Arhīvi runā

Turpinājums.

Sākumu sk. "LV" 216. nr., 23.07.98.; 217/218. nr. , 24.07.98.; 219/220. nr. 28.07.98.;

222.nr. 30.07.98.; 223/224.nr. 31.07.98.

Dr. habil. hist. Indulis Ronis:

Vilhelms Munters un PSRS čeka

Vilhelms Munters 1940.gadā —

Lavrentijam Berijam

Iekšlietu Tautas Komisāram

no V.Muntera

Diplomātiskā korpusa Rīgā

personu raksturojums

[255.]

Pāvesta nuncijs Arata. Nācis no diplomātiskā dienesta /nesalasāmi/. Pirms Rīgas bija pilnvarotais lietvedis Prāgā. Viņam ir /nesalasāmi/ sakari ar tagadējo pāvestu. Aktīvs, interesējas par politiku. Nemainīgi pārstāv prosabiedroto viedokli. Nosodīja Itālijas iestāšanos karā un reiz izteicās: "Vienīgais, kas mani samierina ar šo faktu, ir tas, ka katrā gadījumā Itālija neatbalstīs pašreizējo Vācijas propadomju līniju. Itālija nekad nevarētu iziet uz līgumu ar PSRS kā Vācija. Tā būs kā sava veida bremze, un varbūt ar laiku pagriezīs Vāciju atkal pret Padomju Savienību."

Katoļu baznīcas interesēs nav ne hitlerisma, ne komunisma eksistence. Kam dot priekšroku, šinī jautājumā Arata svārstījās. Līdz kara sākumam viņš asāk nosodīja Vāciju. PSRS attieksmi pret katoļu baznīcu R/ietum/ Ukrainā un R/ietum/ Baltkrievijā viņš novērtēja kā "iecietīgāku, nekā varēja sagaidīt".

Zviedru sūtnis Johansons. Vecs ārlietu ministrijas ierēdnis, vienmēr gāja pa konsulu līniju. Līdz nosūtīšanai darbā Rīgā bija administratīvā departamenta direktors, bet vēl agrāk — sekretārs vai padomnieks Maskavā. Pret Padomju Savienību izturējās ar nicinājumu, bet tomēr atzīst, ka tā ir liels spēks, ar ko Zviedrijai vienmēr jārēķinās. Padomju — somu konflikta laikā asi nosodīja Hansona valdību un pareģoja, ka tā tiks gāzta un ka tad Zviedrija sniegs bruņotu palīdzību Somijai. Pēc Vācijas panākumiem Norvēģijā, Holandē, Beļģijā un Francijā uzskatīja, ka Zviedrijai jāorientējas uz Vāciju, jo beigu beigās Ziemeļeiropas lietas tiks risinātas starp PSRS un Vāciju, turklāt pirmā ir aziātiskā haosa pārstāve, bet Vācija, neraugoties uz zviedru demokrātisma jūtām nepieņemamo ideloģiju, tomēr ir kārtības un disciplīnas faktors.

Angļu sūtnis Ords. Nekādas politiskas aktivitātes neattīstīja. Līdz nosūtīšanai darbā Rīgā bija "Forein" ofisa kancelejas nodaļas vadītājs. Pašlaik atrodas ceļā cauri PSRS uz Vladivostoku un tālāk uz Čīli, kur nozīmēts par sūtni. Kara sākumā centās ietekmēt Latvijas valdību, lai tā atzītu Britānijas valdības tiesības aizstāvēt Polijas pilsoņus. Latvijas valdība tam nepiekrita. Latvijā līdz pat beidzamajam laikam atradās bijušais PAP aģentūras pārstāvis grāfs Šembeks (Szembek) , kurš savā laikā izpildīja arī poļu izlūkdienesta uzdevumus. Viņš bija pieņemts britu misijas dienestā un pārzināja galvenokārt poļu virsnieku nosūtīšanu caur Stokholmu uz Angliju un Franciju. Pēc Dānijas ieņemšanas un karadarbības [256.] Norvēģijā šī darbošanās izbeidzās. Ords bija slimīgs un pasīvs. Privātās sarunās reizēm pesimistiski vērtēja Anglijas perspektīvas šajā karā. Jāteic, ka Anglija vispār nekādu aktīvu politisku interesi par Baltijas valstīm neizrādīja. "Baltijas jūrā aktīvi uzstāties mēs nevaram un to arī nedarīsim", teica Koljērs mūsu sūtnim Londonā Zariņam vēl pirms kara sākuma. Vispār jau Anglija arī agrāk nekad nekādas politikas aktivitātes Baltijas valstīs nav attīstījusi. Ņemot vērā politiskās situācijas saasināšanos Eiropā, angļi centās vienīgi tai ziņā, lai Baltijas valstis neatrastos Vācijas nometnē. Jebkādus plānus attiecībā uz PSRS angļu politiķu vidū visos pēdējos gados neesmu manījis. Viņiem pietika ar Īdena konstatējumu (pēc viņa vizītes Maskavā), ka "PSRS vēl 50 gadus būs aizņemta ar savām darīšanām, tāpēc Anglijas interesēm kaitēt nevar."

Padomju — somu konfliktā angļu sūtnis Rīgā izturējās viscaur pasīvi un viņam nebija ne mazākās kaut cik interesentas informācijas.

Franču sūtnis Guarāns (Goiran) nekādu lomu nespēlēja un par Baltijas politiku absolūti neinteresējās. Viņš vispār tikai nesen ieradās, jau pēc kara sākuma, turklāt no Dienvidamerikas, tā kā viņam nebija pat elementāra priekšstata par Ziemeļeiropas un Austrumeiropas lietām. Viņš, tāpat kā daudzi franči, izturējās ar neuzticību pret Angliju un neslēpa, ka pēc viņa domām, Anglija ir ievilkusi Franciju neizdevīgā darījumā. Guarāna priekštecis bija Tripjē, pēc Rīgas nozīmēts uz Luksemburgu, bet pēc tam negaidīti ticis iecelts par sūtni Argentīnā (runā, ka viņš bijis Reino skolasbiedrs; droši vien tā arī nenonāca Argentīnā). Zināmu aktivitāti viņš izrādīja t.s. "Austrumu pakta" sarunu laikā, cenšoties pārliecināt Latvijas valdību piekrist paktam arī bez Vācijas līdzdalības. Viņš ļoti asi kritizēja Poliju un bija nikns Vācijas pretinieks. Viņš bieži pārmeta Latvijas valdībai par pārāk draudzīgām attiecībām ar Vāciju. Bija pārliecināts, ka sabiedrotie uzvarēs Vāciju, un draudēja, ka tādā gadījumā Francija vairs tik labvēlīgi neizturēsies pret Baltijas valstīm. Par neizbēgamu sadursmi ar Vāciju viņš bija pārliecināts, sākot no 1936.gada. Padomju Savienībai viņš neuzticējās, taču uzskatīja, ka pret Vāciju drīkst slēgt savienību kaut ar "pašu velnu".

[257.] Vācu sūtnis f/on/ Kotce. Ļoti interesants un atklāts diplomāts. Par nožēlu, divreiz slimoja, katru reizi nogulēdams apmēram divus mēnešus. Noteikts Ribentropa pretinieks. Kara sākumā par Vācijas panākumiem šaubījās, taču pēc Polijas kampaņas, bet galvenokārt pēc Norvēģijas ieņemšanas, bija pārliecināts par uzvaru. "Es baidos tikai par vienu", viņš man teica, "mēs nepratīsim tikt galā ar savu uzvaru." Ar nicinājumu atsaucās par partiju un tās darboņiem, īpaši par Himeru. Viņš bieži sacīja, ka nepieciešamība dot "siltas vietiņas" nopelniem bagātiem partijas darbiniekiem draud ar lielu nelaimi Vācijai. Viņš neskopojās ar izsmieklu par Forsteru, Birkelu, Zeisu — Inkvartu. Kad sākās okupēto poļu zemju orgnizācija, viņš ar rūgtumu atzīmēja, ka pašlaik pat tiek radītas provinces un notiek teritoriālas amputācijas (pie/mēram/, Vartenauas izveidošana) tikai vienīgi vietējā partijas "gubernatora" interesēs. Pirmā imperiālistiskā kara laikā strādāja ģen/erālajā/ štābā un vēlāk bija kara atašejs (vai tā palīgs) Zviedrijā un Somijā. Piedalījās pirmās Mannerheima līnijas nospraušanā un rekognescēja Vidussomiju. Viņš bija pārliecināts, ka Somija noturēsies līdz vasarai, turklāt vispār izteica izbrīnu par sākušos karadarbību, liekot saprast, ka Somija neietilspt PSRS ietekmes sfērā. Par Sarkano armiju izteicās necienīgi un apgalvoja, ka arī ģenerālštābs Berlīnē, ar ko viņam bija labi sakari, neuzskata Sarkano armiju par nopietnu pretinieku. "Bet tas neko nenozīmē," viņš piezīmēja, "mēs ar viņiem karot netaisāmies, Ribentropa kungs ir vienojies, un mums vienīgi ir svarīgi zināt, ka Sarkanā armija pret mums aktīvu lomu spēlēt nevar." Tai pašā laikā viņš neslēpa, ka vienošanās starp PSRS un Vāciju attiecībā pret Somiju un Vācijas bezdarbība ir smags morāls trieciens ģenerālštāba virsniekiem un Ārlietu ministrijas nodaļas ierēdņiem, kuri nodarbojas ar somu jautājumu un kuri ir devuši cerības Somijas valdībai vairāku gadu garumā, ka tā var rēķināties ar Vācijas palīdzību pret PSRS. "Mūsu kara atašejs pulkvedis Resings nevar vairs somiem acīs skatīties," teica f/on/ Kotce. Šis Resings bija noteikts PSRS pretinieks.

Baltijas vācieši bez izņēmuma neieredzēja PSRS un uzskatīja par savu uzdevumu palīdzēt nākamajam Vācijas "krusta karam" pret komunismu. Kad tika dota Hitlera pavēle par repatriāciju, vietējie vācieši un sūtniecības darbinieki (uzvārdus neatceros) izplatīja baumas, ka padomju karaspēks [258.] pēc trim dienām būšot Latvijā un ka "fīrers" glābj savus Volksgenossen . Aizbraucot daudzi vācieši paziņoja saviem pazīstamajiem, ka tas ir tikai uz kādu laiku un ka viņi drīz atgriezīsies, lai izrēķinātos ar nīstajiem latviešiem un ietu tālāk: uz austrumiem. F/on/ Kotce darīja visu, kas vien no viņa bija atkarīgs, lai šīm valodām pretdarbotos. F/on/ Kotce agrāk bijis ļoti tuvs Neirātam un uzturēja ar viņu kontaktu. Nesen (liekas, aprīlī) viņi satikās dienesta brauciena laikā uz Vāciju. Neirāts toreiz viņam teica, ka ar čehiem nav viegli, ka bez pasīvas pretošanās vērojami arī pagrīdes darbības mēģinājumi pret Vāciju.

Kā zināms, 1937.gada 7.jūnijā mēs ar Vāciju parakstījām neuzbrukšanas līgumu. Sakarā ar to man bija politiska saruna ar Ribentropu, bet pēc tam arī ar Hitleru. Galvenā tēma bija uzbrukumi Anglijai un argumentācija tam, ka nepieciešams no poļu puses noregulēt Dancigas jautājumu. Ribentrops Baltijas lietās neko nesaprata un tās viņu neinteresēja. Viņš vēl 1935.(?) gadā, kad mēs tikāmies Vācijā, to man apstiprināja. Mūsu toreizējās sarunas mērķis bija vēlēšanās dot pareizu Baltijas vāciešu problēmu apgaismojumu, jo tas mūsu attiecībās bija klupšanas akmens. Un tagad viņš neizrādīja ne mazāko interesi Baltijas jautājumos. Hitlers pēc sava paraduma noturēja monologu un vienīgais jautājums, kas attiecās uz mūsu savstarpējām attiecībām ar PSRS, tika uzdots bez redzamas intereses par manu atbildi.

Šā gada sākumā Rīgā es tikos ar fon der Šulenburgu, Riteru un Šnurri, kuri bija atgriezušies no Maskavas. Visoptimistiskākais bija Riters. Viņš runāja, ka izdevies atrast plašu bāzi ekonomiskai sadarbībai. Viņš kritizēja pārāk centralizēto PSRS valsts aparātu un to, ka nav cilvēku, kas varētu uzņemties zināmu personisku atbildību. "Tautas komisāru vietniekam ir mazāka lēmumu pieņemšanas brīvība nekā pie mums ministru padomniekiem". Ļoti glaimojoši viņš izteicās ar Staļinu un slavēja gan viņa vispusīgās zināšanas visos saimnieciskajos jautājumos, gan viņa spējas vienkārši un precīzi noformulēt domu, gan neaprobežoto autoritāti. "Reizēm likās, veltīgi cerēt uz vienu vai otru preci, bet tad Staļins teica savu vārdu un kā uz burvja mājienu [259.] prece atradās un pat pieklājīgos vairumos," — tā teica Riters. Šnurre bija atturīgāks — "solīt jau nu mums solīja daudz, bet kā būs ar izpildīšanu, tad jau redzēsim. Jūs jau paši zināt, ko nozīmē Maskavas solījumi." Vēlāk kāds no Vācijas saimniecības ministrijas aprindām (kurš tieši, neatceros), bija teicis mūsu delegātam Kampem, ka "mūsu intereses un attiecības ar Padomju Savienību atkarīgas no tā, kā viņi izpildīs saimniecisko vienošanos". Šnurre un Riters sprieda par to, kuram padomju un vācu attiecībās ir rokās "trumpji". Viņu slēdziens bija tāds, ka abas puses ir būtiski ieinteresētas par vienošanos un tāpēc nepavisam nevar teikt, ka Vācijai padomju preces būtu svarīgākas vai otrādi. Riters izteicās, ka Vācijai stāv priekšā svarīgs uzdevums, ar padomiem un tehniskiem paņēmieniem uzlabot padomju rūpniecības organizāciju. Atgādināšu, ka mūsu sūtnim Berlīnē no vācu militārajām aprindām pienāca ziņa, ka gadījumā, ja PSRS neizpildīs saimniecisko vienošanos, Vācija zaudēs visu interesi par to un varētu pat ķerties pie "enerģiskākiem paņēmieniem, lai saņemtu to, kas tai vajadzīgs".

Šulenburgs saimnieciskajās pārrunās neņēma dalību. Toreiz viņš par visu vairāk bija aizņemts ar padomju un somu konfliktu un uzsvēra, ka Vācija ir ieinteresēta visdrīzākajā konflikta likvidēšanā. Tomēr neko īpaši aktīvu Vācija neuzsāka.

No paša pēdējā laika informācijas zināmu interesi izraisīja Berlīnes diplomātiskajā korpusā cirkulējošā versija par gaidāmo Eiropas pārdalīšanu. Vienu karti es saņēmu vēl šā gada aprīlī vai maijā, kurā Vācijas robeža stiepās līdz pat Baltijas valstu austrumu robežām, un ietvēra arī Ukrainu. No Ziemeļvalstīm — Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas (pēdējā — ievērojami paplašinātā veidā) un, liekas, Dānijas — izveidota daļēji neatkarīga "bufera" zona.

Kas attiecas uz Somiju, tad sūtnis Tepfers, kuru es izsaucu uz personisku ziņojumu apmēram mēnesi pēc miera līguma noslēgšanas, man teica, ka somi nekavējoties ķērušies pie jaunas aizsardzības līnijas izveidošanas pret PSRS un ka, neraugoties uz pilnīgo vilšanos attiecībā uz Vāciju karadarbības laikā ar PSRS, somu valdošās aprindas atkal sākušas lolot cerības uz Vācijas palīdzību jaunas sadursmes ar PSRS gadījumā, ko minēja kā neizbēgamu.

 

Latvijas sūtņi ārzemēs [260.]

Sūtnis Krieviņš Berlīnē. Pats izcilākais intelektuālā ziņā. Vācijā pavadījis daudzus gadus kā ģenerālkonsuls un pēc tam ieņēmis pensijā aizgājušā Voita vietu. Pēc tam divus vai trīs gadus bija Igaunijā, kur nekādas simpātijas nebaudīja, jo kritizēja valdības vācisko orientāciju. Tajā laikā uz Berlīni bija nozīmēts bijušais premjers un Rīgas pilsētas galva Celmiņš. Pēdējais bija nekur nederīgs darbinieks un intrigants. Parlamenta laikā viņš tomēr izvirzījās par Zemnieku savienības līderi un bija opozīcijā Ulmanim. Kad Celmiņš bija parādījis savu absolūto nespējību dip/lomātiskajā/ dienestā, viņš tika atsaukts un aizgāja pensijā. Viņa vietā atkal tika nozīmēts Krieviņš. Krieviņš brīnišķīgi pazīst Vāciju un viņam ir daudz sakaru valdības un partijas aprindās. Viņam bija kontakti arī ar opozīcijas aprindām, taču beidzamajā laikā šinī virzienā viņam bija jārīkojas ļoti uzmanīgi. Viņš uzskatīja nacionālsociālismu par ļoti bīstamu Austrumeiropai. Viņš vienmēr pasvītroja, ka beigu beigās Hitlers atkal atgriezīsies pie saviem austrumu plāniem. Viņaprāt, Vācijas izredzes šinī karā atkarīgas no iespējas ekonomiskā ziņā noturēties 1940./41. g/ada/ ziemā. Kara sākumā viņš par to šaubījās, taču pēdējā laikā izteica viedokli, ka Vācijas rezerves ļauj pārdzīvot bez īpašiem satricinājumiem arī otru ziemu. (Riters man teica, ka Vācijas valdība gatavojas daudzu gadu karam — 5, 6, 10 gadu, Riters, starp citu, pārzina t.s. ekonomisko karu; pārrunās ar PSRS viņš piedalījās nejauši, pēc Šnurres lūguma). Padomju Savienību Krieviņš pazina maz, kaut gan savulaik strādāja pie Maskavas universitātes, vēl pēc Oktobra revolūcijas. Viņa pirmā sieva (mirusi) bija krieviete. Krieviņam, bez šaubām, bija zināmas /NSDAP/ partijas vadošo darbinieku personiskās attiecības. Hitlera autoritāti viņš uzskatīja par neierobežotu, bet par viņa uzticamāko līdzgaitnieku — Gēringu. Vispār daudzi diplomāti un ārzemju politiskie darbinieki lika cerības uz Gēringu, ka tieši viņš būs tas, kurš pagriezīs nacionālsociālismu uz mērenāku kursu.

Sūtnis Grosvalds Parīzē neizcēlās ar dziļu politisku saprātu. Visnotaļ franciski orientēts, viņš bija spilgti izteikts konservators, lamāja parlamentārismu, simpatizēja fašismam un attiecībā uz Vāciju svārstījās starp simpātijām ideoloģiskā ziņā un neuzticību politiskā plānā. Francijas sagrāvi viņš pareģoja jau sen. Viņš nevarēja ciest visu, kas oda pēc sociālisma un pēc tā, ko viņš sauca par politisku izlaidību jeb "demokrātiju" pēdiņās. Viņš kritizēja ierēdņus Olau d’Orsay , īpaši — Masilji (sūtnis Turcijā) un Šarveria. Francijas ārpolitiku viņš uzskatīja par sterilu, franču birokrātiju — par saknē sapuvušu jeb drīzāk pārkaulojušos.

Sūtnis Londonā Zariņš — pats vecākais no sūtņiem. "Lielajā" politikā, īpaši saimnieciskajos jautājumos, saprata maz, taču bija ļoti aktīvs, sabiedrisks /261./ un viņam bija ļoti labi sakari (tālāk rinda nesalasāma — Tulk .). Pēc dabas konservatīvs (sieva francūziete), un bija noteikti orientēts uz sabiedrotajiem. Viņš akli ticēja Anglijas militārajai un saimnieciskajai varenībai un nešaubījās par tās uzvaru. Es arī šajā gadījumā uzsveru, ka nekad neesmu dzirdējis ne par kādiem Anglijas nodomiem un aktivitātēm Baltijas valstīs. Toties Skandināvijas valstis Anglija uzskatīja par savu ietekmes sfēru. Padomju jautājumos Zariņš orientējās slikti, kaut arī uzturēja draudzīgus sakarus ar pilnvaroto pārstāvi Maiski. Visas Anglijas intereses (attiecību ziņā) bija vērstas uz Vāciju. Visskaidrāk to izteica 1936.(?) gadā sers Roberts Vansitarts (franču virzienā orientēts): "Mūsu vienīgais pretinieks — Vācija. Cīņa ir neizbēgama. Dievs dod, lai mums būtu laika tai sagatavoties." Attiecībā par asi Vācija — Roma, viņš teica: "Šī ass kaut kad salūzīs, jautājums tikai, kad. Taču līdz tam tā var radīt vēl daudz nelaimju." Par neizbēgamo sadursmi ar Vāciju man teica arī Board of Trade (tā oriģinālā — Tulk .) departamenta direktors St. Kvintins–Hills (kurš risināja saimnieciska rakstura sarunas ar mums un ar Skandināvijas valstīm un kurš vēlāk tika nozīmēts par Undersecretary (tā oriģinālā — Tulk .); un pēc tam viņš pārgāja uz slepenībā organizēto apgādes ministriju): "Pašlaik es gatavojos vienīgi karam. Esmu aizņemts ar pārtikas produktu sagādi. Mūsu uzdevums nebūs viegls, un mēs esam maz sagatavoti." Viņš piezīmēja: "Lai ko nerunātu mūsu politiķi un lai kā viņi necenstos, no kara mums neizbēgt. Lai mēģina vienoties ar Vāciju, — mēs, lietišķie cilvēki, uz šiem mēģinājumiem skatāmies vienīgi no tā viedokļa, ka tas dod mums vēl kādu laiku sagatavoties." Konservatīvajā partijā interese par Pad/omju/ Savienību bija gluži akadēmiska. Vispār es esmu saticis ļoti maz angļu, kuri orientētos PSRS lietās. Dīvains izņēmums manu paziņu vidū bija bijušais Anglijas sūtniecības sekretārs Rīgā Karrs. Pēc Rīgas viņš drīz atstāja dienestu un dabūja profesora vietu Ēberistvitē ( Aberystwyth ); kara sākumā viņam bija atbildīgs stāvoklis Informācijas ministrijā, bet es redzēju laikrakstos, ka arī šo vietu viņš ir atstājis; aiziešanas iemesli man nav zināmi. Viņš labi iemācījās krievu valodu, uzrakstīja divas grāmatas par Dostojevski un bija izdaudzināts par "komunistu". Es no viņa nekad komunistiskus uzskatus neesmu dzirdējis, tiesa, viņš kritizēja angļu valdošo aprindu attiecības ar PSRS un teica, ka Anglijai nav skaidrs, cik svarīga nākotnes cilvēces attīstības ideja atrodama padomju valstī un padomju iekārtā. Viņa sievai arī bija ļoti /262./ "radikāli" uzskati. Savulaik viņa atradās politisko cīņu laukā un lasīja lekcijas ASV.

Sūtnis ASV Dr. Bīlmanis, tagadējā sūtņa Maskavā priekštecis, nepastāvīgs un neuzticams, ar lielu novirzi uz intrigām. Viņš skaitījās "polonofīls", kas izskaidrojams daļēji ar to, ka, pateicoties savai sievai (polietei), viņam bija sakari poļu aprindās. No tā laika, kad viņu nozīmēja uz Vašingtonu, es vairāk neesmu viņu personīgi saticis, bet viņa ziņojumi nebija nekas īpašs.

Toties Rīgā nomainījās trīs visnotaļ talantīgi amerikāņu sūtņi: MacMurray 1, Lane 2 un pašreiz Willey 3. Pirmie divi ātri kāpa pa karjeras kāpnēm, bet attiecībā uz padomju vai vācu politiku viņi ne ar ko neizcēlās. Man ar viņiem, īpaši ar Lane , kurš patlaban ir sūtnis Belgradā, bija ļoti draudzīgas attiecības. Atceros, reiz viņš man personiskā vēstulē rakstīja, ka Dienvidslāvijas iekšējo stāvokli viņš uzskata par tikpat nepastāvīgu kā ārējo.

Willey

lika saprast, ka viņš ir ļoti tuvs Rūzveltam, taču viņa galvenais protektors bija Bullits. Kā Bullits, tā Willey pauda pretpadomju noskaņojumu. Pie tādiem pašiem uzskatiem turējās Šteinhards, kuru es reiz satiku pie Willey . Starp citu, pats labākais padomju jautājumu eksperts amerikāņu sūtniecībā Maskavā skaitījās Bolēns. Konfliktu ar Somiju Šteinhards uzskatīja par padomju valdības kļūdu. Neraugoties uz to vai citādu karadarbības iznākumu, Somijas kampaņa pierādīja Sarkanās armijas nevērtību, — teica Šteinhards, — līdz tam to maz pazina un uzskatīja, kā jau visu nezināmo, par ievērojamu spēku. Tagad šis noslēpumainais spēks ir sevi parādījis. Tā rezultāts — nelabvēlīgs. Viņš runāja par Ļeņingradas dzelzceļa mezgla aizdambējumu un par to, ka padomju pavēlniecība izdomājusi jaunu paņēmienu frontes daļu nomaiņai, kas var draudēt ar pilnīgu dezorganizāciju.

No amerikāņu sūtņiem tikai Devisam bija objektīvs spriedums par Padomju Savienību.

Willey

sieva bija Polijas ebrejiete un centās būt katoliskāka par pašu Romas pāvestu. Viņai bija liela ietekme uz savu vīru un ar savām krievu, poļu un franču valodu zināšanām viņam daudz palīdzēja. Viņa asi nosodīja padomju valdības akciju Polijā un vēlāk arī Somijā, un visādi izrādīja savas simpātijas šīm divām "nelaimīgajām" valstīm.

Vācijas panākumi piespieda Willey pamazām mainīt savus agrākos uzskatus. Kara sākumā viņš nešaubījās par angļu uzvaru un bija pilnīgi pārliecināts, /263./ ka ASV nevar neiejaukties karā sabiedroto pusē. Jūnija sākumā viņš jau runāja pavisam ko citu: Amerika nekad neiejauksies karā, angļi un franči ir rīkojušies neapdomīgi. Eiropā jārēķinās tikai ar diviem spēkiem — Vāciju un PSRS. Agrāk vai vēlāk arī starp tiem tiks noslēgti rēķini. Nāk atmiņā, ka vēl pirms kara sākuma, padomju — angļu — franču sarunu laikā, Willey man sacīja, ka Londonai ir ļoti reāli plāni, kā iedarboties uz Pad/omju/ Savienību — proti, iznīcināt Baku naftas atradnes. Pad/omju/ Savienības Ahilleja papēdis ir zemkopības mehanizācija un motorizācija; ja tiktu iznīcinātas PSRS naftas rezerves kaut vai daļēji, tas draudētu ar neizbēgamu un drīzu katastrofu.

V.Munters

 

/264./ Rīga skaitījās ļoti izdevīgs militāra rakstura informācijas par Padomju Savienību vākšanas punkts. Tāpēc ārvalstu kara atašeji lielāko savas darbības daļu veltīja ziņu vākšanai par padomju karaspēka izvietojumu, spēkiem, apbruņojumu un skaitlisko sastāvu. Pie tā, ko jau agrāk teicu par atsevišķu sūtņu izlūkdarbību, varu piebilst, ka arī Zviedrijas kara atašejs bija pietiekami aktīvs, īpaši pēc savstarpējā palīdzības pakta noslēgšanas. Viņa uzvārds — Lindkvists. Viņš bija tuvās attiecībās ar franču ( Hoppenot ) un angļu ( Wale ) kara atašejiem. No viņa priekšgājējiem īpaši aktīvi darbojās Julins–Danfelds, pēc Rīgas nosūtīts uz Berlīni, kur atradās līdz beidzamajam laikam. Julins–Danfelds bija dedzīgs germanofīls un, līdzīgi daudziem, bija pārliecināts, ka vāciešiem "jāieved kārtība" PSRS. Rīgā viņu neieredzēja, jo viņš pārāk atklāti izteicās par Latvijas valsts neatkarības nepilnvērtību un pareģoja Baltijas valstu pievienošanos Vācijai.

 

Ārzemju kapitāls Latvijā

Pēdējos gados varēja runāt vienīgi par vācu kapitālu. Anglijas finansiālā dalība Latvijā bija niecīga un aprobežojās ar t.s. Akciju bankas (Latviešu akciju banka) kreditēšanu, aiz kuras stāvēja "British Overseas Bank". Bet arī šī banka darbojās vāji, ar pārtraukumiem, bieži atradās grūtībās un nesatika ar Valsts banku. Pirms dažiem gadiem Overseas bankas pārstāvji Gardner un Dudley Ward (pēdējais — ļoti redzams finansists ar sakariem Forein ofisā) risināja pārrunas ar mērķi vai nu banku pārdot, vai nomainīt viņu kredītus ar rediskontu Valsts bankā. Tā kā Finansu ministrija un Valsts banka no tā atteicās, tad nekas neiznāca, un banka turpināja savu eksistenci. Bez šīs bankas angļu kapitāls vēl apgrozījās tekstilrūpniecībā, taču ar tendenci likvidēties; un komp/ānijā/ "Shell".

Cementa rūpniecībā un superfosfāta fabrikā piedalījās zviedru kapitāls, otrajā gadījumā būdams pārsvarā. Zviedru kapitāls tika atbalstīts. Tādā veidā Ķegums tika finansēts no pašu līdzekļiem, zviedri tikai deva ierobežotu tirdzniecības kredītu (iekārtām). Aizņēmumu Zviedrijas sērkociņu trestā pēc Krīgera kraha Latvija ļoti izdevīgi izpirka.

Vācijas kapitāls darbojās caur Liepājas banku un piedalījās arī veselā rindā rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu. Svarīga nozīme vācu kapitālam bija tekstilrūpniecībā /265./, taču pašlaik tas no turienes izspiests, izņemot "Lentu" (vācu intereses pārstāv monarhists Kohs). "Lentā" ir tā paradoksālā situācija, ka tur ieinteresēts arī angļu kapitāls. Kādu modus vivendi firma ir atradusi kara apstākļos, tas man nav zināms. Tekstilrūpniecībā ar vācu starpniecību iekļuva arī igauņu politiķi Selters, Seps (b/ijušais/ tautsaimniecības min/istrs/) un Kuks (b/ijušais/ prezidents). Ilgu laiku Seps kopā ar nansenistu Rēpenaku ( Roepenack ), kuram bija sakari vācu tekstilrūpniecībā, vadīja speciāli izveidotu Latvijas firmu "Rīgas manufaktūra" (?). Ar viņa aiziešanu (par ministru), viņa vietu ieņēma b/ijušais/ Igaunijas sūtniecības padomnieks Krūss.

Bez dalības tekstilrūpniecībā vācu rokās bija (un palika) visa spedīcijas lieta (galvenās firmas "Šenkers un Ko" un "Knipp und Werner"). Tas tika ļoti gudri izmantots, lai iedarbotos uz tirgotāju aprindām, un bez tam bija gatavs saimnieciskās spiegošanas aparāts kara laikā.

Regulārās jūras transporta līnijas arī bija vācu un angļu rokās (pēdējais, protams, tikai tirdzniecības ziņā ar Angliju: "United Baltic Corporation"). No vācu rēderiem pirmā vietā bija "Helmsing und Grimm". Sakarā ar repatriācijas līguma noslēgšanu izrādījās, ka divas pašas lielākās Latvijas kuģniecības sabiedrības "Brāļi Zēbergi" un "Faulbaum" bija vācu rokās. Vienošanās tika panākta tādā veidā, ka pirmās firmas kuģi pārgāja latviešu līdzīpašniekiem (Žiglevics un citi), bet Faulbauma kuģus atdeva vāciešiem. Vācu rokās bija arī svarīgākās importa aģentūras kā "AEG", "Siemens", Azota sindikāts, "Sis van Loe", "IG–Farben" un daudzi citi, un vācieši nepieļāva vācu firmu pārstāvniecību pāriešanu Latvijas pilsoņu rokās.

Lielu lomu spēlēja Liepājas bankas direktors fon Knirims. Liekas, viņam bija arī politiski uzdevumi. Rīgu bieži apmeklēja viens no Drēzdenes bankas (kura finansēja Liepājas banku) direktoriem Raše. Viņš strādāja kopā ar Knirimu un darbojās pret sūtni un Vācijas valdību.

V.Munters

1 Džons Mekmarijs (1881–1960).

2 Artūrs Vliss Leins (1894–1956);

3 Džons Vailijs (1893–1967).

Turpmāk — vēl