Par liberāli, vācieti, Latvijas patriotu

Izdots vācbaltiešu politiķa Paula Šīmaņa rakstu krājums "Eiropas problēma"

Kad 1939. gada rudenī Rīgu un Latviju pameta lielākā daļa šeit dzīvojošo vācu tautības pilsoņu un Latvijas valsts nākotnes skumjās izredzes kļuva aizvien skaidrākas, 7. novembrī Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis saņēma telegrammu: "Mirklī, kad Latvijas vācu tautības pilsoņi tiek spiesti atrauties no savas dzimtenes, tie vācu latvieši (tulkots no vācu val. — die deutschen Lettländer ), kuri ir nolēmuši labās un ļaunās dienās kopā ar pārējiem valsts biedriem, līdz galam izturot, kalpot vecajai tēvzemei, apvienojas sauklī : Dievs, svētī Latviju." (Šeit un turpmāk citāti no rakstu izlases "Eiropas problēma".)

Šo vārdu autors bija Pēteris Šīmanis, viens no tās Latvijas vācbaltiešu ceturtdaļas, kas, neuzklausot savu priekšteču dzimtenes "aicinājumu", nolēma palikt Latvijā. Plaši pazīstams vācbaltu sabiedriskais darbinieks, viens no retajiem vācbaltiem, kas vēl bermontiādes laikā bija atklāti paudis atbalstu Latvijas neatkarības idejai, bijušais Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis, visu četru Saeimu deputāts un vācu minoritātes partiju saliedētājs un frakcijas vadītājs, kādreizējais Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā, Eiropas Nacionalitāšu kongresa viceprezidents un populārā vācbaltu laikraksta "Rigasche Rundschau" galvenais redaktors, liberāls domātājs un publicists. Kura darbi un domas latviešu valodā līdz pat mūsdienām nav bijuši pieejami un tieši tādēļ plašākai publikai faktiski nepazīstami.

Tieši šī nepelnītā aizmirstība jau deviņdesmito gadu sākumā bija mudinājusi Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūta Baltijas reģiona speciālistu Detlefu Henningu veidot Paula Šīmaņa rakstu publikāciju, turklāt noteikti latviešu valodā.

Otrdien, 21. martā, ar Vācijas Federatīvās Republikas Iekšlietu ministrijas finansiālu atbalstu izdotajai Paula Šīmaņa rakstu izlasei "Eiropas problēma" Rīgā, Mencendorfa namā, tika rīkoti atklāšanas svētki. Tajos pārdomās par Latvijas pirmā neatkarības perioda politiķi dalījās izdevuma sastādītājs Detlefs Hennings un Latvijas vēsturnieki Inesis Feldmanis un Leo Dribins.

Kā atzina visi runātāji, P. Šīmanis jau kopš savas darbības sākuma nav aprobežojies ar kādu šauru vācbaltu ideju. Viņu interesējusi un viņš veiksmīgi darbojies Latvijas un arī Eiropas politikā. Tieši tādēļ P.Šīmaņa raksti joprojām ir interesanti ne tikai vēsturniekiem.

Savā politiskajā domāšanā un publicistikā P. Šīmanis reprezentēja liberālu domāšanu, kas laikposmā starp abiem pasaules kariem Austrumeiropā pretstatā konservatīvajam nacionālismam vai sociālistiski orientētajiem strāvojumiem bija reti pārstāvēta. Tās programmatiskais mērķis -— ierobežot valsts ietekmi uz katra indivīda darbību līdz minimumam un nodrošināt katra pilsoņa neierobežotu izvēles un darbības brīvību.

Mūsdienu Latvijas lasītājam sevišķi interesantas var likties P.Šīmaņa liberālās "anacionālas" valsts idejas. Savās atmiņās viņš rakstīja, ka savas žurnālistiskās un politiskās darbības laikā vienādi spēcīgi uzbrucis "gan krievu, gan latviešu, gan vācbaltiešu, gan valstsvāciešu nacionālismam". Viņa politiskais mērķis bija visu nacionalitāšu pārstāvju koplabklājība. Uzskatot, ka katras valsts pienākums ir nodrošināt tajā dzīvojošo mazākumtautību iespējas saglabāt un kopt savu nacionālo identitāti un saikni ar tēvzemi, kā neapstrīdamu šādu mazākumtautību grupu pārstāvju pienākumu viņš definēja arī pilnīgu politisku lojalitāti valstij, kas ir šīs minoritātes mītneszeme. Jebkuras politiskas pašnoteikšanās pretenzijas raksturīgas majoritātei, nevis minoritātei, tādēļ tādai nav pieļaujamas. No minoritāšu tiesību aizstāvības teorijas izrietēja arī tikpat mūsdienīgie P.Šīmaņa priekšstati par Eiropas vienotību. Jo tikai tādā Eiropā, kurā šauri nacionālas valsts ideja vairs nav vispārnoteicošā, būtu iespējama minoritāšu tiesību pilnvērtīga aizstāvība un ievērošana.

Savus teorētiskos uzskatus P. Šīmanis realizēja praktiskajā politiskajā darbībā. Kopā ar baronu Vilhelmu fon Firksu viņš apvienoja vienā frakcijā piecas Saeimā pārstāvētās vācbaltu partijas. Vēlāk P. Šīmanis centās konsolidēt visas Latvijas parlamentā pārstāvētās minoritāšu partijas, taču šie centieni ilgstošus rezultātus neguva. Aizstāvot vācu tiesības uz savu kultūras autonomiju un līdz ar to uz skolām ar vācu mācībvalodu, P.Šīmanis nonāca asā polemikā ar toreizējo Latvijas izglītības ministru Ati Ķeniņu. Taču, kā lasāms P. Šīmaņa K. Ulmanim sūtītajā telegrammā, viņš nepārstāja būt vienlaikus arī Latvijas patriots. Jau iepriekš, 1933. gadā, par saviem liberālajiem uzskatiem attiecībā uz jebkura veida totalitārismu viņš bija zaudējis no Vācijas finansiāli atkarīgā vācbaltu laikraksta "Rigasche Rundschau" galvenā redaktora vietu.

Nule iznākušajā izlasē "Eiropas problēma" lasāmie Paula Šīmaņa raksti vispusīgi ataino viņa pasaules un Latvijas politikas skatījumu. Sastādītājs D. Hennings krājumam izvēlējies apcerējumus par Satversmes tiesībām, mazākumtautību jautājumu un vācbaltiešu, latviešu un Latvijas valsts attiecībām, kā arī pārvietošanu 1939. gadā un minoritāšu politiku Eiropā.

Dina Gailīte, "LV" nozaru virsredaktore