Dr. habil. hist. Indulis Ronis:

Turpinājums.

Sākumu sk. "LV" 216. nr., 23.07.98.; 217/218. nr. , 24.07.98.; 219/220. nr. 28.07.98.

Lavrentijam Berijam

[221.]

Iekšlietu Tautas Komisāram

no V.N.Muntera

1940. gada 25. augusts

Bez valdības locekļiem bija vēl trīs cilvēki, kam Latvijā bija redzama loma un kas bija cieši saistīti ar Ulmani. Tas bija Kredītbankas direktors Andrejs Bērziņš. Valsts bankas padomes priekšsēdētājs Klīve un Literatūras un mākslas palātas priekšsēdētājs Druva. Andrejs Bērziņš bija plaša mēroga saimnieciskais darbinieks ar starptautisku kvalifikāciju. Ilgus gadus viņš strādāja ar vācu kapitālu un viscaur bija Vācijas dienestā, no tā laika viņam bija palikuši visai svarīgi sakari Berlīnes banku aprindās un ar vācu saimnieciskajiem darbiniekiem vispār. Ulmanis aicināja viņu ar uzdevumu iznīcināt vācu minoritātes saimniecisko ietekmi. Šinī nolūkā tika veikta tirdzniecības un rūpniecības pārstāvniecības reforma, turklāt visām tirgotāju un rūpnieku savienībām vajadzēja būt Tirdzniecības un rūpniecības palātas sastāvā, kur pārgāja arī viņu īpašums. Cits pasākums bija Kredītbankas izveidošana, līdz tās nodibināšanai nebija nevienas lielas komercbankas ar latviešu kapitālu; tā rezultātā tirdzniecība un rūpniecība, tā kā to nekreditēja valsts banka, bija ārzemnieku kapitāla atkarībā, galvenokārt vācu vai vietējo minoritāšu. Kredīta bankas pamatkapaitāls bija radīts no valsts līdzekļiem, un Bērziņš dabūja neierobežotas pilnvaras, lai koncentrētu tirdzniecības un rūpniecības kreditēšanu savā bankā un iznicinātu visu citu privāto banku konkurenci. Bērziņš īstenoja lielas un ne vienmēr skaidras lietas. Vācieši viņu ienīda, neraugoties uz bijušo draudzību, tomēr Drēzdenes banka un ar to saistītie uzņēmumi turpināja lietišķus sakarus. Daudzi uzskatīja, ka viņš spēlē dubultspēli, bet viņš nevienam neļāva ieskatīties savās lietās, un viņam bija tiesības tieši sazināties ar Ulmani, bieži apejot pat finansu ministru. Viņa noslēgtais līgums (š.g.janvārī) ar Vācijas iestādi DUT par repatriējušos vāciešu visu pilsētas nekustamo īpašumu pirkšanu Latvijā daudzās aprindās izraisīja vislielākās aizdomas un baumas.

Klīve bija Bērziņa nāvīgs ienaidnieks, un tas bija abpusēji. Pašam Klīvem parlamenta laikā bija ļoti nelabvēlīga reputācija. Viņu uzskatīja par tumšu darboni, kas iedzīvojas uz [236.] valsts kredītiem. Es nezinu nevienu cilvēku, kurš attaisnotu Klīves atstāšanu par valsts bankas padomes priekšsēdētāju. Es domāju, ka viņam bija zināmas kādas Zemnieku savienības, kuras līderis kopā ar Ulmani viņš bija, finansu operācijas. Varbūt tāpēc Ulmanis viņu neaiztika.

Druva savulaik bija Zemnieku savienības partijas ģenerālsekretārs un pēc partijas likvidācijas pārzināja tās arhīvu, un strādāja kā izziņu dienests Ulmanim par dažādiem sīkākiem nozīmējumiem amatā provincē un laukos. Ilgus gadus Druva vadīja Zemnieku savienības izdevumu "Brīvā Zeme". Interesi par ārpolitiku viņš nekad nav izrādijis.

Kas attiecas uz nosaukto trīs personu attieksmi pret Padomju Savienību, tad par visobjektīvāko varētu nosaukt Klīvi, kam lietišķo sakaru dēļ ar Valsts banku un zinot (PSRS) tirdzniecības pārstāvniecības rēķinus, bija zināma sapratne par padomju tirdzniecības saimnieciskajām metodēm.

Bērziņš maz interesējās par padomju jautājumiem, bet neatteicās no izdevīgiem darījumiem. Viņa galvenais aģents operācijām ar PSRS bija kāds Štorhs. Pēc valdības maiņas Bērziņš bija vienīgais man zināmais pazīstamais darbinieks, kurš gatavojās braukt uz ārzemēm.

Kas attiecas uz valdības locekļu mantisko stāvokli, tad bez Ulmaņa, Čamaņa un manis visiem piederēja zemnieku saimniecības. Tikai Veidniekam bija ārpilsētas vasarnīca, bet ne lauku māja. Par visai turīgiem es pirmām kārtām uzskatīju Apsīti, Blumbergu un Birznieku. Labs īpašums piederēja arī sabiedrisko lietu ministram Bērziņam, kaut gan tas galvenokārt bija viņa sievas īpašums, kura to bija mantojusi no sava pirmā vīra Dr.Nolles, no kura viņai bija arī skolas vecuma dēls. Īsti bagātu cilvēku kabinetā nebija. Kāposta mantiskais stāvoklis man ir pilnīgi nezināms.

V.Munters

[237.] Einberga simpātijas Vācijai izpaudās saimnieciskā laukā. Satiksmes ceļu ministrija deva visai plašus ārzemju pasūtījumus, piemēram, sliedes, lokomotīves, signalizācijas ierīces, ceļu būvniecības mašīnas, ogles, ķīmiskos produktus, kabeļus, elektrisko iekārtu utt. Par šiem pasūtījumiem, kas sasniedza miljonu summas, vienmēr notika ārzemju firmu saasināta konkurence, ko atbalstīja viņu valdības un diplomātiskie pārstāvji. Šeit tika lietoti visi iespējamie paņēmieni, ieskaitot "materiālo iedarbību". Gandrīz vienmēr pasūtījumus saņēma vācu firmas. Pēdējā laikā to varēja izskaidrot tādējādi, ka Anglija (un daļēji arī otrs galvenais konkurents — Beļģija) ne visai labprāt pārdeva dzelzs un tērauda rūpniecības izstrādājumus, taču agrāk tāda stāvokļa nebija — gluži otrādi, valsts ieinteresētība tirdzniecības bilances uzlabošanā ar Angliju diktēja zināmu labvēlību pasūtījumiem angļu firmām. Turklāt bija jācenšas nenokļūt ekonomiskā atkarībā no Vācijas, un beidzot, ņemot vērā tiltu, dzelzceļu un šoseju, telefona un telegrāfa sakaru stratēģisko nozīmi, nebija vēlams, lai vācieši iegūtu pārāk precīzu informāciju par mūsu darbiem šajā virzienā, kas pie visai disciplinētās saimnieciskās informācijas organizācijas Vācijā bija neizbēgami visos gadījumos, kad pasūtījumus izpildīja vācu firmas. Neraugoties uz šiem apsvērumiem, Einbergs bieži aizstāvēja pasūtījumu nodošanu vācu firmām, pat pret Ulmaņa vēlēšanos un Valsts kontroles aicinājumiem. Es personiski, protams, nebiju spējīgs novērtēt pēc būtības konkurējošo firmu piedāvājumus un spriest par to, kādos gadījumos vācu piedāvājumi bija objektīvi izdevīgāki un kad lēmumi tika pieņemti pretēji objektīviem apstākļiem, taču no Prezidenta un valsts kontroliera komentāriem, varēja spriest, ka ne vienmēr lietu izšķīra objektīvi apstākļi.

Kas attiecas uz Berķa, Čamaņa, Veidnieka un Bērziņa pretpadomju noskaņojumiem, tad papildus varu paskaidrot sekojošo.

Berķis asi nosodīja Padomju Savienības nostāšanos pret Somiju. Viņš ticēja tikai somu pavēlniecības paziņojumiem un nosauca Ļeņingradas kara apgabala paziņojumus par meliem. Par to, ka viņš vairākas reizes vērsās pie manis ar prasību sniegt pilnībā somu telegrāfa aģentūras biļetenus (kurus mūsu telefegrāfa aģentūra pēc mūsu prasības stipri saīsināja), es jau rakstīju. Katrā izdevīgā gadījumā viņš mazināja sarkanās armijas kaujas spējas un apgalvoja, ka padomju — somu karš visiem pierādījis sarkanās armijas stratēģijas, taktikas, organizācijas un apgādes vājumu. Padomju karavīri — tas ir bars, kuru dzen uz priekšu, varbūt pat ar ložmetēju aiz muguras, un kas ar trulu fatālismu iet nāvē, — tā viņš raksturoja sarkanās armijas karadarbību. Kad es ar viņu runāju par nepieciešamību doties vizītē uz Maskavu, viņš teica — man tas ir ļoti pretīgi, bet, ja valsts intereses to prasa, es braukšu.

Čamanis nekur nevarēja aktīvi izpaust savu noskaņojumu, tāpēc ka, būdams izglītības ministra biedrs, kurš pārzināja Latgales un katoļu lietas, viņš praktiski nesaskārās ar jautājumiem, kas attiecās uz PSRS. Vispār, ja lieto izteicienu "pretpadomju noskaņojums", tad es domāju cilvēkus, kuri uz padomju iekārtu skatījās neobjektīvi vai naidīgi; nevēloties to pateikt skaļi, viņi veica aktīvu darbību pret pašu padomju valsti.

Veidnieka un Birznieka pretpadomju noskaņas izpaudās pasākumos, ko viņi realizēja iekšpolitikā savu iestāžu ietvaros. Cilvēku vajāšana, kuri izteica objektīvu viedokli par Padomju Savienību, [238.] padomju literatūras un preses aizliegšana, pārspīlēti stingrā padomju filmu cenzūra, kultūras manifestāciju sabotāža, piemēram, izstāžu un radiokoncertu, — lūk, iekšlietu un sabiedrisko lietu ministru pretpadomju noskaņu ārējās pazīmes.

Par man uzdotajiem papildu jautājumiem par Andreju Bērziņu varu paskaidrot sekojošo. Ja es runāju par "neskaidrām lietām,", tad ar to domāju lielas banku un saimnieciskās operācijas, kas sasniedza miljonu summas un tika realizētas bez jebkādas kontroles. Gan Ēķis, gan viņa pēctecis Valdmanis un pat nedaudz inertais Kaminskis dažreiz ļāva saprast, ka viņi neizprot dažu Bērziņa operāciju būtību, ka viņi tiek nostādīti notikuša fakta priekšā, ka viņi nerod attaisnojumu lielām komisijas naudām vai vispār anonīmiem pārmaksājumiem. Mani pārsteidza tas, ka Bērziņš — gados vecs, bez ģimenes, ja neskaita vecu sievu, — saņēma milzīgu algu. Atklātības brīdī vienreiz es viņam pajautāju, kam viņam vajadzīga šī nauda un kādēļ viņš dažreiz izputina firmas bez redzamas nepieciešamības. Viņš atbildēja — es esmu vecs cilvēks (viņam bija kaut kas ap 68 gadiem), man neko nevajag, bet es kā baņķieris pieturos pie uzskata, ka par velti vai par lētu cenu izdarīti pakalpojumi netiek nekādā vērtē turēti, tāpēc es par saviem pakalpojumiem prasu atbilstošu atlīdzību. Viņš piemetināja — es savā dzīvē esmu daudz piecietis, mani spieda un pret mani izturējās augstprātīgi. Tagad es nokārtoju rēķinus, un veca cilvēka naids deg stiprāk nekā jauna cilvēka naids.

Kas attiecas uz izteicienu "dubultspēle", tad par to man deva mājienu sabiedrisko lietu ministrs Bērziņš un justīcijas ministrs Apsītis, ļoti miglainā formā ļaujot saprast, ka viņi neuzticas Bērziņam un ka Bērziņš it kā rīkojas Vācijas interesēs. Par to čukstējās arī viens otrs sabiedrisks darbinieks, bet, zinot Bērziņa ārkārtējo ietekmi saimnieciskajā dzīvē, neviens neriskēja izteikties skaidrāk. Spriežot pēc Vācijas sūtņa piezīmēm un sarunām ar Vācijas ārlietu ministrijas pārstāvjiem, Bērziņu dziļi ienīda, bet, kā jau es norādīju, Drēzdenes banka turpināja savas operācijas ar viņu.

28.VIII 40.g. V.Munters

Personu saraksts,

kuras apgrozījās diplomātiskajā sabiedrībā Rīgā

Kā vispārējs likums jāatzīmē, ka visas sūtniecības (izņemot somu [grūti salasāms] izmantoja vietējos tulkus un citus tehniskos darbiniekus, kas bija pieņemti dienestā kā ārštata darbinieki. Es, protams, nezinu viņu uzvārdus, ar dažiem izņēmumiem, ko es minēšu tālāk. Tomēr nebūtu grūti iegūt pilnīgāku ainu, pārbaudot diplomātisko misiju kalpotāju sarakstus, ko ar zināmiem intervāliem piegādāja Ārlietu ministrijā (administratīvā nodaļa). Precīzākas ziņas varētu sniegt bijušais protokola daļas vadītājs Olavs un bijušais Līgumu departamenta direktors Kampe. Pēdējais savā laikā vadīja protokolu daļu un īpaši enerģiski pievērsa uzmanību Latvijas pilsoņu un ārzemnieku darbībai, kuri kalpoja ārvalstu misijās un grozījās diplomātiskajā sabiedrībā. Cēlonis, kas pievērsa mūsu uzmanību šiem cilvēkiem, bija tas, ka viņi visi bez izņēmuma bija Baltijas vācieši, baltemigranti un denacionalizējušies (pārkrievojušies vai pārvācojušies) latvieši, kuri turējās malā no latviešiem. Personiski es varu atcerēties tikai šādus uzvārdus:

Mucenieks — kalpoja Anglijas konsulātā, ar kuru dalījām pasu kontroles biroja telpas.

Srba

Kleinmiheles — divas māsas, emigrantes. Tika stāstīts, ka viņu māte PSRS apprecējusies ar angli Devisu, lai tādā veidā iegūtu iespēju atstāt Padomju Savienības teritoriju. Abas māsas gatavoja tulkojumus angļu, itāļu un rumāņu misijām.

Zade — franču misijas juriskonsults. Bijušā Valsts prezidenta Kvieša sievas brālis. Ļoti tumša personība, kas nodarbojās ar valūtas un cita veida spekulācijām un izmantoja radniecību ar Kviesi savu darījumu labā. Bija zināms, ka Zade par labu kukuli nokārtoja lietas par apsūdzēto apžēlošanu — prezidentam bija tādas tiesības. Līdz ievēlēšanai par prezidentu Kviesis bija Tiesu palātas priekšsēdētājs, un arī to Zade izmantoja, lai ietekmētu kasācijas sūdzību gaitu. Viņa pagātnē bija vēl kādas netīras lietas — kopā ar Kviesi, kad pēdējais bija iekšlietu ministrs. Zinu to tāpēc, ka reiz Zade gribēja šķirties no sievas, un viņa tad piedraudēja nodot prokuratūrai ziņas par mahinācijām kopā ar Kviesi. Zade šķiršanās lietu neriskēja turpināt.

Klumbergs — somu misijas juriskonsults. Zvērināts advokāts, ar praksi gandrīz nemaz nenodarbojās, bet, neraugoties uz to, bija ļoti bagāts, viņam piederēja nami un akcijas. Viņa brālis bija Herdera institūta — vācu propagandas un izlūkdienesta cietokšņa — rektors. Interesanti, Klumbergs nerepatriējās, bet viņa brālis, protams, aizbrauca, un viss institūts tika likvidēts. Interesanti ir arī tas, ka viņš ļoti draudzējās ar Balodi un Skujenieku. Balodis vēl š.g. sākumā lūdza manu piekrišanu, lai nozīmētu Klumbergu par somu goda konsulu. Balodis toreiz runāja, nedaudz samulsis un kautrējoties, un centās pasvītrot, ka viņš ar Klumbergu nejauši ticies pie Skujenieka. Taču es zināju, ka vēl pašā beidzamajā laikā ( un vēl arī pēc aiziešanas no valdības sastāva) viņš mēdza būt Klumberga mājās, par ko stāstīja citi viesi. Nozīmēšanai (par goda konsulu — I.R. ) es nepiekritu.

Runājot par Zadi, aizmirsu atzīmēt, ka Tiesu palātā vispār bija kaut kāda "bodīte" ar palātas priekšsēdētāju Lazdiņu priekšgalā, kurš arī bija saistīts ar Kviesi kādām radniecīgām saitēm. Tas bija viscaur satrunējis koruptants, hronisks dzērājs, vispār brīnums, kā viņu turēja tiesā. Tiesu palāta bija korporācijas "Letonija" pamats, jo pie tās piederēja Kviesis un Lazdiņš. [240.] [1. rinda nav salasāma] ... organizācijas "Pērkonkrusts", kas bija veidota pēc nacionālsociālistiskās partijas parauga un programmas, biedriem. Tā turpināja darboties pagrīdē arī pēc 1940. gada 15. maija [kļūda tekstā 1934., nevis 1940.]. Notika arī tiesas process, kura laikā pērkonkrustiešu vadonim Celmiņam (korporācija "Selonija"; 1927.g. bija atbrīvots ar Ārlietu ministijas) un veselai rindai viņa domubiedru tika piespriests cietumsods. (Tiesu arhīvos tāpēc nebūs grūti atrast organizācijas biedru sarakstu).

"Kņaziene" Bebutova apgrozījās franču misijas aprindās.

Fon Brimmeri — divi brāļi, viens — apgabaltiesas loceklis, otrs — zvērināts advokāts. Pirmais, bez šaubām, bija vācu misijas aģents, bet plaši apgrozījās arī gandrīz vai visās citās misijās. Viņa brālis savulaik piedalījās valdībā, ko izveidoja Vācijas okupācijas karaspēks. Kādā veidā viņam bija izdevies izbēgt no tiesas, es nezinu, bet viņš turpināja strādāt vāciešiem, taču ar praksi (jurista), cik man zināms, nenodarbojās.

Magnuss, bijušais justīcijas ministrs, zvērināts advokāts. Liela mēroga darbonis. Viņš bija precējies ar šveicieti, bijušo Nāciju līgas sekretariāta līdzstrādnieci. Beidzamajā laikā viņi nesatika un izšķīrās (ārzemēs) ar lielu skandālu. Magnusam piederēja nekustamais īpašums Berlīnē, Austrijā un vēl citās vietās. Viņam bija liela nozīme Komercbankā (tagad likvidēta) un Slokas celulozes fabrikā. Pēdējā arī bija Vācijas darbības perēklis. Tajā strādāja slēptais ( ytukfcysq ) nacionālsociālistu "gauleiters" Esps (aizbrauca un viņu nomainīja profesors Makensens). Arī Kviesis iekārtojās šīs fabrikas pārvaldes valdē. Magnuss kādu laiku it kā pazuda no apvāršņa, baidīdamies, ka Andrejs Bērziņš neizvirza jautājumu par viņa izsūtīšanu, bet 1939./40.gada ziemā viņš atkal parādījās Rīgā.

Barons Elsens ( Oelsen ) — saimnieks mājai, kurā atradās beļģu un lietuviešu misija (pretim padomju sūtniecībai). Starp citu, pievēršu uzmanību beļģu sūtnim baronam Selim–Fansonam. Cilvēks, kurš ir diezgan aprobežots intelektuālā ziņā, taču aizrautīgi vāc informāciju par ļaužu personisko dzīvi un kuram ir fenomenāla atmiņa. Viņš ir staigājošā kartotēka. Starp citu, kara laikā viņš bija sekretārs Pēterburgā un ciešami runā krieviski. Pirms pāris gadiem viņam piedāvāja vietu Maskavā, bet sieva piespieda viņu atteikties.

Vasiļjevs, bankas direktors, bijušais padomnieks (?) cariskajā sūtniecībā Parīzē. Bija tuvs angļu un amerikāņu aprindām.

Kohs, "Lentas" direktors, bieži bija vācu un poļu misijās.

Valters—Vitenheims, zvērināts advokāts; galvenokārt — vācu misijā, bet mēdza būt arī pie angļiem un amerikāņiem. Sieva no viņa šķīrās un apprecējās ar itāļu misijas sekretāru Marningeru di Preizentālu.

Višovs ( Wishaw ), angļu linu importa firmas pārstāvis, savulaik strādājis Krievijā. Kaut arī pēdējā laikā linu monopols gandrīz nemaz nepārdeva linus starpniekiem, viņš joprojām palika Rīgā.

Brumelovs ( Brumelow ) ieradās Latvijā pirms gadiem četriem ar mērķi iepazīt zemi un garāmejot — krievu valodu. Nesen tika iecelts par vicekonsulu (britu).

Starp citu, atzīmēšu, ka ir vērts painteresēties par t.s.tuvināšanās biedrību sarakstiem. Gadījums ar Šmitleinu pierāda, ka savu mērķu vārdā ārzemju izlūkdienests izmantoja arī salīdzinoši neievērojamus cilvēkus. Tas var dot rezultātus angļu, franču, somu un beļģu latviešu tuvināšanās biedrību gadījumos. Ar vāciešiem tādas biedrības [241.] nebija. Beļģu sūtnim, kā jau norādīts, un somu sūtnim Palinam bija dabas dota nosliece un spējas spiegot.

Ronnimoiss — igaunis, taču visnotaļ pārvācojies, sieva — vietējā vāciete; viņam bija plaši sakari Rīgas pilsētas pašpārvaldē.

Ozols (Kārlis), bijušais sūtnis Maskavā. Nikni antipadomiski noskaņots, kaut gan pēdējā laikā centās izlikties objektīvs. Ja nekļūdos, tad savā laikā viņam bija kādi sakari ar biedrību (vai institūtu) cīņai pret komunismu. Tumša personība, ar spēcīgām spekulanta novirzēm.

No studentiem korporantiem, kuri strādāja informācijas nodaļā, atcerējos uzvārdu Linde.

Rozenfelds, Igaunijas goda ģenerālkonsuls, agrāk turējās ar vāciešiem; inženieris, Vildenberga ādu fabrikas direktors, savulaik diezgan daudz strādājis Padomju Savienībai (zoļādas). Rūpnīca bija vācu rokās, īpašnieces bija divas māsas, no kurām viena — Leruma — dzīvoja Rīgā, otra (uzvārdu neatceros) Austrumprūsijā, kur viņai piederēja muiža un bija plaši sakari muižnieku vidē. Rozenfelds sākumā gribēja repatriēties, bet pēc tam izlēma palikt.

Birznieks, zvērināts advokāts, Liepājas bankas direktors, šajā postenī viņš nomainīja Andreju Bērziņu, kurš bija iecelts par Kredītbankas direktoru. Bija viscaur vācu dienestā un uzturēja kontaktu ar Andreju Bērziņu.

27.VIII 1940. V.Munters

[242.] Sakarā ar 1929.g. notikušajām oficiālajām apmaiņas vizītēm starp Latvijas prezidentu un Zviedrijas karali toreizējais sūtnis Stokholmā Zariņš sāka runāt ar mani par to, ka būtu bijis labi, ja daži latvieši iestātos Zviedrijas masonu ložā. Masonu kustību Zviedrijā atbalstīja, tā ieņēma cienījamu vietu, un šīs organizācijas priekšgalā atradās pats karalis. Zariņš pats jau bija uzņemts Stokholmas ložā. Bez manis Zariņš vēl runāja ar Bīlmani (kurš tolaik bija ministrijas preses nodaļas vadītājs un tajā laikā vadīja Baltijas nodaļu). Mēs piekritām (šo lietu atbalstīja arī zviedru sūtnis Rīgā Reutersverds, vēlāk sūtnis Bukarestē) un bijām uzņemti. Vēlāk no latviešiem Stokholmas ložā iestājās: zvērināts advokāts Antons (Demokrātiskajam centram tuvu stāvošs, arī laikrakstam "Jaunākās Ziņas", kur darbojās kā juriskonsults un bija arī Zviedrijas sūtniecības juriskonsults) Ludiņš (bijušais Iekšlietu ministrijas administratīvā departamenta vicedirektors; atbrīvots pēc 15.V 1934. pēc ģenerāļa Baloža pieprasījuma par "komunistiskām simpātijām", par ko sprieda pēc tā, ka uz viņa rakstāmgalda bija atrasts kaut kāds ielūgums no PSRS pilnvarotās pārstāvniecības ( gjkghtlcndf ), kurā "kungam" vietā bija ierakstīts "biedram"; turklāt kādā pamfletā bija ievietota fotogrāfija no 1919.g., kurā it kā būtu bijis redzams Ludiņš ar komunistisku plakātu kaut kādā manifestācijā; īstenībā Ludiņš, liekas, bija bijis kalpotājs Rīgas pilsētas pārvaldes (jeb padomes) izglītības nodaļā komunistiskā režīma laikā Latvijā, 1919.g.), Šlokenbergs, mācītājs, un Bērziņš, ārsts (beidzamos es nemaz nepazinu). Iestājās arī vēsturnieks profesors Balodis, taču, kad par to uzzināja Universitātes aprindās un korporācijā "Letonija" (tās biedrs viņš bija), viņam piedraudēja ar karjeras zaudēšanu; viņš nobijās un tālāk par pirmo pakāpi negāja.

Es pats izgāju līdz 8. pakāpei ("austrumu bruņinieks") un šajā sakarā Stokholmā biju pavisam piecas reizes ar dažādiem starplaikiem, jo mums kā ārzemniekiem izņēmuma kārtā deva 2., un 3., un pēc tam arī 4. un 5. pakāpi vienā pieņemšanā. Atzīmēšu, ka zviedru (un vispār skandināvu) masonisms balstījās uz tikumisko audzināšanu un tam nav nekā kopēja ar tā saucamo romāņu masonismu, kura dzimtene bija Francija. Skandināvu ložu biedriem romāņu ložu apmeklēšana bija stingri aizliegta.

Pēc tikšanās ar Stokholmas ložu es uzzināju, ka arī Rīgā ir masonu loža, organizēta biedrības "Jāņa uguns" ( Bdfyjd jujym ) veidā. Šai ložai bija tikai pirmās trīs masonu pakāpes (māceklis, zellis, meistars), bet tie biedri, kas gribēja doties tālāk pa masonisma pakāpēm, brauca uz vācu nodaļas ložu Kēnigsbergā. Jāatzīmē, ka Vācijā eksistēja dažādu virzienu ložas. Skandināvu ložas uzturēja kontaktus tikai ar "Groše Landeslosche", bet citas bija aizliegtas. (Es personīgi nekad nevienā no vācu ložām neesmu bijis). Kēnigsbergas loža bija tieši "Groše Landeslosche" nodaļa, un tāpēc Rīgas ložu, kas ar to uzturēja sakarus, Zviedrijas loža atzina. Tāpēc mums, Stokholmas ložas biedriem, atļāva apmeklēt Rīgas ložas sanāksmes, un es tur vairākas reizes esmu bijis.

Latvijā par masonismu neko nezināja un izturējās pret to ar aizdomām. Īpaši spilgti tas izpaudās 1931. un 1932.gadā, kad, iespaidojoties no Vācijā pieaugošajām nacionālsociālisma aktivitātēm, Latvijā nodibinājās "pelēko kreklu" fašistiska organizācija ar nosaukumu "Pērkonkrusts" (Ugunskrusts). Šī organizācija kopēja visus [243.] nacionālsociālisma paņēmienus, tai skaitā izteiktu naidīgumu pret masoniem. Tā laida klajā nedēļas izdevumu, kurā bieži bija atrodami nikni uzbrukumi Rīgas ložai un mums, Stokholmas masoniem. Īpaši naidīgi pret masonu kustību izturējās profesors J.Plāķis, kurš bija viens no "Pērkonkrusta) idejiskajiem vadoņiem, un deputāts Arveds Bergs, pašas konservatīvākās parlamenta frakcijas līderis. Varas iestādes pret ložu attiecās indiferenti un, izņemot viena otra policista apmeklējumus, to netraucēja. Publika daļēji aplaudēja "Pērkonkrustam", daļēji masonus izsmēja, gan bez īpaša ļaunuma. Pēc nacionālsociālisma apvērsuma Vācijā Rīgas loža sāka nīkuļot. Pirmkārt, pēc visu ložu slēgšanas Vācijā tā palika, tā sakot, karājoties gaisā, un zviedri atteicās to ņemt savā aizbildniecībā. Taču galvenais bija tas, ka lielākais vairums biedru bija vācieši un tāpēc baidījās, ka viņu tālākā līdzdalība ložā var izsaukt morālu nosodījumu un saimnieciskas represijas (kā tirgotāji un rūpnieki viņi bija atkarīgi no tirdzniecības ar Vāciju un kā jau brīvo profesiju ļaudīm tiem bija jābaidās pazaudēt klientūru un nonākt sabiedriskā boikotā), biedru skaits tāpēc srauji samazinājās, un visai drīz palika ne vairāk kā 30, t.i., mazāk nekā puse no sākotnējā sastāva. Sakarā ar finansu grūtībām ložai nācās atteikties no savām telpām un mitināties kaut kādā mednieku klubā, bet 1938.gadā tā savu eksistenci beidza.

Kad 1933.gadā par ārlietu ministru nozīmēja Salno (pēdējā laikā sūtnis Stokholmā), es viņam oficiāli paziņoju par savu piederību ložai un jautāju, kā viņš skatās uz manu turpmāko atrašanos ložā. Viņš atbildēja, ka viņam tas neko nenozīmē. Pēc 1934.g. 15. V apsvērsuma es to pašu jautājumu uzdevu Ulmanim (kā ārlietu ministram). Arī viņš atbildēja, ka īpašu iebildumu nav. (Vispār jau mana piederība Stokholmas ložai nebija nekāds noslēpums, taču, ņemot vērā Vācijas izteikti naidīgo attieksmi pret masonismu, es tomēr uzskatīju par nepieciešamu uzzināt atbildīga ārpolitikas vadītāja viedokli.) Katram gadījumam es ierobežoju līdz minimumam savus Rīgas ložas apmeklējumus.

Pārejot pie Rīgas ložas biedru saraksta, kurus es varu atcerēties, gribu atzīmēt, ka manas ziņas attiecas uz ložas eksistēšanas beidzamo laiku, t.i., es vairs nevaru atcerēties tos, kuri aizgāja 1933. un vēlākos gados.

Ložas sanāksmes veids — rituālā daļa, lekcija un kopīgas vakariņas — nedevas iespēju uzzināt tuvāk dalībnieku vārdus. Turklāt ar lielāko daļu locekļu man, izņemot satikšanos ložā, vispār nebija nekādu kontaktu, jo mūsu ikdienas dzīve norisinājās pavisam atšķirīgās sfērās.

Jakšs Oskars (viņam bija vēl divi brāļi, kas nebija masoni un pat pazobojās par masonismu, un viens brālis — masons, bet jau miris) — tirgotājs, pēc tautības vācietis, ar krietnu pilsoniskās vīrišķības devu, kam bija jābūt, lai varētu būt ložas meistars tajā atmosfērā, kādā toreiz dzīvoja mūsu vācu minoritāte. Antihitleriski noskaņots, taču tomēr 1939.g. repatriējās. Vispār šeit vietā būtu teikt, ka mēs bijām izbrīnīti, cik daudzi pazīstami vietējie vācieši ar atklāti antihitleriskiem uzskatiem tomēr pievienojās repatriācijai.

Turpmāk — vēl