Šodien un pirms 75 gadiem

Mēs Latvijā un pasaulē

— Mūsu kārtējā saruna, Černaja kungs, šoreiz ir nozīmīgu notikumu sakarā — 16.augustā aprit 75 gadi kopš neatkarīgās Latvijas Valsts kontroles dzimšanas; pavisam nesen jums piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, arī personīgi šajās dienās atzīmējat apaļu dzīves jubileju. Apsveicam jūs gan personīgi, gan Valsts kontroles darbiniekus ar svētkiem un vēlam arī turpmāk labus panākumus šajā atbildīgajā un visai sarežģītajā darbā!

— Paldies. Jā, šis gads ir tāds īpašs — mūsu valsts novembrī svinēs savu astoņdesmitgadi, bet Valsts kontrole ir tikai piecus gadus jaunāka. Gribu teikt, ka šis laiks ir bijis interesants un savdabīgs. To var iedalīt vairākos periodos. Vispirms jau Valsts kontroles paši pirmsākumi no 1919. līdz 1923.gadam, kad darbojās dažādi noteikumi, mainījās valdības, taču īsta likuma par Valsts kontroli nebija. To pieņēma 1923.gada 2.augustā, un tas stājās spēkā 16.augustā, ko arī uzskata par Valsts kontroles dzimšanas dienu. Par pirmo neatkarīgās Latvijas Valsts kontrolieri tika ievēlēts Roberts Ivanovs, kas vadīja to visus trīs sasaukumus līdz pat 1934.gada 15.maija apvērsumam. Pēc tā viņu no amata atbrīvoja, un viņš aizgāja pensijā.

Varbūt tā bija laimīga nejaušība, varbūt likumsakarība, ka liktenis mūs saveda kopā ar Roberta Ivanova meitu Gunu Grasmani. Šī gada februārī viņa viesojās Valsts kontrolē, uzdāvināja daudzas vēsturiskas fotogrāfijas un dokumentus. Interesanti bija kopā ar G.Grasmani izstaigāt mūsu telpas, jo arī tajos tālajos gados šeit — Rīgā, Valdemāra ielā 26 — atradās Valsts kontrole un Roberta Ivanova dzīvoklis, kur mūsu viešņa bija pavadījusi bērnības dienas. Tātad šī ēka vēsturiski piederējusi Latvijas Republikas Valsts kontrolei, un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā atkal kļuvusi par šīs iestādes īpašumu.

Pēckara periods, kad darbojās tā dēvētā tautas kontrole (faktiski svešas varas pārraudzībā, kompartijas represīva struktūra), mūsu Valsts kontroles vēsturē nebūtu ieskaitāms. Lai gan arī tajā laikā veikts zināms darbs, izstrādāta metodika, tautas kontrole nodarbojās ar tādu funkciju veikšanu kā sabiedrības, atsevišķu indivīdu piesaistīšana pārbaudēs, sūdzību izskatīšana par amatpersonām. Tādu mūsu Valsts kontrolei tagad, protams, nav. Varbūt arī tādēļ nesenās pagātnes mantojuma ietekmē mēs joprojām saņemam cilvēku sūdzības par ierēdņu, amatpersonu rīcību, kaimiņu dzērāju, par trūkumiem tajā vai citā iestādē. Šāda situācija liek domāt, ka šī niša nav aizpildīta, cilvēki bieži vien nezina, kur meklēt taisnību par pārinodarījumu, pietrūkst informācijas, padoma, lai šķetinātu samezglojumus. Manuprāt, ir nobriedis jautājums to risināt likumdošanas ceļā — varbūt pārstrukturēt Valsts cilvēktiesību biroju, varbūt veidot ko līdzīgu tautas advokatūrai ar plašākām tiesībām juridiskajā jomā vai ko citu, līdzīgi kā ir daudzās citās Eiropas un pasaules valstīs. Un, lai gan mūsu darbiniekiem it kā nevajadzētu izskatīt iesūtītās sūdzības, tomēr mēs cenšamies paiet šiem cilvēkiem solīti pretī — palīdzēt ar padomu, izrunāties par sasāpējušo. Tāpēc man īpaši dārgas ir tās pateicības vēstules, ko saņemam, ja esam palīdzējuši samezglojumu risināt. Izrādās, ka dažā labā iestādē pietrūcis gribas pat cilvēku uzklausīt.

— Tāds īpatnējs laika posms bija pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā.

— Tik tiešām, atceroties šo situāciju, jāatzīst, ka tā bija visai sarežģīta. Šajos procesos arī es piedalījos, būdams Latvijas Augstākās padomes deputāts, tāpēc arī man ir jāuzņemas zināma atbildība. Toreiz pārsvarā valdīja neatkarības eiforija, kad šķita — vajag tikai pieņemt jaunus un labus likumus, un visi tos godprātīgi pildīs. Bet tāds iestādījums kā tautas vai Valsts kontrole vispār nav vajadzīgs. Un bija jāpaiet diviem gadiem, kad nācās secināt: Valsts kontrole tomēr nepieciešama. Toreiz deputātu grupa, ko vadīja Jānis Biezais, sāka izstrādāt likumu par Valsts kontroli. Iespējams, ka manī izveidojies jau zināms profesionāls aizdomīgums, taču, atskatoties uz notikumiem toreiz, kad šo likumprojektu Saeima četrreiz skatīja tikai pirmajā lasījumā, jādomā: vai tas bija tāpēc, lai to pilnīgāk izstrādātu (diemžēl to nācās vēlāk grozīt un pārveidot), vai šī vilcināšanās bija izdevīga dažām struktūrām un personām, lai pārņemtu nekustamos un citus īpašumus, izmantotu šo pārmaiņu laiku savtīgos nolūkos. Šis varas maiņas periods bez pienācīgas kontroles radīja zaudējumus valstij, turklāt neatgriezeniski. Par to varam tagad tikai sūkstīties. Ja noziegums, pārkāpums jau noticis, grūti pēc tam ko labot. Tāpēc Valsts kontrole cenšas radīt sistēmu, lai nerastos labvēlīgi apstākļi valsts mantas piesavināšanai, neracionālai izmantošanai. Tas ir arī mūsu nākotnes uzdevums.

— Kā jūs vērtētu laiku, kopš Augstākā padome pieņēma likumu "Par Latvijas Republikas Valsts kontroli" 1991.gada beigās, līdz tam, kad Saeima atjaunoja 1923.gada likumu "Par Valsts kontroli", tas ir, 1993.gada oktobrī?

— Valsts kontrole kā iestāde tika nodibināta un uzsāka darbu tikai 1992.gada augustā. Galvenais valsts kontrolieris bija Austris Kalniņš, vēl bija seši valsts kontrolieri, taču nepastāvēja koleģiāla institūcija, kāda tagad ir Valsts kontroles padomei; nebija revīziju departamentu. Valsts kontrole bija pakļauta LR Augstākai Padomei, tiesīga iesniegt AP priekšlikumus par attiecīgā likuma vai normatīvā akta pilnveidošanu, ja revīziju gaitā tika konstatēts, ka likums vai normatīvais akts nespēj regulēt tiesiskās attiecības. Katrs no kontrolieriem darbojās pēc sava plāna, rajonos viņiem bieži nācās pārbaudīt vietējo deputātu un citu sūdzības, risināt visai delikātus jautājumus. Radās neapmierinātība par dažkārt neprofesionālu iejaukšanos. Kaut vai sakarā ar amatpersonu deklarācijām, par kurām vēl joprojām nav pilnīgas skaidrības. Domāju: kādas struktūras politizācija, neprofesionālas darbības jebkuru labu ideju var novest līdz absurdam, diskreditēt un uz laiku atvirzīt lietderīgu, vajadzīgu lēmumu vai likumu pieņemšanu.

Tā kā 1993.gada oktobrī Saeima atjaunoja 1923.gada 2.augustā pieņemto likumu "Par Valsts kontroli" un Satversmē ierakstīts, ka Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla iestāde, sākās pārveidojumi tai atbilstošā tiesiskajā statusā. Pakāpeniski mēs iekļāvāmies arī starptautiskajās organizācijās. Piemēram, 1994.gada 17.oktobrī Latvijas Republikas Valsts kontrole tika uzņemta par pilntiesīgu locekli ANO dalībvalstu augstāko kontrolējošo institūciju starptautiskajā organizācijā INTOSAI, bet 1995.gada 9.maijā Latvijas Valsts kontrole kļuva par Eiropas valstu augstāko kontrolējošo institūciju starptautiskās organizācijas EUROSAI locekli. Tam ir liela nozīme, jo mēs tagad dzīvojam vienā likumdošanas vidē ar kolēģiem citās valstīs. Protams, ir nianses, dažas atšķirības, taču galvenie principi, revīzijas standarti, kas balstās uz tā dēvētiem trim vaļiem — likumība, lietderība, pareizība —, mums ir kopīgi. Un tas vēlreiz apliecina Latvijas divdesmito gadu juristu augsto kvalifikāciju, izstrādājot likumu "Par Valsts kontroli", kurā līdz mūsdienām saglabājies likuma gars, lai gan pats likums ir modernizēts un pilnveidots.

— Vai sadarbība ar starptautiskajām organizācijām un citu valstu kolēģiem ietekmē arī mūsu Valsts kontroles darbību, tās efektivitāti?