Augusta pirmā svētdiena šajā Vidzemes ziemeļaustrumu novadā, tāpat kā daudzviet, bija mūsu senču atceres diena. Kapusvētki bija arī plaši izslavētajā Alūksnē, citās šai apkārtnei piederīgās vietās, tāpat daudzos citos Latvijas apvidos. Jo mūsu tēvu tēvu un tēvu māšu piemiņu joprojām godā un cieņā tur viņu dēli un meitas, mazmeitas un mazbērni.

Tomēr šajā paaudžu saskarsmē bija arī kāda īpaši atzīmējama vieta. Patlabanējā Gulbenes (vēsturiski Vidzemes guberņas, tad Valkas, pēc tam jau Cēsu) apriņķī ir radies Lizuma pagasts, tamlīdz arī Velēnas draudze. Ko īsti nozīmē Velēnas vietvārds? Vēsturnieki un viņu līdzgaitnieki novadpētnieki secinājuši, ka pirmā šejienes baznīca apmēram pirms trīssimt gadiem bijusi koka ēka ar velēnām klātu jumtu. Baronu un dzimtcilvēku ieskatā radies "Wellanes" vārds, kas palicis mantojumā kā tagadējā Velēna. Aptuveni četrdesmit vai piecdesmit kilometru no Gaujas iztekas Piebalgas un Taurenes pakalnos, tomēr vēl kādus piecpadsmit pirms Lejasciema, lai, Gaujai saplūstot ar Tirzu, rastos tās plūdums, ko jau pirms Gaujienas pazīst daudzi jo daudzi. Un citi joprojām vaicā pēc sākotnes.

Tomēr Velēna mums Latvijā joprojām ir vienīgā. Puskilometru no Gaujas, vienreizējā priežu piekalnītē Gulbenes – Smiltenes lielceļa ziemeļu malā stāv arī tagad staltā Velēnas baznīca, kas nupat, 2.augusta rīta stundā, atskatījusies uz savu simtgadi.

Vēsturnieki atgādina, ka šī jau esot sestā celtne šajā vietā, jo pirmajām piecām ar koka guļbūvi bijis samērā īss mūžs — arī krievu sirotāju un citu gribumnieku varaskāres dēļ. Beidzamā — piektā — baznīciņa savas necilības dēļ "nolietojusies", un draudze, kas pagājušā gadsimta beigās saukusies par Tirzas — Velēnas draudzi, nolēmusi celt ko līdzīgu šajā novadā pazīstamajām Cesvaines, Gulbenes vai Lejasciema baznīcām. Otrais pasaules karš un pēclaiku kolīzijas nesaudzēja nevienu no šī novada dižceltnēm. Bet Velēnas baznīcai liktenis bijis labvēlīgs — tālab varam atgādināt tikai dažas peripētijas.

Velēnas evaņģēliski luteriskā baznīca ir viens no skaistākajiem Latvijas dievnamiem. Tā pamatakmens likts 1896.gada 15.septembrī, šī paša gada rudenī ielikti arī ēkas pamati. Nākamā gada pavasarī nojaukta vecā koka baznīciņa, kas atradusies tai pašā vietā, kur tagadējā, un uzsākta mūru celtniecība. Būvdarbos, ko vadīja būvuzņēmējs J.Brauns, piedalījušies vai visi apkārtnes iedzīvotāji, ieguldot savu darbu, palīdzot ar līdzekļiem un materiāliem. Celtniecības darbi veikušies tik labi, ka baznīcas stāvs 1897.gada nogalē bijis gatavs, atlikuši vien krāsošanas un iekšējās apdares darbi.

Jaunās Velēnas evanģēliski luteriskās baznīcas iesvētīšanas svinības notikušas 1898.gada 2.augustā. Tajā piedalījušies 11 viesmācītāji un vairāki tūkstoši ļaužu, no kuriem tālākie bijuši no Rīgas, Cēsīm un citurienes.

Pārdzīvojusi divus pasaules karus un gandrīz pusgadsimtu ilgu baznīcas noliegšanas un nicināšanas laiku, Velēnas baznīca sagaidījusi mūsdienas. Šai laikā dievnams izticis bez lielākiem remontdarbiem, tomēr priecē ļaudis ar savu staltumu un gaišumu. Savu skanību nav zaudējušas Zauera firmā būvētās ērģeles, kas pamatoti tiek pieskaitītas pie labākajām Latvijā.

Baznīca ir nosargāta un saglabāta kara laikā un okupācijas gados, īpaši pateicoties Ernestam Drubiņam, kurš mācēja pierunāt vācu karavīrus, lai baznīcu nespridzina, kā arī Vilim Galejam par stingro nostāju nākamās okupācijas gados, kad toreizējā padomju valdība gribēja baznīcā ierīkot koncertzāli.

Velēnas vecajā baznīcā kalpoja mācītājs Ādolfs Kundziņš un skolotāji ērģelnieki Kārlis Tarziers un Jānis Bumbērs. Simt gadu laikā ir bijuši vairāki mācītāji: Ādolfs Kundziņš, Ernests Ādolfs Putniņš, Paulis Birzulis. Okupācijas gados Paulis Birzulis bijis represēto vidū, ar Dieva želastību atgriezies Dzimtenē un uzsācis kalpot Velēnas darudzē, bet veselības dēļ darbs bijis jāpārtrauc.

Pirmsatmodas laika draudzē kalpojusi mācītāja Sarmīte Fišere, kā arī teoloģijas studenti, kuri bieži mainījušies. Kopš 1996.gada draudzē kalpo mācītāja Sarmīte Fišere.

Daudzi jo daudzi todien uztvēra likumsakarības — visā Latvijā izcili pazīstamais skatuves mākslinieks, Nacionālā teātra veterāns Kārlis Sebris lasīja sava tēvabrāļa (arī šī novada izcelsmes vīra) Kārļa Sebra vēstules no toreizējās Krievijas impērijas Voroņežas guberņas par Velēnas baznīcas sākotni. Ja varētu ticēt (un tas būtu nešaubīgi vajadzīgs) šīm simtgades rindām, teju teju pavērtos tādas pagātnes lappuses, par kādām šai paaudzei varētu būt vienīgi noskārta.

Tomēr Velēnas baznīcas simtgades reizē svētrunu teica un tamlīdz arī vislabākos novēlējumus šī apvidus ļaudīm pauda mācītāja Sarmīte Fišere. Viņa no kanceles nolasīja evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga (to šodien publicējam) un Saeimas priekšsēdētāja Alfreda Čepāņa vēstījumu Latvijas ticīgajiem Velēnas luteriskajā draudzē, kā arī citās draudzēs un visiem, kas ir kopā ar Latvijas Baznīcu un vēlas veidot mūsu paaudžu kopību.

Īpaši saviļņojoši mirkļi raisījās pēc simtgades dievkalpojuma, kad novadnieks Kārlis Sebris lasīja savu senču vēstuļu fragmentus. Jau aizritējuši gadu desmiti, tomēr nav zudībā aizgājuši mūsu priekšteču veikumi. Cita starpā Kārlis Sebris, mūsu skatuves mākslinieka tēvabrālis, kas šaisaulē nodzīvoja vairāk nekā simt gadus, bija Velēnas draudzes ilggadējs priekšnieks. Arī viņam, tāpat kā Ernestam Drubiņam, viņa priekštecim, varam pateikties, ka Otrā pasaules kara izskaņā Velēnas baznīca saglabājās tāda, kādu nupat esam varējuši nosvinēt tās simtgadi visā tās godībā.

Tādi mēs esam, un tādi mēs varētu būt. Gadsimti nāk un iet, tomēr mums jābūt Latvijā, Vidzemes vidū, arī Velēnā. Tepat, Vidzemes ziemeļaustrumos. Tur, kur Gauja, tur, kur Tirza. Tur, kur latvieši.

Jo simtgades svētki pat tādai izcilai baznīcai kā Velēnā ir tikai simbols. Varbūt arī tas, ka "Senais kalns", Latvijas Mākslas akadēmijas koris Latviešu XXII Vispārējo dziesmu svētku virsdiriģenta Eduarda Grāvīša vadībā ar pilnu un visnotaļ izteiksmīgu programmu iezīmēja sakarības un kopsakarības. No Johana Sebastiana Baha līdz Jāzepam (Iosifam) Vītolam. Tālab, ka simtgade ir tikai mērs. Arī klasiķi mēdz būt mūsējie. Gadiem un gadsimtiem pār to nav varas. Vismaz mūsu sapratnē.

Pieļausim, ka šobrīd tāda Velēna ir tikai simbols. Galu galā: kurš saskaitīs, cik torīt Velēnas baznīcas dārzā bija vietējo, cik — tāltālu braukušo? Tomēr te bija desmiti un simti. Tepat — Velēnā.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors

Arhibīskapa apsveikums

Jo citu pamatu neviens nevar likt, kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. (I.Korint. 3:11)

Sirsnīgi sveicinu Velēnas draudzi un mācītāju dievnama 100. gadskārtā. Visspēcīgais Dievs lai Jūs svētī un dāvā spēku nest augļus Viņa Valstībai!

Jānis Vanags,

Rīgas un Latvijas arhibīskaps,

LELB Konsistorija

2. augustā 1998. A.D.