Ordeņa virsnieks Rigors Baraduļins

Joku viņš cieši salaulā

— ar gudrību, prieku,

ar skumjām

Mēs sastapāmies tālajos sešdesmitajos gados, kad Jeronīms Stulpāns un Viktors Līvzemnieks mani iepazīstināja ar vēl gluži zaļoksnēju, kustīgu un asprātīgu ciemiņu no Minskas. Drīz vien mūs apņēma runu un dziesmu gars. "Pyrmųdīna, ūtardīna" — izrādās, šai latgaliskajai dziesmai bija arī baltkrieviskais variants. Bet mana tēva baltkrievisko dziesmiņu par pēdējo govi — nē, to Ušaču puisis nebija dzirdējis, tāpēc jo vērīgāk ieklausījās tekstā un melodijā. Pēc tam Rigors sāka stāstīt par vectēvu — Andreju Galviņu, Rīgas atslēdznieku un dzirnavu mehāniķi. Viņam bijis straujš raksturs, liela pasaules izzināšanas kāre, mūžīgi neapmierināma meklētāja spars. Tas viņu aizvilināja līdz Pēterpilij, vēlāk līdz Vitebskas novadam, līdz gleznainajiem Ušačiem, par kuriem mazdēls dzejo vēl šobaltdien. Vectēvs pieminēts daudzos darbos, ir arī īpašs, plašs un izjusts veltījums ar daudzām sulīgi konkrētām detaļām. Rigoram par viņu jādomā, kad viņš atdzejoja latviešu dzejniekus, domā par Cirīša ezeru, Daugavu, jūru.

Kad Līvzemnieks jau bija sakārtojis un tulkojis latviski Baraduļina lirikas krājumu "Siena laiks" (1967), Dubultu Rakstnieku daiļrades namā esam ar Rigoru dzīvojuši mēnešiem ilgi, briduši pa liedaga smiltīm līdz Majoriem un Vaivariem. Rigors precizēja atsevišķus vārdus, to nianses Jāņa Sudrabkalna, Anatolija Imermaņa, Ojāra Vācieša, Imanta Auziņa un Māra Čaklā lirikā, jo viņš Minskai gatavoja lielu latviešu dzejas antoloģiju.

Es taujāju, kā skaidrojams viens vai otrs teiciens Jankas Kupalas, Pjatrusa Brovkas vai Pimena Pančankas dzejā. Rigors viņus allaž citēja ar cieņu un, varētu sacīt, godbijību. Īpaši augstu viņš vērtēja jaunlaiku baltkrievu vārda mākslas pamatlicēju Janku Kupalu, kas pseidonīmu, savu dzejnieka vārdu, bija izrāvis no dziestošiem Jāņu ugunskuriem.

Rigors vienmēr taujāja: "Kas interesants latviešu literatūrā?" Viņam tuvi bija kļuvuši daudzi mūsu autori, mēs kopā braucām uz Dzejas dienu sarīkojumiem. Neizdzēšami iespiedušies atmiņā atvasaras zeltainie vakari Līvānos, Aglonā, Daugavpilī, Ilūkstē. Rigors sacentās zobgalībās ar Bruno Saulīti, Hariju Heisleru un Gunāru Selgu. Epigrammas viņam bira no azotes un piedurknēm kā ganiņam zirņi vai pupas. Kad viņš skolu vai kultūras namu zālēs baltkrieviski skandēja dzejoļus par Baltijas priedēm, par mūžīgās Rīgas mūžīgām ielām, tad zināju: tos atdzejošu un ievietošu "Karogā" (1982, 5). Lielā un Mazā Zirgu iela, jūs jau sen esat izvadījušas savus zirgus dusā. Cik daudz uzbrukumu atvairījis katrs Latvijas galvaspilsētas valnis — par to nevar nedomāt Vaļņu ielā! Indriķa Zeberiņa gleznu izstādē pavasara tālākās lauku sētas novakare atelpas stundā:

Šeit vīksnu kontūras platās

Stāv lapotņu tumšā barā.

Tup runcis uz žoga latas

Un putnēnus uzmana zarā.

Un cūkas aizgaldos rosās,

Ceļ snuķus un groza galvas

Kā dīvainas krūkas un osas.

Vai gaida nokrēšļa balvas?

Toreiz tapa liels Rigora dzejoļu cikls "Sasaukšanās". Blakus Vecrīgas ieliņām, kur uz mūžīgo sēdi sapulcējušies laikmeti, nostājies Ģedimina kalns, daino cīrulis: "Čur–čurr–ļonis..." Lietuviešu pļāvēju dziesma atbalsojas Belovežas priežu, ozolu un apšu galotnēs. Minskas bezdelīgas nerimstas čivināt par Viļņu. Līdz tam latviešu, lietuviešu un baltkrievu literatūrā visbiežāk tika tēlota cīņa pret purviem. Oratorijās un gleznās, stāstos un romānos krita bargi nosodījumi un lāsti pār velniem un raganām. Baltkrievu dzejnieks viens no pirmajiem citā gaismā ieraudzīja apcirptos ciņus, izbagarētās upītes, bezrūpīgi iztaisnotos ceļus, kuriem asfalts pāri tumst kā zārka vāks.

Kur tad rubeņo rubeņi mani?

Zvēri alās un midzeņos smok.

Kur tad pļāvēju izkapšu zvani?

Sausums klejo visaplīk kā spoks.

————

Tikai pasakā parādās lapsai

Zivis, kuras no vezuma krīt,

Un kā zudusī teiksma zem apses

Auzu skara uz lielceļa spīd.

Vēl pirms tam man laimējās baltkrievu dzejas izlasei "Sālsmaize" (1974) latviskot tieši Rigoru. Dažu dzejoļu kolorīts, attēlotie darbavīri sasaucās ar maniem bērnības priekšstatiem un pārdzīvojumiem. Tādi dēļu zāģētāji nāca arī mūsmājās — viens stāvēja baļķu augšā, otrs apakšā. Zāģis vidū kustējās kā dīvains mūzikas instruments, un Rigors bija uzminējis, ko tas atgādina: vijoli. Un abi spēlmaņi — vai viņi nebija līdzīgi vijolniekiem? Kapela skanēja augu dienu, iezvanot gadsimtiem garu mūžu mājām un klētīm, lai tās nepazustu puteņu un vēju auros. Un daudz kam citam solījās būt noderīgi šie šmaugie stumbri.

Priede — cimbalām ir radīts koks,

Bet no bērza ļoti labi liecas

Slieces ragavām un zirga loks, —

Salam nepanākt, kad viņi triecas!

Bet no ozola — uz tirgu brauks

Apaļvaidži toveri kā zvani!

Viņiem līdz ļaužu bari trauks...

Vai tu kāpostus un sēnes nepamani?

Rigoram balti noberztā grīda sasaucas ar Ārijas Elksnes skatītajām ainām. Daudzi motīvi mums tuvi. Gan dziesmiņa par gārni, kas staigā sarkanos zābaciņos un gatavs tādus arī ciema bērniem atnest, gan mūsdienīga pasaka par nāru, kas iebridusi rudzos, kur apkārt rasa krīt kā jūra; gan negaistošas bažas par kara pērkoniem, kas nes smagas nelaimes un skaudru postu.

Zibeņu atblāzmas atkal un atkal noplīv pār Rigora liriku un liroepiku, jo viņš ir kara bērns, izdzīvojis partizānu pārvaldītā novadā. Viņa tēvs kritis dažas dienas pirms hitleriešu padzīšanas. Karā vīru pazaudējusī atraitne— basa, platu arāju svārku mugurā — un Dievmāte istabas goda kaktā: lūk, viņas abas tik līdzīgas, abām paklanās, abu priekšā krustu pārmet nabaga bārenis. Krievu valodā izdota viņu grāmata "Katrs ceturtais". Tik lieli bija Baltkrievijas zaudējumi Otrajā pasaules karā.

1935. gadā Gorodoku sādžā dzimušajam Ivana Baraduļina dēlam vajadzēja uzņemties saimes vecākā vīrieša pienākumus, uzdevumus un atbildību. Vajadzēja nostāties blakus māmuļai, dalot ģimenes grūto likteni. Dzejoļu krājums "Neruša" (1967) apvākā neko citu neredzam — tikai viņas lielās, vērīgās un valgās acis, kurās atspīd visas Baltkrievijas sāpes un cerības. Šis mātes skatiens visur pavada dēlu. Mātes roka vada dzejnieka spalvu. Viņa — Akuļina, kuras tēva vārdam līdzās sābri bieži vien pielika epitetu "latviete". Nekā nedzirdējusi par avangardismu, viņa rakstīja vēstules verlibrā — bez pieturas zīmēm, bez obligātā lielā burta teikuma sākumā. Kā ziemas vēji istabas skurstenī starp vārdiem ielauzās pantmēri, bet atskaņas iebira kā sēnes sūnās, katrā rindā bija tik daudz zemes un debesu, liekņu un mežu dvašas un tik daudz novēlējumu adresātam — Baltkrievijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes studentam Minskā. Mātes sirdī sasildītās vēstules no ļaunās acs jāglabā un jāsargā kā lūgsna!

"Neruša" baltkrievu valodā nozīmē neviena neaiztiktu, noslēpumainu meža nostūri, varbūt baravikām nosētu. Tikai mātes acis to māk apjaust un saskatīt, tikai mātes čuksts un dziesma to spēj atklāt un izteikt. Rigora Baraduļina daiļrades pētnieki viņu valodu salīdzinājuši ar dzidru, ledus saltu avota ūdeni, bet dzejnieks pats tās saknes dēvē par freskām. Rigoram dzeja — ne ēveļgalds, ne virpa, pat ne amats un profesija, — saka viņa novadnieks un tuvākais domubiedrs Vasiļs Bikavs, — dzeja Rigoram dievišķā stihija, kuras gūsteknis un valdnieks viņš reizē ir. Virtuozs un maestro!

Šīs valodas virtuozitāte, izteiksmes lokanība, daiļskanība un daudzbalsība ir brīnumdarītājs vijoles lociņš, kas pieskaras stīgām kā putns, kurš pacēlies no Poļesjes sūnekļiem vai Belovežas gāršas biežņām, uzšaujas augstu un lido tālu. Ar Ušaču rīta rasu un vakara asarām. Un mājup uz spārna galiem nes pasaules nemieru, elpu un mūziku.

Rigoram daudz grāmatu. Arī tulkotas tās daudzās zemēs un valodās. Viņš pats, ilgus gadus strādādams dažādos Minskas laikrakstos un žurnālos, kopš 1985. gada būdams redakcijas vadītājs izdevniecībā "Daiļliteratūra", atdzejojis un publicējis Šekspīru un Baironu, Brehtu un Mickēviču, Lorku un Jeseņinu, Tičinu un Riļski, Nēri un Mieželaiti, Smeļakovu un Draču, citus uzbeku, gruzīnu, krievu, ukraiņu, moldāvu, poļu, bulgāru un ungāru autorus. Viņš atradis kopējas diskusijas tēmas un dvēseles saskaņu ar Vozņesenski un Baltaķi.

Rigors — sirsnīgs, vaļsirdīgs, vienmēr dzirkstošs sarunu biedrs. Par to esmu pārliecinājies, staigādams kopā ar viņu pa Usūrijas taigu, būdams Vladivostokā un Nahodkā, Maskavā un Minskā.

Zemeslodi krustām šķērsām aplidojis Rigors, sadraudzējies ar gājputnu čigānisko klejotāju smeldzi. Milāna un Parīze, Havanna un Ņujorka ar Manhetenas debesskrāpjiem nav viņam aizsegusi dzimtā Večeļjas ezera atspulgus. Savulaik piedaloties ANO Ģenerālās asamblejas darbā, Rigors Baraduļins izstaigāja arī Hudzonas krastus.

Baltkrievija un Latvija mūsu pārdomās, dzejā un valodās kā vīnstīgas krustojas un vijas ap visām stigām, kuras tikām minuši, iemantojot draugus. Tiekoties ar Vītautu Bloži Traķos, Rigors saka paldies Latvijai, ka sapazīstinājusi ar lietuvieti, bārdainu avangardistu. Pērkons un ābele — visbiežāk sastopami tēli Rigora poēzijā. Tāpat kā Arvīdam Skalbem, arī Baraduļinam sūrābele ir dzimtenes simbols. Kas tik nav kratījis to, plūcis augļus un lauzis zarus, bet viņa, izturējusi viesuļus un vējputeņus, ik pavasari atkal sedzas ziedu kupenās.

Poēma "Tava skatiena debesis" (1966) ir himna Latvijai, tās dabai, darbam un cilvēkiem, tā ir oda apiņu maikstīm, miežu ūsām un alus mucām, no kurām izsistas tapas palaiž Zāļu vakarā līgo gaviles. Joks šeit cieši salaulāts ar gudrību, prieks apkampies ar skumjām, veltījums Jeronīmam Stulpānam un viņa tēvam pacelts gleznaini patētiskā vispārinājumā:

Ai, Latgale —

tu valgi zaļais plašums,

Pa kuru siena gubas rindā iet.

Es ņemu krūtīs

tavas debess dvašu

(—)

Un saprotu,

kāpēc tā zila zied.

Tur vienmēr dzīvos

linu ziedu krāsa

Un skanēs zilgme

tā kā ledus ciets.

Lai tēva gaišām acīm —

ziedu māsām —

Ne mirkli tūce

ēnu nepārliec.

Rigors dzīvoja līdzīgi mums Trešās atmodas dziedošajā ausmā, Tautas frontes dibināšanas dienās, arī dzimtenē būdams dedzīgs šīs radnieciskās organizācijas līdzdalībnieks. Kopā ar Vasiļu Bikavu viņš joprojām iet kopsolī, vēlēdamies, lai, formāli atguvusi neatkarību, Baltkrievija būtu īsti demokrātiska, tiesiska, pasaulei, kaimiņiem un draudzībai atvērta valsts, kur attīstītos un plauktu baltkrievu valoda un nacionālā kultūra. Rigors ir vienisprātis ar savu kolēģi Sergeju Paņizņiku, kas regulāri kontaktējas ar Latvijas Rakstnieku savienību, ar Daugavpils un Rīgas sabiedrību.

Viņš nesen Majoros piedalījās kādā starptautiskā forumā. Žēl, ka manas neveselības dēļ nesatikāmies, bet Rigors atsūtīja Baltkrievijā pāri palikušos dažus Maksima Bahdanoviča dzejoļu izlases "Jau roka rudzupuķi auž..." (1992) eksemplārus. Tas ir latviešu un baltkrievu izdevēju kopdarbs, triju dzejnieku sadarbības rezultāts. Rigors bija mums ar Viktoru Līvzemnieku tik daudz stāstījis par šo pāragri mirušo dzejnieku, kura biogrāfija sasaucas ar Jura Alunāna un Veidenbauma dzīves gājumu, un kurš, līdz pat mūsdienām nereti noklusēts, baltkrieviem joprojām paliek rīta zvans. Tāpēc abi ar Viktoru Dubultos, sekodami drauga mudinājumam, aizgūtnēm latviskojām šo izcilo liriķi, cīņā saucēju, kura valodas smalkumus mums turpat pie jūras palīdzēja izprast Rigors.

Mēs dzīvojam ar tā pavasara dienu atmiņām. Es atkal pārlasu Bahdanoviča izlasi, kur blakus iespiesti baltkrievu teksti un latviskie tulkojumi. Visbiežāk apstājos pie romantiskā stāsta dzejā "Veronika", kuru atdzejoju tikpat aizrautīgi kā savulaik Kupalas dziedājumu "Viņa un es". Un pēkšņi mūsu kopējiem spēkiem veidotā grāmata sāk atgādināt Bahdanoviča apjūsmoto koku, kura mizā iegrieztais vārdiņš "Veronika" krūtīs atkal saviļņo tik daudz smeldzes, ticības un skaistuma:

Es daudzinu un sveicu koku,

Lai aug kā piemineklis dzīvs,

Šo vārdu glabā svēts un brīvs,

Pleš lapotni kā zaļu loku:

Jo gadi tālāk iet un zūd,—

Sirds stiprāk mīlestību jūt.

Staigājot pa Rīgu, kuras cilvēkiem, ielām un vēsturei tik sirsnīgas dzejas rindas pats atradis, Rigors Baraduļins allaž apstājas pie mūsu Brīvības pieminekļa un ilgi raugās trijās zelta zvaigznēs. Tās apstaro ordeni, kas piešķirts Baltkrievijas Tautas dzejniekam, lielajam un uzticīgajam Latvijas draugam.

Andris Vējāns

Garciemā 1998. gada 17. jūnijā