Latvija pēc pēdējās lielās tautu staigāšanas

Turpinājums

no 1.lpp.

Dr.oec. Bruno Mežgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Savukārt visretāk apdzīvota, nepilns tūkstotis uz kv.km, platības ziņā ir otra lielākā pilsēta (pēc Rīgas) — Jūrmala. Ventspilī un Jelgavā ir nedaudz vairāk nekā tūkstotis cilvēku uz kv.km, Daugavpilī un Liepājā — pāri 1,6 tūkst.cilvēku.

Rajoni (kopā ar rajonu pilsētām) apdzīvoti samērā reti. Lielākajā daļā rajonu uz katra kvadrātkilometru dzīvo 15—20 cilvēku. Visblīvāk apdzīvotais ir Rīgas rajons — turpat 50 cilvēku uz katru kv.km, Ogres rajonā — 35 cilvēki.

Visretāk apdzīvotais ir Ventspils rajons, kur uz katru kv. km ir mazāk nekā seši cilvēki. Aizkraukles un Alūksnes rajonā apdzīvotība ir 12—13 cilvēki uz kvadrātkilometru. Lielākās pilsētas ir blīvi apdzīvotas, bet rajonu teritorijas ir samērā plašas un reti apdzīvotas.

Bez lielāko pilsētu un rajonu dalījuma Latvijai raksturīgs arī tās vēsturiskais dalījums novados. Vidzemes novadu veido Jūrmalas pilsēta un Alūksnes, Cēsu, Gulbenes, Limbažu, Madonas, Ogres, Rīgas, Valkas un Valmieras rajons. Kurzemes novadā iekļaujas Liepāja un Ventspils, Kuldīgas, Liepājas, Saldus, Talsu un Ventspils rajons. Zemgales novada sastāvā ir Jelgava, Aizkraukles, Bauskas, Dobeles, Jelgavas, Jēkabpils un Tukuma rajons. Latgali veido Daugavpils un Rēzekne, kā arī Balvu, Daugavpils, Krāslavas, Ludzas, Preiļu un Rēzeknes rajons.

Teritorijas platība, iedzīvotāju skaits un blīvums Latvijas novados dots 2.tabulā.

1.tabula

Teritoriju platība, iedzīvotāju skaits

un blīvums 1997.gada sākumā

Teri- Iedzī- Iedz.blī-

torija, votāju vums uz

kv.km skaits 1 kv.km

Lielākās

pilsētas

Rīga 307 815851 2657,5

Daugavpils 72 117502 1632,0

Jelgava 60 70962 1182,7

Jūrmala 100 58977 859,8

Liepāja 60 97278 1621,3

Rēzekne 17 41464 2439,1

Ventspils 46 46564 1012,3

Rajoni

Aizkraukles 2565 43123 16,8

Alūksnes 2243 27287 12,2

Balvu 2386 31998 13,4

Bauskas 1882 52889 27,8

Cēsu 3067 61637 20,1

Daugavpils 2525 44711 17,7

Dobeles 1633 41096 25,2

Gulbenes 1877 29326 15,6

Jelgavas 1604 35930 22,4

Jēkabpils 2998 57626 19,2

Krāslavas 2285 38522 16,9

Kuldīgas 2502 40447 16,2

Liepājas 3594 50612 14,1

Limbažu 2602 40864 15,7

Ludzas 2569 39023 15,2

Madonas 3346 48006 14,3

Ogres 1840 63615 34,6

Preiļu 2041 42377 20,8

Rēzeknes 2655 42132 15,9

Rīgas 3059 145038 47,4

Saldus 2182 39307 18,0

Talsu 2751 49780 18,1

Tukuma 2447 55736 22,8

Valkas 2437 35524 14,8

Valmieras 2365 60949 25,8

Ventspils 2472 14181 5,7

Teritorijas platība, 2.tabula

iedzīvotāju skaits un blīvums

Latvijas novados 1997.gada sākumā

Teri- Iedzī- Iedz.

torija, votāju blī-

kv.km skaits vums

Latvija 64589 2479870 38,4

Rīga 307 815851 2657,5

Vidzeme 22936 571259 24,9

Kurzeme 13607 338169 24,9

Zemgale 13189 356862 27,1

Latgale 14550 397729 27,3

Rīga tradicionāli tiek šķirta no novadiem. Rīgai raksturīgi, ka nelielā platībā (ap 300 kv.km) izvietots liels (pats lielākais) iedzīvotāju skaits vienā teritoriālā vienībā (kv.km).

Četru novadu vidū ar lielāko teritoriju un lielāko iedzīvotāju skaitu izceļas Vidzemes novads. Pārējie trīs novadi ir samērā viendabīgi. Tie ir arī ar samērā vienādu, 13—14 tūkst.kv.km, platību. Arī iedzīvotāju skaits pārāk neatšķiras: 300— 400 tūkst. cilvēku. Apdzīvotības blīvums ir šāds: 25 cilvēki uz vienu kvadrātkilometru Vidzemē un Kurzemē un 27 cilvēki — Zemgalē un Latgalē.

Rīga izceļas ar lielo iedzīvotāju skaitu un augsto apdzīvotības blīvumu. Tā kā Rīga ir ekonomiski attīstīta, tā ir ostas pilsēta, rūpnieciskais, transporta, tirdzniecības un kultūras centrs, tā ir arī visas valsts, visu novadu centrs. Tā kā Rīga izvietota valsts vidienē, tā ietekmē gan tuvāko apkārtni (areālu), gan sasaista visus novadus vienotā sistēmā. Ap Rīgu, kur ir augsta ekonomikas un kultūras koncentrācija, izvietotas samērā vienveidīgas cilvēku un teritoriālās vienības, novadi. Spēcīgs centrs, kas apvieno četrus apmēram vienādi blīvi apdzīvotas teritorijas, kopumā veido vienotu "galaktiku" ar četrām "planētām" un "sauli" centrā.

 

2. Demogrāfiskā un

etnodemogrāfiskā situācija

Kādi demogrāfiski procesi risinās Latvijā kopumā un tās dažādās teritoriālajās vienībās? Deviņdesmitajos gados notiek Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās. Šis process aizsākās 1991.gadā un līdz šim turpinās. Tas vienlaikus attiecas gan uz mehānisko, gan dabisko kustību.

Iedzīvotāju skaita samazinājums mehāniskās kustības rezultātā (izbraukušajiem pārsniedzot iebraukušo skaitu) savu maksimumu sasniedza 1992.gadā un turpmākajos gados saruka, taču samērā augsts samazinājuma līmenis vēl bija arī 1996. un 1997. gadā. Iedzīvotāju skaita samazinājums dabiskās kustības rezultātā (mirušo skaitam pārsniedzot dzimušo skaitu) strauji pieauga līdz 1994.gadam. No 1994.gada līdz 1997.gadam dabiskā samazinājuma līmenis gan stabilizējās, taču joprojām ir augsts.

Noskaidrots, ka samazinājumam ir gan ekonomiskie, gan sociālie izskaidrojumi: ekonomikas lejupslīde, sociālo apstākļu pasliktināšanās, arī citi iemesli. Iedzīvotāju skaita samazināšanās iemesli ir dažādi. Tomēr nelabvēlīgās demogrāfiskās situācijas saknes nav meklējamas tik daudz apstākļos, kas izveidojās Latvijā (arī Igaunijā un citās valstīs) deviņdesmitajos gados, bet vairāk kā reakcija pēc situācijas, kas tika veidota 40—80. gados.

Latvijā piecdesmit gadus tika veidota vietējiem apstākļiem neatbilstoša ekonomika. Saprotot, ka tādu (uzpūstu) ekonomiku nav iespējams radīt tikai ar te esošo darbaspēku, šurp tika atsūtīts apmēram miljons cilvēku no austrumu teritorijām. Tāda pārmērīga un forsēta citu etnosu ieplūdināšana Latvijā izjauca te esošo etnodemogrāfisko struktūru. Tika sajaukts arī iedzīvotāju izvietojums teritorijā, pārmērīgi forsēta lielo pilsētu izaugsme, sevišķi Rīgas un tās apkārtnes.

Kad vairs netika turpināta mākslīga ekonomikas un demogrāfiskās situācijas veidošana, pārtraukti (sarauti) sakari ar austrumu teritorijām, kā ekonomika, tā cilvēki nonāca jaunā (svešā, neparastā) situācijā.

Lai tajā iejustos, notika pārkārtošanās. Ekonomiskā pāreja no iepriekšējās uz jauno "kārtību" ilga līdz 1993.gadam. Tad sekoja zināms stabilizācijas posms līdz 1995.gadam. Tikai ar 1997.gadu sāka stabilizēties ražošanas pieaugums, palielinājās iekšzemes kopprodukts (par 4% salīdzinājumā ar 1996.gadu).

Ekonomiku sakārtot bija vieglāk, kaut arī ne bez zaudējumiem, nekā demogrāfisko situāciju. Ekonomikā vecos sakarus (ar austrumu teritorijām) varēja pārtraukt (pārraut) īsā laikā un sākt visu veidot atbilstoši vietējām iespējām un vajadzībām. Grūtāk pārraut sakarus un sakārtot situāciju cilvēku attiecību jomā.

Iebraucēji Latviju pamest nesteidzās. Tam ir vairāki iemesli. Galvenais ir tāds, ka situācija Latvijā ir stabilāka un dzīves apstākļi labāki, nekā to varēja nodrošināt dzimtā puse: Krievija, Baltkrievija, Ukraina un citas jaunās valstis. Taču, arī paliekot te, nākotne nebija skaidra. Līdz ar to demogrāfiskās aktivitātes samazinājās: laulībā stājās daudz retāk, dzima mazāk bērnu, ģimenes veidojās mazākas un nestabilākas.

Statistikas dati un pētījumi rāda, ka demogrāfiskajiem procesiem (laulībām, dzimstībai, mirstībai, migrācijai u.c) ir etnisks raksturs, precīzāk, pamatetnosam — latviešiem — ir raksturīga viena, pārējiem Latvijas etnosiem — cita demogrāfiskā uzvedība.

Tā kā Latvijā sadalījums (proporcijas) starp pamatetnosu un pārējiem etnosiem ir stipri atšķirīgs, atšķirīga ir arī demogrāfiskā situācija dažādās teritoriālajās vienībās. Sakarā ar atšķirīgo etnisko situāciju Latvijas administratīvi teritoriālajās vienībās, tajās izveidojusies arī atšķirīga demogrāfiskā situācija. To, ka etnosi ietekmē demogrāfisko situāciju, liecina dati par Latvijas iedzīvotāju skaitliskajām pārmaiņām. Piemēram, iedzīvotāju skaits Latvijā kopumā 1990.—1998.gadā samazinājās no 2673 tūkst. līdz 2458 tūkstošiem jeb par 215 tūkst. cilvēku, tajā pašā laikā latviešu skaits no 1387 tūkstošiem samazinājās līdz 1371 tūkstotim jeb par 16 tūkstošiem. Nelatviešu skaits Latvijā attiecīgi kritās no 1286 tūkst. uz 1087 tūkst. jeb par 199 tūkst. cilvēku. No visa kopējā iedzīvotāju skaita samazinājuma 1990.—1998.gadā latviešiem tas bija 7,4 procenti, bet nelatviešiem — 92,6 procenti.

Izteikti etniskas (starp latviešiem un nelatviešiem) demogrāfiskās proporcijas deviņdesmitajos gados veidojās ne tikai valstī kopumā, bet arī tās teritoriālajās vienībās. Latviešu un nelatviešu īpatsvars Latvijas lielākajās pilsētās un rajonos 1997.gada sākumā raksturots 3.tabulā.

Lielāko pilsētu vidū vislatviskākā ir Jelgava, tajā vienīgajā vairāk ir latviešu nekā nelatviešu. Tuvu pusei latviešu skaits ir arī Ventspilī, Jūrmalā un Liepājā. Jādomā, ka pēc nedaudziem gadiem šajās četrās pilsētās latviešu skaits būs lielāks nekā pārējo etnosu skaits. Visnelatviskākā no Latvijas lielākajām pilsētām ir Daugavpils, tajā vairāk nekā 85 procenti iedzīvotāju nav latvieši. Aiz Daugavpils seko galvaspilsēta Rīga, kurā ir 38,5% latviešu un 61,5% nelatviešu.

3.tabula

Latviešu un nelatviešu īpatsvars

Latvijas lielākajās pilsētās un rajonos

1997.gada sākumā

(procentos)

Latvieši Nelatvieši

Pavisam 55,31 44,69

Lielākās pilsētas

Rīga 38,54 6146

Daugavpils 14,22 85,78

Jelgava 52,00 48,00

Jūrmala 46,44 53,56

Liepāja 44,77 55,23

Rēzekne 39,32 60,68

Ventspils 46,88 53,12

Rajoni

Aizkraukles 76,68 23,32

Alūksnes 79,56 20,44

Balvu 74,11 25,89

Bauskas 71,12 28,88

Cēsu 84,30 15,60

Daugavpils 37,36 62,64

Dobeles 70,11 29,89

Gulbenes 82,21 17,78

Jelgavas 64,27 35,73

Jēkabpils 65,50 34,50

Krāslavas 44,48 55,52

Kuldīgas 85,65 14,35

Liepājas 84,08 15,92

Limbažu 87,93 12,07

Ludzas 54,61 45,39

Madonas 86,15 13,85

Ogres 74,70 25,30

Preiļu 64,96 35,04

Rēzeknes 53,30 46,70

Rīgas 62,45 37,55

Saldus 82,75 17,25

Talsu 91,06 8,94

Tukuma 83,72 16,28

Valkas 78,90 21,10

Valmieras 81,40 18,60

Ventspils 95,21 4,79

Rīga, kā liecina vēsture, nekad nav bijusi tikai latviešu pilsēta. Par to romānā "Rīga" rakstīja jau Augusts Deglavs. Tajā laikā latvieši sāka ienākt Rīgā. Toreiz pilsētā saimniekoja galvenokārt vācieši.

Arī 1935.gadā Rīgas iedzīvotāju sastāvs bija visai raibs. Rīgā bija 242,7 tūkst.latviešu jeb 63 procenti. Nākamais lielākais etnosā Rīgā 1935.gadā bija ebreji — 11%, tad vācieši — 10%, bet krievi — 7%, pārējie etnosi — 9 procenti. Kaut arī latviešu īpatsvars tagad Rīgā ir samazinājies, to skaits (salīdzinājumā ar 1935.gadu) palielinājies, 1997.gadā te dzīvoja 314,5 tūkst.latviešu, bet nelatviešu skaits sasniedza 501,4 tūkstošus.

No septiņām lielākajām Latvijas pilsētām četrās latviešu īpatsvars ir apmēram 50 procentu, bet trijās tas ir zemāks. Mūsu valsts rajoni ir krietni latviskāki. Vislielākais latviešu īpatsvars ir Ventspils un Talsu rajonā, tur dzīvo pāri par 90 procentiem latviešu. Lielākajā daļā rajonu dzīvo apmēram 70–80 procenti latviešu. Tikai Daugavpils un Krāslavas rajonā latviešu īpatsvars nav pat puse no visiem šo rajonu iedzīvotājiem. Ja atskaita trīs lielākās pilsētas un divus rajonus, var uzskatīt, ka latvieši Latvijas teritoriālajās vienībās ir skaitliskā pārsvarā vai (vismaz) līdzsvarā.

Dažāda etniskā situācija tagad ir Latvijas novados, lielākajās pilsētās un rajonos (skat.4.tabulu).

4.tabula

Latviešu un nelatviešu īpatsvars

Latvijas novados, lielākajās pilsētās

un rajonos 1997.gada sākumā

(procentos)

Latvieši Nelatvieši

Rīga 38,54 61,46

Vidzeme 73,21 26,79

Kurzeme 69,18 30,82

Zemgale 68,12 31,88

Latgale 40,69 59,31

Latvijā kopā 55,31 44,69

Lielākās pilsētās 38,21 61,79

Rajonos 72,65 27,35

Lielākais latviešu īpatsvars ir rajonos — vairāk nekā 70% latviešu. Līdzīgs šis īpatsvars ir arī Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē. Šajos novados ir izteikts latviešu īpatsvars.

Visās lielākajās pilsētās (Rīgu ieskaitot) latvieši ir aptuveni 38% no visiem šo pilsētu iedzīvotājiem. Visu lielāko pilsētu zemais pamatetnosa īpatsvars radies tāpēc, ka tajās lielu īpatsvaru veido Rīga ar saviem 816 tūkst. iedzīvotāju un Daugavpils ar 117 tūkst. iedzīvotāju, kurās pamatetnosam ir zemāks īpatsvars nekā citās teritoriālajās vienībās.

Sarežģītā un neviendabīgā etniskā situācija dažādās teritoriālajās vienībās, pilsētās, rajonos un novados, ir par iemeslu, ka Latvijā dažādi veidojas arī demogrāfiskie procesi.

 

3. Teritoriālā dabiskā

un mehāniskā kustība

Izvērtējot publicētos datus par iedzīvotāju dabisko kustību un migrāciju Latvijas lielākajās pilsētās un rajonos, aprēķināts katras teritoriālās vienības un novadu demogrāfiskais rādītājs.

5.tabulā redzami iedzīvotāju dabiskās kustības koeficienti par 1996.gadu Latvijas novadu, lielāko pilsētu un rajonu griezumā.

Latvijas novadu demogrāfiskie vidējie rādītāji 1996.gadā 5.tabula

(uz 1000 iedzīvotājiem)

Dzimuši Miruši Miruši Dabiskais Reģistrēt. Šķiršanās

zīdaiņi pieaugums laulības

Rīga 6,4 12,9 14,6 –6,5 4,1 3,0

Vidzeme 9,2 13,9 14,8 –4,7 3,6 2,1

Kurzeme 9,6 14,0 14,5 –4,4 3,6 1,8

Zemgale 9,1 14,0 16,9 –4,9 3,5 2,1

Latgale 8,2 17,3 17,0 –9,11 4,0 2,2

Latvija kopā 7,9 13,8 15,8 –5,9 3,9 2,4

Lielākās pilsētas 7,4 12,8 13,7 –5,4 4,2 3,1

Rajoni 9,4 16,4 16,3 –7,0 3,5 1,7

Deviņdesmitie gadi Latvijā vispār raksturīgi ar zemu dzimstības līmeni. Tāds tas ir arī katrā novadā. Un tomēr katrā novadā ir atšķirības.

Pirms Otrā pasaules kara, arī pēckara laikā augstākais dzimstības līmenis bija Latgalē, bet tagad Latgalē pārējo triju novadu vidū ir pati zemākā dzimstība. Zemāka par to ir tikai Rīgā. Kaut arī Kurzemē dzimstības līmenis nav augsts, tas ir pats augstākais citu teritoriju vidū.

Detalizēti dati rāda, ka 1996.gadā no visiem 26 Latvijas rajoniem tikai 9 dzimstības koeficients bija virs 10 promilēm. Augstākais rādītājs — 11,1 promile — bija Kurzemes novada Ventspils rajonā. Savukārt pats zemākais dzimstības koeficients bija Latgales novada Ludzas rajonā — 7,4 dzimušie uz 1000 iedzīvotājiem.

Kā to rāda arī citu valstu pieredze, zemāks dzimstības līmenis parasti ir pilsētās, sevišķi lielākajās. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Latvijā izveidojušies divi atšķirīgi dzimstības modeļi. Viens vērojams lielākajās pilsētās, otrs — rajonos.

Pats zemākais dzimstības līmenis ir Rīgā. Te dzimušo skaits 1996.gadā uz 1000 iedzīvotājiem ir 6,4. Tai seko Jūrmala — 6,5 dzimušie un Daugavpils — 6,7 dzimušie uz 1000 iedzīvotājiem. Tās visas ir pilsētas ar vislielāko nelatviešu īpatsvaru valstī. Protams, nav tiešas sakarības starp dzimstības līmeni un etnosa īpatsvaru teritoriālajā vienībā, taču šie rādītāji liecina par nelatviešu attieksmi pret šo mītnes zemi vispār. Ja jau perspektīvu savai turpmākajai dzīvei te nesaskata, nav vērts te iesakņoties, veidot lielas ģimenes.

Tā kā dzimstības līmenis Latvijā (un ne tikai tajā) visu 90.gadu laikā turpināja samazināties, tas vairs nenodrošina pašreizējo paaudžu maiņu līdzšinējā apjomā. Sevišķi tas jāsaka par lielajām pilsētām. Lai arī lauku (rajonu) teritorijās dzimstības līmenis pašreiz ir par zemu iedzīvotāju ataudzes normālai nodrošināšanai, pārvarot pašreizējo dzimstības depresiju, lauku teritorijas ir latviešu nācijas saglabāšanas un attīstības galvenā cerība. Par to liecina arī dzimstības koeficienti, kas rajonos ir krietni pozitīvāki nekā lielajās pilsētās.

1996.gadā mirstības koeficients Latvijā kopumā turpat divkārt pārsniedz šī gada dzimstības koeficientu. Latvijas teritorijā situācija mirstības līmeņa ziņā ir atšķirīga. Rīgā 1996.gadā mirstības koeficients divkārt pārsniedza dzimstības koeficientu, kaut arī mirušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem ir gandrīz pats zemākais pārējo teritoriālo vienību vidū. Lielākajās pilsētās mirstība ir zemāka nekā rajonos. Tam ir dažādi izskaidrojumi. Pilsētās ir jaunāks iedzīvotāju sastāvs, bet mirstība ir augstāka vecāku cilvēku vidū. Pilsētās, sevišķi Rīgā, augstāks ir medicīniskās apkalpošanas līmenis. Laukos ir fiziski smagāks darbs, kas cilvēku veselībai nereti ir kaitīgāks nekā darbs un darba apstākļi pilsētās.

Atšķirīgs mirstības līmenis ir ne tikai starp lielajām pilsētām un rajoniem, bet arī starp novadiem. Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē mirstības koeficients ir gandrīz vienāds, bet Latgalē tas ir par 3,3 promiles punktiem augstāks. Minētajos trijos novados mirstības koeficients ir 1,5 attiecībā pret dzimstības koeficientu, bet Latgalē šīs proporcijas ir 2,1, t.i., te divreiz vairāk cilvēku nomirst nekā piedzimst. Mirstības līmeņa atšķirības starp Latgali un pārējiem novadiem veidojušās galvenokārt vecumsastāva iespaidā. Vecāks iedzīvotāju sastāvs Latgalē ir tāpēc, ka jaunieši, dodoties mācīties un meklēt darbu, aizbrauc no dzimtā novada.

Ne tikai kopējais iedzīvotāju mirstības līmenis Latvijā ir augstāks nekā citās Eiropas valstīs, tas ir augstāks (pat vairāk nekā vispārējais) zīdaiņiem, t.i., bērniem līdz viena gada vecumam. Turklāt vispārējais mirstības līmenis Latvijā pēdējos gados nedaudz samazinās, bet zīdaiņu mirstība kopš 90.gadu sākuma, kad tā pieauga, visus pēdējos gadus ir 16—17 mirušie zīdaiņi gadā uz 1000 dzimušajiem bērniem.

Arī zīdaiņu mirstības koeficients lielajās pilsētās ir zemāks nekā rajonos. Taču starpība ir mazāka (par vienu promiles punktu) nekā vispārējam mirstības koeficientam.

Rīgā, Vidzemē un Kurzemē zīdaiņu mirstības koeficienti 1996.gadā ir līdzīgi un nedaudz (par 2,2–2,5 promiles punktiem) zemāki nekā Zemgalē un Latgalē. Tas liecina, ka ir rezerves zīdaiņu mirstības samazināšanai valstī kopumā un visās teritoriālajās vienībās (Zemgalē un Latgalē vairāk nekā citos novados un Rīgā).

Situāciju, kāda Latvijā izveidojusies dzimstības un mirstības rezultātā, raksturo dabiskā pieauguma rādītājs. Kaut arī deviņdesmitie gadi iezīmējās ar negatīvu dabisko pieaugumu arī citās reformas valstīs, Igauniju un Lietuvu ieskaitot, tik liels dabiskais zudums kā Latvijā citās valstīs nav novērots. Šajā ziņā Latvijā ir Eiropā augstākais dabiskais samazinājums (uz 1000 iedzīvotājiem).

Latvijas lielākajās pilsētās iedzīvotāju skaita samazinājums 1996.gadā bija nedaudz zemāks (par 0,5 promiles punktiem) nekā valstī vidēji. Savukārt dabiskais zudums rajonos ir par 1,6 promiles punktiem augstāks nekā lielākajās pilsētās. Dabiskais samazinājums pilsētās un rajonos rāda, ka visās valsts teritoriālajās vienībās notiek samērā straujš depopulācijas process.

Depopulācija vērojama visos novados un Rīgā. Galvaspilsēta šajā ziņā "pārspēj" visus novadus, arī Latviju kopumā, izņemt Latgali, kur dabiskais samazinājums ir vairāk nekā divreiz lielāks nekā Vidzemē un Zemgalē. Tas rāda, ka Latgale pašreiz izmirst divreiz straujāk nekā citi novadi un 1,4 reizes straujāk nekā Rīga.

Tieši Rīga un Latgale ir paši nelatviskākie novadi. Ja ne tieša, tad pastarpināta sakarība starp dabisko samazinājumu un etnisko īpatsvaru Latvijas teritoriālajās vienībās ir vērojama. Šī tēze vēl jo vairāk apstiprinās, ja pavēro rajonus ar lielāko un mazāko dabisko samazinājumu valstī. 1996.gadā vislielākais dabiskais samazinājums bija Ludzas (–14,3), Balvu (–10,4) un Krāslavas (–9,5) rajonā, t.i., rajonos ar lielāko nelatviešu īpatsvaru. Zemākais dabiskais samazinājums bija Tukuma (–2,2), Saldus (–2,2) un Ventspils (–3) rajonā, kur ir lielākais latviešu īpatsvars.

Bērni lielākoties dzimst ģimenēs. Lai veidotu ģimenes, vispirms jāstājas laulībā. Ģimenes jāsaglabā, par to stabilitāti liecina pēc iespējas zemāka šķiršanās pakāpe. Tāpēc arī laulību reģistrācija un šķiršanās ir iedzīvotāju dabiskās kustības sastāvdaļas. No šiem procesiem atkarīgi dzimstības, mirstības un dabiskā pieauguma (samazinājuma) rādītāju lielumi.

Reģistrēto laulību koeficienti deviņdesmitajos gados Latvijā salīdzinājumā ar 50.—80.gadu līmeni samazinājās. Tā nav jāuzskata par negatīvu parādību, jo tajos gados Latvijā ir izveidojies eirāziskais laulību modelis. Latvija tagad (90.gados) vairāk piemērojas eiropeiskajam modelim, kam raksturīga ne pārāk intensīva stāšanās laulībā, bet noturīgākas ģimenes.

Latvijas teritorijā izveidojušās divas ļoti atšķirīgas laulību intensitātes sistēmas. Viena no tām ir lielākajās pilsētās, Rīgu ieskaitot, un Latgalē, otra — pārējos trijos novados. Pirmajā no tām uz 1000 iedzīvotājiem gadā tiek noslēgtas 4,0–4,2 laulības, otrajā — 3,5–3,6 laulības.

Latvijas teritoriālajās vienībās 1996. gadā visintensīvāk laulību reģistrācija notika lielākajās pilsētās: Daugavpilī — 4,7 laulāto pāru uz 1000 iedzīvotājiem un Ventspilī — 4,6 pāri; rajonos: Rēzeknes — 4,6 un Rīgas rajonā — 4,5 pāri. Lielajās pilsētās visretāk šajā gadā laulībā stājās Liepājā — 3,4 pāri, bet rajonos: Gulbenes un Liepājas — 2,9, Limbažu un Ludzas — 3,0 pāri. Pārējās teritoriālajās vienības atradās starp šiem diviem galējiem intensitātes lielumiem.

Pārāk izteiktas reģionālās likumības laulības slēgšanā nav vērojamas. Viens gan jaušams: lielākajās pilsētās laulību koeficients ir augstāks — 4,2 — nekā rajonos, kur gadā vidēji noslēdza 3,5 laulības uz 1000 iedzīvotājiem. Tātad pilsētās cilvēki precas vairāk nekā rajonos. Bet kā ar šķiršanās biežumu?

Izrādās, ka pilsētās ne tikai naski stājas laulībā, bet tās arī šķir. Lielākās pilsētās gadā uz 1000 iedzīvotājiem laulības izšķir turpat divreiz (1,8) biežāk, nekā tas notiek rajonos. Varat jautāt, vai bija vērts doties laulībā, ja jau tā jāizšķir?

Nobeigums — seko