INFORMĀCIJA

Latvijas ekonomika: vakar, šodien, rīt

No Ekonomikas ministrijas

1998. gada jūnija ziņojuma

par tautsaimniecību

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" 216. nr., 23.07.98.; nr. 217/218. nr., 24.07.98.; nr.219/220.nr. 28.07.98.

Saturā

Saīsinājumi un mērvienības

1. Tautsaimniecības ekonomiskais stāvoklis

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.1. Iekšzemes kopprodukts

3.1.1. IKP dinamika un prognozes

3.1.2. IKP nozaru griezumā

3.1.3. IKP agregētais izlietojums

3.2. Cenas un inflācija

3.2.1. Patēriņa cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta cenas

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču grupām un pakalpojumu eksports un imports

3.3.3. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa valstīm

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls, investīcijas un uzkrājumi

3.4.2. Valsts investīciju programma

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumu dinamika

3.6.3. Valsts kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju personīgais patēriņš

3.7.2. Nodarbinātība un bezdarbs

3.7.3. Demogrāfiskā situācija un veselības aizsardzība

3.7.4. Nabadzība

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība un jūras transports

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Pašreizējā situācija

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšējā tirdzniecība

4.7. Tūrisms

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Valsts ekonomiskās attīstības stratēģija

5.2. Integrācija Eiropas savienībā

5.3. Privatizācija

5.3.1. Privatizācijas tempi un ietekme uz tautsaimniecību

5.3.2. Akciju publiskais piedāvājums un valsts nodokļu parādu kapitalizācija

5.3.3. Pašvaldības īpašuma objektu privatizācija

5.3.4. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un izmantošana

5.3.5. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.6. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.3.7. Īpašuma tiesību atjaunošanas gaita

5.4. Uzņēmējdarbības vide

5.5. Nacionālās programmas

5.5.1. Nacionālo programmu raksturojums

5.5.2. Eiropas savienības Strukturālo fondu apgūšana

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

5.6.2. Dabīgo monopolu tarifu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.7.5. Tirgus uzraudzība

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

5.9. Statistika

5.9.1. Valsts statistiskā sistēma

5.9.2. Statistiskās informācijas pilnveidošana

6. Rekomendācijas uz izaugsmi orientētas ekonomiskās politikas īstenošanai

Saīsinājumi un mērvienības

a/s akciju sabiedrība

Baltā grāmata Eiropas komisijas izstrādātās rekomendācijas likumdošanas

saskaņošanai asociēto Centrāleiropas un Austrumeiropas

valstu sagatavošanai integrācijai Eiropas savienības ieköējā tirgū

CEFTA Centrāleiropas brīvās tirdzniecības asociācija

CEN Eiropas Standartizācijas komiteja

CIF cena preces cena, kuru veido preces vērtība, ieskaitot transporta

un apdrošināšanas izmaksas līdz importētājvalsts robežai

CSP Centrālās statistikas pārvalde

EBRD, ERAB Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka

EBTA Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācija

EM Ekonomikas ministrija

ES Eiropas savienība

FOB cena preces cena, kuru veido preces vērtība, ieskaitot transporta

un apdrošināšanas izmaksas līdz eksportētājvalsts robežai

GATT Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību

IKP iekšzemes kopprodukts

LAA Latvijas Attīstības aģentūra

LPA Latvijas Privatizācijas aģentūra

LR Latvijas Republika

LTP Latvijas Tūrisma padome

LZA Latvijas Zinātņu akadēmija

NVS Neatkarīgo valstu sadraudzība

OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

PHARE Eiropas savienības ekonomiskās palīdzības

programma Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm

PRAQ Reģionālā kvalitātes nodroöināöanas programma

PTO Pasaules tirdzniecības organizācija

PVAS privatizējamā valsts akciju sabiedrība

PVN pievienotās vērtības nodoklis

SDO Starptautiskā darba organizācija

SEZ speciālā ekonomiskā zona

SIA sabiedrība ar ierobežotu atbildību

SVF Starptautiskais valūtas fonds

VARAM Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

VIP Valsts investīciju programma

v/u valsts uzņēmums

DEM Vācijas marka

ECU Eiropas norēķinu vienība

Ls lats

USD ASV dolārs

kWh kilovatstunda

kVA kilovoltampēri

kcal, Gcal, PJ kilokalorija, gigakalorija, petadžauls

XDR Pasaules valūtu grozs, Starptautiskā valūtas fonda norēķinu vienība

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.3. Maksājumu bilance

un ārējās tirdzniecības apgrozījums

3.3.3. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa valstīm

3.14. tabula

Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums ar Lietuvu un Igauniju (milj. latu)

	Eksports Imports Saldo
	1996	1997	1996	1997	1996	1997
Lietuva
Lauksaimniecības
un pārtikas produkti	4,0	12,2	6,6	19,7	-2,6	-7,5
Minerālie produkti	1,1	1,1	38,2	24,0	-37,1	-22,9
Ķīmiskās rūpniecības preces,
plastmasas	10,6	15,9	12,5	17,4	-1,9	-1,5
Vieglās rūpniecības produkcija	15,3	12,1	3,9	6,0	11,4	6,1
Metāli un to izstrādājumi	6,4	7,8	4,4	8,3	2,0	-0,5
Mašīnas un mehānismi,
transporta līdzekļi	13,0	13,8	8,5	15,9	4,5	-2,1
Pārējās rūpniecības preces	8,7	10,1	6,5	9,5	2,2	0,6
Kopā	59,1	73,0	80,6	100,8	-21,5	-27,8
Igaunija
Lauksaimniecības
un pārtikas produkti	8,2	9,8	8,6	14,3	-0,4	-4,5
Minerālie produkti	0,5	0,4	18,5	12,3	-18,0	-11,9
Ķīmiskās rūpniecības
preces, plastmasas	6,5	8,8	14,3	17,9	-7,8	-9,1
Vieglās rūpniecības produkcija	2,3	5,2	4,7	6,7	-2,4	-1,5
Metāli un to izstrādājumi	4,5	5,9	6,1	11,0	-1,6	-5,1
Mašīnas un mehānismi,
transporta līdzekļi	3,4	5,4	10,9	20,5	-7,5	-15,1
Pārējās rūpniecības preces	3,7	5,1	9,7	12,0	-6,0	-6,9
Kopā	29,1	40,6	72,8	94,7	-43,7	-54,1

 

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

Latvijas ārējās ekonomiskās politikas mērķis ir pilnīgāk realizēt Latvijas salīdzinošās priekšrocības, panākot būtisku eksporta pieaugumu un vienlaicīgi uzlabojot ārējās tirdzniecības bilanci.

Prioritāte arī turpmāk būs liberāla ārējās tirdzniecības politika, kas veicinātu konkurenci un vispusīgi apmierinātu patērētāju pieprasījumu.

Latvija tuvākajā laikā pamatā orientēsies uz:

- augstāku ekonomiskās integrācijas līmeni ar Eiropas savienību;

- brīvās tirdzniecības līgumu realizāciju, sagatavošanu un slēgšanu ar valstīm un valstu apvienībām, kuras ir integrācijas procesā ar Eiropas savienību;

- attiecību attīstīšanu ar ASV un citām Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības asociācijas valstīm;

- ilglaicīgu, stabilu un savstarpēji izdevīgu tirdznieciski ekonomisko attiecību veidošanu ar Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju un citām NVS valstīm;

- vislielākā labvēlības režīma paplašināšanu ar citiem tirdzniecības partneriem.

Divas lielākās un nozīmīgākās institūcijas, kas šobrīd būtiski ietekmē Latvijas ārējās tirdzniecības politiku, ir Eiropas savienība un Pasaules tirdzniecības organizācija.

Dziļāka integrācija ar Eiropas savienību tiek veidota atbilstoši Eiropas līgumam par asociācijas izveidošanu starp Latviju un ES, kurš ir spēkā no 1998. gada 1. februāra, pakāpeniski izveidojot brīvās tirdzniecības telpu starp ES un Latviju un aptverot visu tirdzniecību starp tām, regulējot darbaspēka kustību, uzņēmējdarbības dibināšanu, pakalpojumu sniegšanu, kapitāla kustību un citus ekonomiskos nosacījumus (skatīt 5.2. nodaļu).

Latvijas iestāšanās process Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO) tuvojas nobeigumam, un Latvijā kā pilntiesīga dalībniece PTO varētu būt, jau sākot ar 1998. gada rudeni.

Iestājoties PTO, tiks nodrošināta stabila vide starptautiskajai tirdzniecībai un turpināts tirdzniecības liberalizācijas process, lai veicinātu investīcijas, nodarbinātību un tirdzniecību. Tādā veidā daudzpusējā tirdzniecības sistēma sekmē ekonomisko attīstību visā pasaulē.

PTO veic trīs funkcijas:

- darbojas kā daudzpusēji saskaņotu noteikumu komplekss, kas regulē valdību politiku tirdzniecībā;

- veic starptautiska foruma lomu tirdzniecības pārrunās par tirdzniecības liberalizāciju un tās tālākās attīstības perspektīvu, atverot nacionālos tirgus un paplašinot jautājumu un instrumentu kopumu, kas regulē ārējo tirdzniecību;

- veic starptautiskās tiesas lomu, dodot iespēju valdībai atrisināt strīdu ar citām PTO dalībvalstīm, kas var ievērojami palīdzēt tirdzniecisko strīdu risināšanā.

Politiski un ekonomiski nozīmīgs ir Latvijas un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) (Šveice, Lihtenšteina, Islande un Norvēģija) brīvās tirdzniecības līgums (spēkā no 1996. gada 1. jūnija). Līguma ietvaros Apvienotās komitejas sēdē 1997. gada 4. jūnijā līgumslēdzējas puses vienojās par kvantitatīvo ierobežojumu atcelšanu un tālāku pakāpenisku tirgus atvēršanu investīcijām un tirdzniecībai ar pakalpojumiem. Tādējādi tiek iegūta brīvās tirdzniecības telpa gandrīz visā Eiropā.

Latvija pēdējo divu gadu laikā ir veikusi būtiskus pasākumus, lai sekmētu tirdzniecību ar Eiropas savienības asociatīvajām valstīm .

Pēdējos gados ir noslēgti brīvās tirdzniecības līgumi ar Čehiju, Slovākiju, Slovēniju un Poliju, Igauniju un Lietuvu.

Pašreiz notiek sarunas par brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšanu ar Turciju un Ungāriju.

Ir plānots 1998. gadā uzsākt sarunas par brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšanu ar Rumāniju un Bulgāriju.

Latvijas attiecības ar trešajām valstīm. 1997. gadā Latvija realizēja vislielākās labvēlības režīmu tirdzniecībā ar Armēniju, ASV, Austrāliju, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Indiju, Izraēlu, Kanādu, Kazahstānu, Kipru, Kirgizstānu, Krieviju, Kubu, Ķīnu, Moldovu, Rumāniju, Tadžikstānu, Turkmēnistānu, Uzbekstānu, Vjetnamu, Ungāriju.

Divpusējo tirdzniecības līgumu noslēgšana, savstarpēji piešķirot vislielāko labvēlības režīmu, ir nepieciešama ar tām valstīm, kuras kādu laiku vēl nebūs iestājušās PTO, piemēram, ar NVS un Ķīnu, kā arī Tuvo austrumu valstīm.

Latvijas un Krievijas ārējā tirdzniecībā noteikts vislielākās labvēlības režīms. Ekonomiskās un tirdznieciskās sadarbības līgumu slēgšana ar Krievijas Federācijas subjektiem ir veids, kā Ekonomikas ministrija stimulē un attīsta ārējo tirdzniecību. Šādi līgumi dod iespēju saņemt Krievijas Federācijas subjektu valsts pasūtījumus un samazina muitas formalitāšu kārtošanas un muitas šķērsošanas problēmas.

Ekonomikas ministrija ir noslēgusi līgumus par ekonomisko un tirdzniecisko sadarbību ar Sahas Republiku, Mari El Republiku, Omskas apgabala administrāciju, Čuvašijas Republiku, Baškortostānas Ārējo sakaru ministriju un Maskavas apgabala Administrāciju. Sagatavots parakstīšanai līgums ar Kirovas Reģiona administrāciju.

1996. gadā ar Ministru kabineta lēmumu tika izveidota Latvija-Krievijas starpvaldību komisija, lai veicinātu Latvijas un Krievijas ekonomiskās attiecības. Latvijas puse ir sagatavojusi un apstiprinājusi parakstīšanai:

- līgumu par kvalitātes un drošības sertifikātu abpusēju atzīšanu;

- līgumu par sadarbību un abpusēju palīdzību eksporta kontrolē;

- starpvaldību līgumu par sadarbību ražošanā.

Tiek gaidīta atbilde no Krievijas puses par iespējamo līgumu parakstīšanas datumu.

Baltijas valstu ekonomiskā integrācija. Vienlaicīgi ar integrāciju ES un iestāšanās procesu PTO turpinās Baltijas valstu sadarbība vienotas ekonomiskās telpas izveidē.

Ekonomiskās integrācijas pamatā ir atbilstošas līgumtiesiskās bāzes izveide. 1997. gads bija pirmais brīvās tirdzniecības līgumu (kā ar rūpniecības, tā arī lauksaimniecības precēm) darbības gads. 1997. gada novembrī tika parakstīts trīspusējs līgums par ārpustarifu barjeru atcelšanu Baltijas valstu tirdzniecībā, kuru Baltijas valstu parlamenti ir ratificējuši, un 1998. gada 1. jūlijā tas stāsies spēkā.

Nākamais pasākums integrācijas procesā būs brīvas pakalpojumu un darbaspēka kustības nodrošināšana.

Saskaņā ar valdību vadītāju 1997. gada 20. novembra rezolūciju līdz 1998. gada jūlijam Baltijas Ministru Padomes Tirdzniecības komitejas ietvaros tika izstrādāti brīvās pakalpojumu kustības līguma pamatprincipi, kā arī līgumprojekta pirmais variants, kuru 1998. gada 5. maija komitejas tikšanās laikā Latvijas puse iesniedza vērtējumam.

Atzinīgi vērtējams ir līguma par brīvu darbaspēka kustību sagatavošanas process. Baltijas valstu premjeru 1997. gada 20. novembra rezolūcija paredz atbilstoša līguma izstrādi, par kuru ir atbildīga Baltijas Ministru padomes Sociālo lietu komiteja. Pašreiz ir pabeigta līgumprojekta pirmā saskaņošanas kārta. Kopumā līguma sagatavošanas gaita raksturojama kā ļoti sekmīga un liecina par visu pušu ieinteresētību līguma noslēgšanā.

Turpinās trīspusējā līguma saskaņošanas process par sadarbību stratēģisko preču eksporta-importa un tranzīta kontrolē.

Iekšējā tirgus aizsardzība. Līdz ar aizvien pieaugošo tirgus liberalizāciju aktuāls kļūst jautājums par to, kā, padarot atvērtāku valsts ekonomiku, vienlaicīgi nodrošināt efektīvu iekšējā tirgus un vietējo ražotāju interešu aizsardzību. Īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz jutīgajām nozarēm - lauksaimniecību un lauksaimniecības produkcijas pārstrādi, kā arī tekstilrūpniecību.

Trīs galvenie iekšējā tirgus aizsardzības instrumenti - iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi (safeguards), antidempings un pretsubsīdiju jeb kompensācijas pasākumi. Iekšējā tirgus aizsardzības normas ir nostiprinātas 1994. gada 29. septembra likumā "Par muitas nodokli (tarifiem)", Ministru kabineta 1995. gada l7. janvāra noteikumos Nr.20 "Latvijā ražoto pārtikas preču iekšējā tirgus aizsardzības noteikumi" un Ministru kabineta 1995. gada l5. augusta noteikumos Nr.254 "Par iekšējā tirgus aizsardzības pasākumiem", tomēr minētie normatīvie akti neparedz PTO un Eiropas savienības standartiem atbilstošu administratīvo procedūru iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu piemērošanai.

Līdz ar Latvijas iestāšanos PTO un integrāciju ES nepieciešams izstrādāt un pieņemt PTO un ES standartiem atbilstošu iekšējā tirgus aizsardzības likumdošanu.

Saskaņā ar deklarāciju par Ministru kabineta darbu nepieciešams līdz 1998. gada l. jūlijam izstrādāt antidempinga normatīvo aktu projektus, lai aizsargātu iekšējo tirgu no negodīgas ārvalstu konkurences. Iekšējā tirgus aizsardzības mehānisma izveide kā viena no prioritārajām darbībām ietverta Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas savienībā.

Šobrīd rit likumprojekta "Par iekšējā tirgus aizsardzību" izstrāde, kas paredz iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu (safeguards) piemērošanu gadījumos, kad konkrēta prece tiek importēta Latvijas teritorijā pieaugošos apjomos, vai apstākļos, kad tiek nodarīts nopietns kaitējums vai kaitējuma draudi vietējiem ražotājiem.

Instruments, ar kura palīdzību valsts var aizsargāt savu iekšējo tirgu pret dempinga izpausmēm un nodrošināt vietējo ražotāju interešu aizsardzību, ir antidempinga nodeva. Tā tiek piemērota gadījumos, kad imports par dempinga cenām nodara materiālu kaitējumu vai rada materiāla kaitējuma draudus vietējiem ražotājiem. Valdība ir akceptējusi Ekonomikas ministrijas izstrādāto koncepciju "Par antidempinga pasākumiem", un šobrīd tiek izstrādāts attiecīgs likumprojekts.

Kompensācijas jeb pretsubsīdiju pasākumi ietver importa nodevas piemērošanu gadījumos, kad subsidētu preču imports nodara materiālu kaitējumu vai rada kaitējuma draudus vietējiem ražotājiem. Tā ir nodeva, kuru uzliek importējošā valsts tādā apmērā, lai kompensētu attiecīgā produkta subsidēšanas efektu un nodrošinātu godīgu konkurenci. Ņemot vērā to, ka līdz ar likumprojekta "Par iekšējā tirgus aizsardzību" un antidempinga normatīvo aktu izstrādi Latvijai būs pieejami divi iekšējā tirgus aizsardzības instrumenti, likumdošanas izstrāde kompensācijas pasākumu piemērošanai pagaidām netiek plānota.

3.9. zīmējums

Latvijas eksports pa starptautisko līgumu veidiem

(procentos no kopapjoma)

3.10. zīmējums

Latvijas imports pa starptautisko līgumu veidiem

(procentos no kopapjoma)

3.3. ielikums

Latvijas Attīstības aģentūras darbība eksporta veicināšanā

LAA dibināšanas mērķi un uzdevumi ir ārvalstu investīciju piesaistīšana un eksporta veicināšana. Īstenojot 1996. gadā pieņemto eksporta veicināšanas stratēģiju, LAA ir šādi darbības pamatvirzieni:

- komercinformācijas serviss ārzemju pircējiem un pasūtītājiem, ieskaitot ārzemju kompāniju tiešu informēšanu par Latvijas eksportētājiem - potenciāliem partneriem kā gatavās produkcijas, tā arī pasūtījumu izvietošanas jomās;

- informācijas apkopošana par tautsaimniecības nozarēm un to eksporta potenciālu;

- Latvijas uzņēmumu eksporta plānu izvēršana.

Ar PHARE programmas atbalstu ir izstrādāta LAA darba programma no 1998. gada otrā pusgada līdz 2000. gada septembrim, kurā eksporta veicināšanas jomā paredzētas aktivitātes četros galvenajos virzienos:

- eksporta finansiālā atbalsta programmas ieviešana un realizācija, lai daļēji kompensētu apmēram 100 eksporta uzņēmumu izdevumus eksporta attīstības pasākumiem ārējo tirgu apgūšanā un šādi stimulētu uzņēmumu aktivitāti;

- izstāžu un misiju programma, kas ietver LAA organizatorisko un finansiālo atbalstu eksporta produkcijas un pakalpojumu ekspozīciju veidošanā (3-4 pasākumi gadā) un uzņēmēju eksporta misiju (3-5 gadā) rīkošanā nozīmīgos starptautiskajos gadatirgos Rietum- un Austrumeiropā;

- eksporta prasmes apmācību programma, kurā varēs piedalīties līdz 300 eksporta vadītāju Rīgā un dažos reģionālos centros. Programma paredz, ka Latvijas eksperti pārņems ārzemju konsultantu pasniegšanas metodiku;

- eksporta veicināšanas padomes izveidošana, kurā iekļausies visas Latvijas galvenās ekonomiskās sadarbības veicināšanas institūcijas ar Ekonomikas ministriju priekšgalā, kuras, sadarbojoties un papildinot cita citu, saskaņotu koncepcijas un rīcību un koordinēti piedāvātu uzņēmumiem augstas kvalitātes eksporta veicināšanas pakalpojumus.

LAA pārstāvniecību un pārstāvju darbība ārzemēs arvien lielākā mērā veicina LAA pamatmērķu realizāciju un veido Latvijas uzņēmējiem ciešāku saikni ar mērķtirgiem. Patlaban darbojas LAA pārstāvniecības Frankfurtē un Reinzemē-Falcā, Londonā, uz līguma pamata LAA uzdevumus veic 10 pārstāvji 6 valstīs - ASV, Austrālijā, Itālijā, Lielbritānijā, Vācijā, Ukrainā. Ārvalstu pārstāvniecības ir viens no efektīvākajiem instrumentiem gan investīciju piesaistē, gan eksporta veicināšanā un vietējā tirgus izpētē. Tās palīdz uzņēmējiem darījumu uzsākšanas fāzē ar informāciju par tirgu un pircējiem, iespējamiem izplatītājiem, kā arī var sniegt atbalstu darījumu problemātiskas norises gadījumos.

Attīstās lietišķas informācijas apmaiņa ar Latvijas diplomātiskām misijām, atsevišķu projektu realizācijā tās efektīvi sadarbojas ar LAA, nodrošinot komercinterešu valstisko atbalstu.

LAA ir izveidota Interneta lappuse http://www.lda.gov.lv ar informāciju angļu valodā par Latviju, ārvalstu investoriem, investīciju projektiem, un vietējiem ražotājiem, u.c. 1998. gada pirmajā pusgadā ir ieplānota šī servisa attīstība, lai pasniegtu informāciju mūsdienīgā un efektīvā līmenī pasaules mērogā, cilvēkdarba resursus aizstājot ar virtuālo informatoru.

LAA darbojas Eiropas informācijas centrs, kas sniedz pakalpojumus gan Latvijas, gan ārzemju uzņēmējiem, nodrošinot informatīvo atbalstu biznesa sakaru dibināšanai. Dalība dažādos projektos ir ļāvusi izveidot plašāko datu bāzu un citu informatīvo materiālu krātuvi Latvijā. Darbība netiek ierobežota tikai Eiropas ietvaros, bet aptver arī pārējos pasaules reģionus, ieskaitot NVS valstis. Latvijas uzņēmējiem tiek piedāvāta iespēja ievietot sludinājumus specializētajās biznesa piedāvājumu datu bāzēs, lai atrastu gan pircējus, gan pārdevējus, gan sadarbības partnerus.

Ņemot vērā NVS valstu specifiku un nozīmīgumu Latvijas preču eksportam, 1997. gada septembrī nodibināta akciju sabiedrība "Latvijas tirdzniecības centrs" (LTC), kuras 71 akcionāra vidū ir 62 Latvijas uzņēmumi eksportētāji. LTC loma ir veidot atbalsta struktūras uzņēmumu eksporta operācijām un apvienot centienus ārējo tirgu apgūšanā. LAA kā lielākais akcionārs turpinās cieši sadarboties ar LTC, lai veidotu pārstāvniecību tīklu Krievijas Federācijā un citās NVS valstīs, kā arī paplašinātu LTC akcionāru skaitu un piesaistīto kapitālu.

 

 

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls, investīcijas un uzkrājumi

Viens no faktoriem, kas ietekmē ilgtermiņa ekonomisko augsmi, ir fiziskais kapitāls1, tā apjomi, tehnoloģiskā un nozaru struktūra, atjaunošanās ātrums. Fiziskais kapitāls dod iespēju ražot, bet stimuls ražošanai ir iespējas gūt ienākumus un peļņu, ko nosaka tirgus konjunktūra. Izšķiroša loma ir ekonomikas spējai atjaunot un palielināt šo kapitālu, tas ir, veikt investīcijas fiziskajā kapitālā.

Lai noteiktu kapitāla nozīmi Latvijas ekonomikā, jāveic nopietna pašreizējā stāvokļa analīze. Diemžēl korekti tas ir grūti izdarāms vairāku iemeslu dēļ. Privatizācijas procesa un citu ekonomisko reformu gaitā notika būtiska līdzekļu pārcenošana, līdz ar to pieauga kapitāls, taču tas nav saistīts ar reālām investīcijām. Tādēļ ir ļoti grūti no kopīgām kapitāla izmaiņu plūsmām izdalīt reālo investīciju daļu. Dinamiskā rinda ir pārāk īsa, lai varētu aprēķināt kapitālieguldījumu un IKP elastīguma koeficientus (savstarpējo mijiedarbību). Esošā informācija ir grūti salīdzināma pa gadiem sakarā ar to, ka pēc 1990. gada mainījās investīciju uzskaites metodoloģija.

Izmantojot pieejamo statistisko informāciju, Ekonomikas ministrijas speciālisti mēģināja novērtēt fiziskā kapitāla stāvokli Latvijā 1997. gada beigās. Fiziskā kapitāla kopēja vērtība varētu būt apmēram 120% no iekšzemes kopprodukta. Ir jāapzinās, ka šāds uzkrātā kapitāla apjoms ir jāvērtē kā ļoti mazs. Tehnoloģiskajā struktūrā 55% sastāda dzīvojamās ēkas, citas būves un celtnes. Savukārt mašīnu, iekārtu, pārējo pamatlīdzekļu un inventāra īpatsvars fiziskajā kapitālā ir 34 procenti.

Pakalpojumu sfērā uzkrātais fiziskais kapitāls ir gandrīz 3 reizes lielāks nekā preču ražošanas sfērā (preču ražošanas nozarēs 28% un pakalpojumu nozarēs 72%), bet šo nozaru īpatsvari IKP struktūrā ir citās proporcijās: attiecīgi 38% un 62% (skatīt 3.15. tabulu).

3.15. tabula

Fiziskā kapitāla, pievienotās vērtības un nodarbināto struktūra

pa nozarēm 1997. gadā (procentos)

				Fiziskais Pievienotā Tautsaimniecībā
					kapitāls* vērtība	nodarbinātie
Kopā	100,0	100,0	100,0
tai skaitā:
lauksaimniecība un zvejniecība	2,7	7,4	21,2
ieguves un apstrādājošā rūpniecība	15,5	21,3	18,6
elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde	7,8	4,4	2,1
celtniecība	1,8	5,0	5,3
tirdzniecība	6,6	17,7	15,1
transports un sakari	21,4	17,2	8,4
pārējie pakalpojumi	44,2	27,1	29,3

* bez individuālā dzīvojamā fonda

Fiziskā kapitāla pieaugumu nosaka investīcijas šajos aktīvos. Pēc ievērojamā investīciju samazinājuma pirmajos neatkarības gados, sākot ar 1994. gadu, tās ir sākušas pieaugt, pagaidām gan vēl nesasniedzot 1990. gada līmeni (skatīt 3.11. zīmējumu).

Plānveida ekonomikā ražošanas līdzekļi piederēja valstij. Tai bija arī monopoltiesības veikt investīcijas. Plānojot investīcijas, valdība balstījās ne tikai uz budžeta iespējām, bet arī piesaistīja daļu no iedzīvotāju personīgiem ienākumiem (valsts aizņēmumu obligācijas un iedzīvotāju noguldījumi krājkasēs).

3.11. zīmējums

Investīciju apjomu fiziskajā kapitālā un IKP dinamika (procentos, 1990=100)

Pēc neatkarības atgūšanas un reformu sākumā valsts investīciju apjomi strauji samazinājās. Privāto investīciju pieaugums bija neliels, un tas nekompensēja valsts investīciju samazināšanos. Būtiski mainījās arī valsts investīciju politika un loma. Valsts investīciju politikas galvenais instruments ir valsts investīciju programma (VIP). Valsts uzņemas bāzes infrastruktūras objektu sakārtošanu, radot pievilcīgu vidi ekonomiskajai darbībai.

Pārejas perioda sākumposmā, kad ekonomika pārdzīvoja lielas pārmaiņas, aktīvāks bija spekulatīvais kapitāls, kas darbojās galvenokārt pakalpojumu sfērā (tirdzniecība, bankas u.c.). Vietējie investori nebija spējīgi un ieinteresēti veikt ilgtermiņa kapitālieguldījumus. Savukārt ārējie investori ieguldīja savus līdzekļus galvenokārt vai nu valsts investīciju projektos infrastruktūrā (tādos kā "Lattelekom"), vai arī nozarēs, kuras izmanto vietējos resursus, vai pakalpojumu nozarēs, kuras neprasa fundamentālus kapitālieguldījumus.

1996. un 1997. gadā jau ir vērojams būtisks investīciju pieaugums. Tas saistīts ar ekonomisko aktivitāšu pieaugumu, intensīvo privatizācijas procesu un ar to saistīto pastiprināto ārvalstu investīciju pieaugumu. Sava loma bija arī paplašinātām iespējām izmantot līzinga līgumus. To apjoms 1997.gadā bija 41,4 milj. latu. Vislielākie līzinga operāciju apjomi bija transporta un sakaru nozarē. Investīciju struktūra un dinamika raksturota 3.16. tabulā.

3.16. tabula

Investīciju struktūra un dinamika (procentos)

					Struktūra	Reālais
pieaugums
					1990	1997	1997/1996
Kopā	100,0	100,0	25,3
Lauksaimniecība un zvejniecība	20,9	1,5	7,9
Ieguves un apstrādājošā rūpniecība	27,2	16,1	32,9
Elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgāde	2,4	7,4	96,0
Celtniecība	20,4	2,6	85,6
Tirdzniecība	2,8	12,8	35,9
Transports un sakari	9,1	27,8	-6,4
Pārējie pakalpojumi		33,4	41,5

No rūpniecības nozarēm vislielākie ieguldījumi 1997. gadā veikti pārtikas rūpniecībā - 34% no apstrādājošās rūpniecības investīcijām. Gandrīz 20% rūpniecības investīciju ieguldīts kokapstrādē. Trešās lielākās investīcijas ir izdevējdarbībā un poligrāfijā.

Starptautiskā pieredze rāda, ka, lai sasniegtu stabilu ekonomikas izaugsmi ilgā laika periodā, investīciju līmenim jābūt 25-30% no IKP. Piemēram, Austrumāzijas reģiona valstīs izdevās sasniegt ikgadējo IKP pieaugumu par 7-8%, uzturot kapitālieguldījumu līmeni 30% no IKP.

1 Šajā nodaļā ar fizisko kapitālu saprot uzkrāto nefinansu investīciju apjomu (ilgtermiņa nemateriālos ieguldījumos un pamatlīdzekļos, t.i., neņemot vērā īstermiņa nefinansu aktīvus) noteiktā laika punktā. Attiecīgi ar investīcijām tiek domāti ieguldījumi fiziskā kapitālā noteiktā periodā, t.i., izdevumi šī kapitāla uzturēšanai un palielināšanai (kopējā pamatkapitāla veidošanās).

Turpinājums - nākamajos numuros