Ar Lībiešu krastu, ar somu brāļiem

Renāte Blumberga, LZP doktorante,

LU Vēstures institūta asistente, — "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Nākamo reizi Ervie jūrmalā ieradās 1931.gada janvāra sākumā un tik cītīgi mācījās lībiešu valodu, ka janvāra pēdējā svētdienā Mazirbes baznīcā varēja notikt pirmais dievkalpojums lībiešu un latviešu valodā. Dievkalpojuma daļu latviešu valodā noturēja no Rīgas atbraukušais mācītājs Hoislers (?). Ervie tik strauji uzlaboja lībiešu valodas zināšanas, ka jau vasarā varēja novadīt visu dievkalpojumu lībiski. Viņa darbība neaprobežojās tikai ar baznīcu — 1931.gadā Ervie noturēja desmit dievkalpojumus baznīcā, pa vienam aizlūgumam kapsētā un skolā un 34 svētbrīžus dažādās sētās. Pēdējoreiz viņš Lībiešu krastā bija uz Lībiešu tautas nama iesvētīšanas svinībām 1939.gada 6.augustā.

Somu nopelns bija arī tas, ka no 1931.gada līdz 1939.gadam iznāca vienīgais periodiskais izdevums lībiešu valodā — mēnešraksts "Līvli". Bez profesora L.Ketunena, Helsinku akadēmiskā radu tautu kluba ( Helsingin Akateeminen Heimoklubij ), Somugru biedrības ( Suomalais–ugrilaisen Seura ). Somu literatūras biedrības ( Suomalais Kirjallisuuden Seura ), Somiskuma savienības ( Suomalaisuuden Liito ) un citu materiālā un organizatoriskā atbalsta tas nebūtu iespējams.

Arī lībiešu grāmatniecība 20.un 30. gados nav iedomājama bez iepriekš nosauktajiem. Sākotnēji lasāmvielas sarūpēšanā, kā jau minēts raksta sākumā, aktīvāk darbojās Igaunijā. Somijā pirmā lībiešiem paredzētā grāmata iznāca 1929. gadā — Kārļa Staltes sastādītā krājuma "Dziesmas lībiešu valodā" pirmā daļa (Līvõkīel lųlõd. Helsinki, 1929). Tā kā lībiešu bērniem joprojām nebija kārtīgas lasāmgrāmatas, Somiskuma savienība nolēma, ka viņiem part to būtu jāparūpējas. Sākumā par grāmatas sastādītājiem izvēlējās Jelgavas skolotāju institūtā studējošos lībiešus. Taču galu galā par grāmatas sastādītāju kļuva Pēteris Dambergs, kurš 1933.gada jūnijā ieradās Helsinkos, lai sagatavotu manuskriptu.

Pēc ilgākas naudas vākšanas 1935. gadā beidzot iznāca "Dzimtās valodas lasāmgrāmata skolai un mājai" (Jemakīel lugdõbrāntõz skūol ja kuod pierast. Helsinki, 1935). Šo grāmatu bija iecerēts izmantot lībiešu bērnu dzimtās valodas nodarbībās jūrmalas skolās. Tomēr uzreiz atļauja lietot šo grāmatu skolās netika saņemta. Jāpiebilst, ka Latvija ar šo lēmumu nonāca neērtā ārpolitiskā situācijā, par ko var spriest pēc Izglītības ministrijas paskaidrojuma Ārlietu ministrijai 1936.gadā: "Uz iebildumiem, kādēļ nav pielaista lībiešu skolās Somijā iznākusī lībiešu mācības grāmata, paskaidrojam, ka minētā grāmata neatbilst Latvijas skolu prasībām un bez tam saskaņā ar pastāvošajiem nosacījumiem Latvijas skolās var lietot vienīgi Latvijā izdotās mācību grāmatas." Grāmatas lieta ar to nebeidzās. Tās sastādītāja Pētera Damberga notikumu versija, ko viņš 1976. gadā stāstīja Tenu Karmam ir šāda: "Bet somi neatstāja latviešus mierā un sāka grāmatas lietu kārtot pa diplomātiskajiem kanāliem. Tā tad tika tik tālu, ka citādi neatļāva šo grāmatu lietot, ka bija jāpievieno viena lapa, kur būtu kaut kas par Latvijas vēsturi, Latvijas himna un Ulmaņa himna. Es tad visu uzrakstīju un devu tālāk uz Somiju, kur to nodrukāja un lika to lapu tad grāmatai klāt. Un visa šīs lietas kārtošana gāja tik ilgi, ka tikai 1939./40. mācību gadā deva atļauju šo grāmatu lietot." Lai gan lasāmgrāmatai bijis sarežģīts liktenis, tā savu mērķi ir sasniegusi. Gan tikai pēc pusgadsimta, kad tajā publicētos tekstus sāka izmantot lībiešu valodas nodarbībās tiem lībiešiem, kas no jauna sāka mācīties savu valodu.

Otrs nozīmīgs veikums ir Jaunās Derības tulkošana un izdošana lībiešu valodā. Tulkošanu uzņēmās Kārlis Stalte. Darbu aizsāka 1932.gadā. Pats Stalte paziņoja, ka tulkošot no grieķu valodas, izmantojot tulkojumus latviešu, vācu, igauņu un somu valodā. 1937.gadā izdeva daļu (Ūž Testament: Evangeliumõd ja Apostõld tīed. Helsinki, 1937), bet 1942.gadā jau pilnu Jaunās Derības izdevumu (Ūž testament. Helsinki, 1942).

Lībiešu un viņu radu tautu — igauņu, somu, ungāru — sadarbības redzamākais piemineklis pašlaik ir Lībiešu tautas nams Mazirbē. No brīža, kad 1927.gadā Līvu savienība pirmo reizi rakstīja Somiskuma savienībai par savu nodomu, līdz nodoma īstenošanai 1939. gadā pagāja gari gadi, kad notika naudas vākšanas un citi ar nama celtniecību saistīti organizatoriski pasākumi, kuros aktīvi iesaistījās arī somu puse. Jāpiebilst, ka namu uzcēla pēc somu arhitekta Erki Hutunen ( Erkki Huttunen ) projekta.

Tā svinīga atklāšana, rīkojot lielus tautas svētkus, notika 1939.gada 6.augustā. Tajos esot piedalījušies apmēram astoņi simti lībiešu un lūgto viesu no Latvijas, Igaunijas, Somijas un Ungārijas. Šajos svētkos prezidenti nebija ieradušies. Latvijas valdību pārstāvēja un tās vārdā uzrunu teica Sabiedrisko lietu ministrijas nodaļas vadītājs J.Labsvīrs. Dr.F.A.Heporauta nolasīja sveicienus lībiešu tautai no Somijas Izglītības ministrijas. Tika nolasīti sveicieni arī no Igaunijas un Ungārijas valdības.

1988.gadā tika atjaunota Līvu savienība (tolaik—Lībiešu kultūras biedrība), un jau nākamajā gadā bija jāatzīmē tautas nama piecdesmit gadu jubileja. Tās svinēšanu pieskaņoja dienai, kad namu atklāja, t.i., augusta pirmajai sestdienai. Šobrīd jau ir kļuvis par tradīciju, ka ik gadu šajā dienā Mazirbē sabrauc lībieši, viņu pēcteči un draugi no visas Latvijas.

Otrais pasaules karš pārtrauca somu un lībiešu sadarbību, tā atjaunojās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Lībiešu dziesmu ansambļi "Līvlist" un "Vīm" devās koncertēt uz Somiju. Savukārt somi lūkoja, kā palīdzēt Lībiešu krasta iedzīvotājiem. 1993.gadā ieradās Suolahti skolēnu un skolotāju delegācija ar pašu savākto palīdzību — apģērbu un saimniecības priekšmetiem — skolām un Lībiešu tautas namam. 1994.gadā Somiskuma savienība piešķīra naudas prēmijas pieciem lībiešiem, kas bija sadarbojušies ar somu zinātniekiem, — Martai un Viktoram Bertholdiem, Irmai Fridrihsonei, Elfrīdai Žagarei un Paulīnei Kļaviņai.

1996.gadā sāka īstenot Lībiešu krasta telefonizācijas projektu, kura sagatavošanas darbā, meklējot līdzekļus, vislielāko ieguldījumu devis pašreizējais Somijas vēstnieks Latvijā Hannu Hameleinens, "Lattelekom" izpilddirektora vietnieks Tapio Pārma un Rīgas somu tirdzniecības ģilde. Visu šo laiku garīgu un materiālu atbalstu ir snieguši arī tie somi, kam rūp lībiešu liktenis. Kā tādas sadarbības piemērs ir Sirpas un Mauno Koski ziedojums lībiešu dzejas izlases sagatavošanai, kura, cerams, būs iespiesta uz šā gada lībiešu svētkiem. Šoziem Lībiešu krasts sadarbībā ar lībiešu draugu somu Miko Kio rīkoja lībiešu valodas un vēstures konkursu, tā uzvarētājiem tika piešķirts bezmaksas ceļojums uz Somiju.

Kolkas un Mazirbes evaņģēliski luteriskajām draudzēm ir izveidojusies laba sadarbība ar Savitaipeles un Lemi draudzēm Somijā. Jāpiebilst, ka Lemi draudzes mācītājs Lauri Vālgamā ir lībieša Edgara Vālgamā (dzimis 1912.gadā) dēls. Arī E.Vālgamā ir to skaitā, kas ieguvuši izglītību ar somu atbalstu. Viņš 1939.gadā Helsinku universitātē ieguva teologa izglītību un palika Somijā strādāt par mācītāju. E.Vālgamā 85 gadu dzimšanas dienā viesiem lūdza nest nevis dāvanas, bet gan ziedojumus viņa dzimtās Mazirbes baznīcas ērģelēm. Savu artavu tām deva arī Lemi draudzes ziedojumi. Elektriskās ērģeles uz Latviju tika atvestas aprīļa beigās, un pirmajā koncertā 2.maijā uz tām spēlēja somu ērģelnieks Kari Petinens.

Pēc profesora Lauri Ketunena lībiešu valodas pētniecības darbam Somijā ir pievērsies Lauri Posti, Kalevi Vīks, nedaudz arī Ārni Pentile. Latvijā pazīstamākais ir Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Helsinku universitātes profesors Sepo Suhonens, kuru, pēc igauņu profesora E.Vēri domām, var uzskatīt par Seteles, Ketunena un Posti darba turpinātāju Somijā. Neņemot vērā padomju laika aizliegumu apmeklēt lībiešu jūrmalu. S.Suhonens ar lībiešu valodas runātājiem ir ticies Tallinā un Rīgā, vēlāk, 1989.un 1994.gadā, arī jūrmalā. Par saviem izcilākajiem valodas teicējiem viņš atzīst Pēteri Dambergu un Hildu Grīvu–Cerbahu. Pētniecības darba sākumā viņam palīdzēja arī Veine Kirele, kurš kopā ar L.Ketunenu vairākkārt bijis pie lībiešiem un labi iemācījies valodu. Lai gan V.Kirele par zinātnieku nekļuva, viņš izdarīja divas lietas, par kurām lībieši var būt pateicīgi. Proti, viņš sagatavoja publicēšanai daļu no E.N.Seteles lībiešu stāstījumu vākuma, kas grāmatā iznāca 1953.gadā (Näytteitä liivin kielestä. Helsinki, 1953), un uzrakstīja pētījumu par to, kā somi darbojušies lībiešu lietas labā (Suomalaiset liiviläisten asialla. Helsinki, 1979).

Lielāko daļu faktu materiāla, kas izmantoti šajā rakstā, savācu, vienu semestri studējot Helsinku universitātē. Stipendiju šīm studijām ieguvu, pateicoties S.Suhonena gādībai, lai arī šajos laikos kādam no lībiešu pēctečiem būtu iespēja iegūt papildu zināšanas savā radu tautu zemē Somijā.