Atgadnes, atceres

Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena

Edgars Andersons:

Valsts sākas ar varoņiem

Jau 1920.gada 13.augustā Latvijas nacionālās armijas virspavēlnieks ģen. Jānis Balodis 124. nr. pavēlē paziņoja Latvijas atbrīvošanas ka®a veiksmīgās beigas. Viņš atgādināja, ka Latvijas armija ka®u bija sākusi niecīgā skaitā, nepietiekami apģērbta un vāji apbruņota, bet ticības apgarota, kaimiņu un Antantes valstu atbalstīta. No 220 vīru sākotnējās grupas bija izveidojies nopietns bruņotais spēks 76000 vīru stiprumā.

Šajā armijā bija 13 kājnieku, 1 strēlnieku (faktiski arī kājnieku), 1 partizānu, 2 jātnieku un 4 artilērijas pulki, 5 bruņotie vilcieni, 8 bruņotie automobiļi, 5 tanki, 17 lidmašīnas, 70 lielgabali un 658 automatiskie ieroči, sapie®u, sakaru un ka®a flotes vienības. Latvijas atbrīvošanas ka®š bija ildzis 628 dienas (21 mēnesi), 75 kaujās bija atbrīvota 65791 kv. km teritorija un 1596573 iedzīvotāji. 1680 ka®avīri bija apbalvoti par izcilu varonību. Atbrīvošanas ka®ā Latvijas armija pretiniekiem atņēma 23 lokomotīves, 289 vagonus, 172 telefona iekārtas, 10 lidmašīnas, 28 automobiļus, 42 lielgabalus, 12 bumbmetējus, 199 ložmetējus, 3225 šautenes, 78000 gūstekņu, 5 bruņotus kuģus, 2 bruņotus vilcienus un 5277 gūstekņus. Atbrīvošanas ka®a laikā Latvijas armija bija zaudējusi 3046 kritušos, 3844 ievainotos un 214 kontūzētos. Atbrīvošanas ka®š Latvijas valdībai bija izmaksājis Ls 855404000 Ls.

Latvijas armijas zaudējumi nebija mazi, bet tieši pašas latviešu tautas un Latvijas interesēs ziedotie asins upu®i bija samērā niecīgi, salīdzinot ar upu®iem, ko latviešu ka®avīri bija spiesti ziedot I pasaules ka®a un Krievijas pilsoņu ka®ā citu varu un tautu labā. I pasaules ka®ā latvieši zaudēja apm. 35000 kritušo ka®avīru, ieskaitot 10000 slēgtās latviešu strēlnieku formācijās, un krievu pilsoņu ka®ā vismaz 28000 latviešu ka®avīru dzīvību, kopā 63000 dzīvību, neskaitot latviešu civīliedzīvotāju drausmīgos dzīvā spēka zaudējumus ka®a darbībā, terora apstākļos, slimībās, badā un bēgļu gaitās. Ka®a apstākļos Latviju briesmīgi izpostīja, un latviešu tauta zaudēja ceturto daļu sava dzīvā spēka. Armijas uzturēšana Atbrīvošanas ka®a laikā Latvijai bija smags saimniecisks upuris, bet tas bija niecīgs, salīdzinot ar zaudējumiem, ko Latvija cieta vācu un krievu ka®a saimniecībā. Šie upu®i arī atsvēra tos zaudējumus un ciešanas, kas latviešu tautai būtu draudējušas neatkarības ka®a zaudēšanas gadījumā.

Latvijas armijai bija jācīnās pret techniski un skaitliski daudz pārākiem pretiniekiem ar milzu rezervēm aizmugurē. Latviešu tauta toreiz vēl bija gandrīz pilnīgi nepazīstama plašākā pasaulē, kamēr tās pretiniekiem netrūka simpatizētāju visās pasaules malās dažādās aprindās. Atbalsts no Antantes valstīm un kaimiņiem bija ierobežots, pārdotie ieroči vājas kvalitātes, dārgi un arī nepietiekamā skaitā. Un tomēr Latvijas armija, izmantojot arī jauno latviešu diplomātu panākumus lielvaru kancelejās, guva uzvaru. 1919. gada 12. novembrī Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, novērtējot vispārējo situāciju, teica:

"Mūsu ka®avīri gāja cīņās ar pašaizliedzību, spēcināti no ticības un pārliecības, ka viņiem katram skaidrs un gaišs mērķis, ka viņi cīnās par taisnu un svētu lietu. Mums bija pārliecība un ticība pašiem uz saviem spēkiem, tēvzemes mīlestība, cenšanās ziedot visu, visu, pat savu dzīvību par savas tēvijas gaišāku un laimīgāku nākotni."

Atbrīvošanas ka®a beigās Latvijas armijas virspavēlnieks ģen. Balodis brīdināja valsts iedzīvotājus, ka armija ir valsts spēks, un valsts bez armijas nav vairs nekas. Tāpēc lai ikviens paliek savās dzimtenes sargu vietās ar agrāko sajūsmu, kārtības mīlestību, izturību un dedzību... Mēs par daudz mīlam savu tautu un savu zemi, lai nenodrošinātu paveikto milzu darbu un dārgo Latviju.

Kad Latvijas valsti jau pašā eksistences sākumā apdraudēja kaimiņvalstu intrigas un tautu sāka šķelt polītisko partiju savstarpējās cīņas un Latvijas neatkarībai naidīgās minoritātes, Latvijas armija blakus starptautiskajiem līgumiem un juridiskajām konvencijām palika Latvijas valsts un latviešu tautas neatkarības galvenais garants.

1921. gada 31. martā likvidēja Latvijas armijas virspavēlnieka posteni, un Latvijas bruņotos spēkus samazināja neliela miera laika ka®aspēka apmēros. Atvadoties no armijas, tās otrs (pirmais bija ģen. Dāvids Sīmonsons) un pēdējais virspavēlnieks ģen.Balodis, kas bija pratis vienotā armijā saliedēt dažādus elementus, pasvītroja nacionālā gara, vienprātības, pašapziņas, kopējā mērķa, ticības un apzinīgas valsts idejas nozīmi Latvijas neatkarības izcīnīšanā un pasargāšanā. Atbrīvošanas ka®a laikā viņš pats to visu bija mācījies.

Bija skaidrs, ka bruņotie spēki Latvijai būs nepieciešami arī vēlāk, jo pasaules tautas pēc lielā ka®a orģijas vēl nebija nomierinājušās, neīstenojoties daudzām cerībām un rodoties jaunām netaisnībām citu likvidēto netaisnību vietā. Blakus pasaules valstu nacionālajai un imperiālistiskajai sacensībai tagad bija radusies arī kapitālistisko un sociālistisko valstu sistēmu sacensība, tādēļ laikā no 1921. — 1923.gadam notika Latvijas bruņoto spēku pārorganizēšana un izveidojās Latvijas miera laika armija.

Edgars Andersons, Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture, Toronto, 1983.