Bagāta ir mūsu tēvu zeme — ar katru savu novadu

Aizvadītajā nedēļā, 24. jūlijā, Cēsīs notika Latvijas Zinātņu akadēmijas un Cēsu rajona padomes kopsēde. Par kultūrvēsturi novadā un vispār

LZA prezidents

akadēmiķis prof. Jānis Stradinš:

Cēsu faktors Latvijas kultūrvēsturē

Turpinājums

no 1.lpp.

Sākumreferāts Latvijas ZA un Cēsu rajona padomes kopsēdē Cēsīs 1998. gada 24. jūlijā

"Jaunās Avīzes" ielu intervijās (1998. gada 22.jūlijā) uzdots jautājums, vai Latvijā ir zinātnieki un ko viņi pašreiz dara. Cilvēki atbildējuši visumā pozitīvi, gan izceļot tās pietiekami augsto līmeni, gan aizrādot uz knapiem iztikas līdzekļiem un spējīgāko zinātnieku emigrāciju. Tikai Arina atzinusies: "Neko daudz par zinātniekiem Latvijā nezinu, laikam jau tādi ir. Ar ko viņi nodarbojas — varbūt ar mākslu..."

Tad nu laikam šodien Cēsīs Zinātņu akadēmija patiešām vairāk nodarbosies "ar mākslu", arī ar mākslu sacīt komplimentus Cēsīm. Izsacīt komplimentus Cēsīm nepavisam nav grūti. Ja Gēte ir sacījis, ka asinis esot pavisam īpaša sula, tad pārfrazējot gribētos sacīt, ka Cēsis Latvijā ir pavisam īpaša vieta. Nodēvēt to par provinci nepagriežas mēle. Savā laikā taču Cēsis sacentās ar Rīgu par Livonijas valsts metropoles godu, jo Valtera Pletenberga rezidence bija gan Cēsīs, gan Rīgā, un Cēsīs viņš uzturējās biežāk, te arī apbedīts. Rīgā vēl pletās smilšu lauks, kad Āraišos jau bija ezerpils. Atcerēsim arī, ka Jāņa Briesmīgā sirojumi Livonijas karā vairāk saistās ar Cēsīm, nevis Rīgu. Būtībā Cēsis savā ziņā ir "Latvijas sirds" — mūsu teritorijas ģeogrāfiskais centrs, šķiet, atrodas Plāterē, pie Madlienas un Zaubes, Cēsu, Ogres, Rīgas rajonu saskares vietā, tomēr tuvāk Cēsīm nekā Rīgai.

Cēsis un Cēsu novadu varētu saukt par Latvijas kultūras citadeli. Ar šo novadu saistīti Poruks un Veidenbaums, Alfrēds Kalniņš un Emīls Dārziņš. Tepat jau arī ir Piebalga, pavisam īpatnējs novads, kas devis mums Kārli Skalbi, Antonu Austriņu, Reini un Matīsu Kaudzītes, Jāni Sudrabkalnu, Elzu Stērsti, kur darbojušies Kronvalda Atis, Andrejs Pumpurs, pēdējā laikā — Imants Kalniņš vai Pauls Putniņš. Raunēnieši ir Pēteris Šmits un Jānis Cimze, un no zinātniekiem izcelsim vispirms dižāko dabaszinātnieku Paulu Valdenu (no Rozulas, kuram parīt apritētu 135.dzimšanas diena), gulaga upuri, izglītības ministru profesoru Jūliju Auškāpu, farmaceitus Kārli Krēsliņu un Jāni Maizīti, no mūsu tagadējiem akadēmijas locekļiem Cēsu novadnieki ir Lilija Dzene, nesen aizsaulē aizgājušais fiziķis Edgars Siliņš, arī Romāns Kārkliņš, Pēteris Cimdiņš. Jāatgādina arī, ka no Straupes nāk izcilais vēsturnieks Arveds Švābe un īpatnējais dievturu teorētiķis, pilskalnu pētnieks, mākslinieks un publicists Ernests Brastiņš. Ir arī specifiski Cēsu kultūras darbinieki, cieši saistīti ar šo pilsētu, tādi kā Miervaldis Birze, Kārlis un Andrejs Jansoni, Kārlis Baltgailis, kas spējuši pacelties debesīs, augstu pāri dzimtajam novadam. Piedodiet, ja kādu esmu piemirsis! Un visai šai ievērojamu cilvēku koncentrācijai zināmu pamatu devis apstāklis, ka Cēsu novadu izsenis raksturojusi augsta izglītība, labas draudzes un pagasta skolas, rosīga saimnieciskā darbība un amatniecība, arī daudzi krogi. Grāmatniecība Cēsīs ir tradicionāla, Cēsīs tapis Dārziņa "Melanholiskais valsis" un daļēji Pumpura "Lāčplēsis".

No otras puses, Cēsu novads — tā ir dabas un vēstures harmonija, Gaujas Nacionālais parks, Āraišu ezerpils, varenās Cēsu pilsdrupas, kas nesen tika iekonservētas un Sv. Jāņa baznīca, Gaujas senleja, daudzās gravas, ieži un alas — te gribētos atzīmēt mūsu ZA locekles Aijas Mellumas pētījumu Gaujas Nacionālā parka veidošanai, Gunta Eniņa alu pētījumus pie Līgatnes un citur, bet īpaši ZA goda doktora Jāņa Apala veikumu Āraišu hidroarheoloģijā. Nupat ģeologs V.Kuršs izvirzīts ievēlēšanai par ZA goda locekli par unikāliem bruņu zivju atradumiem Lodes devona slāņos.

Mūsdienu Cēsu novadā daudzviet pārmantotas un saglabātas senās apdzīvotu vietu sakopšanas tradīcijas: Jāņmuižā, Priekuļos, Raunā, Vecpiebalgā un citur, kur ir harmoniska kultūrainava un rūpīga saimniekošana. Rajonā ir pietiekami augsts dzīves līmenis; laba slava ir lauksaimniecības skolām Priekuļos un Jāņmuižā.

Tas nu ir tas, kas pat paviršam vērotājam no malas šķiet raksturīgs Cēsīm un Cēsu novadam.

No problēmām saskatu Gaujas Nacionālā parka tālākpastāvēšanu privatizācijas gaitā, identitātes, kultūrainavas saglabāšanu tirgus saimniecības apstākļos, racionālu koku izciršanu, Līgatnes zvēru parka uzturēšanu, Ungurmuižas sakopšanu. No problēmām saskatu vides un kultūras savienošanu arī turpmāk.

Cēsu novadam raksturīga dažādu nozaru speciālistu atgriešanās dzim- tajā novadā vai nu uz pastāvīgu dzīvi vai vismaz uz vasaras mēnešiem. Tā ir pozitīvi vērtējamā kultūras decentralizācija un arī nopietna problēma — vai viņi brauc uz dzimto novadu kā individuāļi vien, vai arī viņu personības spēj rosināt lauku un mazpilsētu iedzīvotājus, vai pastāv saikne? Būtībā šis ir kardināls Latvijas attīstības jautājums — Latvija ārpus Rīgas: nav mums divu lielu centru kā Tallina un Tartu Igaunijā, kā Viļņa un Kauņa Lietuvā, un nākotne, atkārtoju, tomēr pieder kultūras decentralizācijai, lielai kultūrai mazās pilsētās. Cēsis varētu būt neliels, īpatnējs modelis Latvijas mazo pilsētu un novadu attīstības risinājumam. Tas ir arī svarīgi administratīvi teritoriālās reformas kontekstā. Te obligāti jābūt saimnieciskai un kultūras rosmei reizē.

Un te nu nāk triju pilsētu konkurence — Sigulda, Cēsis, Valmiera; visas tās ir Gaujas Nacionālajā parkā. Uz Siguldu ved visvairāk tūristu, arī oficiālu delegāciju, Valmiera izvirzās administratīvi teritoriālās reformas procesā par potenciālu Vidzemes administratīvo centru, tur ir ražošana, Valmieras puikas un Valmieras meitenes, Vidzemes (būtībā — Valmieras) augstskola, sports Daliņa stadionā. Cēsis varbūt varētu sacensties kā kultūras centrs, taču kultūras centrs ir arī Valmiera ar mūžam neuzceļamo teātri un kādreizējo Šanas biedrību, ar Mūrmuižas Tautas augstskolu un slimnīcu. Atcerēsimies, ka arī Cēsīs savā laikā bija Bērzaines skolotāju institūts. Jāsadzīvo un jāsacenšas, bet kas ņems virsroku? Un kā veidosies attiecības? Cēsīm objektīvi ir daudz lielākas iespējas kļūt par tūrisma centru nekā Valmierai, pat starptautisku, bet vai mums ir zinātniski pamatota tūrisma sistēma?

Vēl viena, varbūt ironiskā nozīmē, problēma ir Cēsis kā seno tautību integrācijas modelis — te mituši gan latgaļi, gan lībieši, gan noslēpumainie vendi, un Cēsīs ir turku kapi, kas ar laiku varētu kļūt par svētvietu, kad nākotnes Latviju pārpludinās turki. Taču Cēsis ir igauņu un latviešu sadarbības simbols. Te notika Cēsu kaujas. 22.jūnijs ir Igaunijas Republikas oficiālo svētku diena un Võnnem Igaunijā dzīvo cilvēku apziņā un likumos, kamēr pat mūsu valsts augstākās amatpersonas nezina, kas ir 22.jūnijs, un kādā intervijā atļaujas izsacīties, ka tie nav viņu svētki, tā ir Tēvijas kara sākšanās diena. Domāju tādēļ jo svarīgi ir uzcelt un atklāt šogad šo nopostīto pieminekli pašā Cēsu sirdī un panākt, lai arī Cēsu kaujas — manuprāt, spilgtākā Latvijas atbrīvošanas cīņu lappuse, ieiet mūsu apziņā, stiprinot arī nācijas vienību, jo te nu nebija balto un sarkano, bet cīnījās visi latvieši — par Latviju.

Arī šodien runāsim par Cēsīm kā Latvijas karoga dzimteni, nepiemirstot, ka savulaik latgaļi kopā ar ordeņbrāļiem nesuši to gan pret zemgaļiem, gan — droši vien — arī pret igauņiem. Būtu svarīgi pasvītrot, ka sarkanbaltsarkanajam karogam jābūt vienotības, ne šķelšanas simbolam, ka tas Latvijā jāgodā, nevis jāuztver vienaldzīgi nevērīgi. Esmu kādreiz diezgan daudz rakstījis par šī karoga vēstures peripētijām, pirms 10 gadiem — kad karogs bija jāpaceļ un jāatjauno — un gribētu arī Cēsīm uzdāvināt pāris savas grāmatas "Trešā atmoda", kur karoga problēma diezgan plaši ieskicēta, izmantojot arī cēsnieka K.Dzirkaļa materiālus, daļēji varbūt nekritiski, tagad skatos uz tām lietām dziļāk. Nacionālo simboliku jāturpina pētīt, arī trīs zvaigznes — tā ir patriotisma sastāvdaļa.

Vārdu sakot, mēs atbraucām šodien un šurp ne mācīt, bet mācīties, ne pavēstīt, bet uzzināt. Uz Cēsīm vienmēr braucam labprāt. Varbūt šodien nav īstais brīdis garai un nopietnai sarunai, tādas neraisās, kad pošas uz lielu balli, taču esmu pārliecināts, ka aizbrauksim uzlādēti un bagātināti un vismaz humanitāro zinātņu laukā paturēsim vērā arī "Cēsu faktoru".

LZA akadēmiķis

Saulvedis Cimermanis:

Kultūras tradīcijas novadā un katrā viensētā

Referāts Latvijas ZA un Cēsu rajona padomes kopsēdē Cēsīs 1998. gada 24. jūlijā

Kolēģi praktiski nerunāja par šīs dienas tēmas ietvaros ietilpstošajiem Cēsu novada iedzīvotāju senās un jaunāku laiku tradicionālās kultūras jautājumiem. Tādēļ gribu pievērst uzmanību nedau-dziem ar pētīšanu un saglabāšanu saistītiem objektiem.

Visiem, kas interesējas par Latvijas vēsturi un kultūras vēsturi, ir zināms, ka Cēsis un Cēsu novads ir visai bagāti ar vēstures un kultūras pieminekļiem. Viens no tiem, kas varētu palīdzēt noskaidrot dažus latviešu un lībiešu etniskās vēstures un kultūras vēstures mezgla punktus, ir Riekstu kalns līdzās ordeņa pilij. 1980.gadā pilskalna ziemeļu malas aizsardzības izrakumi rādīja trīs apdzīvotības slāņus, vecākais no tiem datējams ar XII gadsimtu vai nedaudz agrāku posmu, jaunākais — ar viduslaikiem. Atrastās keramikas lauskas tomēr liecina, ka apdzīvotība varētu būt ievērojami senāka. Izrakumos iegūtās senlietas apliecina lībisko elementu klātbūtni. Tas atbilst Indriķa hronikas stāstījumam par vendiem, kuri no Ventas lejteces pārnākuši uz Cēsīm un dzīvojuši tur kopā ar latgaļiem. Šajā pilskalnā ir vajadzīgi tādi paši izrakumi kā Asotē, Ķentē un citur, jo tie dos izziņas materiālu latgaļu, lībiešu un vācu attiecību izzināšanai. Vajadzētu lūgt Latvijas Kultūrkapitāla fonda vai Sorosa fonda palīdzību. Cik zinu, pēdējais labprāt atbalsta starpetniskos pētījumus.

Otrs visai būtisks kultūrvēstures piemineklis ir Āraišos restaurētā Ezerpils daļa. Tā parāda latgaļu IX–X gadsimta būvmākslu, kura, spriežot pēc rūpīgi izveidotajām konstrukcijām, līdz tam laikam jau bija nogājusi garu attīstības ceļu. Rekonstruētās būves atspoguļo samērā agru latviešu tradicionālās celtniecības periodu, kurā saskatāmi desmiti to būvpaņēmienu un konstruktīvo detaļu veidošanas principu, kuri tik labi zināmi no XVIII–XIX gadsimta celtnēm. Āraišos redzamajam varētu būt milzīga izglītojoša nozīme, ja visu tam vajadzīgo apmeklētāji varētu izlasīt objektu anotācijās un dzirdēt grupu pavadoņa stāstījumā. Vēl lielāks iespaids būtu tad, ja ēkās varētu skatīt IX–X gadsimta darbarīku, mājsaimniecības piederumu un citu lietu rekonstrukcijas, kas veidotas pēc izrakumu dotumiem. Tās uzrādītu daudz kopēja ar XVIII—XIX gadsimta tradicionālās materiālās kultūras priekšmetiem. Salīdzinot Āraišu kompleksu ar XVIII—XIX gadsimta lietām, varam pārmest apmēram 1000 gadus garu laika tiltu, kura atsevišķie posmi būtu mūsu tradicionālās materiālās kultūras attīstības mezgla punkti.

Āraišu ezerpilij ir problēma, kas netālā nākotnē var kļūt visai asa: 1) būves un klāsts ir pakļauts lietum, miklumam, salam, saules tveicei, sniegam un citām dabas stihijām, kas nenoliedzami saīsina to mūžu, 2) ar pašreizējo apmeklētāju plūsmu un ne vienmēr labo uzvedību tur viss lēnām, bet nenovēršami nolietojas. Ko darīt, šobrīd nezinu. Norvēģijā, Bergenē, esmu redzējis, ka virs atrakta vikingu kuģa ir uzcelta speciāla labi izgaismota ēka, kurā labi apskatāms viss izstādītais oriģinālais un restaurētais. Unikālais atradums ir pasargāts no dabas stihijām. Protams, tas maksā naudu. Tomēr par Āraišu ezerpili, kurā jau ieguldīti lieli līdzekļi, ir jādomā. Varbūt nav nemaz tik nereāli tai pāri uzcelt saliekamu teltsveida būvi. Purvciemā pāris mēnešu laikā tā samontēja milzīgu teltsveida dievnamu.

Cēsu novadā jau gadsimtiem ilgi ir dzīvojuši čakli un radoši cilvēki, kas rūpējušies par savu un visa novada labklājību. Viņi katrā laikmetā meklējuši jaunas pieejas, kas solītu augšupeju. Cēsu rajons vēl mūsdienās ir ārkārtīgi bagāts ar tradicionālās tautas celtniecības objektiem. Tas īpaši sakāms par Drabešu, Dzērbenes, Drustu, Inešu, Jaunpiebalgas, Raiskuma, Raunas, Vecpiebalgas un Zosēnu pagastu. Senlaicīgās būves atrodamas atsevišķās sētās un sētu grupās. Nereti visa sētas vai pat sētu grupas apbūve šķiet kā savdabīgs arhitektūras un tautas dzīves piemineklis. Tomēr šī savdabība ir tikai viens kopsakarību elements, jo būves, sētas un sētu grupas mūsdienu cilvēkam ir gan dzīves vieta, gan visai plašas informācijas sniedzējas.

Vispirms tie ir daudzi paaudžu gaitā izstrādāti kultūrainavas veidošanas principi. Sētu izvietoja zemes gabala visizdevīgākajā vietā, ja iespējams — paugurā, no kura visātrāk pazūd mitrums, arī upes vai ezera tuvumā. Ēku formas ar zemajiem četrslīpju jumtiem bija loģisks paugura turpinājums, bet rijas ar īpaši nolaidenajiem jumtiem it kā izauga no paugura. Ap ēkām un ceļiem ieaudzēja košumkrūmus un kokus, visbiežāk kļavas, liepas, ošus un ozolus. Apbūvēts un ar lieliem kupliem kokiem apaudzēts paugurs bija apkārtnes dominante ar dažādos gada laikos atšķirīgu krāsainu apveidu. Tādu kokiem apaugušu pauguru kopa, kurā vietumis pavīdēja koka ēku pelēkie stāvi, novērsa jebkuru ainavas vienmuļību. Cilvēku domas, darbs un apkārtējā vide veidoja vienotu estētiski augstvērtīgu veselumu, kuru vēl vairāk bagātināja baltie lauku ceļi, mežu ieloki un stūri. Šīs tradicionālās vērtības vajadzētu popularizēt un saglabāt iespējami ilgi.

Lauku būves un sētas atspoguļo atsevišķas dzimtas, dzimtu kopas, pagasta nostūra, pagasta un citādas kopības centienus pēc iespējami labākas dzīves un nodrošinājuma nākotnē. Nodrošināt varēja vienīgi mērķtiecīgs un rūpīgs darbs, kura produkti noderēja gan pašu dzimtai, gan tuviem un tāliem kaimiņiem, miestu un pilsētu iedzīvotājiem. Tādēļ sētas apbūvē ietilpa ne vien parastās dzīvojamās un lauksaimnieciskajai ražošanai vajadzīgās ēkas, bet arī īpašām ražošanas vajadzībām paredzētās vai vismaz piemērotās. Kā novada ļaužu īpašās ražošanas (nodarbošanās) jomas minamas dažādas amatniecības nozares, kurās viņi guva plaši atzītus panākumus.

XVIII gadsimta otrajā pusē netālu no Cēsīm, Briežu un Strīķu muižās, zemnieki sāka gatavot virpotus bērza koka krēslus, kuriem sēdekļus pina no meldriem. Šie krēsli bija daudz vieglāki un gaumīgāki par Vidzemē līdz tam gatavotajiem masīvajiem sēdekļiem un ātri iekaroja apkārtējo tirgu. Meistari paplašināja ražošanu un sāka pieņemt mācekļus. Pēc mācību beigšanas jaunie amatnieki palika strādāt Briežu–Strīķu apvidū, atgriezās savā dzimtajā pagastā vai arī pārcēlās uz citu vietu. Briežu–Strīķu tipa krēslu darināšanas centrā pieauga meistaru skaits. Viņi strādāja gan atsevišķās sētās, gan sētu grupās. No tām te minēšu Buliņus, Košas un Pricēnus. Centrs paplašinājās arī teritoriāli un aptvēra Kauguru, Trikātas un citus pagastus. Pieauga ražotās produkcijas daudzums, uzlabojās kvalitāte, paplašinājās noieta tirgi: krēslus pārdeva visā Vidzemē, Igaunijā, Vidzemei tuvējos Pleskavas un Vitebskas guberņu apriņķos, arī Latgalē. Amats pārgāja no paaudzes paaudzē un izbeidzās tikai pēc Otrā pasaules kara. Lauku amatnieki sasniedza labu turību: Briežu un Strīķu krēslinieki kā vieni no pirmajiem Vidzemes zemniekiem jau pēc 1850.gada iepirka mājas par dzimtu. 1897.gadā viņi izgatavoja apmēram 12000 krēslu. Vēl nesenā pagātnē labi saglabājušās bija vairākas sētas. Vajadzētu parūpēties, lai tās neaizietu bojā.

XVIII gadsimta otrajā pusē izveidojās arī otrs redzams lauku amatniecības centrs. Raunas apkārtnes klaušu zemnieki — linaudēji sasniedza izcilu meistarību un savus audumus pārdeva pat Rīgā. Ap 1815.gadu vienā pašā Veselavas pagastā strādāja ap 60 audējmeistaru. XIX gadsimtā Raunas audēju darbu pārņēma un turpināja Piebalgas zemnieki, kas izveidoja Piebalgu par ievērojamāko Latvijas linaudēju centru. Aušanas izvēršanās sekmēja sabiedriskās darba dalīšanas attīstību. Uzplauka vērpjamo ratiņu, aužamo ķemmju un citu audēju darbarīku izgatavošana, aušanai vajadzīgo dziju sagatavošana, audumu uzpirkšana un pārdošana. XIX gadsimta 40.gados Cēsu novada pagastos, it īpaši Baižkalnā, Dzērbenē, Jaunpiebalgā, Jaunraunā, Raunā, Vecpiebalgā un Veselavā, strādāja apmēram 900 steļļu. Vēlākajos gados audēju skaits auga, un 1863.gadā tikai Jaunpiebalgas un Vecpiebalgas pagastos audēji strādāja apmēram 600 mājās. Tās bija izvietotas gan kā viensētas, gan kā māju grupas, piemēram, Bukaņas, Čabas, Greiveri, Jānēni, Kleivas, Kriemeļi, Murdēni, Roznēni, Vēveri, Vīndeces. Viņu ražojumus pārdeva visā Baltijā, daudzās Iekškrievijas guberņās, pat Polijā, Austrumprūsijā un Somijā.

Viens no audēju ciemiem — gandrīz pilnā mērā saglabājušies Vecpiebalgas Vēveri — ir kļuvis par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Piebalgas filiāli, kas prasa lielas rūpes un līdzekļus. Tur kā savdabīgā enciklopēdijā skatām piebaldzēnu ēku un sētu izvietojumu, dzīvojamās mājas ar lielo audēju istabu, īpašu klēti audumu glabāšanai, koku rindas, kas atdala sētu no sētas, un daudz ko citu. Būtu ļoti labi, ja Cēsu rajona padome un citas rajona organizācijas spētu atbalstīt šās vienreizējās sētu grupas ilgstošu saglabāšanu un bojā gājušo būvju atjaunošanu.

Cēsu novada ļaudis jau tālā pagātnē centušies uzlabot savus dzīves apstākļus. XIX gadsimta sākumā vairums Vidzemes zemnieku vēl dzīvoja labības un linu žāvējamajā rijā. Turpretī daudzi Āraišu, Cēsu, Dzērbenes un Raunas draudžu zemnieki rijas galā bija piebūvējuši divas trīs apkurināmas istabas ar stiklotiem logiem. Daļa šo draudžu zemnieku bija uzcēluši pat īpašas dzīvojamās mājas ar podiņu krāsnīm un dūmeņiem. Pārējā Vidzemē šāds būvveids izvērsās tikai XIX gadsimta otrajā pusē.

LZA goda loceklis

rakstnieks Miervaldis Birze:

Lauki un literatūra šodien

Referāts Latvijas ZA un Cēsu rajona padomes kopsēdē Cēsīs 1998. gada 24. jūlijā

Runājot par šādu tematu, reizē jādomā par dažām itin kā pamatpatiesībām. Pirmā. Cilvēks ļoti bieži literatūrā, stāstā, dzejolī, romānā meklē sevi, savus pārdzīvojumus, sevi savā laikā. Salīdzina, iedomājas sevi nupat lasītajā. Bet šodien noris strauja pāreja no gadsimta otrās puses uz nākošo gadu tūkstoti, kuru gaidām gaišāku par šā gadsimta nogali. Un otra patiesība, kura vispirms attiecas uz latviešu lasītāju: latviešu lasītājs, tāpat kā latviešu vairums, nedzīvo lielās pilsētās, bet laukos, provincē. Jo Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī, Rēzeknē — visās Latvijas mērogos lielajās pilsētās latvieši ir mazākumā vai pat ļoti maz. Tātad latviešu rakstnieku pamatauditorija ir provice, lauki, kur šodien patvērušies "pēdējie latvieši". Tādi, kuru ikdienas runā anglicismu maz.

Tepat jāpiebilst, ka latviešu literatūra vispār izaugusi un liela kļuvusi taisni laukos. Sākot no "Mērnieku laikiem", "Andriksona" un "Zaļās zemes" kā izciliem piemēriem. Dzeja tāpat. "Sila pulkstenīšu" melodijas ieskandināja Skalbe Piebalgā. Pēcāk ar gadiem šī literatūra kopā ar latviešiem pašiem ieradās arī pilsētā. Un šodien? Šodien latviešu vairums atkal dzīvo provincē, tādēļ rodas jautājums: vai literatūra ir viņu biedrs, draugs, uzticības persona?

Trešā zināmā patiesība ir tāda, ka bez savas kultūras nav tautas, bet kādas tautas kultūras pamatu pamats ir tās literatūra, senos laikos nerakstītā, šodien rakstītā. Arī šodien, masu saziņas līdzekļu, kino, televīzijas, video, interneta laikmetā. Joprojām. Arī tādēļ, ka psihologi pierādījuši, ka katra noturīgākā informācija ir tā, kura izgājusi cauri iespiedmašīnām. Televīzijas un citi ekrāni ir efemeri, gaistoši. Grāmatas lapa aiz– un atkal atšķirama un spēj būt ilggadīga, dzīvojot kopā ar cilvēku jaunībā, kad viņam, kā saka, mati cirtaini, un grāmata nenovecojusi pie viņa atgriežas, kad galva sirma.

Nu jau gadu desmitiem pastāvot visdažādākajām vizuālās informācijas iespējām, pat kabatā līdzi nēsājamām, nav pierādījies, ka grāmata, literatūra būtu atmirusi. Tāpat kā teātris pastāv, kaut šķiet, video laikmetā to varētu aprakt videolenšu vai kasešu kaudzēs. Teātrim pat no tradicionālajiem veidiem būtu pat jāpazūd itin kā pirmajam. Teātris pastāv. Tad kāda ir literatūra, kurā lasītājs šodien, tāpat kā vakar, ļoti bieži meklē sevi, arī savus sapņus, pamana paša sasniegto, vēl nesasniegto un ilgoto.

Nebūdams literatūras kritiķis, tāpat ne tuvu nepazīdams itin visu latviešu oriģinālliteratūrā publicēto, es visai patvarīgi vispirms pašlaik izdoto prozu sadalītu itin kā divās lielās straumēs, strāvojumos, virzienos. Pirmkārt, viens un varbūt pat kritikas visvairāk pieminētais un aplūkotais zars itin kā tiecas saplūst ar to, ko pieņemts apzīmēt par mūsdienu Eiropā, pasaulē vadošo un valdošo, tiecas saplūst ar to, ko pieņemts apzīmēt par moderno, eiropeisko, kaut arī tas būtu Dienvidamerikas eksotiskais, spilgtās krāsās kā putni Amazones džungļos. Bet otrā plūsma būtu tā, ko apzīmē par tradicionālo, arī dzirdēts — provinciālā. Pirmās plūsmas spilgts piemērs ir jau 1991. gadā iznākušais Aivara Ozoliņa "Dukts", kuru dažs kritiķis atzina par izcilu. Darbs, runājot autora vārdiem, būtu uztverams: "... kā tāda bezgalīga kinofilma, kas ir jāskatās nevis tās diskrēto kadru nepārtrauktā un secīgā mijā, bet gan jāierauga visa uzreiz, kā viens mirkļa attēls, turklāt no otra gala un — vēlams — sākot no jebkuras vietas." Šai plūsmā ietilpst arī darbi, kuros vispirms pamanām to, ko varētu saukt par psihoanalīzi, dvēseles stāvokļu attēlošanu. Tādi visai līdzīgi darbi iespējami ir Latvijā, ir Anglijā, ir Amerikā. Var jau būt, ka šāda literatūra, šāds virziens ir latviešu literatūras nākotne. Tomēr reizē rodas šaubas: vai tāds neved pie pārāk izteikta elitārisma, atbrīvošanās no tā, ko saucam un ko citādi nosaukt arī nav vajadzīgs — par atbrīvošanos no vienkāršā lasītāja. Toties ieejot, kā tagad mēdz teikt — "pasaules apritē". Vai savā veidā to nepierāda arī dažu agrāk daudz lasītu literāro izdevumu lasītāju skaita mazināšanās, kuras cēloņi nemaz nav tikai trūcība un dārgās pašizmaksas.

Šai ziņā esmu dziļi provinciāls un man šķiet, ka mērķis — "vispirms ieiet pasaules apritē" — ir aplams. Vispirms ieiet Latvijā, un tad, ja gadās vai laimējas — arī tai plašajā pasaulē, tā spriežu es pats. Ne mirkli neatsakoties no atziņas, ka katra liela māksla vispirms ir nacionāla. Īpaši literatūra, jo tā nešķirami saistīta ar kādas nācijas valodu. Vai šai pasaulē, kura iekārtota tā, kāda nu reiz ir, latviešu literātam vispār iespējams vienlīdzīgi ar citu tautu rakstniekiem ieiet pasaules apritē? Te nelīdz ar spējām un talantu vien, daudz vairāk palīdz gadījums. Jo mēs rakstām latviešu valodā, baltu valodā, un turklāt esam tikai pusotra miljona tauta. Manās acīs Blaumanis, tāpat "Zaļā zeme", pieder pie Eiropas literatūras augstienēm, bet Eiropā, piemēram, zina Mopasāna, ne Blaumaņa stāstus, zina Golsversija "Forsaitu teiku", kaut Upīša "Zaļā zeme" bija ne mazāk cienīga saņemt Nobela prēmiju. Jo mēs rakstām baltu, nevis ģermāņu valodā. Pat nelielajai Islandes tautai šai ziņā, salīdzinot ar mums, ir savas priekšrocības, jo tās valoda ir ģermāņu celma atvase. Šai ziņā nepieciešams atcerēties stoiķus: mūsu literatūrai un literātiem jāsaka: "Pieņemu un izturu."

Tepat izriet nākošā, ar šo šķietamo provinciālismu saistītā parādība: literatūras angažētība, mērķtiecība. Atkal — ir milzu starpība starp lielo Eiropas tautu un latviešu literatūru. Taisni ar latviešu literatūru. Kādam krievu, vācu, angļu vai itāļu rakstniekam ir prātā neienāk, ka rīt vai parīt, vispār — nākotnē viņa tautas un tās valodas varētu vienkārši — nebūt. Vakar bija, bet rīt vairs nebūs. Būtu absurds, ja Eifeļa torņa pakājē vairs nedzirdētu franču valodu. Bet kā šodien Brīvības pieminekļa apkaimē? Kāda īstenība šeit? Tas, kas Eiropā šķiet absurds, mums ir rūgta īstenība, ikdiena, jo pašlaik par tautas pastāvēšanu jādomā vairāk nekā visos iepriekšējos gadsimtos, kopš mūsu ciltis apmetušās pie Baltijas jūras, gar Gauju un Daugavu. Es pats provinciāli domāju tā, ka literatūrai aktīvi jāpiedalās mūsu tautas izdzīvošanas cīņā. Tātad tāds ir viens no literatūras uzdevumiem. Tātad mūsu literatūrai jābūt arī mērķim, uzdevumam. Ne literatūrai vispār, bet mūsu literatūrai. Zinu, ka tīrā literatūra tādu nostādni noraida. Noraida arī jaunākās paaudzes literāti, kuri seko mūsu paaudzei. Nepamanīt starpību starp lielo tautu un mūsu literatūru ir katra literāta vai kritiķa ziņā. Kritiķis arī ir literāts, tāds pat kā tas, par kura darbiem viņš raksta. Reizē, diessargi, nedomāju, ka vadošajām jābūt patriotiskajām tēmām. Literatūras galvenais un primārais objekts joprojām ir cilvēks, ar viņa izjusto un pārdzīvoto. Bet un tomēr — cilvēks noteiktā vidē, šai gadījumā Latvijā, nevis mākslīgā barotnē, lai arī tajā itin kā būtu sastopamas visas miesai un dvēselei nepieciešamās sastāvdaļas, un cilvēks tur iestādīts, lai rakstnieks itin kā caur plānu stiklu varētu cilvēku novērot. Nepieciešama ir gaisma, Latvijas gaisma, lai cilvēku vērotu.

Uzdevums sarežģīts, īpaši šodien. Tikai uzmetot skatienu grāmatveikalu vitrīnām, tas kļūst skaidrs. Tiek uzsvērts, pasvītrots, veicināts princips — arī grāmata, literārs darbs vispirms ir tikai prece. Šāda principa ēnā latviešu literatūrai pastāvēt grūti. Kultūras, nacionālās kultūras pamatam pastāvēt grūti pret tulkoto, glancēto sērijliteratūras straumi. Kaut gan — šī parādība nav jauna. Tāpat kā tā sauktā vieglā vai paviršā mūzika pastāvējusi jau no tiem laikiem, kad mūziķi garās zeķēs ar lociņinstrumentu priekštečiem izklaidēja dižciltīgus ļaudis ēdienreizēs, tāpat vieglā vai izklaidējošā literatūra iedibinājusies jau drīz pēc grāmatrūpniecības un papīrrūpniecības aizsākumiem. Latvijā tai literatūrai, uz kuras dibinās tautas kultūra un līdz ar to tautas pastāvēšana, nepieciešams mūsu tautas dibinātās valsts atbalsts, un te piemērot un sludināt tikai tirgus principus kā primāros ir amorāli. Pabalsts literatūrai vajadzīgs tāpat kā pabalstāma dzimstības veicināšana. Abi kalpo tautas dzīvā spēka saglabāšanai. Pašlaik valsts atbalsta nav. Lai nu tie ir vācieši, tomēr šo to derīgu no viņiem varētu mācīties. Vairākās Vācijas pilsētās esmu sastapis tā saukto "pilsētas rakstnieka" institūtu. Pilsēta apņemas vienam rakstniekam vai dzejniekam gada laikā maksāt pabalstu un nodrošināt mītni šai pilsētā, lai viņš varētu veikt iecerēto darbu.

Bet literatūra un lauki? Šodien rakstītajai literatūrai ar laukiem attiecības pavisam citādas nekā tad, kad tā dzima un uzziedēja Blaumaņa, Virzas vai Upīša laikā un laikmetā. Ne tikai tādēļ, ka lauksaimniecība pati atrodas būt vai nebūt krustcelēs. Pēdējos trīsdesmit — četrdesmit gados viss mainījies tā, kā tas nav noticis iepriekšējos trīs četros gadsimtos. Zirgs tais laikos, kad trīs ceturtdaļas latviešu dzīvoja laukos, bija, pat varētu teikt — "dzīves draugs" un balsts. Zirgs pa grubuļainu, sakņainu zemes ceļu mūs visus izvilcis līdz šosejai, kura beidzas pilsētā. Bet šodien Rīgā dzimst ne pirmā paaudze, kura zirgu diez vai vispār redzējusi. Ne pirmā bērnu paaudze, kura par pienu zina tikai to, ka to no izejvielām gatavo kombinātos. Un ka aita ir kaut kas tāds, no kura pēc kaukāziešu gaumes gatavo šašlikus. Ne tikai pilsētās, pat laukos zeme tīrumā vairs nav tas, kuru pētot paņem un pasvārsta saujā. Saujā slēpto jutekļu vietā stājusies laboratorija. Tātad arī lauku un literatūras attiecības citas un citādas nekā latviešu nācijas sākuma posmā, kā vēl pirms gadiem piecdesmit. Latviešu rakstnieks šai ziņā nostādīts jaunu un neierastu uzdevumu priekšā. Bet viņam jārada, lai nezustu nepārtraukta kultūras saikne.

Še gribu ieminēties par tādu žanru, kas patiesībā nemaz nav žanrs ar atsevišķām iezīmēm. Jārunā par tā saukto "novada literatūru". Es to izteiktu aptuveni šādi: cilvēki dzīvo, darbība norisinās tikai vienā, platības ziņā nelielā apvidū, sacīsim, vienā pagastā, to pat itin kā pasvītrojot. Protams, tāds tikai aptuvens novada literatūras skaidrojums. Spilgtas sava novada grāmatas paspēja uzrakstīt Aleksandrs Pelēcis. Tādas ir viņa "Puisiskā grāmata", "Talsu grāmata" par Malienas un Talsu apriņķa ļaudīm pagātnē un šodien. Tāda ir Valdemāra Ancīša grāmata par saldeniekiem. Tepat parādās vēl viens "novada grāmatu" aspekts: novada cieša līdzdalība un palīdzība sava novada rakstnieka darbu publicēšanā, palīdzība manuskripta ceļā no aprakstītas papīra lapas līdz brošētai grāmatai. Šai ziņā labs piemērs atrodams tepat Cēsīs. Tādas ir cēsnieka Osvalda Mauriņa divas grāmatas — "Nelaikā dzimušie" un "Ievziedu mīlestība". Šīs novadu grāmatas pārāk maz Rīgas kritiķu un grāmatu vērtētāju pamanītas. Mauriņa grāmatās saskatāma arī itin kā viena, kaut nosacīta novada literatūras iezīme: viss ar precīzi zīmētām sadzīviskām patiesībām, gan par piena litra cenu, gan cik maksā zeķbikšu pāris — viss "kā dzīvē". Kā no dzīves norakstīts, bez īpaši plašiem vai gudriem vispārinājumiem. Viss kā Latvijas laukos, kā provincē, neiejaucot Parīzi vai Ņujorku. Itin kā vienkāršots, tomēr dzīves patiess, arī mākslas patiess. Nesarežģot ceļu pie lasītāja. Tuvojoties lasītājam, bet ne par katru cenu.

Kā spilgtākais, kaut Rīgā "Karoga" izdotais šādas novada literatūras piemērs jāmin Kelīnas Klānas "Slota no tīreļa mirtēm". Plašs un izteikts tieši Lubānas klānu ļaužu romāns, tomēr tajā reizē saskatāma Latvijas ļaužu dzīve un sāpe. Viens pats ciems, kuru vienā pusē ierobežo Lubānas ezera nepārskatāmi plašie, zāļainie ūdeņi, otrā — tumšzaļa meža siena. Sevī visai noslēgta pasaule, kurā dzīvo ļaudis paaudzēm ilgi, tomēr ar plašās pasaules tikumiem un trūkumiem. Reizumis diemžēl ar valdības uzspiestu dzīves kārtību. Lai arī man ir iebildumi attiecībā uz romāna stilistiku, kopvērtējumā jāsaka, ka tas ir izcils pēdējo gadu latviešu literatūrā. Pieminams kā spilgta ilustrācija tēmai "Lauki un literatūra". Nemaz neuzsverot te sastopamo latviski tikumisko, kas kā sena pūra lāde saglabājusies goda istabā, atzīmēšu tikai dažas epizodes, kuras — "kā no dzīves norakstītas"spilgti raksturo klānu ļaužu dzīvi, sadzīvi, dvēseli gandrīz vai visa XX gadsimta garumā. Pirmā: vecs, izkaltis vīrs trīsreiz dienā ar ķerru ved mazkustīgo sievu uz kūti govi slaukt, jo pats, gan visus lauku darbus apguvis, tomēr govis slaukt nav iemanījies, bet bez šīs gotiņas nav pilnas iztikas, nav aizdara. Piena lāse svarīga izdzīvošanai. Šai epizodē lasāma un skatāma daudzu vecu ļaužu dzīves aina šodienas laukos. Vecā pasaule, daža valstsvīra par etnogrāfisko muzejiņu saukta, kura notiesāta aizvadīt pēdējās dienas bez cerībām.

Otra, pat satricinoša aina. Nodzērusies, netīrīga slaucēja. Pēdējos gadu desmitos, patiesībā visu mūžu, tik vien zinājusi, kā brišanu uz kūti rīta agrumā, arī ziemas saltumā, tik vien no pasaules redzējusi kā govs asti. Neglītene, bet citu pēc cita sameklējusi trīs bērnus, kuri aug kā nekoptas nezāles dārzā. Alkoholā iegrimusi un beidzot tik vien apjaudusi, kā vienu vakaru visus bērnus nomazgāt tīrus... lai pēc tam viņus kaimiņiene atrastu šķūnī pie sijas pakārtus. Un māti pašu arī. Visi mūžībā aizgājuši — ne jau vienā vakarā, mūsu acu priekšā. Četras nedzīvotas dzīves. Vai tāda un līdzīga nav apokaliptiskā aina dažviet šodien Latvijas laukos, valsts veicinātā alkohola dvingā un gaisotnē?

Un trešā epizode. Kolhozs jauno, tālu Rīgā patvarīgi pieņemto likumu izputināts. Neviens nav apjautājies, kādu nākotni viņi te Lubānas klānos vēlētos. Vecais priekšsēdētājs sarīko iepriekšējo, turpat piecdesmit gadu bēres. Sanāk pulciņā, zārkā ieliek visus kopīgi sastrādātos goda un atzinības rakstus un vimpeļus un — apbedī kā cilvēku.

Šis romāns neapšaubāmi bagāts ar dzīves un mākslas patiesību. Tomēr reizē man ar skumjām jāvaicā: vai, to lasot, dvēseles trīsas pārdzīvos arī tie, kuri nezina, cik saudzīgi ar mīkstām lūpām zirgs no plaukstas paņem maizes riecienu? Ja zirgu redzējis tikai tālrādes lodziņā. Vai šis un šādi romāni nav rakstīti tikai manai, aizejošai paaudzei, kuri vēl zina, dzirdējuši, kā rītos, kad uz lauka dzen pirmās vagas, dzidri dzeguze kūko? Tomēr priecājos, ka tas uzrakstīts un "Slota no tīreļa mirtēm" izdota.

Reizē šo un citas "novada literatūras" grāmatas aizverot, rodas jautājums par pēctecību, par latviešu literatūras nākotni, jo — "zārks jau nevar palikt tukšā". Ir nepieciešama pēctecība, lai literatūrā nebūtu pārtraukuma, pārrāvuma. Lai vitrīnās nebūtu tikai glancētie ārzemju seriālu vāki. Reizē atceroties, ka lasītāju, taisni latviešu lasītāju, vairums dzīvo laukos, provincē un tuvākajā laikā stāvoklis nemainīsies. No tautas izdzīvošanas viedokļa kā valdošais nebūtu vēlams virziens, kuru mēdz dēvēt par "iekļaušanos pasaules apritē".

Ar neapšaubāmu valsts, pašvaldību, novadu palīdzību literatūras kontinuitāti iespējams saglabāt arī importētās subkultūras glancētajā straumē. Atkal un atkal atceroties, ka bez savas kultūras nebūs pašas tautas, un latvieši joprojām daudz lasa. Paraugieties Cēsu vai lauku bibliotēkās! Nobeidzot savu sakāmo, atceros tāpat kā tēvreizi visur derīgo romiešu dzejnieka teicienu: "Tempora mutantur, et nos mutamur in illis" (Laiki mainās, un laikos maināmies mēs). Un vēl — lasītājs grāmatas lapaspusēs meklē sevi. Joprojām.

LZA goda loceklis Tenu Karma:

Par latviešu un igauņu saskares punktiem šeit

Replika ZA un Cēsu rajona padomes kopsēdē Cēsīs 1998. gada 24.jūlijā

Bija patīkami šodien te no Jāņa Stradiņa un Māra Niklasa dzirdēt atzinības vārdus par maniem tautiešiem, kas pirms 80 gadiem abām mūsu tautām kritiskā brīdī steidzās palīgā. Kopīgiem spēkiem mēs spējām tikt galā ar svešu karaspēku, kas draudēja atņemt mums iespēju pašiem būt noteicējiem savā zemē.

Mēs, igauņi un latvieši, neesam radu tautas, bet esam vistuvākie kaimiņi un likteņa biedri. Starp kaimiņiem mēdz būt arī domstarpības, bet, lai mēs arī turpmāk varētu pastāvēt kā savas zemes saimnieki, mums ir svarīgi apzināties un uzsvērt to, kas mūsu vieno.

Esmu dzimis un uzaudzis igauņu kultūras centrā Tērbatā. Manai dzimtajai pilsētai ir izcila nozīme arī latviešu kultūras vēsturē. Pirms vairāk nekā 40 gadiem es kļuvu par rīdzinieku un reizē arī par novadpētnieku. Sāku interesēties, ko Latvijā ir darījuši mani tautieši, kas te dzīvojuši pirms manis.

Cēsīm un Cēsu novadam bez nozīmīgajām Cēsu kaujām ir vēl citi saskares punkti ar kaimiņtautas ievērojamiem pārstāvjiem. Cēsniekiem ir labi zināms, ka Jāņa baznīcas altārglezna ir igauņu glezniecības pamatlicēja un ievērojama pirmās atmodas darbinieka Johana Kēlera (1826–1899) darbs. Cēsu novadpētnieki ir noskaidrojuši, kur atrodas krāsotājmeistara Fabera nams, pie kura Kēlers sāka apgūt savas vēlākās profesijas pamatus.

Bet Cēsu novadpētnieki varbūt nezina, ka viņu novadā ir uzturējies arī igauņu dzejas pamatlicējs. Viens no pirmajiem tautiešiem, kuru pēdas Latvijā esmu īpaši centies noskaidrot, ir Kristians Jāks Petersons (1801—1822), kas dzimis un savu īso mūžu nodzīvojis Rīgā. Kaut arī ļoti jauns, viņš spēja tikt tālu priekšā saviem laikabiedriem, kam bija atvēlēts daudz garāks mūžs. Viņš kļuva par igauņu mūsdienīgās dzejas aizsācēju. Toreiz viņš izglītību nevarēja iegūt dzimtajā valodā. Savos divos gadu desmitos viņš paspēja iepazīties ar padsmitiem valodu, bet viņš nekļuva par vācieti, kā toreiz mēdza notikt ar izglītību ieguvušajiem jaunekļiem. Viņš par vispārāko uzskatīja savu dzimto valodu. Tajā viņš ne tikai dzejoja, bet rakstīja arī dienasgrāmatu. Viņa attēlu paspēja iegūt un ievietot savā krājumā J.Kr.Broce (1742—1823). Uz tā pamata tēlnieks Jāks Soanss (dz. 1943) varēja veidot dzejnieka skulpturālo portretu, kur viņš attēlots kā ceļinieks, kas no Tērbatas dodas uz dzimto Rīgu. Šī skulptūra 1983. gadā tika uzstādīta Tērbatas Domkalnā. Piemineļa pakājē ir vārdi no Petersona dzejoļa "Mēness".

Kas siis selle maa keel

laulutuules ei või

taevani tõustes ūles

igavikku omale otsida?

Vai tad šīs zemes valoda

dziesmu vējā nevar

līdz debesīm ceļoties augšā

mūžību sev sameklēt?

Ģenerālsuperintendenta K.G.Zontāga (1765—1827) sponsorēts, K.J.Petersons kā viens no pirmajiem igauņiem varēja braukt uz Tērbatu, lai sāktu studijas universitātē. Atpakaļceļā ir radies viņa dzejolis ar virsrakstu "Dziesma, kad es no Tērbatas devos Rīgas virzienā savus vecākus apraudzīt; taisīta ir šī dziesma Vēja krogū". Bet kur atradās šis Vēja krogs, igauņiem nebija zināms. Tika izteikta pat doma, ka Vēja krogs ir poētisks apzīmējums un dzejolis droši vien radies, sēžot ceļmalā vai mežā zem koka.

Izdevās noskaidrot, ka Latvijā ir 23 Vēja krogi. Bet no tiem Pēterburgas— Rīgas pasta lielceļa malā ir tikai viens. Tas atrodas Cēsu rajonā, netālu no Cēsu un Valmieras rajona robežas, blakus kādreizējam Lenču zirgu pastam. Varbūt derētu šo vietu īpaši atzīmēt un uzstādīt arī īpašus ceļa rādītājus — kā citiem novada kultūras pieminekļiem?

Par manu meklējumu rezultātiem tuvāk var izlasīt publikācijā: T.Karma. Kristian Jaak Peterson ehk see, kus ta elas ja käis, mida nägi ja kellega kokku sai oma lūhikese elu sees/ Keel ja Kirjandus, 1972, Nr.8.—Lk. 478-487.

 

LZA korespondētājlocekle Aija Melluma:

Vienotais dabas un kultūras mantojums,

un vīzijās un praksē

Referāts Latvijas ZA un Cēsu rajona padomes kopsēdē Cēsīs 1998. gada 24. jūlijā

Pēdējā laikā arvien biežāk tiek lietots jēdziens — dabas un kultūras mantojums, tā aizsardzība. Šāda pieeja atspoguļojas starptautiskajos dokumentos. Dabas mantojums un kultūras mantojums. Mūsu līdzšinējā pieredze biežāk liek runāt atsevišķi par vienu un otru. Par dabas mantojumu vispārējā veidā uzskata visu, kas saistās ar dabisko mūsu apkārtējā vidē: dabas īpatnējos veidojumus, apvidus ainavas. Par kultūras mantojumu savukārt uzskata visu, kas saistās ar cilvēka radošo darbību, tās izpausmēm un veidojumiem, kas atrodas dabas vai pilsētvidē. Taču nereti par dabas mantojumu Latvijā uzskata tikai īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un objektus, kā arī kultūras un vēstures pieminekļus, kas atrodas valsts aizsardzībā.

Šai sakarā var runāt par formālo un universālo mantojumu. Formālais saistāms ar to dabas un kultūras mantojuma daļu, kas atrodas valsts aizsardzībā un kopumā pārstāv labākos un vērtīgākos paraugus. Universālais dabas mantojums aptver visu dabas daudzveidību tās konkrētajās izpausmēs. Universālais kultūras mantojums būtībā ir viss, kas ar mums noticis gadsimtu gaitā. Tā ir uzkrātā pieredze, tās atspoguļojums dainās, pasakās, nostāstos, vietvārdos. Tās ir cilvēka darbības pēdas apkārtējā vidē — ēkas, ceļi, zemes izmantošanas tradīcijas. Kultūras mantojums atspoguļo katras vietas garu.

Tomēr prakse nepārprotami rāda, ka tradicionālā dalītā pieeja mantojumam (dabas un kultūras) ir nepilnīga, tā neļauj atklāt veseluma būtību un vērtību. Cilvēku un dabu gadsimtiem ilgi saista mijiedarbīga attīstība, savstarpēja ietekme. Mūsu daba nav "tīra", pirmatnīgā daba, tā nes sevī cilvēka darbības vai kultūras pēdas, ko lietuviešu ģeogrāfs A.Basalikas nosaucis par kultūras rotu. Reālā vidē grūti nodalīt dabas un kultūras komponentus, to arī vizuāli un emocionāli uztveram kā veselumu.

Tādēļ būtu lietderīgi vairāk uzmanības veltīt citam jēdzienam, un tas ir — vienotais dabas un kultūras mantojums. Protams, nepietiks, ja šo jēdzienu lietosim, nemainot skatījumu un pieejas, jo tas nenozīmē dabas un kultūras objektu summu (vai līdzās pastāvēšanu) kādā konkrētā vietā, bet uzsver to vienotību, veselumu.

Kādi ir iespējamie risinājumi? Viens no tiem varētu būt — vienotā dabas un kultūras mantojuma skaidrojumā izmantot ainavisko vai vides pieeju. Kā ainava, tā vide ir integrāli veidojumi, kas aptver dabu un cilvēka darbību, to mijiedrabību dažādās izpausmēs. Tātad — arī ainavas un vides jēdzieni orientē uz veselumu, vienotību. Runājot par ainavu, tiek uzsvērts veidols un telpiskā struktūra, bet par vidi — attiecību raksturs. Taču būtisks ir tas, ka šāda pieeja ļauj dabas un kultūras mantojumu skatīt konkrēti, saistot ar noteiktām vietām. No vienas puses, tas piešķir atsevišķiem objektiem plašāku kontekstu; no otras puses — padara tos vieglāk atpazīstamus cilvēkiem, kas dzīvo šajās vietās.

Otrs ceļš varētu būt attīstības plānošana, kas, tāpat kā iepriekš minētie jēdzieni, liek skatīt jebkuru teritoriju kā veselumu. Turklāt plānošana ir vērsta uz nākotni, tādēļ vienotais dabas un kultūras mantojums iegūst citu nozīmi — tas kļūst par attīstības priekšnoteikumu. Šajā kontekstā arī aizsardzības pasākumi iegūst citu jēgu.

Un vēl viens būtisks jēdziens: aizsardzība, kas attiecas uz praktiskās darbības sfēru. Joprojām valda uzskats, ka aizsardzība nozīmē visa aizliegumu. Patiesībā jēdziens aizsardzība ir daudznozīmīgs, tas ietver dažādas rīcības, kuru mērķis var būt saglabāšana, noturēšana, kopšana. Visa aizliegums ir aizsardzības galējā izpausme, kas konkrētās situācijās var būt lietderīga, bet var arī novest pie negaidītām sekām. Tādi piemēri atrodami dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības praksē gan Latvijā, gan citās valstīs.

Tādējādi vienotā mantojuma aizsardzības galvenais uzdevums ir katrā konkrētā gadījumā pamatot aizsardzības mērķi, izvēlēties atbilstīgas rīcības. Tas prasa vispusīgas zināšanas gan par dabu un kultūrvēsturi, gan par dabā un sabiedrībā notiekošajiem procesiem, to mijiedarbībām un sekām. Tāpat jāpārzina lietojamās tehnoloģijas.

Tā ir jautājuma praktiskā puse. Tomēr pašreiz būtu jārunā par Latvijas vienotā mantojuma aizsardzības stratēģijas izstrādi. Šajā sakarībā jārēķinās ar četriem faktoriem.

Pirmais. Kā dabas, tā kultūras mantojuma objekti ir trausli, viegli pārveidojami. Tos var bojāt gan bezdarbība, gan nepamatota, kaut arī labi domāta darbība. Tādu piemēru ir daudz arī Latvijas dabas un kultūras pieminekļu aizsardzības līdzšinējā praksē.

Otrs. Pats mantojuma jēdziens nosaka to, ka mums jārēķinās ar laiku — tagadni, pagātni un nākotni. Kāda bija pagātne? Kāda būs nākotne? Vai pietiekami labi izprotam tagadni? Kāda loma pagātnei mūsu tagadnē, tajā skaitā — pagātnes mantojumam. Kā tas ietekmēs nākotni. Tie nav tikai filosofiskas dabas jautājumi. Laika faktoram ir izšķiroša nozīme vērtību sistēmas veidošanā, mērķu noteikšanā un rīcības izvēlē. Tātad praktiskajā mantojuma aizsardzībā.

Trešais. Mantojuma jēdziens ir saistīts ar cilvēku (cilvēkiem). Neiedziļinoties problēmā, pievērsīšu uzmanību tam, ka attiecībās ar mantojumu cilvēki pilda dažādas lomas. Cilvēks var būt veidotājs vai radītājs (gan pagātnē, gan tagadnē), var būt tūrists (patērētājs vai skatītājs), var būt pētnieks, inspektors, plānotājs, pašvaldības vadītājs, ministrs, Saeimas deputāts. Katrs no nosauktajiem nāk ar savu izpratni, attieksmi, prasībām un iespējām ietekmēt praktisko mantojuma aizsardzību.

Ceturtais. Pasaulē, it sevišķi Eiropas valstīs uzkrātās pieredzes izvērtējums. Būtiska nozīme ir diviem secinājumiem, kas izriet no daudzām zinātniskām publikācijām, projektu aprakstiem vai oficiāliem dokumentiem. Proti: (1) dabas un kultūras mantojums konkrētās vietās (telpās) veido nedalītu veselumu, kam var būt kultūrainavas veidols; (2) vienotā mantojuma aizsardzība vienmēr saistāma ar attīstības motīviem.

Par pieredzi Latvijā. Var teikt, ka līdz šim pastāv dalītā pieeja. Kā patstāvīgas, vāji savstarpēji saistītas darbības līnijas nodalās dabas, t.sk. dabas objektu un teritoriju aizsardzība, un kultūras pieminekļu aizsardzība. Katru no tām nodrošina savi likumi, noteikumi, savi institucionālie veidojumi (ministrijas, pārvaldes, inspekcijas u.c.). Protams, nav pamata noliegt to, kas sasniegts dabas un kultūras objektu aizsardzībā. Tomēr, darbojoties konkrētā vietā, konkrētās aizsargājamās teritorijās, mēs ik reizi pārliecināmies, ka praksē ir grūti sasaistīt dabas un kultūras pieminekļu aizsardzību. Kādi tam cēloņi? Galvenokārt tas, ka tiesiskajos aktos ir orientācija uz objektu, resp., pieminekļu vai īpaši aizsargājamo dabas objektu aizsardzību. Arī tas, ka katrā darbības jomā izveidojusies sava valoda, specifiskas vārdkopas, vieni un tie paši jēdzieni tiek lietoti dažādās nozīmēs. Tādēļ likumu un noteikumu teksti vairumā gadījumu īsti saprotami tikai speciālistiem, kas darbojas dabas vai kultūras pieminekļu aizsardzības jomā. Un kā sekas: dabas un kultūras mantojums, tā aizsardzības nepieciešamība tiek atsvešināti no lauku un pilsētu iedzīvotājiem, tiem cilvēkiem, kas šo mantojumu redz ikdienā, dzīvo tajā, ar savu ikdienas darbu piedalās (vai nepiedalās) tā uzturēšanā, kopšanā un aizsardzība.

Jau iepriekš minēju, ka viens no veidiem, kā panākt labāku dabas un kultūras mantojuma vienotības izpratni, ir ainaviskās pieejas izmantošana. Tādi piemēri atrodami arī Latvijas dabas aizsardzības praksē. Lielāko daļu no īpaši aizsargājamo teritoriju platības aizņem lielās, daudzfunkciju aizsargājamās dabas teritorijas — nacionālie parki, dabas parki, aizsargājamo ainavu apvidi un dabas liegumi. Vairumā gadījumu aizsardzībā ņemtas vietas, kas arī sabiedrības apziņā atzītas par ainaviski skaistām vai kultūrvēsturiski nozīmīgām. Piemēram, Gaujas nacionālais parks ar daudzveidīgu un daudzslāņainu dabas un kultūras mantojumu. Vai arī — Vecpiebalgas apvidus Vidzemē, Talsu pauguraine Kurzemē, Daugavas loki Latgalē. Būtiski tas, ka lielo aizsargājamo teritoriju veidošanas mērķu starpā nosaukta arī kultūrvēsturiskā mantojuma un vērtīgo objektu aizsardzība. Praksē šis mērķis realizējas divos veidos: (1) ar funkcionālā zonējuma palīdzību, izdalot teritorijas daļas, kas īpaši nozīmīgas no kultūrvēstures viedokļa (piemēram, Gaujas nacionālā parkā Siguldas un Āraišu apkārtne); (2) ar vispārējo aizsardzības un izmantošanas noteikumu palīdzību.

Par mēģinājumu integrēt dabas un kultūras mantojuma aizsardzības mērķus jāuzskata jaunas aizsargājamo teritoriju kategorijas ieviešana. Proti, 1991.g. tika izveidota kultūrvēsturiskā īpaši aizsargājamā teritorija "Lībiešu krasts", bet pagājušajā gadā — tāds statuss piešķirts Abavas senlejai. Tomēr arī šajā gadījumā nav sasniegts vēlamais efekts, galvenokārt — tradicionālās dalītās pieejas dēļ. Šo teritoriju praktiskā aizsardzība pamatojas uz diviem likumiem, bet starp tiem paliek nenosegtas jomas.

Otrs dabas un kultūras mantojuma aizsardzības mērķu integrācijas veids ir attīstības plānu izstrāde, tādējādi iesaistot dabas un kultūras mantojuma objektus kopīgā vērtību sistēmā, palīdzot apzināties katras vietas īpatnējot vērtību. Vislielākā nozīme ir pagastu un pilsētu attīstības plānošanai. Tā ir attīstības plānošana "no lejas", kas balstās uz katras pašvaldības iniciatīvu, izpratni par attīstības resursiem, par dabā un sabiedrībā notiekošajiem procesiem, kā arī uz vietējo iedzīvotāju līdzdalību. Pēdējais moments īpaši nozīmīgs arī attiecībā uz vienotā dabas un kultūras mantojuma aizsardzību. Jāņem vērā, ka pašreiz, salīdzinot ar laiku pirms valsts neatkarības atgūšanas, situācija ievērojami mainījusies, jo darbojošos personu lokā ienācis īpašnieks ar savām interesēm, izpratni, attieksmi. Plānošana — tā būtībā ir dialoga veidošana, savstarpēja vienošanās par attīstības mērķiem, soļiem un rīcībām. Ja plānotāji kādu iemeslu dēļ sabiedrības iesaistīšanu uzskatīs par formālu prasību, tad droši varam teikt, ka attīstības plāni "iegulsies plauktos", netiks realizēti. Par laimi, Latvijā veidojas jaunā plānošanas prakse, un ir labi piemēri, kas liecina par vietējo pašvaldību iniciatīvu un sabiedrības gatavību iesaistīties.

Valsts intereses un atbalsts izpaužas galvenokārt likumos, noteikumos, dažādos atbalsta pasākumos. Latvijas teritorijas nacionālajā plānojumā paredzēta nodaļa, kas veltīta valsts nozīmes teritoriju izdalīšanai. Jācer, ka pienācīga uzmanība tiks pievērsta arī vienotā dabas un kultūras mantojuma problēmai gan teorētiskā un metodiskā aspektā, gan tīri praktiski — nosaucot vietas, kas varētu atbilst nacionālā mantojuma statusam.

Kādas rīcības vēl būtu nepieciešamas, lai tuvākā nākotnē nodrošinātu vienotā dabas un kultūras mantojuma aizsardzību? Pirmkārt, zinātniskie pētījumi. Vienotā dabas un kultūras mantojuma būtība nosaka, ka tiem jābūt starpdisciplināriem, mērķa orientētiem. Sākotnēji par bāzi varētu kalpot pieredze, kas iegūta, pētot konkrētas lielās aizsargājamās teritorijas, izstrādājot tām attīstības plānus.

Otrkārt, jāizstrādā kritēriji vienotā dabas un kultūras mantojuma vietu un teritoriju reģistru sastādīšanai. Acīmredzot, varētu būt nacionālā, reģionālā un lokālā līmeņa reģistri. Protams, tiem nepieciešams arī tiesiskais nodrošinājums.

Treškārt, plānošanas praktiskā pieredze rāda, ka nepieciešami dažādi metodiski materiāli, kas adresēti konkrētā procesā iesaistītām grupām (pašvaldību darbiniekiem, plānotājiem, iedzīvotājiem). Īpaša uzmanība veltāma dialogam ar īpašniekiem, kuru zeme atrodas īpaši aizsargājamās teritorijās, vai — kuru zemēs atrodas dabas vai kultūras pieminekļi. Viņiem jāzina, kādas iespējas vai ierobežojumi saistās ar šo faktu.

Nobeidzot jāsaka, ka dabas un kultūras mantojuma vienotības apzināšanos ar uzskatīt par ceļu uz savas identitātes apzināšanos. Pasaulei mēs būsim interesanti ar savu atšķirību, ar katras vietas īpatnējo skaistumu, ko veidojusi dabas un kultūras mijiedarbība laika gaitā.

Cēsu rajona Centrālās bibliotēkas direktore Natālija Krama:

Novadpētniecība un bibliotēka. Kā avots

Referāts Latvijas ZA un Cēsu rajona padomes kopsēdē Cēsīs 1998. gada 24. jūlijā

Novadpētniecība kļuvusi par svarīgu darba virzienu visās rajona tautas bibliotēkās. Tieši Liepas pagasta bibliotēka ar savu vadītāju Valdu Ermani ir tā, kas pirmā no Latvijas tautas bibliotēkām jau 60. gados aizsāka šo darbu. No viņas ir mācījušies ļoti daudzi Latvijas bibliogrāfi — kā vākt un apkopot materiālus, kā veidot bagātu un interesantu novadpētniecības kartotēku.

Arī Cēsu rajona centrālā bibliotēka mūsu valstī un ārzemēs pazīstama ar izvērsto novadpētniecības darbu. Nopietni šim darbam sākām pievērsties pirms 20 gadiem. Materiāli par novadu un novadniekiem tika vākti un sistematizēti vairākus gadus, līdz kļuva skaidrs, ka novadpētniecības materiāliem, kuru skaits pieaug ar katru dienu, nepieciešama atsevišķa telpa. Un tā 1996.gada maijā bibliotēkas ēkā tika atvērta novadpētniecības lasītava, viena no pirmajām republikā. Šeit ir apkopotas milzīgas mūsu tautas un novada kultūrvērtības, kuras citur Latvijā pat neatrast. Novadpētniecības lasītavas fondā ir grāmatas par mūsu novadu un novadniekiem, novadnieku (autoru) darbi, mapes, kurās apkopoti materiāli par dažādām tēmām, audiokasetes ar mūsu novada komponistu un izpildītāju darbu ierakstiem un novadpētniecības kartotēkas.

Patlaban lasītavā ir 1575 grāmatas un 787 materiālu mapes. Lasītavā izmantojamas 7 tematiskas kartotēkas, izveidots īpašs kalendārs, kurā katra lapiņa veltīta kādam ievērojamam novadniekam. Tādējādi mums nepaslīd garām neviena jubilejas vai atceres diena.

Cenšamies savākt arī visas mūsu rajona pagastu avīzītes. Šajā darbā mums daudz palīdz pagastu bibliotēkāri. Rajona laikraksts "Druva" (agrāk "Padomju Druva" un "Cēsu Stars") saglabāts kopš pašiem pirmsākumiem — no 1947.gada.

Lasītavā tiek apkopoti materiāli par rajona pagastu un pilsētu vēsturi un šodienu, novada folklora, ievērojamu cilvēku biogrāfijas un viņu darba apraksti, ziņas par novada uzņēmumu, organizāciju un iestāžu darbību agrāk un šodien, materiāli par dabas, vēstures un arhitektūras pieminekļiem, pašdarbības kolektīviem, pilskalniem, baznīcām, pilīm, ezeriem, kapsētām, muižām un krogiem.

Diemžēl lasītavas fonds vēl ir ļoti nepilnīgs, trūkst daudzu pirmskara izdevumu, kuri antikvariātos gan ir atrodami, bet līdzekļu trūkuma dēļ nevaram tos iegādāties.

Lasītavas fonds tiek nemitīgi papildināts: bibliogrāfe diendienā izraksta informāciju no periodiskajiem izdevumiem. Grāmatas tiek pirktas grāmatnīcās, antikvariātos. Vērtīgus dāvinājumus saņemam gan no cēsniekiem, gan arī no latviešiem visā pasaulē. Lasītavā ir unikāli izdevumi, kādu nav pat Rīgas lielākajās bibliotēkās.

Par to, ka cilvēkiem šie materiāli ir ļoti vajadzīgi, liecina aizvien pieaugošais lasītāju skaits:

— 1996.gadā: 77 lasītāji, 292 apmeklētāji,

— 1997.gadā: 280 lasītāji, 849 apmeklētāji,

— 1998.gada I pusgadā: 362 lasītāji, 915 apmeklētāji.

Patīkami, ka šo lasītavu izmanto lielākoties dažādu skolu audzēkņi ne tikai no Cēsīm, bet arī no citām rajona un pat no kaimiņu rajonu skolām, kā arī daudzu augstskolu studenti. Uz lasītavas materiālu bāzes sagatavoti daudzi referāti, kursa darbi un zinātniskie darbi par mūsu novadu. Šo darbu kopijas arī atradušas vietu mūsu lasītavas fondā. Apmeklētāju vidū ir daudz skolotāju, žurnālistu, muzeju darbinieku. Ir cilvēki, sevišķi ārzemju latvieši, kas nāk pie mums, lai kaut ko vairāk uzzinātu par savām dzimtas mājām, par radiniekiem un viņu likteņiem. Arī šādos gadījumos varam palīdzēt. Katru pavasari lasītavu apmeklē arī Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes bibliotēku zinātnes studentu kurss.

1997.gada augustā pie mums notika Starptautiska novadpētniecības konference, kurā piedalījās visu Latvijas bibliotēku pārstāvji un arī Lietuvas un Igaunijas novadpētnieki.

Lai izzinātu, saprastu un veidotu latvisku kultūrvidi, jāiepazīst tautas pagātne un tās gara bagātības, bet to varam apzināt tikai caur grāmatām.

LZA akadēmiķis Peteris Cimdinš:

Mēs paši kultūrvēstures jautājumu krustpunktos

Replika Latvijas ZA un Cēsu rajona padomes kopsēdē Cēsīs 1998. gada 24.jūlijā

Cēsu novada attīstības problēmas vienlaikus ir arī valsts attīstības problēmas. Kultūras un attīstības jautājumi ir cieši saistīti, un to risināšana ir atkarīga no audzināšanas un izglītības.

Neizglītots un neaudzināts cilvēks ir tas pats, kas nekultivēts lauks. To pārņem nezāles. Neizglītotība nav tikai Latvijas problēma. Tā skārusi visas postsovjetisma valstis Austrumeiropā. Tieši neizglītotība, konkrētāk sakot — izglītības satura un formas neatbilstība tam laikam un sistēmai, kurā dzīvojam. Ir jāatzīst, ka lielāko tiesu esam neizglītoti dzīvei demokrātiskā un uz sociālā tirgus saimniecību orientētā valstī.

Mūsu neizglītotība izpaužas gan viensētās, gan augstajos valdības namos. Tā ir nespēja risināt valsts attīstības jautājumus, nespēja pašam un godīgi veidot savu dzīvi.

Ģeopolitiski vērtējot, tādā valstī kā Latvija attīstību var balstīt skolotāji, zemnieki un ārsti. Ja pirmie divi kļūdās, paliek darbs tikai ārstiem. Valsti var ārstēt tikai ar izglītības attīstību. Kas nepieciešams Cēsīm un Latvijai? Nepieciešama ir reģionu attīstība. Un jāceļ skolotāju statusa sabiedrībā, jāveido harmoniska skolotāju izglītības sistēma. Ir jāatsakās no šiem lielā skaitā producētajiem pedagoģijas bakalauriem ("skolotāju pusfabrikātiem") un jādod iespēja iegūt skolotāja tiesībām atbilstošu izglītību. Ir jāatjauno tāds augstskolu tips kā skolotāju institūts un arī Cēsīs kā Hanzas savienības pilsētā (vai vēl kādā Hanzas savienības pilsētā ārpus Latvijas ir tāda situācija, ka tur nav savas augstskolas?). Tad tieksimies uz Eiropu ar eiropeiskām metodēm un nemānīsim sevi ar tukšiem tituliem, grādiem izglītībā, augstskolu filiālēm perifērijā. Sāksim apjēgt arī paši, ka ne tikai Rīgai un Ventspilij ir jātiecas uz Eiropas Savienību, bet Latvijai.

Cēsu rajona galvenā valsts kultūras inspektore

Ilze Kalnina:

Kultūra un mēs, savā rajonā

Pēc referāta Latvijas ZA un Cēsu rajona padomes kopsēdē Cēsīs 1998. gada 24. jūlijā

Skaists un bagāts Cēsu novads, bet tas mums arī papildus uzliek pienākumu saglabāt un pilnveidot to. Kultūra — tas nebūt nenozīmē tikai diet un dziedāt, — kultūra vajadzīga tāpat kā gaiss, siltums, apģērbs, ēdiens, veselība. Kultūra ir viss, ko cilvēks radījis, ieskaitot sevi un sabiedrību.

Tā ir sfēra, no kuras varam saņemt atpakaļ milzīgu bagātību, proti, garīgo bagātību.

Kultūra ir arī motīvs tūrismam, kas atved no citām valstīm mums naudu, kas tik ļoti nepieciešama.

Cēsu rajonā ir 28 tautas nami, 38 bibliotēkas, 7 mūzikas skolas, 2 mākslas skolas un 11 muzeji, bez tam jauniešu interešu centrs, kultūras biedrība "Harmonija" un 4 privātklubi.

Lai šīs iestādes pēc iespējas vairāk sadarbotos, būtu informētas, nesadrumstalotos un nedublētu pasākumus, katru gadu oktobrī kopā tiek aicināti kultūras, sporta pasākumu organizatori, arī privātpersonas kas ar to nodarbojas). Apkopojot visas idejas un ieceres, varam veidot lielo kultūras norišu plānu gadam, mērķtiecīgi saplānot finanses un laikus.

Cenšamies panākt, lai būtu vairāk tradicionālo svētku, lai tie būtu vērienīgāki, un visi zinātu, ka katru gadu konkrētā datumā Cēsīs atkal būs Operas izrāde, Vecpilsētas svētki, vasaras slēpojums "Ziedošās slēpes", Starptautiskais akvarelistu plenērs, konkurss "Superskolotājs", esošo un bijušo Cēsu mūziķu akcija "Mēs Cēsīm".

Par tradīciju kļuvis profesiju vakars visiem rajona kultūras darbiniekiem, kurā piedalās arī rajona radošā inteliģence, dzejnieki, mūziķi, arhitekti, deputāti, pašvaldību vadītāji. Tā ir reize, kad atskatīties uz paveikto, pateikt paldies saviem kolēģiem, satikties, atpūsties. Tad apbalvojam arī konkursa "Labākais pasākums pagastā" uzvarētājus.

Šī ideja man radās 1995.gadā, kad pagastu tautas nami bija ieplānojuši lielākoties dažādus standarta pasākumus, viesmākslinieku koncertus un ballītes. Maz bija tādu, kas atšķirtos ar kaut ko savu, kaut ko īpašu, kā, piemēram, Piebalga ar saviem novada kultūras svētkiem, Rauna ar "Piena svētkiem", Drabeši ar ģimeņu konkursiem, Raiskums ar sava pagasta talantu vakariem.

Tā radās ideja sarīkot šo konkursu. Tiek vērtēta radošā iecere, oriģinalitāte, idejas realizācija, scenārija meistarība, noformējums un prasme iesaistīt pašmāju kolektīvus, interesantus cilvēkus.

Pērn no mūsu 28 tautas namiem piedalījās 17. Daudzviet šis konkursa pasākums izvērsās par visa pagasta lielākajiem svētkiem.

Rajona tautas namos darbojas 125 amatiermākslas kolektīvi, kuros dzied, spēlē teātri 2278 cilvēki. Pērn 118 kolektīvos — 2065 cilvēki. Pēc šiem skaitļiem redzam, ka ir tendence kolektīvu un dalībnieku skaitam palielināties. Prieks, ka aizvien vairāk pašdarbībā iesaistās jaunieši.

Kāds skeptiķis varbūt teiks — par daudz rajonā pašdarbības kolektīvu! Jā, daudz, bet to mākslinieciskais līmenis ir pietiekami augsts. Novada koru skatē mūsu rajona 7 kolektīvi saņēma I pakāpes diplomu, bet jauktie kori "Līgatne" un "Beverīna" piedalījās Dziesmu karos Rīgā. Savukārt jauniešu deju kolektīvs "Piebaldzēni" republikā ieguva 3.vietu un saņēma atzinību kā labākais lauku rajonu deju kolektīvs. Šovasar 34.eiropiādē Francijā piedalās deju kolektīvs "Saulgrieži", diemžēl citiem kolektīviem līdzekļu trūkuma dēļ šī iespēja šogad liegta. Īpašs paldies par sapratni un atbalstu tām pašvaldībām, kuru paspārnē ir vairāki kolektīvi, Dziesmu svētku dalībnieki.

Esam bagāti ar muzejiem. Ap katru no tiem veidojas īpaša kultūrvide. Diemžēl pašvaldībām līdzekļu pietiek tikai algām, to uzturēšanai, neatliek attīstībai, izpētei. Turklāt Brāļu Kaudzīšu, Kārļa Skalbes un Eduarda Veidenbauma memoriālie muzeji būtībā ir ne tikai novada, bet nacionālas nozīmes muzeji, tāpēc nezin vai ir pareizi, ka atbildība par tiem jāuzņemas tikai pašvaldībām. Arī Cēsu Vēstures muzejs (40 tūkstoši apmeklētāju gadā) ar savu fondu vērtību, uzkrājumiem un zinātnisko darbību kļuvis par nacionālas nozīmes muzeju.

Nepietiek līdzekļu Cēsu XIII gs. pils drupu konservācijai. Bet šo pils drupu rekonstrukcijai un Pils parka kompleksa sakārtošanai būtu milzīga nozīme kultūras un kultūrtūrisma attīstībā.

Rekonstrukcija iesākta Ungurmuižā, kas ir valsts nozīmes XVIII gadsimta arhitektūras piemineklis ar unikālu interjeru, baroka sienu gleznojumiem. Finansu trūkuma dēļ patlaban nav iespējams darbu turpināt. Ir apdraudēta šī kultūras pieminekļa saglabāšana.

Rajonā ir 38 bibliotēkas. Ar 1995.gada 1.martu pagastu bibliotēkas nodotas pašvaldībām. No rajona padomes budžeta tiek finansēta tikai Centrālā bibliotēka. Tā joprojām ir arī pagastu bibliotēku metodiskais centrs.

Uzsākta bibliotekārā darba automatizācija, iegādāti 2 datori. Lai pilnībā veiktu datorizētu lasītāju apkalpošanu, nepieciešami vēl 5 datori.

Šogad sagatavoti trīs pieteikumi kultūras projektu konkursam.

Cēsīs ir viena no labākajām izstāžu zālēm Vidzemē, kas izaugusi par nozīmīgu mākslas kultūras un reprezentācijas centru. Katru mēnesi te ir apmēram 700 apmeklētāju. Mēnesī vidēji tiek nomainītas 2 izstādes. Cēsīs ir arī ļoti daudz mākslinieku. Katru gadu notiek Starptautiskais akvarelistu plenērs. Lai vēl plašāk un aktīvāk izvērstu šo darbu, būtu nepieciešama atklāta meistardarbnīca gan Cēsu māksliniekiem, gan citiem, — tā ir nākotnes vīzija.

Aktīvi darbojas un koncertē Vidzemes kamerorķestris, kas dibināts 1981.gadā. (Diriģents Andris Veismanis.) Kolektīvs par galveno uzdevumu uzskata klasiskās mūzikas popularizēšanu Vidzemē. Orķestrī muzicē profesionāļi no visas Vidzemes, finansējums — diemžēl tikai no Cēsu puses.

Par profesionālās muzikālās izglītības centru Vidzemes reģionā kļuvusi Alfrēda Kalniņa mūzikas koledža, kas atskatās uz 70 darba gadiem. Tās pakļautībā darbojas arī Cēsu mūzikas skola. Koledža allaž bijusi aktīva sava novada mūzikas dzīves veidotāja. Tās absolventi ir vadošo Latvijas orķestru un koru mūziķi, solisti, diriģenti, kā arī pedagogi mūzikas mācību iestādēs.

Cēsīs ir Sv.Jāņa baznīca ar brīnišķīgām ērģelēm. Mums ir rajona kultūras nams, kas celts 1915.gadā par tautas līdzekļiem kā Cēsu saviesīgās biedrības nams. Līdzekļi iegūti, rīkojot koncertus, teātra izrādes, vācot ziedojumus., Bermonta dēku laikā 1919.gada 22.jūnijā, ticis nodedzināts, sācies atkal grūtais līdzekļu vākšanas laiks, līdz tas atkal piedzīvoja iesvētīšanas svinības 1923.gada 17.un 18.novembrī. Kopš tiem laikiem te aktīvi darbojas teātris, literārais klubs, vīru koris, dāmu komiteja. Patlaban kultūras namā darbojas 23 kolektīvi.

Lai aizsargātu, sakoptu un attīstītu novada kultūrvēsturiskās vērtības, būtu nepieciešams noteikt ar likumu, kas ir nacionālās nozīmes muzeji, valsts kultūras pieminekļi, un kāda ir valsts atbildība par tiem, kā arī noteikt valsts atbildību par reģionālās kultūrpolitikas veidošanu. Dalot finansējumu ar valsti, pašvaldībām atliktu vairāk līdzekļu citu kultūras norišu atbalstīšanai, attīstībai. Mēs ierosinām arī nodibināt novadu kultūras programmu finansēšanas fondu, kas līdzekļus novadu programmām piešķirtu konkursa kārtībā.

Kaut arī esam finansiāli sarežģītā situācijā, mēs vēlamies un varam kultūras dzīvē vēl daudz ko paveikt. Mēs šeit esam un nevaram atļauties nebūt.

LZA korespondētājloceklis Ādolfs Krauklis:

Novada daba un kultūra

savā nedalāmībā

Referāts Latvijas ZA un Cēsu rajona padomes kopsēdē Cēsīs 1998. gada 24. jūlijā

Kultūrainava nav tikai fiziska realitāte, kas pastāv ārpus cilvēka. Tā eksistē arī kā garīgs tēls cilvēka iekšējā pasaulē. Šo veidolu veido cilvēka vietas un vides uztvere, izjūta, izpratne un iztēle, zemes apguves, izmantošanas un kopšanas prakse, mājvietu izvēles un iekārtošanas pieredze. No otras puses, tas rosina un lielā mērā nosaka apkārtējās ainavas veidošanu, katrā ziņā — ietekmē cilvēku attieksmi pret apkārtējo ainavu un izturēšanos tajā. Citiem vārdiem — kultūrainavas pastāvēšana un pilnveidošanās iespējama vien tiktāl, ciktāl tā rod atbalsi cilvēkos kā saudzējama, kopjama un vairojama vērtība un iegūst atbilstošu garīgu veidolu. Mūsu iekšējai pasaulei piederīgo ainavu bagātība ir ārpus mums pastāvošo ainavu labas aprūpes un apsaimniekošanas priekšnosacījums.

Tādējādi kultūrainavas pētījumam jābūt reizē kā cilvēka "ārējās" , tā "iekšējās" ainavas pētījumam, bet sevišķi svarīgi ir pētīt ainavas kā fiziskas realitātes un garīga veidola mijiedarbību. Jo lielākā mērā tas attiecināms uz kultūrainavu plānošanu. Protams, tas ir sarežģīts uzdevums — kaut vai tāpēc, ka cilvēki ir ļoti atšķirīgi un līdz ar to ļoti atšķirīgs mēdz būt vienas un tās pašas ainavas veidols dažādu cilvēku apziņā, turklāt jārēķinās vēl ar teorētiskiem, metodiskiem un tehniskiem sarežģījumiem.

Jāņem arī vērā, ka līdzšinējos pētījumos, tāpat kā vietu un vides plānošanas un veidošanas praksē, kultūrainava asociējas galvenokārt ar cilvēku radītu vietas krāšņumu, ar baudījumu, ko sniedz kopta, bagātināta un cēlāka padarīta zemes daba, ar dabas aizsardzību, kultūras un vēstures pieminekļu novērtēšanu, saglabāšanu un aktualizēšanu, kā arī ar izglītības veicināšanu, patriotisma audzināšanu un citiem humānisma jeb cilvēcības aspektiem. Taču tas ir nepietiekami. Kultūrainavas pastāvēšana, darbība un attīstība nav iespējama bez zinātniski pamatotas, ekonomiskā, tehniskā un ekoloģiskā ziņā efektīvas zemes apsaimniekošanas, bez lietišķas sociālu uzdevumu risināšanas un — kas sevišķi uzsverams — bez ainavas dabas procesu un struktūru fizikālas, ķimiskas un bioloģiskas izpētes, to pārraudzības un mērķtiecīgas ietekmēšanas. Visa tā nodrošinājumam nepieciešams iespējami pilnīgas zemes lietojuma un zemes seguma kartes, izvērstas ģeogrāfiskās informācijas sistēmas, spēciāli iekārtoti pastāvīgu novērojumu un mērījumu laukumi.

Būtībā runa ir par sarežģītu fundamentālas nozīmes problēmu, kuras risinājumam vajadzīgs novatorisks, aktīvs un komplementārs dabas, sociālo un humanitāro zinātņu principu savienojums un holistiska domāšana. Šajā laukā strādā mūsdienu ainavekoloģija — tikai XX gadsimtā radies pētījumu virziens. Latvijā tas sācis veidoties jau visai agri — 30. —40.gados, un te uzkrāta vērā liekama pieredze. Tomēr tas ir vēl daudz par maz. Līdzīga ievirze nepieciešama zinātnei kopumā un arī tās praktiskajam pielietojumam. Šādas aktivitātes vērojamas vairākās nozarēs, arī tradicionāli vadošajā pamatpētījumu jomā — fizikā, kā to vienā no savām pēdējām uzstāšanās reizēm Latvijas Zinātņu akadēmijā uzskatāmi un pārliecinoši demonstrēja akadēmiķis Edgars Siliņš.

Vietu jeb ainavu ("vidu" vai "viduču") īsi raksturojumi no zinātniskā un saimnieciskā viedokļa un arī humānisma skatījumā atrodami jau pirmajā latviešu ģeogrāfijas grāmatā "Mūsu tēvzemes aprakstīšana" (Barons 1859). Šajā "grāmatiņā piekš mājām un skolām" nākamais dainu tēvs raudzījis "daudz maz rādīt, cik derīga tāda skunste visvairāk zemes kopējam, un uz kādu vīzi tā panākama; un uzskubināt katru, lai dzenas pēc mācībām un ziņām par dabas spēkiem, kas dienas jo dienas pie visiem darbiem un amatiem notīgākas un nepieciešamas paliek — ir mūsu zemē, kur mēs tagad paldies Dievam no klausības jeb bērnu jostas tiekam atsvabināti, un ... kā savi paši zemturi uz savām pašām kājām mācāmies staigāt. Mūsu saprātīgi mācīti zemes kopēji, kas gan svešu zemju pārlabotu arāju būšanu caur avīzēm un grāmatām diezgan pārzīst, gan paši pie sava darba mūsu zemē daudz ko piedzīvojuši un izmēģinājuši, daudz pateicības no mums katra smeltos, mūs caur Latviešu divjām avīzēm par jaunu prātīgu, uz zemes dabas spēkiem dibinātu zemes kopšanu un saimniecību pamācīdami. Un lai neaizbildinās ar to, ka viņu mācība kurlām ausīm skanēs, un lai nerūpējas par to, ka dažas ziņas būs par augstu priekš lasītājiem: ... iesākums būs diezgan, jo katris iesākums mūžam mazs, bet augtin aug". Šis pirmās atmodas optimisms izrādījās pamatots, un tas varētu dot papildu iedvesmu grūto zinātnes un attīstības problēmu risināšanā — arī tagadējā pārejas posmā, ņemot vērā arī to, ka mēs dzīvojam pusotru gadsimtu vēlāk, kad modernais postindustriālais laikmets un topošā informācijas sabiedrība dod neizmērojami lielākas iespējas, bet rada arī jaunus sarežģījumus.

Cēsu rajonā ir liela kultūrainavu dažādība gan pēc vietas pazīmēm, gan dabas un kultūras vērtībām, kā arī pēc vēstures īpatnībām un attīstības izredzēm. Kā piemēri, sevišķi interesanti savās atšķirībās un līdzībā, būtu minami tā sauktā Vidzemes Šveice un Piebalga. Pirmā iesniedzas Cēsu rajonā tikai ar savu mazāk izteikto daļu, tomēr tai ir būtiska loma rajona attīstībā, kamēr otra te izpaužas visā pilnībā.

Par Vidzemes Šveici dēvē Gaujas plašās senlejas dziļāko daļu un tai piegulošo saposmoto reljefa joslu no Lorupes līdz Turaidai un tālāk līdz pat Cēsīm. Līdzīgi tam, kā gleznainās ainavas smilšakmeņos dziļi iegrauztajos Elbas krastos augšpus Drēzdenes tiek sauktas par Saksijas Šveici, vietas krāšņumu — bet no Vācijas nākušu, apgaismības laikmeta gaisotnes apgarotu un eiropeisku izglītību baudījušu cilvēku skatījumā — izceļ arī nosaukums Vidzemes Šveice, jo romantiskas ielejas un krāšņi dabasskati tolaik bieži tikuši aplūkoti salīdzinājumā ar Šveices un Itālijas ainavām kā dabas skaistuma etaloniem. Kaut arī vienā no pirmajiem ceļvežiem pa Vidzemes skaistajiem apvidiem aizrādīts, ka šāds salīdzinājums te īstenībā nav piemērots, minētais apzīmējums plaši ieviesās XIX gadsimta pirmajā pusē un vēlāk tika pārņemts arī latviešu valodā, kā tas redzams, piemēram, no mūsu gadsimta sākumā izdotās "Ilustrētas Vidzemes Šveicijas ceļu kartes ar īsu vēsturisku aprakstu".

Katrā ziņā Vidzemes Šveice ir tēls, garīgs veidols, sākotnēji balstīts vācu kultūrā un mentalitātē, bet vēlāk, līdz ar arvien plašāku Eiropas kultūras vērtību, tradīciju un domāšanas veida ienākšanu latviešu dzīvē, — arī mūsu tautai raksturīgajā ainavu skatījumā, iztēlē un pilnveidošanas ievirzē. Savukārt kā fiziska realitāte Vidzemes Šveice savu nosaukumu, iespējams, visvairāk attaisno ar tādām nozīmīgām vietas vērtībām kā plašie daudzveidīgie skati, kas paveras uz mežiem apaugušajām ielejas nogāzēm, bagātīgā, pa gadalaikiem, diennaksts gaitā un atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem mainīga krāsu gamma, viduslaiku pilis un pilsdrupas, saistoši vēsturiski notikumi, leģendas un nostāsti. Gan ar savu fizisko un garīgo veidolu, gan kopējo gaisotni Vidzemes Šveice lielākā vai mazākā mērā atgādina daudzas izcilas un augstu vērtētas Viduseiropas kultūrainavas un varētu būt iekļauta vienā tipā ar tām. Šai ainavai raksturīgs arī liels Viduseiropas dabas elementu īpatsvars.

Jau vismaz divsimt gadu, bet jo sevišķi XX gadsimta laikā, Gaujas ieleja starp Lorupi un Turaidu ir vieta, kas pievelk ceļotājus, dabas mīļotājus un atpūtas meklētājus no tuvienes un tālienes — gan, protams, nesalīdzināmi mazākos apmēros kā "īstās" Šveices, Itālijas vai Saksijas Šveices ainavas. Tomēr arī Vidzemes Šveicē tūrisms un rekreācija lielā mērā noteikuši kultūrainavas raksturu, arī saimniecisko un sociālo attīstību. Vērienīgie sporta un mūzikas pasākumi atgūtās neatkarības gados vedina domāt, ka šis attīstības virziens arvien pieņemsies spēkā. Literatūrā, tēlotājā mākslā un zināmā mērā arī mūzikā, nemaz nerunājot par neskaitāmu cilvēku iespaidiem, individuālo un kolektīvo pieredzi, ir izveidojies un kļuvis plaši pazīstams Vidzemes Šveices tēls, kas bagātinājis kā cilvēku iekšējās, tā ārējās pasaules ainavas gan tuvos, gan tālos apvidos.

Ar dabas krāšņumu, kultūras tradīcijām un atraktīvu garīgo gaisotni apveltīta arī Piebalga. Bet šī ir pavisam cita kultūrainava ar izteikti latvisku akcentu un drīzāk neatkārtojamības zīmogu nekā piederību kādam tipam vai atveidojamību citās vietās. Iespējams, izteiksmīgākais šejienes dabas simbols varētu būt egle. Katrā ziņā ziemeļu skujkoku mežu biomam te ir noteicošā loma, kamēr nemorālajam biomam raksturīgie ozols, osis, bet jo sevišķi liepa un melnalksnis mežu koku stāvā gandrīz nav sastopami. Tiesa, platlapju meža sugas bieži redzamas paaugā, pamežā un lakstaugu segā, kas varētu norādīt uz reģionāla vai pat globāla mēroga izmaiņām dabā. Plašie un augstie paugurmasīvi, atdalīti viens no otra ne mazāk plašām lielo ezeru un purvainām ieplakām, šeit ir cita ne mazāk būtiska tiklab dabas, kā kultūrainavas iezīme.

Piebalgā attīstības perspektīvas pēc sociālisma sabrukuma vēl ir visai neskaidras, un te, tāpat kā citviet Latvijā, tiek ļoti gaidīta finansiāla, tehniska, juridiska, profesionāla un citāda palīdzība. Tā tiešām vajadzīga, taču kļūst arī arvien skaidrāk redzams, ka galvenais tomēr padarāms pašiem vietējiem cilvēkiem un ka pat vairāk nekā palīdzība "no augšas" un "no malas" nepieciešama pašu uzņēmība, gatavība inovācijām un pārmaiņām, sava potenciāla (arī intelektuālā un garīgā) iespējami racionāla mobilizācija. Uz tādu pieņēmumu vedina, piemēram, Vecpiebalgas ģimnāzijas audzēkņu pētījumi 166 lauku sētās Vecpiebalgas un Inešu pagastā 1997.–1998. gadā, kas veikti ģeogrāfijas skolotāju Mirdzas un Klāva Zommeru vadībā un iecerēti saistībā ar diviem projektiem "Ģeogrāfiskās ainavas uztvere un zemes apsaimniekošanas kultūra" (Ā.Krauklis, Latvijas Universitāte) un "Transformācijas procesi Austrumeiropā" (E.Knappe, Reģionālās ģeogrāfijas institūts Leipcigā). Pētīdami šīs sētas, skolēni centās arī noskaidrot, ko domā to iedzīvotāji par 7 jautājumiem, galvenais no kuriem bija — kādas ir saimnieku ieceres savas zemes apsaimniekošanā. Tikai samērā nelielai daļai (25) nekas nebija sakāms par iecerēm. Taču jāteic arī, ka daudziem tās pagaidām ir visai pieticīgas (ražot savas ģimenes vajadzībām — 48) vai diezgan nekonkrētas (dzīvot, kā iepriekš — 36).

Iegūto rezultātu izvērtējums neietilpst šī referāta mērķos. Jau pateiktajam tikai būtu piemetināms, ka kultūrainavas pētījums atbilstoši referāta sākumā izklāstītajai koncepcijai zināmā mērā ir arī kultūrainavas veidošana: uzdodot jautājumus, tiek iegūta ne tikai informācija, bet arī pievērsta izjautāto cilvēku, kā arī pašu jautātāju uzmanība aktuāliem praktiskiem uzdevumiem. Patiesībā tālab arī bija svarīgi, lai pētījumu veiktu skolēni — vietējie iedzīvotāji, un tas arī bija iecerēts kā sava veida priekšdarbs pagasta attīstības izvērtējumam plānošanas aspektā, kas tagad jau izvēršas Vecpiebalgā.

Savulaik par skolotāju Vecpiebalgā strādājis viens no pirmās atmodas vadītājiem Kronvaldu Atis, kurš ir arī pirmās ģeogrāfijas mācīšanas metodikas autors latviešu skolām. Viņa uzmanības degpunktā bija dzimtenes mācība kā ievads ģeogrāfijā un kā nepieciešams priekšnosacījums, lai ģeogrāfija varētu tikt mācīta un izmantota kā "analītiska, sintētiska un konstruktīva zinātne". Šī doma mudināja mani sadarboties ar Vecpiebalgas ģimnāziju. Bet īstenībā Kronvalda idejas nozīme sniedzas tālu pāri skolas ģeogrāfijas robežām. Tā ir ļoti mūsdienīga un aktuāla. Arī vietu un vides plānošanā un veidošanā arvien svarīgāka kļūst lokālā dimensija, cilvēku identitātes apzināšanās un kopšana.

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents akadēmiķis Jānis Stradiņš

Cēsu rajona padomes izpilddirektors Māris Niklass

Cēsu rajona galvenā valsts kultūras inspektore Ilze Kalniņa

Zinātņu akadēmijas goda loceklis Miervaldis Birze un akadēmiķis Pēteris Cimdiņš

Cēsu vēstures un mākslas muzeja nodaļas vadītāja Dace Puķīte

Zinātņu akadēmijas viceprezidents Tālis Millers, korespondētājlocekle Baiba Rivža, akadēmiķe Aija Melluma. Tieši šajā dienā akadēmiķis Tālis Millers kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri

Zinātņu akadēmijas goda loceklei Lilijai Dzenei nāk dzimšanas diena. Viņu sveic nodaļas akadēmiķis–sekretārs akadēmiķis Viktors Hausmanis un visa zāle

Ordeņa pils Cēsīs — arheologu un kultūrvēsturnieku rūpju lokā

Cimzas pusmuiža pie Raunas. Te 1814. gadā piedzima Jānis Cimze

Kopš koki un krūmi izcirsti, skatienam pavērušās arī Raunas pilsdrupas

Kopš Rozes muižu apsaimnieko Agra un Edmunds Mainovski, te pazudušas dubļu lāmas, parādījušās imitētas pilsdrupas un pat ūdenskritums. Par dzidrāko avotu lauku sētā saimniece saņēmusi Sudraba kausu

Arī cēsnieki, kā visi latvieši, cer uz demogrāfisku pārsteigumu…

Foto: Arnis Blumbergs, "LV", 24.07.98.