Domas

turpinājums. Sākums "LV" nr.216., 23.07.1998., nr.217/218., 24.07.1998., nr.219/220., 28.07.1998., nr.221., 29.07.1998., nr.223/224., 31.07.1998., nr.225., 04.08.1998., nr.226., 05.08.1998.

Dr. Eduards Bruno Deksnis

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

7. Baltijas valstis kā Eiropas reģions

Parastie tirdzniecības līgumi balstās uz RL 113. pantā noteikto kārtību. Šādi, tā dēvētie pirmās paaudzes līgumi (parasti ar 5 gadu noilgumu) nokārto konkrētas tirdzniecības attiecības. Sadarbība citās jomās, piemēram, pētniecības, sevišķi lietišķās pētniecības laukos, arī tiek nokārtota, slēdzot attiecīgu šādu līgumu. Šos pirmās paaudzes līgumus šodien slēdz reti, jo, mainoties politiskām un citām konjunktūrām, kļuvuši nepieciešami diferencēti līgumi, proti, tādi, kas piemērojami vietējiem apstākļiem. Tātad šodien tā dēvētajos otrās un trešās paaudzes līgumos paredzēta pastiprināta tehniskā un politiskā sadarbība un arī politiski nosacījumi. Šie līgumi paredz izveidot to iedarbības pārraudzības komisiju. Tie arī ietver tā dēvēto evolūcijas pantu, proti, pārraudzības komisijai ir tiesības paplašināt līguma darbības lauku. Juridiskais pamats ir RL 113. un 235. pants. Otrās un trešās paaudzes līgumos atrodami tā dēvētie cilvēktiesību ievērošanas protokoli, arī protokoli par pastiprinātu sadarbību cīņā pret kriminālām parādībām, arī cīņā pret narkotiku kontrabandu (līgumi, kas slēgti, piemēram, ar Latīņamerikas valstīm96).

Tirdzniecības līgumos, vēl jo vairāk Sadarbības līgumos, tika ieslēgts vēl tā dēvētais Bulgārijas protokols vai Baltijas protokols97. Baltijas protokols šodien ir spēkā vairs tikai attiecībā uz līgumu ar Albāniju. Bulgārijas protokols paredz šādas strīda risināšanas pakāpes:

i) konstatējot cilvēktiesību pārkāpumus, kam ir sevišķs raksturs (angliski a case of special urgency), vienai vai otrai Līguma pusei iespējams veikt atbilstošus pasākumus;

ii) citādi, jāpaziņo Asociācijas padomei fakti nolūkā atrast vienošanos starp strīda pusēm;

iii) strīda risinājumam jābūt tādam, kas iespējami mērenā veidā ietekmē Līguma darbību; par pasākumiem paziņo Asociācijas padomei, kuras ietvaros notiek tālākās pārrunas.

Šis protokols, kaut gan tas tika izveidots Asociācijas līguma pārrunās starp Bulgāriju un Eiropas kopienām, attiecās arī uz tirdzniecības līgumiem, kas slēgti ar Igauniju, Latviju un Lietuvu.98 Čehijas, Slovākijas, Rumānijas, Bulgārijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Slovēnijas Asociācijas līgumos arī atrodams šāds protokols.

Jau pirms LES noslēgšanas AEVEV izvirzīja prasību pēc pastiprināta veida sadarbības līgumiem ar Eiropas kopienām. Tie ir t.s. Eiropas līgumi, kas izveido asociāciju starp kandidāti uz pievienošanos un Eiropas kopienām (to juridiskais pamats ir Romas līguma 238. pants). Šie līgumi ir unikāli ne tāpēc, ka tie vestu uz iekļaušanos, — tieši otrādi, iekļaušanās pieteikta kā abu Līguma pušu mērķis, taču tādā formulējumā, kas liedz atkārtoties situācijai, kurā netiek ievērots princips, ka abām pusēm, resp., dalībvalstīm un kandidātei, jānovērtē iekļaušanās iespēja tajā brīdī, kad šī prasība izvirzīta. Eiropas līgumu vienreizējais raksturs Eiropas integrācijas gaitā ir šo vienošanos plašais redzesloks. To jauninājums Eiropas Savienības ārējā diplomātijā ir dialoga paredzēšana starp ārpus—Kopienas pusi un Kopienas (arī dalībvalstu) politiskajām iestādēm.

Saprotams, ka AEVEV saredz savas attiecības ar ES valstīm pirmkārt kā iespēju piekļūt pie šo valstu investoriem. Nopietnā līmenī, kaut gan tas reti izpaužas populistiskos rakstos, ir skaidrs, ka tās milzīgās naudas summas, kas nepieciešamas, lai paceltu 100 miljonu eiropiešu "dzīves līmeni", ja runājam kaut vai par infrastrukturāliem uzlabojumiem vien, ir vismaz 5 reizes tā 500 miljardu DM investīciju apjoma, kas jau ieguldīts bijušajā VDR (pie tam šī reģiona algām vai dzīves kvalitātei nebūt nesasniedzot VFR attīstītāko apgabalu līmeni). Šāda veida investīcijas nekad neienāks vidē, kas vienkārši tās nespētu likt lietā. Skaidrs, ka tāda atziņa no AEVEV puses nāk ļoti nelabprāt. Šeit vēlamies vienīgi norādīt to, ka Baltijas republiku iedzīvotājiem vēl garāks ceļš noejams, jo viņu "atbildīgām" personām (fiziskām un juridiskām), kam jāorientējas pasaules naudas apritēs, jāuzsāk šāda izaugsme no vēl zemāka attīstības līmeņa, nekā tas sastopams AEVEV.

Divi nedaudz ārpus Eiropas Savienības ekskluzīvās kompetences stāvoši finanšu instrumenti, resp., daudzu valstu finansētā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB99) un G—24 valstu grupas finansētā PHARE100 programma, papildina Eiropas līgumu lietišķo iedarbību. Katrai šai pasākumu (projektu) finansēšanas metodei ir savi konkrētie uzdevumi. Tiešā veidā tiek izmantotas ES atsevišķo programmu iespējas, lai palīdzētu AEVEV tā dēvētajos pārrobežu pasākumos (INTEREG). Arī citi, mazāk pazīstami palīdzības veidi tiek izmantoti.

PHARE programma noteikti ieguvusi vislielāko redzamību visās AEVEV kā ES dalībvalstu finansiālās (mērķtiecīgās) palīdzības programma. Līdzdalība šinī programmā kā saņēmējām Baltijas valstīm pavērās pēc pirmo vienošanos noslēgšanas ar Eiropas kopienām. PHARE projekti tiek pieņemti noteiktā kārtībā, atbilstoši pieprasītās summas lielumam. Par šiem projektiem kopumā spriež šīs programmas nacionālie pārraugi, jo izdalītajiem līdzekļiem aptuveni jāatbilst saņēmējas valsts iedzīvotāju skaitam, ņemot vērā arī sevišķus apstākļus un prasības. Vairāku gadu skatījumā (programmai tipisks ir viena gada atskaites cikls) strauji pieauga iedalīto PHARE līdzekļu kopējā summa.

Kā redzams, atvēlēto līdzekļu daudzums pēc straujas kopējās summas augšanas pirmajos trīs gados (atbilstoši saņēmēju valstu skaita pieaugumam) nostabilizējies. Salīdzinājumam, mazāk nekā puse šo līdzekļu iedalīti šajā laika posmā kā palīdzība NVS.101 Divas valstis, bijusī Dienvidslāvija un Polija līdz šim kopā saņēmušas apmēram 1/3 daļu visu PHARE līdzekļu. Otra raksturīpašība PHARE programmas izaugsmē ir pastiprināts uzsvars uz vairāku (saņēmēju) valstu (angliski multi–country) kopsadarbību, lai izmantotu šos līdzekļus. 1997. gadā piešķirtie (iedalītie) līdzekļi sadalās šādā veidā (miljonos ekiju): Bulgārijai — 66, Igaunijai — 4,3, bijušai Dienvidslāvijas republikai Maķedonijai — 33, Ungārijai — 87,9, Latvijai — 42,6, Lietuvai — 50,3, Polijai — 147,9, Čehijai — 60, Rumānijai — 100, Slovākijai — 43, Slovēnijai — 25. Vēl 340,7 miljoni ekiju piešķirti daudzu valstu programmām, kopā 1 142 miljoni ekiju.102

Ieskatoties naudas sadalē PHARE un TACIS programmām, iespējams atvasināt dažus šo programmu mērķus. Pirmkārt, lielāka nozīme piešķirta PHARE programmai (TACIS programmas kopā attiecas uz divi reizes lielāku iedzīvotāju skaitu nekā PHARE). Otrkārt, programmas nauda abos gadījumos "tiek" apmēram proporcionāli šo valstu īpatsvaram attiecīgajā valstu grupējumā. Treškārt, ir mēģinājums (kas krasāk izpaužas PHARE nekā TACIS gadījumā) veicināt vairāku saņēmēju valstu sadarbību.

Novērojumi par reālām parādībām, kas pamanītas jau pirmajos PHARE programmas darbības gados, norādīja uz vajadzību stingrāk kontrolēt veidu, kā šie līdzekļi tiek izmantoti. Jebkāda ilgtermiņa atkāpe no Kopienas parasto izdevumu apsekošanas kārtības nav iespējama: pat atzīstot to, ka Kopienas budžetā atrodami negodīgi līdzekļu izmantošanas veidi, PHARE programmas nepilnības izraisīja ļoti asu iekšējo kritiku.103 Dažās AEVEV publiskie saukļi par mantas taisnīgo sadali bija vāji slēpti bijušo sociālismam uzticīgo kadru centieni graut ārzemju investoru un bagāto valstu uzticēšanos "savām" jaunajām neatkarīgajām valstīm. T.s. privatizācijā, kas izpaudās kā citu (savu līdzpilsoņu) radīto vērtību pārdalīšana par labu šīs "valsts mantas mantiniekiem", resp., no vietējiem (bet Baltijas valstu gadījumā — no krietna attāluma) ieceltiem "speciālistiem—vadītājiem", pietrūka jebkādas valstiskas vai sabiedriskas šīs privatizētās mantas lietišķā izmantojuma apsekošanas (pēc privatizācijas). Ar sabiedrisko interešu aizstāvību kā piesegumu daudzie AEVEV iedzīvotāju slāņi vienkārši lauzās katrs pēc savas tiesas, turklāt "profesionāliem" sabiedrības interešu aizstāvjiem nāca līdzi sociālisma mantojums, kad valsts uzņēmumu īpašnieks un nodarbināto "interešu" aizstāvis piederēja pie vienas un tās pašas grupas. Neapšaubāmi, veiklākie šādu pasākumu ieguvēji tik tiešām sagrāba PHARE naudu: ilgākā laika skatījumā, tieši tās valstis, kurās sabiedriskā doma un valsts politiskā sistēma ir tik letarģiska, ka pieļauj šādas primitīvas un nepiesegtas akcijas, ir tās, kurām šodien nākas vēl pierādīt savu spēju nodrošināt funkcionējošu tirgus ekonomiku.

Asociācijas līgumu izstrādāšana ar Baltijas valstīm sekoja jau iepriekš izstrādātai kārtībai attiecībā uz 6 AEVEV.104 Izšķirošo lēmumu attiecībā uz vienošanās panākšanu ar Baltijas valstīm (arī ar Slovēniju) pieņēma Eiropas Savienības Padome, satiekoties Esenē 1994. gada decembrī. Eiropas Komisija bija izstrādājusi vadlīnijas šo pārrunu uzsākšanai jau 1994. gada oktobrī. Kā redzams no notikumu secības, kas uzrādīta 7.23. tabulā, pēc 6 mēnešu pārrunām līgumi tika parafēti. Savukārt ES Padome, satiekoties Kannās (Cannes) 1995. gada jūnijā, uzaicināja Baltijas valstis piedalīties tā dēvētajā strukturētajā dialogā. Tā ietvaros notiek regulāras ES dalībvalstu ministru un AEVEV ministru satikšanās kārtējās ES Ministru Padomes tematiskās sēdes reizē.105

Lai gan Eiropas līgumus var uzskatīt par savā ziņā tipveidīgiem, tie, protams, ņem vērā specifiskas problēmas. Tā, piemēram, problēmas ar lielās AES darbību Lietuvā prasa atsevišķu sadaļu. Jautājums ir ļoti būtisks, jo skar Lietuvas un Euratoma attiecības. Igaunijā Paldiski pilsētiņas tuvumā atrodošā (nestrādājošā) militārā reaktora demontāžas problēma un Latvijā Salaspils izmēģinājuma reaktora darbības izbeigšanas jautājums ir pilnīgi citādā (daudz mazāk problemātiskā) attiecību pakāpē. Šīs pēdējās un citas ar kodolmateriālu izmantošanu saistītās tēmas (radioaktīvo materiālu izgāztuvju apzināšana un to drošības konstatēšana) ietilpst vides aizsardzības jautājumā. Tiešā veidā neattiecoties uz Euratoma (kā kopienas) interesēm, šīs problēmas nav īpaši izceltas atbilstošos līgumos. Visās trijās valstīs atrodami iedzīvotāju grupējumi, kas nodarbojas (pārsvarā tēlo lielāku darbošanos, nekā tā patiesībā ir) ar kodolmateriālu kontrabandu. Cīņa pret šāda veida kontrabandu ietilpst vispārējā cīņā pret dažāda veida kontrabandistiem106 un ir robežapsardzības jautājums, arī policijas struktūru darbības uzlabošanas jautājums. Dziļāka jēga un paliekošāka nozīme ir Kopienas normu (acquis) pārcelšana Baltijas valstu likumdošanā.

Baltā grāmata (Baltā grāmata par AEVEV sagatavošanos iestājai Vienotajā tirgū107) formāli satur normas, kuras ir tikai kāda 1/4 daļa visa Kopienas likumdošanas (acquis) kopuma. Šo normu ievērošana atvieglo AEVEV ražojumu pieņemšanu ES tīri tehnisku un normatīvu apsvērumu dēļ. Bez tam šo normu pārcelšana nacionālajā likumdošanā arī rada pārvaldes iestādes AEVEV (īpaši vāja tur ir izpratne par patērētāja interešu ievērošanu — sociālistiskais mantojums, tieksme atbalstīt tikai to, kas ražotājam izdevīgs, tik ātri neizplēn), ikdienas sadarbības mehānismus starp AEVEV un ES dalībvalstu iestādēm. Šo normu ievērošana pārliecina par kandidātvalsts tiesu sistēmas spējām darboties Rietumu līmenī. Baltajās grāmatās ietverto normu ieviešana prasa daudz attīstības līdzekļu gan ierēdņu skološanai, gan AEVEV biznesa struktūru iepazīstināšanai ar reālajiem tirdzniecības noteikumiem, kas tiek segti caur PHARE programmu. Ievērosim arī, ka labu daļu šo noteikumu ievieš visas valstis, kas tirgojas ar ES dalībvalstīm (vismaz attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas adresēti ES dalībvalstīm), to skaitā eiroskeptiķu tik iecienītās valstis, kuras "atteikušās no Briseles birokrātijas diktāta", proti, Norvēģija un Šveice.

Agenda—2000 process (par ko sīkāk 8. nodaļā), novērtējot AEVEV reālo attīstības stāvokli, secināja, ka nepieciešama jauna vienošanās, tā dēvētais Iekļaušanās partnerības līgums. Šo līgumu iecere ir iedibināt mehānismu, kas sekmētu efektīvāku saprašanos starp kandidātvalsti un Eiropas iestādēm, lai novērstu problēmu pārlieku lēnu risināšanu un lai padarītu mērķtiecīgāku Kopienas finanšu līdzekļu un citu palīdzības metožu lietošanu pirmspievienošanās laikposmā. Šie līgumi balstās uz prioritāšu skalu, kam jāizpaužas konkrētā Nacionālajā programmā (ar laika termiņiem, kas dalās īsajos un vidējos termiņos). (Sīkāk par šīs vienošanās būtību 8.4. nodaļā.)

Politiskā jomā, Asociācijas līgumu nozīmi tās partneri, šķiet, izprot ļoti atšķirīgā veidā. ES dalībvalstu pieredzē līdz šim iezīmējušās šādas epizodes, kas likušas "kopienas idejai" daudz vairāk ciest nekā reālai partneru sadarbībai valstiskā līmenī:

— Grieķijas autoritārai labējai diktatūrai sekoja kreisa valdība, kurai bija atšķirīgāka pieeja praktiski visiem politiskajiem Kopienas mērķiem nekā pārējām partnerēm kopā;

— zināma vilšanās par Maltas valdības līkločiem attiecībās ar Kopienu;

— potenciālā turku kopienas politiski no ārpuses diktēto problēmu izvirzīšana Kipras pievienošanās gaitā.

Iekļaušanās partnerības saistības papildina, nevis aizvieto Asociācijas līgumus. Tātad, atstājot šinīs partnerībās iekļauto norāžu apskatu uz nākamo nodaļu, summēsim Asociācijas līgumu mērķus. Pirmkārt, Asociācijas līgumu galvenais uzdevums, atbilstoši ES kā tirdzniecības un tautsaimniecības procesu nokārtotājai, ir veicināt visu 10 Asociēto valstu integrēšanos vispirms savā starpā, pēc tam to integrēšanos ar ES dalībvalstīm. Pirmie Asociācijas līgumi stājās spēkā 1994. gadā, un tajos paredzēts līdz 10 gadu ilgs laika posms, lai atbrīvotu šo telpu no visiem savstarpējās tirdzniecības ierobežojumiem. Baltijas valstu gadījumā konkrēts datums varētu arī nebūt šis 1998 + 10, jo Baltijas valstu relatīvi mazā ekonomiskā slodze ES dalībvalstīm pieļauj tām straujāku pārejas laiku. Protams, galvenais nosacījums ir abpusējā vienošanās par šāda soļa speršanu.

Attiecībā uz šodien demokrātisko AEVEV iekļaušanos, saskatāmas patiesas briesmas nevis no labēja autoritāra režīma nākšanas pie varas, bet drīzāk no apslēpta totalitārā sociālisma atgriešanās. Praktiski visās šinīs valstīs iespējams iedomāties šādu ar patiesās Rietumu sociāldemokrātijas lozungiem vāji piesegtu sociālisma recidīvu atgriešanos pie varas (vismaz uz laiku). Kā rīkoties, ja nākotnē kādā AEVEV kā ES dalībvalstī atgriežas piespiedu nacionalizācija, — tas ir viens no slēptajiem iemesliem, kas kavē ārzemju investīciju ieplūdi daudzās AEVEV, arī Baltijā. Neapšaubāmi, Asociācijas līgumos paredzētā politiskā dialoga galvenais mērķis ir novērst šādas negatīvas parādības rašanos. Visās AEVEV, vismaz vairākumā šo valstu, titulārajām nācijām piemīt apzināta eiropeiskā identitāte, kas kopīga ar rietumeiropiešu identitāti.

Eiropas Asociācijas līgumi iedibinājuši konkrētas sadarbības (valstiskas) iestādes. Konkrēti, sākušas darboties visu triju Baltijas valstu Asociācijas padomes (pirmās sēdes noritēja kā trīs paralēlas sēdes vienā datumā — 1998. g. 23. februārī). Papildinot šīs pārsvarā augstākā līmeņa sapulces, nodibinātas apakškomitejas ar tehnisku ievirzi, arī Asociācijas komitejas, kuru nolūks ir veicināt strauju informācijas izmaiņu starp atbildīgiem valsts aparāta ierēdņiem108.

Īstenojot šādu vienotu, politiski piesegtu akciju, Iekļaušanās partnerības līgumi noslēgti ar visām 10 AEVEV, arī ar Kipru, 1998. g. 30. martā (Briselē). Ar 5 AEVEV un ar Kipru 1998. g. 31. martā uzsāktas pārrunas par Iekļaušanās līgumu slēgšanu.109

Eiropas Investīciju bankai (EIB) arī nācies piedalīties, realizējot ES dalībvalstu attiecības ar Asociētajām Eiropas valstīm EIB investīcijas programmā, kas palīdz visādām valstīm, kuras atrodas attīstības stadijā. Laika posmā no 1986. līdz 1995. gadam šādā veidā piešķirti apmēram 4,6 miljardi ekiju, toties AEVEV no tā ieguvušas visai maz līdzekļu (79 miljonus ekiju). Finanšu līdzekļi piešķirti EIB programmas ietvaros, kas izpalīdz atsevišķām valstīm, kurām rodas finansiāla slodze ārējās tirdzniecības apmaksāšanas jomās. Šī palīdzība izprotama kā aizdevumi pēc tirgus noteikumiem, kuros atbildību par aizdevumiem uzņēmās Eiropas Komisijas 2. ģenerāldirekcija. Lielāko daļu visu šādā veidā piešķirto līdzekļu (71%) saņēmušas AEVEV.

ERAB šodien sastāv pavisam 58 valstis (vairākums dalībvalstu ir naudas aizdevējas, citas — naudas aizņēmējas) pēc principa, ka piedalīšanās paredzēta (1) Eiropas valstīm, (2) tām valstīm, kas atrodas ārpus Eiropas, bet kas ir Starptautiskā monetārā fonda dalībnieces. Kopā ir 60 locekļi, jo valstu grupu papildina Eiropas Kopiena kā juridiska persona un Eiropas Investīciju banka110. Sākotnējais Bankas statūtkapitāls bija 10 miljardi, 1995. gadā tas pacelts līdz 20 miljardiem. ERAB savā darbībā vadās pēc konkrētiem saimnieciskiem aprēķiniem, tās bilancē nefigurē PHARE (un TACIS) tā dēvēto neatmaksājamo līdzekļu (faktiski sava veida humānās palīdzības) piešķiršana. ERAB savā darbības laikā, spriežot pēc iznākuma, atzinusi trīs attīstības valstu grupas:

— valstis, kurās pārejas posms iegājis pastiprinātā līmenī, resp., Igaunija, Latvija (tikai sākot ar 1996. gadu), Lietuva, Čehija, Horvātija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija;

— valstis, kurās pārejas posms atrodas sākotnējā līmenī, resp., Albānija, Armēnija, bijušās Dienvidslāvijas republika Maķedonija, Bosnija un Hercegovina, Bulgārija, Gruzija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Moldova, Rumānija, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Ukraina, Uzbekistāna;

— Krievijas Federācija, kas izpelnījusi īpašu uzmanību sava lielā iedzīvotāju skaita dēļ, arī pateicoties kapitālo ekonomisko reformu nenoteiktajam stāvoklim;

— papildus vēl pastāv tā dēvēto reģionālo aizdevumu kategorija, proti, tādi, kas sadalīti starp vairākām valstīm reizē.

96 Skatīt dokumentu: Commission of the European Communities, The European Union and human rights in the world, Supplement 3/95, Bulletin of the EU, Brussels, 1995; tajā uzskaitīta 21 valsts Latīņamerikā, Āzijā un Tuvajos Austrumos, uz kurām attiecas šādi protokoli.

97 Šis protokols paredz vienpusēju attiecību iesaldēšanu, konstatējot sevišķus cilvēktiesību pārkāpumus; savā laikā tas izstrādāts, slēdzot tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības līgumus ar Igauniju, Latviju un Lietuvu; šodien tas aktuāls tikai līgumā ar Albāniju (pilni šo triju līgumu teksti publicēti Oficiālajā Žurnālā, resp., OJ L403/1992).

98 Šāds protokols atrodams arī zemāka sadarbības līmeņa vienošanās (partnerības un sadarbības), kas noslēgtas ar NVS valstīm; interesantā kārtā šāds protokols pievienots arī parastam Asociācijas līgumam ar Tunisiju (parafēts 1995. gadā).

99 Angliski European Bank for Reconstruction and Development (EBRD); franciski La Banque Europēenne pour la Reconstruction et pour le Developpement (BERD).

100 PHARE ir šīs palīdzības programmas nosaukuma saīsinājums franču valodā: Pologne Hongrie Aide pour la Rēstructuration des Economies ; G—24 grupa izveidojās šādi: G—7 + Eiropas Kopienas valstis, kas nav G—7 grupā, + EBTA valstis, arī Turcija, Jaunzēlande, Austrālija kā atsevišķas valstis, resp., grupā ir šādas dalībvalstis jeb donorvalstis (alfabētiskā kārtībā): ASV, Austrālija, Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Islande, Itālija, Īrija, Japāna, Jaunzēlande, Kanāda, Lielbritānija, Luksemburga, Nēderlande, Norvēģija, Portugāle, Somija, Spānija, Šveice, Turcija, Vācija, Zviedrija.

101 Tā dēvētā TACIS (Technical Assistance to the Commonwealth of Independent States) programma, kurai līdzīgā laika posmā atvēlēti nepilni 2300 miljoni ekiju (no kuras summas apmēram 2/3 veltītas enerģijas projektiem).

102 Report on the Activities of the European Union in 1997, Office for Official Publications of the European Communities, Luxembourg, 1998.

103 Pirmie, ļoti pieklājīgie brīdinājumi par to, ka PHARE donorvalstis neuzņemas kļūt par šādas sociālā miera finansiālās slodzes nesējām, atrodami, piemēram, izdevumā: European Communities Court of Auditors, Cooperation with the countries of Central and Eastern Europe, Office for Official Publications of the European Communities, Luxembourg, 1994; citētos gadījumos uzmanība sevišķi pievērsta Ungārijas praksei: šī valsts zināmā mērā neattaisnoja visas uz to liktās cerības, jo laba daļa tās pieredzes — būt par valsti, kas pakļauta PSRS ekonomiskajam diktātam, bet kas reizē saglabājusi mazo uzņēmēju struktūru, — neizpaudās lielāku uzņēmumu saimnieciski efektīvā vadīšanā, politiskām jūtām uzbangojot ikreiz, kad bija jāsper saimnieciski racionāls solis.

104 Par daudzajām pakāpēm pārrunu un ratificēšanas gaitā, kas šeit aprakstītas konspektīvi, iespējams gūt ieskatu no konspektīvajiem datiem, kas publicēti: Bulletin of the EU, Vol 12—1997 , punkts 1.3.71 (izvilkumi atrodami šīs grāmatas kopsavilkumā angliski).

105 ES Padomes sēdes pagarinātas par vienu dienu, lai pēc sēdes noslēguma ES dalībvalstu vadība satiktos ar AEVEV vadību; Baltijas valstu vadītāji pirmo reizi piedalījās šādā sapulcē 1995. gadā Madridē (piedalās arī ārlietu ministri).

106 Dažādu materiālu kontrabandas tranzīts virzās caur Baltijas ostām, atsevišķi šo valstu iedzīvotāji iesaistīti nelikumīgo ieceļotāju — pseidobēgļu tranzītā uz ES valstīm; mazs, bet ievērojams skaits Baltijas valstu iedzīvotāju, paši savā starpā izveidojot pavēlnieka un ar varu pakļautā attiecības, nonākuši Rietumos, nodarbojas ar cilvēka cieņu pazemojošām profesijām, nereti tajās iesaistīti mazgadīgi bērni un sievietes, kas nelegālā tranzīta ceļā ienākuši ES no NVS.

107 White Paper on the Preparation of the Associated Countries of Central and Eastern Europe for Integration into the Internal Market of the Union, COM (95), 163 final, Brussels, May, 1995.

108 Latvijā vairāk nekā pārējās Baltijas valstīs valsts aparātā sazīmēta atsevišķu indivīdu lēkāšana gan no ministrijas uz ministriju (lai katrā jaunā vietā tēlotu nezinīti, resp., pieprasītu izglītošanās vai skološanās iespēju), gan starp valsts aparātu un privātām struktūrām: lai cik dīvaini tas Latvijas "gudriem un slīpētiem (pārsvarā) jauniešiem" arī neliktos, šāda parādība Rietumos ir izplatīta nespējnieku starpā, bet tās piekopšana ir drošākais veids, kā palikt bešā, kad Rietumu valdības dara secinājumus par to, kuras Austrumeiropas valstis pieņemt un kurām atļaut tālāk dzīvot šādā vitāli kustošā nabadzībā.

109 Šinīs dienās, resp., 30. un 31. martā, notika kārtējā Ārlietu Ministru Padomes sēde; paredzēts, ka līdz 1998. gada vidum iekļaušanās pārrunas turpināsies šādā formālā līmenī, sadaloties tikai vēlāk pa atsevišķām grupām, kurās ES dalībvalstu intereses pārstāvēs tā dēvētā Paplašināšanās sevišķā darba grupa (angliski Task Force Enlargement, skatīt arī šīs grāmatas 6.4. apakšnodaļu); pārējām 5 AEVEV (Latvijai un Lietuvai to skaitā) turpināsies gatavošanās nākamajam Eiropas Komisijas ziņojumam, kas iecerēts uz 1998. gada beigām, kurā konstatēs, kāds progress panākts, reaģējot uz Agenda—2000 ietvertām norādēm.

110 Skatīt: Agreement Establishing the European Bank for Reconstruction and Development, konkrēti 1. nodaļu, 3. pantu.

8. Eiropas Savienības tālākā attīstība

Eiropas Savienības tālākā attīstība 1990’jos gados kļuvusi par vienu no redzamākajām politiskajām tēmām tās pilsoņu ikdienas skatījumā. Kā šinī grāmatā jau apskatīts, sākot ar 1989. gadu, Eiropas ekonomiskā integrācija tiek papildināta ar apvienotu pieeju politiskos jautājumos. Šinī lēnajā, daži teiktu, pat gausajā procesā Eiropas Savienības Padomes nozīme arvien pieaug. Kā redzēsim šajā nodaļā, tieši ES Padomes loma izšķirs to, cik sekmīgi ritēs daudzie paralēlie procesi: vienas naudas sistēmas iedarbināšana, iekšējo reformu noteikšana, paplašināšanās paātrināšana vai arī tās palēnināšana. Īstenās debates un sarunas notiek slēgtās ES Ministru Padomes sēdēs, pirmkārt ārlietu ministru sapulcēs. Vērīgs lasītājs spēj izšķetināt būtiskos pagriezienus no publiski pieejamā materiāla.1 Tā kā lielajām pārmaiņām, kas iezīmētas 1998. g., sekos to īstenošana, sākot ar 1999. g., šī grāmatas nodaļa ir strauji ritoša daudzu cēlienu uzveduma momentuzņēmums, kas nākotnē varētu šķist nepilnīgs. Attiecībā uz Baltijas iespējām iekļauties ES, jāteic, ka latviešu lasītājam šodien iespējams mainīt par gausu un par nenopietnu uzskatāmo Latvijas kandidatūras saturu. Ja būs uzlabojums saturā, strauji uzlabosies tā novērtējums.

Eiropas Savienības izveidošanas, proti, Māstrihtas līguma sagatavošanas, laikā izcēlās un tālākās sarunās turpināja plosīties nesaskaņas dalībvalstu starpā (jāteic, ka strīda punktu bija krietni mazāk, nekā par to presē tika deklarēts; tā bija sava veida zaudētāju puses kompensācija par to, kas iekšējās sarunās zaudēts). Šis process piesaistīja dalībvalstu iedzīvotāju nedalītu uzmanību. Pamodās cerības, kas krietni pārsniedza tās iespējas, kuras pavērās pēc Līguma par ES spēkā stāšanās. 1992. gadā Eiropas integrēšanās ideja sasniedza relatīvi augstu paisuma līniju. Šodien entuziasms ir nedaudz noplacis. Pašlaik pozitīvi par savas valsts līdzdalību ES izsakās tikai 49%, toties krasi negatīvi — 14% ES pilsoņu; lielākais "pieaugums" ir bijis vienaldzīgi noskaņotajiem (šodien 28% pret 18% 1991. gadā). Šādai šķietami noraidošai nostājai runā pretī atbilde uz jautājumu par iespējama referenduma iznākumu, resp., par izstāšanos nobalsotu 16%, par status quo paturēšanu savukārt 65%. Šādai parādībai ir savi ekonomiskie un tīri sociālie cēloņi, par kuriem tuvāk 8.1. apakšnodaļā. ES dalībvalstu valdības, arī visu AEVEV jeb kandidātvalstu valdības, turpina attīstīt ES integrāciju, iecerot ir padziļinājumu, ir ES dalībvalstu paplašinājumu.

Diskusija par to, vai padziļināt integrāciju esošo dalībvalstu sastāvā vai arī paplašināt integrācijas apjomu, pieļaujot papildu valstu līdzdalību, ieilgusi kopš LES noslēgšanas. Šķiet, ka tuvāko gadu laikā diskusija nenorimsies. Šeit kā ES tālākās attīstības visaktuālākās tēmas var minēt

— vienas naudas sistēmas izveidošanu,

— Austrumu paplašinājumu,

— ES kā, iespējams, vienīgo atbildi uz ārpasaules ekonomisko spiedienu (kas apzīmēts par globalizāciju).

Divās atsevišķās apakšnodaļās (8.2. un 8.3.) pieskarsimies Austrumu paplašinājuma problēmai globāli un arī konkrēti, proti, kā šāda ES dalībvalstu skaita iespējamā palielināšanās ietekmē Eiropas integrācijas tālāko gaitu vispār. Vispirms, tāda perspektīva veicinājusi iekšējo ES reformu. Otrkārt, Austrumu paplašinājuma lielais ampluā (potenciāli pilsoņu skaits palielinātos par 30%) un lielā ekonomiskā problemātika (šo valstu šodienas pienesums IKP ir mazāk nekā 10%) rosinājuši intensīvu un lietišķu Kopienas iestāžu darbību. Lai gan Baltijas iedzīvotājiem šis ES paplašināšanās process ir ļoti būtisks (8.4. nodaļā izskatīta šī procesa izpausme Baltijas telpā), ES pilsoņu skatījumā cīņa ar bezdarbu vai vienas naudas sistēmas ieviešana ir daudz būtiskāka. ES politiskā vadība, kā zināms, šīs problēmas (un arī daudzas citas) izskata gan vienu pēc otras, gan paralēli, vadot integrācijas gaitu un operatīvi reaģējot uz jauniem uzdevumiem. ES vadība apņēmusies padarīt ES iestādes par efektīvākām nopietnu uzdevumu veicējām dalībvalstu tautsaimniecības aprites celšanā. ES arī lēnām, toties nemitīgi vairo savas spējas paust vienotību politiskos strīdos un citos starptautiskās attiecības regulējošos aspektos. Daži piemēri jeb paredzētā reālu notikumu secība tuvākajā nākotnē:

— 1998. g. atklātā ES paplašināšanās procesa pēdējā posma attīstība, izveidojot Iekļaušanās partnerību (skatīt 8.5. nodaļu), kam sekos euro kā vienas naudas konsekventa ieviešana;

— 1999. g. paredzēts pabeigt diskusijas par ES orientējošo budžeta ciklu no 2000. līdz 2005. g., tiks ievēlēts arī jauns Komisijas un Parlamenta sastāvs;

— ne agrāk par 2000. g. notiktu iestāžu reformas un vēl daudzas citas pārmaiņas, lai šinī grāmatā aprakstītos procesus pielāgotu paplašinātam ES sastāvam;

— ES un vadošo Āzijas valstu (atskaitot Ķīnu) vadības sapulce augstākajā līmenī Londonā 1998. g. aprīlī iezīmēja jauna, pastiprināta ekonomiskā dialoga (daudzpusējo attiecību) uzsākšanu starp ES un šīm valstīm2.

 

1 Ņemot vērā Latvijas latviešu preses tendenciozo un reizumis pat ļaunprātīgo attieksmi šinī sakarā, atlasot no ES pasākumu atreferējumiem tikai ļoti mazu daļu pateiktā, vērts atgādināt, ka pārskats par Ministru Padomes sēdēm atrodams, ieskatoties Interneta Eiropas Kopienas serverī, it īpaši tā dēvētajā globālās informācijas apakšnodaļā, resp., Spokesman’s Service, RAPID database, http://europa.eu.int/en/comm/spp/rapid.html.

2 1998. gada sākumā ekonomiskais sabrukums (daļējs pēc apjoma, iespējams, pat pilnīgs) skāra tā dēvētos Austrumāzijas "tīģerēnus", proti, finansiāli neprātīgas iekšzemes politikas dēļ nopietni samazinājās ekonomiskā aprite tādās starptautiskajā ekonomikā nozīmīgās valstīs kā Korejā, Indonēzijā, Singapūrā; savukārt Japānā izvēršas iekšējās pārliecības krīze, kas noveda pie šīs valsts ekonomikas dīkstāves ar iespējami lielām sekām ES dalībvalstīm.

No Rīgas izdevniecībā "Junda" (redaktors Ivars Tirans) topošās Dr. Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas "Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte"