Domas

Turpinājums. Sākums "LV" nr.216., 23.07.1998., nr.217/218., 24.07.1998., nr.219/220., 28.07.1998., nr.221., 29.07.1998., nr.223/224., 31.07.1998., nr.225., 04.08.1998.

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

7. Baltijas valstis kā Eiropas reģions

Rietumu investoru ieinteresētība Baltijai jāpiesaista ar sakārtotu likumdošanu, arī ar iespēju vairāk nekā atgūt savu ieguldīto. Uz neizbēgamās konkurences fona Baltijas valstis tomēr iegūst no tā, ka daudzas lielas Rietumu firmas saskata Baltijas tirgu kā vienotu. Rīga ir apmēram tādā pašā attālumā no Tallinas un no Viļņas kā Bonna no Parīzes. Neizbēgami laika gaitā visiem nāks tikai par labu, piemēram, fakts, ka lielu daļu Baltijas tirgū izmantotā iepakojuma kartona ražos Latvijā un to tikai izplatīs citur Baltijā. Vietējās infrastruktūras pilnveidošana, kas nepieciešama, lai veicinātu šādu racionalizāciju, prasa ļoti lielas kapitālās investīcijas.

Diemžēl konkrēti soļi, kas izveidotu Baltiju par ekonomiski saskanīgu telpu, tiek sperti lēni, tos pat nevarētu raksturot kā apdomīgi lēnus. Kavēklis, emocionālā reakcija, ka tādējādi izirtu nacionālā specifika, ir labākajā gadījumā nekonsekventa, ļaunākajā gadījumā tā ir aizsegs nostalģijai pēc dzīves integrētā Krievijā. Uzturoties ļoti blīvi apdzīvotajā reģionā Rūras apgabals — Nēderlande–Beļģija–Luksemburga, autoram nav nācies pamanīt, ka saskanīga tautsaimniecība iznīcinātu etnisko piederības izjūtu.

Bez tam it sevišķi valsts aparātā pamanāma korumpētības izplatīšanās Baltijas valstīs. Te vietā būtu apvienota Baltijas valstu kopīgā nostāja šinīs jautājumos, jo skaidrs, ka ķerties pie problēmas saknes — korumpētības kā biznesa sastāvdaļas likvidēšanas — būs iespējams tikai un vienīgi, Krievijā izveidojoties sabiedrībai, kas šādu "pārejas" parādību vienkārši iznīcina.

Zviedrijas, Dānijas un Somijas attiecības ar trīs Baltijas valstīm, pateicoties dabiskiem apsvērumiem, kādi piemīt labām kaimiņattiecībām, kopš 1991. gada ir bijušas būtiski nozīmīgas relatīvi ātrajai Baltijas valstu tautsaimniecību atveseļošanai.80 Tāds kā novērotāja statuss, ko Ziemeļvalstu padome piešķīra trim Baltijas valstīm, bija nozīmīgs pagrieziena punkts ceļā uz Eiropas asociatīvajiem līgumiem, kurus tagad ir parakstījušas Eiropas Savienība un Baltijas valstis. Spēcīga Baltijas reģiona identitāte atkal ir parādījusies un nostiprināta indivīdu līmenī ekonomikā, izglītībā, tiesiskajā sistēmā un kultūras jomā. Iespējamā Baltijas valstu uzņemšana ES droši vien stiprinās šo kooperāciju līdzīgā veidā, kā pirmais Romas līgums 1957. gadā veicināja Beneluksa valstiņu sakarus.

Baltijas Jūras Valstu Padome tika nodibināta, parakstot EEK ārlietu ministru konferences deklarāciju 1992. gada martā Kopenhāgenā. BJVP locekles ir Dānija, Somija, Vācija, Zviedrija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Krievija, Norvēģija, Islande un Eiropas Komisija. Lai gan šīs Padomes pamatā nav oficiāla līguma vai juridiski saistoša dokumenta, šīs organizācijas uzbūve, tās ierobežotie, tomēr sasniedzamie mērķi starpvaldību sadarbības jomā ir sēkla nākotnes reģionālajai sadarbībai četru kandidējošo valstu pārejas posmā uz pilnu ES dalībvalsts statusu. Krievijas klātbūtne padomdevējas lomā (finansiālu atbalstu kopējai darbībai sniedz pašreizējās ES dalībvalstis), kuru līdzsvaro gan Vācijas, gan Komisijas klātbūtne, kalpo, lai barotu populāro domu par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarīgas eksistences garantiju aizstāvēšanu. Galvenā uzmanība šajā jomā tiek vērsta uz

— atbalstu demokrātijai un starpvaldību sadarbībai;

— atbalstu ilgstošai un harmoniskai ekonomiskai attīstībai;

— atbalstu izmaiņām izglītības sistēmā, pievēršot lielāku uzmanību reģioniem, sadarbību kultūras jomā un personīgajiem kontaktiem (gan attiecībā uz jaunatni, gan biznesu).

Runājot par reālo ietekmi, BJVP ir kāda visnotaļ lietderīga funkcija — ļaut Baltijas oficiālajiem pārstāvjiem uzņemties daudzpusējo attiecību praktisko koordināciju (piemēram, Latvija guva apsveicamu pieredzi, prezidējot BJVP no 1996. gada jūlija līdz 1997. gada jūlijam). Šī sadarbības foruma iespējas ierobežo tā finansēšanas mehānisms. Līdz šim visas četras Baltijas saņēmējvalstis paļāvušās uz "turīgo" valstu atbalstu.81 Rodas nopietnas bažas, vai, šādai praksei turpinoties, BJVP strauji nezaudēs tās pievilcību — tieši šīm donorvalstīm. Neapšaubāmi, BJVP veicina politisko izaugsmi ne tikai ar regulāru tikšanos ministru un augsto ierēdņu līmenī, bet arī veicinot studējošās jaunatnes lietišķos kontaktus. Lai gan formāli Baltijas Asambleja nav saistīta ar BJVP, tā ir šaurāks trīs Baltijas valstu parlamentāriešu forums, kurā iespējams pieņemt kopējas deklarācijas un uzsākt kopēju darbību.

Dažādu valsts birokrātisko struktūru sadarbība vidējā līmenī var būt mazāk veiksmīga. Viens no ieguldījumiem Eiropas Savienībā Baltijas jūras reģiona iniciatīvas līmenī ir formalitāšu atvieglojumi, individuālām personām šķērsojot robežas, kā arī pārvadājot preces pār Lietuvas—Latvijas un Latvijas—Igaunijas robežām. Ir ļoti svarīgi nostiprināt vidējā līmeņa vadītājos un uzņēmējos izpratni par pozitīvo lomu, ko tirgus attīstībā spēlē kooperācija, kopuzņēmumi un kompromiss, salīdzinājumā ar tirgus nišas vienpusēju paplašināšanu. Solidaritātes jēdziena izpratne pašlaik ir sašaurinājusies tādā ziņā, ka šobrīd netiek runāts par Baltijas federāciju, kuru varētu salīdzināt ar Beneluksa valstu sadarbību. Galaiznākumā trīs Baltijas valstis atradīs saprātīgāku kooperācijas un sadarbības paveidu. Pēdējā laika pieredze, kā tiek atrisināti daži no Baltijas valstu savstarpējo robežu demarkācijas strīdiem, politiskā dialoga aktivizēšanās un lielākas kopīgās ārpolitiskās aktivitātes dod iemeslu optimismam.

Baltijas Jūras Valstu Padome, saprotams, nav iecerēta kā alternatīva triju Baltijas valstu uzņemšanai Eiropas Savienībā. Ja ir iespējams saskatīt kādu reģionālu apakšvienību, tad tā varētu būt Ziemeļvalstu padome. Tomēr šīs Padomes sasniegumi tautsaimniecības jomā nav lieli, tās galvenā ekonomiskā izpausme ir bijusi panākt zināmā mērā vienādi augstu sociālā nodrošinājuma līmeni šīs Padomes dalībvalstu starpā. Neapšaubāmi, ļoti ciešās etniskās un kultūras saites starp šīm tautām veicināja to, ka Ziemeļu padome panākusi šo izlīdzinājumu. Triju Baltijas valstu starpā, vēl jo vairāk, ja tām piebiedrojas Polija, ir ļoti maz šādu etnisku un kultūras saišu.

Vienošanās par vienotu Baltijas tirdzniecības telpu (atskaitot pārtikas un citas lauksaimniecības preces) stājās spēkā ar 1994. g. aprīli. Toties Baltijas Muitas ūnija, kas attiecas uz atsevišķu preču, galvenokārt lauksaimniecības produkcijas, brīvu kustību, sākusi darboties tikai 1996. gada beigās. Šodien (1998. g.) stājies spēkā Papildu protokols par ārpusmuitas un ārpustarifu barjeru atcelšanu šo valstu starpā. Centieni padziļināt šo sadarbību ir palikuši deklaratīvā līmenī. Ceļā uz pilntiesīgu ES dalībvalstu statusu ir aizķērusies šo vienošanos iedarbības apsekošana, arī tādā veidā radīto iespēju izmantošana.

Notiek daudzi simboliski pasākumi, lai panāktu kopēju pozīciju valdības augstākajā līmenī, t.i., triju Baltijas valstu un Eiropas kopienu (atsevišķu) Brīvās tirdzniecības un Asociatīvo līgumu, kā arī solidaritātes deklarācijas, kas paredz Polijas un triju Baltijas valstu sadarbību nākotnē, vienlaicīga parakstīšana. Vienkārši šķiet veikt simboliskas akcijas, kā, piemēram, ļoti iespaidīgā 5 valstu (Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas) vadītāju svinīgā solidaritātes deklarācija, kas pieņemta 1997. g. 27. maijā. Faktiski, parakstot šo vienošanos, bija skaidrs, ka Polija iekļūs NATO un ES, Igaunija iekļūs ES (pirmajā paplašinājuma vilnī), kamēr Latvija un Lietuva paliks kandidātos. Visu BJVP valstu vadītājiem satiekoties Rīgā 1998. g. janvārī, solidaritātes un sadarbības deklarācijas skanēja mazāk nekā pārliecinoši, kad tā paša gada martā Krievija uzsāka ekonomisku ofensīvu pret Latviju82.

Nepārprotamus un pastāvīgus draudus visu triju Baltijas valstu ekonomiskajai un konstitucionālajai labklājībai rada skaļu Krievijas grupējumu neapšaubāmie centieni aizkavēt Baltijas atkalintegrēšanos Eiropā. Šīs nopietnās problēmas atrisinājums ir pa lielākai daļai ārpolitikas uzdevums, t.i., tāds, kur izšķirošo lomu var spēlēt Kopiena sadarbībā ar Baltijas valstīm. Nepareizi interpretējot Eiropas Komisijas uzskatus (jo īpaši tas attiecas uz lielo Baltijas reģiona kaimiņu), var pieaugt skepticisms, pat izmisums sakarā ar neiekļaušanu ES.

Pieredze, kas iegūta gan no divpusējiem sakariem triju Baltijas valstu starpā, gan arī līdzīgu attiecību veidošanā ar Krieviju (Lietuvas gadījumā arī ar Baltkrieviju un Poliju), arī tas, ko varētu nosaukt par Eiropas Savienības tēlu Baltijā, atstājusi iespaidu uz šo valstu iedzīvotāju uzskatiem par savu neatkarīgo valstu nākotnes iespējām. Pirmkārt83, tieši Igaunijā, kurai vienmēr bijusi visreālākā iespēja iekļauties ES kā pirmajai no Baltijas, ir vismazāk "pārliecināto" ES piederības piekritēju. Šķietami visvairāk pret ES ideju nostājušies Latvijā, kur vislielāko publikas daļu pārstāv tā dēvētie nenoteiktie, pareizāk sakot, tādi, kas, šķiet, nav vēlējušies izteikties par vai pret šinī jautājumā (acīmredzot atkarībā no tā, kas uzdod šo jautājumu). Kā redzams, pozitīvi par iekļaušanos ES izsakās visās 10 AEVEV: varētu pat teikt, ka otrā paplašināšanās viļņa valstīs šāds iznākums tiek vairāk apsveikts nekā tajās valstīs, kurām tā ir reāla tuvākās nākotnes iespēja.

No šīm aptaujām (vērtējot tās pat stipri piesardzīgi) un novērojumiem attiecībā uz trim Baltijas valstīm varam secināt sekojošo:

— visās populārā līmenī iekļaušanās ES saredzēta kā (sev par labu) vienpusēji izdevīga rīcība, raugoties uz to vienkāršā naudas vai ekonomisko līdzekļu pieejamības izpratnē;

— virzība uz ES izraisīja triju Baltijas valstu starpā tādu kā sāncensību, kurā saskatāma ne visai optimismu viesoša šo valstu identitātes un to ilgtermiņa politisko un ekonomisko interešu diferencētība;

— Krievijas interešu aizstāvji katrā no trim valstīm atrodas krasi atšķirīgās (iznākumu noteicošās vai kavējošās) pozīcijās; šī sadale starp pozitīvo un negatīvo nostāju acīmredzami atspoguļo līdzīgas debates, kas norit Krievijas augstākās aprindās, kuras veido Eiropas attiecību politiku84;

— Igaunijas veiksme nākusi, pateicoties tās valdību (notikušas vairākas pārmaiņas, toties Eiropas politika izturēta konsekventi) un tās oficiālo un neoficiālo pārstāvju pūlēm (ikviens, kas izbrauc uz Eiropas jautājumu konferencēm, pārstāv savas valsts tēlu, pie tam negatīvās iezīmes grūtāk izdzēst pēc notikuma nekā izkliedēt pozitīvo panākumu);

— Latvijas neveiksme ir arī tās ļoti daudzo valdību un it sevišķi tās individuālo pārstāvju rīcības nopelns: ļoti sparīgi un, varētu pat teikt, konsekventi izturēti uzsverot savas kandidatūras politisko pusi, atklājās šīs valsts viszemākais ekonomiskais segums tās vēlmei iekļauties ES;

— Lietuvas gadījumā valdīja zināma kavēšanās, kas izskaidrojama ar ideju paturēt nacionālā komunisma valsts pārvaldi, kam blakus nostājās Lietuvas gadījumā pat saprotamā izolacionisma tieksme (lielā Lietuva, kas izdzīvojusi bez pievienošanās pasaulei u.t.t.), kas šobrīd šķiet pārvarēta; šīs valsts etniskā viengabalainība, tās iedzīvotāju lietišķais pragmatisms vieš optimismu, ka tā spēs ļoti drīz uzsākt aktīvas sarunas par iekļaušanos ES.

7.5. Asociācijas līgumi

ar Baltijas valstīm

Eiropas Kopienas dalībvalstu attiecības ar AEVEV, arī ar Baltijas valstīm, nav nodalāmas no šo valstu sociālistisko ieražu mantojuma. Šeit vispirms ieskatīsimies šādā vēsturē, lai labāk izprastu, kādi ir bijuši cēloņi savā ziņā tik labestīgām ES iestāžu attiecībām ar šodienas 11 kandidātēm uz iekļaušanos Eiropas Savienībā. Tirdzniecības saites starp AEVEV, PSRS un Kopienas dalībvalstīm līdz vēliem 1980’jiem gadiem bija ļoti vājas. Tam bija divi iemesli, no kuriem viens, tirdzniecības pieticīgais apjoms (papildus īpaši trūcīgais rūpniecisko pusfabrikātu un ražojumu piedāvājums no AEVEV puses), tikai daļēji redzams šo tirdzniecības saišu raksturojumā.

Baltijas valstu attiecības ar Eiropas Kopienu praktiski uzsākās ar Eiropas Komisijas viceprezidenta vizīti 1990. gada janvārī. Notikumu secība, vispirms panākot vienošanos par sadarbības veicināšanu85 (1992. g.), tad Brīvās tirdzniecības līgumu parakstīšana (1994. g.86), tad Eiropas līgumu parakstīšana (1995. g.), noveda pie tā, ka ar 1995. gadu Baltijas valstis, pateicoties veiksmīgai diplomātijai, bija "panākušas" AEVEV. Papildus šiem līgumiem, kas iekļaujas ES izstrādātajā pirmspievienošanās stratēģijā, parakstītas arī atsevišķas tematiskas vienošanās, piemēram, par zvejniecību (1992. gada jūlijā), arī par tekstilijām (1993. gadā). Pa ceļam Baltijas valstīm vispirms bija jāatbrīvojas no iesaukas "jaunās neatkarīgās valstis". Jāatceras, ka 6 AEVEV bija ne vien parakstījušas Eiropas līgumus, bet dažs Līgums bija jau stājies spēkā. Papildus, AEVEV—6 jau piedalījās politiskā dialogā, kas ir unikāla šo Līgumu sastāvdaļa. Vienīgi Slovēnija parakstīja Eiropas līgumu pēc trim Baltijas valstīm.

Eiropas Komisijas skatījumā Baltijas valstis reti tiek dēvētas par bijušajām padomju republikām un tikai attiecībā uz vēsturisko de facto padomju okupāciju kā nelikumīgu, tomēr reālu faktu. Šeit pievērsīsim uzmanību Eiropas līguma saturam (tieši attiecībā uz Latviju) un tā sekām.

Ja šodienas ES attiecībās ar AEVEV iespējams saskatīt zināmas sekas no pagātnes attiecībām tautsaimniecības jomā87, tad politiskais mantojums šķiet pārrauts visā pilnībā, kā redzēsim no sekojošā īsā jauno attiecību veidošanās gaitas apskata. 1980’to gadu sākumā izvērstā kampaņa nodibināt sakarus starp Eiropas kopienām un tā dēvētajām valstīm, kuru ārējā tirdzniecība bija vienīgi valsts rokās, panāca vienošanos ar Rumāniju (parakstīta 1981.g. 28.aprīlī, pagarināta 1985. g. 25. februārī) un ar Dienvidslāviju (parakstīta 1980. g. 2. aprīlī uz 5 gadiem, papildu Protokols pagarina šo termiņu88). Interesanti, ka Ķīnas Tautas Republika neizjuta šādu atturību un parakstīja pirmo (orientējošo) vienošanos par sadarbību un par tirdzniecības veicināšanu (angliski framework agreement, franciski accord cadre) jau 1975. gada 3. aprīlī.

Savās attiecībās ar iespējamām dalībvalstīm (jāteic, ka tieši šāda prasība tika izvirzīta daudzajās iedzīvotāju masu demonstrācijās, kas 1989. gadu iezīmēja kā Eiropas lielo politisko pārmaiņu gadu) Eiropas Savienība iztulkojusi Romas līguma jēgu nedaudz stieptā veidā. Atcerēsimies, ka 1980’to gadu beigās spēkā bija Romas līguma redakcija, kurā Asociācijas statuss nozīmēja vienošanos, kas noregulēja tirdzniecības saites, paredzēja ļoti konkrētu sadarbību jomās, kuras ietilpst Kopienas redzeslokā (skatīt šīs grāmatas 6. nodaļu). Savā laikā ar Grieķiju un ar Turciju bija slēgtas vienošanās, kas paredzēja šo valstu iekļaušanos Kopienā pēc ļoti gara pārejas laika, bet ar Maltu un ar Kipru bija panāktas vienošanās, kuru mērķis bija šo valstu iekļaušanās Kopienā.

Šie vienošanos veidi, kuros ietverts atzinums, ka Līguma pušu starpā nav paredzamas ciešākas valstiskas attiecības, neatbilda Austrumeiropas valstu prasībām vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, AEVEV ekonomiskais potenciāls bija principā ļoti augsts: valstis, kurās dzīvoja aptuveni 90 milj. cilvēku, varētu palielināt Kopienas apjomu par vienu trešdaļu. Otrkārt, lai šo potenciālu sasniegtu, bija nepieciešams nostabilizēt demokrātisko iekārtu šinīs valstīs. Treškārt, lai nostabilizētu AEVEV iedzīvotājus savā pārliecībā par labvēlīgu iznākumu tautsaimniecības jomā un lai kavētu liela apjoma "bēgļu" problēmas rašanos, bija nepieciešams izvirzīt konkrētas prasības, kas tad pārtulkojamas kā laika grafiks. Vienotā tirgus izveidošanās lika arī AEVEV tuvoties Eiropas Kopienai. 1970’jos gados AEVEV noslēdza daudzus tirdzniecības līgumus ar Eiropas Kopienas dalībvalstīm atsevišķi. Eiropas Kopienas ietekme tajos bija minimāla: šo līgumu iecere bija apiet kvalitātes (un citu) normu ievērošanu, kas būtu saistoša, ja šādus līgumus slēgtu ar Eiropas Kopienu.

Stāvoklim strauji attīstoties, Eiropas kopienas vispirms noslēdza sadarbības līgumus ar Polijas TR, Ungārijas TR, Bulgārijas TR, Čehoslovākijas TR un ar PSRS89. Protams, ka sociālistiskajām valstīm nepastāvēja nekāda iespēja izveidot kopīgu (intīma rakstura) integrētu organizāciju ar Rietumu valstīm. Politiskā stāvokļa tālākā attīstība, sociālistiskās tautsaimniecības pilnīgais sabrukums prasīja jauna līguma tipa radīšanu.

Šeit paskaidrosim termina līgums lietošanu. Formāli šinī apakšnodaļā runāts par vienošanos (angliski Agreement, franciski Accord ), nevis par līgumu (angliski Treaty, franciski Traite ) slēgšanu starp EK un Baltijas valstīm (tas pats terminoloģijas ziņā attiecas uz AEVEV). Tomēr apzīmējums līgums iegājies Latvijas publicistikā, arī dažos juridiski nozīmīgos dokumentos. Piemēram, pareizais šīs apakšnodaļas nosaukums būtu "Eiropas vienošanās par asociācijas izveidošanu starp Eiropas kopienām un Latvijas Republiku"90. Toties juridiski vienādi nozīmīgos šīs vienošanās dokumentos lietots termins Līgums latviski, bet Agreement angļu valodas tekstā un Accord franču valodas tekstā. Tādai termina izvēlei neapšaubāmi bija zināma politiska nozīme. Termina Līgums lietošana pasvītro šīs vienošanās būtisko nozīmi Latvijas (arī pārējo Baltijas valstu) labās gribas uzrādīšanai savās attiecībās ar Eiropas Savienību. Vērts atcerēties, ka Eiropas Savienība nav juridiska persona, tātad Līgums slēgts ar Eiropas kopienām, kas darbojas ES dalībvalstu uzdevumā.

Savas attiecības ar AEVEV, vēl jo vairāk ar Baltijas valstīm, Eiropas Komisija veidojusi pēc principa, ka pakāpeniski jāattīsta ciešākas saites starp ES dalībvalstīm un šīm pārējām Eiropas valstīm. Atzīmēsim, ka ar Kipru, Maltu un Turciju parakstīti tā dēvētie "vecā stila" jeb parastie Asociācijas līgumi. Tajos nav iekļautas daudzveidīgās politiskā un tautsaimnieciskā dialoga iespējas, kādas raksturīgas Eiropas asociācijas līgumiem. Ir izstrādāti trīs veidu līgumi:

— Tirdzniecības un sadarbības līgumi91,

— Eiropas līgumi par asociācijas izveidošanu92,

— Iekļaušanās partnerības līgumi93.

Saprotams, ka šo daudzpakāpju sadarbību domāts noslēgt ar Iekļaušanās līguma parakstīšanu un tā apstiprināšanu. Šinī gaitā pēc iespējas jāievēro līdzīgi nosacījumi, kādi sastopami agrākās Kopienas un Savienības paplašināšanās sarunās (skatīt 6.3. nodaļu).

Ieskatoties vēsturiskajā Kopienas attiecību līgumu veidu plejādē, iespējams sazīmēt vēl viena veida līgumu, kas slēgts ar valstīm, kuras ir iespējamas kandidātes vai kuras atrodas Eiropā. Runa ir par tā dēvētās Muitas apvienības izveidošanu. Konkrēti tādi līgumi šodien ir spēkā ar mazajām valstīm, piemēram, ar Andoru, San Marino un Monako. Ar šīm valstīm ciešāka sadarbība (proti, to iekļaušanās kā dalībvalstīm) izslēgta šo valstiņu ļoti mazā apjoma dēļ. Arī ar Turciju izveidota muitas apvienība, kas vismaz no Turcijas puses tiek uztverta kā pakāpe ceļā uz tās iekļaušanos Eiropas Savienībā kā dalībvalstij.

Attiecības starp Eiropas kopienām un Vācijas Demokrātisko Republiku attīstījās savdabīgā veidā. Vācijas Federatīvā Republika konsekventi pastāvēja uz to, ka Romas līguma 1957. gada redakcijā VFR un VDR (arī ar Berlīni94) tirdzniecības attiecības atzītas, pēc VFR likumiem, par Vācijas iekšējo tirdzniecību. No vienas puses, šis nepārtrauktais "caurums" mūrī, ko VDR bija uzcēlusi ap sevi, bija VDR saimnieciski ļoti izdevīgs. Atzīstot šo Romas līguma protokolu (ratificējot Romas līgumu, zināmā mērā visas dalībvalstis pievienojās VFR nostājai attiecībā uz VDR; Eiropas Kopienas statistikas datos iekšējā abu Vāciju savstarpējā tirgošanās netika pieskaitīta Kopienas valstu ārējai tirdzniecībai), pārējās Kopienas dalībvalstis atstāja VFR noteikšanā to, kāda veida vienošanās slēgt starp Eiropas Kopienu un VDR. Bet VDR politiskā vadība bija izteikti naidīga noskaņota pret integrētās Eiropas atzīšanu (šī tuvredzīgā politizācija panāca pati sev galu). VDR valdības pieprasījums (kas bija pēdējais, ja neskaita Albāniju) sākt sarunas par Tirdzniecības un sadarbības vienošanās noslēgšanu tika apmierināts. Pēc divām pārrunu sesijām, uz VDR valdības lūguma pamata, Eiropas Kopienas Padome (Ārlietu Ministru Padomes līmenī) 1990. g. 28. jūnijā pieņēma lēmumu izveidot muitas apvienību ar VDR. Turpinājuma tirdzniecības līguma izveidošanas sarunām nebija, jo 1990. g. 3. oktobrī VDR iekļāvās VFR kā piecas jaunās zemes95 un tādējādi beidza pastāvēt kā starptautisko attiecību subjekts.

Politiskie notikumi AEVEV pieteica Eiropas Komisijai praktiski jaunu uzdevumu loku. Komisijas daļa, kas nodarbojas ar ārlietām (tirdzniecības un ekonomiskajā, kā arī attīstības palīdzības sniegšanas un sadarbības veicināšanas jomās), laika posmā kopš 1988. gada ir būtiski pieaugusi uzdevumu ziņā. No vienas direkcijas izveidotas trīs: DG–I — sakari ar attīstītām valstīm, DG–I(a) — sakari ar AEVEV, kā arī ar NVS un ar citām valstīm Eiropā, DG–I(b) — sakari ar valstīm, kas atrodas attīstības stadijā. Saprotamā kārtā Eiropas Savienības ārējo sakaru politiskā nozīme pieaugusi vispārējā Eiropas integrācijas procesā. Šādai atzīšanai ir divi cēloņi. AEVEV iedzīvotāju un to vadības populārā iztēle Eiropas Komisijai piedēvēja daudz lielāku reālu varēšanu un rocību, nekā tai piešķirta. Otrkārt, daudzo jauno valstu meklējumos pēc tirdznieciska kontakta, arī pēc konkrētas tehniskas palīdzības sava iekšējā valsts aparāta pārbūvē, ES dalībvalstis saskatīja lieliski formulētu uzdevumu Eiropas integrāciju pārskatošām iestādēm. Sekmīgs šāda sarežģīta uzdevuma atrisinājums attaisnotu daudzas populāras cerības dalībvalstīs par to, ko Eiropas integrācija spēj paveikt, sastopoties ar negaidītu uzdevumu.

80 Savos Pievienošanās līgumos ES Somija, Zviedrija, arī Norvēģija pastāvēja uz to, lai toreiz spēkā esošie brīvās tirdzniecības līgumi (divpusējie) ar Baltijas valstīm turpinātu darboties līdz brīdim, kad līdzīgas vienošanās (daudzpusējas) tiktu noslēgtas starp Kopienu un visām trim Baltijas valstīm.

81 ES finansējums BJVP saistīts ar PHARE un TACIS programmām (par kurām 7.5. nodaļā), vides aizsardzības līdzekļi tiek piešķirti caur tā dēvēto Eiropas Komisijas vadīto LIFE programmu: neviens no šeit nosauktajiem finansējumiem nav tieši saistīts ar BJVP darbību.

82 Pēc politiskās provokācijas, ko marta sākumā sarīkoja Krievijas tautieši, kuri dzīvo Latvijā (par kuru ekonomisko likteni Krievija neinteresējas un kuriem trūkst drosmes izprasīt sev piemērotas pensijas tieši no Krievijas valdības), Krievija izmantoja pasaules naftas piegāžu samazināšanos (pēc naftas piegādātāju karteļa lēmuma), lai tēlotu, ka tās naftas tranzīta samazināšana saistīta ar tās iebildumiem pret Latvijas korekto iekšējo politiku pilsonības jautājumā; izraisītā krīze lieku reizi uzrādīja atsevišķu Latvijas politisko aprindu elementu uzticību Krievijas aicinājumiem un arī latviešu kā tranzīta biznesu aizsedzošas izkārtnes atkarību no Krievijas kaprīzās labvēlības.

83 Eiropas Komisijas izdevums (latviešu un visās AEVEV valsts valodās; angliskā versija pieejama Internetā: http://europa.eu.int/en/comm/dg10/eur dial/index.html) savā 1998. gada pavasara numurā apkopojis populāru kopsavilkumu no Eiropas Komisijas DG–X izdotā Central and Eastern European Barometer pārskatiem, kas mēdz parādīties katra gada 1. kvartāla beigās.

84 Šodien apmēram 40% Krievijas eksporta kopapjoma iet uz ES dalībvalstīm, aizvien pārsvarā tādas lietas (enerģija, izejvielas), kas nav pakļautas šodienas ES kopējo iestāžu kompetencei; savukārt fakts, ka 80% visas TACIS un citas ES palīdzības naudas paliek Maskavas reģionā (no kurienes, šķiet, varētu nākt nākamā Krievijas augstākā politiskā vadība), pieļauj šo ES attiecību ar Krieviju izmantošanu, lai stabilizētu demokrātisko procesu Krievijā (proti, ierobežotu tās avantūras vismaz Baltijā); Eiropas pieredze attiecībās ar Krievijas interesēm radikāli atšķiras no tā, kā to attēlo Latvijā: proti, Eiropā skaidrs tas, ka darījumos ar Krievijas pārstāvjiem tiem jāļauj pašiem nonākt pie loģiskiem priekšlikumiem, tai pašā laikā noraidot bez izņēmuma, toties pieklājīgiem vārdiem, nekrietnos variantus.

85 Šī Līguma galvenā pozitīvā praktiskā nozīme bija sadarbības iestāžu radīšana; nav iespējams šodien aptvert, cik tajā brīdī visās trijās Baltijas valstīs pietrūka diplomātu, valstsvīru ar lietišķu pieredzi starptautisko līgumu slēgšanā (no bijušajiem Padomju laika diplomātiem vienīgi Lietuvā pamanāma kaut cik normāla šo kādreiz privileģēto padomju nomenklatūras darbinieku attieksme pret neatkarīgo dzimteni); šī Līguma spēkā stāšanās Igaunijas gadījumā notika ar 1 mēneša nobīdi, dēļ Eiropas Parlamenta protestiem pret tā laika Igaunijas pilsonības likuma atsevišķām nostādnēm.

86 Visi trīs līgumi stājās spēkā vienlaicīgi ar 1995. gada 1. janvāri; Agenda—2000 dokumentos šie līgumi atzīti par tajā brīdī visnopietnāko līgumattiecības veidojošo vienošanos, tāpēc ka Eiropas līgumi ar trim Baltijas valstīm samērā lēni tika ratificēti visās 15 ES dalībvalstīs.

87 Eiropas Komisijas valdes loceklis Īvs Tibo de Silgī (Yves Thibault de Silguy), kas atbild par finanšu jautājumiem, resp., pārskata DG–II darbību, arī jaunās vienotās valūtas euro ieviešanu, savā grāmatā (Syndrome du Diplodocus, Albin–Michel, Paris, 1996) izteic zināmu izbrīnu par to, ka ne visai ekonomiski kompetentie, sociālisma laikmetā pieredzi ieguvušie ārējās tirdzniecības pārstāvji no AEVEV, kas satikti vēl tad, kad de Silgī veda sarunas par tirdzniecības līgumu kā Francijas metālrūpniecības nacionālais pārstāvis, arī sākotnējā pēcsociālisma laikmetā tikpat nekompetenti pārstāvējuši savas valstis, bez izmaiņām nicinošajā attieksmē pret savos uzņēmumos strādājošiem.

88 Reizi gadā (jūnijā) Eiropas Komisijas DG–I(a) daļa publicē apkopojošu sarakstu par spēkā esošiem līgumiem, resp., Analyse synthētique des accords qui lient les Communautēs ą des pays tiers.

89 Šos līgumus starp Kopienu un PSRS Krievija nepārmantoja; bija jāslēdz jauns — šoreiz Partnerības un sadarbības līgums (1994. g. 24. jūnijā, stājies spēkā 1997. g. 1. decembrī), kura ietvaros paredzēts izveidot Sadarbības padomi u. tml; līdzīga veida līgums slēgts arī ar Ukrainu (1994. g. 14. jūnijā, nav vēl stājies spēkā) un ar Baltkrieviju (1995. g. 6. martā, arī nav stājies spēkā).

90 Formāli — Eiropas Līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām un to Dalībvalstīm, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses; pilnais teksts publicēts Latvijas Vēstnesī un vairākkārt komentēts izdevumā Latvija un Eiropas Savienība, kas iznāk Rīgā kopš 1997. gada rudens.

91 Trade and Co–operation Agreement (angliski); Latvijas noslēgtais šāda veida līgums formāli saucas Līgums starp Eiropas Kopienu, Eiropas Atomenerģētikas (par šo kļūdaino terminu skatīt 3. nodaļu, 2. atsauci) Kopienu un Eiropas Ogļu un Tērauda Kopienu un Latvijas Republiku par Brīvo Tirdzniecību un ar Tirdzniecību Saistītiem Jautājumiem, parakstīts 1994. gada jūlijā, stājies spēkā 1995. gada 1. janvārī.

92 European Agreement .

93 Accession Partnership Agreement .

94 Kad 1986. gadā PSRS pieteica savu vēlēšanos atzīt Eiropas kopienas, tā piekrita (publiskā, tiešā deklarācijā) nostādnei ,ka Berlīne ir patstāvīga VFR sastāvdaļa (vāciski selbststćndige Einheit BRD ), kā arī atzina šī protokola esamību Romas līgumā.

95 Neue Lćnder, kā vācu valodā sauc 5 jaunās VFR federālās zemes, šodien figurē ES iekšējās vienošanās, piemēram, par to, kādas valsts subvencijas nosakāmas, lai celtu to tautsaimniecības apriti, vai kādas atkāpes pieļaujamas dažādu Eiropas Kopienas juridisko normu (acquis) ievērošanā: katrā jomā noteikti pārejas periodi.

Turpmāk — vēl

No Rīgas izdevniecībā "Junda" (redaktors Ivars Tirans) topošās Dr. Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas "Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte"