Latvija pēc pēdējās lielās tautu staigāšanas

Turpinājums

no 1.lpp.

Dr.oec. Bruno Mežgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

(uz 1000 iedzīvotājiem)

Latvijā kopumā visus 90.gadus migrācijas saldo ir ar mīnusa zīmi, negatīvs. Tāds tas ir arī 1996.gadā. Vislielākais mehāniskais samazinājums ir lielākajās pilsētās, sevišķi Liepājā — 7,1 cilvēks uz 1000 iedzīvotājiem un Rīgā — 6,5 cilvēki.

Rajonos iedzīvotāju skaita samazināšanās kopumā ir daudz mazāka (turpat divkārtīga) nekā lielākajās pilsētās. Taču ir rajoni, kuros negatīvs migrācijas saldo ir pat lielāks (uz 1000 iedzīvotājiem) nekā minētajās pilsētās. Tādas intensīvās migrantu aizplūšanas teritorijas Latvijā 1996.gadā bija Jelgavas (15,9), Preiļu (9,2) un Bauskas (8,4) rajons. Tās visas ir teritorijas ar samērā lielu nelatviešu skaitu.

Pašreizējai mehāniskajai kustībai lielākoties ir vienvirziena plūsma — izbraukušo skaita pārsvars pār iebraukušajiem. Novadu vidū vienīgais izņēmums šajā ziņā ir Vidzeme, kur iebraukušo skaits 1997.gadā bija lielāks par izbraukušo skaitu.

4. Teritoriju kopējais

demogrāfiskais vērtējums

Dažādie demogrāfiskie procesi atšķirīgi ietekmē Latvijas teritoriālās vienības. Tāpēc lietderīgi izvērtēt (ranžēt) katru teritoriālo vienību katram demogrāfiskajam procesam atsevišķi un visās vienībās kopā. Šāds dalījums ļauj novērtēt teritoriālās vienības ar intensīvāku un mazāk intensīvu demogrāfisko procesu norisi tajās, uzkrāt šo novērtējumu summu un piešķirt kopējo novērtējumu, kopējo rangu.

Katrai teritoriālajai vienībai rangs dots ar tādu aprēķinu, lai teritorija, kurai labvēlīgāks demogrāfiskais rādītājs, tiktu izvērtēta ar skaitliski mazāku rangu. Turpretī teritorija ar nelabvēlīgāku rādītāju — ar lielāku skaitli (rangu). Tā kā tiek izvērtētas visas aplūkotās teritoriālās vienības kopā, tad rangi tiek piešķirti no 1 līdz 33 (7 pilsētas un 26 rajoni).

Pa atsevišķām demogrāfisko procesu sastāvdaļām dažādi veidojas teritoriālo vienību rangi. Piemēram, dabiskajam pieaugumam vispozitīvākais, 1.rangs, ir Tukuma rajonam, visnegatīvākais, 33.rangs, Ludzas rajonam. Attiecīgi ranžēti arī citi demogrāfiskie procesi (stāvokļi). Šo četru procesu (stāvokļu) summa tad arī parāda kopējo rangu summu. Vismazākā tā ir Tukuma rajonam — 32. Tas tad arī nosaka, ka šim rajonam kopējais rangs ir 1. Savukārt Ludzas rajonam kopējā rangu summa ir 102. Tas dod Ludzas rajonam pēdējo, 33.rangu. Pārējās teritoriālās vienības ieņem vietu starp šīm galējām vienībām.

Izmantojot iegūtos rezultātus atsevišķās teritoriālajās vienībās, grupējot tās pa Latvijas novadiem un Rīgu, iegūsim kopējo rangu katram novadam (skat.7.tabulu). Kopējais novadu rangs veidojas no dažādiem demogrāfiskajiem procesiem atsevišķās teritoriālajās vienībās, kas arī vienā novadā ir visai atšķirīgas.

Summējot visus rangus katra novada teritorijās un dalot to ar katra novada vienību skaitu, dabūjam katra novada novērtējumu, kas tiek izmantots par pamatu novada rangam.

Latvijas novadu 7.tabula

demogrāfisko rādītāju rangi

Šādā ceļā aprēķinot katra novada rangu, iznāk, ka vispozitīvākā demogrāfiskā situācija ir Kurzemē. Tūlīt aiz tās seko Rīga, kaut arī pēc šķirto pāru skaita un dabiskā pieauguma (samazinājuma) ziņā tajā ir viena no negatīvākajām situācijām valstī. Tas var likties pat zināms pārsteigums, negaidīti labs Rīgas novērtējums.

Savukārt nepārsteidz Latgales pēdējā, 5.vieta citu novadu vidū. Nav nevienas Latgalē ietilpstošās teritoriālās vienības, kas kaut kādos demogrāfiskajos procesos varētu tikt pozitīvi novērtēta. Cik pozitīvi Latgali varēja vērtēt pirms kara, kad tā bija bagāta ar lielajām ģimenēm un jauno iedzīvotāju sastāvu, tikpat negatīvi tā jāraksturo 90.gados.

Visu demogrāfisko procesu novērtējums atsevišķās teritoriālajās vienībās un novados ar rangu palīdzību labāk ļauj izprast tos demogrāfiskos procesus, kas tagad risinās Latvijā. Šim (rangu) vērtējumam nav absolūtas nozīmes. Taču tas ļauj spriest par tām teritorijām, kuras arī šajos sarežģītajos apstākļos demogrāfisko procesu ziņā tomēr noturējušās zināmā (pieņemamā) līmenī, un tām, kuras noslīdējušas pārāk zemu. Izmainīt radušos stāvokli, ja tas nepieciešams, nav viegls uzdevums. Taču jācenšas to panākt.

Līdz šim demogrāfiskie procesi Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas tika pētīti dažādos aspektos: vērtējot dinamiku un salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Šajā darbā demogrāfiskie procesi pirmo reizi analizēti teritoriālā griezumā, tas ir dažādās Latvijas teritoriālajās vienībās: lielākajās pilsētās un rajonos.

Tā kā citi pētījumi rāda, ka pašreiz Latvijā demogrāfisko procesu norises lielā mērā saistītas ar šeit dzīvojošo cilvēku etnosu, tika raksturota etniskā situācija atsevišķās teritoriālajās vienībās un novados.

Dati liecina, ka rajonos latviešu īpatsvars ir 3/4 no visu iedzīvotāju, bet lielākajās pilsētās viņu īpatsvars nesasniedz pat 2/5. Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē latviešu īpatsvars ir aptuveni 70%, bet Rīgā un Latgalē — 40 procenti.

Tāpat kā valstī kopumā, arī teritoriālajās vienībās (pilsētās, rajonos) un novados visumā labvēlīgāka demogrāfiskā situācija ir teritorijās ar augstāku pamatetnosa īpatsvaru. To nosaka tas, ka latvieši savā zemē visumā jūtas stabilāki, nekā te pēckara laikā iebraukušie citu etnosu cilvēki. To rāda arī tas, ka 1990.—1998.gadā Latvijas iedzīvotāju kopskaits samazinājās pat 215 tūkst. cilvēku. Latviešu skaits šajos gados samazinājās par 16 tūkst.cilvēku, nelatviešu skaits — par 199 tūkst.cilvēku. Nelatviešu skaita samazināšanās 1990.—1998.gadā bija 12 reizes lielāka nekā latviešiem.

Lielais migrantu pieplūdums 40.—80.gados Latvijā izjauca līdz tam pastāvošo demogrāfiskās attīstības gaitu un 90.gados šie sabraukušie cilvēki atkal rada pārmaiņas demogrāfisko procesu norisē. Atšķirība tikai tā, ka "toreiz" par straujo iedzīvotāju skaita pieaugumu neviens neuztraucās (uztraukties nedrīkstēja), bet tagad demogrāfisko "atplūdu" apstākļos par tagadējo demogrāfisko krīzi (sabrukumu) uztraucas visi. Tad, kad Rīga strauji auga un tās iedzīvotāju skaits tuvojās miljonam (916 tūkst.jau bija), visi bija "stāvā sajūsmā". Tagad, kad Rīgā drīz dzīvos mazāk nekā 800 tūkst.cilvēku, "pārdzīvo visi".

Iedzīvotāju kopskaita izmaiņas Latvijā ir tikai viens, pat ne pats svarīgākais aspekts. Svarīgākas par to ir pārmaiņas dažādos demogrāfiskajos procesos valstī kopumā un tās teritoriālajās vienībās.

Valsts kopējie un teritoriālie demogrāfiskie procesi deviņdesmitajos gados uzskatāmi parāda, ka negatīvi demogrāfiskie procesi norisinās straujāk tajās teritorijās, kur nelatviešu īpatsvars ir lielāks (Rīgā un Latgalē).

Demogrāfiskā analīze ļauj konstatēt, ka pašreizējie nelabvēlīgie demogrāfiskie procesi: zemā dzimstība, augstā mirstība, mazā stāšanās laulībā, augstā šķiršanās intensitāte u.c. nav saistāmi ar atjaunotās neatkarības faktu Latvijā, bet gan ar tiem nelabvēlīgajiem demogrāfiskajiem procesiem, kas Latvijā risinājās 40.—80.gados svešas varas ietekmē.