• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa kavalieris Harijs Liepiņš Ordeņa virsnieki Ita Saksa un Radegasts Paroleks. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.08.1998., Nr. 227 https://www.vestnesis.lv/ta/id/32395

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Vilhelms Munters un PSRS čeka

Vēl šajā numurā

06.08.1998., Nr. 227

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅU STAROJUMU

Ordeņa kavalieris Harijs Liepiņš

H7.JPG (8098 BYTES)

Septiņdesmit gadu jubilejā. 1997. gada 15. decembrī Foto: Jānis Deinats

H1.JPG (21779 BYTES)

Raiņa Tots. Loma mūža garumā

Mans pirmais skaļais uzgavilējums šai baltajai pasaulei atskanēja 1927.gada 15.decembrī Ternejas pagasta "Zaspertu" kalpu istabiņā. Pirmā atmiņu aina ir no pusotra gada vecuma, kad Jurģos zirdziņš mani cauri simtgadīgu liepu un ozolu gatvei grumbuļoja uz jaunu gājēju dzīves vietu - Ipiķu pagasta "Vidusigaļiem". Mana māte Emma Ženija drīz vien atgriezās Rīgā, kur strādāja par dienestmeitu, un ar to brīdi sākās mana un mīļās, labās vecmāmiņas Grietas Liepiņas ilgilgā nešķiramā savienība. Vecmāmiņas rokās izraudāju pirmās sāpju asaras, viņai boksterēju priekšā ābeci, svētdienas rītos kopīgi pilnā balsī dziedājām garīgās dziesmas un ne vienu vien reizi kopā nospēlējām arī pirmo teātri - Bierna un Lipsta skatu ar Tēvu no "Zelta zirga", ko abi zinājām no galvas. Viņa bija mana pirmā lielā partnere dzīvē un mākslā un, kad 1935.gada rudenī devos pie mātes uz Rīgu, lai sāktu skolas gaitas, ceļa maizē deva man līdzi vēlējumu: "Nedar’ nekad otram to, ko tu negribi, lai otrs tev dar’" un "Tā debess valstība nav ne še, ne tur, tā ir iekš tevim."

Pa taciņu, kas ved uz pamatu pamatu - rūpīgu darbu un skaistuma izzināšanu - mani Rīgas pilsētas 28.pamatskolā tālāk vadīja pirmais audzinātājs Oto Lācis un mūzikas skolotāja Paula Līcīte. Četrdesmitie gadi sašķaidīja manu bērnību. Pabeidzis ģimnāzijas pirmo klasi, savos sešpadsmit gados tiku iesaukts vācu gaisa spēku izpalīgos, pieredzēju asinis, līķus un izmisumu, piedzīvoju mirstam kara biedrus. Pēc Lielvācijas kapitulācijas nonācu Vorkutas ogļu raktuvēs, izsalkums, insekti, uzraugu patvaļa un aukstums, kas reizēm svilināja pat pāri 50 grādiem. Šahtā gandrīz katru dienu notika nelaimes un pat nāves gadījumi. Liekot stutes, kas bija pats bīstamākais darbs, mūsu septiņpadsmit vīru brigāde piedzīvoja lielu nobrukumu, kas draudēja mūs uz visiem laikiem atstāt pazemē. 1945.gada 15.oktobrī, kad mūs pēc divpadsmit stundu ilgas meklēšanas pusdzīvus izvilka no melnā sprosta, uzskatu par savu otro dzimšanas dienu.

Noskranduši, utaini un jautri 1946.gada rudenī sākām ceļu uz Latviju cerībā, ka dzimtene, "grēkus" piedevusi, gaida, lai mēs ar godīgu darbu nolīdzinātu pagātnes kļūdas (Viļa Lāča uzruna, uz stacijas perona sagaidot izsūtītos leģionārus).

No maniem astoņpadsmit gadiem pēdējie divi norakstīti "reiham" un "rodinai". Ko darīt tālāk? Jau pamatskolā biju izpelnījies piezīmes "par izrādīšanos". Šī izrādīšanās kāre mani desmit gadu vecumā aizveda uz Nacionālo operu, kur statista lomiņās nopelnīju 20 santīmus par vakaru un pilnīgi ļāvos operas krāsu, gaismu un mūzikas pasaulei. Un nu, stāvot dzīves krutscelēs, atkal jutu sevī kņudam pēc mākslas. Ar Vorkutas zīmogu dokumentos saņēmis vilka pasi Operā, kur cerēju tikt par skatuves strādnieku, un arī ceļojošajā teātrī, gandrīz vai nejauši nokļuvu Dailes teātrī.

1947.gada 1.aprīlī direktors Jānis Palkavnieks man nolika priekšā kontrakta lapu un es kļuvu par 4.kategorijas aktieri. Garderobē vietu trūkuma dēļ man ierādīja stūrīti pie nākamā audzinātāja Emīla Mača galdiņa. Diendienā biju kopā ar Filipsonu, Šmitu, Pabriku un citiem apustuļiem, kas izrādījās jauki cilvēki un nebūt neraudzījās uz mani kā no Sinaja kalna augstumiem. Rudenī mani uzņēma Dailes teātra studijas otrajā kursā. Mācījos kopā ar Viju Artmani, Rasmu Rogu, Eduardu Pāvulu, Valentīnu Skulmi un citiem. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm mākslas pasaulē mūs vadīja Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere, Ērika Ferda, visa fascinējošā Dailes teātra atmosfēra.

Jau no pirmās dienas teātrī esmu mācījies no saviem kolēģiem, gan vērojot viņus no aizkulisēm, gan izbaudīdams laimi būt ar viņiem partneros. Meistaru skatiens, viņu mistiskā pārtapšana gāzās pār mani kā mīlestība. Ja pretī bija Lilitas Bērziņas vai Luija Šmita acis, nevarēju atļauties, un tas nemaz nebija iespējams, piespēlēt viņiem slikti.

Esmu daudz strāpēts, un daudz man ir piedots. Par mani tumšajās rindās ir raudājuši un smējušies. Vai tas nāk atpakaļ kā bagātība? Jā, nāk. Ne tik daudz aplausi un tulpes kā kopējā elpa. Vienota pauze ar publiku pirms izelpas ir mans augstākais gandarījums, tās dēļ es strādāju.

Harijs Liepiņš

1997. gada 15. decembrī

 

Sauc man prieku!

Spēlē man!

Ar 1956. gada sezonu, kad Harija Liepiņa Tots uznāca uz Dailes teātra skatuves, šis Raiņa varonis kļuva par viņa mūža lomu. Vēlāk nāca Romeo, Ričards un Hamlets, kņazs Miškins un Andrejs Bolkonskis, leitnants Lukašs un barons Minhauzens, bija desmitiem lomu latviešu un cittautu filmās. Tomēr visciešāk ar mākslinieka būtību saauga spēlmanītis Tots.

Un ne tikai tāpēc, ka Tota kokli viņš sāka stīgot nepilnu trīsdesmit gadu vecumā un spēlēja vēl pie sešdesmit gadu sliekšņa. Kad Atmodas sākumā, toreizējā arhibīskapa Kārļa Gailīša aicināts, Harijs Liepiņš teica svētrunu Torņkalna baznīcā, tā bija Tota ugunīs rūdītā un pārkaltā sirds, kas līdz ar tautu lūdza par Latvijas nākotni:

Kaļat bruņas, kaļat sirdis

Briesmas ciest, kuras nāks, -

Kamēr sirdīs tapsat brīvi:

Laimi tvert, kura nāks!

Mākslinieks tais lielajās dienās tautu uzrunāja ar Raiņa un Čaka dzeju, bet uzklausīts tapa kā patiesi liels mākslinieks un stājā nelokāms vīrs.

Lai labāk nāve skan,

Nekā neskan mana dzīve!

Arī pats mākslinieks uzskatīja, ka katrā no viņa vairāk nekā simt lomām, kas spēlētas Dailes teātrī, ir bijis kaut kas no Tota. Lai spēlmanīša kokle iegūtu stīgas, kas skan kā "zemes, pekles un saules balsis", aktierim bija jāiziet visi zemes, pekles un saules loki. Kā varam lasīt viņa pēdējā grāmatā "Pēr, tu melo!", tas bijis velnišķīgi grūti, bet svētīgi:

Tanīs stīgās vairāk skaņu

Nekā visas dzīves laimes,

Kādas mūži vēl tev dotu.

Pilnam izbaudot grūto spēlmaņa laimi, Harijs Liepiņš savas spēles allaž stīgojis uz gaismu, uz daili.

Prieks tavs - iet saules ceļu.

Nesauc vaidus, - paši nāk.

Sauc man prieku! Spēlē man!

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

H3.JPG (19967 BYTES)

Romeo Šekspīra lugā "Romeo un Džuljeta" Foto: Jānis Lerhs (1904-1967)

Ordeņa virsnieki Ita Saksa un Radegasts Paroleks

SAKS.JPG (12074 BYTES)

Igauņu tulkotāja un publiciste Ita Saksa dzimusi Valgā 1921.gada 3.decembrī kalpotāju ģimenē. Beigusi Valgas vidusskolu un 1945.gadā sākusi strādāt Tallinā jaunatnes laikraksta redakcijā. No 1946. līdz 1950.gadam neklātienē studējusi Tērbatas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes igauņu filoloģijas nodaļā. Bijusi jaunatnes un bērnu laikraksta un žurnāla korespondente, atbildīgā sekretāre un publicistikas nodaļas redaktore. Rakstnieku savienībā uzņemta 1980.gadā. Pazīstama kā latviešu un krievu literatūras tulkotāja.

Kopš 1968.gada, kad igauņu periodikā parādījās Dagnijas Zigmontes romāns "Jūras vārti", Ita Saksa pārtulkojusi daudzus Alberta Bela, Laimoņa Pura, Egona Līva, Bruno Saulīša un Marģera Zariņa prozas darbus, Imanta Ziedoņa "Kurzemīti" un "Epifānijas", Gunāra Priedes, Harija Gulbja, Pētera Pētersona un vairāku citu latviešu dramaturgu lugas, arī Aleksandra Čaka "Spēlē Spēlmani!", kas izrādīta Tallinas Drāmas teātrī. Par godu Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienai 1985.gadā Tallinā iznāca Itas Saksas atdzejoto latvju dainu izlase. Viņa atdzejojusi arī Raiņa un Ojāra Vācieša dzeju. Par lielo devumu latviešu literatūras tulkošanā apbalvota ar Andreja Upīša prēmiju.

Latvisko zemtekstu igauniskotāja

Ar Itu Saksu iepazināmies tramvajā. Bija 1958.gads, ap ievziedu laiku (Igaunijā vēlāk nekā pie mums) Tallinā notika Baltijas teātru pavasara skate, un es, braucot no viesnīcas uz centru, tramvaja priekšējā platformā sagadījos reizē ar trauslu tumšmati. Viņa mani sveicināja un teica, ka esot tā, kas pārtulkojusi manu lugu "Lai arī rudens", ko skatē rādīja Vīlandes teātris "Ugala", kļūstot par uzvarētāju ceļojošo teātru grupā. Kad par šo iepazīšanos pastāstīju igauņu Kultūras ministrijas dāmām, viņas jautāja, kādā valodā tad mēs sarunājušies. Latviski? Vai tiešām Ita latviski varot arī sarunāties?

Kāpēc lai viņa nevarētu, dzimusi un augusi Valkā–Valgā?

Krietni vēlāk, kad Vīlandē iestudēja manu lugu "Udmurtijas vijolīte", Itai Saksai par to piešķīra prēmiju kā par tā gada labāko tulkojumu. Mani igauņu draugi teicās izrādē jutušies kā viņu pašu oriģināllugu skatoties un klausoties, tik igauniski ritējis dialogs. Līdz tam Ita jau bija pārtulkojusi virkni citu manu darbu. Ar "Normunda meiteni" viņas igauniskojumā Vīlandes "Ugala" viesizrādēs apbraukāja Igauniju veselus sešus gadus. Ilgi uz skatuves dzīvoja arī "Vikas pirmā balle", kuras 200.izrādi vīlandieši sniedza Sāmsalā. Saņēmu ielūgumu uz šo jubileju, un vēl tagad žēl, ka netiku toreiz.

Ita Saksa tāpat pašķīra ceļu uz teātriem Vīlandē, Pērnavā, Tartū un Tallinā mūsu dramaturgiem Zentai Vīgantei, Harijam Gulbim, Pēterim Pētersonam un Paulam Putniņam.

Latvijā iestudēt aizliedza manu 1972.gada lugu "Zilā". Ita to tūlīt pārtulkoja, atradās režisors un teātris, taču atklājās, ka pie mums neiestudētus un nepublicētus darbus nedrīkst ņemt pretī arī citur. Tad laimīgā kārtā izdevās lugu nopublicēt žurnālā "Karogs", un Pērnavas teātrī jau 1973.gadā parādījās pirmiestudējums. Latviešu skatītāji "Zilo" televīzijā un drīz pēc tam Valmieras teātrī redzēja tikai 1976.gadā, aptuveni vienlaikus ar austrāliešiem Sidnejas latviešu teātrī.

Nāk atmiņā, ka pasenā tulkotāju seminārā Dubultos kāda maskaviete pie kafijas galda pažēlojās par sava tulkojamā latviešu rakstnieka sīkumainību — šis, lūk, neiecietīgi apstrīdot jebkuru atkāpi no viņa tekstiem un negribot saprast, ka krievu valodā tādas vietumis ir pilnīgi nepieciešamas. Ita smaidīdama sacīja, ka viņai gan šajā ziņā strādāt esot viegli, bez kādām domstarpībām ar autoru. "Gunārs jau manā darbā pārbaudīt neko nevar", viņa teica, "tāpēc nemaz nezina, kā es tās viņa lugas tulkoju!"

Vai tā patiešām bija?

Jā un nē.

Bez tekstu salīdzināšanas pastāvēja vēl cita pārbaudes iespēja, varbūt pat labāka. Tā bija ieklausīšanās skatītājos, izrādes laikā atrodoties viņu vidū zālē. Ja igauņi un igaunietes nepārprotami uztvēra, saprata un atbalsoja zemtekstus, viss bija kārtībā. Un tā tas notika, vienmēr. Viss uz skatuves Vīlandē vai Pērnavā likās tik pārsteidzoši sakritīgs ar rakstot domāto.

Protams, es ar pateicību atceros, kā manas lugas ziemeļu kaimiņzemē iestudēja gudrais, smalkjūtīgais, neaizmirstamais režijas meistars Aleksis Satss un viņa jaunākie kolēģi Kārina Raida, Heiki Haravē un Valdūrs Līvs un kā lomas iemiesoja daudzi lieliski igauņu aktieri. Taču viņu darba pamatā vienmēr bija Itas Saksas veikums, lugu tekstus un, galvenais, zemtekstus igauņu valodā pārceļot.

 

Gunārs Priede

Lielvārdē 15.02.1998.

Čehu literatūrzinātnieks, slāvists un baltists, latviešu un lietuviešu literatūras tulkotājs filoloģijas zinātņu doktors Radegasts Paroleks dzimis 1920.gada 1.decembrī Prāgā. Viņš ir mākslinieka Františeka Paroleka un latvietes Dagmāras Salmiņas dēls. Drīz pēc atgriešanās no Sibīrijas pēc Pirmā pasaules kara Prāgā nomira tēvs un, kad Parolekam bija seši gadi, — arī māte. Studējis Čehoslovākijā un Ļeņingradā. Kopš 1945.gada — docētājs Prāgas Kārļa universitātē. Kopš 1964.gada — profesors. Latviešu valodu apguvis patstāvīgi 60.gadu sākumā.

Vispirms (1982.gadā) čehu, pēc tam saīsināti latviešu valodā (1985.gadā) iznāca Radegasta Paroleka "Baltijas literatūras salīdzinošā apcere". Tas ir latviešu, igauņu un lietuviešu literatūras procesa salīdzinošas sintēzes mēģinājums. Aplūkojot literatūras attīstību no XVI gadsimta līdz XX gadsimta 70.gadiem, autors rāda literatūras procesa kopainu uz Baltijas vēsturisko un sociālo apstākļu fona, iezīmējot mākslinieciskos virzienus un nacionālo literāro parādību specifiku.

Atdzejojis un tulkojis Raiņa dzeju un aforismus, Kārļa Skalbes pasakas, Andreja Pumpura eposu "Lāčplēsis" un latviešu dzejnieču mīlas liriku (1988.gadā kopā ar V.Jastrežbu izdevis krājumu "Mīlestības krāšņie koki"). Rakstījis ievadus daudziem latviešu un lietuviešu literatūras tulkojumiem, čehu presē un enciklopēdijās publicējis ap 200 rakstu par latviešu literatūru.

No enciklopēdijas "Latvija un latvieši". Latviešu rakstniecība biogrāfijās.

"Runājiet ar mani, lūdzu, latviski!"

PAROLEKS.JPG (28624 BYTES) 1962. gada 26. martā Prāgas Kārļa universitātes docētājs Radegasts Paroleks vēstulē mūsu filoloģijas zinātņu doktoram Arturam Ozolam raksta, ka nolēmis iemācīties latviešu valodu, lai varētu čehiski atdzejot Raini, ko lasījis krieviski. Viņa māte, latviete, mirusi, kad viņam bijuši seši gadi. Kad Prāgā ieradies Ozols ("pēc kāda laika atbrauca vēl dzejnieks Lukss un nedaudz vēlāk — jaunais dramaturgs Priede"), viņš sarosījies apgūt mātes valodu, ko runājis agrā bērnībā un ko vēlāk, čehu vidē augot, pilnīgi aizmirsis.

Ozols sūta uz Prāgu grāmatas, sūta skaņuplates un sniedz norādījumus vēstulēs, un 1964. gada 10. maijā Paroleks viņam ziņo: "Turpmākās vēstules varat man jau rakstīt latviski." Taču ir vairs tikai viena tāda "turpmākā vēstule", datēta ar tā paša gada 17. jūniju, kurā Ozols apsveic Paroleku ar doktora disertācijas aizstāvēšanu un raksta, ka nosūtot nupat iznākušo "Latviešu valodas sinonīmu vārdnīcu". 29. jūnijā Arturs Ozols aiziet viņsaulē.*

Kad Radegasts Paroleks vēlāk ierodas Rīgā, stacijā uz perona viņu sagaidu es. Pēc maniem pirmajiem teikumiem krievu valodā dzirdu: "Runājiet ar mani, lūdzu, latviski!" Tas ir tik negaidīti. Par viņa mācīšanos tiku lasījis vēstulē, kas pieteica braucienu uz Rīgu, bet 1962. gada sākumā, kad mēs Prāgā iepazināmies, viņš pat vēl nezināja, ko nozīmē viņa mātes pirmslaulību uzvārds "Salmiņa". Labi, es runāšu latviski, bet vai viņš patiešām sapratīs? Izrādās, jā! Saprot! Pārjautā vienīgi par kādu atsevišķu skaņu izrunu, jo valodu apguvis no grāmatām, ne ar vienu tajā nesarunādamies. Kā izklausoties? Ļoti labi, es atbildu. Netraucē arī dziedošie palīgakcentējumi garāku vārdu galotnēs.

Atcerēsimies, ka toreiz, pēc Pelšes "apvērsuma", latviešu valodas prasmi mēs Latvijā vairs nedrīkstējām prasīt ne no pārdevējām veikalos, ne no valsts iestāžu darbiniekiem, jo to tūlīt kvalificētu kā buržuāzisko nacionālismu. Latvijas PSR Kultūras ministrijas kolēģijas sēde, piemēram, krieviski turpinājās arī pēc vienīgā klātesošā krieva pazušanas aiz durvīm... Tāpēc latviski runājošs Eiropas vecākās universitātes pārstāvis tika sirsnīgi uzņemts visur, kur parādījās, un kopš tā laika viņam pie mums ir daudz draugu. Visus aizkustināja, ka viņš mūsu valodu bija sācis apgūt tieši tad, kad to šeit nievāja.

Gāja laiks, un par jauku pārsteigumu kļuva arī Radegasta Paroleka uzstāšanās — protams, latviski! — 1988. gada 22. septembrī Lielvārdē, Andreja Pumpura muzeja svētkos, kad starptautiskā mērogā atzīmējām eposa "Lāčplēsis" simtgadi: viņš muzejam uzdāvināja paša paveikto un Prāgā izdoto eposa tulkojumu čehu valodā.

Un Rainis, kā ar to? Atdzejots arī Rainis, tulkoti viņa aforismi. Kārļa Skalbes pasakas čehiski lasāmas krājumā ar nosaukumu "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties".

Gunārs Priede

Lielvārdē 16.02.98.

* A.Ozola un R.Paroleka sarakste publicēta grāmatā: Arturs Ozols. Raksti folkloristiskā. R., 364.–389. lpp.

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!