Bagāta ir mūsu tēvu zeme — ar katru savu novadu

Ar Lībiešu krastu, ar somu brāļiem

 

Renāte Blumberga, LZP doktorante,

LU Vēstures institūta asistente, — "Latvijas Vēstnesim"

1.augustā Mazirbē ieradīsies Somijas prezidents Marti Ahtisāri kopā ar dzīvesbiedri, lai piedalītos lībiešu svētkos un tiktos ar Latvijas Valsts prezidentu Gunti Ulmani un Ainu Ulmanes kundzi. Lai gan somu un lībiešu sadarbība jau mērāma pusotra gadsimta garumā, šī ir pirmā reize, kad Lībiešu krastu apmeklē tik augsts viesis no Somijas.

Sākotnējie somu un lībiešu kontakti veidojās caur somu valodniekiem, kas dokumentēja radniecīgās Baltijas somu tautas valodu un kultūras vērtības. Tie aizsākušies jau 19.gadsimta otrajā pusē, kad 1846. un 1852.gadā lībiešus apmeklēja somu valodnieks, Pēterburgas Ķeizariskās zinātņu akadēmijas akadēmiķis Anderss Jūhans Šēgrēns ( Anders Johan Sjögren , 1794–1855), kurš savāca nozīmīgu valodas un tautas kultūras materiālu un rosināja arī pašus lībiešus iesaistīties savas tautas garamantu vākšanā. Lielākie palīgi no Kurzemes lībiešiem bija divi. Viens bija lībiešu valodas austrumu izloksnes runātājs, Kolkas skolas skolotājs un luterāņu baznīcas ķesteris, Vaides lībietis Nika Polmanis, otrs — rietumu izloksnes runātājs, bijušais Miķeļtorņa baznīcas ķesteris Jānis Princis vecākais, kurš Latvijas literatūras vēsturē pēc Neredzīgā Indriķa pazīstams kā otrā oriģināldzejas krājuma autors ("Jūnieku svētas dziesmas un lūgšanas" — Jelgava, 1845).

Nākamais somu valodnieks, kuram ir liela nozīme lībiešu mantojuma vākšanā un saglabāšanā, ir Emils Nestors Setele ( Emil Nestor Setälä , 1864–1935), kurš lībiešus apmeklēja 1888. un 1912.gadā. Viņš arī aizsāka lībiešu valodas pētīšanu Helsinku universitātē.

Tomēr vislielākā ietekme uz visu turpmāko lībiešu likteni līdz pat mūsdienām ir somu valodniekam un lībiešu nacionālās atmodas rosinātājam Lauri Ketunenam ( Lauri Kettunen, 1885–1963). Viņš, būdams Tartu universitātes proferors, lībiešu krastmalā pirmo reizi ieradās 1920.gadā. Redzēdams lībiešu neapskaužamo situāciju, kāda pēc kara bija izveidojusies ar dzimtās valodas lietošanu un nacionālajiem centieniem, L.Ketunens nolēma sākt organizēt lībiešu atbalstīšanas kustību viņu radu tautu zemēs — Igaunijā un Somijā. Atmiņās viņš gan raksta, ka, ja nebūtu saticis Kārli Stalti (1870—1947, aktīvs lībiešu sabiedriskais darbinieks, dzejnieks, pirmais Līvu savienības vecākais 1923.gadā), tad diezin vai viņš viens pats būtu uzdrošinājies veikt drosmīgo lībietības glābšanas darbu, kas ticis aizsākts jau pēc pirmā ceļojuma.

Tā kā tolaik L.Ketunens dzīvoja un strādāja Tartu, Igaunijā, tad sākotnēji palīdzības darbs lībiešiem tika organizēts Tartu. Liels palīgs šajā darbā viņam bija students, vēlākais igauņu zinātnieks, lībiešu folkloras pētnieks Oskars Loritss ( Oskar Loorits , 1900—1961). Akadēmiskā dzimtās valodas biedrība savos plānos iekļāva punktu par "garīgu un materiālu palīdzēšanu lībiešiem". Iznākumā vairākiem lībiešu jauniešiem tika dota iespēja iegūt izglītību Igaunijā. Tartu tika izdotas piecas lībiešu lasāmgrāmatas (1921, 1922, 1923, 1924, 1926), bet Tallinā 1924.gadā iespieda pirmo oriģināldzejas izlasi lībiešu valodā (Stalte K.Līvõ lųlõd. Tallinn, 1924). Tika vāktas arī dāvanas tiem lībiešu bērniem, kas mācījās lībiešu valodu.

Pēc profesora Lauri Ketunena ierosmes, ka arī somiem būtu jāpabalsta radniecīgo tautu nacionālie un izglītības centieni, 1922.gada nogalē Somiskuma savienība (Suomalaisuuden Liito) izveidoja speciālu radu tautu nodaļu. Tās dibināšanas sapulce notika 27.decembrī, kad arī tika nolemts sarīkot lībiešiem veltītu vakaru, kurā L.Ketunens varētu sniegt priekšlasījumu par lībiešiem. Šī sarīkojuma laikā (1923.gada 13.aprīlī) nolēma, ka arī somiem būtu jādarbojas lībiešu labā, tika savākta neliela naudas summa.

Tomēr reāls darbs līdzekļu vākšanā sākās tikai 1927.gadā, kad uz Somiju atbrauca mācīties pirmie divi lībiešu jaunieši — Hilda Cerbaha un Alfons Bertholds. Līdz šim zināms, ka materiālu pabalstu 20. un 30.gados somi sniedza trīspadsmit jauniešiem (Pēterim Dambergam, Alisei Gūtmanei, Lūcijai Reinvaldei, Mirdzai Lepstei, Grizeldai Bertholdei, Bertai Bertholdei, Aleksim Kasparsonam, Anastasijai Reinvaldei–Lepstei, Fricim Kāpbergam, Albertam Breinkopfam, Edgaram Vālgamā), kuri mācījās Latvijā, Igaunijā un Somijā. Tie bija ceļa izdevumi, stipendijas, nauda veselības aprūpei. Īpaši būtu minams profesors I.Jansons ( Yrjö Jahnsson ), kurš no saviem līdzekļiem finansēja vairāku lībiešu skološanu Somijā, Jelgavas skolotāju institūtā un Ventspils ģimnāzijā.

Galvenais mērķis bija sagatavot dažādus speciālistus no pašu lībiešu vidus, kas varētu strādāt dzimtajā jūrmalā. Kā rādīja laiks, šis mērķis dažādu iemeslu dēļ tā arī netika sasniegts. No skolotāja izglītību ieguvušajiem jūrmalā darbavietu dabūja vienīgi Jelgavas skolotāju institūta absolvents Pēteris Dambergs, kurš 1937.gada rudenī kļuva par Miķeļtorņa četrklasīgās skolas vadītāju. Taču arī viņš jūrmalā nostrādāja tikai dažus gadus. (Ir zināms, ka lībiešu apgabalā — Mazirbē un Kolkā — esot darbojusies arī Mirdza Lepste, kura izglītību ieguvusi Rīgas skolotāju institūtā, taču šobrīd man nav sīkāku ziņu.) Margarete Stalte Mazirbē vadīja kori un aktīvi darbojās mēnešraksta "Līvli" veidošanā. 1933.gadā Helsinkos iznāca viņas sastādītā krājuma "Dziesmas lībiešu valodā" otrā daļa (Līvõkīel lųlõd. Helsinki, 1933). M.Staltes sabiedriskā darbība lībiešu kultūras laukā beidzās 1939.gadā, kad viņa kopā ar vecākiem — Kārli Stalti un māti vācieti — repatriējās uz Vāciju.

Dažiem atgriešanos jūrmalā traucēja darbavietu trūkums, dažiem — pārmaiņas valsts politiskajā sistēmā. No jauniešiem, kas izglītību ieguva ar somu palīdzību, kā nozīmīgākās personības lībiešu kultūras vēsturē būtu jāmin Hilda Cerbaha–Grīva (1910—1984), Ventspils lībiešu dziesmu ansambļa "Kāndla" ilggadēja vadītāja, un Pēteris Dambergs (1909–1987), lībiešu valodas kopējs.

Lībiešu apdzīvotajās teritorijās nekad nav tikuši noturēti dievkalpojumi lībiešu valodā. Izņēmums ir 30.gadi Mazirbes baznīcā, kad vairākas reizes gadā pie lībiešiem ieradās somu mācītājs Helle Kalervo Ervie ( H.K.Erviö ). Viņa pirmais ceļojums uz līvu zemi notika 1930.gada augustā. Tā kā Ervie vēl neprata lībiešu valodu, bet prata igauņu valodu, tad, staigādams no ciema uz ciemu, viņš lūgšanu sapulces noturēja šajā valodā.

Turpinājums — 3.lpp.

Ar Cēsu novadu, ar tā kultūrvidi

Cēsīs 24. jūlijā notika Latvijas Zinātņu akadēmijas un Cēsu rajona padomes kopsēde ("LV" informācija 28. jūlija numurā) par kultūrvēsturi un Cēsu novadu . Kopsēdes referāti un runas aptvēra plašu tematisko loku un sniedza ieskatu četru stundu intensīvajā diskusijā. Plašuma dimensijās un reizē lietišķas konkrētības gultnē sarunu ievadīja akadēmiķis Jānis Stradiņš un Cēsu rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass.

Zinātņu akadēmijas prezidents

akadēmiķis prof. Jānis Stradinš:

Cēsu faktors Latvijas kultūrvēsturē

Latvijas Zinātņu akadēmija šodien sveic Cēsis un Cēsu novadu. Ir liels prieks vadīt šo vasaras dienu, starp Marijām un Annām, skaistajā un senatnīgajā pilsētā, ar kuru tik bagātīgi saistās nozīmīgi Latvijas vēstures notikumi un kultūrtradīcijas. Labi apzināmies, ka ieradušies esam mazliet nereizē, jo pēdējās nedēļās Cēsīs ir tik daudz kultūras norišu, ka Zinātņu akadēmijas plašās delegācijas ierašanās saimniekus nevar ne pārsteigt, ne īpaši iepriecināt. Cēsīs notiek gatavošanās pilsētas svētkiem, pirms tam bija Vispārējo Dziesmu un deju svētku eiforija, Imanta diena, raisās teātru festivāls "The Baltic Seaside Drama ’98", bruņinieku turnīrs, arī operu brīvdabas izrādes, lielās balles gaidas, bruģa bumbas sacensības u.tml. Turklāt novadā tikko plosījušās vētras un lietavas, īpaši Āraišos un Vaivē, nodarot lielus postījumus. Tas viss rada psiholoģisku pārslodzi, un īsajā ziemeļu vasarā būtu arī mazliet jāatpūšas vai fiziski jāpastrādā ar sienu un labību.

Ja nu tomēr runājam par Latvijas Zinātņu akadēmiju, tad cēsniekiem jāzina, ka tā vairs nav institūtu asociācija, bet drīzāk elites zinātnieku klubs, kas veicina zinātnes un kultūru Latvijā, izvērtē situāciju (otrdien Ministru kabinets izskatīs zinātnes un augstākās izglītības stratēģiju) un citu starpā aplūko arī reģionālas problēmas. Kopš 1995.gada notikušas interesantas izbraukuma sēdes Jelgavā, Daugavpilī, Valmierā, Ventspilī, Viesītē un Jaunjelgavā, Mazirbē, Baldonē, un katrā vietā esam mēģinājuši iesaistīties vietējo jautājumu konstruktīvā risināšanā, rosinot arī daudzinātās administratīvi teritoriālās reformas harmoniskāku īstenošanu. Latvija nav tikai Rīga, Latvija ir arī province, — nupat mums to vēlreiz atgādināja Eiropas Savienības komisārs Hanss Van den Bruks, akcentējot savā runā, ka Eiropas Savienībā uzņemšot ne tikai Rīgu, bet visu Latviju, un Latvijai jābūt gatavai un sakārtotai. Protams, nodarbojamies arī ar zinātni, un nevar teikt, ka zinātne Latvijas sabiedrībā nepavisam nebūtu cieņā, kā tas itin kā secināms no Čikāgas universitātes veiktā apkopojuma par 22 valstīm, kuru skaitā zinātnes prestiža ziņā Latvija atrodoties pēdējā vietā.

 

Runas turpinājums,

kā arī citi referāti — 4. un 5.lpp.