Domas

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

8. Eiropas Savienības tālākā attīstība

Turpinājums. Sākums "LV" nr.216., 23.07.1998., nr.217/218., 24.07.1998., nr.219/220., 28.07.1998., nr.221., 29.07.1998., nr.223/224., 31.07.1998., nr.225., 04.08.1998.,

nr.226., 05.08.1998., nr.227., 06.08.1998., nr.228/229., 07.08.1998.

Augstajam bezdarba līmenim, kas ne vien pastāv ES, bet šķiet arī iesīkstējis, ir vairāki cēloņi. No vienas puses, krasi samazinājusies nodarbinātība vairākos industriālos resoros, pirmkārt un galvenokārt modernizācijas dēļ. Elektroniski vadītie roboti vai darbgaldi, kas ienākuši daudzās ražošanas jomās, prasa citādas kvalifikācijas darbiniekus, lai tos apkalpotu, nekā tie, kuru darbu tie aizstāj. Kopš agrīnajiem 1990’jiem gadiem iestājusies vispārēja nodarbinātības lejupslīde visos rūpnieciskās ražošanas veidos, tomēr pateicoties kāpumam tā dēvētajā servisa sektorā, šis bezdarba pieaugums ir bijis mazāks nekā tas potenciāli varētu būt. Kaut gan Eiropas industrija sīksti sacenšas ar ASV, ieguldot finanšu resursus (šodien kļuvis ļoti dārgs specifiskais ieguldījums), lai attīstītu ražošanas infrastruktūru un izturētu konkurenci, aizvietojot darbaspēku ar tehnoloģiju, ASV spējusi radīt vairāk jaunu darbavietu, nekā tas noticis Eiropā.

Bezdarba problēma ir ne tikai iesīkstējusi, tā nomāc ES pilsoņu attiecības, tās spītīgā pretošanās centieniem to uzveikt padara grūtāku, tomēr neizslēdz Austrumu paplašinājuma iespēju. Viens no iemesliem, kamdēļ bezdarbu izrādās grūti mazināt, ir tā nevienādā izplatība ES dalībvalstīs. Vēsturisku, tātad pašu izraudzītu apsvērumu dēļ, arī ļoti specifisku tautsaimniecības attīstības iemeslu (konjunktūras) dēļ dažādos ES reģionos šai problēmai ir dažādi cēloņi. Šī cēloņu daudzveidība, kā arī apstāklis, ka dalībvalstis noraidījušas jebkādu runu par atteikšanos no pienākumu pildīšanas savas valsts sociālajā sfērā, ierāda Kopienas iestādēm bezdarba samazināšanā ļoti pieticīgu vietu.23 Nelielu ieskatu šīs problēmas būtībā varam gūt no šādiem novērojumiem:

— kopumā apmēram 10,4% ES darbaspējīgo (1998. g. 1. ceturksnī) ir bez darba, no kuriem mazāk nekā puse (4,5%) atrodas tā dēvētajā ilgtermiņa bezdarbā, resp., nepārtraukti bez darba ilgāk par 1 gadu;

— kritums bezdarba līknē iestājies ar 1995. g., pateicoties tam, ka radītas stipri daudz pusslodzes darba vietas, daudzas no kurām atrodas servisa sektorā; ieskatoties statistikā par vīriešu un sieviešu nodarbinātību, redzams, ka notiek sieviešu ienākšana darba tirgū;

— īpaši augsts ir jauniešu (20 līdz 24 g.) bezdarbs — apmēram divi reizes augstāks nekā pieaugušo vidū; šī parādība rada nopietnas šaubas par to, vai ES ekonomika spēs noturēt ilgā laika skatījumā tās šodien nojaušamo atveseļošanos no kārtējās ekonomiskās krīzes (kas ilga no 1992. līdz 1994. g.);

— nodarbināto skaits aug ne dēļ demogrāfiskā pieauguma; vairākās valstīs atcelta obligāta aiziešana pensijā vecuma dēļ, arī sieviešu ienākšana darba tirgū palielina darbaspējīgo grupu gandrīz tikpat strauji, kā pieaug jauno darba vietu skaits; ES darbaspēks noveco;

— dalībvalstis (vidēji) divi reizes vairāk līdzekļu piešķir bezdarba finansiālajam pabalstam (tā dēvētajai pasīvajai cīņai ar bezdarbu) nekā aktīvi iegulda darbaspējīgo pārskološanā vai arī pavisam jauna tipa darba vietu radīšanā.24

Galvenokārt nacionālajām valdībām jārada to iedzīvotājiem apstākļi, lai tie varētu konkurēt ar pasaules piedāvājumu. Integrācijas iestāžu iespējas te ir visai pieticīgas, tomēr to nozīme ar laiku pieaug. Vispirms ES iestādēm kā Vienotā tirgus noteikumu radītājām un arī kā šo noteikumu ievērošanas apsekotājām ir jānodrošina, lai ES pilsoņi netraucēti un arī saskanīgi spētu izmantot tā dēvētās kustības brīvības. Otrkārt, kā nesenās Eiropas Komisijas iniciatīvas liecina25, iespējams panākt ciešāku sadarbību starp nacionālajām iestādēm, pat nonākot līdz nevalstisko organizāciju līmenim, lai labāk koordinētu tautsaimniecības politikas veidošanu, arī lai izmainītos ar informāciju par iespējām. Treškārt, ES iestādes veic konkrētu darbu, piešķirot lielu nozīmi iespējai mobilizēt lietišķās pētniecības resursus no visām ES dalībvalstīm, kā arī veicinot jaunu vidēja izmēra un pat maza izmēra uzņēmumu plaukšanu. Vēl jāatgādina, ka princips, kas pieteikts vienīgi attiecībā uz KLP, proti, priekšroka Kopienas ražojumam, lēnām, bet neatlaidīgi ieviešas visās pārējās ES iekšējās un ārējās komerciālās politikās. Tomēr ES iestādes ļoti labi apzinās, ka nav ieteicams nostāties pret tehnoloģisko progresu un pret jaunu darba metožu ienākšanu, kas izspiež dažas darba pasaules tradīcijas, jo neizbēgami cietīs tautsaimniecības aprite.

Vienas naudas sistēmas ieviešana uzskatāma par nepieciešamību, lai ES ietvaros vadītā ekonomiskā integrācija varētu piepildīt vairāk no tās potenciāla. Tāds iznākums izriet un arī reizē nodrošinās euro naudas vienību kā spēcīgu un nozīmīgu līdzdalībnieku pasaules biržās. ES īpatsvars pasaules kopīgajā eksportā, tiesa, krities kopš Kopienas nodibināšanas pirms vairāk nekā 40 gadiem, toties šis īpatsvars pēdējo 5 gadu laikā nav tālāk mazinājies. Tā ir liecība par to, ka Vienotais tirgus veicina stabilizāciju: šodien uzdevums ir atkal pacelt ES īpatsvaru pasaules tirdzniecības apritē.

6.2. nodaļā jau esam izskatījuši ES iekšējās monetārās reformas problemātiku, kuras redzamākais aspekts ir vienas naudas sistēmas izveidošana. Galvenais tās nosacījums ir stingras monetārās politikas ievērošana. Otrkārt, iespēju ierobežošana vienai dalībvalstij gūt īslaicīgu izrāvienu, "veikli" devalvējot savu valūtu pret kaimiņu valsts valūtu. Šāds gājiens formāli aizliegts ar LES spēkā stāšanos. Tas, protams, nenozīmē, ka visas valūtas ieguvušas savstarpēju stabilitāti. Piemēram, Vācijas valūtas vērtība kritusies dēļ tās milzīgajām iekšējām kapitāla investīcijām bijušajā VDR. Savukārt Lielbritānijas ekonomikas relatīvais uzplaukums (laikā, kad tā dēvētajās "sauszemes" Eiropas valstīs iestājās lejupslīde) panācis šīs valūtas strauju kāpumu. Pret monetāro stabilitāti ES dalībvalstu starpā, kas nav ilgstoši iedomājama bez vienas naudas sistēmas ieviešanas, nostājušies daudzi spekulantu interešu aizstāvji. Ārpus ES atrodošais kapitāls vairākas reizes uzbrucis atsevišķām "vājākām" ES valūtām, ar dažādām sekmēm, toties ar nolūku iegūt no īslaicīgām svārstībām lielisku peļņu. Atbildība par tādā veidā pazudinātām darba vietām vēlāk tiek pierakstīta nacionālajām valdībām; tas vēlreiz pierāda stipras vienotas naudas sistēmas nepieciešamību Eiropas Savienībā. Kā beidzamo atzinumu attiecībā uz vienotās valūtas izredzēm vērts atcerēties to, ka pēdējo 20 gadu laikā ASV dolāra naudaszīmēs turētā pasaules bagātība (kā daļa no visiem pasaules darījumiem) nav radikāli mainījusies. Kā redzams, euro zona, ar vai bez sterliņu mārciņas (Lielbritānijas valdība paziņojusi, ka tā netaisās iekļauties euro pirms 2002. gada, kaut gan Lielbritānijas valsts finanses atbilst tā dēvētajiem Māstrihtas saplūšanas kritērijiem) varētu visai nozīmīgi operēt pasaules finanšu aprindās.26

Euro kā valūtai pavērtas visas iespējas kļūt par otro lielāko valūtu pasaulē. Tādam viedoklim atrodami arī ne mazums skeptiķu, kas diezgan šabloniski atkārto vienu un to pašu novērojumu, proti, ka dolāra ekonomisko spēku noteic ASV politiskā integrācija (attiecībā uz dolāra finanšu lietām faktiski vienprātība). Lēmumu par euro ieviešanu ES vadība pieņēma, vadoties pēc vairākiem apsvērumiem, kuros vienādās proporcijās saskatāms politisks solis — pašreizējie ekonomikas apstākļi ES dalībvalstīs (notikusi nacionālo tautsaimniecības ciklu saplūšana) pieļauj šādu apvienošanos — un tautsaimniecības stāvokļa noteikts solis, resp., tā atbilst patiesai saplūšanai, un euro būs šīs tautsaimniecības attīstības stimuls nākotnē. Šis jaunais Eiropas integrācijas uzdevums sola samazināt finansiālos zudumus iekšējās operācijās, tas paver iespējas koriģēt pašreizējo stāvokli, kad vairākās ES dalībvalstīs nav iespējams samazināt ļoti augstās algas (bez nepieņemamām politiskām sekām), neraugoties uz to, ka augstā pašizmaksa ierobežo Eiropas preču un pakalpojumu konkurences spējas ārējā pasaulē.

Rietumeiropas tautām atmiņā stāv to pieredze autoritāro režīmu pakļautībā. Šodien gan ES dalībvalstis atsevišķi, gan arī ES iestādes kopumā ir ļoti jūtīgas pret cilvēka tiesību ievērošanu. Tas attiecas kā uz iekšzemi, tā arī pasauli. Protams, problēmu loks ir stipri dažāds — saprāta robežas noteic, kādus salīdzinājumus iespējams vilkt, kādi salīdzinājumi ir vienkārši apvainojums cilvēka tiesībām. Šinī skatījumā PSRS visā tās pastāvēšanas laikā nepārtraukti aktīvi nodarbojās ar cilvēktiesību pārkāpšanu, pielietojot sabiedriskas, juridiskas, pat fiziskas represijas. PSRS savdabīgā attieksme pret tās pilsoņiem no ārienes šķita reducējamies uz to, ka pilsoņa vienīgās tiesības — faktiski pienākums, kura neievērošana pat ar likumu tika fiksēta kā sodāma parādība, — bija atļauja strādāt valsts darbā. PSRS atstājusi mantojumā pseidojuridisku ieražu kopu, tā būtībā diezgan sekmīgi kompromitējusi jēdzienu "dabiskā likuma izpratne", kas ļauj savienot ļoti dažādās Rietumeiropas tiesību sistēmas. Stihiskā pretestība pret šādu iejaukšanos indivīda garīgajā mantojumā balstījās uz jūtām un instinktiem. Šī pieredze, kā to pierāda notikumi pēc neatkarības atjaunošanas Baltijā, nav labākais iespējamais pamats, lai ātri izveidotu tiesisku valsti.

Grūtības, kas krietni pārsniedz vienkāršu sociālo diskomfortu, kuru šodien piedzīvo AEVEV tautas, mācoties, kas ir elementārās cilvēka tiesības, galvenokārt saistās ar neizpratni par īpašuma tiesībām.27 Izrādās, ka šinīs valstīs pārpalikušie institucionalizēto cilvēktiesību pārkāpumu struktūru līdzjutēji apbrīnojami nekaunīgā veidā pat pieprasa iemūžināt tieši viņu privilēģijas (mantojums no noziedzības posma šo tautu vēsturē) kā "cilvēktiesības". ES pilsoņi ir apraduši ar citāda veida tiesiskumu. Galvenā plašu sabiedrības masu uzmanība pievērsta vienādām tiesībām sievietēm un vīriešiem. Minoritāšu problēma daudzās dalībvalstīs pastāv kā jautājums par to, cik veiksmīgi un cik ātri jaunienācēji spēj integrēties plašākā valstiskā sabiedrībā. Ievērosim, ka ES ierindas iedzīvotājs par būtisku uzskata to, lai viņu pārvaldošā šķira cīnītos par tiesiskuma ievērošanu. Nav brīnums, ka attiecībā uz AEVEV iekļaušanos ES viņi izvirza kā primāro prasību patiesu tiesiskuma ievērošanu šinīs valstīs.

Vai šī Eiropas telpa, it sevišķi ES kā šīs telpas apakšnodalījums, varētu apturēt savu izaugsmi pašreizējā sastāvā? Jau 1989. gadā, kad iekšējās pārrunas par ES izveidošanu bija apmēram pusceļā, bija skaidrs, ka Eiropas Savienībā agrāk vai vēlāk būs jāiekļauj vismaz daļa tās Austrumeiropas kaimiņvalstu. ES Austrumu paplašinājuma problēma vispirms nozīmē dalībvalstu pārliecību par kandidātes labo gribu (angliskajam juridiski nozīmīgajam terminam to act in good faith aizvien trūkst latviska ekvivalenta). Otrkārt, šīm dalībvalstīm ir jāsaredz abpusēja saimnieciskā jēga šāda soļa speršanai. Treškārt, kandidātēm sava apņemšanās ir jāapliecina ar konkrētiem darbiem, kas pēc savas būtības nozīmē šo valstu pretimnākšanu pirmspievienošanās laikā. Protams, pieredze rāda, ka pēcpievienošanās laikā jaunā dalībvalsts spēj izvirzīt savas intereses un tad panākt pārējo dalībvalstu pretimnākšanu. Kopš Eiropas Komisija 1990. gadā iztirzāja iespējamos Austrumu paplašināšanās variantus, notikusi nopietna AEVEV gatavošanās uzņemties atbildību, kas saistās ar pilntiesīgas locekles statusu ES.28

1997. gada jūlijā ES procesos ienāca jauns termins Darba kārtība — 2000 jeb, pareizāk sakot, Agenda—200029, kas saistīja ES iekšējo procesu novērtējumu ar atzinumiem par kandidātvalstīm. Tālāk šinī grāmatā (8.2., 8.3., 8.4. nodaļā) izskatīsim šīs apjomīgās dokumentu paketes saturu, pievēršot īpašu uzmanību Baltijas valstu novērtējumam.30 Procesa nosaukumā redzamas vairākas norādes. Kā zināms, nākamais Eiropas Komisijas sastāvs sāks darboties 2000. gadā. 1998. gadā sākās pārrunas par iekšējām izmaiņām ES iestāžu darbā. Šis cikla posms (pretstatā pārrunām par iekļaušanos, kurām nav noteikts konkrēts noilguma laiks) noslēgsies pirms 1999. gada beigām. Jāievēro, ka Agenda—2000 tikai papildina Amsterdamas līguma ratificēšanu un tai nav ar šo Līgumu nekāda ciešāka sakara. Abu šo nozīmīgo procesu gaitā Eiropas pilsoņiem nākas atkal novērtēt to, cik viņi ieguvuši, un arī to, cik viņi vīlušies par integrācijas panākumiem.

Agenda—2000 darbības sākuma fāzei, proti, informācijas savākšanas fāzei, pielika punktu ES Padomes sapulce Amsterdamā, kas pieprasīja, lai šo apjomīgo dokumentu kopu publicētu iespējams ātri un, attiecībā uz Atzinumiem par kandidātvalstu sagatavotību, arī vienkopus.31 Formāli tātad Agenda—2000 ir Eiropas Komisijas valdes slēdziens, kas pieņemts 1997. g. 15. jūlijā, ieteikt uzsākt sarunas par pievienošanos ar sešām kandidātēm. Latvijas masu informācijas līdzekļos mazāk atspoguļots fakts, ka Komisijas prezidenta Ž.Santēra runā vienāda uzmanība pievērsta Agenda—2000 ieteikumiem, kā izvērst iekšējo reformu, arī, protams, pasniedzot jauno orientējošo budžeta metu laika posmam no 2000. līdz 2006. gadam.32

8.2. Darba kārtība–2000

— iekšējās reformas

Var uzskatīt, ka ar 1997. g. jūliju aizsākās maģistrāls cēliens ES izaugsmē. Laika posmā, kam jānoslēdzas apmēram pēc divi gadiem (proti, 1999. g. vidū), ES iestādēm jāpaveic vairāki uzdevumi. Saprotams, ka redzamākais no tiem ir sekmīgu sarunu vešana ar jaunajām kandidātvalstīm. Tikpat nozīmīgs uzdevums ir iekšējā reforma. Šajā apakšnodaļā pievērsīsimies šim otrajam aktivitāšu lokam, kurā kopš 1997. g. jūlija Eiropas Komisija gatavo konkrētus lēmumu projektus. Tos, protams, galīgā, pārstrādātā veidā pieņems Ministru Padome parastajā kārtībā (skatīt 4.4. nodaļu). Jāatceras, ka budžeta jautājumā Eiropas Parlamentam arī ir lielas, tomēr ne galīgās noteikšanas iespējas. Agenda—2000 šinī procesā ir bijusi katalizators un iniciators attiecībā uz sekojošām problēmām:

— iekšējo tautsaimniecības uzplaukumu veicinošo politiku pastiprināšana;

— KLP, strukturālo fondu un Saliedētības fonda finansējuma principu pārskatīšana;

— budžeta jautājums paplašinātas ES ietvaros;

— Savienības konstitucionālā pamata konsolidācija, tajā skaitā Kopienas iestāžu reformas.

Darbs uzsācies labi: sākot ar pašu pirmo Ministru Padomes sēdi, kas notika īsi pēc Agenda—2000 dokumentu publicēšanas33, visas ES iestādes čakli darbojas, pētot lēmumu projektus, kas balstās uz šiem priekšlikumiem. Pirmo nopietno pārbaudījumu Agenda—2000 priekšlikumi izturējuši teicami: ES vadības sapulces lēmumi, kas pieņemti 1997. g. decembrī (Luksemburgā), apsveikuši Agenda—2000 priekšlikumus, piekrītot to principiālai jēgai, bet, protams, norādot uz to, ka tie ir tikai nopietnu un lietišķu diskusiju ierosinātāji.34 Šinī apakšnodaļā izskatīsim, kāda varētu būt iekšējā rezonanse šim mēģinājumam pārveidot Kopienas iestāžu darbību. Paredzot, ka KLP aizvien būs galvenā ES budžeta izdevumu pozīcija, Agenda — 2000 ierosina KLP, strukturālo fondu un Saliedētības fonda reformu. Lauksaimniecības jomā kompromisu visgrūtāk būs atrast, tomēr tāds tiks atrasts laicīgi ir attiecībā uz paplašināšanos, ir attiecībā uz nākamo PTO (bijušo GATT) pārrunu raundu. Jāteic, ka galīgais iznākums nevienam no šiem paralēli ritošiem procesiem šodien nav prognozējams. Reformu galvenā jēga ir saglabāt un pat vairot ES ietekmi pasaules tautsaimnieciskajā apritē.

Agenda — 2000 process tiecas nostiprināt ES pozīcijas ar saliedētu, integrētu un plaukstošu tautsaimniecību. Iecerētais (labākais) iznākums būtu atbalsts ikvienai ES saimnieciskai vienībai, kas ir konkurētspējīga, bet kam vajadzīga valstiska aizsardzība. Nozīmīgs, pat noteicošs apsvērums (ņemot vērā, ka šis ir Eiropas Komisijas sastādīts dokuments) ir panākt ar šīm reformām to, ka Eiropas Komisija kā iestāde darbotos vēl lietišķāk. Mērķis ir padarīt Eiropu atvērtu pasaulei, reizē padarot Eiropu par tādu uz tiesiskuma un uz demokrātijas principiem balstītu telpu, kas spēj aizstāvēt savas kopīgās intereses pasaulē. Iekšējās problēmas kavē atbildēt pasaules konkurējošiem ekonomiskiem spēkiem. Pētījumi par iespējām nostiprināt ES iekšējās aprites noveda pie sekojošu uzdevumu grupas:

— pastiprināt sadarbību un lietišķu integrāciju ekonomikas un finanšu jomās kā ilgtspējīga tautsaimniecības aprites pacēluma priekšnoteikumu;

— pastiprināt mācību procesa modernizāciju, attīstīt efektīvāku lietišķo pētniecību, vairot ES pilsoņu līdzdalības spējas tā dēvētajā informātikas sabiedrībā, ko varētu saukt arī par jauno tirdzniecības areālu35;

— modernizēt darba sistēmas, gan veidojot jaunus uzņēmumus, gan nosakot jaunus darba apstākļus, kas vairo apriti un nodrošina augstāku dzīves līmeni;

— stiprināt saimnieciskās solidaritātes izpausmes starp dalībvalstīm, pārskatot Saliedētības fonda darbību (dati rāda, ka šis Fonds panācis pacēlumu).

Prasības pēc šādām iekšējām reformām pastāv neatkarīgi no AEVEV lūgumiem iekļauties ES kā dalībvalstīm. Toties Austrumu paplašinājums, kas solās būt gan grūts, gan laikā izstiepts process, šķiet, sekmēs šo jau diezgan sen sevi pieteikušo nepieciešamību pēc kapitālas iekšējās pārveides. Eiropas Savienības programmatisko ieviržu pārskatīšanā Agenda—2000 ir vairāk nekā konsultatīvs dokuments. Tajā pieteiktās idejas Eiropas Komisija formulējusi, aptaujājot Ministru Padomi (lai tām būtu juridisks un politisks segums), kā arī dalībvalstu pārstāvjus valstiskā un nevalstiskā līmenī. Šinī klusajā konsultāciju procesā izšķirsies daudzu Agenda—2000 pieteikto ideju ieviešana Kopienas likumdošanā (acquis) vai arī to bezvēsts pazušana.

Būtisku pārmaiņu ieviešana Kopienas tematiskajās programmās ir grūts un garš process. Smagāku to padara vajadzība "valstiski" nozīmīgus (finansiāli izdevīgus) lēmumus pieņemt vienbalsīgi. Kvalificētā vairākuma balsošanas kārtība attiecas uz dažiem mazāk būtiskiem jautājumiem. Tomēr lēmumi par jebkādām principiālām pārmaiņām KLP un par nākamo paplašinājuma raundu obligāti prasa visu dalībvalstu vienbalsīgu piekrišanu. Vienas naudas sistēmas ieviešanā, kas ir no šiem jaunajiem uzdevumiem nodalīts jautājums, lai gan tās ietekme uz paplašināšanās procesu būs nozīmīga, visi vienbalsīgie lēmumi pieņemti, parakstot LES, kā arī atrodot kompromisu, kas pieļāva šī Līguma ratificēšanu.

Eiropas Savienības budžets ir tēma, kas izraisa krietni lielāku īgnumu nekā nacionālo valstu budžeti. Šī budžeta avotu pārskatīšana nav pieteikta Agenda—2000, lai gan ir norāde uz to, ka atsevišķi budžeta ienākumu avoti, piemēram, nodevas, kas saistītas ar KLP, ar laiku dilst absolūtā izteiksmē. Budžeta mets, par kuru tālāk izteiksimies, attīstīts, pieņemot, ka relatīvais valstu iemaksu īpatsvars tuvākajā laikā nemainīsies. Galīgais lēmums par šo pamata ideju nav vēl pieņemts: pēc Kopienas prakses, kompromisu par nākamo budžetu ciklu pieņems pašā pēdējā brīdī, resp., 1999. g. otrajā pusē.36

Tagadējais ES budžetu cikls, kas tika noteikts 1992. g., noslēgsies ar 1999. gadu. Agenda—2000 pilnībā nepieskaras tēmai, vai būtu radikāli jāpalielina ES budžets. Praktiski tāds palielinājums saistītos ar jaunu iekšzemes uzdevumu izvirzīšanu Eiropas integrācijas iestādēm. Novērojumu, ka Amsterdamas līgums nav būtiski padziļinājis integrāciju, iespējams iztulkot arī kā atteikšanos no budžeta apjoma izskatīšanas. ES budžetu piecu gadu cikls ir samērā jauna parādība; faktiski pirmais patiesais 5 gadu cikls ir pieteikts Agenda—2000. ES budžetam ir tāda īpatnība, ka netiek pieļauts deficīts. Parasti, ES budžetā piešķirtie līdzekļi pārsniedz gada izdevumus, pateicoties tam, ka ļoti garais budžeta apstiprināšanas process mēdz ieilgt un gadam atvēlētie līdzekļi paliek pat neasignēti.

Pievērsīsimies Agenda—2000 pirmajam tēmu lokam, proti, iekšzemes ekonomiskās aprites palielināšanai. Šeit saskatāmi vairāki Kopienas atbildības loki — atgādināsim, ka Agenda—2000 priekšlikumos skarts galvenokārt tas, kas izdarāms, rīkojoties Kopienas līmenī. Esam jau agrāk šinī grāmatā vairākas reizes uzsvēruši ES Vienotā tirgus noteikumu iedarbības problēmu. Agenda—2000 pieskaras Vienotā tirgus problemātikai vienīgi sakarā ar paplašināšanās jautājumu (šo tēmu izskatīsim 8.3. nod.). Tālāk šinī apakšnodaļā pievērsīsimies KLP un visu ES infrastruktūras maiņu veicinošo programmu reformām. Šodien, protams, Agenda—2000 priekšlikumi jau uzsākuši lēmumu pieņemšanas gaitu: pieredze rāda, ka šinī gaitā daudz kas var grozīties. Tātad — un tas jāuzsver latviešu lasītājam — lēmumu metu publicēšana ir aicinājums uz pārrunām, uz lietišķiem papildinājumiem, šie meti nav jau pieņemti lēmumi.

Analizējot Eiropas Komisijas priekšlikumu, kāds varētu izskatīties ES budžetu cikls pēc 2000. gada, varam konstatēt sekojošo. Pirmkārt, budžeta apjoms pieaugs atbilstoši IKP pieaugumam, nevis kā tam noteiktās IKP daļas pieaugums. Otrkārt, KLP paredzētie tiešie izdevumi aizņems apmēram pusi budžeta (faktiski vairāk — ja cenu atbalstam un citiem tiešiem maksājumiem pieskaita daļu tā dēvēto strukturālo fondu, tad KLP īpatsvars turās ap 60%). Atkal jāuzsver fakts, ka šinī apakšnodaļā pārrunāto līdzekļu apjoms šodien ir tikai aptuvens. (Ievērot, ka kopējais ES budžets kā IKP % paliek konstants — nepārsniedz 1,27% no ES IKP.)37 Kopienas darbības Darba kārtībā paredzēts šo orientējošo metu galīgajā izpausmē pieņemt līdz 1999. gada otrajai pusei. Jāteic, ka atgriezeniskā saite ar topošajām dalībvalstīm šodien ir tikai minējums (par to vairāk 8.3. nodaļā). Kopējā budžeta summa 2006. g. palielinās par kādiem 18% absolūtā vērtībā salīdzinājumā ar 1999. gada budžetu. Tāda relatīvi mērena attīstība, kas lietišķi paredz pirmās problēmas, kuras varētu būt iespējamas politiskā ziņā, tikai pēc 2002. gada.

23 Sociālais nodrošinājums neietilpst nedz Eiropas Kopienas, nedz Eiropas Savienības kompetencēs; tā dēvētais Sociālais protokols (skatīt Vārdnīcu) ierosina, lai visās dalībvalstīs pieņemtu normas, kas nodrošina ikvienam strādājošam līdzīgu sociālo nodrošinājumu; Lielbritānija atteicās pievienoties šādam protokolam, 1992. g. parakstot LES, savukārt 1997. g. maijā Lielbritānija pievienojusies līdzīgai nostādnei, kas iekļauta Amsterdamas līgumā.

24 Ziņas no Eiropas Komisijas provizoriskā pētījuma par nodarbinātību (skatīt: European Commission, DG-V, Commission draft for the Joint Employment Report (Revision 8), September, 1997).

25 1996. g. Eiropas Komisijas prezidents Ž. Santērs pieteica konkrētu programmu, proti, Memorandum, European Pact of confidence for employment, Brussels (June, 1996), kam sekoja diskusijas un arī ārkārtēja Eiropas Savienības Padomes tikšanās Luksemburgā, 1997. g. novembrī, kura pieņēma konkrētu rīcības plānu tālākai ES Padomes darbībai visaugstākajā līmenī (skatīt: Special Luxembourg European Council meeting on employment, November 20&21, 1997, Presidency Conclusions, Bulletin of the EU, 11-1997).

26 1998. gada aprīlī Eiropas Komisija paziņoja, ka vienīgi Grieķijas finansiālais stāvoklis tai liek atturēties no iekļaušanās euro zonā; Dānija, pateicoties sevišķam LES protokolam, atteicās pievienoties euro, Zviedrijas atteikšanās atbilst tās Iekļaušanās līguma nostādnēm.

27 Laikam pateicoties tam, ka maza, tomēr intelektuālā ziņā diezgan apsviedīga un savu viedokli aizstāvēt spējīga Rietumu valstu iedzīvotāju minoritāte juta līdzi PSRS dzīvesveidam (pārsvarā tikai tūrisma līmenī), Rietumos vēl visi nav pieņēmuši vienlīdzības zīmi, kas velkama starp tā dēvētām jaundibinātām PSKP lokalizācijām un tā dēvētām jauno naciķu vai šovinistu-ekstrēmistu partijām; AEVEV pie varas nākušie pirmie no šiem ekstrēmistu grupējumiem vēl nav aptvēruši, ka, nenosaucot viņu vadību par tādu, tomēr mēreno Rietumu politisko strāvojumu veidotās valdības distancējas no AEVEV, kurās atgriežas "vecie kadri" jaunā apģērbā, kādreiz ar jauniem kadriem papildināti; saprotamā kārtā šo pēdējo izpratne par "cilvēka tiesībām" skan īpaši tukši.

28 Šeit autors distancējies no tādu iespēju izskatīšanas, ka ES izveido "otrklasīgu" piederības grupu, proti, tādas valstis, kuras izvēlas baudīt tikai to Eiropas integrācijas priekšrocību daļu, kas tām tīk, bet atsakās no vispārējās atbildības (skatīt šķirkļus Daudzātrumu Eiropa un Mainīgās ģeometrijas Eiropa Vārdnīcā).

29 Šeit tiks izmantots termins Agenda—2000, retāk latviskotais termins Darba kārtība—2000.

30 Dokumentu paketē Darba kārtība—2000 ietilpst 13 sējumi, resp., versijā, kas publicēta 1997. g. vasarā un kas pieejama Eiropas Komisijas Interneta serverī, proti: 1. sējums: Par stiprāku un par paplašinātu (Eiropas) Savienību (Doc/97/6); 2. sējums, kas sadalīts divās daļās, resp., 1.daļa: Par to, kā paplašināšanās politika ietekmēs sekmīgo kandidātvalstu tautsaimniecību; 2. daļa: Par pastiprinātu sadarbību ar kandidātēm pirmspievienošanās laikā (Doc/97/7); 3. sējums: Īss kopsavilkums no 10 atsevišķiem viedokļiem par kandidātēm (Doc/97/8); 10 atsevišķi Atzinumi par katras kandidātes progresu savas tautsaimniecības un valsts iekārtas pārveidošanā; šie dokumenti vēlāk publicēti (ar nelieliem labojumiem) kā Bulletin of the EU papildinājumi, proti, Supplements; vispār šīs versijas ir identiskas.

31 Skatīt Amsterdam European Council, June 17&18, 1997, Bulletin of the EU, 6-1997, punkts I.4.

32 Komisijas valdes sēdē sekmīgo kandidātvalstu nosaukšana izraisīja debates, toties pieņemtais lēmums uzskatāms par tā dēvēto mazo valstu uzvaru: valdes loceklis van den Bruks, kura viedokli atbalstīja visi tā dēvētie valdes skandināvu locekļi, pastāvēja uz to, lai Slovēnija un it īpaši Igaunija tiktu iekļauta šinī sarakstā; neviena valsts neaizstāvēja Slovākijas atskaitīšanu no šī saraksta: Slovākijas valdība ar reti dāsnu un iedomīgu rīcību sevi izsvītroja (jāteic, ka šīs valsts vadība nerāda pazīmes, ka tā būtu atteikusies no šīs cēlās stājas pat 1998. g.). Prezidenta Santēra uzrunu Eiropas Parlamentam ieteicams izlasīt oriģinālā franču valodā; šodien tā ir pieejama pārtulkota visās 11 ES valodās; otru runu par līdzīgu tematu prezidents Santērs teica Eiropas Parlamentā 1997. g. 22. oktobrī.

33 1997. g. 22. jūlijā Ārlietu Ministru Padome, sapulcējusies Luksemburgā, uzklausīja Komisijas prezidenta Santēra izklāstījumu; jautājumā par paplašināšanos tika izveidotas atsevišķas darba grupas (COREPER sastāvā, skatīt 3. pielikumu), kas atsevišķi izskatīja katras kandidātes atbilstību; ĀM Padome pieņēma šo darba grupu ziņojumu 1997. g. 22. oktobrī.

34 Skatīt: Bulletin of the EU, Vol 12, 1997, punktu I.7 (arī Luksemburgas prezidentūras secinājumu apkopojuma 37. paragrāfu).

35 ASV prezidents Klintons, sākot ar 1997. g., pievērsis ASV pilsoņu uzmanību vajadzībai laicīgi rīkoties, lai nodrošinātu sev iespējami lielu daļu tā dēvētajā elektroniskajā tirgū; piemēram, Lielbritānijā ienākušas bankas, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības robežas, bet kas piedāvā tā dēvētos elektroniskos bankas pakalpojumus, jo elektronikā fiziskam attālumam ir maza nozīme; galvenie ES iestāžu uzdevumi šinī jomā ir cīņa pret krāpšanu, arī tiesiskuma nodrošināšana strīdu izšķiršanā.

36 Tā dēvētā Pārdomu grupa (skatīt 6.nodaļu, arī Vārdnīcu) savos secinājumos par aktuālām ES attīstības problēmām ieteica paplašināt ES budžeta bāzi, sevišķi attiecībā uz aktivitāšu finansēšanu tā dēvētā otrā (KĀDP) pīlāra un trešā (Iekšlietu) pīlāra jomās; par šo tēmu notiek pārrunas, kas 1998. gada sākumā vēl nav nonākušas līdz sabiedrības redzeslokam (skatīt Pārdomu grupas atskaiti: Reflection Group’s Report, Document SN 520/95 (1995).

37 Šis stāvoklis principā ir tāds, kādu ES dalībvalstis to noteica, apstiprinot 1992. gadā Edinburgā tā devēto Delors-2 finansēšanas paketi; ES budžets ir aptuveni 2,5% no visu ES dalībvalstu budžetu kopējās summas.

Turpmāk — vēl

No Rīgas izdevniecībā "Junda" (redaktors Ivars Tirans) topošās Dr. Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas "Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte"aa