļoti individuālistiskam dzīves un sadzīves veidam. Katolicismam raksturīgā pakļaušanās hierarhijai panāk sadzīves pašorganizēšanos tādā veidā, ka lietuviešu tautā nav modināta interese par slāvisko kopdzīvi. Lietuviešu nacionālais pašlepnums un instinktīvā savējo saliedēšanās, nonākot saskarē ar svešo, pamudināja dažu labu to priekšstāvi rūpēties par savējiem, atstājot PSRS iespēju rūpēties par savējiem. Latviešu ziņkāre un diezgan vāji attīstītā savstarpējās palīdzības izjūta padara viņus par viselastīgāko no trim baltiešu tautām. Tā kā latviešiem vismazāk saglabājusies rietumnieciskā mēra izjūta, kas daļēji izskaidrojams ar izglītības izkropļošanu padomju laikā43, tieši latviešiem, kas ir visatvērtākie pret pasauli, visgrūtāk saprast rietumnieciskās politiskās (un arī daudzas citas) sadzīves normas. Igauņu saliedētība pret svešo ir tik leģendāra un efektīva, ka tā izraisīja garīgi visizmisīgākos PSRS centienus "saglābt" tieši šo laupījumu Baltijas telpā. Ļoti detalizētā pētījuma galvenie secinājumi ir šādi.

Lietuvā etniski daudz labvēlīgākā situācija sekmēja to, ka pārveide notiek kā iekšēja diskusija, proti, kā vairāku un dažādu interešu grupējumu savstarpējā cīņa. Nav nekādu nopietnu šaubu par Lietuvas kā ilgtspējīgas valsts noturēšanos, jo tiešu ārējo draudu Lietuvai ir vismazāk. Neapšaubāmi, Lietuvā vistiešākā veidā tiek risināta tā dēvētā nacionālo komunistu problēma. Arī pārējās Baltijas valstīs šāda problēma pastāv, jo nav iespējams nosacīt konkrētu administratīvu piegājienu, kas pasargātu šo valstu neatkarību no nacionālajiem komunistiem gandrīz instinkta līmenī ieaudzinātā naida pret neatkarīgu Baltiju un tāpat par instinktu padarītās klanīšanās Krievijas un it sevišķi krievu tautas interešu priekšā. Nelojālo veco kadru izstumšana Latvijā un Igaunijā ir panākusi zināmā mērā daudz viengabalaināku jauno valdošo eliti. Jāatgādina gan, ka viengabalainība nenodrošina kvalitāti, tomēr PSRS laika vadošā grupa neatkarības apstākļos atradās vairākas galvas tiesas pāri savām spējām.44

Atjaunoto Baltijas valstu politiskās elites saņēma varu gandrīz vai bez pretestības savās valstīs. Viņu līdzība izskaidrojama ar to, ka visas apzinājās, cik maza ir viņu valsts, cik saspringta darbība nepieciešama, lai kaut cik sekmīgi izveidotu neatkarīgu politisko un ekonomisko sistēmu. Tas, ka iedzīvotāju pamatmasa visās trijās valstīs šodien nav apmierināta ar panākto, ir likumsakarīgi: relatīvi zemais dzīves līmenis, kaut tas ir augstāks nekā NVS valstīs, tomēr atpaliek no tā labklājības līmeņa, par kura virspusējiem aspektiem tik viegli spēj informēties masas. Vienīgā iedzīvotāju grupa Baltijā, kas visnotaļ atbalsta savu aiziešanu no PSRS, ir igauņi. Lietuviešu pārsteidzoši augstais labvēlīgais noskaņojums pret PSRS saistās ar atmiņām par to, cik vienkārši toreiz bija panākt sev izdevīgus līgumus. Te lieti piebilst, ka lielu daļu šo un citu šīs pētnieku grupas fiksēto datu nav iespējams konstatēt, runājot privāti ar cilvēkiem Baltijā, tie drīzāk sakrīt ar viedokli, kas pausts specifiska rakstura izdevumos (socioloģiskās aptaujās). Reāla pēcpadomju parādība, kas pārmantota no padomju laikiem, ir ierindas cilvēka nevēlēšanās izteikties jebkādā kontroversālā veidā, jo padomju vara īpaši neieredzēja jebkuru ierindas cilvēku, kas uzdeva iepriekš nesaskaņotus jautājumus.

Pateicoties baltiešu drosmei, zināmā mērā noslēdzies arī viens posms krievu tautas vēsturē. Krievu tautai pavērta iespēja celt savu nacionālo valsti (kuras robežās dzīvotu vienīgi etniskie krievi un citi, kas brīvprātīgi to vēlas). Vēlmei ar ekonomiskām metodēm, ar politisko viltību vai pat draudot ar fiziskās varas pielietošanu turpināt Baltijas telpas kolonizēšanu jāpārvelk svītra.45 Mierīga stāvokļa uzturēšana Baltijas telpā prasīs vietējo iedzīvotāju piepūli nākotnē. Krievu nācija tiecas uzskatīt Baltijas reģionu par savas apmešanās cienīgu, par savām mājām, kurām durvju nevar būt, kā jau kopmītnē. Šī pārliecība par piebaltijas piederību lielajai Krievijai sastopama individuāli un grupveidīgi neatkarīgi no tā, vai šai nācijai piederīgie dzimuši Rīgā, Stavropolē, Vladivostokā vai arī Losandželosā. Sirsnīgi izteiktās cerības iespiesties Baltijas tautu apdzīvotajā teritorijā aizvien satrauc visu Baltijas reģionu. Stāvoklis šodien atšķiras no stāvokļa cara Krievijas pēcsabrukuma laikā tikai ar to, ka tagad baltiešiem ir vēsturiskā pieredze ar Krievijas solījumiem, kurus tās tauta gatava aizmirst pie pirmās izdevības. Visbīstamākais signāls, ko Baltijas iedzīvotāji var dot, ir atzīt sava kaimiņa "tiesības uz privilēģijām", kas tam ir kā aicinājums uzkundzēties.46

Triju Baltijas tautu tiesības suverēni izlemt savu likteni nav šeit domāts iztirzāt: ja reiz šī izvēle ir izdarīta un starptautiski atzīta, tā nav pakļauta pārrunām.47 Tiem, kas šodien vēl nostājas Krievijas pozīcijās, jāatceras, ka pēc starptautiskajām tiesībām un ieražām tikai nenopietna vai noziedzīga valsts nodarbojas ar šādu "otrreizēju izskatīšanu". Tādās demokrātiskās iekārtas pamati izrādās sekli ielikti. Toties nevienā no šīm trim valstīm nenotika masveida cilvēktiesību pārkāpumi, kādi saistās ar PSRS nodibināšanu, tās iestāžu izveidošanu, it sevišķi ar tās industrializāciju.

7.3. Ekonomiskā attīstība

un sabiedrības atjaunošana

Neatkarīgajām Baltijas valstīm nācies divi reizes celt patstāvīgu valsts iekārtu, gan veidojot funkcionējošu tiesisku sistēmu, gan radot ievērības cienīgu tautsaimniecības sistēmu. Abos gadījumos sekmes nāca samērā lēni, krietnu laiku pēc tam, kad lielo redzamo (zināmā veidā pat ārišķīgo) pārmaiņu laiks bija garām. Abos gadījumos vietējo iedzīvotāju līdzdalība bija aktīva un nozīmīga, tomēr ne līdz galam noteicoša.48 Šinī apakšnodaļā apskatīsim, kādi bija galvenie PSRS ekonomiskā sabrukuma cēloņi 1980’jos gados (gan Baltijā, gan citur) un kas bija noteicošais faktors tam, ka politiskajām pārmaiņām Baltijā, tajā skaitā neatkarības atjaunošanai, pārlieku nepretojās ne—baltieši. Daļa šo Baltijas iedzīvotāju piedalās tautsaimniecības atjaunošanā, toties lielākā daļa ir pasīvi, tāpat kā liela daļa vecāko gadagājumu etnisko baltiešu.

Viens no attīstību bremzējošiem faktoriem, kas šobrīd atšķīris triju Baltijas valstu progresa tempus un arī draud iezīmēt starp šīm valstīm paliekošu atstarpi, ir praktiski visas ar privāto īpašumu saistītās likumdošanas nesakārtotība. Protams, šāds stāvoklis atrodams gandrīz visās bijušajās Eiropas sociālistiskajās valstīs. Tomēr, šķiet, tieši latvieši, ar lielām idejiskām mokām, netiecas atzīt privātā īpašuma vadošo nozīmi modernas un turīgas tautsaimniecības aprites panākšanā. Lietuvā izteikta kavēšana notika tāpēc, ka tā dēvētie nacionālie komunisti turpināja saimniekot ar padomju ekonomiskajām relikvijām. Igaunijas vadībai, iespējams, var pārmest pārlieku lielu drosmi, kad masveidā tika slēgtas iracionālās rūpnīcas Igaunijas teritorijā. Tas bija iespējams vienīgi šinī pirmajā brīvības sajūsmas brīdī. Igaunija tiek atzīta par vienu no veiksmīgākajām valstīm šinī pārejas laikā.

Gan Igaunijā, gan Latvijā 19. gs. beigās un padomju okupācijas laikā notika pārāk liela un vietējām prasībām neatbilstoša industrializācija. Līdzība starp stāvokli Baltijā 1920’to gadu sākumā un stāvokli 1990’to gadu sākumā ir tāda, ka laba daļa iepriekšējās infrastruktūras atradās sliktā stāvoklī un vietējo finansiālo resursu nepietika, lai attīstītu tādus apstākļus, kas atbilstu vietējo iedzīvotāju prasībām. Šodien svarīgi ir tas, ka atjaunotās Baltijas valstis no pirmās neatkarības laika ir mantojušas labu reputāciju un zināmu pārliecību Rietumu lietišķās aprindās, ka 1990’jos gados Baltijā, papildinot vietējos spēkus ar ārzemju investīcijām, izveidosies patiesas bagātības radīšanas apstākļi.

Kā redzams, simboliski savītie patiesu turību veidojošie apstākļi tikai daļēji balstās uz dabisko bagātību. Neiedziļinoties šādā teorētiskā problēmā, šinī apakšnodaļā apskatīsim trīs būtiskus ekonomiska rakstura jautājumus attiecībā uz Baltijas valstīm:

a) padomju laika ekonomiskais un cits (pārsvarā tiesiskais) mantojums;

b) dažādas pārejas perioda lejupslīdes stabilizācijas metodes;

c) iedzīvotāju iecerēm atbilstoša turības līmeņa panākšana49.

Modernā Rietumu sabiedrība pēc savas uzbūves krietni atšķiras no populāriem tās trūkumu vai virspusīgās pievilcības attēlojumiem. Neatņemama turības sastāvdaļa ir produktīvs darbs, depolitizēta tiesu sistēma un zināma paļaušanās uz to, ka valsts struktūras pieskata tautsaimniecības procesus, virza tos uz kopīgā labklājības fona. Pilnīgi noraidāma jebkādas paralēles vilkšana starp modernai tautsaimniecībai, kas organizēta daudzās elastīgās apakšjomās, nepieciešamo investīciju ieplānošanu un padomju plānveidīgo, uz gigantismu noskaņoto valsts kapitālismu. Tieši Rietumos izkoptā tirgus ekonomika, kurā turība tieši atkarīga no attiecīgo apstākļu izmantošanas, lai apmierinātu patērētāja (noņēmēja) prasības, šķiet, ir tas mērķis, uz kuru jātiecas visām AEVEV — nevis tikai kā kandidātēm uz iekļaušanos ES, bet vienkārši šāda augstāka, materiāli bagātāka dzīves līmeņa pievilcības dēļ.

Igaunija un Latvija 1920’jos un 1930’jos gados (sākot no zema līmeņa50) īstenoja loģisku, vietējām iespējām un vietējām prasībām atbilstošu industrializācijas politiku. No šīs pieredzes negatīvajām parādībām (piemēram, tāds sakarsēts sacensības gars, kura padzīšanai uz neatgriešanos tieši radīta Eiropas Savienība) šodien varam atzīmēt vienu, kura nebūtu tagad jāatkārto kā izcili liela kļūda. Varbūt vismazāk pievilcīgā no šo pirmo republiku pieredzes šodien ir stingrās vadoņa rokas ideja, gan sabiedriskajās lietās, gan arī tautsaimniecībā. Tiešām apbrīnojami daudz gan ārpus Baltijas, gan pašu baltiešu starpā atrodams šī viedokļa sludinātāju, kas saredz tieši šīs starpkaru laika pieredzes "pārmantojamības" vajadzību. Bet, tā kā šie aicinājumi neņem vērā šinī laikmetā un šinī telpā visspēcīgāk darbojošos faktorus, tiem netiks veltīta uzmanība šinī apakšnodaļā51.

Ja padomju varas ieviešana 1940. gadā notika kā klusināta agresija pret šīm valstīm, tad tā laika ekonomiskās pārmaiņas sekoja padomju piespiedu kolektivizācijas laika pieredzei. Visādi demagoģiski paņēmieni pavadīja lielo industriālo uzņēmumu īpašnieka maiņu, proti, kapitālistu—īpašnieku nomainīja ierēdnis—kapitālists, kuram veids, kā panākt darbaspēka paklausību, bija visai primitīvs. Izsludinot, ka birokrātija pārņem īpašumu tajā strādājošo vārdā, tika atrisinātas darba devēju un darba darītāju attiecības, tā teikt, uz papīra, toties bez reāla atalgojuma paaugstinājuma.

Otrā pasaules kara politiskā konjunktūra veicināja J.V.Staļina personīgo ambīciju piepildīšanos Baltijas telpā tikai līdz zināmai robežai. Vienošanās ar Ā. Hitleru palīdzēja īstenot tikai daļu no Staļina ieceres "atgūt un pārspēt zaudētās impērijas taisnīgo īpašumu". Toties nedz Somija, nedz vēlāk arī Dānija vai Zviedrija nenonāca PSRS pakļautības zonā.52 Otrā pasaules kara beigās PSRS palika tālu no savas ieceres padarīt Baltijas jūru par "padomju jūru".

Tomēr attiecībā uz Igauniju, Latviju un Lietuvu, PSRS atguva cara "īpašumu". No ekonomiskā viedokļa stāvoklis Baltijā pirmajos pēckara gados bija līdzīgs stāvoklim Polijā un citās PSRS pakļautības valstīs. Visās četrās Baltijas valstīs tika ieviests tā dēvētais padomju tautsaimniecības modelis, kura raksturīpašības ir sekojošas:

— kolektivizēta lauksaimniecība, kas darbojas valsts tiešā pārvaldē;

— ārējā tirdzniecība ir valsts monopols;

— tautsaimniecībā tiek izvirzīti gada plāni (ražošanas apjomi), kas izpaužas kā sīki detalizētas instrukcijas, no kurām nav pieļauta novirze;

— ar lielu pompu tiek pieteikti tautsaimniecības 5 gadu plāni, nolūkā iedvesmot darbaspēku, noteikt, kādā virzienā mobilizējami darba resursi, kā arī norādīt ilgtermiņa investīciju virzienu;

— ražošanai nepieciešamo materiālu piegāžu nepietiekamība;

— patērētāju preču deficīts (attiecībā uz reālo pieprasījumu);

— lieli investīciju apjomi (globāla, nevis specifiska pieeja);

— sistēmas sākuma posmā ļoti straujš nodarbināto skaita pieaugums (visās darbavietās strukturālā veidā ieviests pārlieku liels darbaspēks);

— garantēta (pat obligāta) vispārēja nodarbinātība;

— prasība pēc kvantitatīvās plāna izpildes pieļauj neformālus, neplānotus uzņēmumu kontaktus un sastrādes veidus, kas tiek pieciesti, nevis veicināti;

— ļoti izplatīta alternatīvā (ēnu) ekonomika, kuras piegādi sastāda zagta manta, arī manta, kas iegūta, izmantojot dienesta stāvokli, toties preces tiek pārdotas par krietni paaugstinātām cenām, atbilstoši pieprasījumam un piegādei; šinī ekonomikā ietilpst arī privātā kārtā sniegtie pakalpojumi.

37 Šādas propagandas ietekme ir maza; tomēr izņēmums, tāds, kas ietekmē plašas aprindas, ir Anatola Līvena (pēc paša atziņas, Krievijas kņaza Līvena (Lieven) dēls ar britu pavalstniecību) žurnālista darbība (The Times, The Guardian, arī The Observer, Lielbritānija) Baltijas valstu neatkarības laikā: uzsverot to, ka etniskie baltieši aiz romantiskām ilūzijām uzgriež muguru padomju daudzveidībai, raksti izcēla iebraucēju — strādājošo, atvaļināto virsnieku, pat dienējošo virsnieku ģimenes locekļu — "izmisumu"; šie raksti apkopoti grāmatā, kas šķietami apraksta Baltijas neatkarības atjaunošanu, tomēr otrajā izdevumā (ievadā) Līvens diezgan nicinoši noraida domu, ka uz etniskuma principa balstītām (garīgi šaurām) Baltijas valstīm ir izredzes izdzīvot, ja tās neņems vērā uz (tā paša) etniskuma principa balstītās (plaši un internacionāli noskaņotās) Krievijas ikkatru prasību; ievērojama ir A. Līvena naidīgā V. Landsberģa novērtējuma sakritība ar M. S. Gorbačova izteicieniem par Landsberģa neprofesionalitāti — mūziķi, kas ienācis politikas laukā u.t.t. (sk.: A. Lieven, The Baltic Revolution, Latvia, Lithuania, Estonia and the Path to Independence, Yale University Press, Yale, 1993).

38 Sk.: Mass Deportations of Population from the Soviet Occupied Baltic States, Estonian Information Centre, Latvian National Foundation, Stockholm, 1981. Pazudušo un iznīcināto kopskaits tiek lēsts ap 124 000 Igaunijā, 136 000 Latvijā un 245 000 Lietuvā.

39 Nelaimīgie šās impēriskās realitātes pēcnācēji, pārsvarā Latvijā dzīvojošie, kuru identitātes izpratnes loģika, piemēram, liek tiem uztvert Latviju kā Krievijas sastāvdaļu, nav tālāk apskatīti šinī grāmatā, noraidot bieži dzirdēto domu, ka šāda identitātes problēmu pašatkailināšanās būtu jebkādā veidā saistīta ar daudz nozīmīgāko problēmu, proti, kādā veidā visām trijām Baltijas valstu pamattautām nākas sevi apliecināt tagad, kad pasaules cieņa un respekts pret šo tautu "trešo atmodu" ir vēsturiskā pagātnē.

40 Latvijā šodien latvieši, neizprotot brīvprātīgas pašrusifikācijas sekas, aizmirsuši paskatīties uz ieceļotāju administratīvajām iemaņām: šeit citēts tikai viens dekrēts, kas pieņemts krievu oriģinālā laikā, kad Latvijā dzīvoja apmēram 70% latviešu, resp., Latvijas KP CK biroja 1957. gada 24. septembra sēdes protokola Nr. 88 6. punkta pielikums Nr. 1 (bez publicēšanas presē): Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par aizliegumu bijušajiem Latvijas buržuāzisko valdību vadītājiem, buržuāzisko politisko partiju un pretpadomju organizāciju vadītājiem, aktīvajiem latviešu nacionālistiskās pagrīdes dalībniekiem, kuri tika notiesāti un sodu ir izcietuši, atgriezties Latvijas PSR. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs nolemj: Aizliegt bijušajiem Latvijas buržuāzisko valdību vadītājiem, buržuāzisko politisko partiju un pretpadomju organizāciju vadītājiem, kā arī aktīvajiem latviešu nacionālistiskās pagrīdes un bruņoto bandu dalībniekiem, kuri notiesāti par dzimtenes nodevību, teroristiskajiem un diversiju aktiem un kuri sodu ir izcietuši, atgriezties Latvijas PSR. Noteikt, ka par patvaļīgu atgriešanos Latvijas PSR minētās personas ar tiesas spriedumu ir jānosūta trimdā uz laiku līdz 5 gadiem. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs (LVA PA, 101. f., 20. apr., 29. l., 177. lpp. Oriģināls.) Tulkojums no krievu valodas; publicēts 1998. g. 28. martā Latvijas Vēstnesī (Rīgā).

41 Grāmata, kas iznākusi 1998. gadā, D. Treņina Baltijskij šans, neapšaubāmi drīzumā tiks pārtulkota pasaules valodās, ieņemot līdzīgu vietu, kādā savā laikā atradās PSRS "informācijas" dienests Novosti Press; Treņina argumentācija jau paspējusi ienākt latviešu ārzemju pārstāvniecībās, — grāmata ir atskaite par apskološanas darbiem, kas veikti 1997. gadā, iepazīstinot Latvijas (un citus Baltijas) masu saziņas līdzekļu pārstāvjus (un sabiedrības viedokļa veidotājus, to skaitā Latvijas politisko partiju darbiniekus, arī diplomātus) ar viņu (pilsoņa) uzdevumiem, kā nogludināt ceļu tā dēvētajiem "Eiropas krieviem" uz iekļaušanos Eiropas Savienībā; Treņina domas, ka tieši etniskiem latviešiem ir izdevība kļūt par Krievijas uzticības personām ES, ar patiesu gandarījumu uztvēris un tālāk paudis ne viens vien Latvijas Republikas interešu "pārstāvis" ES valstīs.

42 Par Norvēģijas Ārlietu ministrijas līdzekļiem (starp citiem) finansēts pētījumu cikls: A. Steen, Between Past and Future: Elites, Democracy and the State in Post-Communist Countries, a comparison of Estonia, Latvia and Lithuania, Ashgate, Aldershot, 1997.

43 No trim Baltijas valstīm vislielākais skaits augstskolu mācību spēku aizbēga uz Rietumiem no Latvijas (absolūtā skaitā tikpat daudz, cik igauņi un lietuvieši kopā); Latvijā saglabājās ļoti prokrieviska pirmskara grupa, kuru papildināja līdz smieklīgai kalpībai nonākt gatavi Krievijas latvieši; stratēģisku apsvērumu dēļ padomju laikā Latvijā attīstīja vienīgi vidējās lietderības līmenim atbilstošas pētniecības iestādes, savukārt tieši zinātnes vadība Latvijas PSR izcēlās ar savu atrautību no vietējo vajadzību izpratnes, tātad atstājot novārtā iespējas izkopt atbilstošu pētniecisko bāzi; praktiskā līmenī, kā protestu pret krieviskoto izglītības sistēmu (piemēram, angļu literatūras pētīšana no krievu valodā pārtulkota "oriģināldarba"), daudzi arī neizgāja izglītības ciklu; PSKP prakse liegt studēt augstākajās mācību iestādēs tiem, kam bija radi ārzemēs, skāra visus baltiešus, igauņus un latviešus it īpaši.

44 PSRS tautību politika atlasīja objektīvi spējīgus nacionālos kadrus, lai tiem atrastu vietu vissavienības mēroga uzņēmumos, kas obligāti atradās tālu no viņu etnosa apdzīvotā reģiona; pēc neatkarības atgūšanas samērā maz šādu kadru atgriezās dzīvot Baltijā.

45 Te lietderīgi pieminēt, ka, neraugoties uz nepārtrauktu spiešanos Baltijas telpā (domājot tās piekrastes reģionu), krievu etnoss pastāvīgi un vēsturiski kaut cik stabili šeit apdzīvo tikai telpiski nelielo Sankt—Pēterburgas apkārtni.

46 Latviešos atrodams tāds dīvains pašcieņas izjūtas trūkums, kas izpaužas kā cieņa un iecietība pret krievu tautas agresiju pret latviešiem; šai parādībai Latvijā šodien ir tik daudz izpausmju, ka tās trūkums ir rets izņēmums, — proti, Latvijas presē, tās intelektuālajās aprindās par normu ir kļuvis jēdziens "Krievijas taisnīgās intereses Latvijā", kurām nav atļauts pretoties nedz pašai Latvijas valdībai, nedz citām Rietumeiropas tautām; cik gan zemu latviešu intelekts kritis kopš pirmās neatkarības laika, kad problēmu par krievu tautu Latvijas valstsvīri formulēja šādi: who can today predict when the russian people will be in a position to make its will fully known and to take part in the settlement of the problems of the borderland (non—russian) peoples? [kurš šodien spēj paredzēt, kad krievu tauta būs tiktāl nobriedusi, ka tā spēs pilnībā izteikt savu gribu un ņemt dalību pierobežas (ne-krievu) tautu problēmu nokārtošanā?] (sk.: Arvid Berg, Latvia and Russia: one problem of world peace considered, J. M. Dent & Sons, London, 1920).

47 Viens apskats par to, cik tālu krievu tautai ir tiesības iejaukties baltiešu tautu, konkrēti, latviešu tautas, suverēnās izvēles īstenošanā, atrodams brošūrā: Arved Berg, ibid (46); pretstatā šodien izdotām līdzīgām grāmatām šeit nav atrodamas atsauces uz minoritāšu privilēģiju ievērošanu, brošūra uzrakstīta skaidrā angļu valodā, nevis šodien Latvijā iecienītā "politiski korektajā amerikāņu angļu valodā", resp., politically correct received standard American English.

48 Pēc notikumu sīkas apskates iespējams konstatēt ne vien to, ka Baltijas valstīs emocijām ir krietni lielāka nozīme tautsaimnieciskos procesos, nekā tas mēdz būt citur šodienas pasaulē, bet arī ļoti senu tradīciju, ka pamatiedzīvotāji aktīvi, saliedēti un viens otru atbalstot ieņem noteicošu vietu lauku aktivitātēs (ar tirdzniecību kā vājo vietu), kā arī intelektuālajā dzīvē, turklāt ārzemnieku ienākšana tirdzniecībā, arī viņu koncentrēšanās lielpilsētās tiek uztverta ar iecietību (skatīt, piemēram: O. Norgaard, Baltic States after Independence, Edward Elgar, Cheltenham , 1996).

49 Ņemot vērā gan reālo izejvielu cenu kāpšanu atbilstoši tam, ka pieejamais šādu vielu daudzums nepalielinās reizē ar strauji pieaugošo cilvēces kopskaitu, kā arī ar vides aizsardzību saistītos apsvērumus, lielu praktisku nozīmi ES dalībvalstīs (un, protams, arī kandidātvalstīs) ieguvis jēdziens sustainable development (tāda attīstība, kuru gan pēc tās kvantitatīvajiem, gan arī pēc kvalitatīvajiem rādītājiem iespējams uzturēt ilgā laika termiņā).

50 Cara Krievijas industrializācijas centieni Baltijā, tāpat kā PSRS rīcība pēc 1945. gada, bija saistīti ar Krievijas atsevišķo guberņu un lielpilsētu interešu apmierināšanu; pirmā masveidīgā krievu ieplūšana Latvijā notika pirms Pirmā pasaules kara; rusifikācijas politiskais mērķis klaji attaisnoja proletariāta iedīgļu dzīšanu Baltijā: deklasēti iebraucēji, atrauti no savām etniskajām saknēm, kompensēja dzimtās vietas piederības izjūtas trūkumu ar nasku piedalīšanos Krievijas nacionālajā lepnumā — kolonizācijā; Baltijā uzstādītajām fabrikām nebija iespēju konkurēt ar ārzemju produkciju: šo fabriku demontēšana un darbaspēka brīvprātīgā evakuācija Pirmā pasaules kara laikā ir labs piemērs, kuram PSRS nesekoja 1990’jos gados.

51 Noskatoties uz farsu, kuru Padomju vara inscenēja Baltijā, pārveidojot šo valstu valdības no autoritāra režīma diktatūrā (kas papildus pirmajā padomju varas gadā bija daļa no tā karojošo valstu bloka, kuru Padomju Latvijas vēsturnieki, arī tādi, kas pēc-padomju Latvijā turpina savas aktivitātes bez redzamas idejiskas atkāpes no padomju izglītības, nodēvējuši par antihitlerisko koalīciju), cienījamais Lielbritānijas vēsturnieks Hjū Setons Vatsons (Hugh Seton-Watson) 1942. gadā izteica savu pārliecību par to, ka šinīs (domātas visas šodien par AEVEV dēvētās) valstīs reiz atjaunosies demokrātiska iekārta, jo "These people may be behind us in some ways, but they are not savages to be permanently cowed by lion-tamer, snake-charmers and witch-doctors. They are Europeans who have shown their worth in more than one historical crisis." [Šie ļaudis varbūt kādā ziņā no mums atpaliek, taču viņi nav mežoņi, kurus visu laiku varētu turēt pakļautībā zvēru dresētājs, čūsku dīdītāji un pūšļotāji. Viņi ir eiropieši, kuri ne vienā vien kritiskā vēstures posmā ir parādījuši, ko tie spēj.], no: Eastern Europe between the Wars, 1918–1941, (reprinted), Westview, Boulder–London (1986), no 264. līdz 267. lpp.

52 Sarkanās armijas cerības ieņemt Dāniju (it kā to atbrīvojot) nobloķēja Lielbritānijas armijas vienību ienākšana Vācijas ziemeļos; Somija, neskatoties uz to, ka tā divi reizes zaudēja karu ar PSRS, izcīnīja tiesības saglabāt savu valstisko neatkarību.

No Rīgas izdevniecībā "Junda" (redaktors Ivars Tirans) topošās Dr. Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas "Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte"